Ar smaidu un skumjām no Minskas

Visticamāk, ka vēl tikai dažas dienas Baltkrievijā turpināsies svētki. Hokeja čempionāts. Ne jau tikai tāpēc, ka čempionāta sauklis ir „Kopā mēs esam svētki!”, bet gan tāpēc, ka daudzi no baltkrieviem šādus demokrātijas svētkus pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā neatceras, vienlaicīgi apzinoties, ka tik drīz nekas tāds vairs arī neatkārtosies.

Hokeja čempionāta viesi noteikti piekritīs, ka lielākoties organizatoriski viss tiešām bija noorganizēt ļoti augstā līmenī un ir ļoti maz lietu, par kurām sūdzēties. Tie daudzie viesi, kuriem uz brīdi bija iespējams kļūt par miljonāriem, droši vien pat nesūdzēsies par to, ka līdz pēdējam brīdim tā arī īsti neiemācījās īsti atšķirt banknotes. ;)

Taču šī ir pavisam cita Baltkrievija. Pareizāk gan būtu teikt Minska. Tā nav tā pati pilsēta, kuru es apmeklēju pirms trijiem gadiem. Es negribu nevienu apvainot vai aizskart, bet šī ir sterili izslaucīta un skaisti nokrāsota Potjomkina sādža. Šis ir skaists un ļoti labi sarīkots, bet gana prasts teātris.

Jūs teiksiet – re, vēl viens ne ar ko neapmierināts letiņš, kurš pēc vairākiem sāpīgiem hokeja izlases zaudējumiem sāk gānīt baltkrievus? Nē, baltkrievus es pieminu un pieminēšu tikai ar vislabākajiem vārdiem, gan sportiskā atbalsta, gan draudzīgās līdzjūtības, gan kaimiņu iedrošinājuma, gan viņu pašu vietējās viesmīlības dēļ. Es, visticamāk, gānīšu šī teātra organizatorus.

 Daudzi noteikti ir lasījuši par plašajām diskusijām par to, vai vispār Baltkrievijai vajadzēja ļaut rīkot Pasaules hokeja čempionātu dažādo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ? Tie kuri bija Minskā noteikti atbildēs – kādi vēl pārkāpumi? Jā, to nebija... čempionāta laikā. Tas nekas, ka īsi pirms pasaules čempionāta sākuma uz 10, 15 vai 25 diennaktīm tika aizturēti vairāki desmiti pilsonisko aktīvistu. Piemēram, par Černobiļas šļaha (Černobiļas ceļš – ikgadējs opozīcijas gājiens 26. Aprīlī) organizēšanu vai dalību tajā. Vai arī vienkārši tāpēc, ka „lamājies” (Kā apgalvo vienīgais liecinieks – milicis) uz ielas, esi bez pieraksta, vai vienkārši neesi, ja tā var izteikties, pilsētas tēlam „atbilstošs” personāžs. Pirmie no šiem cilvēkiem jau nonāk brīvībā. (Vairāk var lasīt http://euroradio.fm/ru/tyurma-polnostyu-zabita-prostitutkami-bomzhami-i-alkashami)

Atvieglotais vīzu režīms sporta līdzjutējiem, protams, bija ļoti liela pretimnākšana daudziem ārvalstu viesiem, tostarp no Latvijas. Nebūtu šāda „bezvīzu” režīma, droši vien daudzi neizlemtu atskriet tikai uz vienu vai divām spēlēm. Vietējās opozīcijas organizācijas gan bija mēģinājušas panākt, lai ar spēļu biļetēm valstī ieceļotu arī tie Eiropas politiķi, kuriem citādi tas ir liegts. Jāsaka gan, ka baltkrievu drošības dienesti vairākus šādus politiķus tomēr valstī neielaida.

Ja runā par drošībniekiem Minskas ielās – to bija izteikti maz, tie pārvietojās nelielās grupās un bija ļoti pieklājīgi un izpalīdzīgi (ne velti vēl pirms gada viņiem tika izdota sarunvalodas vārdnīca, lai mācās tūristiem skaidrot, kur alu nopirkt). Tas viss, protams, tikai no pirmā acu uzmetiena. Personīgi man katra OMOH patruļa uzdzina tādu piesardzīgu nepatiku, netālu no fanu zonas izvietotie „avtozaki” (īslaicīgās aizturēšanas automašīnas) atsauca „patīkamas” atmiņas, nemaz jau nerunājot par vienmēr modrajiem „cilvēkiem civilajā apģērbā”. Pieļauju, ka daudzi nemaz nepamanīja biežo visu līdzjutēju filmēšanu, kaut vai pie ieejas arēnā vai caurlaižu punktos. Var jau teikt, ka tas drošības apstākļu dēļ.

Runājot par modrumu, veicām eksperimentu. Baltkrievu meitene Nadja pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles palūdza meitenei, kas krāso līdzjutējiem karodziņus uz sejas, uzkrāsot nevis sarkanbaltsarkano karogu, bet gan balti sarkani balto – aizliegto bijušās Baltkrievijas Tautas republikas karogu.  Cauri pirmajam kontrolpostenim izkļuvām cauri bez problēmām, maskējot karogu ar matiem, taču jau dažus metrus tālāk pienāca „modrais” apsargs, kurš painteresējās, kas tad tas uz vaiga tāds? Lūdz iziet no teritorijas, nodzēst karodziņu un atgriezties, ja vēlamies. Ja karogu nodzēst nevēlamies, diezgan atklātā tekstā tika pateikts, ka „Būs jāiet aprunāties”. Nadja, kā Polijā studējusi un dzīvojusi, nodzēsa tikai vienu no baltajām līnijām, tādējādi paliekot ar poļu karogu. Sīkums 2x3 cm lielumā, bet cik daudz tomēr nepieciešamības gadījumā var nozīmēt!

Nu, bet ko tur daudz par politiku. Labāk jāpastāsta par jautrākām lietām.

