Ar smaidu un skumjām no Minskas

Visticamāk, ka vēl tikai dažas dienas Baltkrievijā turpināsies svētki. Hokeja čempionāts. Ne jau tikai tāpēc, ka čempionāta sauklis ir „Kopā mēs esam svētki!”, bet gan tāpēc, ka daudzi no baltkrieviem šādus demokrātijas svētkus pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā neatceras, vienlaicīgi apzinoties, ka tik drīz nekas tāds vairs arī neatkārtosies.

Hokeja čempionāta viesi noteikti piekritīs, ka lielākoties organizatoriski viss tiešām bija noorganizēt ļoti augstā līmenī un ir ļoti maz lietu, par kurām sūdzēties. Tie daudzie viesi, kuriem uz brīdi bija iespējams kļūt par miljonāriem, droši vien pat nesūdzēsies par to, ka līdz pēdējam brīdim tā arī īsti neiemācījās īsti atšķirt banknotes. ;)

Taču šī ir pavisam cita Baltkrievija. Pareizāk gan būtu teikt Minska. Tā nav tā pati pilsēta, kuru es apmeklēju pirms trijiem gadiem. Es negribu nevienu apvainot vai aizskart, bet šī ir sterili izslaucīta un skaisti nokrāsota Potjomkina sādža. Šis ir skaists un ļoti labi sarīkots, bet gana prasts teātris.

Jūs teiksiet – re, vēl viens ne ar ko neapmierināts letiņš, kurš pēc vairākiem sāpīgiem hokeja izlases zaudējumiem sāk gānīt baltkrievus? Nē, baltkrievus es pieminu un pieminēšu tikai ar vislabākajiem vārdiem, gan sportiskā atbalsta, gan draudzīgās līdzjūtības, gan kaimiņu iedrošinājuma, gan viņu pašu vietējās viesmīlības dēļ. Es, visticamāk, gānīšu šī teātra organizatorus.

 Daudzi noteikti ir lasījuši par plašajām diskusijām par to, vai vispār Baltkrievijai vajadzēja ļaut rīkot Pasaules hokeja čempionātu dažādo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ? Tie kuri bija Minskā noteikti atbildēs – kādi vēl pārkāpumi? Jā, to nebija... čempionāta laikā. Tas nekas, ka īsi pirms pasaules čempionāta sākuma uz 10, 15 vai 25 diennaktīm tika aizturēti vairāki desmiti pilsonisko aktīvistu. Piemēram, par Černobiļas šļaha (Černobiļas ceļš – ikgadējs opozīcijas gājiens 26. Aprīlī) organizēšanu vai dalību tajā. Vai arī vienkārši tāpēc, ka „lamājies” (Kā apgalvo vienīgais liecinieks – milicis) uz ielas, esi bez pieraksta, vai vienkārši neesi, ja tā var izteikties, pilsētas tēlam „atbilstošs” personāžs. Pirmie no šiem cilvēkiem jau nonāk brīvībā. (Vairāk var lasīt http://euroradio.fm/ru/tyurma-polnostyu-zabita-prostitutkami-bomzhami-i-alkashami)

Atvieglotais vīzu režīms sporta līdzjutējiem, protams, bija ļoti liela pretimnākšana daudziem ārvalstu viesiem, tostarp no Latvijas. Nebūtu šāda „bezvīzu” režīma, droši vien daudzi neizlemtu atskriet tikai uz vienu vai divām spēlēm. Vietējās opozīcijas organizācijas gan bija mēģinājušas panākt, lai ar spēļu biļetēm valstī ieceļotu arī tie Eiropas politiķi, kuriem citādi tas ir liegts. Jāsaka gan, ka baltkrievu drošības dienesti vairākus šādus politiķus tomēr valstī neielaida.

