ceturtdiena, 2012. gada 8. novembris

ASV 7. diena Vēlēšanas



7. diena. Vēlēšanas, kazu audzētājs un sakari

Lielā diena!

Ja vien nebūtu tās laika starpības ar Latviju, viss jau būtu kārtībā. ~nemot vērā, ka laikā, kad šeit iecirkņi tikai veras vaļā, Latvijā ir jau pēcpusdiena, darbu nācās sākt visai agri. Jau pirms astoņiem rītā biju aizčāpojis līdz vēlēšanu iecirknim teat salīdzinoši netālu. Kā jau biju prognozējis, nekādu solīto rindu nebija. Kā man pēc tam paskaidroja, tas tāpēc, ka daudzi cilvēki šeit balsoja iepriekšējā balsošanā.

Interesanti, ka arī pašā vēlēšanu dienā 20 metru attālumā no iecirkņa notiek aktīva aģitācija. Cilvēki ar skrejlapiņām aicina vēlētājus izdarīt „pareizo” izvēli! Taču galvenais mērķis tomēr ir sniegt viņiem informāciju par kandidātiem uz kongresu, senātu un vietējo pielsētas padomi un dažādām komitejām. ~sos cilvēkus parasti pazīst ļoti maz… Starp aģitatoriem bija arī viens no kandidātiem, kurš gan sarunās īpaši iesaistīties nevēlējās. Kāds cits kandidāts vai vietējās pilsētas padomes loceklis aģitētājiem pieveda kafiju un virtuļus… Es gan no iespējas tos baudīt atteicos!

Ja runā par iespējamām rindām pie vēlēšanu iecirkņa, jāsaka, ka šajā laikā tā arī nespēju saprast, kāpēc tās veidojas. Iespējams, tāpēc, ka gados veciem cilvēkiem ir grūtības ar elektronisko pogu spaidīšanu (redz, pat Džordžam Bučam jaunākajam un dumjākajam, kā saka Kārlis Streips, gadījās misēklis – nobalsoja par konkurējošās partijas Baraku Obamu!) . katrā gadījumā jaunais prezidents ir solījis šo lietu nokārtot… kā, nezinu!

Līdz pulksten 11-iem biju uztaisījis gabalu. 

Bija brīfingi gan no Vašingtonas, gan Ņujorkas

Tālāk mans ceļš veda uz Foreign Press center, kur šajā dienā bija plānoti preses brīfingi par ASV ekonomiku, nākamo kongresu, jaunākajiem exit polls un ārpolitiku. Šeit jāpiekrīt televīzijas kolēģim Tomam, ka šajā centrā laikam tomēr iegriežas nabadzīgāko valstu pārstāvji, kas īsti nevar atļauties būt klāt oficiālajos abu partiju kandidātu svinīgajos pasākumos vai kampaņas aktivitātēs. Krievi, gruzīni, maķedonieši, indieši, taivānieši, turki, jemenieši un.. latvieši! Domāju, ka nekādi paskaidrojumi nav nepieciešami!

Bet kopumā brīfingi bija gana vērtīgi! Arī labi zināmais Deivs šoreiz bija ierindā... kaut gan izmantoja katru iespēju, lai pauzītē pārskrietu pāri ielai un „izskalotu muti”, jo, kā pats izteicās, zobs sāpot! Uz vakarpusi jau bija tā zobu „pielabojis”, ka runa kļuva gana nesaprotama!

Sarunātā sazvanīšanās tiešraidē ar „Jaunu nedēļu” laikam tomēr īsti neizdevās. Pats gan neesmu noskatījies, bet kā teica Arvils (@skepse), esot izklausījies tā, it kā es ziņotu no Starptautiskās Kosmosa Stacijas. Jā, vispār ar tiem telefona sakariem te ir dīvaini – atliek ieiet kādā dziļākā telpā vai ēkā ar biezākām sienām un skaaru kvalitāte ir tik sūdīga, ka pat, zvanot no dziļākajiem Latvijas laukiem, saziņa noteikti liktos kā sapnis! Bet, nu.. diemžēl ne no manis tas atkarīgs! Ceru, ka Zariņš ar mani vēl kādreiz runās!

Brīfingi ilga līdz pat 6-iem vakarā… Pietiekami ilgi…

Ko darīt tālāk? Iet uz demokrātu vai republikāņu oficiālajām nometnēm, kurā siekšā tāpat nevar tikt? Nav jēgas… Tā kā rezultāti solījās būt gana sīvi, tika prognozēta ilga balsu skaitīšana. Atlika tikai viens – jau iepriekšējos rakstos minētais krodziņš otrā ielas pusē!

Ilgi gan nebija plānots šeit uzkavēties, taču kā vienmēr – tas, kas plānots, nekad nenotiek kā domāts.
Sākām sekot rezultātiem – vienā ekrānā liberālais CNN, otrā republikāniski konservatīvais FOX. Abos sākotnēji rezultāti diezgan pamatīgi atšķīrās un tā vien izskatījās, ka šoreiz cīņa būs tik sīva, ka skaitīšana ieilgs.. Daži pat prognozēja, ka ļoti ciešu rezultātu gadījumā abiem kandidātiem jau būs gatavas juristu brigādes, kas rezultātus apstrīdēs. Turklāt viss būšot atkarīgs no tā, vai viens vai otrs kandidāts atzīs savu sakāvi, kas visticamāk tā nenotikšot…

Pie blakus galdiņa sēdēja četri vīri. Ar vienu auss galu manīju, ka viņi pus pa jokam, pus nopietni klāstīja, kā ir balsojuši par libertāriešu kandidātu Gariju Džonsonu! Arī interesanti sastapt šādus cilvēkus pašā DC centrā… Sākām runāties un vīri tiešām pauda pārliecību, ka šitā divpartiju sistēma nekam neder un ir vajadzīga partija, kas paņems no abām to labāko gan iekšējos, gan sociālos, gan ārpolitikas jautājumos un piedāvās savu alternatīvu! Kāpēc balsojuši par Džonsonu – kāda starpība, tāpat viena balss neko nenozīmē!Viens no viriem vārdā Ēriks gana bieži visiem rādīja kazu bildes. Izrādās, lai arī viņš strādā CISCO systems par menedžeri, viņam pieder arī kazu audzētava... Uzzinot, ka esam no Latvijas, Ēriks uzreiz telefonā atrada visu informāciju par mūsu valsti... Īstenībā bija ļoti jautri!

Kad pastāstīju par John Zogby iepriekš sniegtajām exit polls prognozēm, kas Barakam Obamam solīja 290-mit elektoru kolēģijas balsu, no blakus galdiņa uz mani sāka dusmīgi skatīties un sekoja pat daži labi agresīvi izteikumi, ka šitāds Bullshit nav iespējams, ticiet tik tālāk tam Obamam un atkal četri gadi būs pilnīgās auzās un valsts, atvainojiet, pilnīgā pakaļā! Šajā brīdī sapratu, ka labāk tomēr nestrīdēties, bet doties vien uz viesnīcu!

Galu galā – ja plānotā skaitīšana, visticamāk, ieilgs, kāda jēga sēdēt visu vakaru krogā un gaidīt cilvēku emocijas?

Atkal pa tukšajām ielām mēroju nepieciešamo distanci un, Tavu brīnumu, ienākot viesnīcā jau parādījās Breaking News par Obamas uzvaru!

Noliku uz galda telefonu, lai gaidītu Latvijas Radio zvanu! Pēc mūsu laika pusnaktī, pēc LV – 7:00… Un tad Romnijs izdomāja 23:55 teikt savu sakāves runu. Klausījos, mēģināju ierakstīt, aizrāvos…

Te pēkšņi mani skaipā sasniedz ziņa no producenta – kāpēc es trubu neceļot??? Paskatos – damn, 8 neatbildēti zvani! Iemesls – vēl preses konferences laikā biju izslēdzis telefonam skaņu.
Nu, neko… Atzīstos, ka no manas puses šoreiz līderis informācijā nebiju… Pusstundu vēlāk gan viss izdevās! Kaut gan arī – sazvanamies, visu dzirdu, Ramāns gatavojas slēgt klāt ēteram un… PAZŪD SIGNĀLS! Caur skaipu momentāli rakstu, ka neko nedzirdu… Otrreiz jau viss izdodas!

Nākamā sazvanīšanās jau 8:15… T.i., pēc 45 minūtēm. Atkal sazvanāmies, viss kārtībā un…. PAZŪD SIGNĀLS!!!! Atkal! Šoreiz pat sanāca labāk, ka pirmo sazvanīja Artjomu, kurš atrodas Sanfrancisko un rezultātus bija sagaidījis pie Republikāņiem…Varēju jau arī es skriet uz Balto namu un fiksēt gavilējošos jauniešus, bet diemžēl nebija spēka... Un vēl kājiņas sāp no lielās pastaigas!:) 

Galu galā labi, ka klausītāji neko nemana… Tas ka daži sirmi mati vairāk, neko daudz nemaina… Kaut arī droši vien vairāk sirmu matu Ramānam vai Gustam, jo man vēl nav.. Nu, vismaz rūpīgi slēpju!:)

Lai arī nakts vidus, bija jāķeras klāt pie pusdienas gabala kopā likšanas… pulkstens nebija i 4:30, kad visu biju pabeidzis. Vijuks gan teica, ka man balss bijusi tāda pusmirusi… Nu, it kā jau jā – gandrīz 21 stunda uz kājām!
Nepilnas 2 stundas mieg un atkal augšā, lai gatavotu gabalu jau apskatam… Pulksten 10:30 viss bija padarīts…

Tad gan, atklāti sakot, vairs neko nevarēju! Vienkārši likos gulēt, vēl pa telefonu atbildēju istabu tīrītājām, ka šodien manu istabu tīrīt nevajag! Aizkari ciet, gaismas nost, Do Not Disturb birka uz durvēm un salds miegs līdz pat vēlai pēcpusdienai…

ASV 6. diena Lielā pastaiga



6. diena Lielā pastaiga

Pirmdiena solījās būt pati noslogotākā komandējuma diena.
Sākotnēji biju plānojis, ka šīsdienas laikā būs pat veselas četras intervijas. No tām viena atcēlās, jo nevarējām saskaņot laikus – vienkārši pieejamajā laikā atrados otrā pilsētas stūrī.

