Mjanma. 2. diena. Seniori un kazas

1.    Daļa.

Par otro dienu vienmēr ir vieglāk rakstīt, jo tā jau ir pilnvērtīga darba diena.

Nevienam, protams, nepatīk celties piecos no rīta ar apziņu, ka turpmākās sešas+ stundas būs jāpavada autobusā, braucot uz kādu attālu lauku reģionu. No otras puses – nepilnos +40 grādos sēdēt kondicionētā autobusā tomēr ir vieglāk. Starp citu, tieši lielais karstums man radīja vislielākās bažas, kaut arī galu galā konstatēju, ka šo karstumu pārciešu ļoti pat labi.

Šī būda bija pat visai grezna, jo tai bija plēves jums.
Citām ir bambusa lapu jumts

Tā kā izbraucām jau 6:00, bija interesanti vērot pilsētu mostamies. Patiesībā gan jāsaka, ka pilsēta jau bija modusies – te kāds vīrs ceļa malā meditē un lūdz dievu, te kāda grupiņa kopīgi vingro vai dejo līnijdejas. Mazās ceļmalas štruntbodītes un ēstūzīši jau darbojas, cilvēki tajās jau bauda rīta maltīti. Taču, jo tālāk attālinies no Jangonas centra, jo vairāk acīs griežas milzīgā nabadzība. 

Daudzas no ceļmalas “celtnēm” par tādām pilnīgi noteikti ir grūti nosaukt – tās ir no bambusa mietiem saslietas būdas, kuras faktiski atrodas ar minimāliem pārtraukumiem visu sešu stundu garā ceļa malā.

Lai arī pašlaik Mjanmā ir pati karstākā sezona un pats lielākais sausums, uz laukiem šur tur ganās govis, kazas un dažs labs zirģelis, pusizžuvušajos kanālos lielā skaitā plunčājas pīles, dažā labā “pagalmā” omulīgi barojas kāda cūka, uz laukiem briest arbūzi un melones, bet cilvēki vai nu vienkārši dirn savās nojumēs, guļ vai arī vienkārši darbojas un cer, ka kāds no garāmbraucējiem apstāsies.

Brīnumēdiens

Brīnumdzērieni

Mēs gan apstājāmies pie lielas ēdināšanas iestādes, kas bija nekurienes vidum neierasti  labi aprīkota. Blakus arī atrakciju parks un kaut kas zooloģiskajam dārzam līdzīgs. Nu, vismaz no plakāta uz mani raudzījās kāds gana omulīgs orangutāns. Kamēr  vēroju, kā kases pavēlnieks žigli (nesteidzoties) un organizēti (haotiski) dalīja čekus oficiantēm, kas uzkrītoši izrādīja savas jaunās rēķinu izrakstāmās planšetes, pievērsu uzmanību uzrakstam virs ieejas, kas liecināja par īstu paradīzi katram veselīgā uztura cienītājam – ēstuve piedāvāja 100% no holesterīna brīvu pārtiku. Ēšanai gan laika nebija, bet atsvaidzinošie augļu kokteiļi gan esot bijuši izcili.

Starp citu, kāpēc pieminēju planšetes. Pēdējā laikā Mjanmā telekomunikāciju izplatība ir sasniegusi neiedomājamu progresu un par spīti tam, ka Mjanma attīstības ziņā esot tikai aptuveni 150 vietā pasaulē, telefoni ir redzami uz ielas gandrīz katram. Un tas izskaidrojams ar mobilo sakaru pieejamību. Kā teica Eiropas Savienības delegācijas puiši, vēl pirms gadiem trijiem SIM karte Mjanmā esot maksājusi nieka 3000$! Pirms diviem gadiem – jau apmēram 1500$, pirms gada – apmēram 100$, tagad varot dabūt pat par dolāru! Un jāsaka, ka arī sakaru pārklājums ir ievērojami audzis. Mūsu tulka/pavadoņa laipni piešķirtais hotspots ļāva pus autobusam visa ceļa garumā pat video telefonā skatīties (ko gan es nevarētu teikt par šo viesnīcu, no kurienes šo rakstu).

Taču jo tālāk no galvaspilsētas, jo nabadzības elpa bija jūtama arvien vairāk.

Starp citu, mūsu galamērķis Kayin provincē bija saistīts tieši ar palīdzību nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Arī Mjanmā ir novērojama ievērojama sabiedrības novecošanās un tas ir īpaši smagi tāpēc, ka valstij faktiski nav sociālās aprūpes sistēmas, pensijas netiek maksātas un gados vecie cilvēki ir spiesti strādāt cik vien iespējams ilgi. Turklāt ir saprotams, kāpēc lielākā daļa no gados jauniem cilvēkiem legāli vai nelegāli strādā Taizemē – viņiem ir jāuztur arī vecāki, vecvecāki un bieži vien arī bērni, kuri atstāti veco cilvēku uzraudzībā.

Mūsu galamērķis bija kāda maza vietējā komūna, kur ar starptautisku palīdzību tiek mēģināts mazināt nabadzību tieši gados veco cilvēku vidū.

Vietējā centrā, ko varbūt varētu nosaukt par vietējo kultūras namu, bija sapulcējušies vairāki desmiti izskata ziņā gana vecu cilvēku. Pie ieejas caur skaļruni skanēja visai dīvaina mūzika, mūs sagaidīja ar dejām un ziedu virtenēm. Tā nu, sasēdušies draudzīgi uz grīdas klausījāmies viņu brīnumstāstā.

Kopumā miestā jeb kopienā ir apmēram 50 (pēc citām ziņām ap 100) mājsaimniecību, kuros dzīvo nedaudz vairāk kā 200. cilvēki. Pārsvarā gados veci. Tikai trijās ģimenēs neviens nav devies strādāt uz ārzemēm. Daži no turienes ir atgriezušies un pat ir uzcēluši divas ēkas no ķieģeļiem. Šie cilvēki ar arī Eiropas Savienības atbalstu, ir izveidojuši tādu kā kooperatīvu, tādu kā mikrokolhozu. Katrs maksā mēneša maksu, kas pēc tam tiek izlietota, piemēram, tādai banālai lietai, kā asinsspiediena kontrolei. Izrādās 40% no iedzīvotājiem šeit ir paaugstināts asinsspiediens. Iemesls vēl banālāks – viņi ēd daudz sālsūdenī dzīvojošu zivju!

Eiropas Savienība arī palīdz, maksājot kaut kādu nelielu naudiņu pašiem vecākajiem (Nu, patiesībā apmēram 3$ mēnesī), piešķirot brilles vai naudu spieķu iegādei, kā arī izdod aizdevumus, piemēram, cūkas iegādei. Varētu šķist smieklīgi, ja tā cūka pēc pārdošanas neļautu nosegt arī citas mājsaimniecības izmaksas, tostarp pārtiku.

Pusdienas pieciem

Lai nu kas, bet pārtika šeit tiešām ir garšīga. Ņemot vērā kopējo nabadzības līmeni galds bija uzklāts gana bagātīgs un var tikai pabrīnīties par to, cik garšīgus ēdienus var pagatavot no ļoti vienkāršiem produktiem. Viens no tiem pat atgādināja mammas taisīto “zaštoftu”. Arī vista bija ļoti garšīga, bet pēc tam, vienā no piemājas saimniecībā ieraugot to nabaga radījumu, kam laikam vēlāk būtu jākļūst par vistu, pat vistu žēl palika.

Vistveidīgais

Pēc ātrajām pusdienām tikām dalīti grupās. Nu, vismaz tā bija paredzēts… Dažiem, tostarp man, bija tas prieks un laime puskilometru pa zemesceļu nobraukt motorollera aizmugurē, citi tika nogādāti trīsriteņu motorollera kravas kastē, citi, nez kāpēc, tomēr atbrauca ar autobusu.

Pirmais, braucām skatīties ar Eiropas Savienības  atbalstu celto kazu novietni. Jā, starp citu, kopienai JAU ir 41 kaza! Dažāda izmēra. Nu, smejies vai raudi, bet arī kazu novietne par spīti plāksnei ar ES karogu, tomēr atgādināja par skarbo realitāti, kurā šajā brīdī atrodamies. Bet, tas viņiem ir svarīgi!

Par spīti haotiskajai organizācijai tomēr daudz maz sadalījāmies grupās, lai dotos apciemot un aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Un šeit atkal bija zināms reality-check.

 

Sievietei ir 78 gadi un uz mūsu ierašanos
viņa tika nostutēta sēdus

Šī sieviete ir paralizēta jau piecus gadus. Viņu aprūpē meita. Ieejot būdā, sieviete gulēja uz grīdas, uz paklāja. Un tā viņa guļ jau piecus gadus. Laukos dzīvojošajiem mjanmiešiem faktiski nav gultu. Par kādu īsti palīdzību veselības jomā var runāt, ja visā komūnā ir viens veselības palīgs (health assistant), tuvākā slimnīca – apmēram 30 km attālumā (starp citu, arī slimnīcā neesot gultu). Kā teica mūsu tulks un pavadonis, kurš pats pat savulaik esot studējis medicīnu un uz vizītkartes lepni raksta “Dr”, ja tu Mjanmā taisies mirt, tu nomirsi! Arī pirmo palīdzību, piemēram, tādu, kā mēs izejam šoferu kursos, mākot sniegt tikai īpaši apmācīti ātrās palīdzības speciālisti… un arī tikai lielpilsētās.

