Ukraina. Krima. Simferopole 3. diena

 

Tatāri. Krievi . Kontrasti. Pārdomas

    Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē  mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka kara bāzu blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām radīja tādu nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji , protams, nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.

Krimas tatāri.

     Šīs dienas galvenais mērķis bija skaidrs.Tā kā iepriekšējā vakarā Latvijas un Lietuvas vēstnieki ar daļu no mūsu brigādes jau bija aizceļojuši uz Sevastopoli, tika bloķēti un runātajā kara bāzē neiekļuva (Var apskatīt šeit), Sevastopole vairs nebija mūsu galvenais galamērķis. Izlēmām, ka jādodas uz Bahčisarajas pilsētu un ir jātiekas un jārunā ar Krimas pamatiedzīvotājiem – Krimas tatāriem, kuru pēc pagājušajā gadsimtā veiktajām izsūtīšanām un citām represijām vienubrīd šeit nebija atlicis vairs neviena!

   

 Pirmā tikšanās ar tatāriem notiek ceļmalas tirdziņā, kur tiek tirgoti dažādi mājas labumi – āboli, bumbieri, žavēti augļi, garšvielas, rieksti un konservēti dārzeņi un augļi. Kā saka, dari ko gribi, bet nepirkt īsti nevar! Protams, plānotie pāris āboli izvēršas tējas paciņā, šašliku garšvielās un kalnu rožu lapiņu ievārījuma burkā.  Un tirgoties viņi māk – sīknaudas, kā vienmēr, nav, tāpēc vai nu jāprasa draugiem pameklēt, vai arī jāpiekrīt kādam liekam ābolam vai bumbierim. Katrā gadījumā – visi laimīgi!

Tālāk jau ierodamies pie vietējā reģiona medžlisa (tautas sapulces) vadītāja Ahtema Čigoza, kurš stāsta savu viedokli par pašlaik Krimā notiekošo. Faktiski atbraucām šeit viena konkrēta iemesla dēļ. Tika saņemtas ziņas, ka pirms dažām dienām nezinām icilvēki ir uzvilkuši krustus uz vietējo tatāru mājām. Gluži kā kara laikā atzīmējot mājas, kurās dzīvo ebreji, vai viduslaikos mēģinot ķert raganas.

Mūsu tikšanās laikā saņemam arī ziņas par Krimas autonomās republikas jaunās valdības lēmumu pievienoties Krievijai. Ahmets Čigozs tiešām valdījās, lai neteiktu rupjus vārdus.. Šizofrēniķi un galvu saspiedušie bija maigākie apzīmējumi šīm personām gan Krimā, gan Krievijā.  

Diezgan strauji tika pieņemts lēmums doties uz vietējo mošeju,kuras tuvumā jau bija pulcējušies vairāki simti vīru. Pirmais iespaids? Nevajag būt ekspertam, lai redzētu, ka šie cilvēki no vienas puses ir drūmi, no otras – saspringuma un pat naida pilni. Viņi ir gan neziņā par visas Krimas nākotni, gan par savu drošību. Cauru diennanakti ielās patrulējot vietējo pašaizsardzības grupas, cenšoties novērst jaunas provokācijas. Brīžiem rodas sajūta – ja sāksies reāls konflikts ar šiem cilvēkiem, sekas būs skarbas un pretošanās būs ilga. Kā pastāsta viens no jauniešiem – viņam zaudēt nav ko! Ja vēl varētu uz ārzemēm izvest sievas un bērnus, viņi atgrieztos un savu zemi aizstāvētu.  Varbūt Latvija un citas Eiropas Valstis var palīdzēt? To man prasīja vairāki jaunieši…

Taču tās ir tikai saprotamas emocijas. Bet mani visvairāk pārsteidza šī te viņu iekšējā pašorganizācija – tas, ko pasaka vietējā Medžlisa vadītājs, tiek izpildīts. Šoreiz galvenā prasība – nepieļaut asins izliešanu un neiesaistīties konfliktos. Nākamais rīkojums var tikt pieņemts pēc stundas vai divām… Un tad līderi brauks atkal un skaidros atkal, un vīri izpildīs atkal. 