Biju sarunājis pirmo interviju ar Amerikas Universitātes profesoru. Īsajā e-mail sarakstē vienošanās bija aptuveni tāda – ap pusdienlaiku universitātes pilsētiņā. Joprojām gan nesaprotu, kāpēc principā neviens no uzrunātajiem cilvēkiem nedalās ar savu telefona numuru. Protams, sazvanīt arī biroju no rīta puses ir bezcerīgi.
Nu, tā kā šāda „sarunāšana” bija skaidra vai neskaidra tikai uz pusi, apskatījos kartē, kur aptuveni tā universitāte atrodas un devos ceļā.
Pēc pavisam nelielas maldīšanās to tomēr atradu.

Protams, ka, uzejot līdz profesora kabinetam, mani gaidīja gana nepatīkams pārsteigums – pieņemšanas laiks no 2:30-4:30… Nu, mana izpratne par pusdienlaiku laikam nedaudz atšķiras un abas pārējās intervijas šajā dienā biju sarunājis 3 un 5 nedaudz citā rajonā. Saprotot, ka ne izbraukāt, ne izstaigāt visas vietas reizē neizdosies, atstāju atvainošanās zīmīti un devos prom.

Tā nu bija sanācis, ka tagad man bija veselas 2-as stundas brīva laika. Iet uz metro, tērēt naudu, 20 minūtes gaidīt autobusu vai arī izmantot iespēju un izstaigāt hamburgeru? Izvēlējos pēdējo un lēnā garā sāku iet Dupont circle virzienā.

Starp citu, Vašingtona ir ļoti zaļa pilsēta! Īpaši šis vēstniecību rajons, kuram nācās iet cauri. Vienuviet tur pat atrodas kaut kāda dabas parka teritorija. Dažviet ceļa malā pamatīgs čūkslis, citur skaisti sakopts parks. Par to, ka pilsēta ir zaļa, liecināja ne tikai vāveres (viņas ir visur!!), bet pat ceļmalā nobraukta stirna.


Nu, nebiju es domājis, ka tas ejamais gabals ir tik garš! Taču pastaiga bija tiešām jauka. Būtu jau safotografējis bildes, taču kārtējo reizi uzlādētā fotoaparāta baterija izrādījās gandrīz tukša. Jā, atšķirībā no centra šeit gandrīz katras privātmājas pagalmā redzami aģitācijas plakāti.. Nu, par visiem iespējamiem kandidātiem.


Arī vēstniecības ir ļoti dažādas – lielas, mazas, greznas, necilas, mega apsargātas un gandrīz vai pēc skata pamestas!
 Vienīgais, kas traucēja gājienu līdz galam izbaudīt - izvēlētie apavi nebija gluži īstie… Sorry Ecco, ne šie!

Pirmā intervija bija ar vienu ārpolitikas speciālistu. Atklāti sakot, daudz un dažādu lietu pateica – ASV Eiropa ir diezgan neinteresanta, jo pie mums taču nekādu konfliktu nenotiek, nekur pamest Eiropu ASV netaisās un virzība uz ~aziju vairāk ir nevis prom no Eiropas, bet ar Eiropu. Interesantākais likās salīdzinājums ar iepriekšējiem gadsimtiem. Nekad nebiju aizdomājies, ka faktiski vairāku iepriekšējo gadsimtu otrajā desmitgadē (no10-20 gadam) tiek veidota visa turpmākā gadsimta politika visā pasaulē. Vīrelis prognozēja, ka pašreizējie notikumi ir tieši tik svarīgi un pieļāva, ka drīzumā mēs redzēsim Savienoto Valstu darbību pašā spožumā. Un jā, tiem, kas satraucas par Krievijas pieaugošo ietekmi, viņš ieteica gulēt mierīgi – Krievija jau sen nav nevienam drauds, tā ir palikusi faktiski viena un ir ļoti maz tādu valstu, kurām Krievija būs interesanta! Nu, pieņemsim, ka tā arī būs…
Jāsaka gan, ka radio sižetam šis vīrs bija ļoti nepiemērots, ņemot vērā, ka katra atbilde ir aptuveni 10 minūtes gara…

Tālāk mana pastaiga turpinājās… atkal bija nepilna stunda laika, lai noietu aptuveni kilometrus 2… Šoreiz tikos ar libertāriešu domnīcas (tink tank) ekonomistu. Jāsaka, ka ir diezgan dīvaina sajūta, ja Tu apzinies, ka intervija notiek pietiekami vēlu (5-os vakarā), cilvēks ir noguris, viņš žāvājas, kaut ko pa vidu raksta datorā un patiesībā neizrāda nekādu interesi par to, ko Tu viņam prasi! Nu bet labi, vēl viens viedoklis, kas nav ne republikānisks, ne demokrātisks, par sliktu nenāk. Atšķirībā no iepriekšējā runātāja, šis runāja izteikti radio stilā – īsas, konkrētas atbildes – pēc nepilnām 15 minūtēm jau vairs nav ko prasīt un nepamet sajūta, ka cilvēks vienkārši grib tikt no Tevis vaļā un doties mājās.

Ja jau tik tālu biju atnācis, izlēmu tomēr iet līdz galam, tas ir, līdz viesnīcai!

Kafija! Gribēju kafiju.. Un jāsaka, ka kafija ir atsevišķs stāsts! Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Starbucks kafija ir gana garšīgs, taču Amerikā – NU NEMĀK VIŅI KAFIJU TAISĪT! Pat Starbucks! Brīžiem garšo pēc tējas ar kafijas piegaršu! Ja gribi tiešām dzeramu kafiju, tad laikam jāņem kaut kāds 10 kārtējs espresso un tad tas būs aptuveni mūsu ierastās kafijas stiprumā un daudzumā!
Šeit gan sanāca kārtējais smieklīgais stāsts. Tomēr izvēlējos Starbucks. Palūdzu dubulto espresso. It kā cenu redzēju, bet tumšādainais pārdevējs ar baltajām lēcām, kas vairāk izskatījās pēc vampīra, nosauca divreiz lielāku summu. Sākumā apjuku, bet tad džeks atzinās, ka viņš tikai mani āzējot! Nu, āzē āzē, tikai tā var arī dusmu paraut!

Nepagāja nemaz ilgs laiks un biju arī viesnīcā. Pārbaudot noieto attālumu galu galā rezultāts nemaz nebija tik milzīgs – noietas 6,1 jūdze jeb nepilni 10 km! Žēl, ka neieslēdzu Endomondo!

Jā, interesanti, ka vakaros mans rajons tiešām ir mega kluss… Ja pusotra kilometra attālumā pēc septiņiem, astoņiem vakarā satiec vairāk nekā vienu cilvēku, tad tas ir daudz! Es jau, protams, priecājos, ka vēstniecības bažas par manu „melno” un bīstamo rajonu nav piepildījušās.

P.S. Daži cilvēki gan man ir paskaidrojuši, ka gadus 10 atpakaļ, visticamāk, es no centra līdz viesnīcai tiešām diez vai aizietu… Varētu pie reizes šķirties gan no pulksteņiem, gredzeniem, apģērba, somas un visa pārējā! Tagad gan rajons esot „iztīrīts”… dažas ielas uz austrumiem situācija gan joprojām esot tieši tāda!

ASV 5. diena - Latvieši



5. diena – Latvieši

Svētdienas rītā devāmies uz Latviešu centru Vašingtonas pievārtē, Rokvilā. Šeit atrodas vietējā latviešu luterāņu draudze. Plānojām apmeklēt gan pašu draudzi, gan dievkalpojumu, gan tikties ar vietējiem latviešiem, lai uzzinātu, kā gatavojas balsot viņi.

Pirmais atgadījums aizsākās jau uz ceļa…
Norādes mums bija iedotas pietiekami skaidras un braukšana ritēja uz priekšu diezgan raiti. Vienā brīdī pamanīju spogulī kādu šampanieša krāsas Subaru. Nu, tā kā man tie Foresteri patīk, kaut kā vienkārši uzmetu aci. Pie nākamā krustojuma šis Subaru jau bija man blakus. Nākamajā krustojumā jau priekšā. Tad vienā brīdī es viņu apdzinu. Nu kaut kā pievērsu tam uzmanību un, izrādās, ka arī Ingus bija piefiksējis dīvaino mašīnu, kas visu laiku mums seko! Iekšā iedegās latvieša sacensību gars un gribējās pat vienu brīdi kaut ko skaļāku pateikt.. Bet nav jau īsti par ko…
Es nezinu, kāpēc tā sanāca, bet Subaru iebrauca latviešu draudzes centra stāvvietā dažas sekundes pirms manis un, izkāpjot no auto, tikām sveicināti skaidrā latviešu valodā! Atzinos, ka viņu biju pamanījis… Beigās šis vīrs pat pienāca klāt un arī man jautāja, no kura brīža tad es esot viņu ievērojis!

Atklāti sakot, par vietējo latviešu aktivitātēm var tikai brīnīties un priecāties! Ir interesanti skatīties, kā mazajiem bērniem tiek mācīta latviešu vēsture, valoda, dejas. Ar kādu pacilātību viņi stāsta par tām reizēm, kad viņi dzied Latvijas himnu, par to, kā viņi priecājas uzņemt latviešus, kā sūta bērnus ceļojumos uz Latviju, kā lepni tautas tērpos svin Jāņus. Cik viņiem ir svarīgs jēdziens „latvietība”. Es pat aizdomājos, kā tas nākas, ka šie latvieši brīžiem liekas īstāki nekā mēs pašā Latvijā!