Ja runā par drošībniekiem Minskas ielās – to bija izteikti maz, tie pārvietojās nelielās grupās un bija ļoti pieklājīgi un izpalīdzīgi (ne velti vēl pirms gada viņiem tika izdota sarunvalodas vārdnīca, lai mācās tūristiem skaidrot, kur alu nopirkt). Tas viss, protams, tikai no pirmā acu uzmetiena. Personīgi man katra OMOH patruļa uzdzina tādu piesardzīgu nepatiku, netālu no fanu zonas izvietotie „avtozaki” (īslaicīgās aizturēšanas automašīnas) atsauca „patīkamas” atmiņas, nemaz jau nerunājot par vienmēr modrajiem „cilvēkiem civilajā apģērbā”. Pieļauju, ka daudzi nemaz nepamanīja biežo visu līdzjutēju filmēšanu, kaut vai pie ieejas arēnā vai caurlaižu punktos. Var jau teikt, ka tas drošības apstākļu dēļ.

Runājot par modrumu, veicām eksperimentu. Baltkrievu meitene Nadja pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles palūdza meitenei, kas krāso līdzjutējiem karodziņus uz sejas, uzkrāsot nevis sarkanbaltsarkano karogu, bet gan balti sarkani balto – aizliegto bijušās Baltkrievijas Tautas republikas karogu.  Cauri pirmajam kontrolpostenim izkļuvām cauri bez problēmām, maskējot karogu ar matiem, taču jau dažus metrus tālāk pienāca „modrais” apsargs, kurš painteresējās, kas tad tas uz vaiga tāds? Lūdz iziet no teritorijas, nodzēst karodziņu un atgriezties, ja vēlamies. Ja karogu nodzēst nevēlamies, diezgan atklātā tekstā tika pateikts, ka „Būs jāiet aprunāties”. Nadja, kā Polijā studējusi un dzīvojusi, nodzēsa tikai vienu no baltajām līnijām, tādējādi paliekot ar poļu karogu. Sīkums 2x3 cm lielumā, bet cik daudz tomēr nepieciešamības gadījumā var nozīmēt!

Nu, bet ko tur daudz par politiku. Labāk jāpastāsta par jautrākām lietām.

Par alu: Kā jau daudzi noteikti zina, uz Pasaules čempionāta laiku vismaz Minskā ir aizliegta ārvalstīs ražotu alus šķirņu tirdzniecība (izņemot atsevišķas Krievijas šķirnes, kuras arī ražo Baltkrievijā). Kā teica Aleksandrs Lukašenko – lai pierod pie baltkrievu alus. Tāpat prezidents pieprasījis nepieļaut alus cenu celšanos pēdējo dienu laikā. Nu, jāsaka gan, ka Latvijas izlases pēdējās spēles dienā fanu zonā vienā no tirdzniecības vietām alus cena netīšām tā kā bija pacēlusies no 25000 uz 30000 rubļiem. Arī Minskas arēnā alu varēja pirkt ārpus rindas „No bez zdači” (bez atlikuma). (Starp citu blakus esošās bodēs cenas arī varēja atšķirties – nedaudz.. pa kādu tūkstoti)

Par studentiem: Kāpēc es pieminu studentus? Tāpēc, ka tieši daudzajiem mācību gada beigās uz laiku no kopmītnēm izliktajiem studentiem ārvalstu līdzjutējiem ir jāpasaka paldies par lieliskajiem dzīvošanas apstākļiem fanu pilsētiņā (Nu, vismaz IIHF vadība šādu risinājumu atzinusi par lielisku). Iespējams, ka uz daudzām spēlēm būtu varējuši nokļūt arī daudz vairāk ārvalstu līdzjutēji, taču tieši studenti (arī mācībspēki) un valsts uzņēmumu darbinieki, iespējams kā kompensāciju, saņēma biļetes uz daudzām spēlēm. Sak’, galvenais, lai tribīnes pilnas! (Pēc manā rīcībā esošās informācijas, daudzi šādu biļešu „ieguvēji” vienkārši esot atteikušies uz spēlēm iet)

Par sabiedrisko transportu: Jāsaka, ka pēdējo trīs gadu laikā ir kārtējais ievērojamais progress. Vienota elektroniska braukšanas karte (tāpat kā mūsu e-talons), lēti, izdevīgi, ātri. Nu, uz un no arēnu braucot, faktiski pat bezmaksas sabiedriskais transports! Taču smaidu ne tikai man, bet arī pašiem baltkrieviem izraisa pirms-čempionāta jaunievedums – pieturu nosaukumu paziņošana angļu valodā, kā arī mēģinājumi pieturu nosaukumus „angliskot”.

