Ukraina.Krima. 1 diena.

Ukraina 1. diena

Kijeva, Bogdana, Jura, Simferopole, jeb kā berkutietis uzvaru pad**sa

 

Ja jāsaka atklāti, tad doties uz nemierīgu valsti ar nemierīgiem notikumiem nav nemaz tik patīkami. Nu, vismaz man tā nebija, pieņemot lēmumu tomēr doties uz Simferopoli, Ukrainā, kur pēdējo dienu laikā risinājušies dažādi visai pretrunīgi vērtēti notikumi. Jāatzīstas, ka vēl pavisam nesen ne man, ne kādam citam nelikās, ka Krima varētu kļūt par tādu kā pasaules karsto punktu.

No vienas puses – Krievija un Ukraina taču ir brāļu valstis un šeit dzīvo brālīgās tautas. Taču nē! Pēdējo mēnešu notikumi (galvenokārt Krimā) ir apgriezuši vietējo pasauli kājām gaisā… Nu, vismaz no ārpuses tā izliekas. 

Bet sākšu ar pavisam ko citu.

Maidans Kijevā.

 

 Tieši tas bija mūsu pirmais pieturas punkts šī brauciena laikā. Atklātisakot, joprojām jūtos diezgan neērti savu kolēģu Olgas un Alekseja priekšā par to, ka uz Kijevu pirmie tika nosūtīti viņi, turklāt tieši pašā skarbākajā laikā. 

Tiekoties ar kolēģi Bogdanu Kostjuku no Radio Svoboda uzzinu par to, kāda ir bijusi patiesā situācija Kijevas centrā pašā karstākajā brīdī. Un ar vārdu "karsts" noteikti domāju ne tikai straujo notikumu attīstību, bet arī degošās riepas. Lai arī maidans pašlaik ir ārkārtīgi sakopts, tīrs un cilvēku ziņā salīdzinoši ļoti mazapdzīvots (kā saka Bogdana, šī tagad vairāk līdzinās militārai nometnei),degošo riepu atstātās sekas joprojām ir manāmas un brīžiem rodas sajūta, ka dedzis ir vēl tikai vakar. Lai arī ielas tiesām ir tīras, teltīs kuras krāsniņas, gaiss smaržo pēc degošas malkas… ielas joprojām daudzviet ir melnas… un tas viss, pateicoties degošajām riepām. 

Bogdana īstenībā ir ļoti interesants cilvēks. Pirmkārt – cilvēks enciklopēdija/telefongrāmata – viņai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā un paparasīt kādu telefona numuru vai informāciju par kādu personu. Tāda sajūta, ka viņa šeit pazīst visus un par visiem zina visu. 

Radio Svoboda birojs atrodas pašā maidanā, uz Kreščatika. Faktiski visu notikumu epicentrā. Un ir tikai loģiski, ka arī pati Bogdana visur ir bijusi klāt un visu piedzīvojusi (Šeit jāpiemin, ka viņa arī dzīvo maidana tuvumā). Viņa ar lielu degsmi stāsta, kā ir pirktas bruņuvestes (pat visi peintbola interneta veikali esot bijuši izpirkti), par to, kā šī mazā ap 55 kilogramiem smagā sievietīte ir vilkusi ārā un pārsējusi daudz smagākus vīrus, kā ir mobilizējusies un pašorganizējusies (tas kijeviešiem esot jau atstrādāts) tauta, kā visi ir palīdzējuši utt. Tur varētu uztaisīt veselu kinofilmu, un es ticu, ka kāds to arī izdarīs. 

Bogdana mūs ved pa Kijevas notikumu/pretošanās galvenajām vietām. Te ir barikādes (kuras faktiski ir visur), te nodegusī arodbiedrību māja (kurā Alfas kaujinieki esot iebrukuši, nogalinājuši ievainotos un pēc tam aizdedzinājuši, lai izskatītos pēc provokācijas), te ir katoļu baznīca, pareizticīgo katedrāle un improvizēts piemineklis „Debesu simtniekam”. Tas ir no pagalēm, riepām, ķiverēm, žurnālistu vestēm, ikonām un svecēm veidots piemineklis Mihailova klostera teritorijā, kur sadursmju ar Berkutu laikā patvērumu guva ne tikai daudzu studenti un ievainotie, bet kur savu pēdejo elpas vilcienu izdarīja arī daudzi no cietušajiem aktīvistiem. Puķes pilsētā viņiem nes vēl šodien…. 

Kā stāsta Bogdana, viņa joprojām nesaprot, kā tajās dažās janvāra dienās maidans nostāvēja. Šeit esot bijušas gan večiņas un večuki, gan glamūrīgas dāmītes, kas, novelkot savus greznos kažokus ir rušinājušas ārā bruģakmeņus, te esot bijušas grūtnieces ar ratiņiem, kuras pusstundu bijis jārunā, lai nelien zem lodēm, te ir bijušas bāru īpašnieces, kas lējušas laukā dārgus dzērienus, lai būtu pudeles Molotova kokteiļiem, Nemaz jau nerunājot par futbola klubu ultrām, kas tagad ir pasludinājušas pamieru, lai kopā cīnītos par Ukrainu. Un daudzi, daudzi citi – ukraiņi, krievi, ebreji, tatāri… Žurnālisti, mediķi, studenti, pensionāri, aktīvisti…  Kā saka Bogdana, ja mēs toreiz nostāvējām, tad mums ir jāuzvar!