Eh…

Kaut kā sanāca, ka tieši mūsu apmeklējuma dienā šeit notika patiesi lielas svinības. Draudzes prāveste svinēja 50 gadu jubileju. Interesanti bija skatīties uz amerikāņu stila dievkalpojumu… Jā, ir atšķirība, vai sprediķis tiek lasīts, vai arī notiek sprediķošana! Zinu, ka daudziem ticīgajiem Latvijā tas liktos savādi! Bet… Tā nu viņi to dara.
Kaut kā pat pēc dievkalpojuma pamanījos iekulties nedaudz neveiklā situācijā. Biju nostājies pie izejas durvīm tieši tajā vietā, kur parasti mācītāji nostājas, lai atsveicinātos no draudzes locekļiem. Prāveste Anita gan piedāvāja arī man viņiem piebiedroties un sarokoties ar pārējiem. Šoreiz sakaunējies no šādas iespējas atteicos!

Pēc dievkalpojuma sadraudze šoreiz bija daudz plašāka nekā parasti. Galu galā, liela jubileja. Kopā ar televīzijas kolēģiem gan centāmies izmantot izdevību un nointervēt pēc iespējas vairāk cilvēku. Šeit jāsaka paldies vēstniecības ļaudīm Ilzei, Valtam un īpaši Liānai, kas palīdzēja ne tikai sarunāt intervējamos, bet pat kafiju pienesa! Atkal sajutos neērti.
Tad, kad darbs bija padarīts, arī mēs piekritām sēsties pie bagātīgā vietējā dāmu kluba sarūpētā galda!

Īsāk sakot, jauki, ka letiņi tā turas kopā! Starp citu latvietību var uzturēt arī šādi


 

P.S. Garas galda runas laikam mums ģenētiskajā kodā ierakstītas!
P.P.S. Interesanta tradīcija – dāvināt puķes ar visām vāzēm!

pirmdiena, 2012. gada 5. novembris

ASV - 4.diena 2. daļa (mammām nav jāzina)



4. diena– Background jeb We are from continental Europe!


Par izpostītajā Staten Island redzēto jau rakstīju, taču ne mazāk interesanta bija nokļūšana līdz tai!

Bijām, sarunājuši, ka Toms un Ingus savāks mani pie viesnīcas. No rīta sazvanoties, sapratu, ka šie jau drīz taisās izbraukt un, tā kā attālums starp abām vietām principā nav nemaz tik liels, devos uz ielas.
Kad biju nostāvējis vairāk nekā pusstundu, pie vietējiem burgeru un hotdogu cepējiem pasūtīju hotdogu. Ja ņem vērā, ka tas viss notika pēc 8 no rīta, tad bija interesanti skatīties, kā notiek visa šī cepšanas procedūra. 
Te cep gan desas, gan ribiņas. Bet labākā ir pati konstrukcija

Nu, labāk tos 2 dolārus nebūtu lieki tērējis, jo izmēra ziņā tas bija aptuveni uz pusi tik liels kā, piemēram, Statoil pieejamais, turklāt bez nekādām piedevām. Kuņģis jau bija sakaitināts, tāpēc papildus pasūtīju arī Kielbasu. Nu tas gan bija tāds pusdesas luņķis centimetru 20 garumā ar normālāka izmēra bulku un BBQ mērci! Vismaz kuņģim miers un uz to laiku bija un arī apmaldījušies Toms un Ingus beidzot mani bija atraduši.

No pilsētas izbraucām gana raiti, jo taksista sniegtie norādījumi un nelielā karte izrādījās gana precīzi.
Auto labs… tikai vienu brīdi nevarēju saprast, kāpēc tas automāts tā sprauslo – te uz augšu pārslēdzas, te uz leju… Nu, bet nekas… Norakstījām uz to, ka Toms ar automātisko kārbu nekad iepriekš nebija braucis.

Tik daudz sapratām, ka, braucot Ņujorkas virzienā, mums vajadzētu braukt tā, lai netrāpītu Baltimorā, bet apbrauktu tai apkārt. PROTAMS, ka mēs nogriezāmies ne tur un trāpījām pašā Baltimorā. To gan mēs kādu brīdi nezinājām un būtu arī stulbi kāpt laukā un prasīt nevis to, kā izbraukt uz vienu vai otru ceļu, bet gan to, kādā pilsētā atrodamies.
Vienā brīdī, kad sākām just, ka braucam pilnīgās auzās, stājāmies benzīntankā, lai paprasītu ceļu. Bija tieši tā kā domājām – lielceļš bija pretējā virzienā! Bet nekas, gan jau atradīsim.

Un tad sākās. Mēģinot izbraukt no benzīntanka, auto negribēja kustēt ne uz priekšu ne atpakaļ. Gāzi dod virsū, rūc kā traks, bet sajūta tāda, ka norauta rokas bremze. Nav gan! Esam izbraukuši aptuveni 2 metrus no stāvvietas un stāvam pašā benzīntanka vidū tā, ka mums garām īsti tikt nevar. Ieslēdzām avareikas, pārbaudījām, vai nav nobloķēti riteņi.. Nu, it kā viss kārtībā un funkcionē… Tikai tad, kad Toms atkal iesēdās pie stūres, es ierosināju viņam PIESPRĀDZĒTIES… Un! Tavu brīnumu, auto aizbrauca! Kā saka, muļķu droša mašīna! Ja par drošību nerūpējies pats, par Tevi parūpēsies auto!


Lai arī kā mēs sekojām ceļa norādēm, tomēr pamanījāmies aizbraukt otrā virzienā! Jāsaka, ka Baltimora nav tā pievilcīgākā pilsēta un, salīdzinājumā ar šīs pilsētas nomalēm, mūsu Maskačka ir ekskluzīvs rajons. Vienā brīdī priekšā redzējām amerikāņu policiju darbībā. Divi virsnieki „guldīja” zemē kādu latīņamerikāņu izcelsmes vīru… Netīšām izdevās to arī iemūžināt…


Bet, kā jau teicu, kārtējo reizi bijām nomaldījušies. Turklāt, mēs īsti tā kā nezinām amerikāņu ceļu satiksmes noteikumus. Piemēram, kurā brīdī īsti pie sarkanās gaismas var veikt labo pagriezienu!
Atcerējos veco labo SPANIELiešu stāstu par braukšanu UK un saukli „We are from continental Europe”! Izlēmām to pielietot arī dzīvē! Piemēram, piebraucot pie krustojuma un neredzot nevienu traucējošo auto, teicu Tomam: „BRAUC!”… Nūuu, aiz mums esošie auto turpināja gan stāvēt….
Ja iebrauc joslā, kur jāgriežas tikai pa labi, braucām taisni, jo.. mēs esam no kontinentālās Eiropas, esam apmaldījušies utt…

Galu galā, tomēr tikām atpakaļ uz lielā ceļa!Kopumā secinājums tāds - arī bez GPS trīs acu pāri var sniegt gandrīz tikpat labu rezultātu!

Kādu gabalu pabraukuši izlēmām, ka ir pienācis laiks pauzītei un uzkodām! Nu kā var pabraukt garām McDonald’s, ja tādas iebrauktuves ir ik pēc jūdzēm 10-15… Šeit pārliecinājāmies, ka lielā porcija šeit tiešām ir lielāka nekā LV… Pat veikalos arī alkohols ir lielākās pudelēs – 2 litrīgi vīni, 2 litrīgi rumi, degvīni un 3 litrīgi viskiji ir normāla parādība!

Interesanti, ka atšķirībā no LV lielceļu tuvumā esošajos benzīntankos pat alu nopirkt nevar. Izspriedām, ka tas laikam lielo ātrumu dēļ. Kā saka, nav ko riskēt!

Līdz galam nokļuvām laikā un veseli, nu, tikai atkal nedaudz nomaldoties jau pašā Staten Island… Par pārējo jau lasījāt!
Atpakaļceļā jau stūrēju es. Man likās, ka es ar automātu sapratos nedaudz labāk! :P Bet vēlreiz apmaldīties tajā pašā Staten Island tas netraucēja arī man! Tālāk gan gāja bez jebkādiem šķēršļiem līdz pašai Vašingtonai… Tur gan atkal aizšāvām garām vajadzīgajai nobrauktuvei, tāpēc galvaspilsētā iebraucām no otras puses, bet faktiski precīzi tur, kur vajadzēja… Tā kā… Jāsaka, ka kopumā Vašingtona priekš braukšanas ir visai pateicīga, jo ir vienkārša. Tas ka arī šeit ir sastrēgumi, tas gan fakts…

P.S. Vellos patika man tas Dodge Avanger… paliels, ērts, smuks… tikai, ja jau no paša krustojuma jāspiež līdz galam grīdā, lai tas aparāts izkustētos, es tajā degvielu liet negribētu!
P.P.S. Degvielas cenas šeit gan priecē….

ASV 3. diena. Nothing very special



3. diena – ko daudzi uzskatīja par pazudušu
(Šo rakstu biju iesācis, bet nepabeidzu.)

Ja rīts sākas 4 no rīta ar zvanu no darba, tad ir pilnīgi loģiski, ka jāstādā būs. Tā kā tajā brīdī jau esi piecēlies (varbūt ne pamodies), nav īpaši jēgarunāt pretī un jāpakļaujas vien producentu vēlmei ir.