Pie blakus būdas sēdēja kāda večiņa, kura ar vienu roku turēja spieķi, ar otru roku pameta zāli savam lepnumam – diviem sivēniem! Nu, kaut kad nākotnē šie sivēni daudziem palīdzēs. Kad tantuks piecēlās, viņa bija saliekusies nevis kā pīpeskāts, bet gan kā lineāls taisnleņķa mērīšanai.

Ģimene

Trešajā nojumē jau bija vesela ģimene. Nu, vismaz vairāki cilvēki (arī bērni), kas izrādījās rada gabali minētajai večiņai. Arī pat saimniece izskatījās gana sagurusi, taču viņai ir tikai 55 gadi (zobu vietā ar rēgojās tādas melnas pilsdrupas). Jāuztur gan tikai viena meita, jo divi dēli strādā Taizemē, bet vīrs Taizemē ir mūks. Elektrību iegūstot no saules baterijām, jo no blakus esošās elektrolīnijas vienkāršajiem bambusu audzes iedzīvotājiem jēga maza – elektrību vienkārši nevar atļauties.

Prom braucot pīpeskāta tantuks tik šerpā solī nāca mūsu virzienā, ka atlika vien nobrīnīties. Omei vajadzēja bildi ar dāmās no ārpasaules! Starp citu, iespējams, ka mēs bijām pirmie ārzemnieki, ko viņi jebkad ir redzējuši. Vismaz tik tuvu!

Šeit likšu daudzpunkti un par Mjanmas šoferiem un Eiropas žurnālistiem pastāstīšu nedaudz vēlāk…

Turpinājums sekos

Mjanma. 1. diena. Karstums, gekoni un 10 000$

Kā saka viedais Ēletrjans: dabā jābūt līdzsvaram. Nezinu, ko tas varētu liecināt par maniem šīgada ceļojumiem, bet vismaz ar lidojumiem gan man šogad neiet. Ja atceraties manu stāstu par Kanādu, tad arī ceļojums uz Mjanmu savas neatkārtojamības ziņā noteikti neatšķiras.

Es šeit neieslīgšu garos stāstos par to, cik “viegli” ir iegūt Mjanmas e-vīzu, vai to, cik naudas un arī nācās pazaudēt šo vīzu neveiksmīgi kārtojot (Drusku priecē ziņa, ka līdzīgā situācijā ir praktiski visa mūsu 20 cilvēku grupa). Bet ķeršos  vērsim pie ragiem.

Pats lidojums ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem. Zināju, ka būs garš un pēc papīriem izskatījās, ka ar atvēlēto laiku pietiks, lai veiksmīgi pārsēstos un sasniegtu galamērķi bez liekiem stresiem. Ja to, kāda temperatūra ir gaidāma Mjanmā (aptuveni +37-40 dienā un 27-28 naktī) es uzzināju vismaz divas dienas pirms plānotā lidojuma un varēju tam sagatavoties, tad kārtējiem sarežģījumiem sagatavoties vienkārši nav iespējams.

Problēmas ar lidojumu faktiski sākās jau Frankfurtē, kad kaut kādu nezināmu tehnisku problēmu dēļ lidmašīnas izlidošana aizkavējās par kādām 40 minūtēm. Tas vēl būtu štrunts, bet tieši pirms pacelšanās vēl no, iespējams, kondicionēšanas sistēmas sāka pilēt virsū kaut kādas piles. Paceļoties gan tās pazuda.

Ja iepriekšējā rakstā stāstīju par vecajām un dīvainajām Eiropas stjuartēm, tad jāsaka, ka Āzijas aviokompānijās (No sākuma Singapore Airlines) kultūra ir pavisam savādāka. Šīm sievietēm un vīriešiem laikam pieklājība ir ierakstīta ģenētiskajā kodā. Turklāt vēl nav nekādu stīvo žaketīšu vai svārciņu un šlipsīšu, bet gan visai jauka paskata tautisks tērps. Ja neskaita brīdinājumu par pirmajās četrās lidojuma stundās gaidāmo turbulenci, dīvaino vāciešu pāri blakus, turpat aiz muguras esošo tualeti, kas gribot negribot visu  laiku piesaista “interesentus”, un vilšanos par kāda pavisam nesen oskarota aktiera godalgoto (PAR KO?) lomu pilnīgi sviestainā filmā un tikpat garlaicīgu visādi citādi talantīgā Tarantino mākslasdarbu (sorry, aizmigu!), 12 stundu lidojums pagāja pietiekami ātri. Saldējums bija lielisks!

Jau pirms nosēšanās, kad man uz galvas atkal sāka pilēt kaut kas slapjš un uzkrita pa mazam ledus gabaliņam, arī blakussēdošie pasažieri sāka uzdot stjuartēm jautājumus par to, vai paspēsim uz nākamo reisu, jo Singapūrā ieradāmies minūtes 20 vēlāk nekā plānots. Principā, ja šis esot vienīgais lidojums dienā, tad lidmašīna jūs droši vien gaidīs. Ja nebūs vienīgais – varat līdz galamērķim tikt arī pēc kāda laika, un, visticamāk, lidojums tiks pārcelts.

Manā gadījumā piepildījās pēdējais variants. Lai arī līdz paredzētajam reisam bija atlikušas minūtes 35, mums paziņoja, ka uz to paspēt vairs nevaram un, lūk: redz kur jūsu jaunais boarding pass un brokastu vaučers. Jūsu lidojums pārcelts par nieka 4 stundā!. Ko darīt nepazīstamā lidostā 4 liekas stundas pēc jau 21-nas ceļā pavadītas stundas? Pastaigāties, paēst un pačillot… Starp citu, pirmo reizi smēķētavā jutos kā īstos tropos… Un pirmo reizi redzēju lidostu, kurā, par spīti tās izmēriem, visas grīdas ir klātas ar paklājiem. 

Redzot lidostas izmērus , sapratām (otra bēdu māsa bija spāņu žurnāliste no mūsu grupas), ka līdz savam geitam noteikti nebūtu atlikušajā laikā paspējuši. Katrā gadījumā lielākas bažas radīja tas, ka Jangonā (Mjanmas galvaspilsētā) mēs vairs nevarējām ierasties plānotajā laikā, lai laikus papētu uz pirmo tikšanos. Instrukcijas par rīcību galamērķī gan tika izsniegtas un tika pieņemts lēmums pa taisno no lidostas doties uz pirmo oficiālo tikšanos ar ES delegāciju Mjanmā.

Kārtējais laipnais Āzijas aviokompāniju lidojums (Šoreiz Silk Air) ar kārtējo garšīgo saldējumu… Turklāt nekas nepilēja uz galvas. Vien pie nosēšanās lidmašīna palēcās tā, ka visi uz krēsliem novietotie spilveni vienā brīdī bija uz zemes.

Pati Jangonas lidosta izrādījās gana maza un omulīga, rindu ar imigrācijas formalitāšu pildīšanu īpaši nebija. Vienīgais, kas lika uz brīdi satrūkties, bija elektrības pazušana lidostā uz kādām desmit sekundēm. Bet tas laikam ir normāli, ņemot vērā, ka, kā vēlāk noskaidrojās, elektrībai piekļuve šajā valstī ir tikai aptuveni ceturtajai daļai iedzīvotāju. Un viņu šeit ir miljoni 50..

Cenas ziņā ar taksi braukt – gaužām patīkami. Apmēram pusstundas brauciens – 6 ASV dolāri. Būtu mainījuši vietējā valūtā, sanāktu pat 5. Nu, pie braukšanas stila gan ir jāpierod – Āzijā iepriekš nebiju bijis, bet situācija laikam esot gana ierasta. Vienīgais no tā arī līdz galam nesapratu – taurē uz katra stūra, bet vai tas domāts kā signāls, ka es tūlīt kaut kur griezīšos un pavācies malā, vai arī vienkārši došana par sevi zināt. Šoferis izrādījās gana runīgs jaunietis, kurš, uzzinot, ka Nuria ir no Spānijas, stāstīja par savu mīlestību pret futbolu un “Barcelona” klubu. Daži nosauktie spēlētāji gan, manuprāt, spēlēja jau pirms kāda laika, taču kopumā viņš atzinās, ka savā komandā viņam iesauka esot – Zidans (Kā Zinedinam). Sak’, gan labs uzbrucējs esot, gan mati uz pakauša sākot atkāpties. Kamēr stāvējām pie luksofora (pāris minūtes), paspējām vēl drusku arī no pirmajiem Transformeriem paskatīties.

Galu galā uz plānoto pirmo tikšanos ieradāmies vien ar minūšu 20 nokavēšanos. Un arī uz nākamo sarunu ar vietējiem politiskajiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paspējām. Tas nekas, ka mēs divi tā arī līdz viesnīcai nokļuvuši nebijām un visur somas nācās stiept līdzi.

