Ukraina. 4. diena

Klāt izšķirošā diena - vēlēšanas!

Tā kā iepriekšējā vakarā galīgi nebija spēka uzsākt kaut ko ar darbu saistītu, nolēmu to darīt no rīta, līdz ar to celšanās bija nolikta uz 6:30...
Viss jau ar to agro celšanos un došanos uz darbu būtu baigi labi, ja neskaita to, ka atkal netiku brokastīs, jo tām vienkārši neatlika laika. Montēties beidzu pirms deviņiem, un, tā kā bija plānots deviņos iziet ielās, ēdiens palika otrajā plānā...

Jau izejot Kijevas svaigi piesnigušajās ielās likās, ka esmu citā realitātē, proti - ielas bija gandrīz tukšas. jā mašīnas dažas braukāja, bet cilvēku praktiski nebija. Aizejot līdz centram, kas ir kilometru pusotru vai divus no viesnīcas, izdevās manīt labi ja cilvēkus 30... Atvainojiet, piedodiet, bet šajā pilsētā dzīvo ap 3 miljoniem. ierasts, ka Latvijā vēlēšanu dienā katrs sevi cienošs pensionārs uzskata par savu pienākumu balsošanas iecirknī būt pirmais! te gluži tā nav....

Devos tieši uz neatkarības laukumā esošo Ukrainas arodbiedrību namu, kurā izvietotajā vēlēšanu iecirknī bija jābalso pašam valsts prezidentam Viktoram Juščenko ar kundzi un ģimeni. Kāda vaina redzēt lātienē Ukrainas prezidentu? (vellos, sarakstā nav smaidina ar Ukrainas karodziņu)... nu labi, tas tā... ierados iecirknī aptuveni 9:25, jo kaut arī pa nedaudz atkusušajām ielām šļūkšana uz priekšu tomēr paņēma savu laiku! Liels bija mans pārsteigums, ka pirms manis šeit jau ir sapulcējies gana paprāvs žurnālistu bariņš. izejot rūpīgo drošības pārbaudi, atrādot mikrofonu un diktofonu, iekšā tomēr tiku. Tā kā jau 9:45 bija plānota pirmā sazvanīšanās ar LR, pamazām sāku koncentrēties darbam.
Sazvanījāmies, paplāpājām tiešajā... Kā sanāca, par to lai spriež citi!
Īsumā aprakstīšu iecirkni. Paejot garām dažādiem suvenīru veikaliem un drošības dienestu ieinteresējošo juvilierizstrādājumu labotavu, kurā nekā vairāk kā smirģeli neredzēju, nokļuvu galvenajā zālē. Un tagad jāsaka, kā manai mammai - Jozef Du bist mein! zālē bez vēlēšanu komisijas pārstāvjiem, vietējiem un ārvalstu novērotājiem jau atradās aptuveni 100 žurnālistu ar kamerām, mikrofoniem, fotoaparātiem... Kā jau normāli pienākas! manīju, ka īsti vietas man vismaz pirmajās 6 rindās nebūs, sāku grozīties turpat pa koridoru...
Un tad sākās... Vienu mirkli pamanīju, ka no telpas iznesās pajauns puisis un uzreiz vērsās pie vietējiem miličiem ar tekstu - dariet ko gribiet, bet viņi no turienes ir jāaizvāc! pēc nelielas vārdu pārmaiņas noskaidrojās ļoti vienkārša lieta - žurnālistu bija tik daudz, ka viņi vienkārši aizsedza galdus, pie kuriem vēlētājiem bija jāiet pēc balsošanas biļeteniem. jaunais vīrietis, nu, tā ap gadiem 24-25, kas izrādījās vietējās vēlēšanu komisijas vadītājs, vērsās pie žurnālistiem ar diezgan pārsteidzošu paziņojumu. Proti, saskaņā ar vēlēšanu likumu katru no 18 kandidātiem telpā var pārstāvēt tikai 2 cilvēki, līdz ar to, citēju "jūsu te nevajadzētu būt vairāk kā 36"! Nu, tas protams noveda pie žurnālistu skaļas neapmierinātības paušanas un brīdim pat grūstīšanās, jo nevajagot te jaukt žurnālistus ar novērotājiem. Puisis gan atbildēja, ka viņš vispār neesot redzējis nekādu sarakstu ar pieteiktajiem žurnālistiem, tā kā visiem tūlīt esot jāuzrāda savas akreditācijas kartes ( a man nemaz tādas nav - tikai kaut kāda vietējās CVK atsūtīta akreditācijas vēstule).... šajā situācijā uz minūtēm 20 izcēlās tāds diezgan ievērojama apjoma bardaks, kurš vēlāk tika demonstrēts visās televīzijās... Ļoti patika viena garām ejoša prezidenta drošības dienesta vīra secinājums: ooo, bļin, nu gan mēs esam ieberzušies. Sak', nelaist iekšā žurnālistus - mūs taču visus līdz nāvei noēdīs!
Tomēr visa šī patasovka beidzās ar daudz maz pieņemama kompromisa sasniegšanas - tika iznests galds mikrofoniem un manam diktofonam un visi žurnālisti bez kamerām tika aizdzīti stāvēt aiz divos stāvos sakāpušajiem televīzijas operatoriem.
Pie visa šī būtu lieki teikt, ka tas aizņēma zināmu laiku un, protams, prezidents, kā jau laikam bija plānots, vēlēt ieradās tieši 11:04... Tikai stundu vēlāk.... turklāt ilgi gaidītajā preses konferencē viņš atbildēja tikai uz 2 jautājumiem un naivi pauda pārliecību, ka tiks ievēlēts atkal!
Nu, bet viss beidzās daudz maz sakarīgi...