Rītu izlēmu sākt ar tuvākā vēlēšanu iecirkņa meklēšanu. Rit pēdējās iepriekšējās balsošanas dienas, tāpēc būtu muļķīgi neaiziet vismaz uz vienu iecirkni. Izrādījās, ka viens šāds iecirknis atrodas vien aptuveni kilometra attālumā no viesnīcas, ‘ta kā bez liekas domāšanas devos uz turieni.
Ar šādiem nelieliem aģitācijas plakātiem pilnas ielu malas un pagalmi

Iecirknis atrodas vietējā atpūtas centrā. Protams, pieklājīgs cilvēks būdams, palūdzu atļauju parunāt ar vēlētājiem vai komisijas locekļiem. Man gan laipni paskaidroja, ka šī esot federāla iestāde, kurā iekšā nav atļauts fotografēt. Sazvanoties ar atbildīgo personu man tika dota atļauja runāties ar cilvēkiem, bet ne ar vēlēšanu komisijas pārstāvjiem. Atlika vien noskatīties, kā lielajā zālē cilvēki balso.
Šoreiz ASV vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām. Ir iespējama elektroniskā balsošana. Un netiek jau balsots tikai par ASV prezidentu, bet gan par vietējās mērijas pārstāvjiem un vēl visādiem jautājumiem.
Es neaģitēju. Arī intervēt, izrādās, aiz šīs zīmes nedrīkst
Šajā iecirknī nebija solīto rindu, kādas esot citur. Arī vietējā ēkas pārzine atzina, ka 6. novembrī visticamāk rindās nākšoties stāvēt 3-4 stundas. Jebkurā gadijumā viņa novēlēja man veiksmi, runājoties ar cilvēkiem, brīdinot gan, ka šamējie varot būt rupji, jo vismaz pret vietējiem viņi tādi esot.

Nu, nekā tāda gan nemanīju. No cilvēkiem 15, kurus uzrunāju, atteica vien 5. Pārējie bija diezgan pretimnākoši. Viens pāris gan paprasīja akreditācijas papīrus, bet, kad paskaidroju, ka tos saņemšu tikai šodien, vienalga piekrita intervijai. Īsais rezumē – visi, izņemot vienu, par Obamu, un viens teica, ka tā ir viņa darīšana, par ko balsojis.

Tālāk devos uz  vēstniecību, jo vēstniekam tomēr bija izbrīvējies brīdis sarunai ar mani. Jāsaka, ka vēstniecības cilvēki ir ļoti patīkami un atsaucīgi.
Intervija noritēja veiksmīgi un vismaz pašam likās, ka beigās nedaudz izdevās vēstnieku izprovocēt, vaicājot, kā desmit baļļu sistēmā viņš vērtētu pašreizējās Latvijas un ASV attiecības. Atbilde bija ļoti diplomātiska – 10! Uz papildjautājumu, vai tad nav nekā tāda uz ko vēl varētu tiekties, atbilde bija tikpat diplomātiska – joprojām 10!

Tiesājot vēstniecības dāmu piedāvātās maizītes kur gadījušies, kur ne uz interviju ar vēstnieku ieradās arī Televīzijas džeki Toms un Ingus. Nolēmu viņu pagaidīt, lai pēc tam varam saskaņot, kur un kā nākotnē varam sadarboties.
Pēc pusstundas izrādījās, ka televīzijas puiši dzīvo pašā viesnīcā, viņiem ir auto un tas nozīmē arī lielākas pārvietošanās iespējas.
Nolēmām otrā rītā doties uz vētras izpostīto Ņūdžersijas pusi. 

Vakarā vēl neliela pastaigāšanās pa Vašingtonas centru, dažas Baltā nama bildes un dokumentu savākšana preses centrā. 
Apstiprinājums, ka arī pie Baltā nama biju

Principā tas arī viss… Un ja kāds domāja, ka 3-šā diena ir pazudusi no atmiņas, tas rūgti maldās! Vienkārši ir sācies darbs!

svētdiena, 2012. gada 4. novembris

STATEN ISLAND




Steitenailenda (Staten Island)

Tie, kuri parasti lasa manus ceļojumu aprakstus un iesmīn par varbūt kādu veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgu joku, šoreiz neko tādu neatradīs. Lai arī bez komiskiem gadījumiem neiztika arī šī brauciena laikā, šoreiz tomēr pret notikušo attiekšos nopietni. 
Par viesuļvētru Sendija ir dzirdiējuši daudzi. Sestdien kopā ar kolēģiem Tomu Pastoru un Ingusu Graudiņu devāmies uz vētras visvairāk skarto Staten Island salu. Radio reportāžā redzēto ir grūti, ja ne neiespējami, aprakstīt, kaut arī centos. Tāpēc izlēmu savu radio reportāžu papildināt ar attēliem. Lūk, kas no tā visa ir sanācis. 
****************

Ceļš no Vašingtonas līdz pašai Ņujorkas pievārtei, kur atrodas visvairāk cietusī Steitailenda, aizņem gandrīz piecas stundas. Ceļā novērojam sastrēgumus, uz dabas stihijas skarto reģionu brauc glābšanas transports arī no citiem štatiem. Benzīntankos novērojamas rindas, jo Ņujorkā un tās tuvumā degvielas praktiski nav, nav arī elektrības ar ko degvielu izsūknēt un iepildīt automašīnās.


Ierodoties Steitailendā, vētras sekas ir acīmredzamas.
Pludmale pilna gružiem, krasts nogruvis, ugunsdzēsēji gatavojas zāģēt kādai sētai uzgāzušos koku. 

No kādas ēkas pagraba tiek sūknēts ūdens. Uzzinu, ka savulaik pludmali no dzīvojamā rajona sargājusi betona siena, kas milzīgo ūdens spiedienu nav izturējusi. Milzīgie betona bluķi tika aizskaloti aptuveni 20 metrus pāri ielai un faktiski atdūrās pret blakus esošās ēkas sienu. 
Šī ir tā betona siena. tā bija aizskalota līdz fonā redzamajām ēkām un tagad jau atkal atšķūrēta atpakaļ

Stāsta kādas ēkas īpašniece Mišela:
***
 Aizsargmūra gabals bija manā mājā. Manas mājas logs atradās kaimiņmājas pagrabā. Kā tas ir iespējams, es nezinu, bet tā bija. Man nav apkures un siltā ūdens, jo apkures iekārta atradās pagrabā un tas ir applūdis. Aizsargmūra arī vairs nav. Šeit nedrīkst palikt, jo tas ir bīstami.
***
Mišelai un viņas ģimenei ir paveicies, jo viņa vēl pirms vētras bija pārvākusies uz viesnīcu.
Citām ģimenēm paveicies daudz mazāk un par to pārliecinos, pabraucot dažus kilometrus tālāk. Šeit skats ir sirreāls. Gandrīz vertikāli stāvošs džips kādā sētā, 

ielas pilnas ar atkritumiem un visapkārt valda kanalizācijas smaka. Šeit ir visa apkārtējo māju iedzīve un desmitiem cilvēku turpina tīrīt iekštelpas, garāžas un pagalmus. 

Taču vispārsteidzošākais ir redzēt desmitiem kuteru, kas ar ūdens vilni ir izmesti krastā un ir aizsprostojuši ieeju dzīvojamās mājās. 


Pie bērnu rotaļu laukuma kā spoku kuģis stāv izskalota jahta. 
Pie soliņa redzamie cilvēki uz prīmusa gatavoja ko ēdamu 
 Citas jahtas bija ieskalotas krūmos.  Kā ir stāvējušas pie piestātnes, tā arī ar pontona gabalu tagad atrodaas starp kokiem, krūmiem un niedrēm. Nedaudz tālāk skats bija vēl iespaidīgāks, taču šīs bildes vēl neesmu saņēmis.

 Nedaudz tālāk krustojuma vidū atkal redzami divi kuteri.
Šis bija vins no visspocīgākajiem skatiem. Ūdens un tur bijušais jahtklubs atrodas apmēram 200 metrus no šīs vietas.


Turpat blakus aktīvi darbojas arī brīvprātīgie. Tie ir šīs pašas apkārtnes iedzīvotāji, kas palīdz kaimiņiem izdalīt nepieciešamās preces – ūdeni, pārtikas produktus, higiēnas preces. 

Jaunieši staigā pa ielām un piedāvā siltu dzērienu vai uzkodas. Par cilvēku noskaņojumu stāsta viena no brīvprātīgajām Kristija:
***
Mums nebija palīdzības no Sarkanā Krusta vai ārkārtas situāciju aģentūras līdz pat šodienai. Mums pašiem bija jādara viss – jāmeklē ūdens un pārtika. Mēs palīdzam viens otram, kaimiņš palīdz kaimiņam un visi ir iesaistīti. Cilvēki ir sagrauti, bet vienoti. Šajā kvartālā dzīvo cilvēki, kurus es līdz šai traģēdijai pat nepazinu. Tagad mēs visi esam kopā. Mēs arī ļoti dusmojamies uz Ņujorkas vadību. Ka tā tik ļoti  ilgi vilcinājās ar Ņujorkas maratona atcelšanu. Šeit no ēkām joprojām tiek vilkti ārā cilvēki, bet pilsētas vadība domā par naudas pelnīšanu un par Steiten Ailendu ir aizmirsusi. Tā ir noticis vienmēr un šis ir klasisks piemērs.
***
Ņujorkas pilsētas vadības lēmums atcelt šodien plānoto maratonu tikai sešas dienas pēc viesuļvētras tiešām ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām. Lai arī mērs Blūmbergs ir paziņojis, ka nauda un cilvēkresursi maratonam nenāktu no glābšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, vietējie iedzīvotāji tam nepierīt.
***
Jūs gribat novirzīt tādus resursus kā policija un sanitārie dienesti tukšu glāžu savākšanai maratona laikā, kad šeit joprojām slīkst cilvēki? Jūs to nopietni domājat?
***
Sastaptie vīrieši īpaši uzsver, ka ir nepieciešams stāstīt ne tikai par sagrautajām mājām un krastā izmestajiem kuģiem. Visvērtīgāk ir paskatīties iekšpagalmos, kur ir izskalota visa cilvēku dzīve... Turklāt, piemēram, pagalmos var atrast pavisam svešu un nezināmu cilvēku fotogrāfijas, dokumentus.. Citu cilvēku dzīves ir aizslaucītas un tagad visi ir kaut kādā veidā vienādi. 
Šādi izskatās iekšpagalms ar no mājas izskalotām mantām
Piemēram, šajās fotogrāfijās redzamos cilvēkus, ēkas saimnieks nekad neesot redzējis

