Jeb: pavisam citas ielas, Miļinkēvičs un īsa pamācība mīlēšanā
Nu, kā jau biju cerējis, šī diena bija nedaudz interesantāka, nekā iepriekšējā.
Plāns celties 8-ņos īsti nenostrādāja, jo, vadoties pēc iekšējā pulksteņa bez modinātāja pamodos jau 6:47… Lēmums aizvērt pēc tam uz brītiņu acis izvērtās par nomiedzi līdz pat 8:45…
Jau iepriekšējā raksta beigās minēju, ka kāds man naktī zvanīja. Tas man saslēdzās kopā ar sapni, ka man ir zvanījis kāds opozīcijas aktīvists, ka man viņš jāmēģina satikt. Tad vēl sapņoju kaut ko mistisku par kaut kādu draugu sarīkotu izdzīvošanas maratonu, trijām pūcēm, kas saplosījušas ceturto, salmos nomestu cigareti, kas noveda pie tā, ka uz salmiem vēlāk gulošās lauvas pelnos izkasīja dzīvu, bet tādu sodrējiem notraipītu Upīti un vēl divus cilvēkus.. Nu, vienu vārdu sakot, kārtējie mani murdziņi!
Pēc visa šī nācās vien atgriezties realitātē. Sauc plānajiem aizkariem izskatījās, ka ārā viss kā iepriekš. Tauta kūņojās, auto braukā… Arī ziņu lapās nekādu sensāciju īpaši nebija. Ja nu vienīgi tas, ka iepriekšējā vakarā pirms manas došanās uz restorānu vienā no manas metro līnijas stacijām esot atrasts pamests sainis un sapieru dēļ stacija ir bijusi slēgta uz stundu, radot baigos sastrēgumus.
Tuvojās jau laiks, kad bija jādodas uz interviju ar Aleksandru Miļinkēviču. Īsti nevarēju saprast, kā ģērbties, jo cilvēks tomēr ļoti pat zināms. Ko prasīt izdomāju diezgan ātri un devos ceļā…
Izejot no viesnīcas sapratu, ka šoreiz laikam atkal drusku esmu nošāvis šķērsām ar apģērbu. Jaku ar kapuci tomēr vajadzēja vilkt, jo ārā diezgan pamatīgi sniga. Līdz ar to ne viesnīcas priekša vairs bija tik tīra, ne ielas un trotuāri. Sniga tā, ka neviens dienests laikam īsti netika galā.
Taču tas īpaši netraucēja. Aptuveni pusstunda ceļā un atkal esmu tajā pašā vietā, kur tieši 24 stundas atpakaļ. Tā pati iela, tikai blakus māja… pie sevis nodomāju – riktīgais opozīcijas rajons!
Atkal kārtējais konsperatīvais dzīvoklis… Mani sagaidīja pats Miļinkēviča kungs, kurš izrādījās patiesībā loti vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Piedāvāja man tēju un ļoooti atvainojās par to, ka neesot cukura. Redz, vakar vakarā esot bijis seminārs jauniešiem par vēlēšanu novērošanu, bijuši daudzi žurnālisti un visu cukuru izēduši.
Lieki laiku netērējot, ķērāmies pie sarunas. Patiešām interesanti klausīties par to, kāpēc opozīcija nav vienota, kādas ir katra kandidāta ambīcijas, kāds ir pats Lukašenko, uz kurieni virzās Baltkrievija, ko varētu darīt Latvija, lai palīdzētu. Izrādās viņiem šausmīgi trūkst finansiālo līdzekļu, jo vietējais bizness palīdzēt nevar – tiklīdz kāds atbalsta pat pilsoniskas aktivitātes, bizness tiekot iznīcināts! No latvijas puses morālais atbalsts esot, taču tāpat kā pārējā Eiropā atbalsts kļūstot arvien mazāks. Visticamāk, tas krīzes un pašu iekšējo problēmu dēļ! (Šo sarunu varēs noklausīties LR1 arhīvā – skanēšanas laiks 19. decembrī apmēram 8:15. iesaku! Pašam patika)
Intervijas beigās Miļinkēviča kungs vēlreiz pateicās, ka esmu pie viņa ieradies un vēlreiz atvainojās par to, ka tēja bija bez cukura!
Jau out of record parunājāmies par to, kā viņam tikko gājis Briselē, kur visi it kā esot klausījušies par situāciju Baltkrievijā, bet nekādas dzirkstelītes acīs vairs nevienam neesot… Aš žēl sametās…
Pajautāju, vai gadījienā kaut kur tuvumā nav kāds vēlēšanu iecirknis, kurā varētu apskatīties, kā notiek iepriekšējā balsošana. Pats gan Miļinkēvičs nezinot, kur tas varētu būt, bet viņa palīgs gan varot sniegt šādu info. Izrādījās, ka tieši šādu pašu jautājumu pašlaik viņam uzdeva puisis no Polijas radio Saša. Nu, viņš gan vēlāk izrādījās baltkrievs, kurš strādā Polijas radio baltkrievu nodaļā, dzīvo Varšavā, kur tikko pabeidzis studēt politoloģiju. Tā kā viņam žurnālista akreditācijas vēlēšanām nebija (tikai vietējā), bet man bija (ārlietu ministrijas izsniegtā) nolēmām doties uz vienu no „ tipa problemātiskajiem” iecirkņiem. Dabūjām telefona numurus četriem neatkarīgajiem opozīcijas novērotājiem, kas it kā šajā iecirknī esot darbojušies un pārkāpumus manījuši.
Vēl pirms projām iešanas safotografējāmies ar Miļinkēviču. Vīram tiešām labs rokasspiediens! Saša solīja vēlāk bildes atsūtīt…
Devāmies ceļā…
Atklāti sakot, nevienam no mums tādas pilnīgas saprašanas par to, kur tad īsti tas iecirknis atrodas, nebija. Taču aptuvena nojausma bija – otrā pilsētas galā, vēl tālāk aiz manas viesnīcas. Vēl pirms nokļūšanas metro uz ielas sastapām „vesna” šefu Alesju Bialiatsky, kurš smaidīdams sasveicinājās kā ar veciem draugiem un aizrādīja, lai velkot cepuri galvā… man jau likās, ka tomēr tik traki nav!
Metro, pārbrauciens līdz pašai otras līnijas gala stacijai Kamennaja Gorka (vai gora?)
Izejot ārā, zem kājām sniega jau diezgan vairāk, uz ielām arī sāk parādīties putra… štrunts par manu cepuri, jo man labi zābaki, a liela daļa no baltkrieviem vēl staigā kaut kādās vasaras kurpītēs. Laikam pieraduši pie tīrajām ielām… bet tomēr, apskatoties apkārt nākas secināt, ka es tiešām esmu gandrīz vai vienīgais bez cepures, turklāt vēl pliku pauri… Mjā, šeit bez cepures atļaujas staigāt tikai jaunas sievietes, lai nesabojātu frizūru!
Ejot pāri ielai Sašam teicu, ka dīvaini – tādi laika apstākļi, bet nevienas avārijas. Sak’, visi baigi mierīgi brauc.. un tā arī bija… nogājām kādu kilometru, lai nebūtu jābrauc ar tramvaju. Bērni slidinās pa kalniņiem kartona kastēs, sētnieki mēž māju priekšas (vienas mājas priekšā toč gāja uz goda raksta cienīgu kvalitāti – mūsējiem sētniekiem vajadzētu pamācīties!), kāda vecāka sieviete izvedusi pastaigāties trīs krančus, kas sasieti vienā pavadā. Ieķiķinājām – sak’, kamanu suņi ir, bet kamanas nospertas. Un tad sākās jautrība!
Pie pārejas kāda sieviete sauca savu raudošo dēlu, lai tas taču beidzot nākot uz priekšu, uz ko dēlēns skaļā raudošā bļāvienā atbildēja: „Я хочу чтобы папа мне купил пистолееееееееееееееет!” šis izmisuma pilnais bļāviens priekšvēlēšanu dienā izraisīja pamatīgus smieklus gan man, gan Sašam… kā arī pavisam netālu esošajam bērneļa tēvam!
Otrpus ielai trolejbusa pieturā divām kundzītēm, vienai ap 60, otrai vairāk, prasījām, kur īsti atrodas 157. skola, kurā ir iecirknis. Jaunākā nezināja, bet vecais tantuks izrādījās īsts atradums.
Izrādās viņas vecais ģeds tur esot gājis balsot, skola atrodoties vienu pieturu tālāk, aiz tā tur veikala, pagalmā. Pateicām laipni paldies! BET! Tantuks negaidot vērsās pie manis. Viņai esot man aizrādījums. Es prasīju, vai tas saistīts ar to, ka man nav cepures. JĀ! Un tālāko jau varētu mēģināt aprakstīt šādi:
„Nedrīkst šitā te ziemā staigāt bez cepures, sapūtīs, saaukstēsies, sazin kas būs ar galvu. Nedod Dievs, ka sanāks kā manam dēlam, kurš sasaldēja ausi, tad viņam taisīja galvu vaļā, tīrīja, lika iekšā plāksni utt. Jāģērbjās ir, jo, ja nu kāda tomēr gribēs tevī iemīlēties, tad iemīlēsies arī apģērbtā. Redz kā senos laikos cilvēki staigāja velteņos, pufaikās, galifē biksēs un ausainēs ar nolaistām ausīm un tāpat iemīlējās. Un nešķīrās, jo bija kauns šķirties. Dzīvoja visu dzīvi kopā un viens otru mīlēja. Kā viņas tēvs, kurš 1937. gadā (tad kad pašai viņai bijuši 6 gadi) mirdams prasīja mātei piedošanu par to, ja nu kaut ko dzīvē ir ne tā izdarījis. A māte pat visas dzīves laikā neesot dzirdējusi, ka viņš viņu par duru nosauktu. Tagad zina’, visi te dzīvo, kā viņu tur sauc, civilajā laulībā, sit viens otru un sauc par tādu un šitādu. Tā laikam tagad pieņemts, bet īsti labi jau tā nav! Un vispār, ja es tevi vēlreiz redzēšu ar pliku galvu, es tevi atcerēšos un tu man dabūsi!”
No vienas puses smīkņāju, no otras sapratu, ka šeit iebilst īsti nav ko. Apsolīju tantukam, ka noteikti ģērbšos siltāk. Pie sevis nodomāju, ka mana māte šīs kundzītes teikto par cepurīti būtu gatava man ietetovēt kaut vai uz pieres!
Nu, tas apmēram tā…
Tantuki norādīja, kurā trolejbusā jākāpj un pašas ar stutējās iekšā. Pēc vienas pieturas visi kāpām ārā. Uzreiz gandrīz nomaucos uz slidenā ceļa, Sašam tas pats atgadījās pēc sekundes. 80-mit gadīgais tantuks gan ļoti naski cilpoja uz ielas pusi, vēlreiz norādot, ka skola ir aiz šīs te bodes. Pārejot pāri ielai pametu acis uz otru ielas pusi un…. Tajā pašā brīdī, tajā pašā slidenajā vietā jauns VW ielikās aizmugurē trolejbusam un blakus kāds, to visu redzot, arī uzmeta kājas gaisā un bija horizontāli!
Pie sevis atkal domāju, ka nevajag man „karkaķ” par tām nelaimēm. Pirms dažām nedēļām jau izteicos darba kolēģiem, ka apnicis ziņot par ekonomiku un gribu mazu kariņu.. nākamajā dienā Korejas sāka apšaudīt viena otru…
Beidzot bijām nokļuvuši skolā, kas atrodas šausmīgi neglīta daudzstāvu māju rajona pšā centrā. Šādi rajoni Minskā esot ļoti daudzās vietās un visi principā ir vienādi. „Ļikteņa ironija, jeb vieglu garu”
Norādītajā skolā izrādījās veseli 3 iecirkņi. Mēģinājām atrast to vienu, kurā bija jābūt mūsu apsolītajiem novērotājiem.
Iecirknī Nr. 37. mūs laipni uzrunāja kundze vārdā Ludmila Mihailovna – vēlēšanu komisijas vadītāja. Sieviete ap gadiem 45, ārste. Pastāstīja, ka šeit viss notiekot atbilstoši likumam, parādīja, cik nobalsojuši, cik vēl jābalso, parādīja urnas (tiešām aizzīmogotas ar plastilīnu, kam pa vidu šnorīte)… Cilvēki nākot dažadi, arī vēlēšanu komisijā strādājot dažādi ļauži, gan no uzņēmēju, gan no uzņēmumu vidus, gan pensionāri, gan kreiso spēku pārstāvji, gan, gan, gan… Sak’, vienīgā problēma, ka komisijā 12 sievietes un 1 vīrietis – šim vienam pašam esot grūti pārnest galdus, lai iekārtotu lielāku balsošanas vietu īstajai vēlēšanu dienai. Protams, ka interesējāmies, kur tad ir neatkarīgie novērotāji. Jā, esot, taču kaut kur izgājuši un kad būs nezinot. Viņi gan esot parakstījuši aktus, ka nekādu pārkāpumu nav! Tad Ludmila Mihailovna piedāvāja mums kafiju, tēju vai cepumus, no kā laipnīgi atteicāmies. Jāstrādā tomēr!
Aprunājāmies arī ar novērotāju no organizācijas „Belaja Rusj” (Lukašenko atbalstītāji). Strādājot šeit ideoloģiskas pārliecības dēļ, visu skatoties, visu zinot, neko neesot redzējusi, aizzīmogošana notiekot kārtīgi utt. Nu, secinājums viens – gan Ludmila Mihailovna, gan novērotāja Irina laikam tomēr sniegtās instrukcijas ir iemācījušās no galvas tīri labi!
Atvadījāmies, mūs joprojām aicināja uz tēju, bet mēs devāmies intervēt vēlētājus un.. censties beidzot atrast tos „mūsu” novērotājus. Prasījām cilvēkiem, par ko tad balsoja un kāpēc pirms termiņa? Visi atbildēja – rīt jāstrādā un balsojām par Lukašenko! Tikai viena sieviete ap 35 izrādījās ļoti kolorīta: sak’, out of record varu jums pateikt, ka man vienkārši slinkums svētdienā iet balsot. šodien gan, gāju uz bodi, gāju uz turieni, ieraudzīju iecirkni, iegāju nobalsot. Kāpēc par Lukašenko – da pierasts pie viņa, pastāvīgums nozīmējot stabilitāti. Turklāt šamais tak tāds īsts brutāls vīrišķis. Sievietēm patīkot! Pēc tam, kad dēls piedzimis, viņa reitings sieviešu vidū vispār esot kāpis, jo, redz, tak atrodot laiku demogrāfisko situāciju uzlabot. Turklāt vēl tāds sportists un mākslinieks….