      Starp citu, gandrīz vai Dieva vietā Krimas tatāriem ir viņu lielākā autoritāte – visas Krimas autonomijas Krimas tatāru Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs. Gribetos teikt, ka tieši pateicoties viņam, situācija ir tik mierīga, cik tā ir. Tieši viņas brīdī, kad pie vietējāparlamenta ēkas sāka izcelties sadursmes starp tatāriem un prokrieviski noskaņotajiem iedzīvotājiem, bija pavēlējis – ejiet visi mājās! Un,kad aiziesiet mājās – ejiet ciemos pie kaimiņiem, runājiet un saglabājiet mieru. Simferopoles centrā tatāru faktiski šajās dienās nav… Pavēle tiek pildīta.

Nezinātājiem jāatgādina, ka Refats Čubarovs savulaik ir deviņus gadus strādājis un dzīvojis arī Latvijā un bijis Tautas Frontes deputāts Rīgas pilsētas padomē. Kad par to vietējiem iedzīvotājiem paziņo mūsu vēstniece Argita Daudze, paužot dziļu cieņu Čubarova kungam, tas tiek sagaidīts ar skaļiem aplausiem. (Intervija ar R. Čubarvu atrodama Latvijas radio arhīvā un skanēja 07.03. pēc 8:15 no rīta LR1)

   Dodoties prom, sarokojamies jau ar daudziem sanākušajiem un ir tāda sajūta, ka uz Tevi skatās kā uz draugu…

Самооборонцы. (Pašaizsardzība)

     Cik laipni un atsaucīgi mūs sagaidīja Krimas tatāri, tik pilnīgipretējas emocijas guvu tikai dažus kilometrus tālāk, kurš šosejas malā izvietojušies tā dēvētās Krimas pašaizsardzības vienības vīri. Pirmkārt jau, uzzinot, ka esam latvieši, uzreiz dzirdam tekstu: „О, наши враги приехали!” (Mūsu ienaidnieki atbraukuši) Nav jau pirmā reize, kad tiekam apsūdzēti kaut kādās dīvainās darbībās, atbalstot (arī apmācot, trenējot un finansējot) tos trakos „zapadencus” (tā tiek apzīmēti Ukrainas rietumu reģionu iedzīvotāji) un „maidanutos” (nievājošs Maidana dalībnieku apzimējums), kas tagad Kijevu izpostījuši un valsti līdz krīzei noveduši

     Bet tās atkal ir tikai pirmā brīža emocijas. Tālāk jau izvirzās arī runātājs, kurš esot vietējās vienības „zampoļits”. Stāsta, ka vienībā esot 100 cilvēki – bijuši karavīri un karsto punktu dalībnieki, kas aizstāv savu Krimu. Ar neapbruņotu aci gan redzams (un dzirdams), ka daži no šiem vīriem nebūt nav vietējie. Ir ļoti daudz runu par to, ka šeit ir ieradušies daudzi no Krievijas „ievestie” aktīvisti. Pašaizsardziba, gan šādus cilvēkus neesot redzējusi (un sejā pavīd tāds dīvains smaids… ) Paši gan viņi neko tādu nezinot, vienlaicīgi paužot pateicību par Maidana patiesās- neofašistiskās sejas atklāšanu.

     Kārtējo reizi tiekam apsūdzēti par to, ka ārvalstu žurnālisti Krimā ir neobjektīvi. Esot te pirms pāris dienām bijis viens holandietis, kurš filmējis tikai to, ko viņam vajag, citus viedokļus vienkārši ignorējot.

Šeit nelielai atkāpei:

Apmeklējot Krimas ministru padomi un gaidot preses konferences sākumu, netīšām noklausījāmies divu krievu žurnālistu sarunu. Proti, pēc materiāla sagatavošanas redaktors esot zvanījis un saruna esot bijusi aptuveni šāda:

„Klau, a tu kurā pusē īsti esi? Viņējā vai mūsējā?”

