Tatāri. Krievi . Kontrasti. Pārdomas
Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem
vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē
mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka kara bāzu
blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām radīja tādu
nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet
no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji , protams,
nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens
nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.
Krimas tatāri.
Šīs dienas galvenais mērķis bija skaidrs.Tā kā iepriekšējā
vakarā Latvijas un Lietuvas vēstnieki ar daļu no mūsu brigādes jau bija
aizceļojuši uz Sevastopoli, tika bloķēti un runātajā kara bāzē neiekļuva (Var apskatīt šeit),
Sevastopole vairs nebija mūsu galvenais galamērķis. Izlēmām, ka jādodas uz
Bahčisarajas pilsētu un ir jātiekas un jārunā ar Krimas pamatiedzīvotājiem –
Krimas tatāriem, kuru pēc pagājušajā gadsimtā veiktajām izsūtīšanām un citām
represijām vienubrīd šeit nebija atlicis vairs neviena!
Pirmā tikšanās ar
tatāriem notiek ceļmalas tirdziņā, kur tiek tirgoti dažādi mājas labumi –
āboli, bumbieri, žavēti augļi, garšvielas, rieksti un konservēti dārzeņi un
augļi. Kā saka, dari ko gribi, bet nepirkt īsti nevar! Protams, plānotie pāris
āboli izvēršas tējas paciņā, šašliku garšvielās un kalnu rožu lapiņu ievārījuma
burkā. Un tirgoties viņi māk –
sīknaudas, kā vienmēr, nav, tāpēc vai nu jāprasa draugiem pameklēt, vai arī
jāpiekrīt kādam liekam ābolam vai bumbierim. Katrā gadījumā – visi laimīgi!
Tālāk jau ierodamies pie vietējā reģiona medžlisa (tautas
sapulces) vadītāja Ahtema Čigoza, kurš stāsta savu viedokli par pašlaik Krimā
notiekošo. Faktiski atbraucām šeit viena konkrēta iemesla dēļ. Tika saņemtas
ziņas, ka pirms dažām dienām nezinām icilvēki ir uzvilkuši krustus uz vietējo tatāru
mājām. Gluži kā kara laikā atzīmējot mājas, kurās dzīvo ebreji, vai viduslaikos
mēģinot ķert raganas.
Mūsu tikšanās laikā saņemam arī ziņas par Krimas autonomās
republikas jaunās valdības lēmumu pievienoties Krievijai. Ahmets Čigozs tiešām
valdījās, lai neteiktu rupjus vārdus.. Šizofrēniķi un galvu saspiedušie bija
maigākie apzīmējumi šīm personām gan Krimā, gan Krievijā.
Diezgan strauji tika pieņemts lēmums doties uz vietējo
mošeju,kuras tuvumā jau bija pulcējušies vairāki simti vīru. Pirmais iespaids?
Nevajag būt ekspertam, lai redzētu, ka šie cilvēki no vienas puses ir drūmi, no
otras – saspringuma un pat naida pilni. Viņi ir gan neziņā par visas Krimas
nākotni, gan par savu drošību. Cauru diennanakti ielās patrulējot vietējo
pašaizsardzības grupas, cenšoties novērst jaunas provokācijas. Brīžiem rodas
sajūta – ja sāksies reāls konflikts ar šiem cilvēkiem, sekas būs skarbas un
pretošanās būs ilga. Kā pastāsta viens no jauniešiem – viņam zaudēt nav ko! Ja
vēl varētu uz ārzemēm izvest sievas un bērnus, viņi atgrieztos un savu zemi
aizstāvētu. Varbūt Latvija un citas
Eiropas Valstis var palīdzēt? To man prasīja vairāki jaunieši…
Taču tās ir tikai saprotamas emocijas. Bet mani visvairāk
pārsteidza šī te viņu iekšējā pašorganizācija – tas, ko pasaka vietējā Medžlisa
vadītājs, tiek izpildīts. Šoreiz galvenā prasība – nepieļaut asins izliešanu un
neiesaistīties konfliktos. Nākamais rīkojums var tikt pieņemts pēc stundas vai
divām… Un tad līderi brauks atkal un skaidros atkal, un vīri izpildīs atkal.
Starp citu, gandrīz vai Dieva vietā Krimas tatāriem ir viņu
lielākā autoritāte – visas Krimas autonomijas Krimas tatāru Medžlisa vadītājs
Refats Čubarovs. Gribetos teikt, ka tieši pateicoties viņam, situācija ir tik
mierīga, cik tā ir. Tieši viņas brīdī, kad pie vietējāparlamenta ēkas sāka
izcelties sadursmes starp tatāriem un prokrieviski noskaņotajiem iedzīvotājiem,
bija pavēlējis – ejiet visi mājās! Un,kad aiziesiet mājās – ejiet ciemos pie
kaimiņiem, runājiet un saglabājiet mieru. Simferopoles centrā tatāru faktiski
šajās dienās nav… Pavēle tiek pildīta.
