Mjanma. 1. diena. Karstums, gekoni un 10 000$

Kā saka viedais Ēletrjans: dabā jābūt līdzsvaram. Nezinu, ko tas varētu liecināt par maniem šīgada ceļojumiem, bet vismaz ar lidojumiem gan man šogad neiet. Ja atceraties manu stāstu par Kanādu, tad arī ceļojums uz Mjanmu savas neatkārtojamības ziņā noteikti neatšķiras.

Es šeit neieslīgšu garos stāstos par to, cik “viegli” ir iegūt Mjanmas e-vīzu, vai to, cik naudas un arī nācās pazaudēt šo vīzu neveiksmīgi kārtojot (Drusku priecē ziņa, ka līdzīgā situācijā ir praktiski visa mūsu 20 cilvēku grupa). Bet ķeršos  vērsim pie ragiem.

Pats lidojums ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem. Zināju, ka būs garš un pēc papīriem izskatījās, ka ar atvēlēto laiku pietiks, lai veiksmīgi pārsēstos un sasniegtu galamērķi bez liekiem stresiem. Ja to, kāda temperatūra ir gaidāma Mjanmā (aptuveni +37-40 dienā un 27-28 naktī) es uzzināju vismaz divas dienas pirms plānotā lidojuma un varēju tam sagatavoties, tad kārtējiem sarežģījumiem sagatavoties vienkārši nav iespējams.

Problēmas ar lidojumu faktiski sākās jau Frankfurtē, kad kaut kādu nezināmu tehnisku problēmu dēļ lidmašīnas izlidošana aizkavējās par kādām 40 minūtēm. Tas vēl būtu štrunts, bet tieši pirms pacelšanās vēl no, iespējams, kondicionēšanas sistēmas sāka pilēt virsū kaut kādas piles. Paceļoties gan tās pazuda.

Ja iepriekšējā rakstā stāstīju par vecajām un dīvainajām Eiropas stjuartēm, tad jāsaka, ka Āzijas aviokompānijās (No sākuma Singapore Airlines) kultūra ir pavisam savādāka. Šīm sievietēm un vīriešiem laikam pieklājība ir ierakstīta ģenētiskajā kodā. Turklāt vēl nav nekādu stīvo žaketīšu vai svārciņu un šlipsīšu, bet gan visai jauka paskata tautisks tērps. Ja neskaita brīdinājumu par pirmajās četrās lidojuma stundās gaidāmo turbulenci, dīvaino vāciešu pāri blakus, turpat aiz muguras esošo tualeti, kas gribot negribot visu  laiku piesaista “interesentus”, un vilšanos par kāda pavisam nesen oskarota aktiera godalgoto (PAR KO?) lomu pilnīgi sviestainā filmā un tikpat garlaicīgu visādi citādi talantīgā Tarantino mākslasdarbu (sorry, aizmigu!), 12 stundu lidojums pagāja pietiekami ātri. Saldējums bija lielisks!

Jau pirms nosēšanās, kad man uz galvas atkal sāka pilēt kaut kas slapjš un uzkrita pa mazam ledus gabaliņam, arī blakussēdošie pasažieri sāka uzdot stjuartēm jautājumus par to, vai paspēsim uz nākamo reisu, jo Singapūrā ieradāmies minūtes 20 vēlāk nekā plānots. Principā, ja šis esot vienīgais lidojums dienā, tad lidmašīna jūs droši vien gaidīs. Ja nebūs vienīgais – varat līdz galamērķim tikt arī pēc kāda laika, un, visticamāk, lidojums tiks pārcelts.

Manā gadījumā piepildījās pēdējais variants. Lai arī līdz paredzētajam reisam bija atlikušas minūtes 35, mums paziņoja, ka uz to paspēt vairs nevaram un, lūk: redz kur jūsu jaunais boarding pass un brokastu vaučers. Jūsu lidojums pārcelts par nieka 4 stundā!. Ko darīt nepazīstamā lidostā 4 liekas stundas pēc jau 21-nas ceļā pavadītas stundas? Pastaigāties, paēst un pačillot… Starp citu, pirmo reizi smēķētavā jutos kā īstos tropos… Un pirmo reizi redzēju lidostu, kurā, par spīti tās izmēriem, visas grīdas ir klātas ar paklājiem. 

Redzot lidostas izmērus , sapratām (otra bēdu māsa bija spāņu žurnāliste no mūsu grupas), ka līdz savam geitam noteikti nebūtu atlikušajā laikā paspējuši. Katrā gadījumā lielākas bažas radīja tas, ka Jangonā (Mjanmas galvaspilsētā) mēs vairs nevarējām ierasties plānotajā laikā, lai laikus papētu uz pirmo tikšanos. Instrukcijas par rīcību galamērķī gan tika izsniegtas un tika pieņemts lēmums pa taisno no lidostas doties uz pirmo oficiālo tikšanos ar ES delegāciju Mjanmā.

