Kā es braucu Ziemeļzemi un Obamu lūkoties

Nelielam ievadam

Kā jau rakstīju kādā no saviem tvītiem, kauns atzīties, bet savos 35 gados Igaunijas galvaspilsētā Tallinā nebiju bijis. Tik vien cik uz ostu un no ostas braucis, kā arī pirms gadiem 16 vairāk kā stundu sēdējis autobusā, kamēr kāda ko ceļojuma biedrenēm kārtoja dokumentus vēstniecībā.
Līdz ar to uz komandējumu, kura laikā bija plānots atspoguļot ASV prezidenta Baraka Obamas vizīti un tikšanos ar triju Baltijas valstu prezidentiem skatījos ar lielām cerībām.

Ceļš turp

Jāsaka, ka pār Igaunijas robežai dienas laikā ar nebiju braucis gadus 9. līdz ar to, ieraugot Ainažu robežšķērsošanas punkta paliekas tā drusku sametās šķērmi ap dūšu. Aizaugušas ceļmalas, pamestas ēkas, izsisti logi... Un tupat Igaunijas Iklas pusē - veikals, restorāniņš, stāvlaukums, motelis un robežkontroles postenis pilnā kaujas gatavībā... Tāda sajūta, ka robežkontrole ir atjaunota ne tikai uz dažām dienām, bet gan pilnvērtīgi funkcionējusi visu laiku.
Jāatzīstas, ka lielu daļu ceļa Igaunijā nogulēju, tāpēc arī īpaši daudz nepastāstīšu.

Tallina

Pirmais pieturas punkts bija ārlietu ministrija, kur bija jāizņem akreditācija.
Nu, rinda bija tāda, it kā jau pie mums būtu sācies pārtikas deficīts. Visi žurnālisti godprātīgi stāvēja cilvēku 40-50 garajā rindā, pavadot šajā aizraujošajā nodarbē minūtes 40 ja ne pat visu stundu. Daži latviešu kolēģi gan pamanījās rindas kustību aizkavēt, kāda somu žurnāliste ar izbrīnu konstatēja, ka viņas vārda nav nevienā sarakstā. Arī LNT kolēģiem nācās konstatēt, ka iepriekšējie pieteikumi līdz atbildīgajām personām nav nonākuši un akreditācijas uz vēlamajiem Pool-iem nav pieejamas. Akreditācija ir, bet piekļūšana Pooliem nav!
Saņēmu droši savu vienīgo pool karti uz četrpusējo prezidentu tikšanos! Vismaz kaut kas. Otrs pasākums, uz kuru biju akreditējies (tas gan ne caur ārlietu ministriju, bet caur ASV vēstniecību) bija Obamas uzruna vakarpusē Nordea koncertzālē. Taču jau tajā pašā brīdī principā sapratu, ka vai nu vienu, vai otru pasākumu neredzēšu, taču, tā kā LNT kolēģiem tagad bija tikai iespēja tikt uz uzrunu, domāju, ka jāiet vien pie prezidentiem.

Iznākot no ārlietu ministrijas uz auto stikla bija "patīkama" zīmīte par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu - apskatījāmies riņķī, bet tā arī nesapratām, par ko tieši, jo nekādu aizliedzošo zīmju nemanījām. Vienīgais mierinājums, arī citām apkārt novietotajām mašīnām bija tieši šāds pats pārsteigums.

Viesnīca... kā jau viesnīca - tieši tik, lai varētu pastrādāt un izgulēties.
Bet vēl pirms gulētiešanas domāju nedaudz iziet ielās un apskatīt to izslavēto Tallinas vecpilsētu. Turklāt baigi gribējās ēst.
Kāpu tai kalnā visaugstākajā un sāku bezmērķīgi klīst pa kaut kādām ielām... Virziens - uz augšu un uz priekšu! Pirmajā brīdī bija sajūta, ka Vecpilsēta tāda pamirusi, bet vēlāk sapratu, ka tā īstā dzīve norisinājās pavisam citā rajonā.
Par maltītes vietu izvēlējos diezgan gaumīgu (jā, arī ne lētu) vietu Brewery, kurā nobaudīju vienkārši izcilu čīzburgeru! Ja man prasa, tad no visur citur ēstajiem līdzīgajiem izstrādājumiem šis bija noteikti TOP 3 vērts (ar karamelizētiem sīpoliņiem un kaut kādu ūbergaršīgu salātu mērcīti)

