Mjanma. 2. diena. Seniori un kazas

1.    Daļa.

Par otro dienu vienmēr ir vieglāk rakstīt, jo tā jau ir pilnvērtīga darba diena.

Nevienam, protams, nepatīk celties piecos no rīta ar apziņu, ka turpmākās sešas+ stundas būs jāpavada autobusā, braucot uz kādu attālu lauku reģionu. No otras puses – nepilnos +40 grādos sēdēt kondicionētā autobusā tomēr ir vieglāk. Starp citu, tieši lielais karstums man radīja vislielākās bažas, kaut arī galu galā konstatēju, ka šo karstumu pārciešu ļoti pat labi.

Šī būda bija pat visai grezna, jo tai bija plēves jums.
Citām ir bambusa lapu jumts

Tā kā izbraucām jau 6:00, bija interesanti vērot pilsētu mostamies. Patiesībā gan jāsaka, ka pilsēta jau bija modusies – te kāds vīrs ceļa malā meditē un lūdz dievu, te kāda grupiņa kopīgi vingro vai dejo līnijdejas. Mazās ceļmalas štruntbodītes un ēstūzīši jau darbojas, cilvēki tajās jau bauda rīta maltīti. Taču, jo tālāk attālinies no Jangonas centra, jo vairāk acīs griežas milzīgā nabadzība. 

Daudzas no ceļmalas “celtnēm” par tādām pilnīgi noteikti ir grūti nosaukt – tās ir no bambusa mietiem saslietas būdas, kuras faktiski atrodas ar minimāliem pārtraukumiem visu sešu stundu garā ceļa malā.

Lai arī pašlaik Mjanmā ir pati karstākā sezona un pats lielākais sausums, uz laukiem šur tur ganās govis, kazas un dažs labs zirģelis, pusizžuvušajos kanālos lielā skaitā plunčājas pīles, dažā labā “pagalmā” omulīgi barojas kāda cūka, uz laukiem briest arbūzi un melones, bet cilvēki vai nu vienkārši dirn savās nojumēs, guļ vai arī vienkārši darbojas un cer, ka kāds no garāmbraucējiem apstāsies.

Brīnumēdiens

Brīnumdzērieni

Mēs gan apstājāmies pie lielas ēdināšanas iestādes, kas bija nekurienes vidum neierasti  labi aprīkota. Blakus arī atrakciju parks un kaut kas zooloģiskajam dārzam līdzīgs. Nu, vismaz no plakāta uz mani raudzījās kāds gana omulīgs orangutāns. Kamēr  vēroju, kā kases pavēlnieks žigli (nesteidzoties) un organizēti (haotiski) dalīja čekus oficiantēm, kas uzkrītoši izrādīja savas jaunās rēķinu izrakstāmās planšetes, pievērsu uzmanību uzrakstam virs ieejas, kas liecināja par īstu paradīzi katram veselīgā uztura cienītājam – ēstuve piedāvāja 100% no holesterīna brīvu pārtiku. Ēšanai gan laika nebija, bet atsvaidzinošie augļu kokteiļi gan esot bijuši izcili.

Starp citu, kāpēc pieminēju planšetes. Pēdējā laikā Mjanmā telekomunikāciju izplatība ir sasniegusi neiedomājamu progresu un par spīti tam, ka Mjanma attīstības ziņā esot tikai aptuveni 150 vietā pasaulē, telefoni ir redzami uz ielas gandrīz katram. Un tas izskaidrojams ar mobilo sakaru pieejamību. Kā teica Eiropas Savienības delegācijas puiši, vēl pirms gadiem trijiem SIM karte Mjanmā esot maksājusi nieka 3000$! Pirms diviem gadiem – jau apmēram 1500$, pirms gada – apmēram 100$, tagad varot dabūt pat par dolāru! Un jāsaka, ka arī sakaru pārklājums ir ievērojami audzis. Mūsu tulka/pavadoņa laipni piešķirtais hotspots ļāva pus autobusam visa ceļa garumā pat video telefonā skatīties (ko gan es nevarētu teikt par šo viesnīcu, no kurienes šo rakstu).

Taču jo tālāk no galvaspilsētas, jo nabadzības elpa bija jūtama arvien vairāk.

