United in diversity…
This is an official motto of European Union and kind of a guideline for „My Europe Week” blogging carnival.
Well, I was trying hard to somehow visualize My future Europe. And sadly, nothing optimistic comes in my mind…Why? Because such kind of unity IS NOT POSSIBLE, at least right now and at least in Europe…
I don’t remember exactly who told that, but European Union will destroy itself from the inside. And with every day I get more and more confident of that.
EU leaders have stated that the 27 country block should and will become the most powerful regional (regional organization?) in the world. However as the statistics show, nothing like this is likely to happen in the nearest future!
UNITED IN DIVERISTY... Yes, there is some kind of informal unity on the paper – it is the unity of „The Old Europe” and „The New Europe” or so called Post Soviet countries. Years pass and people change, but to Europe we are still those ex-Soviets so powerfully influenced by Russians that it is sometimes a surprise for Europeans to discover that we don’t live in trees, we have an electricity and we DO SPEAK in our own languages!
We are „united”… When Europe need us and we need them! However, when it comes to subsidies or financial help - unity fades away… Because again „The stomack is the highest God and everyone is the closest to himself” (Latvian Poet Eduards Veidenbaums). It is only natural to think of yourself first and only then consider helping others. It is only natural to consider if it is necessary to pay for the wealth of other nations by the cost of local citizens. But this is a coin with two sides – to help if it’s really necessary or to ask and take when you see the other side will give anyway!
We are united in „diversity”… Diversity is no conjunctive factor at all..
ETHNIC DIVERSITY? I guess every European country has some ethnic minority which thinks is discriminated and because of this some problems with neighbors occur. Russians in Latvia, Estonia, Lithuania; Polish in Lithuania, Lithuanians in Poland; Germans in Poland, Polish in Germany; Roma or Turks, or Kurds in many countries… I could continue and continue and I guess it is worth a whole study about all the nationalities living in one country and actually „belonging” to another in their hearts…
One thing is historical past, but EU has created it’s own historical phenomenon – guest workers! Sure…. Equal opportunities to travel and work in any European country is a huge advantage! However, it’s not so shiny as it looks! Come on – it is necessary to admit that not all of the countries are so keen to see more and more people coming and taking away THEIR jobs… (Especially when local unemployment is so high) Yes, sometimes those people do jobs the locals just don’t want to do! But dislike stays… And it is not only in countries who have sheltered my fellow countrymen. Everybody is aware that in a case the financial situation will improve people from other countries may come here as well.. And believe me – nobody wants to see them here much! Well, maybe except businessmen, who can get some profit from that!
RELIGIOUS „DIVERSITY”? It is really tough theme and I might not be objective here, but I don’t want to offend anyone! Catholics vs Protestants, Christians vs Muslims.. Europe is kind of a Christian continent and these values dominate in almost all the countries! Well, differences between the confessions are maybe not so huge.. And then – Turkey has shown it’s interest to join EU! WOW!!! And then Europe becomes united – AGAINST diversity! And questions arise – do we need such a big Muslim country in our closed-Christian-democratic society? Is Turkey even Europe? Etc, etc… And then comes Belgium, who wants to be first in EU to ban Muslim headscarves, burkas, hijabs and so on… Women rights first (such clothing has oppressed women for thousands of years), security second (maybe a good argument – those Muslim terrorists will have no chance to hide bombs under those scarves)! What a good sign of unity! Dear Muslims – Europe is open for everyone, but you, terrorists are not very much welcome here! Sorry!
And one more thing that proves our „unity” for „religious diversity”… Yes, I am a journalist and I absolutely support the freedom of press. However I don’t think that freedom of word = permissiveness! That’s how I would describe prophet Mohammed’s cartoons in European press! Do such actions really stimulates unity? BULLSHIT! And in this case I’m on the side of Muslims and I’m ashamed that Lars Vilks have some roots in Latvia!