Izmetot īsu aplīti pa vakarīgo Tallinas vecpilsētu, īsais rezumējums ir šāds - glīta, mierīgāka par Rīgu, bet daudz vairāk atbilst aprakstam "Vecpilsēta"! Būs jāatgriežas dienas laikā un citos apstākļos!

Ilgais ceļš... līdz Obamam

Kā jau rakstīju iepriekš, mana vienīgā iespēja šajā dienā skatīt vaigā "brīvās pasaules līderi" bija četrpusējās tikšanās laikā ar baltijas valstu prezidentiem.
Cēlos jau 6-os no rīta, lai tiešraidē redzētu milzu putna  ar nosaukumu Air Force One nolaišanos Tallinas lidostā. Nu... nolaidās, izkāpa, sasveicinājās, iesēdās savā auto, paņēma kafiju un aizbrauca uz viesnīcu... Sagaidošie igaunīši bālelīši palika gandrīz vai uz skrejceļa. Igauņu TV tiešraide, kā jau ierasts patriotiskās noskaņās, reportāžu pabeidza ar atbilstošu gabalu (kāpēc nevarēja izvēlēties klipu labākā vizuālajā kvalitātē, nezinu):

LNT puiši bija izcīnījuši vietu rīta poolā - sagaidīšana pie prezidenta pils. Es šo laiku izmantoju, gatavojot Pusdienas gabalu...
Tuvojoties pusdienlaikam biju dilemmas priekšā. Obamas un Ilvesa preses konference plānota 11:40. Skatīties numuriņā un mēģināt ierakstīt, pēc tam pa galvu pa kaklu skrienot uz autobusu, vai iet jau laicīgi uz autobusu, pa ceļam ieskrienot kādā citā viesnīcā un mēģinot noskatīties runas. izvēlējos otro variantu.. netālu esošajā VIRU viesnīcas lobijā mēģināju pieslēgties, tas pat izdevās un bildīte ar rādījās... Un tad tas viss nokārās, bez variantiem atjaunot sakarus. Mēģināju, mēģināju un rezultātā atmetu ar roku... rezultāts - biju noskrējies, uzrunas nebiju dzirdējis un nācās vien uz ielas pārdesmit minūtes gaidīt autobusu, jo, kas zina, cik liels tas žurnālistu pūlis būs... Rezultātā uz diviem autobusiem un vienu mikriņu bijām tieši tik daudz, lai ietilpinātos pus autobusā...

Pati prezidentu tikšanās notika Kadriorg mākslas muzejā. Bildēs jau izskatās smuki, ja neņem vērā faktu, ka no šīs dailes maz ko izdevā sbaudīt.
Ierodoties notikuma vietā 12:40, diezgan raiti izgājām drošības pārbaudi un satikāmies ar pārējiem amata brāļiem, daudzi no kuriem šeit nīka jau kopš rīta tikšanās pēc pulksten 10-iem. Pēc apsarga lūguma neko nefotografēt un nefilmēt muzeja priekšā, tikām pavadīti līdz pašai notikuma vietai. Šeit gan jāsaka, ka neviens mūs iekšā nelaida, bet gan mums tika piedāvāta vietiņa zālītē... Kā sak', koku ēnā, lai ērtāk. jāgaidot nebūšot ilgi - apmēram stunda.

Ta nu mēs kā nu kurš ap to zāles pleķīti izkārtojāmies. Vienubrīd mums visiem izdeva "Baltā nama ausvaisus", ko kolēģis Miks Koljers nosauca par "apmācāmo zīmēm" Izskatījās šādi.