Kā pastāstīja paziņas, faktiski tie pieturu nosaukumi, kuri redzami Minskas metro pašlaik, ir aptuveni ceturtais piedāvātais variants. Iepriekšējie esot bijuši tik šausmīgi, ka tos vairākkārt pārtaisījuši. Man gan joprojām ir grūti saprast, vai tiešām krievu valodu nezinošs ārzemnieks angļu burtu „Y” izrunās kā.. Jā, pareizi, krievu cieto „Ы”? Tur bija vēl visādi dīvaini simboli, kas manuprāt angliski runājošam cilvēkam nebūtu izlasāmi. Nu, čehiem, poļiem vai latviešiem problēmu ar mīkstinājuma zīmēm nav.

Smējos, smējos, līdz uzzināju, ka patiesībā Tas nemaz nav smieklīgi. Izrādās, šī ir Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas apstiprinātā baltkrievu latīņu rakstība. Jāsaka gan, ka, izņemot Minskas metro, latīņu rakstība Baltkrievijā īpaši izplatīta nav un līdz brīdim, kamēr to nesāks mācīt skolās, visticamāk, plašāka pielietojuma tai nebūs.

Par Lukašenko un hokeju: Nevienam nav noslēpums, cik nozīmīgs Aleksandram Lukašenko ir hokejs. Un neviens, laikam, nešaubīsies, ka Pasaules hokeja čempionāts Minskā un veiksmīgs Baltkrievijas starts tajā Lukašenko bija ne mazāk svarīgs kā Putinam Soču olimpiāde. Pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles plaši tika tiražēts Lukašenko uzsaukums hokejistiem – zaudēt nedrīkst, lai tautai nebūtu vilšanās.

Pašā Minskā ceļo vairāki joki par Lukašenko un čempionātu. Kā zināms, Baltkrievija pirmajā čempionāta spēlē ar 1:6 zaudēja ASV. Tautā runā, ka toreiz Lukašenko esot paziņojis, ka hokejisti turpmāku zaudējumu gadījumā ne tikai nesaņemšot prēmijas, bet viņiem atņemšot arī visu pārējo līdz šim sakrāto. Kā redzams, laikam šāda taktika nostrādāja.

Pēc citām ziņām, Lukašenko pat esot tiešā telefona līnija ar baltkrievu komandas ģērbtuvēm.

Par skumjām un smaidu: Nenoliedzami, pēc pēdējām trijām Latvijas izlases spēlēm gan mana, gan daudzu citu latviešu hokeja līdzjutēju sejas izteiksme noteikti bija gan bēdīga, gan vilšanās pilna. Pat autobusā vietējās meitenes mūs dēvēja par „Грустьяшки” (Manuprāt, tāds ļoti mīlīgs un līdzjūtības pilns skumju cilvēku apzīmējums!) Pēdējās spēles pēdējās minūtēs redzēju arī pat vairākas par Latvijas izlasi fanojošas un sirsnīgi raudošas baltkrievu meitenes. Un abās situācijās baltkrievi mierināja latviešus un latvieši baltkrievus.

Bet noslēgumā gribētu pastāstīt par kādu autobusā pēc Latvijas un Baltkrievijas spēles dzirdētu sarunu, kas, manuprāt, pilnībā raksturo šī čempionāta atmosfēru.

Sarunājās divas meitenes... Vienai ap pleciem Baltkrievijas, otrai Krievijas karogs... Vienai ap roku – Dinamo Rīga aproce.

Meitene saka draudzenei: Jā, ja Lauris (vārds mainīts!) nebūtu vakar aizbraucis, par šodienas spēli noteikti būtu divējādas emocijas.... ;)

Arī man tāpat... Par šo čempionātu tādas diezgan divējādas emocijas....