Kārtējais laipnais Āzijas aviokompāniju lidojums (Šoreiz Silk Air) ar kārtējo garšīgo saldējumu… Turklāt nekas nepilēja uz galvas. Vien pie nosēšanās lidmašīna palēcās tā, ka visi uz krēsliem novietotie spilveni vienā brīdī bija uz zemes.

Pati Jangonas lidosta izrādījās gana maza un omulīga, rindu ar imigrācijas formalitāšu pildīšanu īpaši nebija. Vienīgais, kas lika uz brīdi satrūkties, bija elektrības pazušana lidostā uz kādām desmit sekundēm. Bet tas laikam ir normāli, ņemot vērā, ka, kā vēlāk noskaidrojās, elektrībai piekļuve šajā valstī ir tikai aptuveni ceturtajai daļai iedzīvotāju. Un viņu šeit ir miljoni 50..

Cenas ziņā ar taksi braukt – gaužām patīkami. Apmēram pusstundas brauciens – 6 ASV dolāri. Būtu mainījuši vietējā valūtā, sanāktu pat 5. Nu, pie braukšanas stila gan ir jāpierod – Āzijā iepriekš nebiju bijis, bet situācija laikam esot gana ierasta. Vienīgais no tā arī līdz galam nesapratu – taurē uz katra stūra, bet vai tas domāts kā signāls, ka es tūlīt kaut kur griezīšos un pavācies malā, vai arī vienkārši došana par sevi zināt. Šoferis izrādījās gana runīgs jaunietis, kurš, uzzinot, ka Nuria ir no Spānijas, stāstīja par savu mīlestību pret futbolu un “Barcelona” klubu. Daži nosauktie spēlētāji gan, manuprāt, spēlēja jau pirms kāda laika, taču kopumā viņš atzinās, ka savā komandā viņam iesauka esot – Zidans (Kā Zinedinam). Sak’, gan labs uzbrucējs esot, gan mati uz pakauša sākot atkāpties. Kamēr stāvējām pie luksofora (pāris minūtes), paspējām vēl drusku arī no pirmajiem Transformeriem paskatīties.

Galu galā uz plānoto pirmo tikšanos ieradāmies vien ar minūšu 20 nokavēšanos. Un arī uz nākamo sarunu ar vietējiem politiskajiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paspējām. Tas nekas, ka mēs divi tā arī līdz viesnīcai nokļuvuši nebijām un visur somas nācās stiept līdzi.

Aiz šīs sienas Auna San Sū Čī ilgus
gadus pavadīja mājas arestā

Negaidīti tika ieviestas izmaiņas programmā – tā vietā, lai beidzot tomēr nokļūtu viesnīcā, sēdāmies 

autobusā, lai dotos tikties ar bijušā ANO ģenerālsekretāra, mjanmieša U Thant (laikā no 1961. līdz 1971. gadam) mazdēlu, kurš ar esot rakstnieks, aktīvists un visādi citādi interesants cilvēks. Tā kā sanāksmes vieta bija jāpamet steigā, pat sanāca tā nesmuki noraut savu interviju ar vienu no vietējiem ekspertiem. Steigas vietā sanāca pilnīgi pretējais – sastrēgums. Pateicoties tam gan redzējām Mjanmas faktiskās valdītājas un Nobela miera prēmijas laureātes Aunas Sanas Su ČĪ (Aung San Su Kyi), jeb kā viņu šeit visi sauc – Lēdijas - dzīvesvietu, ko fotografējām tāpat kā japāņu tūristi – no autobusa loga.    

No sastrēguma gan ir arī savs labums – var nolūrēties uz visādiem dīvainiem braucamaparātiem. Piemēram, šādu “maršruta taksometru ar dabīgo gaisa kondicionieri”. Izrādījās, ka pie mūsu cienītā eksperta mēs būtu nokļuvuši daudz ātrāk, ja būtu ņēmuši taksi, bet, tā kā lielais autobuss ne visur var izgriezties, bijām spiesti gandrīz stundu kurnēt sastrēgumā. Vismaz minūtes 20 nosnaudos.

Jau otro reizi pabraucot garām mūsu viesnīcai un tajā neiegriežoties, tika pieņemts lēmums plānoto tikšanos atcelt un doties ilgi gaidītajās pusdienās. Bet, tā kā autobusam bija jāsteidzas un tā kā atkal ielas bija gana šauras, lai līdz vēlamajai vietai aizbrauktu, izlēmām uz vakariņām doties kājām. Pulkstenis apmēram septiņi vakarā, uz ielas joprojām vismaz +33 pašas ielas grumbuļainas.. Bet man gan datorsoma, gan čumadāns… Un tad vēl daudzsološais restorāna nosaukums “House of memories”. Atklāti sakot, vairāk atgādina Latvijā kapiem tuvumā esošo bēru mielastiem domāto sēru namu nosaukumu. Bet pēdējie 100 metri līdz restorānam pilnīgi noteikti varēja konkurēt ar Latvijas pavasara lauku ceļiem… es domāju bedru skaita ziņā.