Nezinātājiem jāatgādina, ka Refats Čubarovs savulaik ir
deviņus gadus strādājis un dzīvojis arī Latvijā un bijis Tautas Frontes
deputāts Rīgas pilsētas padomē. Kad par to vietējiem iedzīvotājiem paziņo mūsu
vēstniece Argita Daudze, paužot dziļu cieņu Čubarova kungam, tas tiek sagaidīts
ar skaļiem aplausiem. (Intervija ar R. Čubarvu atrodama Latvijas radio arhīvā un skanēja 07.03. pēc 8:15 no rīta LR1)
Dodoties prom,
sarokojamies jau ar daudziem sanākušajiem un ir tāda sajūta, ka uz Tevi skatās
kā uz draugu…
Самооборонцы. (Pašaizsardzība)
Cik laipni un atsaucīgi mūs sagaidīja Krimas tatāri, tik
pilnīgipretējas emocijas guvu tikai dažus kilometrus tālāk, kurš šosejas malā
izvietojušies tā dēvētās Krimas pašaizsardzības vienības vīri. Pirmkārt jau,
uzzinot, ka esam latvieši, uzreiz dzirdam tekstu: „О, наши враги приехали!” (Mūsu
ienaidnieki atbraukuši) Nav jau pirmā reize, kad tiekam apsūdzēti kaut kādās
dīvainās darbībās, atbalstot (arī apmācot, trenējot un finansējot) tos trakos „zapadencus”
(tā tiek apzīmēti Ukrainas rietumu reģionu iedzīvotāji) un „maidanutos”
(nievājošs Maidana dalībnieku apzimējums), kas tagad Kijevu izpostījuši un
valsti līdz krīzei noveduši
Bet tās atkal ir tikai pirmā brīža emocijas. Tālāk jau
izvirzās arī runātājs, kurš esot vietējās vienības „zampoļits”. Stāsta, ka
vienībā esot 100 cilvēki – bijuši karavīri un karsto punktu dalībnieki, kas
aizstāv savu Krimu. Ar neapbruņotu aci gan redzams (un dzirdams), ka daži no
šiem vīriem nebūt nav vietējie. Ir ļoti daudz runu par to, ka šeit ir
ieradušies daudzi no Krievijas „ievestie” aktīvisti. Pašaizsardziba, gan šādus
cilvēkus neesot redzējusi (un sejā pavīd tāds dīvains smaids… ) Paši gan viņi
neko tādu nezinot, vienlaicīgi paužot pateicību par Maidana patiesās-
neofašistiskās sejas atklāšanu.
Kārtējo reizi tiekam
apsūdzēti par to, ka ārvalstu žurnālisti Krimā ir neobjektīvi. Esot te pirms
pāris dienām bijis viens holandietis, kurš filmējis tikai to, ko viņam vajag,
citus viedokļus vienkārši ignorējot.
Šeit nelielai atkāpei:
Apmeklējot Krimas ministru padomi un gaidot preses
konferences sākumu, netīšām noklausījāmies divu krievu žurnālistu sarunu.
Proti, pēc materiāla sagatavošanas redaktors esot zvanījis un saruna esot
bijusi aptuveni šāda:
„Klau, a tu kurā pusē īsti esi? Viņējā vai mūsējā?”
„protams, ka mūsējā…”
„Bet pēc tava gabala to nevar pateikt, tāpēc aizej un izlabo
to un to vietu…”
Rezultatā žurnālisti esot vienkārši piegājuši kādam nepazīstamam
cilvēkam un paprasījuši – vari ierunāt mums šādu tekstu? Varu! Ok, viss darīts,
materiāls gatavs un redaktors laimīgs!
"Uzvaras svētki"
Laikam tieši ar šādiem vārdiem gribētos aprakstīt to, ko
vakar redzēju pie Krimas augstākās Radas ēkas, kur bija sapulcējušies vēsturiskās
taisnības uzvaras atbalstītāji, kuri pauda savu milzīgo prieku un gandarījumu
par pievienošanos Krievijai. Kara dziesmas, Krievijas karogi, Padomju
Savienības karogi, Georga lentītes, izrotāts Otrā pasaules kara tanks
(piemineklis) un tas viss – lepnā atbraukušo (atvesto) Donas kazaku uzraudzībā.