Aiz šīs sienas Auna San Sū Čī ilgus
gadus pavadīja mājas arestā

Negaidīti tika ieviestas izmaiņas programmā – tā vietā, lai beidzot tomēr nokļūtu viesnīcā, sēdāmies 

autobusā, lai dotos tikties ar bijušā ANO ģenerālsekretāra, mjanmieša U Thant (laikā no 1961. līdz 1971. gadam) mazdēlu, kurš ar esot rakstnieks, aktīvists un visādi citādi interesants cilvēks. Tā kā sanāksmes vieta bija jāpamet steigā, pat sanāca tā nesmuki noraut savu interviju ar vienu no vietējiem ekspertiem. Steigas vietā sanāca pilnīgi pretējais – sastrēgums. Pateicoties tam gan redzējām Mjanmas faktiskās valdītājas un Nobela miera prēmijas laureātes Aunas Sanas Su ČĪ (Aung San Su Kyi), jeb kā viņu šeit visi sauc – Lēdijas - dzīvesvietu, ko fotografējām tāpat kā japāņu tūristi – no autobusa loga.    

No sastrēguma gan ir arī savs labums – var nolūrēties uz visādiem dīvainiem braucamaparātiem. Piemēram, šādu “maršruta taksometru ar dabīgo gaisa kondicionieri”. Izrādījās, ka pie mūsu cienītā eksperta mēs būtu nokļuvuši daudz ātrāk, ja būtu ņēmuši taksi, bet, tā kā lielais autobuss ne visur var izgriezties, bijām spiesti gandrīz stundu kurnēt sastrēgumā. Vismaz minūtes 20 nosnaudos.

Jau otro reizi pabraucot garām mūsu viesnīcai un tajā neiegriežoties, tika pieņemts lēmums plānoto tikšanos atcelt un doties ilgi gaidītajās pusdienās. Bet, tā kā autobusam bija jāsteidzas un tā kā atkal ielas bija gana šauras, lai līdz vēlamajai vietai aizbrauktu, izlēmām uz vakariņām doties kājām. Pulkstenis apmēram septiņi vakarā, uz ielas joprojām vismaz +33 pašas ielas grumbuļainas.. Bet man gan datorsoma, gan čumadāns… Un tad vēl daudzsološais restorāna nosaukums “House of memories”. Atklāti sakot, vairāk atgādina Latvijā kapiem tuvumā esošo bēru mielastiem domāto sēru namu nosaukumu. Bet pēdējie 100 metri līdz restorānam pilnīgi noteikti varēja konkurēt ar Latvijas pavasara lauku ceļiem… es domāju bedru skaita ziņā.

Sēru nams, atvainojos – atmiņu nams, patiesībā izrādījās ļoti skaists restorāns ar bagātu vēsturi - gan izskata ziņā, gan ar saturu. Pagalmā, kur sākotnēji tika uzklāti galdi zem klajas debess, stāvēja pāris vēsturiskas mašīnas, bet šajā sutā īsti sēdēt nevēlējāmies. Arī atnestais ventilators nelikās mierinājums. Iekšpusē, savukārt izrādījās, ka šajā ēkā uz sanāksmēm ir pulcējies Lēdijas tēvs Auns Sans (Aung San), kurš bija pēdējais prezidents pirms militārais režīms pārņēma valstī varu pirms 50 gadiem. Virs galda pa griestiem raiti skraidīja mazi gekonēni, kas esot gana labi, jo tie apēdod tos bīstamos moskītus. Un vispār, visādu dzīvo radību te esot gana daudz – čūskas esot katrā dārzā un vietējie, izklaidējoties, tās ar zāles pļāvēju pļaujot. Arī ES vēstniekam piemājas dārzā pāris pitoni regulāri dzīvojot.

Šādās vakariņās (neesot tik asas kā citur Āzijā un arī apkalpošana nav jāgaida tik ilgi, kā Eiropā) parasti ir interesanti parunāties ar “vietējiem” – mūsu gadījumā tas bija Eiropas Savienības delegācijas pārstāvis Džordžs un grupas fotogrāfs Getins, kurš šeit dzīvo jau kādu laiku un strādā kā kontraktors.  Un vietējie parasti mēdz pastāstīt interesantas lietas . Arī par Mjanmu, kas faktiski tikai tagad ir uzsākusi pārejas procesu un priekšā vēl ilgs un sarežģīts ceļš līdz kaut kam, kas varētu līdzināties demokrātijai.

Protams, runājām, piemēram par īres naudām. Piemēram, 2-3 istabu dzīvoklis mēnesī maksājot 300-500 dolārus (nu, ja labi pameklē, ārpus centra). It kā nav tik traki, ņemot vērā faktu, ka liela daļa mjanmiešu dzīvo no 1-2 dolāriem dienā. Taču nauda valstī ir, jo resursi (izejmteriāli, rūdas, dārgakmeņi) šeit arī ir pārpārēm. Un par to liecina kaut vai Getina stāsts par to, ka vienā no Jangonas rajoniem esot iespējams izīrēt arī bungalo ar skatu uz ezeru un saulrietiem. Tāds mazs bungalo maksājot nieka.. 10000$! MĒNESĪ! Jā, jūs nepārklausījāties! Un pieprasījums, starp citu arī pēc gana biezām mašīnām ir!

Taču nekāda ūgumaize šeit nav. Piemēram, ārzemnieki sev nekustamo īpašumu šeit iegādāties nevar. Esot gan plāns, ka, piemēram, investīciju piesaistei, turpmāk to varbūt varēšot darīt – jaunceltnēs un tikai augstāk par 6 stāvu. Līdzšinējā militārā režīma laikā arī ar zemes īpašumiem esot bijis gana interesanti – faktiski jau nekādu dokumentu par zemes piederību nav. Ja arī tu apgalvo, ka mani senči uz šī zemes pleķīša ir dzīvojuši gadu desmitiem vai simtiem, vienā dienā militāristi var tev šo zemi konfiscēt… Piemēram, armijas vajadzībām. Patiesībā gan tas nozīmē zemes savākšanu, lai to pārdotu tālāk kādam ietekmīgam draugam, iegūstot smuku naudiņu.

Paši savu biznesu ārzemnieki šeit arī atvērt bez vietējā partnera nevar. Ja arī atver, tad nekādu baigo līgumu te nav un likuma vara arī kā suga īsti nepastāv. Esot bijis gadījums, kad ārzemnieki un vietējie nodibina kopuzņēmumu, tas sāk nest labu naudu un ārzemniekus vienkārši izmet laukā! Taču interese darboties šeit ārzemniekiem esot liela. Pagaidām gan no Eiropas Savienības valstīm šeit vēstniecība esot ka tik ne vienai Spānijai. Arī divpusējo sadarbības līgumu neesot nevienai no ES valstīm.

Īsāk sakot, lika aizdomāties.

Taurēdami un midžinādami ar tālajiem uguņiem, ar taksi beidzot devāmies uz viesnīcu. Pulkstens nebija ne 21:10, kad beidzot biju iečekojies viesnīcā. Pēdējais no grupas… Un faktiski tikai uz stundām 8-9, jo jau 6:00 no rīta gaidāma izbraukšana uz lauku reģioniem, kur dzīve esot pavisam citāda.

Bet visu vakaru galvā skanēja – 10000$ mēnesī par bungalo!!!

Ķaut kā šī ceļazīme lika domāt, ka galu galā viss būs OK!

Ilgais ceļš uz Kvebeku

Došanās kārtējā lidojumā vienmēr ir kaut vai neliels, bet tomēr piedzīvojums. Nu, jāsaka gan, ka piedzīvojums, ko vairums tomēr pārcieš ar zināmām zobu sāpēm, jo bez vairāku stundu nīkšanas, ielocīšanās šaurajos krēslos, kāda iereibuša kaimiņa ar vecām zeķēm vai vienkārši gaisa bedrēm tomēr neiztikt, lai no punkta A līdz punktam B nokļūtu pēc iespējas īsākā laikā.

Lidojot ar dažādām lidsabiedrībām, bieži vien esmu aizdomājis par kādu lietu. Kā rāda senās padomju laika filmās (un ne tikai padomju), būt par stjuarti vienmēr ir skaitījies prestiži. Taču tagad man arvien vairāk ir radusies sajūta, ka stjuartes/stjuarti nav nekas vairāk kā tādi restorānvagona apkalpotāji. Ar smaidu sejā no aplupušām plastmasas tējkannām liet tēju un kafiju, vai kādu sulu, iznēsāt pusdienas, pēc tam savākt atkritumus – prieks, kur tu rodies! Turklāt, arvien biežāk reisos redz kundzītes, kuras šajā amatā noteikti darbojas vēl kopš tiem prestižajiem laikiem. Atšķirība, protams, ir AirBaltic, kur, jāatzīst, stjuartes gan ir gana simpātiskas – droši vien ar nodomu atstāt labu iespaidu par visu kompāniju! Varbūt nepamanīs to, cik viss pārējais dārgs…? 