Vietējie iedzīvotāji arī norāda, ka jau ir bijuši stāsti par marodieriem un pēc tumsas reģionā nav droši. Par spīti tam, ka visapkārt patrulē nacionālie gvardi, kuri gan nav bruņoti un reālu aizsardzību pat nevar sniegt. Iedzīvotāji arī uzskata, ka daudz lielāka nozīme būtu, piemēram, prožektoriem, kas naktī varētu izgaismot ielas.
Tuvojoties vakaram, cilvēki atkal pulcējas grupās, kurina grilus un sildās. Viņi ir apņēmības pilni arī vēsajās naktīs sargāt savus īpašumus vai vismaz to, kas no tā ir palicis pāri. Savukārt kāda gados vecāka kundzīte ar asarām acīs lūdz mūs ziņot dzīvnieku aizstāvības organizācijām, jo viņa vairs neesot spējīga pienācīgi rūpēties par saviem 7-ņiem kaķiem, kas viņai esot tikpat mīļi kā bērni. 


piektdiena, 2012. gada 2. novembris

ASV - 2.diena. Dan, Doc and hamburgers



2. diena

Pirms braukšanas uz ASV man ieteica – lai arī kā Tev nenāk miegs, neej gulēt tad, kad gribās, bet tad, kad jāiet pēc pulksteņa! Nu.. iekšējais pulkstenis teica celties ap pirms 5-iem no rīt, cēlos! Beigās gan izdevās nogulēt līdz pat 9:30! (Pēc LV laika 15:30)

Pirmais, ko sāku just no rīta ir tas, ka sāk sēsties datora. Es kā apzinīgs cilvēks, protams, biju sagatavojies. Kā zināms, amerikāņu kontakti atšķiras no Eiropas, tāpēc biju paņēmis līdzi pārveidotāju. BET… nevarēju to atrast! Izraku visas somas, bet nekā. Kompis tuvojas beigām, fotoaparāts arī… labi, ka telefoni uzlādēti.

Īsāk sakot, bez uzlādes, bet tomēr devos ceļā uz LV vēstniecību.
Jāsaka, ka metro sistēma ir diezgan saprotama un nekādu problēmu ar pārvietošanos pa pilsētu nav. Stacija atrodas metrus 400 no viesnīcas, tā kā tur nokļuvu gana ātri. Pa ceļam redzēju vienīgo nolauzto koku, kuru pat izdevās nofotografēt. Ar to arī mana fotografēšana pirmajā dienā beidzās!
Un.. vāveres! Ļoti daudz vāveru!

LV vēstniecībā mani sagaidīja ļoti laipni, nepieciešamais dokuments bija sagatavots, vienīgi vēstnieka kungam gan pagaidām nebija laika ar mani aprunāties.

Tālāk jau ceļš veda uz Foreign Press Center, kas faktiski ir lielākais palīgs visiem ārvalstu žurnālistiem, kas strādā ASV. Iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus akreditācijas iegūšanai, bet, tā kā bija pusdienu pauze, oficiālu karti solīja vien pēc pāris stundām. Izdomāju šo laiku pavadīt lietderīgi, dodoties pusdienās!
Otrpus ielai pamanīju kādu tavernu, kurā esot pieejami arī cigāri. Štrunts par cigāriem – izrādījās, ka šis ir viens no diviem krogiem Vašingtonā, kuros ir atļauts smēķēt! Nu, man jau patika… 

Dens, Doks un Tels

Krogs izrādījās ļoooti foršs! Kas nu tā pa iešanu uz krogu bez alus iedzeršanas. Pēc bārmeņa Tela (Tal) ieteikuma izvēlējos Heavy Seas… ar pirāta galvu! Smeķīgs gan! Bet, protams, galvenais mērķis bija pusdienas. Jāsaka, ka Vašingtonas centrs nebūt nav tā lētākā ēšanas vieta, bet pasūtītais burgers bija tā vērts. Mums, latviešiem, burgers asociējas vienkārši ar bulku, kurai pa vidu ir kotlete! Šeit tā ir gana liela porcija ar frī kartupeļiem tomātu, sīpoliem un marinētu gurķi. Nu, 10$ varbūt it padārgi, bet tas bija to vērts!

Bāra letes galā sēdēja kāds sirms vīrs ar bārdu. Jau pirmajās minūtēs viņš man uzdeva jautājumu – vai tik gadījumā es neesot žurnālists? Mani šis jautājums pat īpaši nepārsteidza, jo otrpus ielai atrodas Nacional Press Building, kur bāzējas ļoti daudzi kolēģi no visas pasaules. Izrādās šis vīrs vārdā Dens (Daniel) ka reizi strādā Foreign Press Center par skaņu veci. Ieraksta intervijas, montē utt… Šajā brīdī gan viņš malkoja viskiju un pīpēja paša tītu mega cigareti. Pīpmaņi zina, ka parasti uztītie smēķi pie mums ir gana tievi un, jo tievāki, jo labāk! Dena smēķis jau līdzinājās cigāram!

Sāku sūdzēties par to, ka neesmu uzlādējis datoru un prasīju, vai gadījumā viņiem nav pāreja. Neesot gan, vai, pareizāk sakot, vienam esot mājās, otram darbā! Bet, uz darbu gan viņš pašlaik neiešot… Taču šī tikšanās izrādījās vērtīga – Dens uzdva jautājumu, par kuru pats nebūtu aizdomājies: vai mans kompis ir piemērots 110 voltu lādēšanai? Opā… to, ka ASV ir 110V nemaz nebiju domājis. Noskaidrojām, ka der arī 110V. Tad man tika izstāstīts, kā nokļūt līdz radio un elektronikas preču veikalam un nopirkt nepieciešamo pāreju (to vēlāk arī izdarīju). Īsāk sakot, Dens solīja sniegt visu nepieciešamo palīdzību, kas attiecas uz man nepieciešamajām skaņām.

Mazliet par Denu.
Nu, kolorīts personāžs, kuru noteikti var saukt par šī kroga mēbeli. Kā pats atzīst, profesionāls dzērājs (Nu, kamēr es gaidīju savu dokumentu izgatavošanu, kādu puslitru viskija viņš izdzēra noteikti). Denam ir 65 gadi, par skaņu inženieri strādā gandrīz 40 gadus. Viņa vecvectēvs ir lietuvietis, kurš, pārceļoties uz Lielbritāniju, nomainījis uzvārdu uz London. Tēvs ir bijis militārists, tāpēc Dens savulaik dzīvojis gan Francijā, gan Vācijā īsi pirms Berlīnes mūra uzcelšanas. Savulaik karojis arī Vjetnamā, liels ieroču un medību fans. Pēdējo 10 gadu laikā zaudējis divas sievas, tāpēc vairāk neprecēšoties. Pēc teorijas viņam būtu jau jādodas pensijā, bet darbā viņu tur profesionālo iemaņu dēļ (Nu, ja viņš kaut ko bija spējīgs pēc tam samontēt, tad cepuri nost, jo nostāvēt viņam pēc tam bija pagrūti)

Kādu brīdi krogā ienāca vēl kāds vīrs. Neliela auguma afroamerikānis, kuru visi uzreiz uzrunāja "Hi Doc”. Patiešām šis vīrs bija tērpies baltā halātā, taču izrādās, ka Čaks nav parasts ārsts. Viņš ir pildspalvu ārsts! Viņš remontē pilnīgi visa veida pildspalvas – parastās, tintes utt. Galvenokārt diezgan ekskluzīvas tintes spalvas, kuras Vašingtonā joprojām ir lielā cieņā. Šāda veida meistars viņš esot vienīgais galvaspilsētā.
Arī Čakam ir jau 60 un uz jautājumu, cik ilgi viņš ar šo profesiju nodarbojas, viņš atbildēja apmēram tā!
-Two (vismaz man tā izklausījās)
- Two years?
- Too long!

Izrādās, ka šī frāze jau ir tikpat leģendāra kā pats Čaks vai Dens, un ar šo frāzi tika raksturota arī viņu biežā iegriešanās šajā krodziņā! Too often! Katrā ziņā Čaks man likās tik interesants cilvēks, ka norunāju pat viņu nointervēt!

Kopā ar Denu nolēmu doties atpakaļ uz preses centru, par spīti tam, ka solīto meilu man tā arī nebija atsūtījuši. Tiku iekšā pa aizmugures durvīm un mani iepazīstināja ar TV producentu Džrdžu Santulli. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņš uzreiz piegāja pie skapja, izņēma mapīti un parādīja sarakstu ar cilvēkiem, kas savulaik pie viņa braukuši. Tur bija tādas personas kā Arvīds Babris, Daina Selecka un citi, kurus viņš gana labi atcerējās arī pēc gadiem 20 un lika sveicināt!

Protams, ka mana akreditācijas karte vēl nebija gatava un izlēmu doties atpakaļ uz mājām.



Kā kļūt sievietei par „pirmo”?

Atgriežoties viesnīcā sapratu, ka vakars pamazām tuvojas un sāk gribēties atkal ēst. Šoreiz devos uz viesnīcas restorānu un arī izlēmu pasūtīt burgeru. Nu, tādu pašu kā pusdienlaikā.