„protams, ka mūsējā…”

„Bet pēc tava gabala to nevar pateikt, tāpēc aizej un izlabo to un to vietu…”

Rezultatā žurnālisti esot vienkārši piegājuši kādam nepazīstamam cilvēkam un paprasījuši – vari ierunāt mums šādu tekstu? Varu! Ok, viss darīts, materiāls gatavs un redaktors laimīgs!

"Uzvaras svētki"

" 

Laikam tieši ar šādiem vārdiem gribētos aprakstīt to, ko vakar redzēju pie Krimas augstākās Radas ēkas, kur bija sapulcējušies vēsturiskās taisnības uzvaras atbalstītāji, kuri pauda savu milzīgo prieku un gandarījumu par pievienošanos Krievijai. Kara dziesmas, Krievijas karogi, Padomju Savienības karogi, Georga lentītes, izrotāts Otrā pasaules kara tanks (piemineklis) un tas viss – lepnā atbraukušo (atvesto) Donas kazaku uzraudzībā.

Aptaujāto cilvēku viedoklis – vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi, mēs tagad būsim brīvi, Krievija mums palīdzēs un aizstāvēs, dzīvosim mierā un saticībā, lai tiem Kijevas fašistiem nekas neizdodas un šiem „banderoviešiem” mēs nepadosimies. Ka jau pirmajā vakarā brīdināja kolēģis Jurijs no Baltkrievijas, tikko tu uzdod jautājumu vienam garām gājējam, klāt būs vēl viens vai divi, kuriem noteikti būs jāpauž arī savs viedokli un jums būs jau minidemonstrācija.  Tieši tā tas notiek.   

Un paliek tā nedaudz šķērmi… Par ko?

Par to, ka tas ir prasts teātris. Prasts un nemākulīgi organizēts teātris, kura aktieri to vien dara, kā maina dislokācijas vietu, atrodot nākamo naivo ārvalstu žurnālistu. Šeit viss tiek darīts tā, lai atspēkotu visu presē (Nu, protams, „zapadencu”un fašistisko rietumnieku presē)  rakstīto – ir demonstratīvi jārāda žurnālistiem čeki par šeit stāvošajiem kazakiem atnestā ēdiena pirkšanu (lai nesaka, ka mums te kāds par kaut ko ir samaksājis – mēs paši visu), ir jāpievērš milzīga uzmanība vienam dīvainam provokatoram, lai nodemonstrētu kā vietējā pašaizsardzība tiek galā ar provokatoriem ( šī scēna ilga aptuveni pusotru minūti, pēc kuras „provokators” draudzīgi runājās ar miličiem), ir jāstāsta par pilsētā sirojošajiem nezināmajiem jauniešiem, kas faktiski paši sevi piekauj, lai pēc tam vainu uzveltu citiem…  

Un ziniet, kas mani visvairāk kaitina? Tas, ka man nepārstājot ir jāskaidro, kāpēc mēs latviešu tur pie sevis krievus apspiežam, sitam, nedodam viņiem tiesības. Es sajūtos bezspēcīgs, jo pretargumentu šiem nozombētajiem cilvēkiem man vienkārši nav. Un principā ar bažām jau skatos uz 9. Maiju, kad atkal būs jābrauc gar Uzvaras pieminekli, kur šis līdzīgais scenārijs atkārtosies tikai daudz lielākā apjomā!

Noslēgums

Es ļoti augstu novērtēju Latvijas vēstnieces Argitas Daudzes un Lietuvas vēstnieka Petras Vaitekunas darbību šeit Krimā. Vismaz Krimas tatāri uz Eiropu un Rietumiem skatās kā uz lielu cerību un vienīgo glābiņu. Es apzinos, ka mūsu diplomāti šeit darbojas ar tādu kā misionāru apziņu un ideju. Taču šeit redzētais tikai arvien biežāk atsauc atmiņā veco krievu teicienu „Неучите нас житЬ - лучше помогите денЬгами!” (nemāciet mums dzīvot, labāk palīdziet ar naudu!) 