Starp citu, mūsu galamērķis Kayin provincē bija saistīts tieši ar palīdzību nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Arī Mjanmā ir novērojama ievērojama sabiedrības novecošanās un tas ir īpaši smagi tāpēc, ka valstij faktiski nav sociālās aprūpes sistēmas, pensijas netiek maksātas un gados vecie cilvēki ir spiesti strādāt cik vien iespējams ilgi. Turklāt ir saprotams, kāpēc lielākā daļa no gados jauniem cilvēkiem legāli vai nelegāli strādā Taizemē – viņiem ir jāuztur arī vecāki, vecvecāki un bieži vien arī bērni, kuri atstāti veco cilvēku uzraudzībā.

Mūsu galamērķis bija kāda maza vietējā komūna, kur ar starptautisku palīdzību tiek mēģināts mazināt nabadzību tieši gados veco cilvēku vidū.

Vietējā centrā, ko varbūt varētu nosaukt par vietējo kultūras namu, bija sapulcējušies vairāki desmiti izskata ziņā gana vecu cilvēku. Pie ieejas caur skaļruni skanēja visai dīvaina mūzika, mūs sagaidīja ar dejām un ziedu virtenēm. Tā nu, sasēdušies draudzīgi uz grīdas klausījāmies viņu brīnumstāstā.

Kopumā miestā jeb kopienā ir apmēram 50 (pēc citām ziņām ap 100) mājsaimniecību, kuros dzīvo nedaudz vairāk kā 200. cilvēki. Pārsvarā gados veci. Tikai trijās ģimenēs neviens nav devies strādāt uz ārzemēm. Daži no turienes ir atgriezušies un pat ir uzcēluši divas ēkas no ķieģeļiem. Šie cilvēki ar arī Eiropas Savienības atbalstu, ir izveidojuši tādu kā kooperatīvu, tādu kā mikrokolhozu. Katrs maksā mēneša maksu, kas pēc tam tiek izlietota, piemēram, tādai banālai lietai, kā asinsspiediena kontrolei. Izrādās 40% no iedzīvotājiem šeit ir paaugstināts asinsspiediens. Iemesls vēl banālāks – viņi ēd daudz sālsūdenī dzīvojošu zivju!

Eiropas Savienība arī palīdz, maksājot kaut kādu nelielu naudiņu pašiem vecākajiem (Nu, patiesībā apmēram 3$ mēnesī), piešķirot brilles vai naudu spieķu iegādei, kā arī izdod aizdevumus, piemēram, cūkas iegādei. Varētu šķist smieklīgi, ja tā cūka pēc pārdošanas neļautu nosegt arī citas mājsaimniecības izmaksas, tostarp pārtiku.

Pusdienas pieciem

Lai nu kas, bet pārtika šeit tiešām ir garšīga. Ņemot vērā kopējo nabadzības līmeni galds bija uzklāts gana bagātīgs un var tikai pabrīnīties par to, cik garšīgus ēdienus var pagatavot no ļoti vienkāršiem produktiem. Viens no tiem pat atgādināja mammas taisīto “zaštoftu”. Arī vista bija ļoti garšīga, bet pēc tam, vienā no piemājas saimniecībā ieraugot to nabaga radījumu, kam laikam vēlāk būtu jākļūst par vistu, pat vistu žēl palika.

Vistveidīgais

Pēc ātrajām pusdienām tikām dalīti grupās. Nu, vismaz tā bija paredzēts… Dažiem, tostarp man, bija tas prieks un laime puskilometru pa zemesceļu nobraukt motorollera aizmugurē, citi tika nogādāti trīsriteņu motorollera kravas kastē, citi, nez kāpēc, tomēr atbrauca ar autobusu.

Pirmais, braucām skatīties ar Eiropas Savienības  atbalstu celto kazu novietni. Jā, starp citu, kopienai JAU ir 41 kaza! Dažāda izmēra. Nu, smejies vai raudi, bet arī kazu novietne par spīti plāksnei ar ES karogu, tomēr atgādināja par skarbo realitāti, kurā šajā brīdī atrodamies. Bet, tas viņiem ir svarīgi!

Par spīti haotiskajai organizācijai tomēr daudz maz sadalījāmies grupās, lai dotos apciemot un aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Un šeit atkal bija zināms reality-check.