Par alu: Kā jau daudzi noteikti zina, uz Pasaules čempionāta laiku vismaz Minskā ir aizliegta ārvalstīs ražotu alus šķirņu tirdzniecība (izņemot atsevišķas Krievijas šķirnes, kuras arī ražo Baltkrievijā). Kā teica Aleksandrs Lukašenko – lai pierod pie baltkrievu alus. Tāpat prezidents pieprasījis nepieļaut alus cenu celšanos pēdējo dienu laikā. Nu, jāsaka gan, ka Latvijas izlases pēdējās spēles dienā fanu zonā vienā no tirdzniecības vietām alus cena netīšām tā kā bija pacēlusies no 25000 uz 30000 rubļiem. Arī Minskas arēnā alu varēja pirkt ārpus rindas „No bez zdači” (bez atlikuma). (Starp citu blakus esošās bodēs cenas arī varēja atšķirties – nedaudz.. pa kādu tūkstoti)

Par studentiem: Kāpēc es pieminu studentus? Tāpēc, ka tieši daudzajiem mācību gada beigās uz laiku no kopmītnēm izliktajiem studentiem ārvalstu līdzjutējiem ir jāpasaka paldies par lieliskajiem dzīvošanas apstākļiem fanu pilsētiņā (Nu, vismaz IIHF vadība šādu risinājumu atzinusi par lielisku). Iespējams, ka uz daudzām spēlēm būtu varējuši nokļūt arī daudz vairāk ārvalstu līdzjutēji, taču tieši studenti (arī mācībspēki) un valsts uzņēmumu darbinieki, iespējams kā kompensāciju, saņēma biļetes uz daudzām spēlēm. Sak’, galvenais, lai tribīnes pilnas! (Pēc manā rīcībā esošās informācijas, daudzi šādu biļešu „ieguvēji” vienkārši esot atteikušies uz spēlēm iet)

Par sabiedrisko transportu: Jāsaka, ka pēdējo trīs gadu laikā ir kārtējais ievērojamais progress. Vienota elektroniska braukšanas karte (tāpat kā mūsu e-talons), lēti, izdevīgi, ātri. Nu, uz un no arēnu braucot, faktiski pat bezmaksas sabiedriskais transports! Taču smaidu ne tikai man, bet arī pašiem baltkrieviem izraisa pirms-čempionāta jaunievedums – pieturu nosaukumu paziņošana angļu valodā, kā arī mēģinājumi pieturu nosaukumus „angliskot”.

Kā pastāstīja paziņas, faktiski tie pieturu nosaukumi, kuri redzami Minskas metro pašlaik, ir aptuveni ceturtais piedāvātais variants. Iepriekšējie esot bijuši tik šausmīgi, ka tos vairākkārt pārtaisījuši. Man gan joprojām ir grūti saprast, vai tiešām krievu valodu nezinošs ārzemnieks angļu burtu „Y” izrunās kā.. Jā, pareizi, krievu cieto „Ы”? Tur bija vēl visādi dīvaini simboli, kas manuprāt angliski runājošam cilvēkam nebūtu izlasāmi. Nu, čehiem, poļiem vai latviešiem problēmu ar mīkstinājuma zīmēm nav.

Smējos, smējos, līdz uzzināju, ka patiesībā Tas nemaz nav smieklīgi. Izrādās, šī ir Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas apstiprinātā baltkrievu latīņu rakstība. Jāsaka gan, ka, izņemot Minskas metro, latīņu rakstība Baltkrievijā īpaši izplatīta nav un līdz brīdim, kamēr to nesāks mācīt skolās, visticamāk, plašāka pielietojuma tai nebūs.

Par Lukašenko un hokeju: Nevienam nav noslēpums, cik nozīmīgs Aleksandram Lukašenko ir hokejs. Un neviens, laikam, nešaubīsies, ka Pasaules hokeja čempionāts Minskā un veiksmīgs Baltkrievijas starts tajā Lukašenko bija ne mazāk svarīgs kā Putinam Soču olimpiāde. Pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles plaši tika tiražēts Lukašenko uzsaukums hokejistiem – zaudēt nedrīkst, lai tautai nebūtu vilšanās.

Pašā Minskā ceļo vairāki joki par Lukašenko un čempionātu. Kā zināms, Baltkrievija pirmajā čempionāta spēlē ar 1:6 zaudēja ASV. Tautā runā, ka toreiz Lukašenko esot paziņojis, ka hokejisti turpmāku zaudējumu gadījumā ne tikai nesaņemšot prēmijas, bet viņiem atņemšot arī visu pārējo līdz šim sakrāto. Kā redzams, laikam šāda taktika nostrādāja.

Pēc citām ziņām, Lukašenko pat esot tiešā telefona līnija ar baltkrievu komandas ģērbtuvēm.

Par skumjām un smaidu: Nenoliedzami, pēc pēdējām trijām Latvijas izlases spēlēm gan mana, gan daudzu citu latviešu hokeja līdzjutēju sejas izteiksme noteikti bija gan bēdīga, gan vilšanās pilna. Pat autobusā vietējās meitenes mūs dēvēja par „Грустьяшки” (Manuprāt, tāds ļoti mīlīgs un līdzjūtības pilns skumju cilvēku apzīmējums!) Pēdējās spēles pēdējās minūtēs redzēju arī pat vairākas par Latvijas izlasi fanojošas un sirsnīgi raudošas baltkrievu meitenes. Un abās situācijās baltkrievi mierināja latviešus un latvieši baltkrievus.

Bet noslēgumā gribētu pastāstīt par kādu autobusā pēc Latvijas un Baltkrievijas spēles dzirdētu sarunu, kas, manuprāt, pilnībā raksturo šī čempionāta atmosfēru.

Sarunājās divas meitenes... Vienai ap pleciem Baltkrievijas, otrai Krievijas karogs... Vienai ap roku – Dinamo Rīga aproce.

Meitene saka draudzenei: Jā, ja Lauris (vārds mainīts!) nebūtu vakar aizbraucis, par šodienas spēli noteikti būtu divējādas emocijas.... ;)

Arī man tāpat... Par šo čempionātu tādas diezgan divējādas emocijas....   

  

Ukraina. Krima. Simferopole 3. diena

 

Tatāri. Krievi . Kontrasti. Pārdomas

    Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē  mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka kara bāzu blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām radīja tādu nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji , protams, nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.

Krimas tatāri.