 Šeit jāsaka, ka Mikam gan  izdevās zālītē noķert izslavināto igauņu parka Wi-Fi, kas, ņemot vērā turpmāko notikumu attīstību, bija pamatīga laime. 

Nepagāja i kārtējās minūtes 40, kad tikām aicināti muzeja ēkā. Sak', esot atrastas divas telpas, kur mums būs jāgaida "lielais notikums". Divas telpas izrādījās kaut kas līdzīgs pagrabam - noliktavai, kur glabājās seno laiku kleitas un kurpes. Telpā atradās divi mīkstie krēsli, trīs "pusmīkstie" un pārējie - spaiņveidīgi veidojumi, kas faktiski gana labi kalpoja par sēžamajiem. Vienā telpā satilpinājāmies kādi 15, pārējie vismaz 30 stāvēja otrā telpā-koridorā. 

Aptuveni nedaudz vairāk kā pēc stundas atnesa glāzītes ūdenim. Izmēra ziņā gan gana mazas. Vēlāk nospriedām - labi, ka tā! nedod Dievs, būtu savajadzējies uz tualeti.
Nīkstot šajā bezgaisa telpā bez Wi-Fi, dažuviet pat bez normālas telefona zonas un nemaz nerunājot par ventilāciju, sākām spriest, ka šī jau sanāk gandrīz vai Ženēvas konvencijas pārkāpšana.

                                                          Ilustrācijai - igauņu kolēģis no skābekļa trūkuma pat uz laiku atslēdzās! :)

  Aiz bezdarbības sākām aplūkot telpas... Atradās arī ledusskapis - igauņu kolēģi gan nebija ieinteresēti to atvērt, es gan... nekā daudz jau nebija, bet atrasto pusizdzerto vīnu kāds zinātājs raksturoja kā saldu, bet pārāk aukstu... par vēlu atradām...

Apsvērām iespēju arī uzlaikot kādu kleitu, bet, kā redzams no Mika sejas izteiksmes, diez vai mums kāda no šīm kleitām būtu derējusi (šeit arī manu spaiņbeņķi var redzēt)

Tā kā ar mobilajiem sakariem mūsu būcenī bija pašvaki, par vizītes gaitu un paziņojumiem visi bijām informēti nu, drusku vairāk kā par nulli. Atlika izlīdzēties ar kolēģu atsūtītajiem kopsavilkumiem, līdzpaņemtajām grāmatām un spēlītēm telefonā.

The event

Kad pulkstens tuvojās jau 15:20 (prezidentu uzruna bija plānota 15:45), sākās kustība. No pagraba mūs izveda hallē, kurā sākās žurnālistu dalīšana pēc sejām. kāda neliela auguma tumšādaina sievietīte pirmajā rindā nostādīja operatorus (loģiski, viņiem taču jānobāzējas laicīgi), vienā paklāja pusē igauņu televīzijas žurnālistus, otrā rakstošo presi. Es tiku pieskaitīts pie rakstošās. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāda bija jēga stādīt cilvēkus rindā, pēc principa: divi igauņi, tad pāris amerikāņi, tad igaunis un ai, labi pārējie.. ejam...

Lielajā paziņojumu telpā, kur pirmajās rindāsjau bija ērti sasēduši svarīgie valstsvīri, ienācām vieni no pēdējiem. Aiz visu operatoru mugurām pat īsti neko saredzēt nevarēja. uzrunas kā jau uzrunas un par tām jau noteikti ir rakstīts, bet bija kāds novērojums... lūk, bilde (c) Prezidenta kanceleja:

Kamēr Ilvess runāja, viņam bija interesanti, kad sāka runāt pārējie, viņš te skatījās griestos, te aizvēra acis un izlikās aizmidzis, te rādīja pilnīgi neieinteresētu seju (Žēl, ka uz rakstīšanas brīdi igauņu kolēģis neatsūtīja šīs bildes). Prezidents Bērziņš pat Obamas runas laikā vairāk pētīja griestus, sienas, logus un neizskatījās, ka klausās. Pats Obama izskatījās pārsteidzoši saguris, izkāmējis un gaužām sirms. Arī runāt runāja klusi un bez lieka entuziasma. Vienīgi Daļa Grībauskaite savā nemainīgi tumši zilajā kostīmā stāvēja kā karavīrs pie brīvības pieminekļa! par to viņai cepuri nost!