 

Sievietei ir 78 gadi un uz mūsu ierašanos
viņa tika nostutēta sēdus

Šī sieviete ir paralizēta jau piecus gadus. Viņu aprūpē meita. Ieejot būdā, sieviete gulēja uz grīdas, uz paklāja. Un tā viņa guļ jau piecus gadus. Laukos dzīvojošajiem mjanmiešiem faktiski nav gultu. Par kādu īsti palīdzību veselības jomā var runāt, ja visā komūnā ir viens veselības palīgs (health assistant), tuvākā slimnīca – apmēram 30 km attālumā (starp citu, arī slimnīcā neesot gultu). Kā teica mūsu tulks un pavadonis, kurš pats pat savulaik esot studējis medicīnu un uz vizītkartes lepni raksta “Dr”, ja tu Mjanmā taisies mirt, tu nomirsi! Arī pirmo palīdzību, piemēram, tādu, kā mēs izejam šoferu kursos, mākot sniegt tikai īpaši apmācīti ātrās palīdzības speciālisti… un arī tikai lielpilsētās.

Pie blakus būdas sēdēja kāda večiņa, kura ar vienu roku turēja spieķi, ar otru roku pameta zāli savam lepnumam – diviem sivēniem! Nu, kaut kad nākotnē šie sivēni daudziem palīdzēs. Kad tantuks piecēlās, viņa bija saliekusies nevis kā pīpeskāts, bet gan kā lineāls taisnleņķa mērīšanai.

Ģimene

Trešajā nojumē jau bija vesela ģimene. Nu, vismaz vairāki cilvēki (arī bērni), kas izrādījās rada gabali minētajai večiņai. Arī pat saimniece izskatījās gana sagurusi, taču viņai ir tikai 55 gadi (zobu vietā ar rēgojās tādas melnas pilsdrupas). Jāuztur gan tikai viena meita, jo divi dēli strādā Taizemē, bet vīrs Taizemē ir mūks. Elektrību iegūstot no saules baterijām, jo no blakus esošās elektrolīnijas vienkāršajiem bambusu audzes iedzīvotājiem jēga maza – elektrību vienkārši nevar atļauties.

Prom braucot pīpeskāta tantuks tik šerpā solī nāca mūsu virzienā, ka atlika vien nobrīnīties. Omei vajadzēja bildi ar dāmās no ārpasaules! Starp citu, iespējams, ka mēs bijām pirmie ārzemnieki, ko viņi jebkad ir redzējuši. Vismaz tik tuvu!

Šeit likšu daudzpunkti un par Mjanmas šoferiem un Eiropas žurnālistiem pastāstīšu nedaudz vēlāk…

Turpinājums sekos

Mjanma. 1. diena. Karstums, gekoni un 10 000$

Kā saka viedais Ēletrjans: dabā jābūt līdzsvaram. Nezinu, ko tas varētu liecināt par maniem šīgada ceļojumiem, bet vismaz ar lidojumiem gan man šogad neiet. Ja atceraties manu stāstu par Kanādu, tad arī ceļojums uz Mjanmu savas neatkārtojamības ziņā noteikti neatšķiras.

Es šeit neieslīgšu garos stāstos par to, cik “viegli” ir iegūt Mjanmas e-vīzu, vai to, cik naudas un arī nācās pazaudēt šo vīzu neveiksmīgi kārtojot (Drusku priecē ziņa, ka līdzīgā situācijā ir praktiski visa mūsu 20 cilvēku grupa). Bet ķeršos  vērsim pie ragiem.

Pats lidojums ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem. Zināju, ka būs garš un pēc papīriem izskatījās, ka ar atvēlēto laiku pietiks, lai veiksmīgi pārsēstos un sasniegtu galamērķi bez liekiem stresiem. Ja to, kāda temperatūra ir gaidāma Mjanmā (aptuveni +37-40 dienā un 27-28 naktī) es uzzināju vismaz divas dienas pirms plānotā lidojuma un varēju tam sagatavoties, tad kārtējiem sarežģījumiem sagatavoties vienkārši nav iespējams.

Problēmas ar lidojumu faktiski sākās jau Frankfurtē, kad kaut kādu nezināmu tehnisku problēmu dēļ lidmašīnas izlidošana aizkavējās par kādām 40 minūtēm. Tas vēl būtu štrunts, bet tieši pirms pacelšanās vēl no, iespējams, kondicionēšanas sistēmas sāka pilēt virsū kaut kādas piles. Paceļoties gan tās pazuda.