Sēdēju pie bāra letes, skatījos ziņas, kamēr gaidīju savu ēdienu. Ir taču normāli, ka Tev atnes dakšiņu, nazi, sālstrauku, piparus, kečupu… Atnes arī burgeru. Es kā pieklājīgs cilvēks normāli ņemu rokā galda piederumus un sāku tiesāt ēdienu.
Es biju apēdis aptuveni trešo daļu no burgera, kad blakus sēdošā melnādainā sieviete teica: „Es atvainojos, bet es laikam pirmo reizi dzīvē redzu cilvēku, kurš hamburgeru ēd ar nazi un dakšiņu!!!” Izrādījās, ka šī sieviete esot ilgi skatījusies uz to, ka es turu rokā dakšiņu un domājusi, ko es ar to darīšu, jo hamburgers un frī kartupeļi taču ir ar rokām ēdami ēdieni. Dakšiņu lietojot parasti tikai tad, ja uz karpeļiem sagāž daudz kečupa!

Tā lūk!

Ar to arī vakars beidzās… Vien vīrs vārdā Miltons uzaicināja svētdienas vakarā iegriezties atkal šajā pašā vietā, jo būšot brīvais mikrofons. Viņš pats dziedāšot un esot aizdomas, ka arī man varētu izdoties! Vienīgā nianse – tas nav nekāds karaoke un tekstu priekšā neraksta… Tā kā, vai nu gatavojies, vai nedziedi!:)

P.S. Ir pārsteidzoši, ka neviens no manis sastaptajiem cilvēkiem pagaidām nav prasījis, kur atrodas Latvija!
P.P.S. Lielisks veids, kā radīt cilvēkos sapratni (un izbrīnu), kas par valsti ir Latvija, ir pateikt, ka no tās nāk pazīstamais šņabis STOLICHNAJA (jeb kā te saka Stolich vai Stoli). Pat ASV uz pudeles ir rakstīts, ka Produced in Latvia! Un pat uz etiķetes vairs nav rakstīts, ka tā būtu kaut kāda tur Russian Vodka!

ceturtdiena, 2012. gada 1. novembris

ASV - 1. diena



GATAVOŠANĀS

Līdz šim mana pieredze ar ārvalstu komandējumiem ir aprobežojusies tikai ar Eiropas valstīm, līdz ar to ASV vēlēšanu brauciena sagatavošana bija gan atšķirīga pieredze, gan izaicinājums.
Pirmkārt jau jāsaka, ka pēc bēdīgās pieredzes Polijā esmu sācis komandējumiem pieiet daudz nopietnāk. Tiešām, nevajag visu atstāt uz pēdējo brīdi – ne dokumentu kārtošanu, ne interviju sarunāšanu! Kā saka, mierīgāk pēc tam naktī gulēsi!

Nu tad īsumā par to, kā gāja…

Kā zināms, ar Amerikas Savienotajām Valstīm mums ir bezvīzu režīms.. Nu, vai kaut kas tam līdzīgs.
Protams, ka, sākot pētīt kas un kā, atklājās, ka žurnālistiem tomēr ir vajadzīgas īpašas vīzas. No alfabētiskā saraksta viedokļa – I vīza. Tā kā, kolēģi, nākotnē ņemiet to vērā!
Turpinājumā nedaudz aprakstīšu to, kā man gāja ar formalitāšu pildīšanu:

  1. Jāaizpilda elektroniskais pieteikums vīzas iegūšanai. Daudz un dažādu jautājumu, sākot ar to, kas esmu un no kurienes, kā sauc manu sievu, vecākus un kur viņi dzīvo, un beidzot ar to, vai es ASV plānoju spiegot, rīkot sazvērestības vai terora aktus? Vai es esmu nodarbojies ar prostitūciju, vai man ir lipīgas slimības, vai es nodarbojos ar cilvēku tirdzniecību, vai mani radi LV to dara un vai to dara mani iespējamie paziņas iekš ASV? Nu, Kopumā lappuses 20 jāaizpilda….
  2. Elektroniskajā anketā jānorāda kontaktpersona ASV… ar piebildi – ja Jums neviens paziņa ASV nav, tad norādiet kādu veikalu vai uzņēmumu, kuru savas vizītes laikā apmeklēsiet… Aha, iešu es te meklēt adreses un kontaktus kaut kādiem veikaliem! Šoreiz lūdzu palīdzību žurnālistei un ārlietu ekspertei Patrīcijai (Patricia De Gennaro) no ASV, kuru savulaik esmu intervējis un gatavojos intervēt arī šīs vizītes laikā. Līdz ar to mana kontaktpersona ir - Ņujorkas universitāte!
  3. Tā kā žurnālists ASV ierodas darba darīšanās (loģiski!), tas skaitās kā īslaicīgs darbs Savienotajās Valstīs. Elektroniskajā anketā jānorāda – pagaidu darba devēja adrese, kontaktinformācija un… darba samaksa USD! Kad lūdzu vēstniecībai paskaidrot, ko tad galu galā, lai es norādu kā darba devēju, kas joprojām ir Latvijas Radio, man tika laipni ieteikts kaut kādā veidā apmānīt to sistēmu. Nu, pēc dažādiem mēģinājumiem izdevās… Mans pagaidu darba devējs būs – Ņujorkas universitāte, kas man par padarīto maksās $1000… Protams, cipars izzīsts no pirksta, bet ceru, ka nodokļus neiekasēs!
  4. Fotogrāfijas. Protams, ka ir pieejams garš un plašs apraksts par to, kādai ir jābūt iesniedzamajai fotogrāfijai… 5.1x5.1cm.. Nu, protams, ka šādas bildes iegūšanai ir jāiet uz fotosalonu, gribi vai negribi.. Fotosalonā, izdzirdot, ka bildes vajadzīgas ASV vīzai, atbildēja – varam izgatavot tikai nedēļas laikā! Pēc izmisušas sejas parādīšanas bildes tika apsolītas pusstundas laikā – gan izgatavot uz papīra, gan nosūtīt uz meilu! Uz meilu atsūtīja uzreiz… papīra bilde pēc pusstundas nebija, jo.. bija aizmirsuši uztaisīt! Tapa jau 5 minūšu laikā! Sak’, ja grib, var ne tikai nedēļas, bet pat 5 minūšu laikā!
  5. Vīzas intervija vēstniecībā. Nu, īstenībā biju noskaņojies kaut kam šaušalīgi nopietnam, bet beigās izrādījās ļoti vienkārši. Smaidu gan man, gan konsulāta intervētājai izraisīja kāda nianse. Proti, aizpildot elektronisko pieteikumu, visu teroristisko nodomu starpā bija arī kāds citādi neuzkrītošs jautājums: Vai Jums ir ieroči, vai esat lietojuši ieročus utt.? Es, godīgs cilvēks būdams, protams, uzrakstīju „YES”… Un uz pretjautājumu „SPECIFY” paskaidroju: I have a hunter’s licence”. Protams, ka intervētāja man uzdeva tiešo jautājumu: Ko jūs domājāt, sakot, ka jums ir mednieka apliecība!? Mana atbilde bija īsa un skaidra, kā armijā: „I have a gun and I know how to use it! But that’s just my hobby!”

Īsāk sakot – vīzu dabūju bez problēmām un visa papīru būšana ir veiksmīgi aiz muguras!

PLĀNOŠANA

Interviju sarunāšana ASV laikam tomēr nedaudz atšķiras no Eiropas.. Kaut gan, nekādu dižo atšķirību jau nav. No vienas puses – dažādu ekspertu ir tik daudz, ka grūti pat izvēlēties, no otras – ne visi viņi atrodas tur, kur tu vēlies un ne visi viņi ir pieejami. Pareizāk sakot – varbūt tēmēju uz pārāk lielām zivīm! Bet, pat ņemot vērā attālumu un laika starpību, viss ir noritējis daudz maz ok!

Bija gan interesanta pieredze ar mitekļa meklēšanu.
Kā parasti meklē viesnīcas un mēģina saprast pilsētu svešā zemē! Loģiski, ka viss, kas atrodas apmēram kilometra attālumā ap centrālo rajonu un galvenajām ēkām (Vašingtonas gadījumā Balto namu, Kapitoliju) ir centrs! Tātad, drošs un viegli pieejams!
Tāpēc arī es izvēlējos viesnīciņu aptuveni kilometra attālumā no Kapitolija… līcīša malā, pie jahtkluba! Neko jau daudz man nevajag!:)
BET! Nu nevar taču viss izklausīties tik saulaini! Latvijas vēstniecība ASV, kas izrādīja interesi par manu braucienu un piedāvāja arī palīdzēt, jautāju, kur tad īsti es dzīvošot. Teicu, ka kartē šis Vašingtonas rajons tiek atzīmēts ar SW (South Western) uz ko izdzirdēju domīgu… o-oooo! Man paskaidroja, ka šis nebūt neesot tas drošākais rajons, jo, principā aiz Kapitolija sākoties „melno rajons” (atvainojos par politnekorekto apzīmējumu!) Galu galā tomēr noskaidrojām, ka tik traki nevajadzētu būt! Turklāt, es taču dzīvošu blakus jahtklubam! J Un man ir atbilstoša fizionomija un frizūra!

Nu, tad jau redzēs, kā būs!

CEĻOJUMS PIE SENDIJAS

Kad biļetes kabatā, vīza nokārtota, viesnīca pasūtīta, atliek vien gaidīt izlidošanas dienu. Nu, arī šeit man tomēr neizdevās izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem!