Abi ar Sašu apsmējāmies…
Pie iecirkņa ārpusē uzturējāmies vēl kādu brīdi – vai tad beidzot izdosies sazvanīt tos novērotājus un aprunāties? Viens neatbild, otrs būšot rīt, trešā arī šodien nebūšot, jo esot augstskolā, ceturtā ar šodien iecirknī nav bijusi un strādāšot rīt. Līdz ar to jautājums – kurš kuru čakarē? Bet tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas!
Lai arī Saša bija gaužām neapmierināts par to, ka būs jātaisa pro-Lukašenko gabals, man īsti vairs negribējās salt un teicu, ka jādodas uz viesnīcu. Kā nekā daudz darāmā. Atgādināju Sašam, lai atsūta bildes un savus kontaktus. Atvadījāmies…
Viņš kaut kur ar trolejbusu, es ar 15000 rubļu taksi uz viesnīcu… Sēžoties taksī, teicu taksistam, ka šitais sasistais VW joprojām te stāv.. un trolejbuss arī. Pirms stundas redzēju pašu avāriju… uz šo manu uzrunu saņēmu atbildi – kuš, šeit mašīnās par to nevajag runāt. Un vārdu „avārija” vispār nevajag pieminēt…. Īsti līdz galam nesapratu, bet tālāk klusēju…
Pirms atgriešanās viesnīcā nopirku šokolādi, kas bija ne tikai ar riekstiem, bet arī „Екстрамолочная”.. baigi sagribējās.
Viesnīcā daudz darba, daudz tulkošanas, daudz skaņu graizīšanas, daudz sūtīšanas, sāpes mugurā, nosēdēts dibens un nogurums…
Viss, eju gulēt!
Rīt – D-Day! Wish me good luck!
P.S. Sniega vētra aiz loga turpinās…
P.P.S. Saša neatsūtīja ne bildes, ne kontaktus! Polis (nu labi, baltkrievs) uzmeta arī šeit!
sestdiena, 2010. gada 18. decembris
piektdiena, 2010. gada 17. decembris
Baltkrievija. 3 diena
Jeb: salavecis viesnīcā un vakariņas restorānā
Nu, kā jau biju ieplānojis iepriekš, šai vajadzēja būt pirmajai īstajai darba dienai, bet no otras puses tai arī vajadzēja būt tādai kā nelielai atpūtas dienai pirms lielās strādāšanas.
Lai arī pirmā intervija bija ieplānota tikai 11-os, cēlos jau tūlīt pēc 7-iem. Pastrādāju, pamontēju, patulkoju.. ļoti relaksēti. Logi, lai arī atrodas uz ielas puse (Nu, Puškina prospekts nav nemaz tik maza štrāsīte), skaņu slāpē pat ļoti labi un tas nav maznozīmīgs fakts, ja gribas kaut ko normālu ierakstīt.
Tas viss sīkums, bet bija pienācis laiks braukt uz interviju ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītāju vārdā Ales Bialiatsky. Sazvanoties ar viņu jau uzreiz nopratu, ka šī nu nebūs nekāda glaunā tikšanās modernā ofisā, jo adreses bija – tāda un tāda iela, tāds un tāds numurs, otrā arka, ieeja pagalmā, 4 podjezds un tāds un tāds dzīvoklis. Atkal sākās grūtības ar ceļā pavadāmās distances aprēķināšanu. Kaut gan, atklāti sakot, saprast Minskas metro izrādās ir gaužām vienkārši – divas līnijas, viena pāreja! Un viss…
No viesnīcas izgāju tikai aptuveni 10:20 un nepagāja man liekas pat visas minūtes 35-as kad biju jau galā. Un tās ir veselas 7 pieturas ar pārsēšanos… metro normāli iet katras aptuveni 4 minūtes…
Ierodoties „Vesna” birojā sapratu, ka man ir izrādījusies taisnība. Viņi tiešām strādā konsperatīvā dzīvoklī. Nu, atklāti sakot, nekā konsperatīva nav, jo visi zinot, kur viņi bāzējas taču nekādu represiju īpaši neesot.
Ales izrādījās sirms kungs ap gadiem 50. Pirmais, ko viņš man pateica, ka šorīt esot latviešu rīts, jo pirms manis uz interviju bijusi Judīte Čunka no LTV. Eh, laikam tomēr nevajadzēja viņai teikt, kur braukšu un ar ko runāšu.. kaut gan no otras puses, Judīte ar šamējiem esot tikusies arī iepriekš.
Pirmkārt jau runājām par pašu „Vesnu”. Tā ir cilvēktiesību organizācija, kas ir izveidota jau 80-to gadu pašās beigās, lai aizstāvētu Černobiļas seku novērsēju intereses. Izrādās toreiz ir bijusi pirmā reize (kura gada pavasarī īsti neatceros), kad varas iestādes ir vardarbīgi vērsušās pret, nu… opozīciju. Kopš tā laika organizācijai nākas darboties principā nelegāli, jo jau 7-ņus gadus viņiem neļauj oficiāli reģistrēties. Taču viņi turpina darboties, eksistē par dažādu ārvalstīs esošu fondu un Eiropas Savienības piešķirto naudu. Savukārt, lai varētu kā novērotāji piedalīties šīgada vēlēšanās viņi startē vienotā komandā ar vietējo Helsinku grupu. Pašlaik organizācijā esot daži desmiti cilvēktiesību aizstāvju, un uz šīm vēlēšanām aptuveni 600-t brīvprātīgie īslaicīgie novērotāji…
Mūsu saruna galvenokārt bija vērsta uz pašlaik Baltkrievijā notiekošo pirmstermiņa balsošanu. Lūk apmēram dažas lietas, ko man izdevās uzzināt:
1. Iepriekšējā balsošana ir reālākais veids, kā krāpties ar rezultātiem (tāds rīkojums faktiski vēlēšanu komisijām esot dots „no augšas”). Galvenais tas saistīts ar iedzīvotāju piespiedu balsošanu – lielos kolektīvos draudot ar atlaišanu, ja nebalsos, universitātēs – ar grūtībām mācībās utt.
2. viena no lielākajām problēmām esot balsošanas urnas, kas tikai dažās vietās ir caurspīdīgas. Citur tās esot vienkāršas finiera kastes, kuras ir kaut kā saskrūvētas un tikpat viegli var tikt izjauktas. Tajās esot daudz spraugu – pietiekami lielas, lai varētu samainīt biļetenus. Urnas esot aizzīmogotas ar plastilīnu, tā kā arī šeit ir vieta krāpšanai.
3. Vislielākā problēma esot balsu skaitīšanas process. Vēlēšanu komisijās gandrīz visi ir vietējo varas iestāžu ielikteņi. Tipa – ceha priekšnieks ir komisijas vadītājs, bet ceha darbinieki – komisijas locekļi, direktors vadītājs, skolotāji locekļi utt. demokrātisko spēku pārstāvju visās komisijās visā valstī esot aptuveni veseli 0,25%... Balsu skaitīšana notiek aizklāti. Katrs no komisijas skaitot „savu kaudzīti” biļetenu (ko viņš tur ieraksta, neviens nezina). Tālāk komisijas loceklis datus par savu kaudzīti nodod vadītājam, kurš arī nevienam neko nenojaušot uzraksta galīgo rezultātu. Visticamāk – vēlamo un nepareizo (vai „pareizo”?)
4. Līdzšim gan par baigiem pārkāpumiem nevarot runāt, jo viss notiekot mierīgi. Pašlaik atliekot tikai minēt, cik tad īsti procentus Luka dabūs – vairāk kā 70 vai vairāk kā 80. opozicionāriem – katram būšot apmēram 1,5%
5. Runājot par 19. decembri un opozīcijas mītiņu oktobra laukumā, Aless bija diezgan skeptisks. Visticamāk, ieradīšoties tikai līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Tas esot ļoti, ļoti maz, jo agrāk savākt 40-50 tūkstošus nav bijusi problēma. Viņš uzskata, ka sabiedrībā tomēr nav tādas baigās vēlmes cīnīties, jo nav īsti jēgas… Jēga varot parādīties nākamajos gados, kad baltkrievus gaida nopietnas finansiālās problēmas…
Nu, tas tā, īsumā… Uzzināju, ka vēlēšanu dienā būs presene un arī nākamajā.. būs jāaiziet… Un jā, ja kādam ir vēlme apskatīties, ko tad īsti dara „Vesna” to var izlasīt viņu mājas lapā (kuru starp citu vara pa TV vakar esot bargi kritizējusi, ka tie to vien darot, kā sūdus rokot) http://spring96.org/
Ar to arī atvadījāmies un devos mierīgi atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam vēl ātrais ieskrējiens pabrokastot McDonaldā. Kā jau tas vienmēr un visur ir, Mc ir piln’[igi vienāds. Cena gan drusku mazāka, nekā Latvijā.
Vienīgais, ko nepaspēju Mc, ir iedzert kafiju. Nu, katrā ziņā nekur šeit līdzi uz numuriņu kafiju nedod. Ja arī dod, tad viesnīcas kafija izrādījās gana dārga, bet gana laba. Kafejnīcā parunājos arī ar trijiem vīriem no Krievijas, kas no Baltkrievijas uz Samaru dzenot automašīnas. Esot pietiekami izdevīgi – uz vienu auto varot nopelnīt pa 5-6 tūkstošiem $. Pārsvarā vedot diezgan jaunus BMW, Mercedesus, AUDI, VW… grūtības gan esot nevis ar šejienes iestādēm vai apstākļiem, bet gan ar Krievijas ceļiem, jo ziemas laikā ceļā varot nākties pavadīt pat vairākas dienas. Viens no vīriem tā sapņaini izteicās, ka Eiropā droši vien mašīnas esot vēl lētākas nekā šeit… Protams!:)
Pirms devos uz savu numuru strādāt pievērsu uzmanību daudzajām kamerām un izgaismojumam foajē. Domāju, vai tiešām kāds no vēlēšanu kandidātiem ieradīsies vai? Nē… Bija ieradusies persona, kura noteikti iegūtu vēlēšanās 150% iedzīvotāju balsis – Salatēvs! Nu tad šo arī intervēja, filmēja, cilvēki ar mikriponiem taisīja šovu… Kā nekā tuvojas Jaunais gads!
Ieplānotos darbus biju plānojis padarīt laicīgi, jo īsti nevarēju saprast, kā īsti būs ar gabalu nosūtīšanu uz Latviju. Galu galā, internets te galīgi nav superātrs. Laicīgi sagatavoju gabalu gan apskatam, gan sagraizīju Igora un Svetas interviju… paklausījos un izklausījās nu ļooooti pat salkana.. bet,tādi nu bija tie apstākļi un tā nu cilvēki domā. Nekas, sak’, sāksim ar medus mucu un pēc tam sāksim tajā pamazām liet iekšā drusku piķi!:)
Nu, katrā gadījumā visu izdarīju laikā un bez liekas steigas!
Astoņos vakarā biju ieplānojis beidzot normāli pavakariņot! It kā sākotnēji biju plānojis vakariņot kopā ar to pašu blogeri Viktoru, taču viņš diemžēl netika un kompāniju man sastādīja arī jau iepriekš minētais Igors Mariničs.
Izrunājāmies par šo un to. Vairāk par tādām cilvēciskām un praktiskām lietām. Drusku žēlojos, ka līdz viesnīcai ir patālu no centra, uz ko Igors atbildēja, ka patiesībā daudz izdevīgāk būtu bijis īrēt dzīvokli centrā, kas maksātu apmēram 50$. Atceros, ka savulaik Zvejnieks laikam tā arī darīja. Bet, kā saka, no kļūdām mācās un būs kārtējā mācība priekšdienām!
Man radās spontānā ideja apprasīties, ko tad īsti pats Igors darīs vēlēšanu dienā. Viņš atbildēja, ka īsti plānu neesot. Cenšoties visu ko izdomāt, lai vakarā nebūtu jāiet uz Oktobra laukumu, bet beigās laikam tomēr iešot gan.
Līdz ar to piedāvāju, ka varētu izmantot viņa kā taksista pakalpojumus, jo ar savu transportu tomēr tik lielā pilsētā varētu būt vieglāk un ātrāk pārvietoties. Igoram šī ideja gana labi patika un nolēmām vēl šo ideju apsmadzeņot rīt.. Jāizdomā īsti, kur tad gribēšu braukt un ko redzēt… protams, joka pēc teicu, ka par spīti vēlēšanām es rīt gribētu būt Bobruiskā (350km no Minskas), kur letiņu U20 hokejisti tiekas ar baltkrieviem.
Nu, pats restorāns bija gana glauns. (Šeit var aptuveni gūt priekšstatu http://www.brovar.by/eindex.htm?/emain.htm ) Ideja apmēram kā mūsu Lido, tikai kaut kur labāka. Arī šeit uz vietas brūvē alu… Kā jau minēju, galdiņš bija jāpiesaka iepriekš… pašā restorānā ir vairākas zāles – mednieku, makšķernieku utt… Spēlē dzīvā mūzika, proti vīri ar vijoli, ģitārām, kontrabasu un citiem pripambasiem, kas staigā ap galdiņiem un dzied. Dažubrīd tas viss liekas pārāk skaļi.
Mēs sēdējām mednieku zālē – pie sienām dažādas smukas un prikolīgas bildītes. Uz vienas, piemēram, attēlots mednieks ar suni un apakšā paraksts (varētu tulkojums būt apmēram tāds – mērķēju vai nemērķēju, bet vilku paņēmu! Būtu es šo frāzi zinājis medību sezonas atklāšanā, kad pats ar vilku sastapos…
Ēdienkarte ļoti plaša un šai pusei pietiekami dārga. Lūk mana izvēle:
Liellopa steiks – 76850 rubļu (Ls 13.60)
Rīsi ar dārzeņiem – 5620 (0.99)
Alus gaišais – 10610 (1.88)
Alus tumšais – 11560 (2.05) (pasniedza interesantā šķībā kausā. Nezinu, vai speciāli)
Kopā: 18.52
Nu, īstenībā jau nav nemaz tik traki.