Ja iepriekšējā rakstā stāstīju par vecajām un dīvainajām Eiropas stjuartēm, tad jāsaka, ka Āzijas aviokompānijās (No sākuma Singapore Airlines) kultūra ir pavisam savādāka. Šīm sievietēm un vīriešiem laikam pieklājība ir ierakstīta ģenētiskajā kodā. Turklāt vēl nav nekādu stīvo žaketīšu vai svārciņu un šlipsīšu, bet gan visai jauka paskata tautisks tērps. Ja neskaita brīdinājumu par pirmajās četrās lidojuma stundās gaidāmo turbulenci, dīvaino vāciešu pāri blakus, turpat aiz muguras esošo tualeti, kas gribot negribot visu  laiku piesaista “interesentus”, un vilšanos par kāda pavisam nesen oskarota aktiera godalgoto (PAR KO?) lomu pilnīgi sviestainā filmā un tikpat garlaicīgu visādi citādi talantīgā Tarantino mākslasdarbu (sorry, aizmigu!), 12 stundu lidojums pagāja pietiekami ātri. Saldējums bija lielisks!

Jau pirms nosēšanās, kad man uz galvas atkal sāka pilēt kaut kas slapjš un uzkrita pa mazam ledus gabaliņam, arī blakussēdošie pasažieri sāka uzdot stjuartēm jautājumus par to, vai paspēsim uz nākamo reisu, jo Singapūrā ieradāmies minūtes 20 vēlāk nekā plānots. Principā, ja šis esot vienīgais lidojums dienā, tad lidmašīna jūs droši vien gaidīs. Ja nebūs vienīgais – varat līdz galamērķim tikt arī pēc kāda laika, un, visticamāk, lidojums tiks pārcelts.

Manā gadījumā piepildījās pēdējais variants. Lai arī līdz paredzētajam reisam bija atlikušas minūtes 35, mums paziņoja, ka uz to paspēt vairs nevaram un, lūk: redz kur jūsu jaunais boarding pass un brokastu vaučers. Jūsu lidojums pārcelts par nieka 4 stundā!. Ko darīt nepazīstamā lidostā 4 liekas stundas pēc jau 21-nas ceļā pavadītas stundas? Pastaigāties, paēst un pačillot… Starp citu, pirmo reizi smēķētavā jutos kā īstos tropos… Un pirmo reizi redzēju lidostu, kurā, par spīti tās izmēriem, visas grīdas ir klātas ar paklājiem. 

Redzot lidostas izmērus , sapratām (otra bēdu māsa bija spāņu žurnāliste no mūsu grupas), ka līdz savam geitam noteikti nebūtu atlikušajā laikā paspējuši. Katrā gadījumā lielākas bažas radīja tas, ka Jangonā (Mjanmas galvaspilsētā) mēs vairs nevarējām ierasties plānotajā laikā, lai laikus papētu uz pirmo tikšanos. Instrukcijas par rīcību galamērķī gan tika izsniegtas un tika pieņemts lēmums pa taisno no lidostas doties uz pirmo oficiālo tikšanos ar ES delegāciju Mjanmā.

Kārtējais laipnais Āzijas aviokompāniju lidojums (Šoreiz Silk Air) ar kārtējo garšīgo saldējumu… Turklāt nekas nepilēja uz galvas. Vien pie nosēšanās lidmašīna palēcās tā, ka visi uz krēsliem novietotie spilveni vienā brīdī bija uz zemes.

Pati Jangonas lidosta izrādījās gana maza un omulīga, rindu ar imigrācijas formalitāšu pildīšanu īpaši nebija. Vienīgais, kas lika uz brīdi satrūkties, bija elektrības pazušana lidostā uz kādām desmit sekundēm. Bet tas laikam ir normāli, ņemot vērā, ka, kā vēlāk noskaidrojās, elektrībai piekļuve šajā valstī ir tikai aptuveni ceturtajai daļai iedzīvotāju. Un viņu šeit ir miljoni 50..