Protams, ka apkalpošanas kultūra arī dažādās aviokompānijās ir atšķirīga. Tieši tāpēc ar interesi gaidīju to, kā tad izpaudīsies izslavētā kanādiešu pieklājība. Es nezinu, vai tas tiešām tiek darīts regulāri, bet pirmo reizi dzirdēju, ka apkalpe pirms nosēšanās atvainojas pasažieriem par to, ka saskaņā ar federālajiem drošības likumiem viņiem tomēr esot vēlreiz jātraucē un jāatgādina, ka drošības instrukcija atrodas priekšējā sēdekļa kabatiņā.  Nu ko es varu teikt – atvainošanās pieņemta!

Taču pati Kanāda mani tomēr sagaidīja nemaz ne tik laipni. Ne velti minēju punktu A un punktu B. Manā gadījumā punkts A bija Rīga, punkts B (galapunkts) – Kvebeka, ar divām pārsēšanām Frankfrurtē un Toronto. Šo maršrutu izvēlējos speciāli, jo laika ziņā lidojums un gaidīšana bija paši īsākie.

Pilnīgi loģiski likās bagāžu “iečekot” jau Rīgā līdz Kvebekai. Kā saka, lai mazāk galvassāpju… Taču šoreiz izrādījās, ka tā bija kļūda.

Pirmās galvassāpes sākās jau Frankfurtē, kad sākumā nesaprotamu iemeslu dēļ kavējās lidmašīnas izlidošana. Vēlāk tika paziņots, ka personas bagāža lidmašīnā esot, bet pašu personu atrast īsti nevarot. Turpinot meklēšanu un, ja neatradīšot, bagāža būšot jāaizvāc. Par laimi, persona atradās un ar nelielu pusstundas nokavēšanos tomēr devāmies ceļā.

Pazaudētā pusstunda radīja nākamo stresu jau tuvojoties Toronto. Sapratu, ka starp nosēšanos un nākamo reisu ir tikai apmēram 45 minūtes, un tas, nezinot neko par Toronto lidostas apmēriem, radīja zināmas bažas. Taču nebija tik traki… izgājām pārbaudes, nodevām imigrācijas kartes, un devāmies jau uz geitu, kad man viena no aviokompānijas pārstāvēm pavaicāja: bet vai jūs savu bagāžu savācāt? WTF? Tā taču ir iečekota līdz Kvebekai… Jā.. bet Jums tā bija jāsavāc un jānodod vēlreiz pirms šī reisa…

Tā kā līdz izlidošanai bija atlikušas vien 25 minūtes, iestājās mērena panika. Taču, saprotot, ka bez manis ir vēl vismaz 4 šādi paši cilvēki no tā paša reisa, jutos drusku mierīgāks. Taču tad sākās riņķa dancis – Tā, somu ar datoru atstājiet šeit… jums tiks izrakstīts īpašs “ausvaiss”, ar kuru jūs atkal šķērsosiet robežu… tad pie zilā pulksteņa jūs atpazīs pēc zilā “ausvaisa” un aizvedīs pēc somām… Skaidrs? Tikai turieties abi kopā (Es un kolēģis no Bulgārijas)

Izgājām līdz zilajam pulkstenim, kur tiešām mūs sagaidīja puisis, kurš mierīgi un lēnā garā aizveda mūs līdz somu lentai… Tur, kā par nelaimi, mans čumadāniņš bija kaut kur aizkavējies…

Ejot vēlreiz garām vīram, kuram iepriekš jau bijām atdevuši imigrācijas kartes, mūs novirzīja uz somu pārbaudi… Priekšā 4 cilvēki… Viens jaunietis tiek “kratīts” – tā nav tikai vienkārša somas pārbaude, bet visu nodalījumu pārbaude, visu maisiņu izčamdīšana, segā ietītās gleznas attīšana, šņoru piņķerēšana, kas atgādina operēšanu ar zvejas tīkliem… Un tas viss laikā, kad mums līdz lidmašīnai vairs tikai 7 minūtes…

Iespējams, ka tieši tajā brīdī notika kaut kāda personāla maiņa – vīri un sievas formās (kādi 15+) staigāja šurpu turpu, no vienām durvīm uz otrām, iekšā un ārā, ar kafiju, ar sviestmaizēm… Bet, pie 10-mit pārbaužu galdiem strādāja VIENS pārbaudītājs! 

4 minūtes līdz lidojumam…

Lēnām pie pārējiem galdiem parādās vēl divi cilvēki… Kundzīte nevienam pat nepievērš uzmanību… Vīrelis izskatās kā izkāpis uz citas planētas…

3 minūtes…

Pienāk mūsu kārta (labi, ka mums priekšā esošais indietis ar 4 čemodāniem nokļuva pie pirmā lēnā divplākšņa) – Abi ejam kopā, jo laika nav un teica taču turēties kopā… Un tad vīrelis izdomā, ka jāizlaiž mūsu trīs somas caur skeneri, kurš atrodas otrā telpas galā…

Nu jau vairs minūtes neskaitām.. 

Nu, īsāk sakot, lai arī ļoti skrējām, sākotnējā izejas punktā ieradāmies minūtes 10-mit pēc mūsu lidmašīnas aizlidošanas. Priekšā bija arī dāņu kolēģis, kuram jau tika kārtots nākamais lidojums. Arī mums, tā vietā, lai jau būtu Kvebekā, vēl nācās izmest līkumiņu caur Montreālu, veltot sākotnēji īsākajam iespējamam ceļojumam papildus vēl 4 stundas. Turklāt, sēžoties pirmajā no lidmašīnām man mīļi un pieklājīgi paziņoja, ka es lidojumam jau esot piereģistrējies un vai es vispār esot izkāpis no tās lidmašīnas? Beigās gan viss, protams, bija ok, ja neskaita kārtējo apmēram 10 minūšu kavēšanos nelielo tehnisko problēmu dēļ.

Tā nu piekusis un noguris tieši pēc 18 stundām tomēr nonācu punktā B… Citi eiropieši ceļā bija pavadījuši kurš stundu mazāk, kurš vairāk, ja neskaita bulgāru kolēģus, kuriem ceļš līdz Kanādai aizņēma gandrīz 2 diennaktis.

Tagad priekšā nākamais izaicinājums – Kvebekas vecpilsētas slidenās ielas! 

Bet tas jau ir cits stāsts un atvainojiet, ka atņēmu jūsu dārgo laiku šī pilnīgi nevajadzīgā gabala lasīšanai. 

Kā es braucu Ziemeļzemi un Obamu lūkoties

Nelielam ievadam

Kā jau rakstīju kādā no saviem tvītiem, kauns atzīties, bet savos 35 gados Igaunijas galvaspilsētā Tallinā nebiju bijis. Tik vien cik uz ostu un no ostas braucis, kā arī pirms gadiem 16 vairāk kā stundu sēdējis autobusā, kamēr kāda ko ceļojuma biedrenēm kārtoja dokumentus vēstniecībā.
Līdz ar to uz komandējumu, kura laikā bija plānots atspoguļot ASV prezidenta Baraka Obamas vizīti un tikšanos ar triju Baltijas valstu prezidentiem skatījos ar lielām cerībām.

Ceļš turp

Jāsaka, ka pār Igaunijas robežai dienas laikā ar nebiju braucis gadus 9. līdz ar to, ieraugot Ainažu robežšķērsošanas punkta paliekas tā drusku sametās šķērmi ap dūšu. Aizaugušas ceļmalas, pamestas ēkas, izsisti logi... Un tupat Igaunijas Iklas pusē - veikals, restorāniņš, stāvlaukums, motelis un robežkontroles postenis pilnā kaujas gatavībā... Tāda sajūta, ka robežkontrole ir atjaunota ne tikai uz dažām dienām, bet gan pilnvērtīgi funkcionējusi visu laiku.
Jāatzīstas, ka lielu daļu ceļa Igaunijā nogulēju, tāpēc arī īpaši daudz nepastāstīšu.

Tallina

Pirmais pieturas punkts bija ārlietu ministrija, kur bija jāizņem akreditācija.
Nu, rinda bija tāda, it kā jau pie mums būtu sācies pārtikas deficīts. Visi žurnālisti godprātīgi stāvēja cilvēku 40-50 garajā rindā, pavadot šajā aizraujošajā nodarbē minūtes 40 ja ne pat visu stundu. Daži latviešu kolēģi gan pamanījās rindas kustību aizkavēt, kāda somu žurnāliste ar izbrīnu konstatēja, ka viņas vārda nav nevienā sarakstā. Arī LNT kolēģiem nācās konstatēt, ka iepriekšējie pieteikumi līdz atbildīgajām personām nav nonākuši un akreditācijas uz vēlamajiem Pool-iem nav pieejamas. Akreditācija ir, bet piekļūšana Pooliem nav!
Saņēmu droši savu vienīgo pool karti uz četrpusējo prezidentu tikšanos! Vismaz kaut kas. Otrs pasākums, uz kuru biju akreditējies (tas gan ne caur ārlietu ministriju, bet caur ASV vēstniecību) bija Obamas uzruna vakarpusē Nordea koncertzālē. Taču jau tajā pašā brīdī principā sapratu, ka vai nu vienu, vai otru pasākumu neredzēšu, taču, tā kā LNT kolēģiem tagad bija tikai iespēja tikt uz uzrunu, domāju, ka jāiet vien pie prezidentiem.

