Baltkrievija. 2. diena

Jeb: „порa менять лысую резину!” un „Я необслуживаю лапшу!”

Kā nu gadījās, kā nē, bet gulēt izdevās aiziet diezgan vēlu. Taču jau diezgan agri no rīta biju izlēmis celties, lai sāktu strādāt. Galu galā tieši tā iemesla dēļ šeit arī esmu ieradies!

Protams, ka brokastīs neaizgāju, jo, rūpīgāk pavērojot cenu lapu izlasīju, ka brokastis vienai personai maksā 7 eiro. Šajā naudā tie ir aptuveni 28000 vietējo naudiņu. Diezgan padaudz… Nu, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu nesajutu.
Pārlaižot acis pār vietējo masu saziņas līdzekļu mājas lapām, konstatēju, ka pagājušajā naktī uz lielceļa Minska-Maskava esot manīta bruņumašīnu (tautā vienkārši sauktu par BTR) kolonna, kā arī vairākas kravas automašīnas ar karavīriem. Baķka esot sapulcē pateicis, ka „Nedod Dievs, kāds no opozīcijas pārkāps pieļaujamās robežas (krieviski saucas Tot samii Rubikon) – drošības struktūrām un armijai dots rīkojums reaģēt adekvāti un stingri.
Patiesi lielu jautrību manī izraisīja ziņa par to, ka vienā no rajoniem ir publiskota tāda kā vēlēšanu novērotāja rokasgrāmata. Šajā izdevumā ir aprakstīts ne tikai tas, kā jānodrošina vēlēšanu norise atbilstoši visiem standartiem, bet arī tas, kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem, sniedzot arī pareizās atbildes. Pirmo reizi pievērsu uzmanību jēdzienam konstruktīvie spēki (lasīt – vara). Oi, šeit nu paši varat izlasīt visu par visu http://telegraf.by/2010/12/dlja-nabljudatelej-napisali-pravil-nie-otveti-na-voprosi-opponirujuschix-sil.html Vismaz zināms smaids garantēts. Vēlāk ganm Centrālā vēlēšanu komisija nosauca par joku un tikai vietējās vēlēšanu komisijas pārstāvju iniciatīvu.
Domāju par to, ko ziņot LR uz pusdienas programmu. Bija sarunāta sazvanīšanās… ja tā atklāti runā, uz ielām līdz šim neesmu redzējis NEVIENU aģitācijas plakātu. Tik vien kā virs neatkarības prospekta pārvilkts auduma uzraksts „19. decembrī visi uz prezidenta vēlēšanām”. Arī prezidenta administrācijas kundzīte internetā bija izteikusies, ka faktiski prezidentam nekādas kampaņas nav – prezidents strādā! Bet to pārējo opozīcijas kandidātu muldēšanu (šāds varētu būt gandrīz precīzs tulkojums) nav vērts ņemt vērā.

Nekas… Pulksten 11-os man bija sarunāta tikšanās ar iepriekš jau minēto blogeri Viktoru. Lai arī sākotnēji tikšanās bija plānota viesnīcā, pusstundu pirms tikšanās viss mainījās un bija nepieciešams steidzami doties uz kādu kafejnīcu. Ceļā atkal ar taksistu sākām drusku pļāpāt… Puisis diezgan jauns, varbūt gadi 25… Viņš man prasa, klau a tā ir taisnība, ka Eiropā daudzās vietās ir tā, ka tu ieej konkrētās vietās un tev ir pieejams bezmaksas bezvadu internets… Nu, nācās viņu iepriecināt vai apbēdināt, ka tā tiešām ir un pat kaimiņos Ukrainā tā ir…