Viss jau būtu ļoti labi, ja tikai līdz pusdienas programmai, kurā bija jābūt gan Juščenko balsij, gan samontētām intervijām nebūtu atlikušas minūtes 20 (jo vēl no iecirkņa ārā ar normāli nelaida). turklāt , radās nākamais jautājums - kur atrast internetu? Līdz "Radio Svoboda" es nepaspētu un blakus esošajā pastā man arī neviens neko par netu pastāstīt nevarēja.
izlēmu doties uz vietējo kafejnīcu, kur vismaz drusku varētu kaut ko samontēt un, pilnas laimes gadījumā, arī nosūtīt LR. Protams, ka kafejnīcā Wi-Fi nebija... Līdz ar to radio interviju sniedzu tiešajā, stāvot uz ielas sniegā. Labi, ka nebija vairs jāuztraucās par savām mantām, jo prms brīža kafejnīcā ienākusī sieviete, kas visus sūtīja nah... un lamājās, bija jau aizgājusi....
Nū, arī šeit viss beidzās veiksmīgi!

vellos, kur daudz jau uzrakstīts, bet pulkstens bija tikai 12....

Dīvainā kārtā vienu brīdi viss notika ļoti veikmīgi. Pienāca Atis, ar kuru kopā devāmies uz nākamo vēlēšanu iecirkni Ševčenko rajonā. netālu no centra - tipa Kijevas elites dzīvesvieta. Šeit balso visi bijušies un arī daudzi bijušie politiķi. Un tavu laimi - tieši tajā brīdī vēlēt ieradās bijušais Ukrainas prezidents leonīds Kučma. Protams, ka šeit nekādu nenormālo drošības pasākumu nebija un arī miesassargi izturējās gaužām laipni. Izdevās pat Kučmas kungam uzdot tiešu jautājumu uz kuru viņš arī laipni atbildēja. kā saka, varēju uzsist sev uz pleca... Nu, Atis protams, ir augstāka kaluma vīrs un viņam ir roku izdevās paspiest, i ilgāk papļāpāt....
Vēl šī iecirkņa vēlēšanu komisijas vadītāja Ludmila Artjomenko mums laipni izstāstīja par visu balsošanas procesu, izrādīja biļetenus un sniedza citu lietderīgu iformāciju. Savukārt pie iecirkņa sastaptie vēlētāji laipni dalījās iespaidos par to, par ko balsoja. Tomēr ir diezgan patīkami, ka vari dabūt visu informāciju, ja cilvēki uzzina, ka esi no Latvijas. viņiem tā kā bailes pazūd un lielākajai daļai arī radi, draugi un paziņas pie mums atrodas....