No otras puses, par ko liecina fakts, ka ANO ģenerālsekretāra sūtni var ielenkt un piespiest izbraukt no Krimas, bet EDSO militāro novērotāju autobusu vienkārši apgriezt riņķī un Krimā neielaist, vienlaicīgi šeit ļaujot bez pārbaudēm ienākt simtiem kamuflāžā tērptu kazaku? Nemaz jau nerunājot par Krievijas armijas klātbūtni… Pec Refata Čubarova teiktā: krievu karavīru šeit ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši…

Ja gribat labāk saprast, vietējo iedzīvotāju attieksmi pret Rietumiem un jauno Kijevas valdību, noskatieties šo Kijevas žurnālistu materiālu šeit, vai arī ĻOTI iesaku - noklausieties šo dziesmiņu,kas sarakstīta skaistā cietumnieku šansona stilā (atvainojs, ka sākums norauts)

https://soundcloud.com/ugis-libietis/dziesma-par-rietumiem-un 

P.S. Vienā no saviem iepriekšējiem materiāliem ziņoju, ka manā viesnīcā, blakus numuriņā ir ievākušies vairāki vīri, kas arī staigā maskēšanās tērpā. Uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists, viens no viņiem uzreiz paziņoja, ka esot ieradies no maidana. Viņš gan ātri tika apklusināts un aizraidīts istabā, bet mūsu draudzīgā saruna pārgāja tikai sporta plaknē. Tagad es zinu – šie cilvēki nav nekādi provokatori, bet gan no Krievijas atbraukušie kazaki…

Ukraina.Krima. 1 diena.

Ukraina 1. diena

Kijeva, Bogdana, Jura, Simferopole, jeb kā berkutietis uzvaru pad**sa

 

Ja jāsaka atklāti, tad doties uz nemierīgu valsti ar nemierīgiem notikumiem nav nemaz tik patīkami. Nu, vismaz man tā nebija, pieņemot lēmumu tomēr doties uz Simferopoli, Ukrainā, kur pēdējo dienu laikā risinājušies dažādi visai pretrunīgi vērtēti notikumi. Jāatzīstas, ka vēl pavisam nesen ne man, ne kādam citam nelikās, ka Krima varētu kļūt par tādu kā pasaules karsto punktu.

No vienas puses – Krievija un Ukraina taču ir brāļu valstis un šeit dzīvo brālīgās tautas. Taču nē! Pēdējo mēnešu notikumi (galvenokārt Krimā) ir apgriezuši vietējo pasauli kājām gaisā… Nu, vismaz no ārpuses tā izliekas. 

Bet sākšu ar pavisam ko citu.

Maidans Kijevā.

 

 Tieši tas bija mūsu pirmais pieturas punkts šī brauciena laikā. Atklātisakot, joprojām jūtos diezgan neērti savu kolēģu Olgas un Alekseja priekšā par to, ka uz Kijevu pirmie tika nosūtīti viņi, turklāt tieši pašā skarbākajā laikā. 

Tiekoties ar kolēģi Bogdanu Kostjuku no Radio Svoboda uzzinu par to, kāda ir bijusi patiesā situācija Kijevas centrā pašā karstākajā brīdī. Un ar vārdu "karsts" noteikti domāju ne tikai straujo notikumu attīstību, bet arī degošās riepas. Lai arī maidans pašlaik ir ārkārtīgi sakopts, tīrs un cilvēku ziņā salīdzinoši ļoti mazapdzīvots (kā saka Bogdana, šī tagad vairāk līdzinās militārai nometnei),degošo riepu atstātās sekas joprojām ir manāmas un brīžiem rodas sajūta, ka dedzis ir vēl tikai vakar. Lai arī ielas tiesām ir tīras, teltīs kuras krāsniņas, gaiss smaržo pēc degošas malkas… ielas joprojām daudzviet ir melnas… un tas viss, pateicoties degošajām riepām. 

