Tadžikistāna

Ciemos pie Ravšana un Džumšuta.

    Ilgi domāju, vai kaut ko rakstīt par vizīti Tadžikistānā, vai nē, bet, ja jau līdz šejienei biju atkūlies, tad jāraksta gan.

    Pēc pagājušā gada viesošanās Turkmenistānā šī varēja būt lieliska iespēja salīdzināt divas faktiski ļoti dažādas valstis. Ja Turkmenistānas galvaspilsēta Ašhabada nesen iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā pilsēta, kurā ir izmantots visvairāk baltā marmora, tad Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe nekā tāda faktiski nav. Ne velti Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām bijušā PSRS republikām.

Starp citu, kāpēc pieminēju Ravšanu un Džumšutu no „Nasha Russia?” Viņi bieži vien savos tekstos pieminēja savu dzimteni Todžikistonama.... Vienmēr man tas izraisīja smaidu, bet izrādās – nekā smieklīga! Viņu valodā valsts tiešām saucas Točikiston. Un ja uz ielas redzi noputējušus un izspūrušus celtniekus treniņtērpā un iešļūcenēs, tad zini, ka arī Ravšans un Džumšuts nav izdomāti tēli!

     Eskorts caur naksnīgo Dušanbe jau apstiprināja, ka šeit cilvēki uz dzīvi skatās nedaudz vienkāršāk – lai arī galvenā iela prezidenta kolonnai ir slēgta, cilvēki tomēr iet pa ietvēm un gaida pie luksoforiem, nevis kā Turkmenistānā, kur visi bija aizdzīti trīssimt metru attālumā no ceļa, radot izmiruša baltā marmora spoka efektu.

     Tad manu ausi piesaistīja motocikla skaņa. Teicu: tā taču izklausās pēc vecās javiņas! Un es nekļūdījos – visu kortežu pavadīja eskorts uz JAWA motocikliem. Protams, glaunākiem kā senos laikos, bet ar to pašu skaņu! Starp citu, runājot par tehniku, šeit ļoti daudz dažādu transporta līdzekļu no Ķīnas – mūsu busiņš, piemēram, saucās HIGER ( pa pilsētu 120km/h izspieda, bet tas arī izklausījās pēc maksimuma).

Viesnīca un puslitrīgais dezinfekcijas šķīdums

     Pēc iepriekš saņemtā apraksta nopratām, ka jādzīvo mums Tadžikistānas prezidenta administrācijas slēgtās rezidences trešajā korpusā. Tā kā ielidojām gana pavēlu, nekāda dižā blandīšanās apkārt nesanāca.

     Taču pats numuriņš gan pārsteidza. Divas lielas istabas, skapja mikroistaba, liela vannasistaba. Man liekas, ka visu ceļojumu laikā es pat tik lielā numurā nebiju dzīvojis. Jāsaka tā – nekā īpaša, bet galds servēts katrā numuriņā. Ķirši, aprikozes, sulas, minerālūdens, tēja,kafija, vīns un šņabis.

Par pēdējo nav ko brīnīties – vēl pirms vizītes kāds biežāk uz šīm valstīm ceļojis politiķis mani draudzīgi brīdināja paņemt līdzi tieši šņabi. Iepriekšējās vizītes laikā puse no Latvijas delegācijas bija saķērusi gan caureju, gan augstas temperatūras, līdz ar to šņabis ir patiešām dezinfekcijas līdzeklis. Tāpēc princips – ēd, ko gribi, bet pēc tam uzdzer šņabi – bija gan praktisks, gan noderīgs! Rezultātā šoreiz nekādu slimību.