Cenas ziņā ar taksi braukt – gaužām patīkami. Apmēram pusstundas brauciens – 6 ASV dolāri. Būtu mainījuši vietējā valūtā, sanāktu pat 5. Nu, pie braukšanas stila gan ir jāpierod – Āzijā iepriekš nebiju bijis, bet situācija laikam esot gana ierasta. Vienīgais no tā arī līdz galam nesapratu – taurē uz katra stūra, bet vai tas domāts kā signāls, ka es tūlīt kaut kur griezīšos un pavācies malā, vai arī vienkārši došana par sevi zināt. Šoferis izrādījās gana runīgs jaunietis, kurš, uzzinot, ka Nuria ir no Spānijas, stāstīja par savu mīlestību pret futbolu un “Barcelona” klubu. Daži nosauktie spēlētāji gan, manuprāt, spēlēja jau pirms kāda laika, taču kopumā viņš atzinās, ka savā komandā viņam iesauka esot – Zidans (Kā Zinedinam). Sak’, gan labs uzbrucējs esot, gan mati uz pakauša sākot atkāpties. Kamēr stāvējām pie luksofora (pāris minūtes), paspējām vēl drusku arī no pirmajiem Transformeriem paskatīties.

Galu galā uz plānoto pirmo tikšanos ieradāmies vien ar minūšu 20 nokavēšanos. Un arī uz nākamo sarunu ar vietējiem politiskajiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paspējām. Tas nekas, ka mēs divi tā arī līdz viesnīcai nokļuvuši nebijām un visur somas nācās stiept līdzi.

Aiz šīs sienas Auna San Sū Čī ilgus
gadus pavadīja mājas arestā

Negaidīti tika ieviestas izmaiņas programmā – tā vietā, lai beidzot tomēr nokļūtu viesnīcā, sēdāmies 

autobusā, lai dotos tikties ar bijušā ANO ģenerālsekretāra, mjanmieša U Thant (laikā no 1961. līdz 1971. gadam) mazdēlu, kurš ar esot rakstnieks, aktīvists un visādi citādi interesants cilvēks. Tā kā sanāksmes vieta bija jāpamet steigā, pat sanāca tā nesmuki noraut savu interviju ar vienu no vietējiem ekspertiem. Steigas vietā sanāca pilnīgi pretējais – sastrēgums. Pateicoties tam gan redzējām Mjanmas faktiskās valdītājas un Nobela miera prēmijas laureātes Aunas Sanas Su ČĪ (Aung San Su Kyi), jeb kā viņu šeit visi sauc – Lēdijas - dzīvesvietu, ko fotografējām tāpat kā japāņu tūristi – no autobusa loga.    

No sastrēguma gan ir arī savs labums – var nolūrēties uz visādiem dīvainiem braucamaparātiem. Piemēram, šādu “maršruta taksometru ar dabīgo gaisa kondicionieri”. Izrādījās, ka pie mūsu cienītā eksperta mēs būtu nokļuvuši daudz ātrāk, ja būtu ņēmuši taksi, bet, tā kā lielais autobuss ne visur var izgriezties, bijām spiesti gandrīz stundu kurnēt sastrēgumā. Vismaz minūtes 20 nosnaudos.

Jau otro reizi pabraucot garām mūsu viesnīcai un tajā neiegriežoties, tika pieņemts lēmums plānoto tikšanos atcelt un doties ilgi gaidītajās pusdienās. Bet, tā kā autobusam bija jāsteidzas un tā kā atkal ielas bija gana šauras, lai līdz vēlamajai vietai aizbrauktu, izlēmām uz vakariņām doties kājām. Pulkstenis apmēram septiņi vakarā, uz ielas joprojām vismaz +33 pašas ielas grumbuļainas.. Bet man gan datorsoma, gan čumadāns… Un tad vēl daudzsološais restorāna nosaukums “House of memories”. Atklāti sakot, vairāk atgādina Latvijā kapiem tuvumā esošo bēru mielastiem domāto sēru namu nosaukumu. Bet pēdējie 100 metri līdz restorānam pilnīgi noteikti varēja konkurēt ar Latvijas pavasara lauku ceļiem… es domāju bedru skaita ziņā.