Tālāk jau devāmies uz Svobodu strādāt. Nu nepatīk man tas rietumu variants, kad visi sēž vienā telpā un blakus esošā telefona saruna, vai Ata skaļā teksta diktēšana traucē montēt... Tomēr atradu klusāku stūrīti. bija jāucep gabals LR un LTV.... Viens ātrāk, trs nedaudz vēlāk...
Jā, šī visa starpā sazinājos ar mūsu draudzeni - Inesi Vaideri! izrunājām iepriekšējo dienu īsziņu saraksti un konstatējām, ka ir sanācis kaut kāds pārpratums un kopumā jau mēs džeki esam forši! Salmgriezis gan kaut ko esot saputrojis... it kā sarunājām satikties pie viņas viesnīcā un izrunāt visas novbērotāju lietas, taču vienu brīdi sapratu, ka laika man visur izbraukāt nebūs. tomēr divas metro stacijas, pēc tam atkal pašļūkāšana pa dažiem kvartāliem... galu galā tika nolemts, ka, ja Muhameds neiet pie kalna, tad, lai kalns nāk pie Muhameda! Nepagāja ne 10 minūtes, kad Vaideres kundze bija Svobodas studijā - sākumā tika intervija mums ar Ati, pēc tam jau arī Svobodai.... visi laimīgi un apmierināti!
Nu, bet uz šo brīdi jau atkal bija pietuvojies kārtējais gabala nodošanas termiņš... Un tad es sapratu, ko nozīmē, ja savā stulbumā vēl Rīgā ir pazaudēi fleši... Šitā nekad nebiju darījis - no diktofona iekopē gabalu portatīvajā, tur samontē, tad kopē atkal diktofonā, tad kā flashu atkal pārnes pie kompja, kur ir internets, tad izrādās, ka gabals ir par apjomīgu, atkal jāiet pie portatīvā, jākopē uz kompi, jāpārseivo, jākopē atkal diktofonā, jāiet pie kompja ar internetu un tikai tad jāsūta uz Rīgu...
Nu, labi, ka arī šito te murgu kaut kā pārdzīvoju...

Kad pulkstens jau bija seši, visi gabali gan LR, gan LTV tika nodoti, iestājās mega pauze... pāris stundas.... Tā kā pirmie exit-polls rezultāti drīkstēja parādīties tikai pēc iecirkņu slēgšanas 20:00, izmantoju brīdi, lai ar Svobodas kolēģiem BEIDZOT pirmo reizi dienā paēstu! Vietējais "Lido" stila ēstūzis "Zdoroveņki bili" attaisnoja savas cerības gan ēdiena kvalitātes, gan cenas ziņā....

Tālāk jau mēroju ceļu atpakaļ uz viesnīcu, jo televizors tur ir, internets arī, nekas nekur nav dīvaini jākopē, turklāt arī spēka rezerves pamazām sāka izsīkt... Nu labi, drusku jau ar franču karbonāti, sautētu liellopa gaļu, rīsiem ar dillēm un sēnēm, kā arī kausu alus, atkal tika uzņemtas, bet tomēr....
Pa ceļam tomēr iegriezos dažos apavu veikalos, izmisīgi meklējot kaut kādus piemērotākus apavus, jo šo domu atmetis nebiju... īpaši jau tāpēc, ka no tās šļūkšanas man nenormāli sāpēja kāju ikri... jāpiekrīt Nansim - darba trauma... bļin, prasīšu no apdrošinātājiem kompensāciju!
jebkurā gadījumā, zābakus nopierku... nekādus jau krutos ne (kaut gan Camel active jau ar nav nekāds krūmu kantoris)... Samaksāju, manuprāt, pienācīgu cenu, jo visiem apaviem šajā bodē bija diezgan vērā ņemamas atlaides! nu, īsāk sakot man tagad ir jauni, tumši pelēki skarahodi!

