Addictive Tweetmare

It’s been a month and few days since I decided to join Twitter. Well, I tried for so long no to do this, however some pressure from around and at work was stronger. But, probably it was just a curiosity?
I won’t count how many followers I have or how many tweeters I’m following, or how many tweets have I written. When I hear such talks, it sounds like a quarell of small boys about the length of their… Well, I guess you understand me!

What is my impression about Twitter? Well… it is a phenomenon! Can’t argue with that. Noticing some new message or tweet or getting a new follower becomes kind of addiction very soon! Now I know that as well.
There are lot of useful and interesting things on Twitter… For example you exchange different and interesting information with your friends, colleagues, etc. And this information can really be useful! And fast…

However, I’m wondering more and more – if people really want to share something useful or do they write just because of writing? Ok, if it’s your opinion – good, but if it’s mostly some ReTweets… or just writing about everything you hear or see, and expressing your view about everything, for everything, against everything or anyone… Somehow it just reminds me some kind of a nightmare or is it Tweetmare?
And probably it will develop this way...



Yes, one may argue that there is always a possibility to block some user and not to receive information from him or her… But then I’ll lose some followers and my friends will not like me any more, I’ll look like a loser if I’ll have less than 100, 1000 or I don’t know how many followers… Well, I’d like to hope that I’ll never reach such a level of addiction!

But of course, there are also nice things on Twitter… For example – yesterday I decided to follow NATO secretary general Anders Fogh Rasmussen… he replied with the same thing! Well, of course I know I’m just one of some 6200 followers and one of 6200 he is following, but anyway… nice! Probably he will even learn some words in Latvian! ;)
For me probably the nicest texts I’m reading with the biggest interest are the quotes of famous writer Paulo Coelho. A short sentence and your day becomes brighter… And it’s like that every day… Yesterday, there was one quote, that describes the meaning and the value of Twitter just in few words: Followers come and go, but friends stay!

And that’s the main point! And I guess no more explanations are needed….

Alone? Sarcastic? Or genius?

Usually I find it very hard to write about something, but this time the idea came just by watching TV...
Tuesday evening 20:50... My favorite TV series "House"... after that a new and pretty interesting series "Lie to me".. usually it was "CSI Las Vegas, Miami or New York" at that time or "Shark"... I don't know why, but I realized that there is one common thing in all these films - The leading actor is genius in some way, but he is always alone, unhappy, or just hard to stand... Why is it so?

For example:
Dr. Gregory House - super cynical and sarcastic medical genius who is somehow unhappy and alone deep inside. it seems, that person has to be an ass-hole just to be perfect in detecting unthinkable diagnosis!
Lt. Horatio Caine - super protective, clever and honest policemen, who keeps the reputation of his team and the idea of justice alive. Alone, has lost his wife, in love with someone he can only dream of (colleague)...
Gilbert "Gil" Grissom, Ph.D. - Super analytical crime investigator whose work you can only admire. Alone, in love with a colleague (again!), because of whom has to leave his excellent job...
Detective Mac Taylor - keeps fighting for the reputation of his team, excellent detective, but also - has lost his wife and in love with colleague (again!!!)
Sebastian Stark (Shark) - excellent prosecutor with wonderful thinking... Alone, however has a daughter who lives with him... (progress?)
Dr. Cal Lightman (from "Lie to me") - newly seen personage in this list... What could I see from the first series? Genius with excellent skills of knowing people! However - alone..., divorced.. with a kid...

I could continue more and more... With John Rambo (alone, excellent soldier and killer, unhappy, because his beloved woman was killed), John Matrix a.k.a. Commando (Retired soldier and single parent, and of course - perfect killer), Dr. Evil (maniacally oriented terrorist, single father) etc., etc., etc....

Is it really so, that a man has to be an unhappy, sarcastic killing-loving jerk just to prove that he is genius? Or are these symptoms the result of being genius?

I think all of this proves that there are lots and lots of people who sacrifice their private life just because of their work... And for sure, I don't wanna be like them! Because I don't want to be a slave of my work and I want to enjoy my life.. With someone...

Somehow I mentioned only men... however I sometimes feel that there are more and more women as well, who are just like these guys I mentioned above... Unfortunately!

