Došanās kārtējā lidojumā vienmēr ir kaut vai
neliels, bet tomēr piedzīvojums. Nu, jāsaka gan, ka piedzīvojums, ko vairums
tomēr pārcieš ar zināmām zobu sāpēm, jo bez vairāku stundu nīkšanas,
ielocīšanās šaurajos krēslos, kāda iereibuša kaimiņa ar vecām zeķēm vai
vienkārši gaisa bedrēm tomēr neiztikt, lai no punkta A līdz punktam B nokļūtu
pēc iespējas īsākā laikā.
Lidojot ar dažādām lidsabiedrībām, bieži vien
esmu aizdomājis par kādu lietu. Kā rāda senās padomju laika filmās (un ne tikai
padomju), būt par stjuarti vienmēr ir skaitījies prestiži. Taču tagad man
arvien vairāk ir radusies sajūta, ka stjuartes/stjuarti nav nekas vairāk kā
tādi restorānvagona apkalpotāji. Ar smaidu sejā no aplupušām plastmasas
tējkannām liet tēju un kafiju, vai kādu sulu, iznēsāt pusdienas, pēc tam savākt
atkritumus – prieks, kur tu rodies! Turklāt, arvien biežāk reisos redz
kundzītes, kuras šajā amatā noteikti darbojas vēl kopš tiem prestižajiem
laikiem. Atšķirība, protams, ir AirBaltic, kur, jāatzīst, stjuartes gan ir gana
simpātiskas – droši vien ar nodomu atstāt labu iespaidu par visu kompāniju!
Varbūt nepamanīs to, cik viss pārējais dārgs…?
Protams, ka apkalpošanas kultūra arī dažādās
aviokompānijās ir atšķirīga. Tieši tāpēc ar interesi gaidīju to, kā tad
izpaudīsies izslavētā kanādiešu pieklājība. Es nezinu, vai tas tiešām tiek
darīts regulāri, bet pirmo reizi dzirdēju, ka apkalpe pirms nosēšanās
atvainojas pasažieriem par to, ka saskaņā ar federālajiem drošības likumiem
viņiem tomēr esot vēlreiz jātraucē un jāatgādina, ka drošības instrukcija
atrodas priekšējā sēdekļa kabatiņā. Nu
ko es varu teikt – atvainošanās pieņemta!
Taču pati Kanāda mani tomēr sagaidīja nemaz ne
tik laipni. Ne velti minēju punktu A un punktu B. Manā gadījumā punkts A bija
Rīga, punkts B (galapunkts) – Kvebeka, ar divām pārsēšanām Frankfrurtē un
Toronto. Šo maršrutu izvēlējos speciāli, jo laika ziņā lidojums un gaidīšana
bija paši īsākie.
Pilnīgi loģiski likās bagāžu “iečekot” jau
Rīgā līdz Kvebekai. Kā saka, lai mazāk galvassāpju… Taču šoreiz izrādījās, ka
tā bija kļūda.
Pirmās galvassāpes sākās jau Frankfurtē, kad
sākumā nesaprotamu iemeslu dēļ kavējās lidmašīnas izlidošana. Vēlāk tika
paziņots, ka personas bagāža lidmašīnā esot, bet pašu personu atrast īsti
nevarot. Turpinot meklēšanu un, ja neatradīšot, bagāža būšot jāaizvāc. Par
laimi, persona atradās un ar nelielu pusstundas nokavēšanos tomēr devāmies ceļā.