     Šīs dienas galvenais mērķis bija skaidrs.Tā kā iepriekšējā vakarā Latvijas un Lietuvas vēstnieki ar daļu no mūsu brigādes jau bija aizceļojuši uz Sevastopoli, tika bloķēti un runātajā kara bāzē neiekļuva (Var apskatīt šeit), Sevastopole vairs nebija mūsu galvenais galamērķis. Izlēmām, ka jādodas uz Bahčisarajas pilsētu un ir jātiekas un jārunā ar Krimas pamatiedzīvotājiem – Krimas tatāriem, kuru pēc pagājušajā gadsimtā veiktajām izsūtīšanām un citām represijām vienubrīd šeit nebija atlicis vairs neviena!

   

 Pirmā tikšanās ar tatāriem notiek ceļmalas tirdziņā, kur tiek tirgoti dažādi mājas labumi – āboli, bumbieri, žavēti augļi, garšvielas, rieksti un konservēti dārzeņi un augļi. Kā saka, dari ko gribi, bet nepirkt īsti nevar! Protams, plānotie pāris āboli izvēršas tējas paciņā, šašliku garšvielās un kalnu rožu lapiņu ievārījuma burkā.  Un tirgoties viņi māk – sīknaudas, kā vienmēr, nav, tāpēc vai nu jāprasa draugiem pameklēt, vai arī jāpiekrīt kādam liekam ābolam vai bumbierim. Katrā gadījumā – visi laimīgi!

Tālāk jau ierodamies pie vietējā reģiona medžlisa (tautas sapulces) vadītāja Ahtema Čigoza, kurš stāsta savu viedokli par pašlaik Krimā notiekošo. Faktiski atbraucām šeit viena konkrēta iemesla dēļ. Tika saņemtas ziņas, ka pirms dažām dienām nezinām icilvēki ir uzvilkuši krustus uz vietējo tatāru mājām. Gluži kā kara laikā atzīmējot mājas, kurās dzīvo ebreji, vai viduslaikos mēģinot ķert raganas.

Mūsu tikšanās laikā saņemam arī ziņas par Krimas autonomās republikas jaunās valdības lēmumu pievienoties Krievijai. Ahmets Čigozs tiešām valdījās, lai neteiktu rupjus vārdus.. Šizofrēniķi un galvu saspiedušie bija maigākie apzīmējumi šīm personām gan Krimā, gan Krievijā.  

Diezgan strauji tika pieņemts lēmums doties uz vietējo mošeju,kuras tuvumā jau bija pulcējušies vairāki simti vīru. Pirmais iespaids? Nevajag būt ekspertam, lai redzētu, ka šie cilvēki no vienas puses ir drūmi, no otras – saspringuma un pat naida pilni. Viņi ir gan neziņā par visas Krimas nākotni, gan par savu drošību. Cauru diennanakti ielās patrulējot vietējo pašaizsardzības grupas, cenšoties novērst jaunas provokācijas. Brīžiem rodas sajūta – ja sāksies reāls konflikts ar šiem cilvēkiem, sekas būs skarbas un pretošanās būs ilga. Kā pastāsta viens no jauniešiem – viņam zaudēt nav ko! Ja vēl varētu uz ārzemēm izvest sievas un bērnus, viņi atgrieztos un savu zemi aizstāvētu.  Varbūt Latvija un citas Eiropas Valstis var palīdzēt? To man prasīja vairāki jaunieši…

Taču tās ir tikai saprotamas emocijas. Bet mani visvairāk pārsteidza šī te viņu iekšējā pašorganizācija – tas, ko pasaka vietējā Medžlisa vadītājs, tiek izpildīts. Šoreiz galvenā prasība – nepieļaut asins izliešanu un neiesaistīties konfliktos. Nākamais rīkojums var tikt pieņemts pēc stundas vai divām… Un tad līderi brauks atkal un skaidros atkal, un vīri izpildīs atkal. 

      Starp citu, gandrīz vai Dieva vietā Krimas tatāriem ir viņu lielākā autoritāte – visas Krimas autonomijas Krimas tatāru Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs. Gribetos teikt, ka tieši pateicoties viņam, situācija ir tik mierīga, cik tā ir. Tieši viņas brīdī, kad pie vietējāparlamenta ēkas sāka izcelties sadursmes starp tatāriem un prokrieviski noskaņotajiem iedzīvotājiem, bija pavēlējis – ejiet visi mājās! Un,kad aiziesiet mājās – ejiet ciemos pie kaimiņiem, runājiet un saglabājiet mieru. Simferopoles centrā tatāru faktiski šajās dienās nav… Pavēle tiek pildīta.

Nezinātājiem jāatgādina, ka Refats Čubarovs savulaik ir deviņus gadus strādājis un dzīvojis arī Latvijā un bijis Tautas Frontes deputāts Rīgas pilsētas padomē. Kad par to vietējiem iedzīvotājiem paziņo mūsu vēstniece Argita Daudze, paužot dziļu cieņu Čubarova kungam, tas tiek sagaidīts ar skaļiem aplausiem. (Intervija ar R. Čubarvu atrodama Latvijas radio arhīvā un skanēja 07.03. pēc 8:15 no rīta LR1)

   Dodoties prom, sarokojamies jau ar daudziem sanākušajiem un ir tāda sajūta, ka uz Tevi skatās kā uz draugu…

Самооборонцы. (Pašaizsardzība)

     Cik laipni un atsaucīgi mūs sagaidīja Krimas tatāri, tik pilnīgipretējas emocijas guvu tikai dažus kilometrus tālāk, kurš šosejas malā izvietojušies tā dēvētās Krimas pašaizsardzības vienības vīri. Pirmkārt jau, uzzinot, ka esam latvieši, uzreiz dzirdam tekstu: „О, наши враги приехали!” (Mūsu ienaidnieki atbraukuši) Nav jau pirmā reize, kad tiekam apsūdzēti kaut kādās dīvainās darbībās, atbalstot (arī apmācot, trenējot un finansējot) tos trakos „zapadencus” (tā tiek apzīmēti Ukrainas rietumu reģionu iedzīvotāji) un „maidanutos” (nievājošs Maidana dalībnieku apzimējums), kas tagad Kijevu izpostījuši un valsti līdz krīzei noveduši

     Bet tās atkal ir tikai pirmā brīža emocijas. Tālāk jau izvirzās arī runātājs, kurš esot vietējās vienības „zampoļits”. Stāsta, ka vienībā esot 100 cilvēki – bijuši karavīri un karsto punktu dalībnieki, kas aizstāv savu Krimu. Ar neapbruņotu aci gan redzams (un dzirdams), ka daži no šiem vīriem nebūt nav vietējie. Ir ļoti daudz runu par to, ka šeit ir ieradušies daudzi no Krievijas „ievestie” aktīvisti. Pašaizsardziba, gan šādus cilvēkus neesot redzējusi (un sejā pavīd tāds dīvains smaids… ) Paši gan viņi neko tādu nezinot, vienlaicīgi paužot pateicību par Maidana patiesās- neofašistiskās sejas atklāšanu.