Tikšanās un saruna ar Viktoru izvērtās pat ļoti interesanta un vērtīga. Protams, ka jau cilvēkam, kas sevi pozicionē kā antižurnālistu (labā nozīmē) ir savs skatījums. Un tas pilnīgi noteikti atšķīrās no iepriekšējā vakarā dzirdētā. Šoreiz secinājumi vairāki:
1. nav nemaz tajā Baltkrievijā tik rožaini. Izrādās, ka faktiski Baltkrievijai ir beigušies starptautiskie aizdevumi un naudas nākotnes plānu realizācijai (piemēram, vidējā alga 500$) nav
2. Krīze ir ietekmējusi arī baltkrievus, taču Lukas (tā šeit pārsvarā sauc Lukašenko) stingrā dūre ir bijis sava veida stabilitātes garants. Kā būs, ja būs nākamais krīzes vilnis, neviens nezina un visi baidās.
3. opozīcija savā starpā kasās kā var un praktiski 10 opozīcijas kandidāti cīnās nevis par prezidenta krēslu, bet gan par iekļūšanu nākamajā parlamentā. Viktors demonstrēja bildes, kā izskatās aģitācijas stends, uz kura viens opozicionārs līmē savu plakātu pāri otram. Lukas priekšvēlēšanu programmai neviens gan neko virsū nelīmē.
4. Preses brīvības īpaši šeit nav. Žurnālisti ir iebiedēti, jo par trijiem brīdinājumiem (pat par tehnisku kļūdu), piemēram, avīzi var slēgt uz pus gadu, var neļaut abonēt, var neļaut izplatīt. Laikrakstus arī var nopirkt tikai īpaši izveidotos valsts kioskos.
5. Ar internetu ar esot jautri. Tas pats Wi Fi nemaz nav tā visur atļauts. Interneta klubos var prasīt uzrādīt pasi, pat ja tu esi atnācis ar savu flashu izprintēt kādu papīru. Wi Fi dažās vietās esot bezmaksas, taču tas esot nelikumīgi
6. Viktors arī uzskata, ka Lukašenko līdzšinējie sasniegumi tagad, krīzes laikā , pamazām nobāl. Līdz ar to viņa aiziešana no varas zenīta nav nemaz tik tālu. Visticamāk, līdzīgi kā Krievijā, tiks noteikts amata mantinieks, kas turpinās to pašu politiku. Ja Luka būtu aizgājis pirms krīzes, viņš mūžam paliktu tautas varoņa statusā…

Nu, protams, ka šīs ir tikai dažas no tēzēm, par kurām runājām. Bet kopaina nu jau ir citāda. Atklāti sakot, es arī sapratu, kāpēc iepriekšējā vakarā viedoklis bija savādāks, taču zināmu apsvērumu dēļ to šeit neteikšu.

Ieguvu arī dažus labus telefona numurus, kuri vēl var noderēt.. Arī dažu opozīcijas līderu numurus. Pagaidām gan neesmu mēģinājis zvanīt.

Pēc tikšanās ar Viktoru devos uz Ārlietu ministriju saņemt savu akreditācijas karti. Ministrija atrodas pavisam netālu no prezidenta pils… Jā, šāda ir viņu prezidenta pils:


Nu, katrā gadījumā ārlietu ministrijā visi izrādījās ļoti atsaucīgi, solīja nokārtot akreditācijas karti stundas laikā, jo, ja spāņiem ir siesta, tad šeit ir normāls pusdienu pārtraukums, kurā nestrādā neviens. Pēc stundas karte bija gatava, ministrijas darbinieki laipni paspieda roku, novēlēja veiksmi un vēl piedevām iedeva brīvā Wi Fi karti, kas no 18.-20. darbosies kaut kādā tur CVK informācijas centrā. Vienalga kruta… priekšā stāvošie vietējie no aģentūras Reuters izrādīja patiesi neviltotu prieku par šādu opciju.