SEXUAL DIVERSITY? Also a very hard subject and I have my own opinion, but this is probably not the right place to discuss it! However we are talking about unity… There are (And I guess there will be) different attitudes towards sexual minorities in different countries. But again – how united we are when it comes to Democracy vs Religion (or non-religion)?
I don’t know, when we’ll be able to talk about a real unity in diversity! Probably – the generation or generations have to change.
But right now – I’m just one of those diverse Europeans who somehow still believes in the possibility of one united Europe, one European nation… I voted for that, I live here and I will…
pirmdiena, 2010. gada 26. aprīlis
piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis
Suņa dzīve
Klāt ir pavasaris.
Kā bija lasāms kādā no internetā atrodamajiem jokiem, ir pienācis brīdis, kad Rīgas ielās ir parādījusies īpaša sieviešu kategorija: Es esmu blondīne un šis ir mans smieklīgais sunītis!
Ir pavasaris, un arī vakari paliek arvien siltāki. Līdz ar to ir arvien patīkamāk ilgāk uzturēties uz balkona, izbaudot vakara cigaretes dūmu. Un šajā laikā ļoti bieži nākas redzēt un vērtēt kaimiņus, kas dodas pastaigās ar saviem četrkājainajiem mīluļiem. Un nevilšus es aizdomājos par to, kas ir šie suņi un kā viņi varētu justies? Turpinājumā mani nelielie novērojumi…
Sākšu ar savu lejas „kaimiņu” vārdā Didis (starp paziņām saukts par Didzi)… Didis ir Jorkšīras terjers un izskatās apmēram šādi:
… Jā, jā, tieši tā.. ar visu bantīti! Ņemot vērā Didīša nenormāli skaļo un diezgan bieži pat histērisko riešanu uz visu, kas kustas, jādomā, ka šis suns nav īpaši priecīgs ne par bantīti, ne „matu griezumu”, kas atgādina labākajā gadījumā izspūrušu mačalku. Turklāt, ja ņem vērā viņa diezgan niecīgo augumu, ir saprotama viņa riešana – es esmu mazs, es baidos no visa un man nav iespēja citādi likt par sevi manīt! Riešana gan parasti turpinās tikai tik ilgi, kamēr Didis atrodas šaipus sētas un aprejamais objekts otrā pusē, vai arī es stāvu uz otrā stāva balkona.
Tiktāl par Didi…
Otriem lejas kaimiņiem esmu manījis līdzīgu kustoni ar ne mazāk griezīgu balsi! Izskatās viņš pēc kaut kā lielāka par peli ar garām kājām un milzīgām ausīm! Nu, apmēram šitāds…
Esmu dzirdējis, ka šie kustoņi drebot kā traki! Nu ko var gribēt? Viņam takš nabadziņam arī ir bail no milzīgās pasaules iespējamiem pāridarījumiem. Turklāt, pieļauju, ka daži no šiem kustonīšiem pat baidās no savām blondajām saimniecēm, kas atkal vedīs uz kaut kādiem suņu veikaliem un savā apmātībā mēģinās piestellēt klāt kādu kareklīti, auskariņu vai nolakot nadziņus… Protams sunītim, ne jau sev! Un iedomājieties, kā var justies vīriešu dzimtes suņa lopiņš, ja pret viņu tā izturas? Atliek vien trīcēt no bailēm un pakļauties pazemojumam!
Vienreiz gan šāds radījums parādīja īsta veča rīcību, izrādot savu greizsirdību un mēģinot iekost man pirkstā… Vellos, asi gan tie zobeļi! Un par uzdrīkstēšanos šim kustonim plus punkts no manis!
Vakar vakarā gar mājas logiem ierastajā apgaitā bija devies kāds no apkārtējo māju iemītniekiem ar savu foksterjeru… Varēja izskatīties apmēram šāds!