     Kārtējo reizi tiekam apsūdzēti par to, ka ārvalstu žurnālisti Krimā ir neobjektīvi. Esot te pirms pāris dienām bijis viens holandietis, kurš filmējis tikai to, ko viņam vajag, citus viedokļus vienkārši ignorējot.

Šeit nelielai atkāpei:

Apmeklējot Krimas ministru padomi un gaidot preses konferences sākumu, netīšām noklausījāmies divu krievu žurnālistu sarunu. Proti, pēc materiāla sagatavošanas redaktors esot zvanījis un saruna esot bijusi aptuveni šāda:

„Klau, a tu kurā pusē īsti esi? Viņējā vai mūsējā?”

„protams, ka mūsējā…”

„Bet pēc tava gabala to nevar pateikt, tāpēc aizej un izlabo to un to vietu…”

Rezultatā žurnālisti esot vienkārši piegājuši kādam nepazīstamam cilvēkam un paprasījuši – vari ierunāt mums šādu tekstu? Varu! Ok, viss darīts, materiāls gatavs un redaktors laimīgs!

"Uzvaras svētki"

" 

Laikam tieši ar šādiem vārdiem gribētos aprakstīt to, ko vakar redzēju pie Krimas augstākās Radas ēkas, kur bija sapulcējušies vēsturiskās taisnības uzvaras atbalstītāji, kuri pauda savu milzīgo prieku un gandarījumu par pievienošanos Krievijai. Kara dziesmas, Krievijas karogi, Padomju Savienības karogi, Georga lentītes, izrotāts Otrā pasaules kara tanks (piemineklis) un tas viss – lepnā atbraukušo (atvesto) Donas kazaku uzraudzībā.

Aptaujāto cilvēku viedoklis – vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi, mēs tagad būsim brīvi, Krievija mums palīdzēs un aizstāvēs, dzīvosim mierā un saticībā, lai tiem Kijevas fašistiem nekas neizdodas un šiem „banderoviešiem” mēs nepadosimies. Ka jau pirmajā vakarā brīdināja kolēģis Jurijs no Baltkrievijas, tikko tu uzdod jautājumu vienam garām gājējam, klāt būs vēl viens vai divi, kuriem noteikti būs jāpauž arī savs viedokli un jums būs jau minidemonstrācija.  Tieši tā tas notiek.   

Un paliek tā nedaudz šķērmi… Par ko?

Par to, ka tas ir prasts teātris. Prasts un nemākulīgi organizēts teātris, kura aktieri to vien dara, kā maina dislokācijas vietu, atrodot nākamo naivo ārvalstu žurnālistu. Šeit viss tiek darīts tā, lai atspēkotu visu presē (Nu, protams, „zapadencu”un fašistisko rietumnieku presē)  rakstīto – ir demonstratīvi jārāda žurnālistiem čeki par šeit stāvošajiem kazakiem atnestā ēdiena pirkšanu (lai nesaka, ka mums te kāds par kaut ko ir samaksājis – mēs paši visu), ir jāpievērš milzīga uzmanība vienam dīvainam provokatoram, lai nodemonstrētu kā vietējā pašaizsardzība tiek galā ar provokatoriem ( šī scēna ilga aptuveni pusotru minūti, pēc kuras „provokators” draudzīgi runājās ar miličiem), ir jāstāsta par pilsētā sirojošajiem nezināmajiem jauniešiem, kas faktiski paši sevi piekauj, lai pēc tam vainu uzveltu citiem…  

Un ziniet, kas mani visvairāk kaitina? Tas, ka man nepārstājot ir jāskaidro, kāpēc mēs latviešu tur pie sevis krievus apspiežam, sitam, nedodam viņiem tiesības. Es sajūtos bezspēcīgs, jo pretargumentu šiem nozombētajiem cilvēkiem man vienkārši nav. Un principā ar bažām jau skatos uz 9. Maiju, kad atkal būs jābrauc gar Uzvaras pieminekli, kur šis līdzīgais scenārijs atkārtosies tikai daudz lielākā apjomā!

Noslēgums

Es ļoti augstu novērtēju Latvijas vēstnieces Argitas Daudzes un Lietuvas vēstnieka Petras Vaitekunas darbību šeit Krimā. Vismaz Krimas tatāri uz Eiropu un Rietumiem skatās kā uz lielu cerību un vienīgo glābiņu. Es apzinos, ka mūsu diplomāti šeit darbojas ar tādu kā misionāru apziņu un ideju. Taču šeit redzētais tikai arvien biežāk atsauc atmiņā veco krievu teicienu „Неучите нас житЬ - лучше помогите денЬгами!” (nemāciet mums dzīvot, labāk palīdziet ar naudu!) 

No otras puses, par ko liecina fakts, ka ANO ģenerālsekretāra sūtni var ielenkt un piespiest izbraukt no Krimas, bet EDSO militāro novērotāju autobusu vienkārši apgriezt riņķī un Krimā neielaist, vienlaicīgi šeit ļaujot bez pārbaudēm ienākt simtiem kamuflāžā tērptu kazaku? Nemaz jau nerunājot par Krievijas armijas klātbūtni… Pec Refata Čubarova teiktā: krievu karavīru šeit ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši…

Ja gribat labāk saprast, vietējo iedzīvotāju attieksmi pret Rietumiem un jauno Kijevas valdību, noskatieties šo Kijevas žurnālistu materiālu šeit, vai arī ĻOTI iesaku - noklausieties šo dziesmiņu,kas sarakstīta skaistā cietumnieku šansona stilā (atvainojs, ka sākums norauts)

https://soundcloud.com/ugis-libietis/dziesma-par-rietumiem-un 

P.S. Vienā no saviem iepriekšējiem materiāliem ziņoju, ka manā viesnīcā, blakus numuriņā ir ievākušies vairāki vīri, kas arī staigā maskēšanās tērpā. Uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists, viens no viņiem uzreiz paziņoja, ka esot ieradies no maidana. Viņš gan ātri tika apklusināts un aizraidīts istabā, bet mūsu draudzīgā saruna pārgāja tikai sporta plaknē. Tagad es zinu – šie cilvēki nav nekādi provokatori, bet gan no Krievijas atbraukušie kazaki…

Ukraina.Krima. 1 diena.