Iznākot no ārlietu ministrijas uz auto stikla bija "patīkama" zīmīte par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu - apskatījāmies riņķī, bet tā arī nesapratām, par ko tieši, jo nekādu aizliedzošo zīmju nemanījām. Vienīgais mierinājums, arī citām apkārt novietotajām mašīnām bija tieši šāds pats pārsteigums.

Viesnīca... kā jau viesnīca - tieši tik, lai varētu pastrādāt un izgulēties.
Bet vēl pirms gulētiešanas domāju nedaudz iziet ielās un apskatīt to izslavēto Tallinas vecpilsētu. Turklāt baigi gribējās ēst.
Kāpu tai kalnā visaugstākajā un sāku bezmērķīgi klīst pa kaut kādām ielām... Virziens - uz augšu un uz priekšu! Pirmajā brīdī bija sajūta, ka Vecpilsēta tāda pamirusi, bet vēlāk sapratu, ka tā īstā dzīve norisinājās pavisam citā rajonā.
Par maltītes vietu izvēlējos diezgan gaumīgu (jā, arī ne lētu) vietu Brewery, kurā nobaudīju vienkārši izcilu čīzburgeru! Ja man prasa, tad no visur citur ēstajiem līdzīgajiem izstrādājumiem šis bija noteikti TOP 3 vērts (ar karamelizētiem sīpoliņiem un kaut kādu ūbergaršīgu salātu mērcīti)

Izmetot īsu aplīti pa vakarīgo Tallinas vecpilsētu, īsais rezumējums ir šāds - glīta, mierīgāka par Rīgu, bet daudz vairāk atbilst aprakstam "Vecpilsēta"! Būs jāatgriežas dienas laikā un citos apstākļos!

Ilgais ceļš... līdz Obamam

Kā jau rakstīju iepriekš, mana vienīgā iespēja šajā dienā skatīt vaigā "brīvās pasaules līderi" bija četrpusējās tikšanās laikā ar baltijas valstu prezidentiem.
Cēlos jau 6-os no rīta, lai tiešraidē redzētu milzu putna  ar nosaukumu Air Force One nolaišanos Tallinas lidostā. Nu... nolaidās, izkāpa, sasveicinājās, iesēdās savā auto, paņēma kafiju un aizbrauca uz viesnīcu... Sagaidošie igaunīši bālelīši palika gandrīz vai uz skrejceļa. Igauņu TV tiešraide, kā jau ierasts patriotiskās noskaņās, reportāžu pabeidza ar atbilstošu gabalu (kāpēc nevarēja izvēlēties klipu labākā vizuālajā kvalitātē, nezinu):

LNT puiši bija izcīnījuši vietu rīta poolā - sagaidīšana pie prezidenta pils. Es šo laiku izmantoju, gatavojot Pusdienas gabalu...
Tuvojoties pusdienlaikam biju dilemmas priekšā. Obamas un Ilvesa preses konference plānota 11:40. Skatīties numuriņā un mēģināt ierakstīt, pēc tam pa galvu pa kaklu skrienot uz autobusu, vai iet jau laicīgi uz autobusu, pa ceļam ieskrienot kādā citā viesnīcā un mēģinot noskatīties runas. izvēlējos otro variantu.. netālu esošajā VIRU viesnīcas lobijā mēģināju pieslēgties, tas pat izdevās un bildīte ar rādījās... Un tad tas viss nokārās, bez variantiem atjaunot sakarus. Mēģināju, mēģināju un rezultātā atmetu ar roku... rezultāts - biju noskrējies, uzrunas nebiju dzirdējis un nācās vien uz ielas pārdesmit minūtes gaidīt autobusu, jo, kas zina, cik liels tas žurnālistu pūlis būs... Rezultātā uz diviem autobusiem un vienu mikriņu bijām tieši tik daudz, lai ietilpinātos pus autobusā...

Pati prezidentu tikšanās notika Kadriorg mākslas muzejā. Bildēs jau izskatās smuki, ja neņem vērā faktu, ka no šīs dailes maz ko izdevā sbaudīt.
Ierodoties notikuma vietā 12:40, diezgan raiti izgājām drošības pārbaudi un satikāmies ar pārējiem amata brāļiem, daudzi no kuriem šeit nīka jau kopš rīta tikšanās pēc pulksten 10-iem. Pēc apsarga lūguma neko nefotografēt un nefilmēt muzeja priekšā, tikām pavadīti līdz pašai notikuma vietai. Šeit gan jāsaka, ka neviens mūs iekšā nelaida, bet gan mums tika piedāvāta vietiņa zālītē... Kā sak', koku ēnā, lai ērtāk. jāgaidot nebūšot ilgi - apmēram stunda.

Ta nu mēs kā nu kurš ap to zāles pleķīti izkārtojāmies. Vienubrīd mums visiem izdeva "Baltā nama ausvaisus", ko kolēģis Miks Koljers nosauca par "apmācāmo zīmēm" Izskatījās šādi.

 Šeit jāsaka, ka Mikam gan  izdevās zālītē noķert izslavināto igauņu parka Wi-Fi, kas, ņemot vērā turpmāko notikumu attīstību, bija pamatīga laime. 

Nepagāja i kārtējās minūtes 40, kad tikām aicināti muzeja ēkā. Sak', esot atrastas divas telpas, kur mums būs jāgaida "lielais notikums". Divas telpas izrādījās kaut kas līdzīgs pagrabam - noliktavai, kur glabājās seno laiku kleitas un kurpes. Telpā atradās divi mīkstie krēsli, trīs "pusmīkstie" un pārējie - spaiņveidīgi veidojumi, kas faktiski gana labi kalpoja par sēžamajiem. Vienā telpā satilpinājāmies kādi 15, pārējie vismaz 30 stāvēja otrā telpā-koridorā. 

Aptuveni nedaudz vairāk kā pēc stundas atnesa glāzītes ūdenim. Izmēra ziņā gan gana mazas. Vēlāk nospriedām - labi, ka tā! nedod Dievs, būtu savajadzējies uz tualeti.
Nīkstot šajā bezgaisa telpā bez Wi-Fi, dažuviet pat bez normālas telefona zonas un nemaz nerunājot par ventilāciju, sākām spriest, ka šī jau sanāk gandrīz vai Ženēvas konvencijas pārkāpšana.

                                                          Ilustrācijai - igauņu kolēģis no skābekļa trūkuma pat uz laiku atslēdzās! :)

  Aiz bezdarbības sākām aplūkot telpas... Atradās arī ledusskapis - igauņu kolēģi gan nebija ieinteresēti to atvērt, es gan... nekā daudz jau nebija, bet atrasto pusizdzerto vīnu kāds zinātājs raksturoja kā saldu, bet pārāk aukstu... par vēlu atradām...

Apsvērām iespēju arī uzlaikot kādu kleitu, bet, kā redzams no Mika sejas izteiksmes, diez vai mums kāda no šīm kleitām būtu derējusi (šeit arī manu spaiņbeņķi var redzēt)

Tā kā ar mobilajiem sakariem mūsu būcenī bija pašvaki, par vizītes gaitu un paziņojumiem visi bijām informēti nu, drusku vairāk kā par nulli. Atlika izlīdzēties ar kolēģu atsūtītajiem kopsavilkumiem, līdzpaņemtajām grāmatām un spēlītēm telefonā.

The event

Kad pulkstens tuvojās jau 15:20 (prezidentu uzruna bija plānota 15:45), sākās kustība. No pagraba mūs izveda hallē, kurā sākās žurnālistu dalīšana pēc sejām. kāda neliela auguma tumšādaina sievietīte pirmajā rindā nostādīja operatorus (loģiski, viņiem taču jānobāzējas laicīgi), vienā paklāja pusē igauņu televīzijas žurnālistus, otrā rakstošo presi. Es tiku pieskaitīts pie rakstošās. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāda bija jēga stādīt cilvēkus rindā, pēc principa: divi igauņi, tad pāris amerikāņi, tad igaunis un ai, labi pārējie.. ejam...

Lielajā paziņojumu telpā, kur pirmajās rindāsjau bija ērti sasēduši svarīgie valstsvīri, ienācām vieni no pēdējiem. Aiz visu operatoru mugurām pat īsti neko saredzēt nevarēja. uzrunas kā jau uzrunas un par tām jau noteikti ir rakstīts, bet bija kāds novērojums... lūk, bilde (c) Prezidenta kanceleja:

Kamēr Ilvess runāja, viņam bija interesanti, kad sāka runāt pārējie, viņš te skatījās griestos, te aizvēra acis un izlikās aizmidzis, te rādīja pilnīgi neieinteresētu seju (Žēl, ka uz rakstīšanas brīdi igauņu kolēģis neatsūtīja šīs bildes). Prezidents Bērziņš pat Obamas runas laikā vairāk pētīja griestus, sienas, logus un neizskatījās, ka klausās. Pats Obama izskatījās pārsteidzoši saguris, izkāmējis un gaužām sirms. Arī runāt runāja klusi un bez lieka entuziasma. Vienīgi Daļa Grībauskaite savā nemainīgi tumši zilajā kostīmā stāvēja kā karavīrs pie brīvības pieminekļa! par to viņai cepuri nost!