Work vs sleep

Some time ago I promised myself to write something here every night I'm working...
And this is the night again, however it is damn cold in here, the heating is not working, I'm sitting in a sweater, drinking coffee and still I'm hardly able to keep my eyes open! But it's necessary to stay awake because of the news and Ukraine!!!

Tried to watch some historic movie about some Spanish hero of 16th century or so - almost fell asleep as the first time I tried to watch it...
I changed to some pretty stupid horror-comedy called "Shaun of the dead". Well, at least it wasn't boring... But the film is over and I want to sleep again...

I'm already almost dreaming about an hour after six that I'll be able to have a short nap.. cause after 7 - it's work and Ukraine again! Well, and because of this I don't even want to think about the day...

Anyway, have to read news after couple of minutes... So, have to wake up somehow...

And if there will be no heating next time...

Way to BA pol.sc. Restarted

February 2nd was the end of my academic vacations which means restart of my BA studies. Those who know me will smile about it, cause this has been a life time journey for me and I guess there are too many people who think I will never succeed…
Well, I guess such an attitude has been in some way a reason for me not studying hard enough and as much as people press me, as less I want to move forward.

But somehow I think something has changed lately. I’ve been thinking – why is it so, that I’m still trying to study already for damn 12 or almost 13 years…? And Why do I need it at all? Do I really like what I’m studying? And what will it give to me?

Why am I trying? I guess because I enjoy it.. But I don’t care much about the good or excellent marks. I’ve been attending few courses for 3 times already just to get something new from year to year
Why do I need it? Sometimes I have a feeling that I don’t know at all. There are at least few groups of people – one, who study just for the paper (diploma), others, who study for marks, third is studying just because of studying, the others think about the possible career in the future, someone else just needs to prove something to someone. I don’t need to prove anything to anyone, however I also need a paper and would dream about a better career (even if I like my job now)… Anyway, I think that having or not having a diploma doesn’t determine the value of a person! Or does it?

Do I like what I study? Well, I must say that I’ve experienced few things that I thought I liked, but it all went wrong. Now – I do like what I study and I guess I also realize that this is the thing I could do and I could do well… Would I like to be a politician? NO! A diplomat? Pretty much YES! Brussels clerk – 50/50…

Anyway – all this doesn’t mean a thing. The only think that matters right now for me is to FINISH this thing just FOR MYSELF! To make sure that I CAN do it! And I think I CAN! No, I'm SURE I can!

So the long way towards BA restarts again… This time for sure!

Obama's state of unity

It was a really hard night because of Barack Obama.
I guess he is not a bad man... well, at least he talks well, or it would be better to say that his speechwriter writes a good speech....:)

I won't talk about the speech itself, cause it will be analyzed throughout the next day, days and even weeks.
But I paid attention to the process itself... Well, it took Mr Obama some 5 minutes just to get from the entrance of the Congress chamber to the tribune.. And it took about a minute just to try to silence the crowd of politicians by repeating "Thank you!" again and again...

Well, I'm not an expert (yet?) to talk much about the content of the speech, but it seemed that deputies did like it... Well, it was kind of a hobby for me to count the times when they interrupted president with their applause. I counted 86 times... As I didn't see some 7 or 8 minutes of the speech, the count should definitely be around 100 or more... And I'm sorry, but standing up and getting down every half a minute, shaking heads about every positive sentence, shouting out "yeah!s" really didn't look serious but even stupid...

But I guess that's how American politics work... And most probably it works pretty well...

At least there is one thing they can be proud of - their national confidence is at the top level!

Ukraina. 5. diena

Nu tad par priekšpēdējo dienu!

Pēc iepriekšējās dienas trakās skriešanas šī bija pat ļoti mierīga, kaut arī tāpāt gāja gana raibi.

Rīt sākās atkal 6:00 ar celšanos un nekavējošu teleizora ieslēgšanu, ziņu skatīšanos un dažādu aģentūru pārskatīšanu. Pirmais jau, kas krita acīs, bija tas, ka Ukrainas centrālā vēlēšanu komisija strādāja visai dīvaini. Vismaz internetā oficiālie balsošanas rezultāti parādījās krietni vēlāk nekā aģentūrās. neskatoties uz visu to, 7-os jau bija pirmā sazvanīānās un pirmais ēters... pats jutos kaut kā diezgan miegains, tāpēc pašam nepatika, kā runāju...
Nākamā sazvanīšanās jau 8:15... Secinājumi tieši tādi pati. Pauzē gan paspēju noiet un paēst brokastis...