Ukraina 1. diena

Kijeva, Bogdana, Jura, Simferopole, jeb kā berkutietis uzvaru pad**sa

 

Ja jāsaka atklāti, tad doties uz nemierīgu valsti ar nemierīgiem notikumiem nav nemaz tik patīkami. Nu, vismaz man tā nebija, pieņemot lēmumu tomēr doties uz Simferopoli, Ukrainā, kur pēdējo dienu laikā risinājušies dažādi visai pretrunīgi vērtēti notikumi. Jāatzīstas, ka vēl pavisam nesen ne man, ne kādam citam nelikās, ka Krima varētu kļūt par tādu kā pasaules karsto punktu.

No vienas puses – Krievija un Ukraina taču ir brāļu valstis un šeit dzīvo brālīgās tautas. Taču nē! Pēdējo mēnešu notikumi (galvenokārt Krimā) ir apgriezuši vietējo pasauli kājām gaisā… Nu, vismaz no ārpuses tā izliekas. 

Bet sākšu ar pavisam ko citu.

Maidans Kijevā.

 

 Tieši tas bija mūsu pirmais pieturas punkts šī brauciena laikā. Atklātisakot, joprojām jūtos diezgan neērti savu kolēģu Olgas un Alekseja priekšā par to, ka uz Kijevu pirmie tika nosūtīti viņi, turklāt tieši pašā skarbākajā laikā. 

Tiekoties ar kolēģi Bogdanu Kostjuku no Radio Svoboda uzzinu par to, kāda ir bijusi patiesā situācija Kijevas centrā pašā karstākajā brīdī. Un ar vārdu "karsts" noteikti domāju ne tikai straujo notikumu attīstību, bet arī degošās riepas. Lai arī maidans pašlaik ir ārkārtīgi sakopts, tīrs un cilvēku ziņā salīdzinoši ļoti mazapdzīvots (kā saka Bogdana, šī tagad vairāk līdzinās militārai nometnei),degošo riepu atstātās sekas joprojām ir manāmas un brīžiem rodas sajūta, ka dedzis ir vēl tikai vakar. Lai arī ielas tiesām ir tīras, teltīs kuras krāsniņas, gaiss smaržo pēc degošas malkas… ielas joprojām daudzviet ir melnas… un tas viss, pateicoties degošajām riepām. 

Bogdana īstenībā ir ļoti interesants cilvēks. Pirmkārt – cilvēks enciklopēdija/telefongrāmata – viņai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā un paparasīt kādu telefona numuru vai informāciju par kādu personu. Tāda sajūta, ka viņa šeit pazīst visus un par visiem zina visu. 

Radio Svoboda birojs atrodas pašā maidanā, uz Kreščatika. Faktiski visu notikumu epicentrā. Un ir tikai loģiski, ka arī pati Bogdana visur ir bijusi klāt un visu piedzīvojusi (Šeit jāpiemin, ka viņa arī dzīvo maidana tuvumā). Viņa ar lielu degsmi stāsta, kā ir pirktas bruņuvestes (pat visi peintbola interneta veikali esot bijuši izpirkti), par to, kā šī mazā ap 55 kilogramiem smagā sievietīte ir vilkusi ārā un pārsējusi daudz smagākus vīrus, kā ir mobilizējusies un pašorganizējusies (tas kijeviešiem esot jau atstrādāts) tauta, kā visi ir palīdzējuši utt. Tur varētu uztaisīt veselu kinofilmu, un es ticu, ka kāds to arī izdarīs. 

Bogdana mūs ved pa Kijevas notikumu/pretošanās galvenajām vietām. Te ir barikādes (kuras faktiski ir visur), te nodegusī arodbiedrību māja (kurā Alfas kaujinieki esot iebrukuši, nogalinājuši ievainotos un pēc tam aizdedzinājuši, lai izskatītos pēc provokācijas), te ir katoļu baznīca, pareizticīgo katedrāle un improvizēts piemineklis „Debesu simtniekam”. Tas ir no pagalēm, riepām, ķiverēm, žurnālistu vestēm, ikonām un svecēm veidots piemineklis Mihailova klostera teritorijā, kur sadursmju ar Berkutu laikā patvērumu guva ne tikai daudzu studenti un ievainotie, bet kur savu pēdejo elpas vilcienu izdarīja arī daudzi no cietušajiem aktīvistiem. Puķes pilsētā viņiem nes vēl šodien…. 

Kā stāsta Bogdana, viņa joprojām nesaprot, kā tajās dažās janvāra dienās maidans nostāvēja. Šeit esot bijušas gan večiņas un večuki, gan glamūrīgas dāmītes, kas, novelkot savus greznos kažokus ir rušinājušas ārā bruģakmeņus, te esot bijušas grūtnieces ar ratiņiem, kuras pusstundu bijis jārunā, lai nelien zem lodēm, te ir bijušas bāru īpašnieces, kas lējušas laukā dārgus dzērienus, lai būtu pudeles Molotova kokteiļiem, Nemaz jau nerunājot par futbola klubu ultrām, kas tagad ir pasludinājušas pamieru, lai kopā cīnītos par Ukrainu. Un daudzi, daudzi citi – ukraiņi, krievi, ebreji, tatāri… Žurnālisti, mediķi, studenti, pensionāri, aktīvisti…  Kā saka Bogdana, ja mēs toreiz nostāvējām, tad mums ir jāuzvar!