Tūlīt pēc diviem biju sarunājis tikties ar Igoru Mariniču. LR klausītājiem šis uzvārds neliksies svešs, jo Igors savulaik kā aktīvs opozicionārs ir sadarbojies gan ar Latvijas Radio, gan vairākiem citiem medijiem. Viņš ļoti labi pazīst lauri Zvejnieku, Guntu Slogu un vēl citus letiņu žurnālistus. Tā kā šī intervija jau bija drusku piezemētāka un draudzīgāka. Sak’, vecas pazīšanās vārdā.
Protams, ka līdz Igoram nokļūt izrādījās nemaz ne tik viegli, kaut gan pēc viņa apraksta viņa ofiss no ministrijas atrodas kvartālu četru attālumā. Nu, vai nu kvartāli milzīgi, vai nu kā citādi, bet atlika vien braukt ar kārtējo taksi. Šoreiz nostrādāja mana jaunā stratēģija – pa 5 eiro aizvedīsi? Nē – vajag vairāk. Saku – vairāk nav! Nu 10 vajag. Nav! Nu tad piemet drusku vietējo naudu – saku, ka nav! Rezultātā, tiek sarunāts cits šoferis, ka pa šo summu minūšu 7 laikā aizgādāja mani līdz Igora namdurvīm!
Nu, šīs intervijas laikā nedaudz parunājām par ekonomiskām lietām, par naftas tranzītiem utt. Secinājums – droši vien nav baigi lielā pamata runāt par to, ka Ventspils trubas aizvēršanu ir iniciējis kremlis, lai tiktu vaļā no Lukas un nogrieztu viņam Venecuēlas naftas piegādes ceļus. Jebkurā gadījumā kaut kā to naftu jebkurā gadījumā piegādās un patiesība ir ļoti vienkārša – bizness ir bizness! Šoreiz politika drusku stāv malā!
Tā kā man bija jāskrien jau uz nākošo tikšanos, kas atradās gana patālu no esošās atrašanās vietas, Igors piekrita mani līdz turienei aizvest. Jau mašīnā viņš atzinās: lai arī viņš necieš Luku par to, ko viņš savulaik izdarīja ar viņa tēvu, pašlaik tomēr tieši Lukašenko esot reālākais valsts vadītājs un tāds arī palikšot. (Mihails Mariničs bija ārlietu un ekonomikas ministrs, vēstnieks Latvijā un viens no opozīcijas līderiem. 2001-jā gadā viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem Lukašenko konkurentiem, kuru atbalstītu visa opozīcija. Taču Mihailu notiesāja, viņš kļuva par politisko ieslodzīto)

Radio Svoboda vietējā birojā ierados ar nokavēšanos… Satikos ar viņu korespondentu Valēriju Kaļinovski. Vārds pa vārdam un konstatējām, ka abi divi esam Ukrainā bijuši uz vēlēšanām, abi divi esam viesojušies un strādājuši pie Bogdanas Svobodas birojā Kijevā… Un, ja tā padomā, es pat tagad atceros, pie kura kompja viņš sēdēja! Iemalkojām tēju, drusku atpūtos pēc lielā skrējiena, drusku paklausījos savus ierakstus, jo laiks drusku bija. Bija laiks pirms došanās uz Brīvības laukumu, kur plānota opozīcijas akcija.
Principā šādas akcijas vairāk vai mazāk notiek katra mēneša 16. datumā un tiek sauktas par Solidaritātes dienām, jo šajā dienā tiek pieminēti visi politieslodzītie (kā iepriekš paskaidroja Igors, reāli par politieslodzītajiem tiekot uzskatīti tikai daži cilvēki, bet faktiski tādi vairāk vai mazāk esot gandrīz ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem).
Šīsdienas protesta akcija, vai pareizāk būtu teikt, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums izrādījās diezgan unikāls. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika Brīvības laukumā, kur pirms 2006-tā gada vēlēšanām opozīcijas mītiņu izdzenāja milicijas specvienības. Šoreiz šāda akcija bija oficiāli atļauta un nevienam nekas nedraudēja. Otrkārt, šī bija viena no retajām reizēm, kad uz kopīgu pasākumu ieradīsies divi no vadošajiem opozīcijas līderiem Andrejs Saņņikovs un Vladimirs Ņekļajevs.

Kopā ar Valēriju devāmies uz centru, uz Brīvības laukumu. Man apskatam bija jādod reportāža no notikuma vietas, Valērijam tas pats jādara savam radio.

Par spīti tam, ka ārā sniga, pūta riebīgs vējš un bija apmēram -10 grādi, uz Brīvības laukumu bija sanākuši aptuveni 1000 cilvēki +/-. Vēl pirms nokļūšanas laukumā mūs, tāpat kā visus garāmgājējus, neuzkrītoši filmēja kāds jauns vīrietis zīmīgā tumšā jakā. Valērija komentārs bija īss: KGB! Nu, kā saka, esmu arī es pieskaitīts.
Kopumā laukumā izskatījās aptuveni šādi…




Gan jaunieši, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Gados vecāks vīrs Vitālijs, ar kuru aprunājos teica, ka esot šeit ieradies, lai pieliktu punktu diktatūrai. Viņš esot bijis spiests priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc viņam tagad apgriezta pensija un tagad tā esot vien 600000 rubuļu jeb aptuveni 200$...