Sēru nams, atvainojos – atmiņu nams, patiesībā izrādījās ļoti skaists restorāns ar bagātu vēsturi - gan izskata ziņā, gan ar saturu. Pagalmā, kur sākotnēji tika uzklāti galdi zem klajas debess, stāvēja pāris vēsturiskas mašīnas, bet šajā sutā īsti sēdēt nevēlējāmies. Arī atnestais ventilators nelikās mierinājums. Iekšpusē, savukārt izrādījās, ka šajā ēkā uz sanāksmēm ir pulcējies Lēdijas tēvs Auns Sans (Aung San), kurš bija pēdējais prezidents pirms militārais režīms pārņēma valstī varu pirms 50 gadiem. Virs galda pa griestiem raiti skraidīja mazi gekonēni, kas esot gana labi, jo tie apēdod tos bīstamos moskītus. Un vispār, visādu dzīvo radību te esot gana daudz – čūskas esot katrā dārzā un vietējie, izklaidējoties, tās ar zāles pļāvēju pļaujot. Arī ES vēstniekam piemājas dārzā pāris pitoni regulāri dzīvojot.

Šādās vakariņās (neesot tik asas kā citur Āzijā un arī apkalpošana nav jāgaida tik ilgi, kā Eiropā) parasti ir interesanti parunāties ar “vietējiem” – mūsu gadījumā tas bija Eiropas Savienības delegācijas pārstāvis Džordžs un grupas fotogrāfs Getins, kurš šeit dzīvo jau kādu laiku un strādā kā kontraktors.  Un vietējie parasti mēdz pastāstīt interesantas lietas . Arī par Mjanmu, kas faktiski tikai tagad ir uzsākusi pārejas procesu un priekšā vēl ilgs un sarežģīts ceļš līdz kaut kam, kas varētu līdzināties demokrātijai.

Protams, runājām, piemēram par īres naudām. Piemēram, 2-3 istabu dzīvoklis mēnesī maksājot 300-500 dolārus (nu, ja labi pameklē, ārpus centra). It kā nav tik traki, ņemot vērā faktu, ka liela daļa mjanmiešu dzīvo no 1-2 dolāriem dienā. Taču nauda valstī ir, jo resursi (izejmteriāli, rūdas, dārgakmeņi) šeit arī ir pārpārēm. Un par to liecina kaut vai Getina stāsts par to, ka vienā no Jangonas rajoniem esot iespējams izīrēt arī bungalo ar skatu uz ezeru un saulrietiem. Tāds mazs bungalo maksājot nieka.. 10000$! MĒNESĪ! Jā, jūs nepārklausījāties! Un pieprasījums, starp citu arī pēc gana biezām mašīnām ir!

Taču nekāda ūgumaize šeit nav. Piemēram, ārzemnieki sev nekustamo īpašumu šeit iegādāties nevar. Esot gan plāns, ka, piemēram, investīciju piesaistei, turpmāk to varbūt varēšot darīt – jaunceltnēs un tikai augstāk par 6 stāvu. Līdzšinējā militārā režīma laikā arī ar zemes īpašumiem esot bijis gana interesanti – faktiski jau nekādu dokumentu par zemes piederību nav. Ja arī tu apgalvo, ka mani senči uz šī zemes pleķīša ir dzīvojuši gadu desmitiem vai simtiem, vienā dienā militāristi var tev šo zemi konfiscēt… Piemēram, armijas vajadzībām. Patiesībā gan tas nozīmē zemes savākšanu, lai to pārdotu tālāk kādam ietekmīgam draugam, iegūstot smuku naudiņu.

Paši savu biznesu ārzemnieki šeit arī atvērt bez vietējā partnera nevar. Ja arī atver, tad nekādu baigo līgumu te nav un likuma vara arī kā suga īsti nepastāv. Esot bijis gadījums, kad ārzemnieki un vietējie nodibina kopuzņēmumu, tas sāk nest labu naudu un ārzemniekus vienkārši izmet laukā! Taču interese darboties šeit ārzemniekiem esot liela. Pagaidām gan no Eiropas Savienības valstīm šeit vēstniecība esot ka tik ne vienai Spānijai. Arī divpusējo sadarbības līgumu neesot nevienai no ES valstīm.

Īsāk sakot, lika aizdomāties.

Taurēdami un midžinādami ar tālajiem uguņiem, ar taksi beidzot devāmies uz viesnīcu. Pulkstens nebija ne 21:10, kad beidzot biju iečekojies viesnīcā. Pēdējais no grupas… Un faktiski tikai uz stundām 8-9, jo jau 6:00 no rīta gaidāma izbraukšana uz lauku reģioniem, kur dzīve esot pavisam citāda.

Bet visu vakaru galvā skanēja – 10000$ mēnesī par bungalo!!!

Ķaut kā šī ceļazīme lika domāt, ka galu galā viss būs OK!