Par godīgumu un atklātību starp žurnālistiem

Mēs - žurnālisti - esam viena interesanta tauta.
Ja paskatās žurnālisma aptuveno formulējumu, tad tas skan aptuveni šādi – žurnālists vāc un izplata informāciju par aktuāliem notikumiem, cilvēkiem, tendencēm un notikumiem. Tiek sagaidīts, lai žurnālists sniegtu visobjektīvāko informāciju, bez aizspriedumiem un cik vien iespējams sabiedrības labā.
Nu, apmēram tā…

Lai arī visas vēlēšanu peripetijas jau aiz muguras, un lai arī to laikā īsti nebija iedvesmas kaut ko uzrakstīt, beidzot esmu tam saņēmies.
Par ko vispār šeit ir runa? Da par tām pašām vēlēšanām.

Paveroties uz visu, kas notika publiskajā telpā priekšvēlēšanu laikā un pēc 2. oktobra, drusku tā kā metas nelabi.
Pirms vēlēšanām visi, kam nebija slinkums, ņēmās analizēt visus iespējamos politiskos spēkus no visām iespējamām pusēm. Kurš meklēja kāda kandidāta politiskos sasniegumus vai izgāšanās; kurš kāda varmāku tēvu; kurš mēģināja atrast otra noslēptos, nozagtos, gaisā izmestos vai ar mērķi „aizdotos” miljonus; kurš mēģināja noskaidrot, kura kandidāta šķirnes kucīte ir sagrēkojusi ar kaimiņu bezšķirnes plušķi. Var izklausīties vulgāri, bet vismaz man tiešām radās sajūta, ka principā jau visiem ir „Edgars Alans”© par to, kas tiek atrasts – galvenais jau lai sabiedrība par to ir informēta un izdara pareizo izvēli!
Sorry: kādu PAREIZO izvēli? Ja žurnālistam ir jābūt obkjektīvam, tad PAREIZĀS izvēles NEVAR BŪT… Pareizāk sakot, jebkura izvēle būs pareiza! Un nevajag vainot nabaga vēlētāju par to, ka viņš visos šajos informācijas sūdos ir iestidzis, nosmērējies un nesaprot, kā tagad tikt no šīs skādes laukā!
Atklāti sakot, es pēdējo mēnešu laikā es neesmu manījis nevienu objektīvu žurnālistu. Jā, NEVIENU! Grozi kā gribi, pilnīgi visiem mums kaut kur spiežas ārā mazās norādītes (kas, protams domātas „pašiem inteliģentākajiem no publikas”) par to, kura tad nu ir tā ĪSTĀ un vienīgā partija. Protams, nevar taču tā „atklāti” aģitēt par vienu vai otru spēku, tas ir jādara žurnālistiski smalki, īpašai piegaršai piešpricējot arī kādu nelielu indevi. Sak’, lai pilnīgi saldi nebūtu! Un šinī gadījumā man liekas, ka grēkojuši ir gandrīz visi…
Bet labi.. pagrēkojām, novēlējām (šeit gan mediju tautai diezgan liels nopelns par to, ka tika gana labi izskaidrots, kāpēc tā kā būtu jāiet balsot)