Laikam vissmieklīgākais stāsts ir par Kanādas vēstniecību. Proti, kad kanādieši izlēma no vēstniecības aizbraukt, ēkā esot ievākušies berkutieši. Taču arī viņiem, saskaroties ar aktīvistu ofensīvu, ir nācies ēku pamest. Tad to ir ieņēmuši maidanieši. Bet pēkšņi, no tualetes esot iznācis kāds aizkavējies „Berkuta” kareivis, kurš savu kolēģu vietā ir sastapies ar saviem pretiniekiem. Viņš esot sagaidīts ar tekstu :  „Ну мужик, ти про**ал победу!” (Nu, vecais! Tu pad**i uzvaru). Puisis esot gan nedaudz apjucis, gan nedaudz pa galvu dabūjis, bet atlaists bez problēmām.

Tā tāda neliela atkāpīte!

Gadījās mums arī nokļūt uz radikālā „Labējā sektora” preses konferenci. Tā viena lieta, kas iet cauri visam – Labējais sektors nav tikai ukraiņi.. Tie ir arī krievvalodīgie un ne tikai. Arī visus uzbrukumus uz Gruševska ielas un citur esot vadījis kāds krievs no Jaltas. Taču galvenais uzsaukums ir viens – mēs ar Putinu Krievijā karot netaisāmies, jo mēs ar viņu karosim Krievijā. Kā apgalvo labējie, jau tagad Krievijas iekšienē tiekot organizētas nacionālistu grupas, kuras ir gatavas kļūt par piekto kolonnu, lai asiņaino Putina režīmu beidzot sakautu un sagrautu no iekšienes. Un, kā mums teica viens no grupējuma pārstāvjiem, nepaies nemaz ne tik ilgs laiks, kad virs kremļa plīvos… Sarkani melnais (radikāļu) karogs.

Tālāk jau mūsu ceļš ved uz Simferopoli. Krimu, kur notiek tie lielākie nemieri. Lai arī jau rīta pusē saņēmām ziņas par Krievijas izsludināto militāro mācību beigām un spēku atgriešanos bāzēs, mieru neliek tā atruna, ka viss šis īsti neattiecoties uz Krimu. 

Jāsaka, ka mūsu lidojumu varētu nosaukt par īstu žurnālistu reisu. Katram trešajam kamera, statīvs vai vienkārši „ārzemnieciskā” valoda. Satiekamies ar Juriju no Minskas, kurš strādā Associated Press vārdā un kurš šeit viesojies jau pirms dažām dienām. Uzzinām dažas nianses par to, kā vajag vai nevajag uzvesties, kā atbildēt vai neatbildēt uz jautājumiem, kur akreditēties, kur kas notiks, ar ko runāt utt. Uzzinot, ka esam latvieši, tiekam sveicināti latviski un mums tiek pastāstīts, ka arī vietējā tatāru līdera sieva esot latviete (Ingrīda), tāpēc varētu sanākt kāds potenciāli interesants gabals. 

Pazīšanās ar Juru izrādās gana noderīga jau tūlīt pie izejas no lidostas. Protams, kamēr meklējam viņa sarunāto, izsaukto bet neatbraukušo taksometru, Ģirts (Straustiņš) izmanto iespējas piefilmēt apkārtnes skatus. Tas gan piesaista vietējo apsargu uzmanību. Pie mums pienāk vairāki vīri, kas stādās priekšā kā vietējā „opolčeņje” (nezinu pat kā iztulkto) pārstāvji un kas vēlas uzzināt, kas mēs, no kurienes mēs un vai vispār mūs laist uz pilsētu. Jura  nodemonstrē izcilas žurnālista (lasīt – vietējo likumu pazinēja) īpašības, atsakoties līdz galam stādīties prieksā, norādot uz savu akreditāciju, paziņojot (lasīt – drusku samuldot) par uzaicinājumu apmeklēt vietējās valdības sēdi utt… Pēc ilgas telefonsarunas ar kādu Sergeju (ja nemaldos), tiekam atzītipar labiem esam, lai tiktu palaisti cauri. Jo galvenais, lai neesam kaut kādi „maidanutije”, kas atbrauc un, draudot ar banānu, cenšas kaut ko uz kaut ko izprovocēt. Sak, galvenais, veči, pastāstiet, ka mēs te negribam provokācijas un  gribam mieru . Īsāk sakot – Paldies, Jura! 

Jā,arī naksnīgajā Simferopolē uz ielām stāv zaldātiņi neatpazīstamajās formās un ar automātiem… Bet tas varbūt tikai naktī… Dienas gaismā jau redzēsim labāk!