Jautrākais bija tas, kā es mēģināju norēķināties ar karti. Nu, jau pie ieejas man apsargs paziņoja, ka par to, ka gribu norēķināties ar karti, ir jāinformē administrators. Es informēju it kā oficianti. Kad atnesa rēķinu, iedevu karti. Protams, to kartes nolasāmo aparātu klāt nepienesa. Tā vietā pēc minūtēm 2 pie manis pienāca un teica, lai sekoju viņai, jo esot vajadzīgs PIN kods. Jākāpj bija uz otro stāvu, kur sēž kundzīte tādā kā kases telpā. Pa lodziņu man padeva karšu termināli un varēju ievadīt kodu. No tās kasieres redzēju tikai roku… Nu, vēl kāda pusotra minūte kamēr notiek transakcija un viss ok…
Ar to arī vakars principā bija beidzies. Mierīgi atvadījāmies, Igors nogādāja mani līdz viesnīcai. Vakara sarakste ar mājām, vakara atskaite nācijai un pie miera…
Tas arī viss!
Līdz rītam!
P.S. Es tikai nesaprotu, kas tas bija par mūdzi, kas no Latvijas man zvanīja 1:40 naktī… kaut kāds baigais troksnis bija un neviens īsti nerunāja.. Numuru nepazinu! Trubu nometu…
Nu, kā jau biju ieplānojis iepriekš, šai vajadzēja būt pirmajai īstajai darba dienai, bet no otras puses tai arī vajadzēja būt tādai kā nelielai atpūtas dienai pirms lielās strādāšanas.
Lai arī pirmā intervija bija ieplānota tikai 11-os, cēlos jau tūlīt pēc 7-iem. Pastrādāju, pamontēju, patulkoju.. ļoti relaksēti. Logi, lai arī atrodas uz ielas puse (Nu, Puškina prospekts nav nemaz tik maza štrāsīte), skaņu slāpē pat ļoti labi un tas nav maznozīmīgs fakts, ja gribas kaut ko normālu ierakstīt.
Tas viss sīkums, bet bija pienācis laiks braukt uz interviju ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītāju vārdā Ales Bialiatsky. Sazvanoties ar viņu jau uzreiz nopratu, ka šī nu nebūs nekāda glaunā tikšanās modernā ofisā, jo adreses bija – tāda un tāda iela, tāds un tāds numurs, otrā arka, ieeja pagalmā, 4 podjezds un tāds un tāds dzīvoklis. Atkal sākās grūtības ar ceļā pavadāmās distances aprēķināšanu. Kaut gan, atklāti sakot, saprast Minskas metro izrādās ir gaužām vienkārši – divas līnijas, viena pāreja! Un viss…
No viesnīcas izgāju tikai aptuveni 10:20 un nepagāja man liekas pat visas minūtes 35-as kad biju jau galā. Un tās ir veselas 7 pieturas ar pārsēšanos… metro normāli iet katras aptuveni 4 minūtes…
Ierodoties „Vesna” birojā sapratu, ka man ir izrādījusies taisnība. Viņi tiešām strādā konsperatīvā dzīvoklī. Nu, atklāti sakot, nekā konsperatīva nav, jo visi zinot, kur viņi bāzējas taču nekādu represiju īpaši neesot.
Ales izrādījās sirms kungs ap gadiem 50. Pirmais, ko viņš man pateica, ka šorīt esot latviešu rīts, jo pirms manis uz interviju bijusi Judīte Čunka no LTV. Eh, laikam tomēr nevajadzēja viņai teikt, kur braukšu un ar ko runāšu.. kaut gan no otras puses, Judīte ar šamējiem esot tikusies arī iepriekš.
Pirmkārt jau runājām par pašu „Vesnu”. Tā ir cilvēktiesību organizācija, kas ir izveidota jau 80-to gadu pašās beigās, lai aizstāvētu Černobiļas seku novērsēju intereses. Izrādās toreiz ir bijusi pirmā reize (kura gada pavasarī īsti neatceros), kad varas iestādes ir vardarbīgi vērsušās pret, nu… opozīciju. Kopš tā laika organizācijai nākas darboties principā nelegāli, jo jau 7-ņus gadus viņiem neļauj oficiāli reģistrēties. Taču viņi turpina darboties, eksistē par dažādu ārvalstīs esošu fondu un Eiropas Savienības piešķirto naudu. Savukārt, lai varētu kā novērotāji piedalīties šīgada vēlēšanās viņi startē vienotā komandā ar vietējo Helsinku grupu. Pašlaik organizācijā esot daži desmiti cilvēktiesību aizstāvju, un uz šīm vēlēšanām aptuveni 600-t brīvprātīgie īslaicīgie novērotāji…
Mūsu saruna galvenokārt bija vērsta uz pašlaik Baltkrievijā notiekošo pirmstermiņa balsošanu. Lūk apmēram dažas lietas, ko man izdevās uzzināt:
1. Iepriekšējā balsošana ir reālākais veids, kā krāpties ar rezultātiem (tāds rīkojums faktiski vēlēšanu komisijām esot dots „no augšas”). Galvenais tas saistīts ar iedzīvotāju piespiedu balsošanu – lielos kolektīvos draudot ar atlaišanu, ja nebalsos, universitātēs – ar grūtībām mācībās utt.
2. viena no lielākajām problēmām esot balsošanas urnas, kas tikai dažās vietās ir caurspīdīgas. Citur tās esot vienkāršas finiera kastes, kuras ir kaut kā saskrūvētas un tikpat viegli var tikt izjauktas. Tajās esot daudz spraugu – pietiekami lielas, lai varētu samainīt biļetenus. Urnas esot aizzīmogotas ar plastilīnu, tā kā arī šeit ir vieta krāpšanai.
3. Vislielākā problēma esot balsu skaitīšanas process. Vēlēšanu komisijās gandrīz visi ir vietējo varas iestāžu ielikteņi. Tipa – ceha priekšnieks ir komisijas vadītājs, bet ceha darbinieki – komisijas locekļi, direktors vadītājs, skolotāji locekļi utt. demokrātisko spēku pārstāvju visās komisijās visā valstī esot aptuveni veseli 0,25%... Balsu skaitīšana notiek aizklāti. Katrs no komisijas skaitot „savu kaudzīti” biļetenu (ko viņš tur ieraksta, neviens nezina). Tālāk komisijas loceklis datus par savu kaudzīti nodod vadītājam, kurš arī nevienam neko nenojaušot uzraksta galīgo rezultātu. Visticamāk – vēlamo un nepareizo (vai „pareizo”?)
4. Līdzšim gan par baigiem pārkāpumiem nevarot runāt, jo viss notiekot mierīgi. Pašlaik atliekot tikai minēt, cik tad īsti procentus Luka dabūs – vairāk kā 70 vai vairāk kā 80. opozicionāriem – katram būšot apmēram 1,5%
5. Runājot par 19. decembri un opozīcijas mītiņu oktobra laukumā, Aless bija diezgan skeptisks. Visticamāk, ieradīšoties tikai līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Tas esot ļoti, ļoti maz, jo agrāk savākt 40-50 tūkstošus nav bijusi problēma. Viņš uzskata, ka sabiedrībā tomēr nav tādas baigās vēlmes cīnīties, jo nav īsti jēgas… Jēga varot parādīties nākamajos gados, kad baltkrievus gaida nopietnas finansiālās problēmas…
Nu, tas tā, īsumā… Uzzināju, ka vēlēšanu dienā būs presene un arī nākamajā.. būs jāaiziet… Un jā, ja kādam ir vēlme apskatīties, ko tad īsti dara „Vesna” to var izlasīt viņu mājas lapā (kuru starp citu vara pa TV vakar esot bargi kritizējusi, ka tie to vien darot, kā sūdus rokot) http://spring96.org/
Ar to arī atvadījāmies un devos mierīgi atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam vēl ātrais ieskrējiens pabrokastot McDonaldā. Kā jau tas vienmēr un visur ir, Mc ir piln’[igi vienāds. Cena gan drusku mazāka, nekā Latvijā.
Vienīgais, ko nepaspēju Mc, ir iedzert kafiju. Nu, katrā ziņā nekur šeit līdzi uz numuriņu kafiju nedod. Ja arī dod, tad viesnīcas kafija izrādījās gana dārga, bet gana laba. Kafejnīcā parunājos arī ar trijiem vīriem no Krievijas, kas no Baltkrievijas uz Samaru dzenot automašīnas. Esot pietiekami izdevīgi – uz vienu auto varot nopelnīt pa 5-6 tūkstošiem $. Pārsvarā vedot diezgan jaunus BMW, Mercedesus, AUDI, VW… grūtības gan esot nevis ar šejienes iestādēm vai apstākļiem, bet gan ar Krievijas ceļiem, jo ziemas laikā ceļā varot nākties pavadīt pat vairākas dienas. Viens no vīriem tā sapņaini izteicās, ka Eiropā droši vien mašīnas esot vēl lētākas nekā šeit… Protams!:)
Pirms devos uz savu numuru strādāt pievērsu uzmanību daudzajām kamerām un izgaismojumam foajē. Domāju, vai tiešām kāds no vēlēšanu kandidātiem ieradīsies vai? Nē… Bija ieradusies persona, kura noteikti iegūtu vēlēšanās 150% iedzīvotāju balsis – Salatēvs! Nu tad šo arī intervēja, filmēja, cilvēki ar mikriponiem taisīja šovu… Kā nekā tuvojas Jaunais gads!
Ieplānotos darbus biju plānojis padarīt laicīgi, jo īsti nevarēju saprast, kā īsti būs ar gabalu nosūtīšanu uz Latviju. Galu galā, internets te galīgi nav superātrs. Laicīgi sagatavoju gabalu gan apskatam, gan sagraizīju Igora un Svetas interviju… paklausījos un izklausījās nu ļooooti pat salkana.. bet,tādi nu bija tie apstākļi un tā nu cilvēki domā. Nekas, sak’, sāksim ar medus mucu un pēc tam sāksim tajā pamazām liet iekšā drusku piķi!:)
Nu, katrā gadījumā visu izdarīju laikā un bez liekas steigas!
Astoņos vakarā biju ieplānojis beidzot normāli pavakariņot! It kā sākotnēji biju plānojis vakariņot kopā ar to pašu blogeri Viktoru, taču viņš diemžēl netika un kompāniju man sastādīja arī jau iepriekš minētais Igors Mariničs.
Izrunājāmies par šo un to. Vairāk par tādām cilvēciskām un praktiskām lietām. Drusku žēlojos, ka līdz viesnīcai ir patālu no centra, uz ko Igors atbildēja, ka patiesībā daudz izdevīgāk būtu bijis īrēt dzīvokli centrā, kas maksātu apmēram 50$. Atceros, ka savulaik Zvejnieks laikam tā arī darīja. Bet, kā saka, no kļūdām mācās un būs kārtējā mācība priekšdienām!
Man radās spontānā ideja apprasīties, ko tad īsti pats Igors darīs vēlēšanu dienā. Viņš atbildēja, ka īsti plānu neesot. Cenšoties visu ko izdomāt, lai vakarā nebūtu jāiet uz Oktobra laukumu, bet beigās laikam tomēr iešot gan.
Līdz ar to piedāvāju, ka varētu izmantot viņa kā taksista pakalpojumus, jo ar savu transportu tomēr tik lielā pilsētā varētu būt vieglāk un ātrāk pārvietoties. Igoram šī ideja gana labi patika un nolēmām vēl šo ideju apsmadzeņot rīt.. Jāizdomā īsti, kur tad gribēšu braukt un ko redzēt… protams, joka pēc teicu, ka par spīti vēlēšanām es rīt gribētu būt Bobruiskā (350km no Minskas), kur letiņu U20 hokejisti tiekas ar baltkrieviem.
Nu, pats restorāns bija gana glauns. (Šeit var aptuveni gūt priekšstatu http://www.brovar.by/eindex.htm?/emain.htm ) Ideja apmēram kā mūsu Lido, tikai kaut kur labāka. Arī šeit uz vietas brūvē alu… Kā jau minēju, galdiņš bija jāpiesaka iepriekš… pašā restorānā ir vairākas zāles – mednieku, makšķernieku utt… Spēlē dzīvā mūzika, proti vīri ar vijoli, ģitārām, kontrabasu un citiem pripambasiem, kas staigā ap galdiņiem un dzied. Dažubrīd tas viss liekas pārāk skaļi.
Mēs sēdējām mednieku zālē – pie sienām dažādas smukas un prikolīgas bildītes. Uz vienas, piemēram, attēlots mednieks ar suni un apakšā paraksts (varētu tulkojums būt apmēram tāds – mērķēju vai nemērķēju, bet vilku paņēmu! Būtu es šo frāzi zinājis medību sezonas atklāšanā, kad pats ar vilku sastapos…
Ēdienkarte ļoti plaša un šai pusei pietiekami dārga. Lūk mana izvēle:
Liellopa steiks – 76850 rubļu (Ls 13.60)
Rīsi ar dārzeņiem – 5620 (0.99)
Alus gaišais – 10610 (1.88)
Alus tumšais – 11560 (2.05) (pasniedza interesantā šķībā kausā. Nezinu, vai speciāli)
Kopā: 18.52
Nu, īstenībā jau nav nemaz tik traki.
Jautrākais bija tas, kā es mēģināju norēķināties ar karti. Nu, jau pie ieejas man apsargs paziņoja, ka par to, ka gribu norēķināties ar karti, ir jāinformē administrators. Es informēju it kā oficianti. Kad atnesa rēķinu, iedevu karti. Protams, to kartes nolasāmo aparātu klāt nepienesa. Tā vietā pēc minūtēm 2 pie manis pienāca un teica, lai sekoju viņai, jo esot vajadzīgs PIN kods. Jākāpj bija uz otro stāvu, kur sēž kundzīte tādā kā kases telpā. Pa lodziņu man padeva karšu termināli un varēju ievadīt kodu. No tās kasieres redzēju tikai roku… Nu, vēl kāda pusotra minūte kamēr notiek transakcija un viss ok…
Ar to arī vakars principā bija beidzies. Mierīgi atvadījāmies, Igors nogādāja mani līdz viesnīcai. Vakara sarakste ar mājām, vakara atskaite nācijai un pie miera…
Tas arī viss!
Līdz rītam!
