Baltkrievija. 1. diena.

Baltkrievija. 1. diena.

Jeb: не-имей сто рублей а имей сто друзей!

Rīts kā jau rīts. Pēdējā brīža somas kārtošana un citas no tā izrietošās peripetijas.
Baltic taxi kā vienmēr līmenī – vēl pirms noteiktā laika jau klāt un ar Baltic Miles karti brauciens līdz lidostai no Mārupes sanāk pat zem 5 Ls…

Ne jau nu es te taksometrus esmu atnācis reklamēt un ne jau Air Baltic slavēt, bet serviss tiešām jauks un augstā līmenī. Ja esi internetā iečekojies, somu var nodot minūtes laikā. Arī iepriekš izteiktais brīdinājums obligāti saņemt Papīra biļeti atpakaļ ceļam tiek realizēts īsā laikā un bez liekām rindām. Šī jautājuma atrisināšanai pat nebija nepieciešama minūte…
Izmantojot nelielo pauzi, paviesojos pie sava vecā drauga Uģa Kalmaņa tajā pašā Air Baltic. Uztaisīju pases kopijas, na vsjakij, privsjakij… izrādās Mr.Calamares šogad jau 3 reizes Minskā ir bijis… Līdz ar to viņa padomi noteikti par sliktu nenāca. Taču to, vai izdosies apmeklēt vietējos kultūras objektus, nevaru solīt…
Izrādās, ka Minskas lidosta atrodas aptuveni 45-50 kilometrus no pilsētas centra. Nu, nav jau nemaz tik maz, ja ņem vērā faktu, ka no lidostas nekāda sabiedriskā transporta uz centru nav…Uģis ieteica apprasīties stjuartēm, kā vieglāk līdz centram nokļūt, vai arī meklēt kādu, ar ko kopā samesties ceļam līdz centram. Tāpat ieteica naudu samainīt mazās eiro vai dolāru banknotēs, sak’, lai vietējie galīgi neapčakarē…Jo valūtas kurss nav nemaz tik labvēlīgs viegliem aritmētiskiem aprēķiniem…
Ņemot vērā iepriekšējos ieteikumus, devos uz robežkontroli. No problems. Tālāk uz lidmašīnu – arī – NO Problems!

Pirms kāpšanas autobusā, kas nogādās mūs līdz lidmašīnai, manīju kādu igauņu puisi, kurš centās nokļūt Baltkrievijā bez vīzas un uzaicinājuma. Viņš gan teica, ka uzaicinājums esot Minskā un arī vīzu varot nokārtot lidostā, taču meitenes neticēja un autobuss uz lidmašīnu aizbrauca bez viņa. Par šādu opciju mani bija informējis arī Uģis un to apstiprināja arī vīrs pirms manis. Letiņš. Nu, kā saka, uz mutes jau neesmu kritis un sāku ar šamējo runāties, jo (skat. Iepriekš), varētu būt laba iespēja tikt līdz Minskas centram pa pus cenu.

Viss izrādījās vēl superīgāk. Vīrs, vārdā Ivars, izrādās strādā Baltkrievijā jau gadus 6 un viņš arī sniedza papildus info par nokļūšanu līdz pilsētai. Tas maksājot mūsu naudā aptuveni 15 latus. Taču viss izvērtās vēl jaukāk, jo uz manu piedāvājumu samesties ceļam saņēmu atbildi, ka viņu lidostā sagaidīšot un viņš mani līdz viesnīcai aizvest varēšot! SUPER!
BET… kā jau ierasts manos stāstos, nekas nav tā, kā tas izskatās sākotnēji…
Lidmašīnā, protams, kārtējo reizi biju izvēlējies tādu sēdvietu, kurā neviens blakus nesēž... ņemot vērā Ukrainas pieredzi, laicīgi aizpildīju imigrācijas karti (Ukrainas braucienā nogulēju). Un no lidmašīnas izkļuvu ļoti ātri. Arī pateicoties Ivaram.. Līdz ar to pie robežsargiem bijām pirmie un visu formalitāšu kārtošana aizņēma ļoti maz laika. Arī apaļīgā robežsardze izrādījās gana pretimnākoša! Un, nekādu problēmu ar apdrošināšanu…

Izejot telpā, kur bija jāsagaida bagāža, drusku tā kā iesmējām par to, ka īsti nevaru atcerēties, kā izskatās mans čumadāns… Smējām, smējām līdz konstatējām, ka ne mana, ne Ivara bagāža nav ieradusies! Nu vajag taču tā sagadīties… Vārds pa vārdam un konstatējām, ka mēs tādi esam cilvēki 6… arī kāds pabiezs vīrs, kurš pirms manis Rīgā pirka Colu, un arī tas pats nabaga igaunis, kurš tomēr lidmašīnā tika iesēdināts. Viņš jau uz to brīdi vīzu bija paspējis nokārtot.