Sēru nams, atvainojos – atmiņu nams, patiesībā izrādījās ļoti skaists restorāns ar bagātu vēsturi - gan izskata ziņā, gan ar saturu. Pagalmā, kur sākotnēji tika uzklāti galdi zem klajas debess, stāvēja pāris vēsturiskas mašīnas, bet šajā sutā īsti sēdēt nevēlējāmies. Arī atnestais ventilators nelikās mierinājums. Iekšpusē, savukārt izrādījās, ka šajā ēkā uz sanāksmēm ir pulcējies Lēdijas tēvs Auns Sans (Aung San), kurš bija pēdējais prezidents pirms militārais režīms pārņēma valstī varu pirms 50 gadiem. Virs galda pa griestiem raiti skraidīja mazi gekonēni, kas esot gana labi, jo tie apēdod tos bīstamos moskītus. Un vispār, visādu dzīvo radību te esot gana daudz – čūskas esot katrā dārzā un vietējie, izklaidējoties, tās ar zāles pļāvēju pļaujot. Arī ES vēstniekam piemājas dārzā pāris pitoni regulāri dzīvojot.

Šādās vakariņās (neesot tik asas kā citur Āzijā un arī apkalpošana nav jāgaida tik ilgi, kā Eiropā) parasti ir interesanti parunāties ar “vietējiem” – mūsu gadījumā tas bija Eiropas Savienības delegācijas pārstāvis Džordžs un grupas fotogrāfs Getins, kurš šeit dzīvo jau kādu laiku un strādā kā kontraktors.  Un vietējie parasti mēdz pastāstīt interesantas lietas . Arī par Mjanmu, kas faktiski tikai tagad ir uzsākusi pārejas procesu un priekšā vēl ilgs un sarežģīts ceļš līdz kaut kam, kas varētu līdzināties demokrātijai.

Protams, runājām, piemēram par īres naudām. Piemēram, 2-3 istabu dzīvoklis mēnesī maksājot 300-500 dolārus (nu, ja labi pameklē, ārpus centra). It kā nav tik traki, ņemot vērā faktu, ka liela daļa mjanmiešu dzīvo no 1-2 dolāriem dienā. Taču nauda valstī ir, jo resursi (izejmteriāli, rūdas, dārgakmeņi) šeit arī ir pārpārēm. Un par to liecina kaut vai Getina stāsts par to, ka vienā no Jangonas rajoniem esot iespējams izīrēt arī bungalo ar skatu uz ezeru un saulrietiem. Tāds mazs bungalo maksājot nieka.. 10000$! MĒNESĪ! Jā, jūs nepārklausījāties! Un pieprasījums, starp citu arī pēc gana biezām mašīnām ir!

Taču nekāda ūgumaize šeit nav. Piemēram, ārzemnieki sev nekustamo īpašumu šeit iegādāties nevar. Esot gan plāns, ka, piemēram, investīciju piesaistei, turpmāk to varbūt varēšot darīt – jaunceltnēs un tikai augstāk par 6 stāvu. Līdzšinējā militārā režīma laikā arī ar zemes īpašumiem esot bijis gana interesanti – faktiski jau nekādu dokumentu par zemes piederību nav. Ja arī tu apgalvo, ka mani senči uz šī zemes pleķīša ir dzīvojuši gadu desmitiem vai simtiem, vienā dienā militāristi var tev šo zemi konfiscēt… Piemēram, armijas vajadzībām. Patiesībā gan tas nozīmē zemes savākšanu, lai to pārdotu tālāk kādam ietekmīgam draugam, iegūstot smuku naudiņu.

Paši savu biznesu ārzemnieki šeit arī atvērt bez vietējā partnera nevar. Ja arī atver, tad nekādu baigo līgumu te nav un likuma vara arī kā suga īsti nepastāv. Esot bijis gadījums, kad ārzemnieki un vietējie nodibina kopuzņēmumu, tas sāk nest labu naudu un ārzemniekus vienkārši izmet laukā! Taču interese darboties šeit ārzemniekiem esot liela. Pagaidām gan no Eiropas Savienības valstīm šeit vēstniecība esot ka tik ne vienai Spānijai. Arī divpusējo sadarbības līgumu neesot nevienai no ES valstīm.

Īsāk sakot, lika aizdomāties.

