Imantam...

- Sveiciens jūrniekiem!

Tieši šādi nu jau vairākus gadus mani radio gaiteņos uzrunāja Imants Austriņš. Cilvēks, kurš vienmēr vēlējās parunāt par sev un man svarīgo, par aktualitātēm pasaulē, viņam tuvajā Eiropā un man tuvajā burāšanā. Tagad par vēl vienu sarunu biedru mazāk!

Ar Imantu nekad neesam bijuši tie tuvākie darba kolēģi vārda vistiešākajā nozīmē – mūsu kabineti vienmēr ir bijuši diezgan patālu vienam no otra. Taču viņa klātbūtne arī Ziņu dienestā bija jūtama ļoti bieži. Vēl pagājušās nedēļas sākumā viņš kopā ar kolēģiem uzklausīja jaunos plānus par Euranet + un viņa gatavojamo „Eiropas jostu”. Vēl pagājušās nedēļas vidū viņš pus pa jokam, pus nopietni prasīja man, vai Ziemeļkoreja tiešām šaus uz Ameriku? Vēl ceturtdien bija kārtējais „Sveiciens jūrniekiem!”, uz ko steigā, manuprāt kaut ko noņurdēju un pienācīgi pat neatbildēju. Un tā arī neuzprasīju, kas ir par iemeslu tam, ka Imants pēdējā laikā izskatījās saguris un sejā izkrities… Tagad vairs neuzprasīšu….

Pēc traģiskās ziņas saņemšanas, sāku atmiņā pārcilāt mūsu sarunas un tikšanās reizes. Bieži vien tās notika arī pie alus glāzes. Tieši Imants bija tas, kurš radio blakusmājas „Ķieģelītī”, manuprāt, ieviesa tradīciju – Tērvetes alus ir jādzer no Tērvetes alus glāzēm, vai arī no glāzēm bez uzrakstiem. Glāžu nav? Sagādāšu! Un glāzes vienmēr bija! Atceros reizi, kad vēl zaļš puika būdams nokļuvu lielo alus vīru kompānijā. Toreiz ar Imantu un Daini Lemešonoku īstenojām alus tūri pa Vecrīgu, un beidzām pie Imanta drauga Purvciema alus dārzā. Izskatījos kā sērkociņš starp divām alus mucām..:)

Imants un alus – tā bija kā simbioze! Viņam patika to gan baudīt, gan par to runāt! Es varu kļūdīties, bet Imants savulaik teica, ka uz Tērvetes senču alus pudeles uzrakstītais sauklis – vienu, bet katru dienu! – ir tieši viņa ierosinājums!

Atceros, ka reiz manā dzimšanas dienā Imants man uzdāvināja savu grāmatu par alu. Tajā bija ieraksts: „Par teorijas apvienošanu ar praksi!”

Imants aizgāja svētdienā. Un šeit atceros vēl kādu gadījumu.

Neatceros gadu, bet tas bija 1. maijs. Brīvdiena. Imants bija ieradies darbā, lai sagatavotu kādu no saviem materiāliem. Un notika nelaime. Imants salauza kāju. Kopā ar kolēģi Modri Raubišķi (ar jau nelaiķi) palīdzējām Imantu nonest no ceturtā stāva līdz ātrajai palīdzībai! Tas bija īsts pārbaudījums gan mums, gan sanitāriem! Toreiz, Imants, nezaudējot optimismu, teica: Vēl viens pierādījums tam, ka svētku dienās un brīvdienās strādāt nedrīkst!

Vakar bija svētdiena. Brīvdiena. Un Imants atkal bija darbā…. Šoreiz pēdējo reizi!

Šorīt, pārcilājot vecas bildes, atradu vēl kādu Imanta dāvinātu kartiņu. Uz tās 2001. gadā uzņemtā bildē redzams Imants ar Tērvetes alus muciņu uz ceļiem un alus kausu rokās. Uz kartiņas aizmugurē rakstīts „21. gadsimts. Ar „Tērvetes alu” uz lūpām… bet priekšpusē „Dzīve ir skaista!”

Lai tev skaisti arī tajā saulē!

Tevis trūks!

P.S. Un saskandiniet pa aliņam arī ar Modri un Zigi!