Laikam vissmieklīgākais stāsts ir par Kanādas vēstniecību. Proti, kad kanādieši izlēma no vēstniecības aizbraukt, ēkā esot ievākušies berkutieši. Taču arī viņiem, saskaroties ar aktīvistu ofensīvu, ir nācies ēku pamest. Tad to ir ieņēmuši maidanieši. Bet pēkšņi, no tualetes esot iznācis kāds aizkavējies „Berkuta” kareivis, kurš savu kolēģu vietā ir sastapies ar saviem pretiniekiem. Viņš esot sagaidīts ar tekstu :  „Ну мужик, ти про**ал победу!” (Nu, vecais! Tu pad**i uzvaru). Puisis esot gan nedaudz apjucis, gan nedaudz pa galvu dabūjis, bet atlaists bez problēmām.

Tā tāda neliela atkāpīte!

Gadījās mums arī nokļūt uz radikālā „Labējā sektora” preses konferenci. Tā viena lieta, kas iet cauri visam – Labējais sektors nav tikai ukraiņi.. Tie ir arī krievvalodīgie un ne tikai. Arī visus uzbrukumus uz Gruševska ielas un citur esot vadījis kāds krievs no Jaltas. Taču galvenais uzsaukums ir viens – mēs ar Putinu Krievijā karot netaisāmies, jo mēs ar viņu karosim Krievijā. Kā apgalvo labējie, jau tagad Krievijas iekšienē tiekot organizētas nacionālistu grupas, kuras ir gatavas kļūt par piekto kolonnu, lai asiņaino Putina režīmu beidzot sakautu un sagrautu no iekšienes. Un, kā mums teica viens no grupējuma pārstāvjiem, nepaies nemaz ne tik ilgs laiks, kad virs kremļa plīvos… Sarkani melnais (radikāļu) karogs.

Tālāk jau mūsu ceļš ved uz Simferopoli. Krimu, kur notiek tie lielākie nemieri. Lai arī jau rīta pusē saņēmām ziņas par Krievijas izsludināto militāro mācību beigām un spēku atgriešanos bāzēs, mieru neliek tā atruna, ka viss šis īsti neattiecoties uz Krimu. 

Jāsaka, ka mūsu lidojumu varētu nosaukt par īstu žurnālistu reisu. Katram trešajam kamera, statīvs vai vienkārši „ārzemnieciskā” valoda. Satiekamies ar Juriju no Minskas, kurš strādā Associated Press vārdā un kurš šeit viesojies jau pirms dažām dienām. Uzzinām dažas nianses par to, kā vajag vai nevajag uzvesties, kā atbildēt vai neatbildēt uz jautājumiem, kur akreditēties, kur kas notiks, ar ko runāt utt. Uzzinot, ka esam latvieši, tiekam sveicināti latviski un mums tiek pastāstīts, ka arī vietējā tatāru līdera sieva esot latviete (Ingrīda), tāpēc varētu sanākt kāds potenciāli interesants gabals. 

Pazīšanās ar Juru izrādās gana noderīga jau tūlīt pie izejas no lidostas. Protams, kamēr meklējam viņa sarunāto, izsaukto bet neatbraukušo taksometru, Ģirts (Straustiņš) izmanto iespējas piefilmēt apkārtnes skatus. Tas gan piesaista vietējo apsargu uzmanību. Pie mums pienāk vairāki vīri, kas stādās priekšā kā vietējā „opolčeņje” (nezinu pat kā iztulkto) pārstāvji un kas vēlas uzzināt, kas mēs, no kurienes mēs un vai vispār mūs laist uz pilsētu. Jura  nodemonstrē izcilas žurnālista (lasīt – vietējo likumu pazinēja) īpašības, atsakoties līdz galam stādīties prieksā, norādot uz savu akreditāciju, paziņojot (lasīt – drusku samuldot) par uzaicinājumu apmeklēt vietējās valdības sēdi utt… Pēc ilgas telefonsarunas ar kādu Sergeju (ja nemaldos), tiekam atzītipar labiem esam, lai tiktu palaisti cauri. Jo galvenais, lai neesam kaut kādi „maidanutije”, kas atbrauc un, draudot ar banānu, cenšas kaut ko uz kaut ko izprovocēt. Sak, galvenais, veči, pastāstiet, ka mēs te negribam provokācijas un  gribam mieru . Īsāk sakot – Paldies, Jura! 

Jā,arī naksnīgajā Simferopolē uz ielām stāv zaldātiņi neatpazīstamajās formās un ar automātiem… Bet tas varbūt tikai naktī… Dienas gaismā jau redzēsim labāk!

Imantam...

- Sveiciens jūrniekiem!

Tieši šādi nu jau vairākus gadus mani radio gaiteņos uzrunāja Imants Austriņš. Cilvēks, kurš vienmēr vēlējās parunāt par sev un man svarīgo, par aktualitātēm pasaulē, viņam tuvajā Eiropā un man tuvajā burāšanā. Tagad par vēl vienu sarunu biedru mazāk!

Ar Imantu nekad neesam bijuši tie tuvākie darba kolēģi vārda vistiešākajā nozīmē – mūsu kabineti vienmēr ir bijuši diezgan patālu vienam no otra. Taču viņa klātbūtne arī Ziņu dienestā bija jūtama ļoti bieži. Vēl pagājušās nedēļas sākumā viņš kopā ar kolēģiem uzklausīja jaunos plānus par Euranet + un viņa gatavojamo „Eiropas jostu”. Vēl pagājušās nedēļas vidū viņš pus pa jokam, pus nopietni prasīja man, vai Ziemeļkoreja tiešām šaus uz Ameriku? Vēl ceturtdien bija kārtējais „Sveiciens jūrniekiem!”, uz ko steigā, manuprāt kaut ko noņurdēju un pienācīgi pat neatbildēju. Un tā arī neuzprasīju, kas ir par iemeslu tam, ka Imants pēdējā laikā izskatījās saguris un sejā izkrities… Tagad vairs neuzprasīšu….

