Tās un šīs dienas acīm. 11. septembris 2001./2012.

Kopš teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienotajās Valstīs ir pagājuši 11 gadi. No vienas puses liekas – cik ātri tomēr skrien laiks, no otras puses – to dienu es joprojām atceros ļoti spilgti. Itkā tas būtu noticis vakar. Iepriekš jau vairākkārt esmu gribējis par to uzrakstīt, bet nekad īsti nav sanācis. Šoreiz tomēr saņemos aprakstīt to, kāda šī diena bija gan manā, gan Latvijas Radio ziņu dienesta dzīvē.

2001. gada 11. septembris bija pilnīgi tāda pati diena, kā visas citas. Darīju to pašu ko katru dienu – gatavoju ārzemju ziņas. Nekas ne par ko sliktu neliecināja. Kārtējās ziņas „Pēcpusdienas” programmai pulksten 16:00 biju uzrakstījis un ķēros klāt ārzemju notikumu apskatam, kuru tolaik pārraidījām 16:30. Tagad, atceroties tā laika tehnoloģijas, ar nelielu smaidu atceros, kā uz parastas papīra lapas ar pildspalvu rakstījām, kādi signāli nepieciešami, kādi ieraksti sekos. Tad sagatavotos materiālus vai nu magnetofona lentēs, vai minidiskos nesām lejā uz studiju.

Toreiz notika tieši tā…

Aptuveni pulksten 15:55 gāju pie Judītes Čunkas (toreiz LR ārzemju notikumu komentētāja, tagad LTV žurnāliste) pajautāt, ko tad viņa īsti uz 16:30 gatavo. Ieejot viņas kabinetā, kā ierasts, no Judītes dzirdēju ierasto atbildi: „Netraucē, man nav laika!”J

Ieejot Judītes kabinetā, netīšām uzmetu acis blakus esošajam televizoram… Tajā bija redzams debesskrāpis ar no tā nākošiem dūmiem un breaking news parakstu „NY World Trade center hit by a small plane”

Paspēju vien nokliegties: „Judīt, skaties!” …. 

Un jau skrēju uz savu darba vietu, lai šo ziņu iztulkotu. Tobrīd kopš pašiem uzbrukumiem Ņujorkā bija pagājušas aptuveni 10 minūtes, bet Latvijas Radio ēterā šī ziņa izskanēja aptuveni 16:03…

Un tad sākās!

„Small Plane” pamazām pārvērtās par pasažieru lidmašīnu, sāka parādīties videomateriāli ar aviolainera ietriekšanos debesskrāpī, nemaz ilgi nebija jāgaida arī otra lidmašīna, haoss ielās, neizpratnē esošie CNN un BBC žurnālisti, panika, jauna informācija, vēl, vēl, vēl…

Jau pavisam drīz tika pieņemts lēmums šādā ārkārtas situācijā pāriet uz īpašo ziņu pārraidīšanas režīmu – ziņu pārraides ik pēc 15 minūtēm! Tobrīd uz ziņām bijām divi cilvēki – es un Ivars Svilāns. Ātri sadalījām darbus – Ivars seko visam, kas ir jau iztulkots, mans uzdevums – netulkotās aģentūru ziņas + tā informācija, ko izdodas sadzirdēt TV. Režīms aptuveni šāds – 7-8 minūtes tulkojam un rakstam, tad aptuveni 2-3 minūtes ziņu salikšanai kopā un skriešana uz studiju. Un tā bez apstājas.

Informācijas gūzma tiešām bija neiedomājama.. Es pat nezinu, vai todien pasaulē nenotika vēl kaut kas ārkārtējs (Eu, bet tiešām!), bet katrā gadījumā visa pasaule tobrīd runāja tikai par vienu! Atceros, ka tobrīd nebija pat laika ne uz tualeti aiziet, ne uzpīpēt. Vismaz pīpēts tiešām tika kabinetā, kas gan laikam nebija īpaši atļauts.

Šāds režīms turpinājās līdz pat pulksten 21:00, kad sāka skanēt stundu garā „Amerikas balss” programma. Tad arī bija pirmā reize, kad pēc četrām vai piecām stundām piecēlos no krēsla….

Šis brīdis man paliks atmiņā ar to saliedētību, ar kādu strādāja viss LR ziņu dienests. Kolēģi, kas jau bija devušies mājās, paši zvanīja un brauca atpakaļ uz darbu palīdzēt. Kāds cits jau zvanījās uz ministrijām un uz Ameriku, kāds cits meklēja iespējamos acu lieciniekus vai komentētājus, cits aizgāja un atnesa visiem strādājošajiem ko ēdamu un dzeramu. Tā bija izcila sadarbība…. Nakts laikā gan režīms īpaši nemainījās, ar vienīgo atšķirību – tad jau tas viss bija palicis tikai uz maniem pleciem.  

Turpmākās dienas jau atkal vairāk vai mazāk noritēja ierastajā režīmā, tikai ar pastiprinātu uzmanību uz vienu notikumu – 9/11!

Ir pagājuši 11 gadi. Atkal ir otrdiena, atkal spīd saule un atkal ziņoju par 11. septembri. Tikai šoreiz tā ir pavisam cita pasaule, pavisam cita ziņa.