Tad arī pamazām sāku kustēties centra virzienā, jo uz 12-iem kārtējais gabals. īsti nevarēju saprast, kur un kā darboties un montēties, tāpēc diezgan pārliecinoši devos uz Svobodu. taču mani gaidīja kārtējais pārsteigums - zvanot Bogdanai viņa mani "iepriecināja", sakot, ka gan viņa pati, gan lielākā daļa kolēģu darbā sākšot ierasties tikai pirms 12-iem. Jo, kā saka, kandidāti ar paziņojumiem nāca klajā jau vakarā, par tiem jau ir ziņots, par rezultātiem arī. turklāt,kā izrādījās vēlāk, viņiem visa aktivitāte radio tiešām ir tikai pēcpusdienā un līdz vēlam vakaram...
Neatlika nekas cits, kā ieiet blakus esošajā Makdonaldā vismaz kādu brīdi pasēdēt un padomāt, kā rīkoties. Kārtējo reizi sastapos ar īpaši Krievijā un nu jau arī Ukrainā sastopamo brokastu piedāvājumu, kurā var dabūt tikai kaut kādu ierobežotu daudzumu ne visai garšīgu burgeru... Nu, piemēram "Makmafin s jaicom" vai "Makmafin s jaicom i sirom"... Nu nepatīk tas ceptās olas gabals man normālajā burgerī... turklāt pērnā gada vasaras pieredze Sanktpēterburgā, kad gan kotlete, gan bulciņa bija drusku piedegušas, man tas labākās atmiņas par šo ēdienu neraisīja...
Tā kā līdz 10-iem, kad sāks pasniegt normālo ēdienkarti, bija atlikušas minūtes 15, devu priekšroku kafijai un pasēdēšanai pie kompja...
Sāku graizīt šādas tādas skaņas (cik nu tajā apkārtējā troksnī varēja dzirdēt), rakstīju tekstus un galu galā viss bija sarakstīts un sataisīts. Interesantākais un mani vispozitīvāk pārsteidzošais fakts bija tas, ka arī makdonaldā bija pieejams bezmaksas Wi-Fi... Līdz ar to varēju arī izgrieztās skaņas un tekstu jau nosūtīt uz Rīgu...
taču probleām joprojām bija - kur ierakstīt savu balsi - bija nepieciešams klusums. Tomēr riskēju doties uz Svobodu, kur par laimi jau bija ieradušies kādi 3-īs cilvēki, tostarp Bogdana.... Ierakstīju, nosūtīju, viss ok!

Iestājās maza pauzīte, kurā ar vienu kolēģi, kas laikam strādā baltkrieviem, sarunāju no viņa dabūt viena politologa ierakstu. Vīrs tik cītīgi montēja, ka par mani, laikam aizmirsa, bet, kamēr pīpēju, vispār aizgāja.. tā arī vairs neredzēju ne viņu, ne ierakstu...
kamēr domāju par to, ar ko nu zvanīties un ko aicināt, sākām kopā ar Ati iztaujāt redakcijas žurnālistus par gaidāmo valstī. Sākumā runājām ar Bogdanu, bet pēc tam pamazām viens pa vienam pieslēdzās vēl četri cilvēki, katrs ar savu viedokli. Īstenībā ļoti laba backgrounda informācija. Vienu no vīriem arī izdevās nointervēt...
nopļāpājām vairāk nekā stundu, pēc tam pat vēl paspējot aiziet pusdienās kopā ar Mihailu - ļoti savdabīgu džeku, kurš strādā "Radio brīvā Irāka" arābu nodaļā Kijevā! pats viņš ir krievs, kas pastāvīgi dzīvo dzimtenē Ukrainā, studē Itālijā, un, protams, strādā arābiem. lieki piebilst, ka visu šo valstu valodas viņš pārvalda perfekti... Pat dažus vārdus laviski zināja....