   Starp citu, ja runā par šņabi, tad tas šeit tiešām ir gana labs un gana lēts. Un vienai no šķirnēm pat piemineklis uzcelts. Nu, līdzīgi kā Rīgā ir piemineklis trīszvaigžņu konjakam, tā šeit ir piemineklis septiņzvaigžņu šņabim! ;)

Pirmais komandējums bez pārbaudēm

      Visi žurnālisti, kuri jebkad ir devušies kādās oficiālajās vizītēs, vai arī apmeklējuši kādus samitus, tikšanos vai pat vienkārši kādu ministriju, zina, cik kaitinošas dažreiz var būt drošības pārbaudes. Tāpēc bieži vien viesnīcā no somas tiek izkrāmēts viss nevajadzīgais, lai tā kavēšanās būtu mazāka.

      Tadžikistāna mums visiem ir kļuvusi par PIRMO valsti mūsu pieredzē, kurā mūs nepārbaudīja ne reizi! (Nu, izņemot izbraukšanu no Rīgas lidostas) Ne iebraucot Tadžikistānā, ne ieejot prezidenta pilī, ne izejot no tās, ne apmeklējot biznesa forumu, ne dodoties prom no valsts. Protams, ka drošībnieki bija visapkārt, taču viņu bija daudz mazāk nekā Turkmenistānā un viņi nebija uzbāzīgi. Taču arī Turkmenistānu nevarēja salīdzināt ari iekļūšanu Ukrainas prezidenta Janukoviča administrācijā, kur vien bija nepieciešamas trīs pārbaudes ar visu telefonu pasu un somu īslaicīgu konfiskāciju.

      Un, ja jau mēs tā brīvi prezidenta pilī iekļuvām , tad lūk arī neliels ieskatiņš tajā no iekšpuses.

Nekā īpaša, nekā pārspīlēta! Starp citu, tā kā es savu atpazīšanās karti nebiju paņēmis no viesnīcas un Atim tās nebija vispār, mēs pilī iekļuvām kā Aleksejs Dunda un Spartaks Lukaševics!

Uzpīpini!

      Kā jau visos šādos komandējumos, notikti ir kāds notikums, kurš kļūst par hrestomātisku. Un arī šis brauciens nav izņēmums.

     Oficiālā prezidentu pieņemšana ar visu oficiālo delegācijas dalībnieku un uzņēmēju piedalīšanos notika turpat mūsu slēgtajā rezidences teritorijā, vien citā korpusā. Nu, mēs gan īpaši neņēmām ļaunā, ka neesam uz to aicināti, tāpēc bijām izlēmuši doties uz vakariņām pilsētā.

     Bijām sarunājuši savu busiņu. Tajā brīdī gar mūsu auto gāja lielākā daļa uzņēmēju. Bet pa priekšu lēnā garā uz savu limuzīnu arī valsts prezidents ar dažām pavadošajām personām. Nu, es joprojām nesaprotu, kas mani rāva aiz mēles pateikt šoferim: uzpīpini!

     Protams, ka šoferis ārvalstu viesu iegribām izpatika un arī uzpīpināja, izraisot histēriskus smieklus visiem klātesošiem. Smiekli gan tajā brīdī nenāca apsardzes dienestam, kas momentāli bija klāt un prasīja, kāpēc pīpināts? Vēlāk uzzinājām, ka šoferim vakarā esot bijušas arī daudz nopietnākas pārrunas ar saviem priekšniekiem, taču arī mēs saņēmām aizrādījumu, ka īpaši prātīgi jau nu mēs neesam rīkojušies! Tāpēc laikam jāatvainojas un jācer, ka arī šoferītim nekādu tālāk ejošu seku nebūs. Viņš taču darīja tikai savu darbu un izpildīja augsto viesu vēlmes! Galu galā – viņu pašu prezidenta bildes taču uz ēkām ir redzamas, bet kā lai atpazīst kādu ārvalstu prezidentu?

Sintezatorists tieši tajā brīdī novērsās

     Ja runā par viesmīlību, tad tā tadžikiem ir ļoti izteikta. Kā saka, nav jau svarīgi, no kādas valsts tu esi, bet, ja tu esi prezidents, tad tu esi prezidents! Ja tu esi cilvēks, kas brauc līdzi prezidentam, tad noteikti esi baigais pipars un tāpēc pat kafiju preses centrā labāk neliet tev pašam, bet gan apkalpojošai meitenei! Ja tu esi viesis, tad pret tevi arī jāizturas kā pret viesi – gan darba laikā, gan ārpus tā.