Bogdana īstenībā ir ļoti interesants cilvēks. Pirmkārt – cilvēks enciklopēdija/telefongrāmata – viņai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā un paparasīt kādu telefona numuru vai informāciju par kādu personu. Tāda sajūta, ka viņa šeit pazīst visus un par visiem zina visu. 

Radio Svoboda birojs atrodas pašā maidanā, uz Kreščatika. Faktiski visu notikumu epicentrā. Un ir tikai loģiski, ka arī pati Bogdana visur ir bijusi klāt un visu piedzīvojusi (Šeit jāpiemin, ka viņa arī dzīvo maidana tuvumā). Viņa ar lielu degsmi stāsta, kā ir pirktas bruņuvestes (pat visi peintbola interneta veikali esot bijuši izpirkti), par to, kā šī mazā ap 55 kilogramiem smagā sievietīte ir vilkusi ārā un pārsējusi daudz smagākus vīrus, kā ir mobilizējusies un pašorganizējusies (tas kijeviešiem esot jau atstrādāts) tauta, kā visi ir palīdzējuši utt. Tur varētu uztaisīt veselu kinofilmu, un es ticu, ka kāds to arī izdarīs. 

Bogdana mūs ved pa Kijevas notikumu/pretošanās galvenajām vietām. Te ir barikādes (kuras faktiski ir visur), te nodegusī arodbiedrību māja (kurā Alfas kaujinieki esot iebrukuši, nogalinājuši ievainotos un pēc tam aizdedzinājuši, lai izskatītos pēc provokācijas), te ir katoļu baznīca, pareizticīgo katedrāle un improvizēts piemineklis „Debesu simtniekam”. Tas ir no pagalēm, riepām, ķiverēm, žurnālistu vestēm, ikonām un svecēm veidots piemineklis Mihailova klostera teritorijā, kur sadursmju ar Berkutu laikā patvērumu guva ne tikai daudzu studenti un ievainotie, bet kur savu pēdejo elpas vilcienu izdarīja arī daudzi no cietušajiem aktīvistiem. Puķes pilsētā viņiem nes vēl šodien…. 

Kā stāsta Bogdana, viņa joprojām nesaprot, kā tajās dažās janvāra dienās maidans nostāvēja. Šeit esot bijušas gan večiņas un večuki, gan glamūrīgas dāmītes, kas, novelkot savus greznos kažokus ir rušinājušas ārā bruģakmeņus, te esot bijušas grūtnieces ar ratiņiem, kuras pusstundu bijis jārunā, lai nelien zem lodēm, te ir bijušas bāru īpašnieces, kas lējušas laukā dārgus dzērienus, lai būtu pudeles Molotova kokteiļiem, Nemaz jau nerunājot par futbola klubu ultrām, kas tagad ir pasludinājušas pamieru, lai kopā cīnītos par Ukrainu. Un daudzi, daudzi citi – ukraiņi, krievi, ebreji, tatāri… Žurnālisti, mediķi, studenti, pensionāri, aktīvisti…  Kā saka Bogdana, ja mēs toreiz nostāvējām, tad mums ir jāuzvar!

Laikam vissmieklīgākais stāsts ir par Kanādas vēstniecību. Proti, kad kanādieši izlēma no vēstniecības aizbraukt, ēkā esot ievākušies berkutieši. Taču arī viņiem, saskaroties ar aktīvistu ofensīvu, ir nācies ēku pamest. Tad to ir ieņēmuši maidanieši. Bet pēkšņi, no tualetes esot iznācis kāds aizkavējies „Berkuta” kareivis, kurš savu kolēģu vietā ir sastapies ar saviem pretiniekiem. Viņš esot sagaidīts ar tekstu :  „Ну мужик, ти про**ал победу!” (Nu, vecais! Tu pad**i uzvaru). Puisis esot gan nedaudz apjucis, gan nedaudz pa galvu dabūjis, bet atlaists bez problēmām.