P.S. Es tikai nesaprotu, kas tas bija par mūdzi, kas no Latvijas man zvanīja 1:40 naktī… kaut kāds baigais troksnis bija un neviens īsti nerunāja.. Numuru nepazinu! Trubu nometu…
ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris
Baltkrievija. 2. diena
Jeb: „порa менять лысую резину!” un „Я необслуживаю лапшу!”
Kā nu gadījās, kā nē, bet gulēt izdevās aiziet diezgan vēlu. Taču jau diezgan agri no rīta biju izlēmis celties, lai sāktu strādāt. Galu galā tieši tā iemesla dēļ šeit arī esmu ieradies!
Protams, ka brokastīs neaizgāju, jo, rūpīgāk pavērojot cenu lapu izlasīju, ka brokastis vienai personai maksā 7 eiro. Šajā naudā tie ir aptuveni 28000 vietējo naudiņu. Diezgan padaudz… Nu, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu nesajutu.
Pārlaižot acis pār vietējo masu saziņas līdzekļu mājas lapām, konstatēju, ka pagājušajā naktī uz lielceļa Minska-Maskava esot manīta bruņumašīnu (tautā vienkārši sauktu par BTR) kolonna, kā arī vairākas kravas automašīnas ar karavīriem. Baķka esot sapulcē pateicis, ka „Nedod Dievs, kāds no opozīcijas pārkāps pieļaujamās robežas (krieviski saucas Tot samii Rubikon) – drošības struktūrām un armijai dots rīkojums reaģēt adekvāti un stingri.
Patiesi lielu jautrību manī izraisīja ziņa par to, ka vienā no rajoniem ir publiskota tāda kā vēlēšanu novērotāja rokasgrāmata. Šajā izdevumā ir aprakstīts ne tikai tas, kā jānodrošina vēlēšanu norise atbilstoši visiem standartiem, bet arī tas, kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem, sniedzot arī pareizās atbildes. Pirmo reizi pievērsu uzmanību jēdzienam konstruktīvie spēki (lasīt – vara). Oi, šeit nu paši varat izlasīt visu par visu http://telegraf.by/2010/12/dlja-nabljudatelej-napisali-pravil-nie-otveti-na-voprosi-opponirujuschix-sil.html Vismaz zināms smaids garantēts. Vēlāk ganm Centrālā vēlēšanu komisija nosauca par joku un tikai vietējās vēlēšanu komisijas pārstāvju iniciatīvu.
Domāju par to, ko ziņot LR uz pusdienas programmu. Bija sarunāta sazvanīšanās… ja tā atklāti runā, uz ielām līdz šim neesmu redzējis NEVIENU aģitācijas plakātu. Tik vien kā virs neatkarības prospekta pārvilkts auduma uzraksts „19. decembrī visi uz prezidenta vēlēšanām”. Arī prezidenta administrācijas kundzīte internetā bija izteikusies, ka faktiski prezidentam nekādas kampaņas nav – prezidents strādā! Bet to pārējo opozīcijas kandidātu muldēšanu (šāds varētu būt gandrīz precīzs tulkojums) nav vērts ņemt vērā.
Nekas… Pulksten 11-os man bija sarunāta tikšanās ar iepriekš jau minēto blogeri Viktoru. Lai arī sākotnēji tikšanās bija plānota viesnīcā, pusstundu pirms tikšanās viss mainījās un bija nepieciešams steidzami doties uz kādu kafejnīcu. Ceļā atkal ar taksistu sākām drusku pļāpāt… Puisis diezgan jauns, varbūt gadi 25… Viņš man prasa, klau a tā ir taisnība, ka Eiropā daudzās vietās ir tā, ka tu ieej konkrētās vietās un tev ir pieejams bezmaksas bezvadu internets… Nu, nācās viņu iepriecināt vai apbēdināt, ka tā tiešām ir un pat kaimiņos Ukrainā tā ir…
Tikšanās un saruna ar Viktoru izvērtās pat ļoti interesanta un vērtīga. Protams, ka jau cilvēkam, kas sevi pozicionē kā antižurnālistu (labā nozīmē) ir savs skatījums. Un tas pilnīgi noteikti atšķīrās no iepriekšējā vakarā dzirdētā. Šoreiz secinājumi vairāki:
1. nav nemaz tajā Baltkrievijā tik rožaini. Izrādās, ka faktiski Baltkrievijai ir beigušies starptautiskie aizdevumi un naudas nākotnes plānu realizācijai (piemēram, vidējā alga 500$) nav
2. Krīze ir ietekmējusi arī baltkrievus, taču Lukas (tā šeit pārsvarā sauc Lukašenko) stingrā dūre ir bijis sava veida stabilitātes garants. Kā būs, ja būs nākamais krīzes vilnis, neviens nezina un visi baidās.
3. opozīcija savā starpā kasās kā var un praktiski 10 opozīcijas kandidāti cīnās nevis par prezidenta krēslu, bet gan par iekļūšanu nākamajā parlamentā. Viktors demonstrēja bildes, kā izskatās aģitācijas stends, uz kura viens opozicionārs līmē savu plakātu pāri otram. Lukas priekšvēlēšanu programmai neviens gan neko virsū nelīmē.
4. Preses brīvības īpaši šeit nav. Žurnālisti ir iebiedēti, jo par trijiem brīdinājumiem (pat par tehnisku kļūdu), piemēram, avīzi var slēgt uz pus gadu, var neļaut abonēt, var neļaut izplatīt. Laikrakstus arī var nopirkt tikai īpaši izveidotos valsts kioskos.
5. Ar internetu ar esot jautri. Tas pats Wi Fi nemaz nav tā visur atļauts. Interneta klubos var prasīt uzrādīt pasi, pat ja tu esi atnācis ar savu flashu izprintēt kādu papīru. Wi Fi dažās vietās esot bezmaksas, taču tas esot nelikumīgi
6. Viktors arī uzskata, ka Lukašenko līdzšinējie sasniegumi tagad, krīzes laikā , pamazām nobāl. Līdz ar to viņa aiziešana no varas zenīta nav nemaz tik tālu. Visticamāk, līdzīgi kā Krievijā, tiks noteikts amata mantinieks, kas turpinās to pašu politiku. Ja Luka būtu aizgājis pirms krīzes, viņš mūžam paliktu tautas varoņa statusā…
Nu, protams, ka šīs ir tikai dažas no tēzēm, par kurām runājām. Bet kopaina nu jau ir citāda. Atklāti sakot, es arī sapratu, kāpēc iepriekšējā vakarā viedoklis bija savādāks, taču zināmu apsvērumu dēļ to šeit neteikšu.
Ieguvu arī dažus labus telefona numurus, kuri vēl var noderēt.. Arī dažu opozīcijas līderu numurus. Pagaidām gan neesmu mēģinājis zvanīt.
Pēc tikšanās ar Viktoru devos uz Ārlietu ministriju saņemt savu akreditācijas karti. Ministrija atrodas pavisam netālu no prezidenta pils… Jā, šāda ir viņu prezidenta pils:
Nu, katrā gadījumā ārlietu ministrijā visi izrādījās ļoti atsaucīgi, solīja nokārtot akreditācijas karti stundas laikā, jo, ja spāņiem ir siesta, tad šeit ir normāls pusdienu pārtraukums, kurā nestrādā neviens. Pēc stundas karte bija gatava, ministrijas darbinieki laipni paspieda roku, novēlēja veiksmi un vēl piedevām iedeva brīvā Wi Fi karti, kas no 18.-20. darbosies kaut kādā tur CVK informācijas centrā. Vienalga kruta… priekšā stāvošie vietējie no aģentūras Reuters izrādīja patiesi neviltotu prieku par šādu opciju.
Tūlīt pēc diviem biju sarunājis tikties ar Igoru Mariniču. LR klausītājiem šis uzvārds neliksies svešs, jo Igors savulaik kā aktīvs opozicionārs ir sadarbojies gan ar Latvijas Radio, gan vairākiem citiem medijiem. Viņš ļoti labi pazīst lauri Zvejnieku, Guntu Slogu un vēl citus letiņu žurnālistus. Tā kā šī intervija jau bija drusku piezemētāka un draudzīgāka. Sak’, vecas pazīšanās vārdā.
Protams, ka līdz Igoram nokļūt izrādījās nemaz ne tik viegli, kaut gan pēc viņa apraksta viņa ofiss no ministrijas atrodas kvartālu četru attālumā. Nu, vai nu kvartāli milzīgi, vai nu kā citādi, bet atlika vien braukt ar kārtējo taksi. Šoreiz nostrādāja mana jaunā stratēģija – pa 5 eiro aizvedīsi? Nē – vajag vairāk. Saku – vairāk nav! Nu 10 vajag. Nav! Nu tad piemet drusku vietējo naudu – saku, ka nav! Rezultātā, tiek sarunāts cits šoferis, ka pa šo summu minūšu 7 laikā aizgādāja mani līdz Igora namdurvīm!
Nu, šīs intervijas laikā nedaudz parunājām par ekonomiskām lietām, par naftas tranzītiem utt. Secinājums – droši vien nav baigi lielā pamata runāt par to, ka Ventspils trubas aizvēršanu ir iniciējis kremlis, lai tiktu vaļā no Lukas un nogrieztu viņam Venecuēlas naftas piegādes ceļus. Jebkurā gadījumā kaut kā to naftu jebkurā gadījumā piegādās un patiesība ir ļoti vienkārša – bizness ir bizness! Šoreiz politika drusku stāv malā!
Tā kā man bija jāskrien jau uz nākošo tikšanos, kas atradās gana patālu no esošās atrašanās vietas, Igors piekrita mani līdz turienei aizvest. Jau mašīnā viņš atzinās: lai arī viņš necieš Luku par to, ko viņš savulaik izdarīja ar viņa tēvu, pašlaik tomēr tieši Lukašenko esot reālākais valsts vadītājs un tāds arī palikšot. (Mihails Mariničs bija ārlietu un ekonomikas ministrs, vēstnieks Latvijā un viens no opozīcijas līderiem. 2001-jā gadā viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem Lukašenko konkurentiem, kuru atbalstītu visa opozīcija. Taču Mihailu notiesāja, viņš kļuva par politisko ieslodzīto)
Radio Svoboda vietējā birojā ierados ar nokavēšanos… Satikos ar viņu korespondentu Valēriju Kaļinovski. Vārds pa vārdam un konstatējām, ka abi divi esam Ukrainā bijuši uz vēlēšanām, abi divi esam viesojušies un strādājuši pie Bogdanas Svobodas birojā Kijevā… Un, ja tā padomā, es pat tagad atceros, pie kura kompja viņš sēdēja! Iemalkojām tēju, drusku atpūtos pēc lielā skrējiena, drusku paklausījos savus ierakstus, jo laiks drusku bija. Bija laiks pirms došanās uz Brīvības laukumu, kur plānota opozīcijas akcija.
Principā šādas akcijas vairāk vai mazāk notiek katra mēneša 16. datumā un tiek sauktas par Solidaritātes dienām, jo šajā dienā tiek pieminēti visi politieslodzītie (kā iepriekš paskaidroja Igors, reāli par politieslodzītajiem tiekot uzskatīti tikai daži cilvēki, bet faktiski tādi vairāk vai mazāk esot gandrīz ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem).
Šīsdienas protesta akcija, vai pareizāk būtu teikt, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums izrādījās diezgan unikāls. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika Brīvības laukumā, kur pirms 2006-tā gada vēlēšanām opozīcijas mītiņu izdzenāja milicijas specvienības. Šoreiz šāda akcija bija oficiāli atļauta un nevienam nekas nedraudēja. Otrkārt, šī bija viena no retajām reizēm, kad uz kopīgu pasākumu ieradīsies divi no vadošajiem opozīcijas līderiem Andrejs Saņņikovs un Vladimirs Ņekļajevs.
Kopā ar Valēriju devāmies uz centru, uz Brīvības laukumu. Man apskatam bija jādod reportāža no notikuma vietas, Valērijam tas pats jādara savam radio.
Par spīti tam, ka ārā sniga, pūta riebīgs vējš un bija apmēram -10 grādi, uz Brīvības laukumu bija sanākuši aptuveni 1000 cilvēki +/-. Vēl pirms nokļūšanas laukumā mūs, tāpat kā visus garāmgājējus, neuzkrītoši filmēja kāds jauns vīrietis zīmīgā tumšā jakā. Valērija komentārs bija īss: KGB! Nu, kā saka, esmu arī es pieskaitīts.
Kopumā laukumā izskatījās aptuveni šādi…
Gan jaunieši, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Gados vecāks vīrs Vitālijs, ar kuru aprunājos teica, ka esot šeit ieradies, lai pieliktu punktu diktatūrai. Viņš esot bijis spiests priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc viņam tagad apgriezta pensija un tagad tā esot vien 600000 rubuļu jeb aptuveni 200$...
Pēc aģitatoru un kaut kāda tur repera centieniem uzkurināt apsalušo publiku klāt bija arī abi manis iepriekš pieminētie līderi (Saņņikovs pa labi, Ņekļajevs pa kreisi).
Kopumā abi kandidāti vienbalsīgi aicināja sarīkot jaunas vēlēšanas bez Lukašenko, kā arī aicināja visus atbalstītājus 19. datumā jau pēc vēlēšanu beigām pulcēties vienā no centrālajiem laukumiem pretī prezidenta pilij un pieprasīt varas maiņu valstī. Visi atbalstītāji tika aicināti zvanīt draugiem un paziņām un aicināt arī viņus iebiedroties protestiem. Viens no smieklīgākajiem saukļiem, ko šeit dzirdēju, bija: порa менять лысую резину! (tas protams bija vērsts pret buksējošo Luku)
Šeit uz vietas tiek uzskatīts, ka, ja būs kādi reāli protesti, tie būs tieši 19. datumā un tieši pret tās akcijas dalībniekiem tad arī varētu izmantot specvienības, kuras faktiski esot ļoti normāla parādība šejienes apstākļos. Līdz 19-jam – teorētiski var izteikties jebkurš! Šīsdienas akcijas laikā gan nevienu omonieti nemanīju, kaut gan pavisam tuvu pie laukuma vairākās vietās stāvēja grupiņas vīreļu zīmīgi vienādās tumšās jakās…
Šajā brīdī es patiešām nožēloju, ka mana bagāža vēl nav atlidojusi, jo pūta cauri pa visiem stūriem, rokas sala un tirpa… Satiku arī LTV brigādi – savu darba skolotāju Judīti Čunku un operatoru, kura vārdu gan neatceros. Jā, interesanti, ka arī Judīte to piefiksēja – pēc 12 gadiem koā strādā skolotāja un skolnieks! Nu, par to kuram labāk sanāk gabali jau lai spriež klausītāji, skatītāji un lasītāji! Bet, katrā ziņā ir tāds kā neliels sacensību azarts.