Taurēdami un midžinādami ar tālajiem uguņiem, ar taksi beidzot devāmies uz viesnīcu. Pulkstens nebija ne 21:10, kad beidzot biju iečekojies viesnīcā. Pēdējais no grupas… Un faktiski tikai uz stundām 8-9, jo jau 6:00 no rīta gaidāma izbraukšana uz lauku reģioniem, kur dzīve esot pavisam citāda.

Bet visu vakaru galvā skanēja – 10000$ mēnesī par bungalo!!!

Ķaut kā šī ceļazīme lika domāt, ka galu galā viss būs OK!

Ilgais ceļš uz Kvebeku

Došanās kārtējā lidojumā vienmēr ir kaut vai neliels, bet tomēr piedzīvojums. Nu, jāsaka gan, ka piedzīvojums, ko vairums tomēr pārcieš ar zināmām zobu sāpēm, jo bez vairāku stundu nīkšanas, ielocīšanās šaurajos krēslos, kāda iereibuša kaimiņa ar vecām zeķēm vai vienkārši gaisa bedrēm tomēr neiztikt, lai no punkta A līdz punktam B nokļūtu pēc iespējas īsākā laikā.

Lidojot ar dažādām lidsabiedrībām, bieži vien esmu aizdomājis par kādu lietu. Kā rāda senās padomju laika filmās (un ne tikai padomju), būt par stjuarti vienmēr ir skaitījies prestiži. Taču tagad man arvien vairāk ir radusies sajūta, ka stjuartes/stjuarti nav nekas vairāk kā tādi restorānvagona apkalpotāji. Ar smaidu sejā no aplupušām plastmasas tējkannām liet tēju un kafiju, vai kādu sulu, iznēsāt pusdienas, pēc tam savākt atkritumus – prieks, kur tu rodies! Turklāt, arvien biežāk reisos redz kundzītes, kuras šajā amatā noteikti darbojas vēl kopš tiem prestižajiem laikiem. Atšķirība, protams, ir AirBaltic, kur, jāatzīst, stjuartes gan ir gana simpātiskas – droši vien ar nodomu atstāt labu iespaidu par visu kompāniju! Varbūt nepamanīs to, cik viss pārējais dārgs…? 

Protams, ka apkalpošanas kultūra arī dažādās aviokompānijās ir atšķirīga. Tieši tāpēc ar interesi gaidīju to, kā tad izpaudīsies izslavētā kanādiešu pieklājība. Es nezinu, vai tas tiešām tiek darīts regulāri, bet pirmo reizi dzirdēju, ka apkalpe pirms nosēšanās atvainojas pasažieriem par to, ka saskaņā ar federālajiem drošības likumiem viņiem tomēr esot vēlreiz jātraucē un jāatgādina, ka drošības instrukcija atrodas priekšējā sēdekļa kabatiņā.  Nu ko es varu teikt – atvainošanās pieņemta!

Taču pati Kanāda mani tomēr sagaidīja nemaz ne tik laipni. Ne velti minēju punktu A un punktu B. Manā gadījumā punkts A bija Rīga, punkts B (galapunkts) – Kvebeka, ar divām pārsēšanām Frankfrurtē un Toronto. Šo maršrutu izvēlējos speciāli, jo laika ziņā lidojums un gaidīšana bija paši īsākie.

Pilnīgi loģiski likās bagāžu “iečekot” jau Rīgā līdz Kvebekai. Kā saka, lai mazāk galvassāpju… Taču šoreiz izrādījās, ka tā bija kļūda.

Pirmās galvassāpes sākās jau Frankfurtē, kad sākumā nesaprotamu iemeslu dēļ kavējās lidmašīnas izlidošana. Vēlāk tika paziņots, ka personas bagāža lidmašīnā esot, bet pašu personu atrast īsti nevarot. Turpinot meklēšanu un, ja neatradīšot, bagāža būšot jāaizvāc. Par laimi, persona atradās un ar nelielu pusstundas nokavēšanos tomēr devāmies ceļā.