Varu iedomāties kā jūtas nabaga dzīvnieciņš, kurš pēc savas būtības ir medību suns (no pieredzes zinu, ka ļoti labs alu suns!), bet tagad ir ietērpts sarkanā kombinezoniņā un ir spiests nokārtot savas dabiskās vajadzības tikai tajā brīdī, kad aiz muguras saitītē nākošais, aptuveni 110-kg smagais saimnieks būs palicis zem astes kakumaisiņu.
Vēl viens kaimiņš regulāri ved pastaigāties suni, kas pēc vizuāliem novērojumiem varētu būt Austrālijas aitu suns. Apmēram šitāds…
Jāsaka, ka šim laikam ir paveicies visvairāk, jo atšķirībā no pārējiem apkārtnes suņiem nekad neesmu redzējis viņu saitē. Turklāt, no tāluma izskatās visai mācīts, jo atsaucās uz komandām, sēž, kad saka, iet blakus, kad vajag, un skrien uz mājām, kad tiek atļauts. Viņa dzīvokļa biedrs gan parasti tiek turēts saitē. Tā šķirni gan nemāku noteikt – melns paliels suns uz garām kājām, garāku spalvu pie galvas un ļooti dīvainu gaitu…
Vēl mūsu mājā mīt zeltainais retrīvers.
Šis, protams, gan izskatās pēc viena no lieliskākajiem suņiem, gan arī, manuprāt tā uzvedās un tā tiek kopts. Neviena slikta vārda teikt nevaru!
Vispār jau pilsētā var redzēt visādus brīnumus. Vienu dienu kaut kādam melnam sunim lietus laikā bija uzvilkts dzeltens plastmasas maisiņš… Nu ļoti pazemojoši! Savukārt vakar pa Skolas ielu klīda viens no, manuprāt, neglītākajiem suņiem EVER…
Nu, ejot šim lopiņam blakus, man pat bija diezgan pretīgi uz viņu skatīties, jo, lai piedod man šī suņa cienītāji, tas radījums man atgādināja pāraugušu žurku, kurai vietām ir izkritusi spalva un no pārsalšanas āda ir kļuvusi neveselīgi zilgani-rozā-pelēka… Dīvaini, ka šī suņa saimnieku blakus nemanīju…
Un tā jau ir, ka par gaumēm nestrīdas.. Galu galā šis stāsts jau nav par suņiem….
Kā bija lasāms kādā no internetā atrodamajiem jokiem, ir pienācis brīdis, kad Rīgas ielās ir parādījusies īpaša sieviešu kategorija: Es esmu blondīne un šis ir mans smieklīgais sunītis!
Ir pavasaris, un arī vakari paliek arvien siltāki. Līdz ar to ir arvien patīkamāk ilgāk uzturēties uz balkona, izbaudot vakara cigaretes dūmu. Un šajā laikā ļoti bieži nākas redzēt un vērtēt kaimiņus, kas dodas pastaigās ar saviem četrkājainajiem mīluļiem. Un nevilšus es aizdomājos par to, kas ir šie suņi un kā viņi varētu justies? Turpinājumā mani nelielie novērojumi…
Sākšu ar savu lejas „kaimiņu” vārdā Didis (starp paziņām saukts par Didzi)… Didis ir Jorkšīras terjers un izskatās apmēram šādi:
… Jā, jā, tieši tā.. ar visu bantīti! Ņemot vērā Didīša nenormāli skaļo un diezgan bieži pat histērisko riešanu uz visu, kas kustas, jādomā, ka šis suns nav īpaši priecīgs ne par bantīti, ne „matu griezumu”, kas atgādina labākajā gadījumā izspūrušu mačalku. Turklāt, ja ņem vērā viņa diezgan niecīgo augumu, ir saprotama viņa riešana – es esmu mazs, es baidos no visa un man nav iespēja citādi likt par sevi manīt! Riešana gan parasti turpinās tikai tik ilgi, kamēr Didis atrodas šaipus sētas un aprejamais objekts otrā pusē, vai arī es stāvu uz otrā stāva balkona.