Protams, nevar noliegt arī koleģiālu sadarbību, padomu prasīšanu, apmainīšanos ar numuriem utt!
Īsti līdz pašām pasākuma beigām neizturēju un nolēmu braukt uz viesnīcu. Kā nekā, pēc saviem plāniem biju izrēķinājis, ka uz rītdienu man jāgatavo gabals par Igoru un Svetu.
Viesnīcā ļoti iepriecināja ziņa, ka soma ir atbraukusi!:) neskarta… Un pēc pārbaudīšanas arī atklājās, ka gabals jāgatavo tikai uz sestdienas rītu. Tā kā bija drusku mierīgāks laiks un iespēja arī šeit daudz ko sarakstīt!
Ā, gandrīz aizmirsu pašu jautrāko!
Atnākot uz viesnīcu un saprotot, ka ir brīvāks brīdis, pirmo reizi pa visu dienu nogāju lejā paēst. Ārā iet negribējās, tāpēc iegāju vietējā picērijā/bārā! Uzreiz uzmanību piesaistīja virknīte aziātiskas izcelsmes vīreļu, kas bija aizņēmuši divus vai pat 3 galdus… Izrādās ķīnieši! Kas ir tas uzjautrinošais – viņi nepasūta ēdienus pēc ēdienkartes, bet atnāk ar saviem ātri pagatavojamo nūdeļu toverīšiem un lūdz bārmenim uzliet tiem virsū karstu ūdeni. Nu, bārmenis lādzīgs cilvēks tā arī izdara. Pēc brīža viens no ķīnietīšiem ir atkal klāt un prasa vienkārši krūzīti karsta ūdens – arī tēja viņiem ir savējā. Citreiz pat prasot litra trauku pilnu ar karstu ūdeni…. Turklāt šī darbība tiek atkārtota vēl vairākas reizes…
Tā jau nu gluži nebija, ka neko nepasūtīja. Kaut kādus salātus jau bija nopirkuši, bet droši vien taupības dēļ uz 6 2 porcijas, ko tad visi arī kopistiski no viena šķīvja baudīja. Protams, ka šādas aktivitātes bāra darboņus īpaši neiepriecina, tāpēc oficiante vienkārši paziņoja „Я необслуживаю лапшу!”
Tā lūk man gāja 2 dienā.
Laiks pie miera un rīt atkal ar pilnu krūti darbos…
Attā!
Jeb: „порa менять лысую резину!” un „Я необслуживаю лапшу!”
Kā nu gadījās, kā nē, bet gulēt izdevās aiziet diezgan vēlu. Taču jau diezgan agri no rīta biju izlēmis celties, lai sāktu strādāt. Galu galā tieši tā iemesla dēļ šeit arī esmu ieradies!
Protams, ka brokastīs neaizgāju, jo, rūpīgāk pavērojot cenu lapu izlasīju, ka brokastis vienai personai maksā 7 eiro. Šajā naudā tie ir aptuveni 28000 vietējo naudiņu. Diezgan padaudz… Nu, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu nesajutu.
Pārlaižot acis pār vietējo masu saziņas līdzekļu mājas lapām, konstatēju, ka pagājušajā naktī uz lielceļa Minska-Maskava esot manīta bruņumašīnu (tautā vienkārši sauktu par BTR) kolonna, kā arī vairākas kravas automašīnas ar karavīriem. Baķka esot sapulcē pateicis, ka „Nedod Dievs, kāds no opozīcijas pārkāps pieļaujamās robežas (krieviski saucas Tot samii Rubikon) – drošības struktūrām un armijai dots rīkojums reaģēt adekvāti un stingri.
Patiesi lielu jautrību manī izraisīja ziņa par to, ka vienā no rajoniem ir publiskota tāda kā vēlēšanu novērotāja rokasgrāmata. Šajā izdevumā ir aprakstīts ne tikai tas, kā jānodrošina vēlēšanu norise atbilstoši visiem standartiem, bet arī tas, kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem, sniedzot arī pareizās atbildes. Pirmo reizi pievērsu uzmanību jēdzienam konstruktīvie spēki (lasīt – vara). Oi, šeit nu paši varat izlasīt visu par visu http://telegraf.by/2010/12/dlja-nabljudatelej-napisali-pravil-nie-otveti-na-voprosi-opponirujuschix-sil.html Vismaz zināms smaids garantēts. Vēlāk ganm Centrālā vēlēšanu komisija nosauca par joku un tikai vietējās vēlēšanu komisijas pārstāvju iniciatīvu.
Domāju par to, ko ziņot LR uz pusdienas programmu. Bija sarunāta sazvanīšanās… ja tā atklāti runā, uz ielām līdz šim neesmu redzējis NEVIENU aģitācijas plakātu. Tik vien kā virs neatkarības prospekta pārvilkts auduma uzraksts „19. decembrī visi uz prezidenta vēlēšanām”. Arī prezidenta administrācijas kundzīte internetā bija izteikusies, ka faktiski prezidentam nekādas kampaņas nav – prezidents strādā! Bet to pārējo opozīcijas kandidātu muldēšanu (šāds varētu būt gandrīz precīzs tulkojums) nav vērts ņemt vērā.
Nekas… Pulksten 11-os man bija sarunāta tikšanās ar iepriekš jau minēto blogeri Viktoru. Lai arī sākotnēji tikšanās bija plānota viesnīcā, pusstundu pirms tikšanās viss mainījās un bija nepieciešams steidzami doties uz kādu kafejnīcu. Ceļā atkal ar taksistu sākām drusku pļāpāt… Puisis diezgan jauns, varbūt gadi 25… Viņš man prasa, klau a tā ir taisnība, ka Eiropā daudzās vietās ir tā, ka tu ieej konkrētās vietās un tev ir pieejams bezmaksas bezvadu internets… Nu, nācās viņu iepriecināt vai apbēdināt, ka tā tiešām ir un pat kaimiņos Ukrainā tā ir…
Tikšanās un saruna ar Viktoru izvērtās pat ļoti interesanta un vērtīga. Protams, ka jau cilvēkam, kas sevi pozicionē kā antižurnālistu (labā nozīmē) ir savs skatījums. Un tas pilnīgi noteikti atšķīrās no iepriekšējā vakarā dzirdētā. Šoreiz secinājumi vairāki:
1. nav nemaz tajā Baltkrievijā tik rožaini. Izrādās, ka faktiski Baltkrievijai ir beigušies starptautiskie aizdevumi un naudas nākotnes plānu realizācijai (piemēram, vidējā alga 500$) nav
2. Krīze ir ietekmējusi arī baltkrievus, taču Lukas (tā šeit pārsvarā sauc Lukašenko) stingrā dūre ir bijis sava veida stabilitātes garants. Kā būs, ja būs nākamais krīzes vilnis, neviens nezina un visi baidās.
3. opozīcija savā starpā kasās kā var un praktiski 10 opozīcijas kandidāti cīnās nevis par prezidenta krēslu, bet gan par iekļūšanu nākamajā parlamentā. Viktors demonstrēja bildes, kā izskatās aģitācijas stends, uz kura viens opozicionārs līmē savu plakātu pāri otram. Lukas priekšvēlēšanu programmai neviens gan neko virsū nelīmē.
4. Preses brīvības īpaši šeit nav. Žurnālisti ir iebiedēti, jo par trijiem brīdinājumiem (pat par tehnisku kļūdu), piemēram, avīzi var slēgt uz pus gadu, var neļaut abonēt, var neļaut izplatīt. Laikrakstus arī var nopirkt tikai īpaši izveidotos valsts kioskos.
5. Ar internetu ar esot jautri. Tas pats Wi Fi nemaz nav tā visur atļauts. Interneta klubos var prasīt uzrādīt pasi, pat ja tu esi atnācis ar savu flashu izprintēt kādu papīru. Wi Fi dažās vietās esot bezmaksas, taču tas esot nelikumīgi
6. Viktors arī uzskata, ka Lukašenko līdzšinējie sasniegumi tagad, krīzes laikā , pamazām nobāl. Līdz ar to viņa aiziešana no varas zenīta nav nemaz tik tālu. Visticamāk, līdzīgi kā Krievijā, tiks noteikts amata mantinieks, kas turpinās to pašu politiku. Ja Luka būtu aizgājis pirms krīzes, viņš mūžam paliktu tautas varoņa statusā…
Nu, protams, ka šīs ir tikai dažas no tēzēm, par kurām runājām. Bet kopaina nu jau ir citāda. Atklāti sakot, es arī sapratu, kāpēc iepriekšējā vakarā viedoklis bija savādāks, taču zināmu apsvērumu dēļ to šeit neteikšu.
Ieguvu arī dažus labus telefona numurus, kuri vēl var noderēt.. Arī dažu opozīcijas līderu numurus. Pagaidām gan neesmu mēģinājis zvanīt.
Pēc tikšanās ar Viktoru devos uz Ārlietu ministriju saņemt savu akreditācijas karti. Ministrija atrodas pavisam netālu no prezidenta pils… Jā, šāda ir viņu prezidenta pils:
Nu, katrā gadījumā ārlietu ministrijā visi izrādījās ļoti atsaucīgi, solīja nokārtot akreditācijas karti stundas laikā, jo, ja spāņiem ir siesta, tad šeit ir normāls pusdienu pārtraukums, kurā nestrādā neviens. Pēc stundas karte bija gatava, ministrijas darbinieki laipni paspieda roku, novēlēja veiksmi un vēl piedevām iedeva brīvā Wi Fi karti, kas no 18.-20. darbosies kaut kādā tur CVK informācijas centrā. Vienalga kruta… priekšā stāvošie vietējie no aģentūras Reuters izrādīja patiesi neviltotu prieku par šādu opciju.
Tūlīt pēc diviem biju sarunājis tikties ar Igoru Mariniču. LR klausītājiem šis uzvārds neliksies svešs, jo Igors savulaik kā aktīvs opozicionārs ir sadarbojies gan ar Latvijas Radio, gan vairākiem citiem medijiem. Viņš ļoti labi pazīst lauri Zvejnieku, Guntu Slogu un vēl citus letiņu žurnālistus. Tā kā šī intervija jau bija drusku piezemētāka un draudzīgāka. Sak’, vecas pazīšanās vārdā.
Protams, ka līdz Igoram nokļūt izrādījās nemaz ne tik viegli, kaut gan pēc viņa apraksta viņa ofiss no ministrijas atrodas kvartālu četru attālumā. Nu, vai nu kvartāli milzīgi, vai nu kā citādi, bet atlika vien braukt ar kārtējo taksi. Šoreiz nostrādāja mana jaunā stratēģija – pa 5 eiro aizvedīsi? Nē – vajag vairāk. Saku – vairāk nav! Nu 10 vajag. Nav! Nu tad piemet drusku vietējo naudu – saku, ka nav! Rezultātā, tiek sarunāts cits šoferis, ka pa šo summu minūšu 7 laikā aizgādāja mani līdz Igora namdurvīm!
Nu, šīs intervijas laikā nedaudz parunājām par ekonomiskām lietām, par naftas tranzītiem utt. Secinājums – droši vien nav baigi lielā pamata runāt par to, ka Ventspils trubas aizvēršanu ir iniciējis kremlis, lai tiktu vaļā no Lukas un nogrieztu viņam Venecuēlas naftas piegādes ceļus. Jebkurā gadījumā kaut kā to naftu jebkurā gadījumā piegādās un patiesība ir ļoti vienkārša – bizness ir bizness! Šoreiz politika drusku stāv malā!
Tā kā man bija jāskrien jau uz nākošo tikšanos, kas atradās gana patālu no esošās atrašanās vietas, Igors piekrita mani līdz turienei aizvest. Jau mašīnā viņš atzinās: lai arī viņš necieš Luku par to, ko viņš savulaik izdarīja ar viņa tēvu, pašlaik tomēr tieši Lukašenko esot reālākais valsts vadītājs un tāds arī palikšot. (Mihails Mariničs bija ārlietu un ekonomikas ministrs, vēstnieks Latvijā un viens no opozīcijas līderiem. 2001-jā gadā viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem Lukašenko konkurentiem, kuru atbalstītu visa opozīcija. Taču Mihailu notiesāja, viņš kļuva par politisko ieslodzīto)
Radio Svoboda vietējā birojā ierados ar nokavēšanos… Satikos ar viņu korespondentu Valēriju Kaļinovski. Vārds pa vārdam un konstatējām, ka abi divi esam Ukrainā bijuši uz vēlēšanām, abi divi esam viesojušies un strādājuši pie Bogdanas Svobodas birojā Kijevā… Un, ja tā padomā, es pat tagad atceros, pie kura kompja viņš sēdēja! Iemalkojām tēju, drusku atpūtos pēc lielā skrējiena, drusku paklausījos savus ierakstus, jo laiks drusku bija. Bija laiks pirms došanās uz Brīvības laukumu, kur plānota opozīcijas akcija.
Principā šādas akcijas vairāk vai mazāk notiek katra mēneša 16. datumā un tiek sauktas par Solidaritātes dienām, jo šajā dienā tiek pieminēti visi politieslodzītie (kā iepriekš paskaidroja Igors, reāli par politieslodzītajiem tiekot uzskatīti tikai daži cilvēki, bet faktiski tādi vairāk vai mazāk esot gandrīz ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem).
Šīsdienas protesta akcija, vai pareizāk būtu teikt, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums izrādījās diezgan unikāls. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika Brīvības laukumā, kur pirms 2006-tā gada vēlēšanām opozīcijas mītiņu izdzenāja milicijas specvienības. Šoreiz šāda akcija bija oficiāli atļauta un nevienam nekas nedraudēja. Otrkārt, šī bija viena no retajām reizēm, kad uz kopīgu pasākumu ieradīsies divi no vadošajiem opozīcijas līderiem Andrejs Saņņikovs un Vladimirs Ņekļajevs.
Kopā ar Valēriju devāmies uz centru, uz Brīvības laukumu. Man apskatam bija jādod reportāža no notikuma vietas, Valērijam tas pats jādara savam radio.
