piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Baltkrievija. 3 diena

Jeb: salavecis viesnīcā un vakariņas restorānā

Nu, kā jau biju ieplānojis iepriekš, šai vajadzēja būt pirmajai īstajai darba dienai, bet no otras puses tai arī vajadzēja būt tādai kā nelielai atpūtas dienai pirms lielās strādāšanas.
Lai arī pirmā intervija bija ieplānota tikai 11-os, cēlos jau tūlīt pēc 7-iem. Pastrādāju, pamontēju, patulkoju.. ļoti relaksēti. Logi, lai arī atrodas uz ielas puse (Nu, Puškina prospekts nav nemaz tik maza štrāsīte), skaņu slāpē pat ļoti labi un tas nav maznozīmīgs fakts, ja gribas kaut ko normālu ierakstīt.
Tas viss sīkums, bet bija pienācis laiks braukt uz interviju ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītāju vārdā Ales Bialiatsky. Sazvanoties ar viņu jau uzreiz nopratu, ka šī nu nebūs nekāda glaunā tikšanās modernā ofisā, jo adreses bija – tāda un tāda iela, tāds un tāds numurs, otrā arka, ieeja pagalmā, 4 podjezds un tāds un tāds dzīvoklis. Atkal sākās grūtības ar ceļā pavadāmās distances aprēķināšanu. Kaut gan, atklāti sakot, saprast Minskas metro izrādās ir gaužām vienkārši – divas līnijas, viena pāreja! Un viss…
No viesnīcas izgāju tikai aptuveni 10:20 un nepagāja man liekas pat visas minūtes 35-as kad biju jau galā. Un tās ir veselas 7 pieturas ar pārsēšanos… metro normāli iet katras aptuveni 4 minūtes…
Ierodoties „Vesna” birojā sapratu, ka man ir izrādījusies taisnība. Viņi tiešām strādā konsperatīvā dzīvoklī. Nu, atklāti sakot, nekā konsperatīva nav, jo visi zinot, kur viņi bāzējas taču nekādu represiju īpaši neesot.
Ales izrādījās sirms kungs ap gadiem 50. Pirmais, ko viņš man pateica, ka šorīt esot latviešu rīts, jo pirms manis uz interviju bijusi Judīte Čunka no LTV. Eh, laikam tomēr nevajadzēja viņai teikt, kur braukšu un ar ko runāšu.. kaut gan no otras puses, Judīte ar šamējiem esot tikusies arī iepriekš.
Pirmkārt jau runājām par pašu „Vesnu”. Tā ir cilvēktiesību organizācija, kas ir izveidota jau 80-to gadu pašās beigās, lai aizstāvētu Černobiļas seku novērsēju intereses. Izrādās toreiz ir bijusi pirmā reize (kura gada pavasarī īsti neatceros), kad varas iestādes ir vardarbīgi vērsušās pret, nu… opozīciju. Kopš tā laika organizācijai nākas darboties principā nelegāli, jo jau 7-ņus gadus viņiem neļauj oficiāli reģistrēties. Taču viņi turpina darboties, eksistē par dažādu ārvalstīs esošu fondu un Eiropas Savienības piešķirto naudu. Savukārt, lai varētu kā novērotāji piedalīties šīgada vēlēšanās viņi startē vienotā komandā ar vietējo Helsinku grupu. Pašlaik organizācijā esot daži desmiti cilvēktiesību aizstāvju, un uz šīm vēlēšanām aptuveni 600-t brīvprātīgie īslaicīgie novērotāji…
Mūsu saruna galvenokārt bija vērsta uz pašlaik Baltkrievijā notiekošo pirmstermiņa balsošanu. Lūk apmēram dažas lietas, ko man izdevās uzzināt:

1. Iepriekšējā balsošana ir reālākais veids, kā krāpties ar rezultātiem (tāds rīkojums faktiski vēlēšanu komisijām esot dots „no augšas”). Galvenais tas saistīts ar iedzīvotāju piespiedu balsošanu – lielos kolektīvos draudot ar atlaišanu, ja nebalsos, universitātēs – ar grūtībām mācībās utt.
2. viena no lielākajām problēmām esot balsošanas urnas, kas tikai dažās vietās ir caurspīdīgas. Citur tās esot vienkāršas finiera kastes, kuras ir kaut kā saskrūvētas un tikpat viegli var tikt izjauktas. Tajās esot daudz spraugu – pietiekami lielas, lai varētu samainīt biļetenus. Urnas esot aizzīmogotas ar plastilīnu, tā kā arī šeit ir vieta krāpšanai.
3. Vislielākā problēma esot balsu skaitīšanas process. Vēlēšanu komisijās gandrīz visi ir vietējo varas iestāžu ielikteņi. Tipa – ceha priekšnieks ir komisijas vadītājs, bet ceha darbinieki – komisijas locekļi, direktors vadītājs, skolotāji locekļi utt. demokrātisko spēku pārstāvju visās komisijās visā valstī esot aptuveni veseli 0,25%... Balsu skaitīšana notiek aizklāti. Katrs no komisijas skaitot „savu kaudzīti” biļetenu (ko viņš tur ieraksta, neviens nezina). Tālāk komisijas loceklis datus par savu kaudzīti nodod vadītājam, kurš arī nevienam neko nenojaušot uzraksta galīgo rezultātu. Visticamāk – vēlamo un nepareizo (vai „pareizo”?)
4. Līdzšim gan par baigiem pārkāpumiem nevarot runāt, jo viss notiekot mierīgi. Pašlaik atliekot tikai minēt, cik tad īsti procentus Luka dabūs – vairāk kā 70 vai vairāk kā 80. opozicionāriem – katram būšot apmēram 1,5%
5. Runājot par 19. decembri un opozīcijas mītiņu oktobra laukumā, Aless bija diezgan skeptisks. Visticamāk, ieradīšoties tikai līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Tas esot ļoti, ļoti maz, jo agrāk savākt 40-50 tūkstošus nav bijusi problēma. Viņš uzskata, ka sabiedrībā tomēr nav tādas baigās vēlmes cīnīties, jo nav īsti jēgas… Jēga varot parādīties nākamajos gados, kad baltkrievus gaida nopietnas finansiālās problēmas…

Nu, tas tā, īsumā… Uzzināju, ka vēlēšanu dienā būs presene un arī nākamajā.. būs jāaiziet… Un jā, ja kādam ir vēlme apskatīties, ko tad īsti dara „Vesna” to var izlasīt viņu mājas lapā (kuru starp citu vara pa TV vakar esot bargi kritizējusi, ka tie to vien darot, kā sūdus rokot) http://spring96.org/

Ar to arī atvadījāmies un devos mierīgi atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam vēl ātrais ieskrējiens pabrokastot McDonaldā. Kā jau tas vienmēr un visur ir, Mc ir piln’[igi vienāds. Cena gan drusku mazāka, nekā Latvijā.
Vienīgais, ko nepaspēju Mc, ir iedzert kafiju. Nu, katrā ziņā nekur šeit līdzi uz numuriņu kafiju nedod. Ja arī dod, tad viesnīcas kafija izrādījās gana dārga, bet gana laba. Kafejnīcā parunājos arī ar trijiem vīriem no Krievijas, kas no Baltkrievijas uz Samaru dzenot automašīnas. Esot pietiekami izdevīgi – uz vienu auto varot nopelnīt pa 5-6 tūkstošiem $. Pārsvarā vedot diezgan jaunus BMW, Mercedesus, AUDI, VW… grūtības gan esot nevis ar šejienes iestādēm vai apstākļiem, bet gan ar Krievijas ceļiem, jo ziemas laikā ceļā varot nākties pavadīt pat vairākas dienas. Viens no vīriem tā sapņaini izteicās, ka Eiropā droši vien mašīnas esot vēl lētākas nekā šeit… Protams!:)

Pirms devos uz savu numuru strādāt pievērsu uzmanību daudzajām kamerām un izgaismojumam foajē. Domāju, vai tiešām kāds no vēlēšanu kandidātiem ieradīsies vai? Nē… Bija ieradusies persona, kura noteikti iegūtu vēlēšanās 150% iedzīvotāju balsis – Salatēvs! Nu tad šo arī intervēja, filmēja, cilvēki ar mikriponiem taisīja šovu… Kā nekā tuvojas Jaunais gads!