Tā tāda neliela atkāpīte!

Gadījās mums arī nokļūt uz radikālā „Labējā sektora” preses konferenci. Tā viena lieta, kas iet cauri visam – Labējais sektors nav tikai ukraiņi.. Tie ir arī krievvalodīgie un ne tikai. Arī visus uzbrukumus uz Gruševska ielas un citur esot vadījis kāds krievs no Jaltas. Taču galvenais uzsaukums ir viens – mēs ar Putinu Krievijā karot netaisāmies, jo mēs ar viņu karosim Krievijā. Kā apgalvo labējie, jau tagad Krievijas iekšienē tiekot organizētas nacionālistu grupas, kuras ir gatavas kļūt par piekto kolonnu, lai asiņaino Putina režīmu beidzot sakautu un sagrautu no iekšienes. Un, kā mums teica viens no grupējuma pārstāvjiem, nepaies nemaz ne tik ilgs laiks, kad virs kremļa plīvos… Sarkani melnais (radikāļu) karogs.

Tālāk jau mūsu ceļš ved uz Simferopoli. Krimu, kur notiek tie lielākie nemieri. Lai arī jau rīta pusē saņēmām ziņas par Krievijas izsludināto militāro mācību beigām un spēku atgriešanos bāzēs, mieru neliek tā atruna, ka viss šis īsti neattiecoties uz Krimu. 

Jāsaka, ka mūsu lidojumu varētu nosaukt par īstu žurnālistu reisu. Katram trešajam kamera, statīvs vai vienkārši „ārzemnieciskā” valoda. Satiekamies ar Juriju no Minskas, kurš strādā Associated Press vārdā un kurš šeit viesojies jau pirms dažām dienām. Uzzinām dažas nianses par to, kā vajag vai nevajag uzvesties, kā atbildēt vai neatbildēt uz jautājumiem, kur akreditēties, kur kas notiks, ar ko runāt utt. Uzzinot, ka esam latvieši, tiekam sveicināti latviski un mums tiek pastāstīts, ka arī vietējā tatāru līdera sieva esot latviete (Ingrīda), tāpēc varētu sanākt kāds potenciāli interesants gabals. 

Pazīšanās ar Juru izrādās gana noderīga jau tūlīt pie izejas no lidostas. Protams, kamēr meklējam viņa sarunāto, izsaukto bet neatbraukušo taksometru, Ģirts (Straustiņš) izmanto iespējas piefilmēt apkārtnes skatus. Tas gan piesaista vietējo apsargu uzmanību. Pie mums pienāk vairāki vīri, kas stādās priekšā kā vietējā „opolčeņje” (nezinu pat kā iztulkto) pārstāvji un kas vēlas uzzināt, kas mēs, no kurienes mēs un vai vispār mūs laist uz pilsētu. Jura  nodemonstrē izcilas žurnālista (lasīt – vietējo likumu pazinēja) īpašības, atsakoties līdz galam stādīties prieksā, norādot uz savu akreditāciju, paziņojot (lasīt – drusku samuldot) par uzaicinājumu apmeklēt vietējās valdības sēdi utt… Pēc ilgas telefonsarunas ar kādu Sergeju (ja nemaldos), tiekam atzītipar labiem esam, lai tiktu palaisti cauri. Jo galvenais, lai neesam kaut kādi „maidanutije”, kas atbrauc un, draudot ar banānu, cenšas kaut ko uz kaut ko izprovocēt. Sak, galvenais, veči, pastāstiet, ka mēs te negribam provokācijas un  gribam mieru . Īsāk sakot – Paldies, Jura! 

Jā,arī naksnīgajā Simferopolē uz ielām stāv zaldātiņi neatpazīstamajās formās un ar automātiem… Bet tas varbūt tikai naktī… Dienas gaismā jau redzēsim labāk!