Par spīti tam, ka ārā sniga, pūta riebīgs vējš un bija apmēram -10 grādi, uz Brīvības laukumu bija sanākuši aptuveni 1000 cilvēki +/-. Vēl pirms nokļūšanas laukumā mūs, tāpat kā visus garāmgājējus, neuzkrītoši filmēja kāds jauns vīrietis zīmīgā tumšā jakā. Valērija komentārs bija īss: KGB! Nu, kā saka, esmu arī es pieskaitīts.
Kopumā laukumā izskatījās aptuveni šādi…
Gan jaunieši, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Gados vecāks vīrs Vitālijs, ar kuru aprunājos teica, ka esot šeit ieradies, lai pieliktu punktu diktatūrai. Viņš esot bijis spiests priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc viņam tagad apgriezta pensija un tagad tā esot vien 600000 rubuļu jeb aptuveni 200$...
Pēc aģitatoru un kaut kāda tur repera centieniem uzkurināt apsalušo publiku klāt bija arī abi manis iepriekš pieminētie līderi (Saņņikovs pa labi, Ņekļajevs pa kreisi).
Kopumā abi kandidāti vienbalsīgi aicināja sarīkot jaunas vēlēšanas bez Lukašenko, kā arī aicināja visus atbalstītājus 19. datumā jau pēc vēlēšanu beigām pulcēties vienā no centrālajiem laukumiem pretī prezidenta pilij un pieprasīt varas maiņu valstī. Visi atbalstītāji tika aicināti zvanīt draugiem un paziņām un aicināt arī viņus iebiedroties protestiem. Viens no smieklīgākajiem saukļiem, ko šeit dzirdēju, bija: порa менять лысую резину! (tas protams bija vērsts pret buksējošo Luku)
Šeit uz vietas tiek uzskatīts, ka, ja būs kādi reāli protesti, tie būs tieši 19. datumā un tieši pret tās akcijas dalībniekiem tad arī varētu izmantot specvienības, kuras faktiski esot ļoti normāla parādība šejienes apstākļos. Līdz 19-jam – teorētiski var izteikties jebkurš! Šīsdienas akcijas laikā gan nevienu omonieti nemanīju, kaut gan pavisam tuvu pie laukuma vairākās vietās stāvēja grupiņas vīreļu zīmīgi vienādās tumšās jakās…
Šajā brīdī es patiešām nožēloju, ka mana bagāža vēl nav atlidojusi, jo pūta cauri pa visiem stūriem, rokas sala un tirpa… Satiku arī LTV brigādi – savu darba skolotāju Judīti Čunku un operatoru, kura vārdu gan neatceros. Jā, interesanti, ka arī Judīte to piefiksēja – pēc 12 gadiem koā strādā skolotāja un skolnieks! Nu, par to kuram labāk sanāk gabali jau lai spriež klausītāji, skatītāji un lasītāji! Bet, katrā ziņā ir tāds kā neliels sacensību azarts.
Protams, nevar noliegt arī koleģiālu sadarbību, padomu prasīšanu, apmainīšanos ar numuriem utt!
Īsti līdz pašām pasākuma beigām neizturēju un nolēmu braukt uz viesnīcu. Kā nekā, pēc saviem plāniem biju izrēķinājis, ka uz rītdienu man jāgatavo gabals par Igoru un Svetu.
Viesnīcā ļoti iepriecināja ziņa, ka soma ir atbraukusi!:) neskarta… Un pēc pārbaudīšanas arī atklājās, ka gabals jāgatavo tikai uz sestdienas rītu. Tā kā bija drusku mierīgāks laiks un iespēja arī šeit daudz ko sarakstīt!
Ā, gandrīz aizmirsu pašu jautrāko!
Atnākot uz viesnīcu un saprotot, ka ir brīvāks brīdis, pirmo reizi pa visu dienu nogāju lejā paēst. Ārā iet negribējās, tāpēc iegāju vietējā picērijā/bārā! Uzreiz uzmanību piesaistīja virknīte aziātiskas izcelsmes vīreļu, kas bija aizņēmuši divus vai pat 3 galdus… Izrādās ķīnieši! Kas ir tas uzjautrinošais – viņi nepasūta ēdienus pēc ēdienkartes, bet atnāk ar saviem ātri pagatavojamo nūdeļu toverīšiem un lūdz bārmenim uzliet tiem virsū karstu ūdeni. Nu, bārmenis lādzīgs cilvēks tā arī izdara. Pēc brīža viens no ķīnietīšiem ir atkal klāt un prasa vienkārši krūzīti karsta ūdens – arī tēja viņiem ir savējā. Citreiz pat prasot litra trauku pilnu ar karstu ūdeni…. Turklāt šī darbība tiek atkārtota vēl vairākas reizes…
Tā jau nu gluži nebija, ka neko nepasūtīja. Kaut kādus salātus jau bija nopirkuši, bet droši vien taupības dēļ uz 6 2 porcijas, ko tad visi arī kopistiski no viena šķīvja baudīja. Protams, ka šādas aktivitātes bāra darboņus īpaši neiepriecina, tāpēc oficiante vienkārši paziņoja „Я необслуживаю лапшу!”
Tā lūk man gāja 2 dienā.
Laiks pie miera un rīt atkal ar pilnu krūti darbos…
Attā!
trešdiena, 2010. gada 15. decembris
Baltkrievija. 1. diena.
Baltkrievija. 1. diena.
Jeb: не-имей сто рублей а имей сто друзей!
Rīts kā jau rīts. Pēdējā brīža somas kārtošana un citas no tā izrietošās peripetijas.
Baltic taxi kā vienmēr līmenī – vēl pirms noteiktā laika jau klāt un ar Baltic Miles karti brauciens līdz lidostai no Mārupes sanāk pat zem 5 Ls…
Ne jau nu es te taksometrus esmu atnācis reklamēt un ne jau Air Baltic slavēt, bet serviss tiešām jauks un augstā līmenī. Ja esi internetā iečekojies, somu var nodot minūtes laikā. Arī iepriekš izteiktais brīdinājums obligāti saņemt Papīra biļeti atpakaļ ceļam tiek realizēts īsā laikā un bez liekām rindām. Šī jautājuma atrisināšanai pat nebija nepieciešama minūte…
Izmantojot nelielo pauzi, paviesojos pie sava vecā drauga Uģa Kalmaņa tajā pašā Air Baltic. Uztaisīju pases kopijas, na vsjakij, privsjakij… izrādās Mr.Calamares šogad jau 3 reizes Minskā ir bijis… Līdz ar to viņa padomi noteikti par sliktu nenāca. Taču to, vai izdosies apmeklēt vietējos kultūras objektus, nevaru solīt…
Izrādās, ka Minskas lidosta atrodas aptuveni 45-50 kilometrus no pilsētas centra. Nu, nav jau nemaz tik maz, ja ņem vērā faktu, ka no lidostas nekāda sabiedriskā transporta uz centru nav…Uģis ieteica apprasīties stjuartēm, kā vieglāk līdz centram nokļūt, vai arī meklēt kādu, ar ko kopā samesties ceļam līdz centram. Tāpat ieteica naudu samainīt mazās eiro vai dolāru banknotēs, sak’, lai vietējie galīgi neapčakarē…Jo valūtas kurss nav nemaz tik labvēlīgs viegliem aritmētiskiem aprēķiniem…
Ņemot vērā iepriekšējos ieteikumus, devos uz robežkontroli. No problems. Tālāk uz lidmašīnu – arī – NO Problems!
Pirms kāpšanas autobusā, kas nogādās mūs līdz lidmašīnai, manīju kādu igauņu puisi, kurš centās nokļūt Baltkrievijā bez vīzas un uzaicinājuma. Viņš gan teica, ka uzaicinājums esot Minskā un arī vīzu varot nokārtot lidostā, taču meitenes neticēja un autobuss uz lidmašīnu aizbrauca bez viņa. Par šādu opciju mani bija informējis arī Uģis un to apstiprināja arī vīrs pirms manis. Letiņš. Nu, kā saka, uz mutes jau neesmu kritis un sāku ar šamējo runāties, jo (skat. Iepriekš), varētu būt laba iespēja tikt līdz Minskas centram pa pus cenu.
Viss izrādījās vēl superīgāk. Vīrs, vārdā Ivars, izrādās strādā Baltkrievijā jau gadus 6 un viņš arī sniedza papildus info par nokļūšanu līdz pilsētai. Tas maksājot mūsu naudā aptuveni 15 latus. Taču viss izvērtās vēl jaukāk, jo uz manu piedāvājumu samesties ceļam saņēmu atbildi, ka viņu lidostā sagaidīšot un viņš mani līdz viesnīcai aizvest varēšot! SUPER!
BET… kā jau ierasts manos stāstos, nekas nav tā, kā tas izskatās sākotnēji…
Lidmašīnā, protams, kārtējo reizi biju izvēlējies tādu sēdvietu, kurā neviens blakus nesēž... ņemot vērā Ukrainas pieredzi, laicīgi aizpildīju imigrācijas karti (Ukrainas braucienā nogulēju). Un no lidmašīnas izkļuvu ļoti ātri. Arī pateicoties Ivaram.. Līdz ar to pie robežsargiem bijām pirmie un visu formalitāšu kārtošana aizņēma ļoti maz laika. Arī apaļīgā robežsardze izrādījās gana pretimnākoša! Un, nekādu problēmu ar apdrošināšanu…
Izejot telpā, kur bija jāsagaida bagāža, drusku tā kā iesmējām par to, ka īsti nevaru atcerēties, kā izskatās mans čumadāns… Smējām, smējām līdz konstatējām, ka ne mana, ne Ivara bagāža nav ieradusies! Nu vajag taču tā sagadīties… Vārds pa vārdam un konstatējām, ka mēs tādi esam cilvēki 6… arī kāds pabiezs vīrs, kurš pirms manis Rīgā pirka Colu, un arī tas pats nabaga igaunis, kurš tomēr lidmašīnā tika iesēdināts. Viņš jau uz to brīdi vīzu bija paspējis nokārtot.
Nu, tā mēs visi bēdu brāļi un viena māsa aizpildījām iesniegumus par nozaudēto bagāžu (3 eksemplāros), dabūjām apstiprinājumu no muitniekiem, ka tāda skāde nu ir notikusi… Atstāju kontaktam savu draugu Igora un Svetas telefonu Minskā, lai lidosta sazinās, ja nu kas… Un, nepaejot ne pusstundai, bijām ārā no robežkontroles zonas. Kā teica Ivars, baltkrievu robiņi un muitnieki ir gana lādzīgi cilvēki un par to es arī pārliecinājos!
Satikām Ivara paziņu Sergeju Fjodoroviču, kurš gaidīja mūs lidostā gana glaunā sidrabkrāsas AUDI, kas, turklāt, vēl iegādāts Rīgā… lai arī Ivaram tālāk jābrauc līdz Brestai, viņi tomēr bija ar mieru izmest nelielo līkumu un ievest mani viesnīcā…
Laikam jau žurnālista nekaunības vadīts pamanījos automašīnā nointervēt gan Ivaru, gan Sergeju Fjodoroviču… Šīs intervijas agri vai vēlu varēs klausīties Latvijas Radio programmās. Zolīduma dēļ apņēmos dažas labas lietas nepubliskot…
Tas jau tā, bet kas mani pārsteidza visvairāk – ceļi…. Ticiet man, neviena no Latvijas štrāsēm ne ziemā ne vasarā nav tik tīra kā ceļš no lidostas uz Minsku!!! Turklāt vēl atļautais ātrums – 120! Tātad reāli – 130! Bedres vai bedrītes – nemanīju nevienu! Toties apstāšanās pie gājēju pārejām un „paldies” signāli no autovadītājiem ir ļoti pat normāla parādība!
Man liekas, ka nepagāja ne pusstunda un biju viesnīcā. Pēc izskata jauka meitene pat bez dokumentu prasīšanas saprata, kas es pa fruktu un iedeva man istabiņas atslēgu ar mega smagu atslēgu piekariņu (Nu, kā jau teicu, nav te Rietumi un nekādas elektroniskās durvju slēgšanas sistēmas te arī nav). Internets te Wi-Fi, taču jāpērk īpašas kartes (10 stundām pa 2.50 eiro). Istaba gana ok, un liekas pat pietiekami plaša, jo savu bagāžu tajā nav kur izgāzt.. pareizāk gan būtu teikt – nav ko izgāzt!:)
Īpaši nedomājot, sazvanījos gan ar saviem paziņām (šoreiz Svetu) un sarunāju vakara tikšanos. Šie man tādi ļoti tuvi draugi, kurus neesmu redzējis kopš aš gada 1998-tā… tāpat sarunāju divas tikšanās uz ceturtdienu… Viens no intervējamiem būs viens no Baltkrievijā populārākajiem blogeriem Viktors Mališevskis, kuram cita starpā pieder mājas lapa antijournalist.by… kā saka, žurnālistika pret valsti…
Pavisam neilgi pēc tam saņēmu zvanu arī no Svetas par to, ka esot zvanīts no lidostas. Bagāža ir atradusies. Protams, ka tā ir aizmirsta Rīgā! Cerams, ka rīt atvedīs!:) Tā vismaz solīja! Pagaidām gan nezinu, uz kurieni…
Jebkurā gadījumā, ciemos jau jāiet… cilvēki gaida.. Bet ar tukšām rokām taču neiesi! Tā nu tomēr nopirku Rīgas balzāmu un torķiku vietējā universālveikalā. Jas man kāds prasīs, vai ir kādas cenu atšķirības, vai arī ir kādi produkti, kuri pie mums nav utt, atbildu – te IR viss, un cenas ir apmēram tādas pašas. Atsevišķām precēm pat tās ir lielākas, atsevišķām, protams, mazākas!. Arī cilvēku veikalos ir gana daudz…
Ja Uģis Kalmanis man bija ieteicis kaut no tālienes uzmest aci Prezidenta rezidencei, tad man šī iespēja radās pilnīgi ne no kā. Proti, izrādījās, ka Igors un Sveta dzīvo mājā, kas atrodas nieka metrus 250 no prezidenta pils. Nu ļooooti monumentāla Staļina laika pils. Kas mani kārtējo reizi pārsteidza – uz ielām kārtība, uz katra otrā krustojuma pa milicim… Miers un saticība… Un, lai arī snieg, ielas tīras…
Viesošanās pie Igora un Svetas izvērtās ļoti sirsnīga un ģimeniska. Lai arī kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gandrīz nieka 13 gadi, Sveta atcerējās, ka nedrīkstu ēst zivis, tāpēc „pieticīgā” maltīte no ēdieniem 7 bija īpaši gatavota manām vajadzībām. :) Pa šiem gadiem mainījies diezgan daudz… Jaunāki jau nekļūstam, bet maniem draugiem tas nācis tikai par labu – lai arī abiem jau pāri 40, tieši tagad abiem radies ģimenes papildinājums. Ļizai tagad 4 gadi (kopā pat pazīmējām) un Vaņam apmēram 5 mēneši….