Pēc aģitatoru un kaut kāda tur repera centieniem uzkurināt apsalušo publiku klāt bija arī abi manis iepriekš pieminētie līderi (Saņņikovs pa labi, Ņekļajevs pa kreisi).


Kopumā abi kandidāti vienbalsīgi aicināja sarīkot jaunas vēlēšanas bez Lukašenko, kā arī aicināja visus atbalstītājus 19. datumā jau pēc vēlēšanu beigām pulcēties vienā no centrālajiem laukumiem pretī prezidenta pilij un pieprasīt varas maiņu valstī. Visi atbalstītāji tika aicināti zvanīt draugiem un paziņām un aicināt arī viņus iebiedroties protestiem. Viens no smieklīgākajiem saukļiem, ko šeit dzirdēju, bija: порa менять лысую резину! (tas protams bija vērsts pret buksējošo Luku)
Šeit uz vietas tiek uzskatīts, ka, ja būs kādi reāli protesti, tie būs tieši 19. datumā un tieši pret tās akcijas dalībniekiem tad arī varētu izmantot specvienības, kuras faktiski esot ļoti normāla parādība šejienes apstākļos. Līdz 19-jam – teorētiski var izteikties jebkurš! Šīsdienas akcijas laikā gan nevienu omonieti nemanīju, kaut gan pavisam tuvu pie laukuma vairākās vietās stāvēja grupiņas vīreļu zīmīgi vienādās tumšās jakās…

Šajā brīdī es patiešām nožēloju, ka mana bagāža vēl nav atlidojusi, jo pūta cauri pa visiem stūriem, rokas sala un tirpa… Satiku arī LTV brigādi – savu darba skolotāju Judīti Čunku un operatoru, kura vārdu gan neatceros. Jā, interesanti, ka arī Judīte to piefiksēja – pēc 12 gadiem koā strādā skolotāja un skolnieks! Nu, par to kuram labāk sanāk gabali jau lai spriež klausītāji, skatītāji un lasītāji! Bet, katrā ziņā ir tāds kā neliels sacensību azarts.
Protams, nevar noliegt arī koleģiālu sadarbību, padomu prasīšanu, apmainīšanos ar numuriem utt!

Īsti līdz pašām pasākuma beigām neizturēju un nolēmu braukt uz viesnīcu. Kā nekā, pēc saviem plāniem biju izrēķinājis, ka uz rītdienu man jāgatavo gabals par Igoru un Svetu.
Viesnīcā ļoti iepriecināja ziņa, ka soma ir atbraukusi!:) neskarta… Un pēc pārbaudīšanas arī atklājās, ka gabals jāgatavo tikai uz sestdienas rītu. Tā kā bija drusku mierīgāks laiks un iespēja arī šeit daudz ko sarakstīt!

Ā, gandrīz aizmirsu pašu jautrāko!
Atnākot uz viesnīcu un saprotot, ka ir brīvāks brīdis, pirmo reizi pa visu dienu nogāju lejā paēst. Ārā iet negribējās, tāpēc iegāju vietējā picērijā/bārā! Uzreiz uzmanību piesaistīja virknīte aziātiskas izcelsmes vīreļu, kas bija aizņēmuši divus vai pat 3 galdus… Izrādās ķīnieši! Kas ir tas uzjautrinošais – viņi nepasūta ēdienus pēc ēdienkartes, bet atnāk ar saviem ātri pagatavojamo nūdeļu toverīšiem un lūdz bārmenim uzliet tiem virsū karstu ūdeni. Nu, bārmenis lādzīgs cilvēks tā arī izdara. Pēc brīža viens no ķīnietīšiem ir atkal klāt un prasa vienkārši krūzīti karsta ūdens – arī tēja viņiem ir savējā. Citreiz pat prasot litra trauku pilnu ar karstu ūdeni…. Turklāt šī darbība tiek atkārtota vēl vairākas reizes…
Tā jau nu gluži nebija, ka neko nepasūtīja. Kaut kādus salātus jau bija nopirkuši, bet droši vien taupības dēļ uz 6 2 porcijas, ko tad visi arī kopistiski no viena šķīvja baudīja. Protams, ka šādas aktivitātes bāra darboņus īpaši neiepriecina, tāpēc oficiante vienkārši paziņoja „Я необслуживаю лапшу!”

Tā lūk man gāja 2 dienā.
Laiks pie miera un rīt atkal ar pilnu krūti darbos…

Attā!