Pazaudētā pusstunda radīja nākamo stresu jau
tuvojoties Toronto. Sapratu, ka starp nosēšanos un nākamo reisu ir tikai
apmēram 45 minūtes, un tas, nezinot neko par Toronto lidostas apmēriem, radīja
zināmas bažas. Taču nebija tik traki… izgājām pārbaudes, nodevām imigrācijas
kartes, un devāmies jau uz geitu, kad man viena no aviokompānijas pārstāvēm
pavaicāja: bet vai jūs savu bagāžu savācāt? WTF? Tā taču ir iečekota līdz
Kvebekai… Jā.. bet Jums tā bija jāsavāc un jānodod vēlreiz pirms šī reisa…
Tā kā līdz izlidošanai bija atlikušas vien 25
minūtes, iestājās mērena panika. Taču, saprotot, ka bez manis ir vēl vismaz 4
šādi paši cilvēki no tā paša reisa, jutos drusku mierīgāks. Taču tad sākās
riņķa dancis – Tā, somu ar datoru atstājiet šeit… jums tiks izrakstīts īpašs
“ausvaiss”, ar kuru jūs atkal šķērsosiet robežu… tad pie zilā pulksteņa jūs
atpazīs pēc zilā “ausvaisa” un aizvedīs pēc somām… Skaidrs? Tikai turieties abi
kopā (Es un kolēģis no Bulgārijas)
Izgājām līdz zilajam pulkstenim, kur tiešām
mūs sagaidīja puisis, kurš mierīgi un lēnā garā aizveda mūs līdz somu lentai…
Tur, kā par nelaimi, mans čumadāniņš bija kaut kur aizkavējies…
Ejot vēlreiz garām vīram, kuram iepriekš jau
bijām atdevuši imigrācijas kartes, mūs novirzīja uz somu pārbaudi… Priekšā 4 cilvēki…
Viens jaunietis tiek “kratīts” – tā nav tikai vienkārša somas pārbaude, bet
visu nodalījumu pārbaude, visu maisiņu izčamdīšana, segā ietītās gleznas
attīšana, šņoru piņķerēšana, kas atgādina operēšanu ar zvejas tīkliem… Un tas
viss laikā, kad mums līdz lidmašīnai vairs tikai 7 minūtes…
Iespējams, ka tieši tajā brīdī notika kaut
kāda personāla maiņa – vīri un sievas formās (kādi 15+) staigāja šurpu turpu,
no vienām durvīm uz otrām, iekšā un ārā, ar kafiju, ar sviestmaizēm… Bet, pie
10-mit pārbaužu galdiem strādāja VIENS pārbaudītājs!
4 minūtes līdz lidojumam…
Lēnām pie pārējiem galdiem parādās vēl divi
cilvēki… Kundzīte nevienam pat nepievērš uzmanību… Vīrelis izskatās kā izkāpis
uz citas planētas…
3 minūtes…
Pienāk mūsu kārta (labi, ka mums priekšā
esošais indietis ar 4 čemodāniem nokļuva pie pirmā lēnā divplākšņa) – Abi ejam
kopā, jo laika nav un teica taču turēties kopā… Un tad vīrelis izdomā, ka
jāizlaiž mūsu trīs somas caur skeneri, kurš atrodas otrā telpas galā…
Nu jau vairs minūtes neskaitām..
Nu, īsāk sakot, lai arī ļoti skrējām,
sākotnējā izejas punktā ieradāmies minūtes 10-mit pēc mūsu lidmašīnas
aizlidošanas. Priekšā bija arī dāņu kolēģis, kuram jau tika kārtots nākamais
lidojums. Arī mums, tā vietā, lai jau būtu Kvebekā, vēl nācās izmest līkumiņu
caur Montreālu, veltot sākotnēji īsākajam iespējamam ceļojumam papildus vēl 4
stundas. Turklāt, sēžoties pirmajā no lidmašīnām man mīļi un pieklājīgi
paziņoja, ka es lidojumam jau esot piereģistrējies un vai es vispār esot
izkāpis no tās lidmašīnas? Beigās gan viss, protams, bija ok, ja neskaita
kārtējo apmēram 10 minūšu kavēšanos nelielo tehnisko problēmu dēļ.
Tā nu piekusis un noguris tieši pēc 18 stundām
tomēr nonācu punktā B… Citi eiropieši ceļā bija pavadījuši kurš stundu mazāk,
kurš vairāk, ja neskaita bulgāru kolēģus, kuriem ceļš līdz Kanādai aizņēma
gandrīz 2 diennaktis.
Tagad priekšā nākamais izaicinājums – Kvebekas
vecpilsētas slidenās ielas!
Bet tas jau ir cits stāsts un atvainojiet, ka atņēmu jūsu dārgo laiku šī pilnīgi nevajadzīgā gabala lasīšanai.