Kad bija pienācis laiks ķerties klāt vakara gabaliem, atkal nostradāja kalna un Muhameda variants... uz studiju bija uzaicināts ļoti interesants politologs, profesors, ar kuru arī izdevās izrunāties un ierakstīt. Vīram ļoti savdabīgs viedoklis...
Šim ierakstam atkal sekoja diezgan drudžaina un ātra montēšana, tulkošana un gabala rakstīšana. Šo to no iepriekš iegūtās informācijas izdevās veiksmīgi iepīt tekstā...Pirmkārt jau bija jādod gabals televīzijai. Tur viss gāja kā pa diegu...
Nu, un tad gabals LR.... sagriezu skaņas nosūtīju, arī savu balsi un, veiksmīgi triumfējot, apkārt esošajiem kolēģiem 17:52 paziņoju, ka mana misija šajā valstī principā ir beigusies... Sakrāmēju visas mantas somā un vēl pļāpājām ar Mihailu. Viss jau būtu lieliski, ja kārtējo stresiņu neradītu izmisušais Kaspara zvans par to, vai tad es savu balsi nesūtīšot!? Jo majo! Aizmirsu... Atkal histēriska ieraksta meklēšana un sūtīšana, taču nebija ne 18:03, kad gabals bija aizsūtīts..

Tagad gan triumfālas beigas!

Vispār jau bijām ar Ati runājuši, ka vakarā varētu aprunāties ar vēl vienu viņa čomu žurnālistu. Taču, ejot jau pie Ata uz mājām, atcerējos, ka bijām nolēmuši sazvanīties... To darot izrādījās, ka Atis ir diezgan aizņemts un noslēdzošā vakara plānotā konjaka vai kā cita iedzeršana laikam tomēr būs jāatliek uz citu reizi! Arī pie Andreja braukt tomēr izlēmām citreiz... Nu, vismaz es!
Atnākot viesnīcā sapratu, ka negribu darīt neko.. pilnīgi un devos drusku pasnaust ar domu, ka vakarā vēlāk vēl kaut ko varētu pasākt... taču arī šis plāns bija jāatmet, jo miegs tīri cilvēciski ņēma virsroku... šis raksts arī top pauzē starp pamošanos un nākamo miega devu, kura mani gaida jau tūlīt pēc pēdējās rindiņas uzrakstīšanas....

End of day five

Ukraina. 4. diena

Klāt izšķirošā diena - vēlēšanas!

Tā kā iepriekšējā vakarā galīgi nebija spēka uzsākt kaut ko ar darbu saistītu, nolēmu to darīt no rīta, līdz ar to celšanās bija nolikta uz 6:30...
Viss jau ar to agro celšanos un došanos uz darbu būtu baigi labi, ja neskaita to, ka atkal netiku brokastīs, jo tām vienkārši neatlika laika. Montēties beidzu pirms deviņiem, un, tā kā bija plānots deviņos iziet ielās, ēdiens palika otrajā plānā...

Jau izejot Kijevas svaigi piesnigušajās ielās likās, ka esmu citā realitātē, proti - ielas bija gandrīz tukšas. jā mašīnas dažas braukāja, bet cilvēku praktiski nebija. Aizejot līdz centram, kas ir kilometru pusotru vai divus no viesnīcas, izdevās manīt labi ja cilvēkus 30... Atvainojiet, piedodiet, bet šajā pilsētā dzīvo ap 3 miljoniem. ierasts, ka Latvijā vēlēšanu dienā katrs sevi cienošs pensionārs uzskata par savu pienākumu balsošanas iecirknī būt pirmais! te gluži tā nav....