Tas prieks un laime bija īss - minūtes 10 uz visiem četriem! Un atkal - prom no šejienes. Vēl gan bija laikam jāpagaida, kad visi aizbrauks, jo iedzina mūs atkal citā telpā, kur uz galdiem bija rakstīts "White House Pool". Telpa ar krēsliem un galdiem, kur noteikti pirms tam bija uzturējušies amerikāņu delegācijas žurnālisti. Tikām pat pie dažiem malkiem kolas un es pie vesela viena cepuma!

Nu ko, lielais notikums jau faktiski bija beidzies tā arī nesācies... Uz Obamas uzrunu Nordea koncertzālē tā arī nepaspēju, jo tur pēdējais žurnālistu ierašanās brīdis bija 15:45... Šajā laikā mēs tikai pametām prezidentu tikšanās vietu. Runa esot bijusi laba un tai noteikti daudzi jau sekojuši. Ja nē - skatieties to vēlreiz šeit! Lai arī vēlāk komentāros man teica, ka runa esot bijusi spēcīga, iespējams, iepriekš minēto apstākļu dēļ, arī vēlāk to noklausoties, es īpašu sajūsmu par to neizrādīšu!

Īpaši tālu jau no pašas uzrunas vietas nebiju - tās pašas ēkas otrā pusē, kur restorānā "Lido" montēju iegūto "dārgo materiālu", tad skrēju ārā uz ielas ierakstīt savus tekstus (pa vidu vēl SD karte nobloķējas un telefons sāk izrādīt pigorus), skrēju atpakaļ uz kafejnīcu meklēt internetu un tikai pēdējā brīdī visu sūtīju Radio. Kā tas viss sanāca, droši vien dzirdējāt, ja ne - šeit klausāms gan mans gabals, gan Toma materiāls LTV.

Mans paša viedoklis - mūsdienu moderno tehnoloģiju laikmetā radio žurnālistiem šādas vizītes nav nepieciešamas, jo interneta tiešraides nodrošina labāku kvalitāti, ekonomē laiku un nespīdzina cilvēkus, liekot tiem gaidīt n-tās stundas!

Ceļš mājup

Laikam punktu uz "i" maniem piedzīvojumiem Tallinā uzlika Statoil pārdevēja, kas ne vella nesaprata angliski, taču tajā brīdī jau man bija vienalga, jo kopš rīta dabūju paēst ko vairāk kā vienu cepumu!
Bet...
Cik līdzeni un plaši ir Igaunijas lielceļi! Tas tā, īsos vārdos... tā vien gribējās teikt, ka mūsu bāleliņiem no Satiksmes ministrijas un ceļu būves firmām vajadzētu tik vien kā pār robežu pārbraukt, lai pieredzi smeltos. Ceļi tik gludi, ka pat braukt būtu garlaicīgi... Skaties pa labi, pa kreisi, skaties, kā migla ceļas, a iemigt nevar...
Tikko kā iebraucām Latvijā sākās ierastā auto šūpošanās un drebēšana uz mūsu ceļiem. taču tikai Latvijā arī pa šādiem ceļiem, braucot uz 110km/h Ainažos ir grūti noķert fūri (nemaz nerunājot par apdzīšanu). Šī līganā gāzelēšanās, manevrējot starp ceļu ielāpiem, līdzinājās ieaijāšanai, un ilgi gaidītais miegs bija klāt dažu minūšu laikā.

Bet vecais, sagrabējušais Rīgas mikriņš uz Mārupi jau atkal uzjundīja īstas patriotisma jūtas - es taču šajā pilsētā pat katru bedrīti zinu! Ne tā kā tur - Ziemeļu kaimiņvalstī! 

Tadžikistāna

Ciemos pie Ravšana un Džumšuta.

    Ilgi domāju, vai kaut ko rakstīt par vizīti Tadžikistānā, vai nē, bet, ja jau līdz šejienei biju atkūlies, tad jāraksta gan.

    Pēc pagājušā gada viesošanās Turkmenistānā šī varēja būt lieliska iespēja salīdzināt divas faktiski ļoti dažādas valstis. Ja Turkmenistānas galvaspilsēta Ašhabada nesen iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā pilsēta, kurā ir izmantots visvairāk baltā marmora, tad Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe nekā tāda faktiski nav. Ne velti Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām bijušā PSRS republikām.

Starp citu, kāpēc pieminēju Ravšanu un Džumšutu no „Nasha Russia?” Viņi bieži vien savos tekstos pieminēja savu dzimteni Todžikistonama.... Vienmēr man tas izraisīja smaidu, bet izrādās – nekā smieklīga! Viņu valodā valsts tiešām saucas Točikiston. Un ja uz ielas redzi noputējušus un izspūrušus celtniekus treniņtērpā un iešļūcenēs, tad zini, ka arī Ravšans un Džumšuts nav izdomāti tēli!

     Eskorts caur naksnīgo Dušanbe jau apstiprināja, ka šeit cilvēki uz dzīvi skatās nedaudz vienkāršāk – lai arī galvenā iela prezidenta kolonnai ir slēgta, cilvēki tomēr iet pa ietvēm un gaida pie luksoforiem, nevis kā Turkmenistānā, kur visi bija aizdzīti trīssimt metru attālumā no ceļa, radot izmiruša baltā marmora spoka efektu.

     Tad manu ausi piesaistīja motocikla skaņa. Teicu: tā taču izklausās pēc vecās javiņas! Un es nekļūdījos – visu kortežu pavadīja eskorts uz JAWA motocikliem. Protams, glaunākiem kā senos laikos, bet ar to pašu skaņu! Starp citu, runājot par tehniku, šeit ļoti daudz dažādu transporta līdzekļu no Ķīnas – mūsu busiņš, piemēram, saucās HIGER ( pa pilsētu 120km/h izspieda, bet tas arī izklausījās pēc maksimuma).

Viesnīca un puslitrīgais dezinfekcijas šķīdums

     Pēc iepriekš saņemtā apraksta nopratām, ka jādzīvo mums Tadžikistānas prezidenta administrācijas slēgtās rezidences trešajā korpusā. Tā kā ielidojām gana pavēlu, nekāda dižā blandīšanās apkārt nesanāca.

     Taču pats numuriņš gan pārsteidza. Divas lielas istabas, skapja mikroistaba, liela vannasistaba. Man liekas, ka visu ceļojumu laikā es pat tik lielā numurā nebiju dzīvojis. Jāsaka tā – nekā īpaša, bet galds servēts katrā numuriņā. Ķirši, aprikozes, sulas, minerālūdens, tēja,kafija, vīns un šņabis.

Par pēdējo nav ko brīnīties – vēl pirms vizītes kāds biežāk uz šīm valstīm ceļojis politiķis mani draudzīgi brīdināja paņemt līdzi tieši šņabi. Iepriekšējās vizītes laikā puse no Latvijas delegācijas bija saķērusi gan caureju, gan augstas temperatūras, līdz ar to šņabis ir patiešām dezinfekcijas līdzeklis. Tāpēc princips – ēd, ko gribi, bet pēc tam uzdzer šņabi – bija gan praktisks, gan noderīgs! Rezultātā šoreiz nekādu slimību.

   Starp citu, ja runā par šņabi, tad tas šeit tiešām ir gana labs un gana lēts. Un vienai no šķirnēm pat piemineklis uzcelts. Nu, līdzīgi kā Rīgā ir piemineklis trīszvaigžņu konjakam, tā šeit ir piemineklis septiņzvaigžņu šņabim! ;)

Pirmais komandējums bez pārbaudēm

      Visi žurnālisti, kuri jebkad ir devušies kādās oficiālajās vizītēs, vai arī apmeklējuši kādus samitus, tikšanos vai pat vienkārši kādu ministriju, zina, cik kaitinošas dažreiz var būt drošības pārbaudes. Tāpēc bieži vien viesnīcā no somas tiek izkrāmēts viss nevajadzīgais, lai tā kavēšanās būtu mazāka.

      Tadžikistāna mums visiem ir kļuvusi par PIRMO valsti mūsu pieredzē, kurā mūs nepārbaudīja ne reizi! (Nu, izņemot izbraukšanu no Rīgas lidostas) Ne iebraucot Tadžikistānā, ne ieejot prezidenta pilī, ne izejot no tās, ne apmeklējot biznesa forumu, ne dodoties prom no valsts. Protams, ka drošībnieki bija visapkārt, taču viņu bija daudz mazāk nekā Turkmenistānā un viņi nebija uzbāzīgi. Taču arī Turkmenistānu nevarēja salīdzināt ari iekļūšanu Ukrainas prezidenta Janukoviča administrācijā, kur vien bija nepieciešamas trīs pārbaudes ar visu telefonu pasu un somu īslaicīgu konfiskāciju.

      Un, ja jau mēs tā brīvi prezidenta pilī iekļuvām , tad lūk arī neliels ieskatiņš tajā no iekšpuses.