Un par galveno pārsteigumu kļuva viesuļvētra Sendija, kas tieši izlidošanas dienās bija izdomājusi trāpīt gan Vašingtonai, gan Ņujorkai, kuras abas biju plānojis apmeklēt sava komandējuma laikā. Pirmdienas rīts nebūt nebija iepriecinošs, jo trešdienas lidojums uz ASV tika atcelts. Cerēju, ka vismaz uz laiku. Arī meteoroloģiskās prognozes lika cerēt, ka uz trešdienas pēcpusdienu pēc ASV laika jau būšu tajā galā. Tomēr doma par to, ka var nākties nakšņot Parīzē, mani nepameta un faktiski ar šo domu jau biju samierinājies!
Paldies draugiem un paziņām, kas uz dabas stihijas skarto reģionu ieteica līdzi ņemt gan gumijas zābakus, gan hidru, gan prīmusu vai malku, gan gumijas pīlītes! Diemžēl neviena no šīm lietām manā bagāžā neiekļuva!
Jebkurā gadījumā, jau otrdienas pēcpusdienā zināju, ka lidojumi ir atjaunoti un visam vajadzētu notikt pēc plāna!

NU BET.. es taču laikam nevaru bez BET!:)

Trešdienas rītā, ierodoties lidostā, mani gaidīja pirmais pārsteigums. Proti, reģistrējot manu bagāžu, man paziņoja, ka to nav iespējams iečekot līdz galam, jo Parīzē, redz, man būšot jāmaina lidostas! KO? Mani pirms tam informēja, ka mainās tikai terminālis, bet ne jau lidosta! Tad meitene man uzdeva jautājumu: „Bet Jūs taču lidojat uz … TULŪZU?” Kādu vēl Tulūzu, uz Vašingtonu!
Pārbaudot izrādījās, ka šajā pašā dienā no Rīgas caur Parīzi uz Tulūzu lido VĒL VIENS Uģis Lībietis! Es tiešām tas neesmu un, cik zinu, tad otra šāda cilvēka līdz šim Latvijā nebija. Tagad, acīmredzot ir!

Nu, bet, katrā gadījumā, lidmašīnā esmu un šīs rindas jau top, tuvojoties Parīzei!

P.S. Man ĻOTI patīk jaunā Air Baltic sistēma. Nevajag nekādu printētu biļešu vai iekāpšanas talonu. Tos var iegūt pat uz mana „pusgudrā telefona” (Nu, gluži smartphone man tiešām nav) elektroniskā veidā! Pēc tam tik noskenē ekrāniņu un viss! Vārti atveras, meitenes uzsmaida un kabatas tīras no liekiem papīriem!

PARĪZE… jeb tuvāk Paradīzei!

Ilgi jau nu te neizdevās uzturēties. Īstenībā nepilnas divas stundas, kas bija jāgaida, pagāja nemanot – tā vien paspēju izstāvēt vienu rindu, iečekoties un aizčāpot līdz vajadzīgajam terminālim. Mjā, laikam jau tomēr jāsaka – cita apmēra lidosta un cits vēriens! Kad ieraudzīju rindu uz mūsu lidmašīnu, nevarēju saprast, vai priecāties, vai lamāties.Es tiešām nepārspīlēšu, ja teikšu, ka no geita līdz manai atrašanās vietai bija metri 70-100.. Stāvēšana rindā ar aizņēma ne vairāk ne mazāk kā 45 minūtes..

Ui, bet lidmašīna! Airbus - A380! Nu ir šai lidmašīnai vēriens, neko sliktu nevar teikt!
Vienā rindā sēž 10 cilvēki: 3-4-3.. Gaiteņi (pareizāk sakot, ejas) tādas, ka cilvēki, kājas staipot, man liekas te pusmaratonu toč 8 stundās noskrietu… Es nezinu, kā tur tajā ērtajā galā ir sēdēt, bet katrā gadījumā ierindas ceļotāju vietas ir gana ērtas. Un visi tie pripambasi uz priekšējā beņķa atzveltnes… TV ziņas, videofilmas, seriāli, videospēles, radio, mūzika… spaidi tik podziņas un izvēlies ko vēlies, skaties, ko izvēlējies!:) Īsts bērna prieks!
Jāsaka, ka laiks tiešām paskrien nemanot… Ja, piemēram, lidojot ar RYANAIR man jau pēc pusstundas sāk kauli sāpēt, šeit nekā tāda…Brīdī, kad šo rakstu, esam nolidojuši aptuveni divas trešdaļas no ceļa un es pat neesmu piecēlies no krēsla.. Pēc kartes atrodamies Virs Labradora jūras… Līdz Parīzei –  2389 jūdzes, bet līdz Paradīzei (tiešām kartē tādu vietu uzrāda!!!)- 173 jūdzes, līdz  un līdz Vašingtonai vēl 1479 jūdzes.

Lidmašīnā esot, man tomēr radās pārdomas un salīdzinājumi ar mūsu pašu AirBaltic. Protams, mazai kompānijai ir jāizdzīvo un jāpelna savādāk, bet uzkodiņas, brīvpusdienas, vīns, kafija, konjaciņš… Nu ir patīkami, ja Tev tas pienākas tikai tāpēc, ka Tu ar mums lido!
Ai, nu patika man pat ļoti!

VAŠINGTONA

Nu, atklāti sakot, biju cerējis uz kaut ko vairāk! Ielidojām laikā, kaut arī kavējām gandrīz stundu. Bet, ja viena lidmašīna ar gandrīz 6-7 simtiem pasažieru ielido, tad visi geiti ir pārgruzīti. Ja arī centos no lidmašīnas tikt laukā viens no pirmajiem, cauri robežkontrolei tiku 5-6 no beigām!
Šeit man akmentiņš amerikāņu dārziņā. Viens robiņš otram sauc: „Paskties kāds zaķis, un kādas formas!!!” Kad es šim vīram aizrādīju, ka šis superzaķis pat īsti nepavelk līdz vidējam aritmētiskajam simpātiskas letiņu meitenes priekšstatam, zīmogi manā pasē ierindojas ļoti ātri.
Nu, somu gaidīju tikai nedaudz vairāk kā stundu, bet viss godam – atnāca, īstā un laikā!
Biju pārstigts, ka Amerikā tik ātri kļūst tumšs… kaut gan faktiski jau pie mums arī tagad vakari ir patumši. Uz centru jābrauc ar autobusu. Šeit jāatzīsts, ka sanāca Savienotās Valstis pirmo reizi apkrāpt.. Negribot! Kaut kā sanāca tā, ka es ar visām somām un pekelēm iesēdos autobusā, nesamaksājot par biļetei. Nu, varbūt pārējie bija nopirkuši to kaut kur citur, bet es nebiju… Jebkurā gadījumā – pēc nepilnas stundas biju jau Vašingtonas centrā!
Pārsteigums No1, jeb viesmīlība – izkāpjot no autobusa, mēģināju atrast karti aizkļūšanai līdz viesnīcai. Tajā brīdī no blakus autobusa izkāpa mollīga tumsnēja šoferiene, pienāca man klāt, iedeva konfekti un novēlēja – Happy Halloween! Un aizbrauca!
Pārsteigums No2, jeb jūrnieks jūrnieku redz no tāluma – pirmajam uz ielas sastaptajam vīram vaicāju, kā aizkļūt līdz ielai, uz kuras atrodas mana viesnīca. Viņa atbilde mani pārsteidza – Jums vajag Channel Inn? Jā… Nu tad ejam, es jums parādīšu! Tā vārds pa vārdam un izrādījās, ka Maikls dzīvo tieši blakus manai viesnīcai esošajā jahtklubā – kā viņš pats teica, diezgan specifiskajā uz ūdens dzīvojošo cilvēku komūnā! Tiku pavadīts gandrīz līdz durvīm, saņēmu īso apkārtnes aprakstu ar virzienu norādījumiem un šķīrāmies kā draugi!
Pārsteigums No3 – pēc 8:30 vakarā viesnīcas restorānā neko nevar dabūt ēst! Nekas, bija jāiztiek ar dažiem cepumiņiem un dzīvo mūziku (esot bijusi īsta Halloween blice – buņģieris pie klavierēm, taustiņnieks pie bungām, slist pie ģitāras un ģitārists pie otrām klavierēm…)

Katrā gadījumā – pašlaik ir 5:20 no rīta un man jau, protams, miegs nenāk… Bet tomēr jāmēģina tas grafiks salauzt pēc iespējas ātrāk! Tāpēc, jau otrreiz – dodos pie miega!


otrdiena, 2012. gada 11. septembris


Tās un šīs dienas acīm. 11. septembris 2001./2012.

Kopš teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienotajās Valstīs ir pagājuši 11 gadi. No vienas puses liekas – cik ātri tomēr skrien laiks, no otras puses – to dienu es joprojām atceros ļoti spilgti. Itkā tas būtu noticis vakar. Iepriekš jau vairākkārt esmu gribējis par to uzrakstīt, bet nekad īsti nav sanācis. Šoreiz tomēr saņemos aprakstīt to, kāda šī diena bija gan manā, gan Latvijas Radio ziņu dienesta dzīvē.