Devos tieši uz neatkarības laukumā esošo Ukrainas arodbiedrību namu, kurā izvietotajā vēlēšanu iecirknī bija jābalso pašam valsts prezidentam Viktoram Juščenko ar kundzi un ģimeni. Kāda vaina redzēt lātienē Ukrainas prezidentu? (vellos, sarakstā nav smaidina ar Ukrainas karodziņu)... nu labi, tas tā... ierados iecirknī aptuveni 9:25, jo kaut arī pa nedaudz atkusušajām ielām šļūkšana uz priekšu tomēr paņēma savu laiku! Liels bija mans pārsteigums, ka pirms manis šeit jau ir sapulcējies gana paprāvs žurnālistu bariņš. izejot rūpīgo drošības pārbaudi, atrādot mikrofonu un diktofonu, iekšā tomēr tiku. Tā kā jau 9:45 bija plānota pirmā sazvanīšanās ar LR, pamazām sāku koncentrēties darbam.
Sazvanījāmies, paplāpājām tiešajā... Kā sanāca, par to lai spriež citi!
Īsumā aprakstīšu iecirkni. Paejot garām dažādiem suvenīru veikaliem un drošības dienestu ieinteresējošo juvilierizstrādājumu labotavu, kurā nekā vairāk kā smirģeli neredzēju, nokļuvu galvenajā zālē. Un tagad jāsaka, kā manai mammai - Jozef Du bist mein! zālē bez vēlēšanu komisijas pārstāvjiem, vietējiem un ārvalstu novērotājiem jau atradās aptuveni 100 žurnālistu ar kamerām, mikrofoniem, fotoaparātiem... Kā jau normāli pienākas! manīju, ka īsti vietas man vismaz pirmajās 6 rindās nebūs, sāku grozīties turpat pa koridoru...
Un tad sākās... Vienu mirkli pamanīju, ka no telpas iznesās pajauns puisis un uzreiz vērsās pie vietējiem miličiem ar tekstu - dariet ko gribiet, bet viņi no turienes ir jāaizvāc! pēc nelielas vārdu pārmaiņas noskaidrojās ļoti vienkārša lieta - žurnālistu bija tik daudz, ka viņi vienkārši aizsedza galdus, pie kuriem vēlētājiem bija jāiet pēc balsošanas biļeteniem. jaunais vīrietis, nu, tā ap gadiem 24-25, kas izrādījās vietējās vēlēšanu komisijas vadītājs, vērsās pie žurnālistiem ar diezgan pārsteidzošu paziņojumu. Proti, saskaņā ar vēlēšanu likumu katru no 18 kandidātiem telpā var pārstāvēt tikai 2 cilvēki, līdz ar to, citēju "jūsu te nevajadzētu būt vairāk kā 36"! Nu, tas protams noveda pie žurnālistu skaļas neapmierinātības paušanas un brīdim pat grūstīšanās, jo nevajagot te jaukt žurnālistus ar novērotājiem. Puisis gan atbildēja, ka viņš vispār neesot redzējis nekādu sarakstu ar pieteiktajiem žurnālistiem, tā kā visiem tūlīt esot jāuzrāda savas akreditācijas kartes ( a man nemaz tādas nav - tikai kaut kāda vietējās CVK atsūtīta akreditācijas vēstule).... šajā situācijā uz minūtēm 20 izcēlās tāds diezgan ievērojama apjoma bardaks, kurš vēlāk tika demonstrēts visās televīzijās... Ļoti patika viena garām ejoša prezidenta drošības dienesta vīra secinājums: ooo, bļin, nu gan mēs esam ieberzušies. Sak', nelaist iekšā žurnālistus - mūs taču visus līdz nāvei noēdīs!
Tomēr visa šī patasovka beidzās ar daudz maz pieņemama kompromisa sasniegšanas - tika iznests galds mikrofoniem un manam diktofonam un visi žurnālisti bez kamerām tika aizdzīti stāvēt aiz divos stāvos sakāpušajiem televīzijas operatoriem.
Pie visa šī būtu lieki teikt, ka tas aizņēma zināmu laiku un, protams, prezidents, kā jau laikam bija plānots, vēlēt ieradās tieši 11:04... Tikai stundu vēlāk.... turklāt ilgi gaidītajā preses konferencē viņš atbildēja tikai uz 2 jautājumiem un naivi pauda pārliecību, ka tiks ievēlēts atkal!
Nu, bet viss beidzās daudz maz sakarīgi...

Viss jau būtu ļoti labi, ja tikai līdz pusdienas programmai, kurā bija jābūt gan Juščenko balsij, gan samontētām intervijām nebūtu atlikušas minūtes 20 (jo vēl no iecirkņa ārā ar normāli nelaida). turklāt , radās nākamais jautājums - kur atrast internetu? Līdz "Radio Svoboda" es nepaspētu un blakus esošajā pastā man arī neviens neko par netu pastāstīt nevarēja.
izlēmu doties uz vietējo kafejnīcu, kur vismaz drusku varētu kaut ko samontēt un, pilnas laimes gadījumā, arī nosūtīt LR. Protams, ka kafejnīcā Wi-Fi nebija... Līdz ar to radio interviju sniedzu tiešajā, stāvot uz ielas sniegā. Labi, ka nebija vairs jāuztraucās par savām mantām, jo prms brīža kafejnīcā ienākusī sieviete, kas visus sūtīja nah... un lamājās, bija jau aizgājusi....
Nū, arī šeit viss beidzās veiksmīgi!

vellos, kur daudz jau uzrakstīts, bet pulkstens bija tikai 12....