Nekā īpaša, nekā pārspīlēta! Starp citu, tā kā es savu atpazīšanās karti nebiju paņēmis no viesnīcas un Atim tās nebija vispār, mēs pilī iekļuvām kā Aleksejs Dunda un Spartaks Lukaševics!

Uzpīpini!

      Kā jau visos šādos komandējumos, notikti ir kāds notikums, kurš kļūst par hrestomātisku. Un arī šis brauciens nav izņēmums.

     Oficiālā prezidentu pieņemšana ar visu oficiālo delegācijas dalībnieku un uzņēmēju piedalīšanos notika turpat mūsu slēgtajā rezidences teritorijā, vien citā korpusā. Nu, mēs gan īpaši neņēmām ļaunā, ka neesam uz to aicināti, tāpēc bijām izlēmuši doties uz vakariņām pilsētā.

     Bijām sarunājuši savu busiņu. Tajā brīdī gar mūsu auto gāja lielākā daļa uzņēmēju. Bet pa priekšu lēnā garā uz savu limuzīnu arī valsts prezidents ar dažām pavadošajām personām. Nu, es joprojām nesaprotu, kas mani rāva aiz mēles pateikt šoferim: uzpīpini!

     Protams, ka šoferis ārvalstu viesu iegribām izpatika un arī uzpīpināja, izraisot histēriskus smieklus visiem klātesošiem. Smiekli gan tajā brīdī nenāca apsardzes dienestam, kas momentāli bija klāt un prasīja, kāpēc pīpināts? Vēlāk uzzinājām, ka šoferim vakarā esot bijušas arī daudz nopietnākas pārrunas ar saviem priekšniekiem, taču arī mēs saņēmām aizrādījumu, ka īpaši prātīgi jau nu mēs neesam rīkojušies! Tāpēc laikam jāatvainojas un jācer, ka arī šoferītim nekādu tālāk ejošu seku nebūs. Viņš taču darīja tikai savu darbu un izpildīja augsto viesu vēlmes! Galu galā – viņu pašu prezidenta bildes taču uz ēkām ir redzamas, bet kā lai atpazīst kādu ārvalstu prezidentu?

Sintezatorists tieši tajā brīdī novērsās

     Ja runā par viesmīlību, tad tā tadžikiem ir ļoti izteikta. Kā saka, nav jau svarīgi, no kādas valsts tu esi, bet, ja tu esi prezidents, tad tu esi prezidents! Ja tu esi cilvēks, kas brauc līdzi prezidentam, tad noteikti esi baigais pipars un tāpēc pat kafiju preses centrā labāk neliet tev pašam, bet gan apkalpojošai meitenei! Ja tu esi viesis, tad pret tevi arī jāizturas kā pret viesi – gan darba laikā, gan ārpus tā.

     Vakariņām bijām izvēlējušies vienu no centrālajiem restorāniem, kur gana labi varot paēst par eiro 6-iem.. ar konjaku! Pēc naudas samainīšanas nevienam nepamanāmā sporta preču veikalā esošā valūtas maiņas punktā devāmies uz izslavēto šašliku vietu. Protams, uzreiz tika pienesti vajadzīgie krēsli, noslaucīta uz galda esošā vaskadrāna, atnests jau pasūtītais konjaks un pie baseina skumji spēlējošais sintezatorists veltīja augstajiem viesiem un draugiem no Latvijas kādu dziesmu. Es tagad neatceros, vai tā bija dziesma tadžiku valodā, vai arī Kirkorova gabals... Но я и незнал, что любовь может бытл жестоким (Jā tieši ar kļūdu pēdējā burtā!)

Un tad pie mums pienāca vīrs uzvalkā. Turpmākā saruna bija apmēram šāda:

-     - Jūs esat no Latvijas delegācijas?

-     -   Jā!

-     -  Kāpēc Jūs nenākat uz banketu?

-     -    Mēs neesam aicināti

-     -    Bet galdi augšā taču ir saklāti?

-      -    Bet mēs jau pasūtījām ēdienu.

-   -       Pag, kāpēc jūs negribat nākt augšā? Jūs taču esat no biznesa foruma

-     -     Nē, neesam

-     -     Bet jūs taču bijāt forumā?

-     -     Jā bijām, bet nepiedalījāmies

-     -     Baibu pazīstat?

-     -     Baibu pazīstam!

-      -    Nu tad nāciet augšā...

Rezultātā mēs īpaši neprotestējot pievienojāmies tiem uzņēmējiem, kuri nebija pārstāvēti oficiālajās vakariņās. Vientuļo sintezatoristu nomainīja viena no tadžiku labākajām tradicionālās mūzikas grupām. Kopumā vakars izvērtās ļoti jauks! Oficiants bija tikt žiperīgs un izdarīgs, ka brīžam likās jau par daudz aktīvs.

Восток дело тонкое!

Arī šādi teicieni nav bez pamata un austrumi tiešām ir tāda smalka lieta ar savām niansītēm un specifiku!

Proti, pirms prombraukšanas radās neliels kāzuss ar mūsu viesnīcu. Netīšām pēdējā brīdī izrādījās, ka žurnālisti ir izvietoti ne gluži tajā korpusā, kurā plānots. Rezultātā sākotnēji plānoto 70$ vietā cena pacēlās jau līdz 80$, tad vēlāk jau līdz 170$ par divām dienām un vienu brīdi pat līdz 170 eiro par nakti (Nu, neskaitot, protams, pusdienas vai vakariņas par 20 Eiro no personas) Pēc 15 pārrēķiniem, priekšnieka ierašanās, katra aicināšanu uz atsevišķu telpu, kur uz čeka tiek uzlikts zīmogs (mēs gan uz to neparakstījāmies),  cena tika akceptēta. Un bija gana grūti izstāstīt cilvēkiem, ka starpība starp dolāriem un eiro ir ļoti liela...

Katrā gadījumā sapratām, ja mūsu vietā būtu vācieši vai kādi citi rietumnieki, viņi noteikti maksātu arī dubulto cenu, bet vietējiem puišiem būtu arī iespēja piepelnīties. Lai nu kā, viss šis galīgi neizskatījās pēc nejaušas izmitināšanas citos apartamentos, bet gan pēc rūpīgi izstrādātas sistēmas. 

Un nobeigumā

Sasmaidījāmies par smēķēšanas vietas apzīmējumu. Izklausījās nedaudz japāniski

Ar smaidu un skumjām no Minskas

Visticamāk, ka vēl tikai dažas dienas Baltkrievijā turpināsies svētki. Hokeja čempionāts. Ne jau tikai tāpēc, ka čempionāta sauklis ir „Kopā mēs esam svētki!”, bet gan tāpēc, ka daudzi no baltkrieviem šādus demokrātijas svētkus pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā neatceras, vienlaicīgi apzinoties, ka tik drīz nekas tāds vairs arī neatkārtosies.

Hokeja čempionāta viesi noteikti piekritīs, ka lielākoties organizatoriski viss tiešām bija noorganizēt ļoti augstā līmenī un ir ļoti maz lietu, par kurām sūdzēties. Tie daudzie viesi, kuriem uz brīdi bija iespējams kļūt par miljonāriem, droši vien pat nesūdzēsies par to, ka līdz pēdējam brīdim tā arī īsti neiemācījās īsti atšķirt banknotes. ;)

Taču šī ir pavisam cita Baltkrievija. Pareizāk gan būtu teikt Minska. Tā nav tā pati pilsēta, kuru es apmeklēju pirms trijiem gadiem. Es negribu nevienu apvainot vai aizskart, bet šī ir sterili izslaucīta un skaisti nokrāsota Potjomkina sādža. Šis ir skaists un ļoti labi sarīkots, bet gana prasts teātris.

Jūs teiksiet – re, vēl viens ne ar ko neapmierināts letiņš, kurš pēc vairākiem sāpīgiem hokeja izlases zaudējumiem sāk gānīt baltkrievus? Nē, baltkrievus es pieminu un pieminēšu tikai ar vislabākajiem vārdiem, gan sportiskā atbalsta, gan draudzīgās līdzjūtības, gan kaimiņu iedrošinājuma, gan viņu pašu vietējās viesmīlības dēļ. Es, visticamāk, gānīšu šī teātra organizatorus.

 Daudzi noteikti ir lasījuši par plašajām diskusijām par to, vai vispār Baltkrievijai vajadzēja ļaut rīkot Pasaules hokeja čempionātu dažādo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ? Tie kuri bija Minskā noteikti atbildēs – kādi vēl pārkāpumi? Jā, to nebija... čempionāta laikā. Tas nekas, ka īsi pirms pasaules čempionāta sākuma uz 10, 15 vai 25 diennaktīm tika aizturēti vairāki desmiti pilsonisko aktīvistu. Piemēram, par Černobiļas šļaha (Černobiļas ceļš – ikgadējs opozīcijas gājiens 26. Aprīlī) organizēšanu vai dalību tajā. Vai arī vienkārši tāpēc, ka „lamājies” (Kā apgalvo vienīgais liecinieks – milicis) uz ielas, esi bez pieraksta, vai vienkārši neesi, ja tā var izteikties, pilsētas tēlam „atbilstošs” personāžs. Pirmie no šiem cilvēkiem jau nonāk brīvībā. (Vairāk var lasīt http://euroradio.fm/ru/tyurma-polnostyu-zabita-prostitutkami-bomzhami-i-alkashami)

Atvieglotais vīzu režīms sporta līdzjutējiem, protams, bija ļoti liela pretimnākšana daudziem ārvalstu viesiem, tostarp no Latvijas. Nebūtu šāda „bezvīzu” režīma, droši vien daudzi neizlemtu atskriet tikai uz vienu vai divām spēlēm. Vietējās opozīcijas organizācijas gan bija mēģinājušas panākt, lai ar spēļu biļetēm valstī ieceļotu arī tie Eiropas politiķi, kuriem citādi tas ir liegts. Jāsaka gan, ka baltkrievu drošības dienesti vairākus šādus politiķus tomēr valstī neielaida.