Pazaudētā pusstunda radīja nākamo stresu jau tuvojoties Toronto. Sapratu, ka starp nosēšanos un nākamo reisu ir tikai apmēram 45 minūtes, un tas, nezinot neko par Toronto lidostas apmēriem, radīja zināmas bažas. Taču nebija tik traki… izgājām pārbaudes, nodevām imigrācijas kartes, un devāmies jau uz geitu, kad man viena no aviokompānijas pārstāvēm pavaicāja: bet vai jūs savu bagāžu savācāt? WTF? Tā taču ir iečekota līdz Kvebekai… Jā.. bet Jums tā bija jāsavāc un jānodod vēlreiz pirms šī reisa…

Tā kā līdz izlidošanai bija atlikušas vien 25 minūtes, iestājās mērena panika. Taču, saprotot, ka bez manis ir vēl vismaz 4 šādi paši cilvēki no tā paša reisa, jutos drusku mierīgāks. Taču tad sākās riņķa dancis – Tā, somu ar datoru atstājiet šeit… jums tiks izrakstīts īpašs “ausvaiss”, ar kuru jūs atkal šķērsosiet robežu… tad pie zilā pulksteņa jūs atpazīs pēc zilā “ausvaisa” un aizvedīs pēc somām… Skaidrs? Tikai turieties abi kopā (Es un kolēģis no Bulgārijas)

Izgājām līdz zilajam pulkstenim, kur tiešām mūs sagaidīja puisis, kurš mierīgi un lēnā garā aizveda mūs līdz somu lentai… Tur, kā par nelaimi, mans čumadāniņš bija kaut kur aizkavējies…

Ejot vēlreiz garām vīram, kuram iepriekš jau bijām atdevuši imigrācijas kartes, mūs novirzīja uz somu pārbaudi… Priekšā 4 cilvēki… Viens jaunietis tiek “kratīts” – tā nav tikai vienkārša somas pārbaude, bet visu nodalījumu pārbaude, visu maisiņu izčamdīšana, segā ietītās gleznas attīšana, šņoru piņķerēšana, kas atgādina operēšanu ar zvejas tīkliem… Un tas viss laikā, kad mums līdz lidmašīnai vairs tikai 7 minūtes…

Iespējams, ka tieši tajā brīdī notika kaut kāda personāla maiņa – vīri un sievas formās (kādi 15+) staigāja šurpu turpu, no vienām durvīm uz otrām, iekšā un ārā, ar kafiju, ar sviestmaizēm… Bet, pie 10-mit pārbaužu galdiem strādāja VIENS pārbaudītājs! 

4 minūtes līdz lidojumam…

Lēnām pie pārējiem galdiem parādās vēl divi cilvēki… Kundzīte nevienam pat nepievērš uzmanību… Vīrelis izskatās kā izkāpis uz citas planētas…

3 minūtes…

Pienāk mūsu kārta (labi, ka mums priekšā esošais indietis ar 4 čemodāniem nokļuva pie pirmā lēnā divplākšņa) – Abi ejam kopā, jo laika nav un teica taču turēties kopā… Un tad vīrelis izdomā, ka jāizlaiž mūsu trīs somas caur skeneri, kurš atrodas otrā telpas galā…

Nu jau vairs minūtes neskaitām.. 

Nu, īsāk sakot, lai arī ļoti skrējām, sākotnējā izejas punktā ieradāmies minūtes 10-mit pēc mūsu lidmašīnas aizlidošanas. Priekšā bija arī dāņu kolēģis, kuram jau tika kārtots nākamais lidojums. Arī mums, tā vietā, lai jau būtu Kvebekā, vēl nācās izmest līkumiņu caur Montreālu, veltot sākotnēji īsākajam iespējamam ceļojumam papildus vēl 4 stundas. Turklāt, sēžoties pirmajā no lidmašīnām man mīļi un pieklājīgi paziņoja, ka es lidojumam jau esot piereģistrējies un vai es vispār esot izkāpis no tās lidmašīnas? Beigās gan viss, protams, bija ok, ja neskaita kārtējo apmēram 10 minūšu kavēšanos nelielo tehnisko problēmu dēļ.

Tā nu piekusis un noguris tieši pēc 18 stundām tomēr nonācu punktā B… Citi eiropieši ceļā bija pavadījuši kurš stundu mazāk, kurš vairāk, ja neskaita bulgāru kolēģus, kuriem ceļš līdz Kanādai aizņēma gandrīz 2 diennaktis.

Tagad priekšā nākamais izaicinājums – Kvebekas vecpilsētas slidenās ielas! 

Bet tas jau ir cits stāsts un atvainojiet, ka atņēmu jūsu dārgo laiku šī pilnīgi nevajadzīgā gabala lasīšanai.