Dīvainā kārtā vienu brīdi viss notika ļoti veikmīgi. Pienāca Atis, ar kuru kopā devāmies uz nākamo vēlēšanu iecirkni Ševčenko rajonā. netālu no centra - tipa Kijevas elites dzīvesvieta. Šeit balso visi bijušies un arī daudzi bijušie politiķi. Un tavu laimi - tieši tajā brīdī vēlēt ieradās bijušais Ukrainas prezidents leonīds Kučma. Protams, ka šeit nekādu nenormālo drošības pasākumu nebija un arī miesassargi izturējās gaužām laipni. Izdevās pat Kučmas kungam uzdot tiešu jautājumu uz kuru viņš arī laipni atbildēja. kā saka, varēju uzsist sev uz pleca... Nu, Atis protams, ir augstāka kaluma vīrs un viņam ir roku izdevās paspiest, i ilgāk papļāpāt....
Vēl šī iecirkņa vēlēšanu komisijas vadītāja Ludmila Artjomenko mums laipni izstāstīja par visu balsošanas procesu, izrādīja biļetenus un sniedza citu lietderīgu iformāciju. Savukārt pie iecirkņa sastaptie vēlētāji laipni dalījās iespaidos par to, par ko balsoja. Tomēr ir diezgan patīkami, ka vari dabūt visu informāciju, ja cilvēki uzzina, ka esi no Latvijas. viņiem tā kā bailes pazūd un lielākajai daļai arī radi, draugi un paziņas pie mums atrodas....

Tālāk jau devāmies uz Svobodu strādāt. Nu nepatīk man tas rietumu variants, kad visi sēž vienā telpā un blakus esošā telefona saruna, vai Ata skaļā teksta diktēšana traucē montēt... Tomēr atradu klusāku stūrīti. bija jāucep gabals LR un LTV.... Viens ātrāk, trs nedaudz vēlāk...
Jā, šī visa starpā sazinājos ar mūsu draudzeni - Inesi Vaideri! izrunājām iepriekšējo dienu īsziņu saraksti un konstatējām, ka ir sanācis kaut kāds pārpratums un kopumā jau mēs džeki esam forši! Salmgriezis gan kaut ko esot saputrojis... it kā sarunājām satikties pie viņas viesnīcā un izrunāt visas novbērotāju lietas, taču vienu brīdi sapratu, ka laika man visur izbraukāt nebūs. tomēr divas metro stacijas, pēc tam atkal pašļūkāšana pa dažiem kvartāliem... galu galā tika nolemts, ka, ja Muhameds neiet pie kalna, tad, lai kalns nāk pie Muhameda! Nepagāja ne 10 minūtes, kad Vaideres kundze bija Svobodas studijā - sākumā tika intervija mums ar Ati, pēc tam jau arī Svobodai.... visi laimīgi un apmierināti!
Nu, bet uz šo brīdi jau atkal bija pietuvojies kārtējais gabala nodošanas termiņš... Un tad es sapratu, ko nozīmē, ja savā stulbumā vēl Rīgā ir pazaudēi fleši... Šitā nekad nebiju darījis - no diktofona iekopē gabalu portatīvajā, tur samontē, tad kopē atkal diktofonā, tad kā flashu atkal pārnes pie kompja, kur ir internets, tad izrādās, ka gabals ir par apjomīgu, atkal jāiet pie portatīvā, jākopē uz kompi, jāpārseivo, jākopē atkal diktofonā, jāiet pie kompja ar internetu un tikai tad jāsūta uz Rīgu...
Nu, labi, ka arī šito te murgu kaut kā pārdzīvoju...

Kad pulkstens jau bija seši, visi gabali gan LR, gan LTV tika nodoti, iestājās mega pauze... pāris stundas.... Tā kā pirmie exit-polls rezultāti drīkstēja parādīties tikai pēc iecirkņu slēgšanas 20:00, izmantoju brīdi, lai ar Svobodas kolēģiem BEIDZOT pirmo reizi dienā paēstu! Vietējais "Lido" stila ēstūzis "Zdoroveņki bili" attaisnoja savas cerības gan ēdiena kvalitātes, gan cenas ziņā....