Tiktāl par Didi…
Otriem lejas kaimiņiem esmu manījis līdzīgu kustoni ar ne mazāk griezīgu balsi! Izskatās viņš pēc kaut kā lielāka par peli ar garām kājām un milzīgām ausīm! Nu, apmēram šitāds…
Esmu dzirdējis, ka šie kustoņi drebot kā traki! Nu ko var gribēt? Viņam takš nabadziņam arī ir bail no milzīgās pasaules iespējamiem pāridarījumiem. Turklāt, pieļauju, ka daži no šiem kustonīšiem pat baidās no savām blondajām saimniecēm, kas atkal vedīs uz kaut kādiem suņu veikaliem un savā apmātībā mēģinās piestellēt klāt kādu kareklīti, auskariņu vai nolakot nadziņus… Protams sunītim, ne jau sev! Un iedomājieties, kā var justies vīriešu dzimtes suņa lopiņš, ja pret viņu tā izturas? Atliek vien trīcēt no bailēm un pakļauties pazemojumam!
Vienreiz gan šāds radījums parādīja īsta veča rīcību, izrādot savu greizsirdību un mēģinot iekost man pirkstā… Vellos, asi gan tie zobeļi! Un par uzdrīkstēšanos šim kustonim plus punkts no manis!
Vakar vakarā gar mājas logiem ierastajā apgaitā bija devies kāds no apkārtējo māju iemītniekiem ar savu foksterjeru… Varēja izskatīties apmēram šāds!
Varu iedomāties kā jūtas nabaga dzīvnieciņš, kurš pēc savas būtības ir medību suns (no pieredzes zinu, ka ļoti labs alu suns!), bet tagad ir ietērpts sarkanā kombinezoniņā un ir spiests nokārtot savas dabiskās vajadzības tikai tajā brīdī, kad aiz muguras saitītē nākošais, aptuveni 110-kg smagais saimnieks būs palicis zem astes kakumaisiņu.
Vēl viens kaimiņš regulāri ved pastaigāties suni, kas pēc vizuāliem novērojumiem varētu būt Austrālijas aitu suns. Apmēram šitāds…
Jāsaka, ka šim laikam ir paveicies visvairāk, jo atšķirībā no pārējiem apkārtnes suņiem nekad neesmu redzējis viņu saitē. Turklāt, no tāluma izskatās visai mācīts, jo atsaucās uz komandām, sēž, kad saka, iet blakus, kad vajag, un skrien uz mājām, kad tiek atļauts. Viņa dzīvokļa biedrs gan parasti tiek turēts saitē. Tā šķirni gan nemāku noteikt – melns paliels suns uz garām kājām, garāku spalvu pie galvas un ļooti dīvainu gaitu…
Vēl mūsu mājā mīt zeltainais retrīvers.
Šis, protams, gan izskatās pēc viena no lieliskākajiem suņiem, gan arī, manuprāt tā uzvedās un tā tiek kopts. Neviena slikta vārda teikt nevaru!
Vispār jau pilsētā var redzēt visādus brīnumus. Vienu dienu kaut kādam melnam sunim lietus laikā bija uzvilkts dzeltens plastmasas maisiņš… Nu ļoti pazemojoši! Savukārt vakar pa Skolas ielu klīda viens no, manuprāt, neglītākajiem suņiem EVER…
Nu, ejot šim lopiņam blakus, man pat bija diezgan pretīgi uz viņu skatīties, jo, lai piedod man šī suņa cienītāji, tas radījums man atgādināja pāraugušu žurku, kurai vietām ir izkritusi spalva un no pārsalšanas āda ir kļuvusi neveselīgi zilgani-rozā-pelēka… Dīvaini, ka šī suņa saimnieku blakus nemanīju…Un tā jau ir, ka par gaumēm nestrīdas.. Galu galā šis stāsts jau nav par suņiem….
Abonēt:
Ziņas (Atom)