Pēc traģiskās ziņas saņemšanas, sāku atmiņā pārcilāt mūsu sarunas un tikšanās reizes. Bieži vien tās notika arī pie alus glāzes. Tieši Imants bija tas, kurš radio blakusmājas „Ķieģelītī”, manuprāt, ieviesa tradīciju – Tērvetes alus ir jādzer no Tērvetes alus glāzēm, vai arī no glāzēm bez uzrakstiem. Glāžu nav? Sagādāšu! Un glāzes vienmēr bija! Atceros reizi, kad vēl zaļš puika būdams nokļuvu lielo alus vīru kompānijā. Toreiz ar Imantu un Daini Lemešonoku īstenojām alus tūri pa Vecrīgu, un beidzām pie Imanta drauga Purvciema alus dārzā. Izskatījos kā sērkociņš starp divām alus mucām..:)

Imants un alus – tā bija kā simbioze! Viņam patika to gan baudīt, gan par to runāt! Es varu kļūdīties, bet Imants savulaik teica, ka uz Tērvetes senču alus pudeles uzrakstītais sauklis – vienu, bet katru dienu! – ir tieši viņa ierosinājums!

Atceros, ka reiz manā dzimšanas dienā Imants man uzdāvināja savu grāmatu par alu. Tajā bija ieraksts: „Par teorijas apvienošanu ar praksi!”

Imants aizgāja svētdienā. Un šeit atceros vēl kādu gadījumu.

Neatceros gadu, bet tas bija 1. maijs. Brīvdiena. Imants bija ieradies darbā, lai sagatavotu kādu no saviem materiāliem. Un notika nelaime. Imants salauza kāju. Kopā ar kolēģi Modri Raubišķi (ar jau nelaiķi) palīdzējām Imantu nonest no ceturtā stāva līdz ātrajai palīdzībai! Tas bija īsts pārbaudījums gan mums, gan sanitāriem! Toreiz, Imants, nezaudējot optimismu, teica: Vēl viens pierādījums tam, ka svētku dienās un brīvdienās strādāt nedrīkst!

Vakar bija svētdiena. Brīvdiena. Un Imants atkal bija darbā…. Šoreiz pēdējo reizi!

Šorīt, pārcilājot vecas bildes, atradu vēl kādu Imanta dāvinātu kartiņu. Uz tās 2001. gadā uzņemtā bildē redzams Imants ar Tērvetes alus muciņu uz ceļiem un alus kausu rokās. Uz kartiņas aizmugurē rakstīts „21. gadsimts. Ar „Tērvetes alu” uz lūpām… bet priekšpusē „Dzīve ir skaista!”

Lai tev skaisti arī tajā saulē!

Tevis trūks!

P.S. Un saskandiniet pa aliņam arī ar Modri un Zigi!

ASV 7. diena Vēlēšanas

7. diena. Vēlēšanas, kazu audzētājs un sakari

Lielā diena!

Ja vien nebūtu tās laika starpības ar Latviju, viss jau būtu kārtībā. ~nemot vērā, ka laikā, kad šeit iecirkņi tikai veras vaļā, Latvijā ir jau pēcpusdiena, darbu nācās sākt visai agri. Jau pirms astoņiem rītā biju aizčāpojis līdz vēlēšanu iecirknim teat salīdzinoši netālu. Kā jau biju prognozējis, nekādu solīto rindu nebija. Kā man pēc tam paskaidroja, tas tāpēc, ka daudzi cilvēki šeit balsoja iepriekšējā balsošanā.

Interesanti, ka arī pašā vēlēšanu dienā 20 metru attālumā no iecirkņa notiek aktīva aģitācija. Cilvēki ar skrejlapiņām aicina vēlētājus izdarīt „pareizo” izvēli! Taču galvenais mērķis tomēr ir sniegt viņiem informāciju par kandidātiem uz kongresu, senātu un vietējo pielsētas padomi un dažādām komitejām. ~sos cilvēkus parasti pazīst ļoti maz… Starp aģitatoriem bija arī viens no kandidātiem, kurš gan sarunās īpaši iesaistīties nevēlējās. Kāds cits kandidāts vai vietējās pilsētas padomes loceklis aģitētājiem pieveda kafiju un virtuļus… Es gan no iespējas tos baudīt atteicos!

Ja runā par iespējamām rindām pie vēlēšanu iecirkņa, jāsaka, ka šajā laikā tā arī nespēju saprast, kāpēc tās veidojas. Iespējams, tāpēc, ka gados veciem cilvēkiem ir grūtības ar elektronisko pogu spaidīšanu (redz, pat Džordžam Bučam jaunākajam un dumjākajam, kā saka Kārlis Streips, gadījās misēklis – nobalsoja par konkurējošās partijas Baraku Obamu!) . katrā gadījumā jaunais prezidents ir solījis šo lietu nokārtot… kā, nezinu!

Līdz pulksten 11-iem biju uztaisījis gabalu. 

Bija brīfingi gan no Vašingtonas, gan Ņujorkas

Tālāk mans ceļš veda uz Foreign Press center, kur šajā dienā bija plānoti preses brīfingi par ASV ekonomiku, nākamo kongresu, jaunākajiem exit polls un ārpolitiku. Šeit jāpiekrīt televīzijas kolēģim Tomam, ka šajā centrā laikam tomēr iegriežas nabadzīgāko valstu pārstāvji, kas īsti nevar atļauties būt klāt oficiālajos abu partiju kandidātu svinīgajos pasākumos vai kampaņas aktivitātēs. Krievi, gruzīni, maķedonieši, indieši, taivānieši, turki, jemenieši un.. latvieši! Domāju, ka nekādi paskaidrojumi nav nepieciešami!

Bet kopumā brīfingi bija gana vērtīgi! Arī labi zināmais Deivs šoreiz bija ierindā... kaut gan izmantoja katru iespēju, lai pauzītē pārskrietu pāri ielai un „izskalotu muti”, jo, kā pats izteicās, zobs sāpot! Uz vakarpusi jau bija tā zobu „pielabojis”, ka runa kļuva gana nesaprotama!

Sarunātā sazvanīšanās tiešraidē ar „Jaunu nedēļu” laikam tomēr īsti neizdevās. Pats gan neesmu noskatījies, bet kā teica Arvils (@skepse), esot izklausījies tā, it kā es ziņotu no Starptautiskās Kosmosa Stacijas. Jā, vispār ar tiem telefona sakariem te ir dīvaini – atliek ieiet kādā dziļākā telpā vai ēkā ar biezākām sienām un skaaru kvalitāte ir tik sūdīga, ka pat, zvanot no dziļākajiem Latvijas laukiem, saziņa noteikti liktos kā sapnis! Bet, nu.. diemžēl ne no manis tas atkarīgs! Ceru, ka Zariņš ar mani vēl kādreiz runās!