Nobalsojām, ievēlējām. Un sākās 2. raunds.
Šoreiz jau darbiņš žurnālistiem vieglāks. Tie, kuri veiksmīgi tika nogremdēti (un kuru gan vairs interesē kādiem līdzekļiem?), vairs īpaši nav uzmanības lokā. Nu, pilnīgai laimei vēl var drusku paņirgāties, nosaukt par lūzeriem un pabakstīt zem ūdens vēl dažus tos, kuri kaut kā drusku vēl turas virs ūdens.
Galu galā, tagad taču ir jauns uzdevums. Rakt zem tiem, kurus tad nu tā bauru tauta ir ievēlējusi. Jo, redz, kā tā var būt, ka tik daudzi balsojuši par to zaglīgo Ventspils ķēniņu, tik daudzi (un PAT latvieši!) par tiem Kremļa pakalpiņiem, par tiem kampējiem un grābējiem, un vēl par tiem jaunajiem rasistiski un homofobiski noskaņotajiem nacionālistu kumeļiem? Kā tā var būt? Bet tomēr labi, ka par tiem ar zaļo ķeksīti nobalsoja vairāk, nekā gaidīja.. Kaut gan kāda jēga, tie taču arī tūlīt sašķelsies, brāļus nacionālistus ne ta ņems pie sevis, ne ta pasūties pie Pērkontēva kā kauna traipu valsts reputācijai; ar krieviem biedrosies… vai tomēr nebiedrosies… Un pēc tam šķelsies, a varbūt nešķelsies? Un ar tiem pašiem ķēniņa pakalpiņiem pie viena galda sēdēs… Piekritīsiet – ir taču par ko gānīties un būs! Līdz ar to būs arī žurnālistiem darbs!
Un vēl jaukāku un interesantāko visu šo procesu padara kolēģi, kas kādreiz pabāzuši degunu un ieelpojuši plašās ārpasaules smaržu. Tur taču viss ir savādāk.. labāk.. pareizāk.. Mums ar vajadzētu dzīvot demokrātiski… Vai demokrātiskāk? A varbūt nevajadzētu, jo nemaz tik demokrātiska tā pasaule nešķiet? Nu, tas jau atkarīgs no katra atsevišķā raksta – kam raksta, kas lasīs un kāds noskaņojums dotajā brīdī! Galvenais jau pagānīties… Un, ja iespējams, pastāstīt uz ārpusi, cik tomēr lieli tumsoņas dzīvo šajā bauru zemītē! ir jau tomēr daži, kas tiešām skaidro, kas un kāpēc, bet to ir gaužām maz...

Mjā, kaut kā manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Latvijā nav tādas nozares kā pētnieciskā žurnālistika. Nemaz nerunājot par analītisko.. Es negribētu teikt, ka TIKAI, bet pārsvarā tomēr dominē iznīcinošā žurnālistika. Pirmo reizi es šo viedokli paudu pēc tam, kad parādījās raidījums „Nekā Personīga”. (Piedodiet, bet nekā personīga!)
Es šaubos vai ir arī atklāta žurnālistika? Jo mēs taču visi zinām, ka viena avīze it kā pieder vienam minigarham (© Veiko Spolitis), otra – it kā citai minigarhu grupai, viena televīzija – tādam tur ārzemju bagātajam onkulim, citu kontrolē kaut kādi onkuļi otrpus robežai caur citiem onkuļiem šeit pat mūsmājās. Līdzīgi ir arī ar žurnālistiem – viens it kā atbalsta zaļus spēkus, otrs – it kā oranžus, trešais - sarkanus, ceturtais – velns viņ zina kādus.
Arī uz pašu elementārāko jautājumu – „par ko tad balsoji ?” vienmēr „atklāto” un sabiedrību informējošo žurnālistu atbildes ir „atklātas”:
• par mazāko ļaunumu,
• par tiem, ko vajag,
• kāda tev daļa, man ir demokrātiskas tiesības neatbildēt, jo vēlēšanas ir aizklāta un privāta lieta utt…

WOW! Kautrējamies? Slēpjamies?
Protams, ka tā ir vieglāk un ērtāk. Bet tad, cienījamie kolēģi, lūdzu nežēlosimies, ja nākamgad pienāks mūsu pašu prognozētā situācija, kad draugi un kolēģi citur pasaulē mūs atzīs par valsti ar „daļēji” brīvu presi! Kaut gan nebūs taču slikti – mēs atkal brīvi varēsim vainot visā valdību!Es īsti to negribu. Un Jūs?

Tāpēc es aicinu visus žurnālistus, kas šo lasa un kam nav ko slēpt, atklāti pateikt: par ko tad īsti balsojāt šajās vēlēšanās?`Es jau neprasu – kāpēc? Tā jau nu gan ir privāta lieta…

Un sākšu es ar sevi – es balsoju par VL-TB/LNNK! Un man vienalga, ko par to domā citi!
Tagad kārta Jums!

Ar cieņu –

Uģis Lībietis
Latvijas Radio