     Vakariņām bijām izvēlējušies vienu no centrālajiem restorāniem, kur gana labi varot paēst par eiro 6-iem.. ar konjaku! Pēc naudas samainīšanas nevienam nepamanāmā sporta preču veikalā esošā valūtas maiņas punktā devāmies uz izslavēto šašliku vietu. Protams, uzreiz tika pienesti vajadzīgie krēsli, noslaucīta uz galda esošā vaskadrāna, atnests jau pasūtītais konjaks un pie baseina skumji spēlējošais sintezatorists veltīja augstajiem viesiem un draugiem no Latvijas kādu dziesmu. Es tagad neatceros, vai tā bija dziesma tadžiku valodā, vai arī Kirkorova gabals... Но я и незнал, что любовь может бытл жестоким (Jā tieši ar kļūdu pēdējā burtā!)

Un tad pie mums pienāca vīrs uzvalkā. Turpmākā saruna bija apmēram šāda:

-     - Jūs esat no Latvijas delegācijas?

-     -   Jā!

-     -  Kāpēc Jūs nenākat uz banketu?

-     -    Mēs neesam aicināti

-     -    Bet galdi augšā taču ir saklāti?

-      -    Bet mēs jau pasūtījām ēdienu.

-   -       Pag, kāpēc jūs negribat nākt augšā? Jūs taču esat no biznesa foruma

-     -     Nē, neesam

-     -     Bet jūs taču bijāt forumā?

-     -     Jā bijām, bet nepiedalījāmies

-     -     Baibu pazīstat?

-     -     Baibu pazīstam!

-      -    Nu tad nāciet augšā...

Rezultātā mēs īpaši neprotestējot pievienojāmies tiem uzņēmējiem, kuri nebija pārstāvēti oficiālajās vakariņās. Vientuļo sintezatoristu nomainīja viena no tadžiku labākajām tradicionālās mūzikas grupām. Kopumā vakars izvērtās ļoti jauks! Oficiants bija tikt žiperīgs un izdarīgs, ka brīžam likās jau par daudz aktīvs.

Восток дело тонкое!

Arī šādi teicieni nav bez pamata un austrumi tiešām ir tāda smalka lieta ar savām niansītēm un specifiku!

Proti, pirms prombraukšanas radās neliels kāzuss ar mūsu viesnīcu. Netīšām pēdējā brīdī izrādījās, ka žurnālisti ir izvietoti ne gluži tajā korpusā, kurā plānots. Rezultātā sākotnēji plānoto 70$ vietā cena pacēlās jau līdz 80$, tad vēlāk jau līdz 170$ par divām dienām un vienu brīdi pat līdz 170 eiro par nakti (Nu, neskaitot, protams, pusdienas vai vakariņas par 20 Eiro no personas) Pēc 15 pārrēķiniem, priekšnieka ierašanās, katra aicināšanu uz atsevišķu telpu, kur uz čeka tiek uzlikts zīmogs (mēs gan uz to neparakstījāmies),  cena tika akceptēta. Un bija gana grūti izstāstīt cilvēkiem, ka starpība starp dolāriem un eiro ir ļoti liela...

Katrā gadījumā sapratām, ja mūsu vietā būtu vācieši vai kādi citi rietumnieki, viņi noteikti maksātu arī dubulto cenu, bet vietējiem puišiem būtu arī iespēja piepelnīties. Lai nu kā, viss šis galīgi neizskatījās pēc nejaušas izmitināšanas citos apartamentos, bet gan pēc rūpīgi izstrādātas sistēmas. 

Un nobeigumā

Sasmaidījāmies par smēķēšanas vietas apzīmējumu. Izklausījās nedaudz japāniski