Brīfingi ilga līdz pat 6-iem vakarā… Pietiekami ilgi…

Ko darīt tālāk? Iet uz demokrātu vai republikāņu oficiālajām nometnēm, kurā siekšā tāpat nevar tikt? Nav jēgas… Tā kā rezultāti solījās būt gana sīvi, tika prognozēta ilga balsu skaitīšana. Atlika tikai viens – jau iepriekšējos rakstos minētais krodziņš otrā ielas pusē!

Ilgi gan nebija plānots šeit uzkavēties, taču kā vienmēr – tas, kas plānots, nekad nenotiek kā domāts.

Sākām sekot rezultātiem – vienā ekrānā liberālais CNN, otrā republikāniski konservatīvais FOX. Abos sākotnēji rezultāti diezgan pamatīgi atšķīrās un tā vien izskatījās, ka šoreiz cīņa būs tik sīva, ka skaitīšana ieilgs.. Daži pat prognozēja, ka ļoti ciešu rezultātu gadījumā abiem kandidātiem jau būs gatavas juristu brigādes, kas rezultātus apstrīdēs. Turklāt viss būšot atkarīgs no tā, vai viens vai otrs kandidāts atzīs savu sakāvi, kas visticamāk tā nenotikšot…

Pie blakus galdiņa sēdēja četri vīri. Ar vienu auss galu manīju, ka viņi pus pa jokam, pus nopietni klāstīja, kā ir balsojuši par libertāriešu kandidātu Gariju Džonsonu! Arī interesanti sastapt šādus cilvēkus pašā DC centrā… Sākām runāties un vīri tiešām pauda pārliecību, ka šitā divpartiju sistēma nekam neder un ir vajadzīga partija, kas paņems no abām to labāko gan iekšējos, gan sociālos, gan ārpolitikas jautājumos un piedāvās savu alternatīvu! Kāpēc balsojuši par Džonsonu – kāda starpība, tāpat viena balss neko nenozīmē!Viens no viriem vārdā Ēriks gana bieži visiem rādīja kazu bildes. Izrādās, lai arī viņš strādā CISCO systems par menedžeri, viņam pieder arī kazu audzētava... Uzzinot, ka esam no Latvijas, Ēriks uzreiz telefonā atrada visu informāciju par mūsu valsti... Īstenībā bija ļoti jautri!

Kad pastāstīju par John Zogby iepriekš sniegtajām exit polls prognozēm, kas Barakam Obamam solīja 290-mit elektoru kolēģijas balsu, no blakus galdiņa uz mani sāka dusmīgi skatīties un sekoja pat daži labi agresīvi izteikumi, ka šitāds Bullshit nav iespējams, ticiet tik tālāk tam Obamam un atkal četri gadi būs pilnīgās auzās un valsts, atvainojiet, pilnīgā pakaļā! Šajā brīdī sapratu, ka labāk tomēr nestrīdēties, bet doties vien uz viesnīcu!

Galu galā – ja plānotā skaitīšana, visticamāk, ieilgs, kāda jēga sēdēt visu vakaru krogā un gaidīt cilvēku emocijas?

Atkal pa tukšajām ielām mēroju nepieciešamo distanci un, Tavu brīnumu, ienākot viesnīcā jau parādījās Breaking News par Obamas uzvaru!

Noliku uz galda telefonu, lai gaidītu Latvijas Radio zvanu! Pēc mūsu laika pusnaktī, pēc LV – 7:00… Un tad Romnijs izdomāja 23:55 teikt savu sakāves runu. Klausījos, mēģināju ierakstīt, aizrāvos…

Te pēkšņi mani skaipā sasniedz ziņa no producenta – kāpēc es trubu neceļot??? Paskatos – damn, 8 neatbildēti zvani! Iemesls – vēl preses konferences laikā biju izslēdzis telefonam skaņu.

Nu, neko… Atzīstos, ka no manas puses šoreiz līderis informācijā nebiju… Pusstundu vēlāk gan viss izdevās! Kaut gan arī – sazvanamies, visu dzirdu, Ramāns gatavojas slēgt klāt ēteram un… PAZŪD SIGNĀLS! Caur skaipu momentāli rakstu, ka neko nedzirdu… Otrreiz jau viss izdodas!

Nākamā sazvanīšanās jau 8:15… T.i., pēc 45 minūtēm. Atkal sazvanāmies, viss kārtībā un…. PAZŪD SIGNĀLS!!!! Atkal! Šoreiz pat sanāca labāk, ka pirmo sazvanīja Artjomu, kurš atrodas Sanfrancisko un rezultātus bija sagaidījis pie Republikāņiem…Varēju jau arī es skriet uz Balto namu un fiksēt gavilējošos jauniešus, bet diemžēl nebija spēka... Un vēl kājiņas sāp no lielās pastaigas!:) 

Galu galā labi, ka klausītāji neko nemana… Tas ka daži sirmi mati vairāk, neko daudz nemaina… Kaut arī droši vien vairāk sirmu matu Ramānam vai Gustam, jo man vēl nav.. Nu, vismaz rūpīgi slēpju!:)

Lai arī nakts vidus, bija jāķeras klāt pie pusdienas gabala kopā likšanas… pulkstens nebija i 4:30, kad visu biju pabeidzis. Vijuks gan teica, ka man balss bijusi tāda pusmirusi… Nu, it kā jau jā – gandrīz 21 stunda uz kājām!

Nepilnas 2 stundas mieg un atkal augšā, lai gatavotu gabalu jau apskatam… Pulksten 10:30 viss bija padarīts…

Tad gan, atklāti sakot, vairs neko nevarēju! Vienkārši likos gulēt, vēl pa telefonu atbildēju istabu tīrītājām, ka šodien manu istabu tīrīt nevajag! Aizkari ciet, gaismas nost, Do Not Disturb birka uz durvēm un salds miegs līdz pat vēlai pēcpusdienai…