Ja runā par drošībniekiem Minskas ielās – to bija izteikti maz, tie pārvietojās nelielās grupās un bija ļoti pieklājīgi un izpalīdzīgi (ne velti vēl pirms gada viņiem tika izdota sarunvalodas vārdnīca, lai mācās tūristiem skaidrot, kur alu nopirkt). Tas viss, protams, tikai no pirmā acu uzmetiena. Personīgi man katra OMOH patruļa uzdzina tādu piesardzīgu nepatiku, netālu no fanu zonas izvietotie „avtozaki” (īslaicīgās aizturēšanas automašīnas) atsauca „patīkamas” atmiņas, nemaz jau nerunājot par vienmēr modrajiem „cilvēkiem civilajā apģērbā”. Pieļauju, ka daudzi nemaz nepamanīja biežo visu līdzjutēju filmēšanu, kaut vai pie ieejas arēnā vai caurlaižu punktos. Var jau teikt, ka tas drošības apstākļu dēļ.

Runājot par modrumu, veicām eksperimentu. Baltkrievu meitene Nadja pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles palūdza meitenei, kas krāso līdzjutējiem karodziņus uz sejas, uzkrāsot nevis sarkanbaltsarkano karogu, bet gan balti sarkani balto – aizliegto bijušās Baltkrievijas Tautas republikas karogu.  Cauri pirmajam kontrolpostenim izkļuvām cauri bez problēmām, maskējot karogu ar matiem, taču jau dažus metrus tālāk pienāca „modrais” apsargs, kurš painteresējās, kas tad tas uz vaiga tāds? Lūdz iziet no teritorijas, nodzēst karodziņu un atgriezties, ja vēlamies. Ja karogu nodzēst nevēlamies, diezgan atklātā tekstā tika pateikts, ka „Būs jāiet aprunāties”. Nadja, kā Polijā studējusi un dzīvojusi, nodzēsa tikai vienu no baltajām līnijām, tādējādi paliekot ar poļu karogu. Sīkums 2x3 cm lielumā, bet cik daudz tomēr nepieciešamības gadījumā var nozīmēt!

Nu, bet ko tur daudz par politiku. Labāk jāpastāsta par jautrākām lietām.

Par alu: Kā jau daudzi noteikti zina, uz Pasaules čempionāta laiku vismaz Minskā ir aizliegta ārvalstīs ražotu alus šķirņu tirdzniecība (izņemot atsevišķas Krievijas šķirnes, kuras arī ražo Baltkrievijā). Kā teica Aleksandrs Lukašenko – lai pierod pie baltkrievu alus. Tāpat prezidents pieprasījis nepieļaut alus cenu celšanos pēdējo dienu laikā. Nu, jāsaka gan, ka Latvijas izlases pēdējās spēles dienā fanu zonā vienā no tirdzniecības vietām alus cena netīšām tā kā bija pacēlusies no 25000 uz 30000 rubļiem. Arī Minskas arēnā alu varēja pirkt ārpus rindas „No bez zdači” (bez atlikuma). (Starp citu blakus esošās bodēs cenas arī varēja atšķirties – nedaudz.. pa kādu tūkstoti)

Par studentiem: Kāpēc es pieminu studentus? Tāpēc, ka tieši daudzajiem mācību gada beigās uz laiku no kopmītnēm izliktajiem studentiem ārvalstu līdzjutējiem ir jāpasaka paldies par lieliskajiem dzīvošanas apstākļiem fanu pilsētiņā (Nu, vismaz IIHF vadība šādu risinājumu atzinusi par lielisku). Iespējams, ka uz daudzām spēlēm būtu varējuši nokļūt arī daudz vairāk ārvalstu līdzjutēji, taču tieši studenti (arī mācībspēki) un valsts uzņēmumu darbinieki, iespējams kā kompensāciju, saņēma biļetes uz daudzām spēlēm. Sak’, galvenais, lai tribīnes pilnas! (Pēc manā rīcībā esošās informācijas, daudzi šādu biļešu „ieguvēji” vienkārši esot atteikušies uz spēlēm iet)

Par sabiedrisko transportu: Jāsaka, ka pēdējo trīs gadu laikā ir kārtējais ievērojamais progress. Vienota elektroniska braukšanas karte (tāpat kā mūsu e-talons), lēti, izdevīgi, ātri. Nu, uz un no arēnu braucot, faktiski pat bezmaksas sabiedriskais transports! Taču smaidu ne tikai man, bet arī pašiem baltkrieviem izraisa pirms-čempionāta jaunievedums – pieturu nosaukumu paziņošana angļu valodā, kā arī mēģinājumi pieturu nosaukumus „angliskot”.

Kā pastāstīja paziņas, faktiski tie pieturu nosaukumi, kuri redzami Minskas metro pašlaik, ir aptuveni ceturtais piedāvātais variants. Iepriekšējie esot bijuši tik šausmīgi, ka tos vairākkārt pārtaisījuši. Man gan joprojām ir grūti saprast, vai tiešām krievu valodu nezinošs ārzemnieks angļu burtu „Y” izrunās kā.. Jā, pareizi, krievu cieto „Ы”? Tur bija vēl visādi dīvaini simboli, kas manuprāt angliski runājošam cilvēkam nebūtu izlasāmi. Nu, čehiem, poļiem vai latviešiem problēmu ar mīkstinājuma zīmēm nav.

Smējos, smējos, līdz uzzināju, ka patiesībā Tas nemaz nav smieklīgi. Izrādās, šī ir Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas apstiprinātā baltkrievu latīņu rakstība. Jāsaka gan, ka, izņemot Minskas metro, latīņu rakstība Baltkrievijā īpaši izplatīta nav un līdz brīdim, kamēr to nesāks mācīt skolās, visticamāk, plašāka pielietojuma tai nebūs.

Par Lukašenko un hokeju: Nevienam nav noslēpums, cik nozīmīgs Aleksandram Lukašenko ir hokejs. Un neviens, laikam, nešaubīsies, ka Pasaules hokeja čempionāts Minskā un veiksmīgs Baltkrievijas starts tajā Lukašenko bija ne mazāk svarīgs kā Putinam Soču olimpiāde. Pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles plaši tika tiražēts Lukašenko uzsaukums hokejistiem – zaudēt nedrīkst, lai tautai nebūtu vilšanās.

Pašā Minskā ceļo vairāki joki par Lukašenko un čempionātu. Kā zināms, Baltkrievija pirmajā čempionāta spēlē ar 1:6 zaudēja ASV. Tautā runā, ka toreiz Lukašenko esot paziņojis, ka hokejisti turpmāku zaudējumu gadījumā ne tikai nesaņemšot prēmijas, bet viņiem atņemšot arī visu pārējo līdz šim sakrāto. Kā redzams, laikam šāda taktika nostrādāja.

Pēc citām ziņām, Lukašenko pat esot tiešā telefona līnija ar baltkrievu komandas ģērbtuvēm.

Par skumjām un smaidu: Nenoliedzami, pēc pēdējām trijām Latvijas izlases spēlēm gan mana, gan daudzu citu latviešu hokeja līdzjutēju sejas izteiksme noteikti bija gan bēdīga, gan vilšanās pilna. Pat autobusā vietējās meitenes mūs dēvēja par „Грустьяшки” (Manuprāt, tāds ļoti mīlīgs un līdzjūtības pilns skumju cilvēku apzīmējums!) Pēdējās spēles pēdējās minūtēs redzēju arī pat vairākas par Latvijas izlasi fanojošas un sirsnīgi raudošas baltkrievu meitenes. Un abās situācijās baltkrievi mierināja latviešus un latvieši baltkrievus.

Bet noslēgumā gribētu pastāstīt par kādu autobusā pēc Latvijas un Baltkrievijas spēles dzirdētu sarunu, kas, manuprāt, pilnībā raksturo šī čempionāta atmosfēru.

Sarunājās divas meitenes... Vienai ap pleciem Baltkrievijas, otrai Krievijas karogs... Vienai ap roku – Dinamo Rīga aproce.

Meitene saka draudzenei: Jā, ja Lauris (vārds mainīts!) nebūtu vakar aizbraucis, par šodienas spēli noteikti būtu divējādas emocijas.... ;)

Arī man tāpat... Par šo čempionātu tādas diezgan divējādas emocijas....