Nu, tā mēs visi bēdu brāļi un viena māsa aizpildījām iesniegumus par nozaudēto bagāžu (3 eksemplāros), dabūjām apstiprinājumu no muitniekiem, ka tāda skāde nu ir notikusi… Atstāju kontaktam savu draugu Igora un Svetas telefonu Minskā, lai lidosta sazinās, ja nu kas… Un, nepaejot ne pusstundai, bijām ārā no robežkontroles zonas. Kā teica Ivars, baltkrievu robiņi un muitnieki ir gana lādzīgi cilvēki un par to es arī pārliecinājos!

Satikām Ivara paziņu Sergeju Fjodoroviču, kurš gaidīja mūs lidostā gana glaunā sidrabkrāsas AUDI, kas, turklāt, vēl iegādāts Rīgā… lai arī Ivaram tālāk jābrauc līdz Brestai, viņi tomēr bija ar mieru izmest nelielo līkumu un ievest mani viesnīcā…

Laikam jau žurnālista nekaunības vadīts pamanījos automašīnā nointervēt gan Ivaru, gan Sergeju Fjodoroviču… Šīs intervijas agri vai vēlu varēs klausīties Latvijas Radio programmās. Zolīduma dēļ apņēmos dažas labas lietas nepubliskot…
Tas jau tā, bet kas mani pārsteidza visvairāk – ceļi…. Ticiet man, neviena no Latvijas štrāsēm ne ziemā ne vasarā nav tik tīra kā ceļš no lidostas uz Minsku!!! Turklāt vēl atļautais ātrums – 120! Tātad reāli – 130! Bedres vai bedrītes – nemanīju nevienu! Toties apstāšanās pie gājēju pārejām un „paldies” signāli no autovadītājiem ir ļoti pat normāla parādība!
Man liekas, ka nepagāja ne pusstunda un biju viesnīcā. Pēc izskata jauka meitene pat bez dokumentu prasīšanas saprata, kas es pa fruktu un iedeva man istabiņas atslēgu ar mega smagu atslēgu piekariņu (Nu, kā jau teicu, nav te Rietumi un nekādas elektroniskās durvju slēgšanas sistēmas te arī nav). Internets te Wi-Fi, taču jāpērk īpašas kartes (10 stundām pa 2.50 eiro). Istaba gana ok, un liekas pat pietiekami plaša, jo savu bagāžu tajā nav kur izgāzt.. pareizāk gan būtu teikt – nav ko izgāzt!:)

Īpaši nedomājot, sazvanījos gan ar saviem paziņām (šoreiz Svetu) un sarunāju vakara tikšanos. Šie man tādi ļoti tuvi draugi, kurus neesmu redzējis kopš aš gada 1998-tā… tāpat sarunāju divas tikšanās uz ceturtdienu… Viens no intervējamiem būs viens no Baltkrievijā populārākajiem blogeriem Viktors Mališevskis, kuram cita starpā pieder mājas lapa antijournalist.by… kā saka, žurnālistika pret valsti…

Pavisam neilgi pēc tam saņēmu zvanu arī no Svetas par to, ka esot zvanīts no lidostas. Bagāža ir atradusies. Protams, ka tā ir aizmirsta Rīgā! Cerams, ka rīt atvedīs!:) Tā vismaz solīja! Pagaidām gan nezinu, uz kurieni…

Jebkurā gadījumā, ciemos jau jāiet… cilvēki gaida.. Bet ar tukšām rokām taču neiesi! Tā nu tomēr nopirku Rīgas balzāmu un torķiku vietējā universālveikalā. Jas man kāds prasīs, vai ir kādas cenu atšķirības, vai arī ir kādi produkti, kuri pie mums nav utt, atbildu – te IR viss, un cenas ir apmēram tādas pašas. Atsevišķām precēm pat tās ir lielākas, atsevišķām, protams, mazākas!. Arī cilvēku veikalos ir gana daudz…