Tālāk jau mēroju ceļu atpakaļ uz viesnīcu, jo televizors tur ir, internets arī, nekas nekur nav dīvaini jākopē, turklāt arī spēka rezerves pamazām sāka izsīkt... Nu labi, drusku jau ar franču karbonāti, sautētu liellopa gaļu, rīsiem ar dillēm un sēnēm, kā arī kausu alus, atkal tika uzņemtas, bet tomēr....
Pa ceļam tomēr iegriezos dažos apavu veikalos, izmisīgi meklējot kaut kādus piemērotākus apavus, jo šo domu atmetis nebiju... īpaši jau tāpēc, ka no tās šļūkšanas man nenormāli sāpēja kāju ikri... jāpiekrīt Nansim - darba trauma... bļin, prasīšu no apdrošinātājiem kompensāciju!
jebkurā gadījumā, zābakus nopierku... nekādus jau krutos ne (kaut gan Camel active jau ar nav nekāds krūmu kantoris)... Samaksāju, manuprāt, pienācīgu cenu, jo visiem apaviem šajā bodē bija diezgan vērā ņemamas atlaides! nu, īsāk sakot man tagad ir jauni, tumši pelēki skarahodi!

Pulkstens tuvojās aptuveni astoņiem, kad jau biju ienācis viesnīcā, ieslēdzis televisoru, drusku paskatījies ekspertu reakcijas utt... gaidīju astoņus!
Urā! Rezultāti jau dažas sekundes pēc 20:00... Pārsteigumu nekādu - Janukovičs un Timošenko. varētu jau atzīmēt šo notikumu ar glāzi kāda vietējā konjaka, taču - jāturpina strādāt! Vilku nu savus jaunos zābaķeļus kājās un devos atkal ielās...
Es jus teikšu tā, citējot iepriekšējās dienas vienu no aptaujātām kundzēm - co nebo, co zemlia! Kā diena pret nakti!!! E spilnīgi jutu, ka manī ir ieslēdzies kāds papildus ātrums, jo pa tām pašām ielām, pa kurām pirms stundas biju nācis, tagad varēju pārvietoties gandrīz divreiz ātrāk! gan no kalna lejā, gan augšā kalnā!
Nu, tik vēlā stundā jau to cilvēku nemaz tik daudz tajās ielās nav, bet savus 7-8 nointervēt izdevās... Visi par timošenko, vai arī pret visiem, ai arī neko neteiks! vislabāk man patika vietējā gastronoma apsarga teiktasi - pirmajā kārtā balsoju pats par sevi, biju 19-ais prezidents. tālāk jau skatīsies kā būs!
Īstenībā jau nekā smieklīga tur nav, jo 19-tā izvēle biļetenos tiešām bija - pret visiem izvirzītajiemkandiātiem! Nu, proncipā jau gandrīz par sevi! Šeit gan ir viena nianse... Viens no 18 kandidātiem bija vīrs vārdā Vasils PROTIVSIHS, jeb tulkojumā Vasils Pret visiem! turklāt, viņš šo uzvārdu tiesas ceļā esot pieņēmis tikai 2 nedēļas pirms vēlēšanāsm... Izrādās - Janukoviča cilvēks... tā lūk!

Vot počķi i skazke koņec, kto dočital, tot moloģec! Nu, atlika vien samontēt vēl ielu interviju, sarakstīt tulkojumus, bez grūtībām nosūtīt, ierunāt jaunu tekstu ar jaunākajiem rezultātiem 23:00 apskatam.... Un tad gan viss!

Īsāk sakot, lai arī mani te Gusts sauc par trieciennieku, sapratu, ka šitā skriešana īsti nav man! Protams, izdarīt to var, bet gandarījums par padarīto tomēr sāpošās kājas un galvu neatsver! Un, ja nebūtu solījis rakstīt šīs atskaites, būtu aizmidzis jau pirms nedaudz vairāk kā stundas!

Rīt (nu jau šodien) priekšpēdējā diena... celšanās - 06:00 un 7:00 jau pirmais ēters...
Wish me good luck!

End of day four