Pulkstens tuvojās aptuveni astoņiem, kad jau biju ienācis viesnīcā, ieslēdzis televisoru, drusku paskatījies ekspertu reakcijas utt... gaidīju astoņus!
Urā! Rezultāti jau dažas sekundes pēc 20:00... Pārsteigumu nekādu - Janukovičs un Timošenko. varētu jau atzīmēt šo notikumu ar glāzi kāda vietējā konjaka, taču - jāturpina strādāt! Vilku nu savus jaunos zābaķeļus kājās un devos atkal ielās...
Es jus teikšu tā, citējot iepriekšējās dienas vienu no aptaujātām kundzēm - co nebo, co zemlia! Kā diena pret nakti!!! E spilnīgi jutu, ka manī ir ieslēdzies kāds papildus ātrums, jo pa tām pašām ielām, pa kurām pirms stundas biju nācis, tagad varēju pārvietoties gandrīz divreiz ātrāk! gan no kalna lejā, gan augšā kalnā!
Nu, tik vēlā stundā jau to cilvēku nemaz tik daudz tajās ielās nav, bet savus 7-8 nointervēt izdevās... Visi par timošenko, vai arī pret visiem, ai arī neko neteiks! vislabāk man patika vietējā gastronoma apsarga teiktasi - pirmajā kārtā balsoju pats par sevi, biju 19-ais prezidents. tālāk jau skatīsies kā būs!
Īstenībā jau nekā smieklīga tur nav, jo 19-tā izvēle biļetenos tiešām bija - pret visiem izvirzītajiemkandiātiem! Nu, proncipā jau gandrīz par sevi! Šeit gan ir viena nianse... Viens no 18 kandidātiem bija vīrs vārdā Vasils PROTIVSIHS, jeb tulkojumā Vasils Pret visiem! turklāt, viņš šo uzvārdu tiesas ceļā esot pieņēmis tikai 2 nedēļas pirms vēlēšanāsm... Izrādās - Janukoviča cilvēks... tā lūk!

Vot počķi i skazke koņec, kto dočital, tot moloģec! Nu, atlika vien samontēt vēl ielu interviju, sarakstīt tulkojumus, bez grūtībām nosūtīt, ierunāt jaunu tekstu ar jaunākajiem rezultātiem 23:00 apskatam.... Un tad gan viss!

Īsāk sakot, lai arī mani te Gusts sauc par trieciennieku, sapratu, ka šitā skriešana īsti nav man! Protams, izdarīt to var, bet gandarījums par padarīto tomēr sāpošās kājas un galvu neatsver! Un, ja nebūtu solījis rakstīt šīs atskaites, būtu aizmidzis jau pirms nedaudz vairāk kā stundas!

Rīt (nu jau šodien) priekšpēdējā diena... celšanās - 06:00 un 7:00 jau pirmais ēters...
Wish me good luck!

End of day four

Ukraina. 1. diena

Kā jau dažiem zināms, šajās dienās esmu Ukrainā, lai atspoguļotu šeit gaidāmās prezidenta vēlēšanas...
Turpmākie ieraksti šeit būs saistīti tieši ar šo lietu...