Ja Uģis Kalmanis man bija ieteicis kaut no tālienes uzmest aci Prezidenta rezidencei, tad man šī iespēja radās pilnīgi ne no kā. Proti, izrādījās, ka Igors un Sveta dzīvo mājā, kas atrodas nieka metrus 250 no prezidenta pils. Nu ļooooti monumentāla Staļina laika pils. Kas mani kārtējo reizi pārsteidza – uz ielām kārtība, uz katra otrā krustojuma pa milicim… Miers un saticība… Un, lai arī snieg, ielas tīras…

Viesošanās pie Igora un Svetas izvērtās ļoti sirsnīga un ģimeniska. Lai arī kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gandrīz nieka 13 gadi, Sveta atcerējās, ka nedrīkstu ēst zivis, tāpēc „pieticīgā” maltīte no ēdieniem 7 bija īpaši gatavota manām vajadzībām. :) Pa šiem gadiem mainījies diezgan daudz… Jaunāki jau nekļūstam, bet maniem draugiem tas nācis tikai par labu – lai arī abiem jau pāri 40, tieši tagad abiem radies ģimenes papildinājums. Ļizai tagad 4 gadi (kopā pat pazīmējām) un Vaņam apmēram 5 mēneši….

Protams, ka gribējās ar šiem cilvēkiem parunāties par viņu dzīvi šeit, un ar lielum lielo laušanu tomēr viņi piekrita man sniegt nelielu interviju. Principā par to, kā dzīvo vidēja 4 cilvēku ģimene Minskas centrā. Jāsaka, ka tik lielu optimismu par dzīves apstākļiem un Latvijai tik netipisko nesūdzēšanos par to, cik viss ir slikti, es sen nebiju dzirdējis. Prieks par to, ka cilvēki ir laimīgi un apmierināti. Un tas ir bullshits, ka Lukašenko ir diktators, apspiedējs utt… Galvenais secinājums no šīs intervijas – gan Krievijā, gan Rietumos var teikt un rakstīt pilnīgi ko grib, bet Baltkrievijā viss tiek darīts cilvēkiem… Un ne jau priekš tam, lai izpatiktu kādam ārpusē… galvenais, ka cilvēki to jūt!

Tā jau nu nebija, ka iztikām bet politiskām diskusijām. Tās beigās izvērtās ļoti saturīgas un informatīvas priekš manis… Pulkstenis bija apmēram 1:30, kad izlēmu tomēr prasties un doties uz viesnīcu… lai arī kopumā radās ļoti patīkama un ģimeniska atmosfēra, jāprotas jau tomēr arī kaut kad ir…

Sarunas laikā ar Igoru nekādi nevarēju saprast, ko īsti nozīmē viņa teiciens – vot, iesi uz to ielu, garām tankam utt… Es it kā nekādu benzīntanku šeit neredzēju (jā, degviela pie viņiem šeit maksā ap 40 santīmiem litrā), tāpēc vēl lielāku smaidu manā sejā izraisīja tiešām uz postamenta novietotais T34…

Taksis nakts laikā izmaksāja apmēram latus 2. Šoferis Žeņa uzreiz apprasījās, no kurienes ta es esot, jo balss tāda ļoti Baltiska izklasoties… Papļāpājām… Žeņa pauda viedokli, ka vēlēšanās balsošot vai nu pret visiem, vai nu par kādu no opozīcija. Viņš gan atzina, ka informācijas par opozīcijas kandidātiem praktiski neesot nekādas. Arī internetā neko īpaši par šamējiem neesot lasījis… bet varbūt vajagot, jo balsot pret visiem nozīmējot balsot par Lukašenko… Nu, katrā gadījumā – kārtējais cilvēks, kārtējais viedoklis.

Nu jau pāri 2-iem naktī… Viesnīcā klusums, krēsla… Dodos pie miera.
No rīta jau sāksies īstais darbs!

Viss, beidzu!

P.S. Apņemos Dzintra vārdā noskaidrot, kā sauc vietējo specvienību! :)