Ieplānotos darbus biju plānojis padarīt laicīgi, jo īsti nevarēju saprast, kā īsti būs ar gabalu nosūtīšanu uz Latviju. Galu galā, internets te galīgi nav superātrs. Laicīgi sagatavoju gabalu gan apskatam, gan sagraizīju Igora un Svetas interviju… paklausījos un izklausījās nu ļooooti pat salkana.. bet,tādi nu bija tie apstākļi un tā nu cilvēki domā. Nekas, sak’, sāksim ar medus mucu un pēc tam sāksim tajā pamazām liet iekšā drusku piķi!:)
Nu, katrā gadījumā visu izdarīju laikā un bez liekas steigas!
Astoņos vakarā biju ieplānojis beidzot normāli pavakariņot! It kā sākotnēji biju plānojis vakariņot kopā ar to pašu blogeri Viktoru, taču viņš diemžēl netika un kompāniju man sastādīja arī jau iepriekš minētais Igors Mariničs.
Izrunājāmies par šo un to. Vairāk par tādām cilvēciskām un praktiskām lietām. Drusku žēlojos, ka līdz viesnīcai ir patālu no centra, uz ko Igors atbildēja, ka patiesībā daudz izdevīgāk būtu bijis īrēt dzīvokli centrā, kas maksātu apmēram 50$. Atceros, ka savulaik Zvejnieks laikam tā arī darīja. Bet, kā saka, no kļūdām mācās un būs kārtējā mācība priekšdienām!
Man radās spontānā ideja apprasīties, ko tad īsti pats Igors darīs vēlēšanu dienā. Viņš atbildēja, ka īsti plānu neesot. Cenšoties visu ko izdomāt, lai vakarā nebūtu jāiet uz Oktobra laukumu, bet beigās laikam tomēr iešot gan.
Līdz ar to piedāvāju, ka varētu izmantot viņa kā taksista pakalpojumus, jo ar savu transportu tomēr tik lielā pilsētā varētu būt vieglāk un ātrāk pārvietoties. Igoram šī ideja gana labi patika un nolēmām vēl šo ideju apsmadzeņot rīt.. Jāizdomā īsti, kur tad gribēšu braukt un ko redzēt… protams, joka pēc teicu, ka par spīti vēlēšanām es rīt gribētu būt Bobruiskā (350km no Minskas), kur letiņu U20 hokejisti tiekas ar baltkrieviem.

Nu, pats restorāns bija gana glauns. (Šeit var aptuveni gūt priekšstatu http://www.brovar.by/eindex.htm?/emain.htm ) Ideja apmēram kā mūsu Lido, tikai kaut kur labāka. Arī šeit uz vietas brūvē alu… Kā jau minēju, galdiņš bija jāpiesaka iepriekš… pašā restorānā ir vairākas zāles – mednieku, makšķernieku utt… Spēlē dzīvā mūzika, proti vīri ar vijoli, ģitārām, kontrabasu un citiem pripambasiem, kas staigā ap galdiņiem un dzied. Dažubrīd tas viss liekas pārāk skaļi.
Mēs sēdējām mednieku zālē – pie sienām dažādas smukas un prikolīgas bildītes. Uz vienas, piemēram, attēlots mednieks ar suni un apakšā paraksts (varētu tulkojums būt apmēram tāds – mērķēju vai nemērķēju, bet vilku paņēmu! Būtu es šo frāzi zinājis medību sezonas atklāšanā, kad pats ar vilku sastapos…
Ēdienkarte ļoti plaša un šai pusei pietiekami dārga. Lūk mana izvēle:

Liellopa steiks – 76850 rubļu (Ls 13.60)
Rīsi ar dārzeņiem – 5620 (0.99)
Alus gaišais – 10610 (1.88)
Alus tumšais – 11560 (2.05) (pasniedza interesantā šķībā kausā. Nezinu, vai speciāli)

Kopā: 18.52

Nu, īstenībā jau nav nemaz tik traki.
Jautrākais bija tas, kā es mēģināju norēķināties ar karti. Nu, jau pie ieejas man apsargs paziņoja, ka par to, ka gribu norēķināties ar karti, ir jāinformē administrators. Es informēju it kā oficianti. Kad atnesa rēķinu, iedevu karti. Protams, to kartes nolasāmo aparātu klāt nepienesa. Tā vietā pēc minūtēm 2 pie manis pienāca un teica, lai sekoju viņai, jo esot vajadzīgs PIN kods. Jākāpj bija uz otro stāvu, kur sēž kundzīte tādā kā kases telpā. Pa lodziņu man padeva karšu termināli un varēju ievadīt kodu. No tās kasieres redzēju tikai roku… Nu, vēl kāda pusotra minūte kamēr notiek transakcija un viss ok…

Ar to arī vakars principā bija beidzies. Mierīgi atvadījāmies, Igors nogādāja mani līdz viesnīcai. Vakara sarakste ar mājām, vakara atskaite nācijai un pie miera…

Tas arī viss!
Līdz rītam!

P.S. Es tikai nesaprotu, kas tas bija par mūdzi, kas no Latvijas man zvanīja 1:40 naktī… kaut kāds baigais troksnis bija un neviens īsti nerunāja.. Numuru nepazinu! Trubu nometu…

2 komentāri:

  1. Kāds gribēja Tevi pamodināt, lai nākamajā rītā neaizgulies :)

    AtbildētDzēst
  2. Es gribētu pateikties Lapo Micro Finance par man izsniegto aizdevumu. Mani vairākas reizes pievīla, cenšoties saņemt aizdevumu, līdz es uzgāju Lapo Micro Finance, kurš man piešķīra aizdevumu 23 000 USD vērtībā, lai rūpētos par savu slimo bērnu. Ja jums šodien ir vajadzīgs reāls aizdevējs, sazinieties ar Lapo un neapmāniet. Sazinieties ar e-pasta adresi: lapofunding960@gmail.com

    AtbildētDzēst