Uz mājām...

Es braucu mājās. Nē, es ļoti ātri braucu mājās.


Es pielietoju savu kāju spēku, lai izdarītu spiedienu uz velosipēda pedāļiem. Ķēde rīvējās pret zobratiem, izraisot automātisku riteņu griešanos… paātrinājumi, bremzēšana… Fizika… mehānika… dinamika…


Virs upes degunā iesitas ūdens smarža… ķīmiski laikam katrai lietai ir kaut kāda smarža, taču neviens zinātnieks nevarēs aprakstīt pēc kā smaržo Daugava. Esmu jutis dažādu zemju ūdens smaržu. Šī bija pazīstamākā.


Šogad vēl ne reizi es nebiju braucis pāri krustojumam pie sarkanās gaismas tik daudz reižu... Taču bija tumšs… mani varēja nepamanīt un vismaz divas policijas ekipāžas laikam arī nepamanīja… Mans velosipēds nav apgaismots, taču ir kaut neliela cerība, ka atstarotāji dod citiem satiksmes dalībniekiem vismaz kaut kādu nojausmu par to, ka es tur esmu... Arī man brīžiem apžilbst acis no pretimbraucošo transporta līdzekļu starmešiem un liekas, ka arī man ir tikai aptuvena nojausma par priekšā notiekošo. Varbūt es tāpat kā gaisma atstarotājos esmu tikai optiska ilūzija?


Nē, es neesmu ilūzija un es to sajūtu… To noteikti sajūt arī simtiem mazo knišļu, kas naksnīgajā gaisā triecas pret manām rokām, pleciem, pieri, plakstiņiem… Es noteikti esmu lielākais objekts, ar ko šīs radības ir saskrējušās. Uz brīdi pat aizdomājos, uz kurieni aerodinamiskie spēki viņus aiznes pēc tam… pēc divu objektu fiziskas sadursmes…


Joprojām tumsa… Vien kreisajā pusē esošais Mēness uz mirkli liek iedomāties par astronomiskām vienībām, mistiskiem gaismas gadiem un lielākajai daļai cilvēces nesaprotamiem procesiem, kas notiek tur… tur - tālumā aiz tā paša spīdekļa, kas tomēr met nelielu atblāzmu uz grubuļaino ceļu, kas kļuvis nelīdzens lietus, sala un fizisku spiedienu rezultātā… atkal fizika plus vēl astronomija...


Kārtējā sarkanā gaisma….


Uz nelielā ceļinieku izrakņātā ceļa tālumā saskatu skrienošu šuneli, kurš tāpat kā es, laikam, cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt uz priekšu, izvēloties pašu ceļa vidu, kur līdzenāks… Es tomēr esmu ātrāks, bet visu cieņu krancim… Ja cilvēku vada prāts un domas, diez kur viņš dodas savu instinktu vadīts…?


Kāds vīrs vecā un pat tumsā redzams, ka izbalējušā naģenē, laista zālienu un pie neglītās daudzstāvenes izveidoto visai glīto puķu dobi… Bioloģija… Viņš zina, ka saulē puķes laistīt nevar…


Jau mājas… sabremzēšanās, apstāšanās… Visapkārt dzird sienāžus. Diezgan dīvaini, ka berzējot uz kājām izvietotus kaut kādus tur orgānus viņi spēj izdot tik skaļu, bet patīkamu skaņu... akustika...


Durvju kods - elektronika…

Slēdzene un mehānika…


Sviedri.. ne vienkārši spiežas no pieres un rokām, bet līst, pil… ķīmiskie procesi, molekulu dalīšanās, atomu savienošanās… ķīmija.. Duša, aklimatizācija, apkārtējās vides temperatūras pieņemšana…


Jau sēžot uz balkona un pīpējot vakara pīpi vēl tikai aizdomājos par degšanu, vielu agregātstāvokļa maiņu, dūmiem, kas nes sev līdzi patīkamo smaržu... Tā ir manas tabakas smarža, mana vakara smarža...


Un tā, sēžot un domājot, atliek vien secināt, ka visapkārt mums ir viena zinātne otras galā.. Nevilšus sāc saprast, ka kaut kas no tā, ko skolā bija jāmācās, kaut kur smadzeņu tālākajā stūrītī tomēr ir aizķēries… šovakar es skolniekiem, kas prasītu, kāpēc ir vajadzīga viena vai otra formula, noteikti varētu atbildēt – lai sajustu dzīvi Tev apkārt! Taču droši vien, ka Einšteins, kura izbāztā mēle uz „Humberta” sienas man rēgojas acu priekšā, teiktu, ka viss ir relatīvs....

Droši vien, ka tā arī ir… Taču par spīti visai relativitātei, es šovakar esmu pilnīgi drošs par vienu lietu – es esmu Mājās… Ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras nepakļaujas nekādai fiziskai vai ķīmiskai analīzei… Tā vienkārši ir sajūta… Un tā ir ne tikai mana šī vakara sajūta… Tāda sajūta man šeit ir vienmēr!



P.S. Paldies @pieHumberta, @nakts un @Bumbieris, par iedvesmas atgriešanos!