Tas prieks un laime bija īss - minūtes 10 uz visiem četriem! Un atkal - prom no šejienes. Vēl gan bija laikam jāpagaida, kad visi aizbrauks, jo iedzina mūs atkal citā telpā, kur uz galdiem bija rakstīts "White House Pool". Telpa ar krēsliem un galdiem, kur noteikti pirms tam bija uzturējušies amerikāņu delegācijas žurnālisti. Tikām pat pie dažiem malkiem kolas un es pie vesela viena cepuma!

Nu ko, lielais notikums jau faktiski bija beidzies tā arī nesācies... Uz Obamas uzrunu Nordea koncertzālē tā arī nepaspēju, jo tur pēdējais žurnālistu ierašanās brīdis bija 15:45... Šajā laikā mēs tikai pametām prezidentu tikšanās vietu. Runa esot bijusi laba un tai noteikti daudzi jau sekojuši. Ja nē - skatieties to vēlreiz šeit! Lai arī vēlāk komentāros man teica, ka runa esot bijusi spēcīga, iespējams, iepriekš minēto apstākļu dēļ, arī vēlāk to noklausoties, es īpašu sajūsmu par to neizrādīšu!

Īpaši tālu jau no pašas uzrunas vietas nebiju - tās pašas ēkas otrā pusē, kur restorānā "Lido" montēju iegūto "dārgo materiālu", tad skrēju ārā uz ielas ierakstīt savus tekstus (pa vidu vēl SD karte nobloķējas un telefons sāk izrādīt pigorus), skrēju atpakaļ uz kafejnīcu meklēt internetu un tikai pēdējā brīdī visu sūtīju Radio. Kā tas viss sanāca, droši vien dzirdējāt, ja ne - šeit klausāms gan mans gabals, gan Toma materiāls LTV.

Mans paša viedoklis - mūsdienu moderno tehnoloģiju laikmetā radio žurnālistiem šādas vizītes nav nepieciešamas, jo interneta tiešraides nodrošina labāku kvalitāti, ekonomē laiku un nespīdzina cilvēkus, liekot tiem gaidīt n-tās stundas!

Ceļš mājup

Laikam punktu uz "i" maniem piedzīvojumiem Tallinā uzlika Statoil pārdevēja, kas ne vella nesaprata angliski, taču tajā brīdī jau man bija vienalga, jo kopš rīta dabūju paēst ko vairāk kā vienu cepumu!
Bet...
Cik līdzeni un plaši ir Igaunijas lielceļi! Tas tā, īsos vārdos... tā vien gribējās teikt, ka mūsu bāleliņiem no Satiksmes ministrijas un ceļu būves firmām vajadzētu tik vien kā pār robežu pārbraukt, lai pieredzi smeltos. Ceļi tik gludi, ka pat braukt būtu garlaicīgi... Skaties pa labi, pa kreisi, skaties, kā migla ceļas, a iemigt nevar...
Tikko kā iebraucām Latvijā sākās ierastā auto šūpošanās un drebēšana uz mūsu ceļiem. taču tikai Latvijā arī pa šādiem ceļiem, braucot uz 110km/h Ainažos ir grūti noķert fūri (nemaz nerunājot par apdzīšanu). Šī līganā gāzelēšanās, manevrējot starp ceļu ielāpiem, līdzinājās ieaijāšanai, un ilgi gaidītais miegs bija klāt dažu minūšu laikā.

Bet vecais, sagrabējušais Rīgas mikriņš uz Mārupi jau atkal uzjundīja īstas patriotisma jūtas - es taču šajā pilsētā pat katru bedrīti zinu! Ne tā kā tur - Ziemeļu kaimiņvalstī!