Protams, ka gribējās ar šiem cilvēkiem parunāties par viņu dzīvi šeit, un ar lielum lielo laušanu tomēr viņi piekrita man sniegt nelielu interviju. Principā par to, kā dzīvo vidēja 4 cilvēku ģimene Minskas centrā. Jāsaka, ka tik lielu optimismu par dzīves apstākļiem un Latvijai tik netipisko nesūdzēšanos par to, cik viss ir slikti, es sen nebiju dzirdējis. Prieks par to, ka cilvēki ir laimīgi un apmierināti. Un tas ir bullshits, ka Lukašenko ir diktators, apspiedējs utt… Galvenais secinājums no šīs intervijas – gan Krievijā, gan Rietumos var teikt un rakstīt pilnīgi ko grib, bet Baltkrievijā viss tiek darīts cilvēkiem… Un ne jau priekš tam, lai izpatiktu kādam ārpusē… galvenais, ka cilvēki to jūt!
Tā jau nu nebija, ka iztikām bet politiskām diskusijām. Tās beigās izvērtās ļoti saturīgas un informatīvas priekš manis… Pulkstenis bija apmēram 1:30, kad izlēmu tomēr prasties un doties uz viesnīcu… lai arī kopumā radās ļoti patīkama un ģimeniska atmosfēra, jāprotas jau tomēr arī kaut kad ir…
Sarunas laikā ar Igoru nekādi nevarēju saprast, ko īsti nozīmē viņa teiciens – vot, iesi uz to ielu, garām tankam utt… Es it kā nekādu benzīntanku šeit neredzēju (jā, degviela pie viņiem šeit maksā ap 40 santīmiem litrā), tāpēc vēl lielāku smaidu manā sejā izraisīja tiešām uz postamenta novietotais T34…
Taksis nakts laikā izmaksāja apmēram latus 2. Šoferis Žeņa uzreiz apprasījās, no kurienes ta es esot, jo balss tāda ļoti Baltiska izklasoties… Papļāpājām… Žeņa pauda viedokli, ka vēlēšanās balsošot vai nu pret visiem, vai nu par kādu no opozīcija. Viņš gan atzina, ka informācijas par opozīcijas kandidātiem praktiski neesot nekādas. Arī internetā neko īpaši par šamējiem neesot lasījis… bet varbūt vajagot, jo balsot pret visiem nozīmējot balsot par Lukašenko… Nu, katrā gadījumā – kārtējais cilvēks, kārtējais viedoklis.
Nu jau pāri 2-iem naktī… Viesnīcā klusums, krēsla… Dodos pie miera.
No rīta jau sāksies īstais darbs!
Viss, beidzu!
P.S. Apņemos Dzintra vārdā noskaidrot, kā sauc vietējo specvienību! :)
Jeb: не-имей сто рублей а имей сто друзей!
Rīts kā jau rīts. Pēdējā brīža somas kārtošana un citas no tā izrietošās peripetijas.
Baltic taxi kā vienmēr līmenī – vēl pirms noteiktā laika jau klāt un ar Baltic Miles karti brauciens līdz lidostai no Mārupes sanāk pat zem 5 Ls…
Ne jau nu es te taksometrus esmu atnācis reklamēt un ne jau Air Baltic slavēt, bet serviss tiešām jauks un augstā līmenī. Ja esi internetā iečekojies, somu var nodot minūtes laikā. Arī iepriekš izteiktais brīdinājums obligāti saņemt Papīra biļeti atpakaļ ceļam tiek realizēts īsā laikā un bez liekām rindām. Šī jautājuma atrisināšanai pat nebija nepieciešama minūte…
Izmantojot nelielo pauzi, paviesojos pie sava vecā drauga Uģa Kalmaņa tajā pašā Air Baltic. Uztaisīju pases kopijas, na vsjakij, privsjakij… izrādās Mr.Calamares šogad jau 3 reizes Minskā ir bijis… Līdz ar to viņa padomi noteikti par sliktu nenāca. Taču to, vai izdosies apmeklēt vietējos kultūras objektus, nevaru solīt…
Izrādās, ka Minskas lidosta atrodas aptuveni 45-50 kilometrus no pilsētas centra. Nu, nav jau nemaz tik maz, ja ņem vērā faktu, ka no lidostas nekāda sabiedriskā transporta uz centru nav…Uģis ieteica apprasīties stjuartēm, kā vieglāk līdz centram nokļūt, vai arī meklēt kādu, ar ko kopā samesties ceļam līdz centram. Tāpat ieteica naudu samainīt mazās eiro vai dolāru banknotēs, sak’, lai vietējie galīgi neapčakarē…Jo valūtas kurss nav nemaz tik labvēlīgs viegliem aritmētiskiem aprēķiniem…
Ņemot vērā iepriekšējos ieteikumus, devos uz robežkontroli. No problems. Tālāk uz lidmašīnu – arī – NO Problems!
Pirms kāpšanas autobusā, kas nogādās mūs līdz lidmašīnai, manīju kādu igauņu puisi, kurš centās nokļūt Baltkrievijā bez vīzas un uzaicinājuma. Viņš gan teica, ka uzaicinājums esot Minskā un arī vīzu varot nokārtot lidostā, taču meitenes neticēja un autobuss uz lidmašīnu aizbrauca bez viņa. Par šādu opciju mani bija informējis arī Uģis un to apstiprināja arī vīrs pirms manis. Letiņš. Nu, kā saka, uz mutes jau neesmu kritis un sāku ar šamējo runāties, jo (skat. Iepriekš), varētu būt laba iespēja tikt līdz Minskas centram pa pus cenu.
Viss izrādījās vēl superīgāk. Vīrs, vārdā Ivars, izrādās strādā Baltkrievijā jau gadus 6 un viņš arī sniedza papildus info par nokļūšanu līdz pilsētai. Tas maksājot mūsu naudā aptuveni 15 latus. Taču viss izvērtās vēl jaukāk, jo uz manu piedāvājumu samesties ceļam saņēmu atbildi, ka viņu lidostā sagaidīšot un viņš mani līdz viesnīcai aizvest varēšot! SUPER!
BET… kā jau ierasts manos stāstos, nekas nav tā, kā tas izskatās sākotnēji…
Lidmašīnā, protams, kārtējo reizi biju izvēlējies tādu sēdvietu, kurā neviens blakus nesēž... ņemot vērā Ukrainas pieredzi, laicīgi aizpildīju imigrācijas karti (Ukrainas braucienā nogulēju). Un no lidmašīnas izkļuvu ļoti ātri. Arī pateicoties Ivaram.. Līdz ar to pie robežsargiem bijām pirmie un visu formalitāšu kārtošana aizņēma ļoti maz laika. Arī apaļīgā robežsardze izrādījās gana pretimnākoša! Un, nekādu problēmu ar apdrošināšanu…
Izejot telpā, kur bija jāsagaida bagāža, drusku tā kā iesmējām par to, ka īsti nevaru atcerēties, kā izskatās mans čumadāns… Smējām, smējām līdz konstatējām, ka ne mana, ne Ivara bagāža nav ieradusies! Nu vajag taču tā sagadīties… Vārds pa vārdam un konstatējām, ka mēs tādi esam cilvēki 6… arī kāds pabiezs vīrs, kurš pirms manis Rīgā pirka Colu, un arī tas pats nabaga igaunis, kurš tomēr lidmašīnā tika iesēdināts. Viņš jau uz to brīdi vīzu bija paspējis nokārtot.
Nu, tā mēs visi bēdu brāļi un viena māsa aizpildījām iesniegumus par nozaudēto bagāžu (3 eksemplāros), dabūjām apstiprinājumu no muitniekiem, ka tāda skāde nu ir notikusi… Atstāju kontaktam savu draugu Igora un Svetas telefonu Minskā, lai lidosta sazinās, ja nu kas… Un, nepaejot ne pusstundai, bijām ārā no robežkontroles zonas. Kā teica Ivars, baltkrievu robiņi un muitnieki ir gana lādzīgi cilvēki un par to es arī pārliecinājos!
Satikām Ivara paziņu Sergeju Fjodoroviču, kurš gaidīja mūs lidostā gana glaunā sidrabkrāsas AUDI, kas, turklāt, vēl iegādāts Rīgā… lai arī Ivaram tālāk jābrauc līdz Brestai, viņi tomēr bija ar mieru izmest nelielo līkumu un ievest mani viesnīcā…
Laikam jau žurnālista nekaunības vadīts pamanījos automašīnā nointervēt gan Ivaru, gan Sergeju Fjodoroviču… Šīs intervijas agri vai vēlu varēs klausīties Latvijas Radio programmās. Zolīduma dēļ apņēmos dažas labas lietas nepubliskot…
Tas jau tā, bet kas mani pārsteidza visvairāk – ceļi…. Ticiet man, neviena no Latvijas štrāsēm ne ziemā ne vasarā nav tik tīra kā ceļš no lidostas uz Minsku!!! Turklāt vēl atļautais ātrums – 120! Tātad reāli – 130! Bedres vai bedrītes – nemanīju nevienu! Toties apstāšanās pie gājēju pārejām un „paldies” signāli no autovadītājiem ir ļoti pat normāla parādība!
Man liekas, ka nepagāja ne pusstunda un biju viesnīcā. Pēc izskata jauka meitene pat bez dokumentu prasīšanas saprata, kas es pa fruktu un iedeva man istabiņas atslēgu ar mega smagu atslēgu piekariņu (Nu, kā jau teicu, nav te Rietumi un nekādas elektroniskās durvju slēgšanas sistēmas te arī nav). Internets te Wi-Fi, taču jāpērk īpašas kartes (10 stundām pa 2.50 eiro). Istaba gana ok, un liekas pat pietiekami plaša, jo savu bagāžu tajā nav kur izgāzt.. pareizāk gan būtu teikt – nav ko izgāzt!:)
Īpaši nedomājot, sazvanījos gan ar saviem paziņām (šoreiz Svetu) un sarunāju vakara tikšanos. Šie man tādi ļoti tuvi draugi, kurus neesmu redzējis kopš aš gada 1998-tā… tāpat sarunāju divas tikšanās uz ceturtdienu… Viens no intervējamiem būs viens no Baltkrievijā populārākajiem blogeriem Viktors Mališevskis, kuram cita starpā pieder mājas lapa antijournalist.by… kā saka, žurnālistika pret valsti…
Pavisam neilgi pēc tam saņēmu zvanu arī no Svetas par to, ka esot zvanīts no lidostas. Bagāža ir atradusies. Protams, ka tā ir aizmirsta Rīgā! Cerams, ka rīt atvedīs!:) Tā vismaz solīja! Pagaidām gan nezinu, uz kurieni…
Jebkurā gadījumā, ciemos jau jāiet… cilvēki gaida.. Bet ar tukšām rokām taču neiesi! Tā nu tomēr nopirku Rīgas balzāmu un torķiku vietējā universālveikalā. Jas man kāds prasīs, vai ir kādas cenu atšķirības, vai arī ir kādi produkti, kuri pie mums nav utt, atbildu – te IR viss, un cenas ir apmēram tādas pašas. Atsevišķām precēm pat tās ir lielākas, atsevišķām, protams, mazākas!. Arī cilvēku veikalos ir gana daudz…
Ja Uģis Kalmanis man bija ieteicis kaut no tālienes uzmest aci Prezidenta rezidencei, tad man šī iespēja radās pilnīgi ne no kā. Proti, izrādījās, ka Igors un Sveta dzīvo mājā, kas atrodas nieka metrus 250 no prezidenta pils. Nu ļooooti monumentāla Staļina laika pils. Kas mani kārtējo reizi pārsteidza – uz ielām kārtība, uz katra otrā krustojuma pa milicim… Miers un saticība… Un, lai arī snieg, ielas tīras…
Viesošanās pie Igora un Svetas izvērtās ļoti sirsnīga un ģimeniska. Lai arī kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gandrīz nieka 13 gadi, Sveta atcerējās, ka nedrīkstu ēst zivis, tāpēc „pieticīgā” maltīte no ēdieniem 7 bija īpaši gatavota manām vajadzībām. :) Pa šiem gadiem mainījies diezgan daudz… Jaunāki jau nekļūstam, bet maniem draugiem tas nācis tikai par labu – lai arī abiem jau pāri 40, tieši tagad abiem radies ģimenes papildinājums. Ļizai tagad 4 gadi (kopā pat pazīmējām) un Vaņam apmēram 5 mēneši….
Protams, ka gribējās ar šiem cilvēkiem parunāties par viņu dzīvi šeit, un ar lielum lielo laušanu tomēr viņi piekrita man sniegt nelielu interviju. Principā par to, kā dzīvo vidēja 4 cilvēku ģimene Minskas centrā. Jāsaka, ka tik lielu optimismu par dzīves apstākļiem un Latvijai tik netipisko nesūdzēšanos par to, cik viss ir slikti, es sen nebiju dzirdējis. Prieks par to, ka cilvēki ir laimīgi un apmierināti. Un tas ir bullshits, ka Lukašenko ir diktators, apspiedējs utt… Galvenais secinājums no šīs intervijas – gan Krievijā, gan Rietumos var teikt un rakstīt pilnīgi ko grib, bet Baltkrievijā viss tiek darīts cilvēkiem… Un ne jau priekš tam, lai izpatiktu kādam ārpusē… galvenais, ka cilvēki to jūt!