Sākās jau viss ar ielidošanu. Biju brīdināts, ka Borispoles lidosta varētu būt slēgta slikto laika apstākļu dēļ, taču, paldies Dievam, viss noritēja veiksmīgi. ja neskaita to, ka nolaišanās laikā pirmo reizi drusku sabijos - cauri absolūti baltai n necaurskatāmai mākoņu masai lidojām minūtes 10... pa to laiku bija ideāli dzirdama lidmašīnas ratu izlaišana un vēl dažādas skaņas, ātruma samazināšanās, palielināšanās utt... Un zemi izdevās ieraudzīt tikai nepilnu pus minūti pirms nosēšanās... teikšu atklāti - neomulīgi!
Vienu gan es nesaprotu - nu kā var cilvēks aizmigt lidmašīnā tieši tajā brīdī, kad jāaizpilda imigrācijas kartītes? Būtu aizpildījis lidmašīnā, cauri robežkontrolei droši vien tktu minūtēs 10... tagad pagāja 20...
Izlaužoties cauri milzīgajai taksistu masai, tomēr nokļuvu ārpusē. Arī ar bankomātu sākās triki - nu, tas, ka netīšām ievadījās nepareizs kods, mani nepārsteidza, bet tas, ka man neatlaidīgi piedāvāja pieteikties kaut kādai tur vietējai kredītkartei, drusku izbesīja...
Tā kā biju brīdināts, ka takši šeit ir dārgi, tomēr izdomāju braukt ar autobusu... tomēr pie autobusa man pielauza viens taksists par ļoti sakarīgu cenu (to vēlāk apstiprināja arī vietējie) 150 grivnas (9lati) līdz pašai viesnīcai. ja mēģināšu braukt tāpat atpakaļ būs240-250 (14-15 lati)...
Taksists bija diezgan jauns džeks vārdā Vadims... gaužām runīgs (taisni vai gribējās vilkt ārā diktafonu) parunājāmies par vēlēšanām, politiku, par netaisnībām pilsētas apbūves plānošanā, politiskās reklāmas kampanām utt. Pats brauciens pa vienīgo Ukrainas automaģistrāli (Vadims teica, ka krutāka ceļa neesot visā Ukrainā) arī bija ko vērts.
Vienuj brīdi redzu priekšā bagi lielo dūmu mākoni un mašīnas ar migalkām... Domāju - avārja vai? Nē, pisētas centra virzienā ved - TANKU! Ņi figa sebe vēlēšanas... arī Vadims sāka smieties, jo kaut ko tādu pirmo reizi redzot.... Braucot tālāk vēl viena kohma - vīrelis piekabē uz tirg veda pīles. Nu, štuk pārsimts! Sapakotas viena pie vienas metāla būrīšos... Varēja redzēt, ka šamējām auksti! Vadims teica, ka arī kaut ko tādu nenākoties rezēt bieži...

Viesnīca izrādījās labāka, nekā biju cerējis. lai arī pēc skata pabriesmīga, iekšā ļoti omulīga...
Vienīgais, ka bankomāti atkal ar mani taisīja jokus... nu bet tas jau ir cits stāsts...

Vakarā bija tikšanās ar Agneses ieteikto ukraiņu žurnālistu no viena finanšu izdevuma - Romānu. Puisis it kā sākotnēji esot nobijies, ieraugot manu bildi, bet izrādījās, ka tur drusku Agnese bija pārspīlējus. Neviens ne no viena nebaidījās. Izgājām ielās, iedzērām alu un papļāpājām o tom, o sjom... izvēlētā vieta - kaut kāds "Potatoe house" - gan drusku sucks, bet nu tas tā...Nepierasti, ka arī šādās vietās joprojām drīkst smēķēt...

Ilga mums tā pasēdēšana nesanāca, jo bija sarunāta tikšanās ar Ati Klimoviču, kurš šjās dienās arī ka reizi uzturas te... Aizbraucām pie viena viņa paziņas - TV žurnālista Andreja un viņa sievas Uļjanas (interesants pāris - Viņam 52, viņai 26). Papļāpājām... Zirņu zupa rules arī Ukrainā!!!

Atgriežoties viesnīcā gribējās kapiju, tāpēc devos uz bāru... netālu sēdošās meitenes bija gaužām runīgas. Kā teica bārmenis - strādājot! Dažādiem mājieniem nepakļāvos...

End of day one