2001. gada 11. septembris bija pilnīgi tāda pati diena, kā visas citas. Darīju to pašu ko katru dienu – gatavoju ārzemju ziņas. Nekas ne par ko sliktu neliecināja. Kārtējās ziņas „Pēcpusdienas” programmai pulksten 16:00 biju uzrakstījis un ķēros klāt ārzemju notikumu apskatam, kuru tolaik pārraidījām 16:30. Tagad, atceroties tā laika tehnoloģijas, ar nelielu smaidu atceros, kā uz parastas papīra lapas ar pildspalvu rakstījām, kādi signāli nepieciešami, kādi ieraksti sekos. Tad sagatavotos materiālus vai nu magnetofona lentēs, vai minidiskos nesām lejā uz studiju.
Toreiz notika tieši tā…

Aptuveni pulksten 15:55 gāju pie Judītes Čunkas (toreiz LR ārzemju notikumu komentētāja, tagad LTV žurnāliste) pajautāt, ko tad viņa īsti uz 16:30 gatavo. Ieejot viņas kabinetā, kā ierasts, no Judītes dzirdēju ierasto atbildi: „Netraucē, man nav laika!”J
Ieejot Judītes kabinetā, netīšām uzmetu acis blakus esošajam televizoram… Tajā bija redzams debesskrāpis ar no tā nākošiem dūmiem un breaking news parakstu „NY World Trade center hit by a small plane”
Paspēju vien nokliegties: „Judīt, skaties!” …. 
Un jau skrēju uz savu darba vietu, lai šo ziņu iztulkotu. Tobrīd kopš pašiem uzbrukumiem Ņujorkā bija pagājušas aptuveni 10 minūtes, bet Latvijas Radio ēterā šī ziņa izskanēja aptuveni 16:03…

Un tad sākās!

„Small Plane” pamazām pārvērtās par pasažieru lidmašīnu, sāka parādīties videomateriāli ar aviolainera ietriekšanos debesskrāpī, nemaz ilgi nebija jāgaida arī otra lidmašīna, haoss ielās, neizpratnē esošie CNN un BBC žurnālisti, panika, jauna informācija, vēl, vēl, vēl…
Jau pavisam drīz tika pieņemts lēmums šādā ārkārtas situācijā pāriet uz īpašo ziņu pārraidīšanas režīmu – ziņu pārraides ik pēc 15 minūtēm! Tobrīd uz ziņām bijām divi cilvēki – es un Ivars Svilāns. Ātri sadalījām darbus – Ivars seko visam, kas ir jau iztulkots, mans uzdevums – netulkotās aģentūru ziņas + tā informācija, ko izdodas sadzirdēt TV. Režīms aptuveni šāds – 7-8 minūtes tulkojam un rakstam, tad aptuveni 2-3 minūtes ziņu salikšanai kopā un skriešana uz studiju. Un tā bez apstājas.
Informācijas gūzma tiešām bija neiedomājama.. Es pat nezinu, vai todien pasaulē nenotika vēl kaut kas ārkārtējs (Eu, bet tiešām!), bet katrā gadījumā visa pasaule tobrīd runāja tikai par vienu! Atceros, ka tobrīd nebija pat laika ne uz tualeti aiziet, ne uzpīpēt. Vismaz pīpēts tiešām tika kabinetā, kas gan laikam nebija īpaši atļauts.
Šāds režīms turpinājās līdz pat pulksten 21:00, kad sāka skanēt stundu garā „Amerikas balss” programma. Tad arī bija pirmā reize, kad pēc četrām vai piecām stundām piecēlos no krēsla….

Šis brīdis man paliks atmiņā ar to saliedētību, ar kādu strādāja viss LR ziņu dienests. Kolēģi, kas jau bija devušies mājās, paši zvanīja un brauca atpakaļ uz darbu palīdzēt. Kāds cits jau zvanījās uz ministrijām un uz Ameriku, kāds cits meklēja iespējamos acu lieciniekus vai komentētājus, cits aizgāja un atnesa visiem strādājošajiem ko ēdamu un dzeramu. Tā bija izcila sadarbība…. Nakts laikā gan režīms īpaši nemainījās, ar vienīgo atšķirību – tad jau tas viss bija palicis tikai uz maniem pleciem.  

Turpmākās dienas jau atkal vairāk vai mazāk noritēja ierastajā režīmā, tikai ar pastiprinātu uzmanību uz vienu notikumu – 9/11!

Ir pagājuši 11 gadi. Atkal ir otrdiena, atkal spīd saule un atkal ziņoju par 11. septembri. Tikai šoreiz tā ir pavisam cita pasaule, pavisam cita ziņa.

trešdiena, 2012. gada 1. augusts

Solidarity with Belarus 

Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš manas otrā un līdz šim arī pēdējās viesošanās Baltkrievijā. Kā jau daudziem zināms, 2011. gada 29. jūnijs Minskā man izvērtās gana interesants – ar dalību protesta akcijā, aizturēšanu, diplomātisko notu u.t.t.

Faktiski jau manā dzīvē nekas nav mainījies un dažubrīd liekas, ka tā uzmanība, kura tika saņemta, daudzreiz ir nepamatoti liela. Neko TĀDU jau es neizdarīju un nekas TĀDS jau nenotika! Tas bija tikai darbs, tikai drusku neierastos apstākļos! Šajā situācijā man liekas, ka Sandijs Semjonovs vai Atis Klimovičs, kas bijuši daudz bīstamākās vietās, vai Zane Peneze, kas viena pati devās uz Sīriju, ir pelnījuši daudz lielāku uzmanību un cieņu!

Taču kaut kas tomēr šajā laikā ir mainījies! Mana attieksme pret Baltkrieviju ir kļuvusi daudz personiskāka. Un tāpēc es uzskatu par savu pienākumu darīt kaut ko vairāk, lai par situāciju šajā valstī uzzinātu pēc iespējams lielāks skaits cilvēku. Šī gada sākumā daudzviet pasaulē kļuva populāra vienkāršu cilvēku uzsāktā akcija Kony 2012. Domāju daudzi par šo akciju ir dzirdējuši un skatījušies šo video: http://www.youtube.com/watch?v=Y4MnpzG5Sqc

Jā, jūs esat kļuvuši par vienu no nu jau vairāk nekā 92 miljoniem cilvēku, kas tagad zina vismaz kaut ko par Starptautiskās krimināltiesas vajāto kara noziedznieku no Ugandas Džozefu Koniju (Joseph Kony). Bet man rodas jautājums – cik no visiem skatītājiem Latvijā var tā uzreiz pieiet pie kartes un bez liekas kavēšanās parādīt, kur atrodas Uganda? Un cik daudz cilvēku ir iesaistījušies šīs kampaņas atbalstīšanā? Domāju, ka ļoti maz!

Es gribētu uzdot vēl dažus jautājumus!  
Cik no Jums var pieiet pie kartes un bez liekas vilcināšanās parādīt uz kartes, kur atrodas BALTKRIEVIJA? Jā, domāju, ka tas nesagādās problēmas nevienam, jo Baltkrievija tiešām ir mūsu kaimiņvalsts.
Cik no Jums zina kaut ko par cilvēku vārdā Aļesjs Beļatskis?
Pieļauju, ka salīdzinoši neliels skaits to, kuri ir sekojuši ziņām un zina, ka Aļesjs ir baltkrievu cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītājs, kurš nu jau gadu tiek turēts ieslodzījumā it kā par krāpšanos ar nodokļu nomaksu. Taču, visticamāk, ir ļoti maz cilvēku, kuri zina, ka šis cilvēks ar savu darbību, aizstāvot cilvēktiesību ievērošanu Baltkrievijā ir uzkāpis uz varžacīm ne vienam vien baltkrievu politiskajam līderim, ieskaitot pašu Aleksandru Lukašenko. Tieši savas darbības dēļ, ne finansiālo pārkāpumu dēļ, Aļesjs Beļatskis pašlaik atrodas cietumā un pamatoti tiek uzskatīts par vienu no daudzajiem politieslodzītajiem.

Un te vēl viens jautājums – cik daudzi no Jums zina par akciju „Brīvību Aļesjam Beļatskim”? http://freeales.fidh.net Domāju, ka ļoti, ļoti, ļoti nedaudzi. Bet, varbūt pēc šeit uzrakstītā jau par dažiem cilvēkiem vairāk!

Es ilgi domāju uzrakstīt šo rakstu, taču tagad ir pienācis, manuprāt, īstais laiks.

4. augustā aprit tieši gads kopš Aļesjs Beļatskis tika apcietināts. Gadu vēlāk gan Baltkrievijā, gan citur pasaulē tiek rīkota „solidaritātes diena ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību”. https://www.facebook.com/groups/368867776513480/

Jebkuram interesentam ir iespējas iesaistīties šajā akcijā, paužot ne tikai atbalstu vienam cilvēktiesību aktīvistam, bet arī visiem baltkrieviem, kuru cilvēktiesības bieži vien tiek pārkāptas un tas laikam gan vairs nav noslēpums arī lielākajai daļai latvijas iedzīvotāju! Un nav jau nepieciešams šim mērķim izlietot kaut kādus milzīgus līdzekļus. Pietiks ar to, ka paudīsiet savu atbalstu šai Facebook izveidotajai grupai, varbūt aizsūtīsiet kādu fotogrāfiju ar savu pausto atbalstu solidaritātei, varbūt parakstīsiet petīciju par Aļesja Beļatska atbrīvošanu. http://freeales.spring96.org/en  (starp citu, līdz šim šo petīciju ir parakstījuši tikai trīs cilvēki no Latvijas, no kuriem viens esmu es, un vēl viena ir Latvijā studējoša baltkrievu meitene)

Tas viss tiešām aizņems tikai dažas minūtes mūsu visu dārgā laika, taču ticiet man – mūsu kaimiņiem mūsu atbalsts ir vajadzīgs! Šī nav kaut kāda vienkārša demagoģija… No daudziem baltkrieviem esmu dzirdējis, ka lietuvieši un poļi mūs atbalsta, bet no letiņiem – nekā! Pat sankcijas pret Lukašenko režīmu visa Eiropa kaismīgi atbalstīja, bet letiņiem bija iebildumi (nu, daļēji gan to var arī saprast!).

Atklāti sakot, man ir drusku kauns… Tāpēc visās šajās akcijās jau esmu iesaistījies un ceru, ka šeit rakstītais uzrunās arī vēl kādu!



P.S. Ja nu gadījumā, kādam ir interese vairāk iesaistīties līdzīgās aktivitātēs, droši rakstiet - darbvedis@gmail.com