Tā jau nu nebija, ka iztikām bet politiskām diskusijām. Tās beigās izvērtās ļoti saturīgas un informatīvas priekš manis… Pulkstenis bija apmēram 1:30, kad izlēmu tomēr prasties un doties uz viesnīcu… lai arī kopumā radās ļoti patīkama un ģimeniska atmosfēra, jāprotas jau tomēr arī kaut kad ir…
Sarunas laikā ar Igoru nekādi nevarēju saprast, ko īsti nozīmē viņa teiciens – vot, iesi uz to ielu, garām tankam utt… Es it kā nekādu benzīntanku šeit neredzēju (jā, degviela pie viņiem šeit maksā ap 40 santīmiem litrā), tāpēc vēl lielāku smaidu manā sejā izraisīja tiešām uz postamenta novietotais T34…
Taksis nakts laikā izmaksāja apmēram latus 2. Šoferis Žeņa uzreiz apprasījās, no kurienes ta es esot, jo balss tāda ļoti Baltiska izklasoties… Papļāpājām… Žeņa pauda viedokli, ka vēlēšanās balsošot vai nu pret visiem, vai nu par kādu no opozīcija. Viņš gan atzina, ka informācijas par opozīcijas kandidātiem praktiski neesot nekādas. Arī internetā neko īpaši par šamējiem neesot lasījis… bet varbūt vajagot, jo balsot pret visiem nozīmējot balsot par Lukašenko… Nu, katrā gadījumā – kārtējais cilvēks, kārtējais viedoklis.
Nu jau pāri 2-iem naktī… Viesnīcā klusums, krēsla… Dodos pie miera.
No rīta jau sāksies īstais darbs!
Viss, beidzu!
P.S. Apņemos Dzintra vārdā noskaidrot, kā sauc vietējo specvienību! :)
Baltkrievija. Gatavošanās
Nu, kā jau parasti tas notiek ar maniem komandējumiem, arī brauciens uz Baltkrieviju solās būt gana interesants. Jo piedzīvojumi sākās vēl ilgi pirms paša brauciena…
Protams, ka biju rēķinājies – Baltkrievija nav nekāda Rietumvalsts un pat ar austrumu kaimiņu demokrātijas līmeni droši vien nav ko rēķināties. Tātad pirmais un galvenais secinājums – viss jādara laicīgi!
Šoreiz, mācoties no iepriekšējām reizēm, intervijas it kā saplānoju laicīgi. Šeit gan pirmais nozīmīgais novērojums: Ar oficiālo varu elektroniski sazināties praktiski nav iespējams un man tas arī neizdevās. Opozīcija ir pretimnākošāka, taču arī ļoti piesardzīga (nevienam no viņiem e-mail adreses nav reģistrētas Baltkrievijā) Kārtējo reizi silts ieteikums nākotnei – neuzticieties tikai e-pastiem, bet zvaniet, zvaniet, zvaniet! Krītiet uz nerviem visiem pēc Kārtas un gan jau rezultāts būs!
Taču ne jau par interviju sarunāšanu būs šis stāsts! Šoreiz komandējuma sagatavošanas posmā interesantākais bija saistīts ar vīzas iegūšanu.
Kā jau apzinīgs pilsonis nedēļas 3 pirms plānotā brauciena devos uz Baltkrievijas vēstniecību Rīgā kārtot vīzu. Un tad sākās…
Pirmais cilvēks, kas Tevi nostāda muļķa lomā ir vēstniecības apsargs, jo tieši viņš ir pirmā persona, kas pārbauda aizpildītos dokumentus. Protams, neatbilda bildes formāts (Starp citu, lai dabūtu bildes atbilstošā formātā, ļoooooti ātri un ar pārdevējas smaidu, iesaku fotosalonu Vaļņu ielā, netālu no Pulvertorņa!), nebija uzaicinājuma, akreditācijas utt… katrā ziņā, pukstot un stenot, vīrelis man tomēr ļāva tikties ar konsulu un izrunāt mani interesējošos jautājumus daudz civilizētākā ceļā.
Atzīšos, ka gribēju šoreiz izšmaukt cauri lielajām formalitātēm, tāpēc centos pieteikties privātajai vīzai, taču laikam vārdi „Latvijas Radio” un „korespondents” nu nav tie, kas vieš amatpersonās uzticību par manu vēlmi vienkārši doties uz Baltkrieviju vērot tūrisma objektus.
Tā nu ātri tika noskaidrots, ka nepieciešama ir darījumu vīza, darba priekšnieka rīkojums, žurnālista akreditācija Baltkrievijas ārlietu ministrijā utt. Bija 25. novembris, pēcpusdiena, taču ar jauko kolēģu palīdzību (Paldies Ginta!) visus dokumentus izdevās nosūtīt laikā. Protams, ka neiztikt bez BET!
Ārlietu ministrijas preses dienests man laipni atbildēja, ka dokumenti ir saņemti un akreditācija tiks nokārtota… 20 dienu laikā… Tas sanāk līdz 15. decembrim – dienai, kad man jālido uz Baltkrieviju! Protams, šajā situācijā lūdzu ministriju darīt visu iespējamo, lai akreditāciju piešķirtu ātrāk un nebūtu kavēšanās ar vīzas iegūšanu. Man arī laipni atbildēja, ka darīšot visu, kas iespējams un, lai sazinoties ar šamējiem 13. decembrī…
Tiktāl viss kārtībā. Manī gan valdīja iekšējs stresiņš par to, vai izdosies vīzu nokārtot nepilnu divu dienu laikā. Galvenokārt jau tāpēc, ka gaidīšanas laikā mana lidojuma laiks tika mainīts 4 reizes. No sākuma vakarā, tad rītā, tad atkal vakarā, tad beidzot rītā.
Pienākot 13. datumam, kā jau sarunāts, no paša rīta sazinājos ar Baltkrievijas ārlietu ministriju: sak’, kas tur īsti ar maniem papīriem? No rīta atbildes nebija… Pulkstenis iet uz priekšu un es saprotu, ka šajā dienā papīrus vīzai vairs iesniegt nevarēšu. Tikai pēc manas atkārtotas vēstules saņēmu ziņu – Jums akreditācijas apstiprinājums uz vēstniecību Rīgā tika nosūtīts JAU 8. decembrī! Atklāti sakot, saņemot šo informāciju no manas mutes bira gana daudz necenzētu vārdu!
Nekas, vēl bija atlicis 14. datums. Jau nedaudz pēc 9:00 no rīta diezgan pūcīgā garastāvoklī devos uz vēstniecību, kur „jaukais” apsargs man atkal aizrādīja, ka man neesot uzaicinājuma. Uz šo uzbraucienu šoreiz varēju lepni pateikt – neviens mani neuzaicina, un ministrija man akreditāciju ir iedevusi. Vēl viens interesants novērojums – ja vīzas pieteikumu aizpilda angliski, apsargam garām var tikt vieglāk, jo viņš no anglenes „ņi bum bum”, tāpēc uzreiz sūta pie konsula, kurš patiesībā ir ļoti atsaucīgs vīrelis. Viņš gan arī ar izbrīnu prasīja, ko es tik vēlu ierodos formēt vīzu, jo apstiprinājums saņemts jau pirms 6 dienām… Pēc visa izskaidrošanas, viņš pat bija tik laipns un centās noskaidrot, vai man kā žurnālistam nepienākas vīza par brīvu… Diemžēl nē! Tā vietā normālais dubultais tarifs par vīzas nokārtošanu steidzamības kārtā! 50 eiro un vīza gatava apmēram 4-5 stundās!
Šeit gan viena piebilde tiem, kas nākotnē domā doties uz Baltkrieviju. Var rasties grūtības ar apdrošināšanu. Lai arī man ir BALTAS apdrošināšana, kas derīga visā pasaulē, izņemot ASV un Kanādu, izņēmums var izrādīties arī Baltkrievija. Gan konsuls, gan BALTAS pārstāvji brīdināja, ka viņiem nezināmu iemeslu dēļ apdrošināšana var izrādīties nederīga un var nākties lidostā slēgt jaunu. Nu, cerams, ka īsti tā nebūs… Drošības pēc esmu izdrukājis arī kontaktus BALTAS pārstāvniecībai Baltkrievijā.
Nu, ko lai vēl saka? Īsti pat nezinu ko… Ir jau, protams, dažas labas niansītes, par kurām nevajag stāstīt, tāpēc arī par tām nestāstīšu! Lai paliek intriga citām reizēm!
Pagaidām viss!
Un interesantākais vēl tikai sekos!
Protams, ka biju rēķinājies – Baltkrievija nav nekāda Rietumvalsts un pat ar austrumu kaimiņu demokrātijas līmeni droši vien nav ko rēķināties. Tātad pirmais un galvenais secinājums – viss jādara laicīgi!
Šoreiz, mācoties no iepriekšējām reizēm, intervijas it kā saplānoju laicīgi. Šeit gan pirmais nozīmīgais novērojums: Ar oficiālo varu elektroniski sazināties praktiski nav iespējams un man tas arī neizdevās. Opozīcija ir pretimnākošāka, taču arī ļoti piesardzīga (nevienam no viņiem e-mail adreses nav reģistrētas Baltkrievijā) Kārtējo reizi silts ieteikums nākotnei – neuzticieties tikai e-pastiem, bet zvaniet, zvaniet, zvaniet! Krītiet uz nerviem visiem pēc Kārtas un gan jau rezultāts būs!
Taču ne jau par interviju sarunāšanu būs šis stāsts! Šoreiz komandējuma sagatavošanas posmā interesantākais bija saistīts ar vīzas iegūšanu.
Kā jau apzinīgs pilsonis nedēļas 3 pirms plānotā brauciena devos uz Baltkrievijas vēstniecību Rīgā kārtot vīzu. Un tad sākās…
Pirmais cilvēks, kas Tevi nostāda muļķa lomā ir vēstniecības apsargs, jo tieši viņš ir pirmā persona, kas pārbauda aizpildītos dokumentus. Protams, neatbilda bildes formāts (Starp citu, lai dabūtu bildes atbilstošā formātā, ļoooooti ātri un ar pārdevējas smaidu, iesaku fotosalonu Vaļņu ielā, netālu no Pulvertorņa!), nebija uzaicinājuma, akreditācijas utt… katrā ziņā, pukstot un stenot, vīrelis man tomēr ļāva tikties ar konsulu un izrunāt mani interesējošos jautājumus daudz civilizētākā ceļā.
Atzīšos, ka gribēju šoreiz izšmaukt cauri lielajām formalitātēm, tāpēc centos pieteikties privātajai vīzai, taču laikam vārdi „Latvijas Radio” un „korespondents” nu nav tie, kas vieš amatpersonās uzticību par manu vēlmi vienkārši doties uz Baltkrieviju vērot tūrisma objektus.
Tā nu ātri tika noskaidrots, ka nepieciešama ir darījumu vīza, darba priekšnieka rīkojums, žurnālista akreditācija Baltkrievijas ārlietu ministrijā utt. Bija 25. novembris, pēcpusdiena, taču ar jauko kolēģu palīdzību (Paldies Ginta!) visus dokumentus izdevās nosūtīt laikā. Protams, ka neiztikt bez BET!
Ārlietu ministrijas preses dienests man laipni atbildēja, ka dokumenti ir saņemti un akreditācija tiks nokārtota… 20 dienu laikā… Tas sanāk līdz 15. decembrim – dienai, kad man jālido uz Baltkrieviju! Protams, šajā situācijā lūdzu ministriju darīt visu iespējamo, lai akreditāciju piešķirtu ātrāk un nebūtu kavēšanās ar vīzas iegūšanu. Man arī laipni atbildēja, ka darīšot visu, kas iespējams un, lai sazinoties ar šamējiem 13. decembrī…
Tiktāl viss kārtībā. Manī gan valdīja iekšējs stresiņš par to, vai izdosies vīzu nokārtot nepilnu divu dienu laikā. Galvenokārt jau tāpēc, ka gaidīšanas laikā mana lidojuma laiks tika mainīts 4 reizes. No sākuma vakarā, tad rītā, tad atkal vakarā, tad beidzot rītā.
Pienākot 13. datumam, kā jau sarunāts, no paša rīta sazinājos ar Baltkrievijas ārlietu ministriju: sak’, kas tur īsti ar maniem papīriem? No rīta atbildes nebija… Pulkstenis iet uz priekšu un es saprotu, ka šajā dienā papīrus vīzai vairs iesniegt nevarēšu. Tikai pēc manas atkārtotas vēstules saņēmu ziņu – Jums akreditācijas apstiprinājums uz vēstniecību Rīgā tika nosūtīts JAU 8. decembrī! Atklāti sakot, saņemot šo informāciju no manas mutes bira gana daudz necenzētu vārdu!
Nekas, vēl bija atlicis 14. datums. Jau nedaudz pēc 9:00 no rīta diezgan pūcīgā garastāvoklī devos uz vēstniecību, kur „jaukais” apsargs man atkal aizrādīja, ka man neesot uzaicinājuma. Uz šo uzbraucienu šoreiz varēju lepni pateikt – neviens mani neuzaicina, un ministrija man akreditāciju ir iedevusi. Vēl viens interesants novērojums – ja vīzas pieteikumu aizpilda angliski, apsargam garām var tikt vieglāk, jo viņš no anglenes „ņi bum bum”, tāpēc uzreiz sūta pie konsula, kurš patiesībā ir ļoti atsaucīgs vīrelis. Viņš gan arī ar izbrīnu prasīja, ko es tik vēlu ierodos formēt vīzu, jo apstiprinājums saņemts jau pirms 6 dienām… Pēc visa izskaidrošanas, viņš pat bija tik laipns un centās noskaidrot, vai man kā žurnālistam nepienākas vīza par brīvu… Diemžēl nē! Tā vietā normālais dubultais tarifs par vīzas nokārtošanu steidzamības kārtā! 50 eiro un vīza gatava apmēram 4-5 stundās!
Šeit gan viena piebilde tiem, kas nākotnē domā doties uz Baltkrieviju. Var rasties grūtības ar apdrošināšanu. Lai arī man ir BALTAS apdrošināšana, kas derīga visā pasaulē, izņemot ASV un Kanādu, izņēmums var izrādīties arī Baltkrievija. Gan konsuls, gan BALTAS pārstāvji brīdināja, ka viņiem nezināmu iemeslu dēļ apdrošināšana var izrādīties nederīga un var nākties lidostā slēgt jaunu. Nu, cerams, ka īsti tā nebūs… Drošības pēc esmu izdrukājis arī kontaktus BALTAS pārstāvniecībai Baltkrievijā.
Nu, ko lai vēl saka? Īsti pat nezinu ko… Ir jau, protams, dažas labas niansītes, par kurām nevajag stāstīt, tāpēc arī par tām nestāstīšu! Lai paliek intriga citām reizēm!
Pagaidām viss!
Un interesantākais vēl tikai sekos!
Abonēt:
Ziņas (Atom)