Aptaujāto cilvēku viedoklis – vēsturiskā taisnība ir
uzvarējusi, mēs tagad būsim brīvi, Krievija mums palīdzēs un aizstāvēs,
dzīvosim mierā un saticībā, lai tiem Kijevas fašistiem nekas neizdodas un šiem „banderoviešiem”
mēs nepadosimies. Ka jau pirmajā vakarā brīdināja kolēģis Jurijs no
Baltkrievijas, tikko tu uzdod jautājumu vienam garām gājējam, klāt būs vēl
viens vai divi, kuriem noteikti būs jāpauž arī savs viedokli un jums būs jau
minidemonstrācija. Tieši tā tas notiek.
Un paliek tā nedaudz šķērmi… Par ko?
Par to, ka tas ir prasts teātris. Prasts un nemākulīgi
organizēts teātris, kura aktieri to vien dara, kā maina dislokācijas vietu,
atrodot nākamo naivo ārvalstu žurnālistu. Šeit viss tiek darīts tā, lai
atspēkotu visu presē (Nu, protams, „zapadencu”un fašistisko rietumnieku presē) rakstīto – ir demonstratīvi jārāda
žurnālistiem čeki par šeit stāvošajiem kazakiem atnestā ēdiena pirkšanu (lai
nesaka, ka mums te kāds par kaut ko ir samaksājis – mēs paši visu), ir
jāpievērš milzīga uzmanība vienam dīvainam provokatoram, lai nodemonstrētu kā
vietējā pašaizsardzība tiek galā ar provokatoriem ( šī scēna ilga aptuveni
pusotru minūti, pēc kuras „provokators” draudzīgi runājās ar miličiem), ir
jāstāsta par pilsētā sirojošajiem nezināmajiem jauniešiem, kas faktiski paši
sevi piekauj, lai pēc tam vainu uzveltu citiem…
Un ziniet, kas mani visvairāk kaitina? Tas, ka man
nepārstājot ir jāskaidro, kāpēc mēs latviešu tur pie sevis krievus apspiežam,
sitam, nedodam viņiem tiesības. Es sajūtos bezspēcīgs, jo pretargumentu šiem
nozombētajiem cilvēkiem man vienkārši nav. Un principā ar bažām jau skatos uz
9. Maiju, kad atkal būs jābrauc gar Uzvaras pieminekli, kur šis līdzīgais
scenārijs atkārtosies tikai daudz lielākā apjomā!
Noslēgums
Es ļoti augstu novērtēju Latvijas vēstnieces Argitas Daudzes
un Lietuvas vēstnieka Petras Vaitekunas darbību šeit Krimā. Vismaz Krimas
tatāri uz Eiropu un Rietumiem skatās kā uz lielu cerību un vienīgo glābiņu. Es
apzinos, ka mūsu diplomāti šeit darbojas ar tādu kā misionāru apziņu un ideju. Taču
šeit redzētais tikai arvien biežāk atsauc atmiņā veco krievu teicienu „Неучите
нас житЬ - лучше помогите денЬгами!” (nemāciet mums dzīvot, labāk palīdziet ar
naudu!)
No otras puses, par ko liecina fakts, ka ANO ģenerālsekretāra
sūtni var ielenkt un piespiest izbraukt no Krimas, bet EDSO militāro novērotāju
autobusu vienkārši apgriezt riņķī un Krimā neielaist, vienlaicīgi šeit ļaujot
bez pārbaudēm ienākt simtiem kamuflāžā tērptu kazaku? Nemaz jau nerunājot par
Krievijas armijas klātbūtni… Pec Refata Čubarova teiktā: krievu karavīru šeit
ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši…
Ja gribat labāk saprast, vietējo iedzīvotāju attieksmi pret
Rietumiem un jauno Kijevas valdību, noskatieties šo Kijevas žurnālistu materiālu šeit, vai arī ĻOTI iesaku - noklausieties šo dziesmiņu,kas sarakstīta
skaistā cietumnieku šansona stilā (atvainojs, ka sākums norauts)
P.S. Vienā no saviem iepriekšējiem materiāliem ziņoju, ka
manā viesnīcā, blakus numuriņā ir ievākušies vairāki vīri, kas arī staigā
maskēšanās tērpā. Uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists, viens no viņiem uzreiz
paziņoja, ka esot ieradies no maidana. Viņš gan ātri tika apklusināts un
aizraidīts istabā, bet mūsu draudzīgā saruna pārgāja tikai sporta plaknē. Tagad
es zinu – šie cilvēki nav nekādi provokatori, bet gan no Krievijas atbraukušie
kazaki…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru