Ukraina. 1. diena

Kā jau dažiem zināms, šajās dienās esmu Ukrainā, lai atspoguļotu šeit gaidāmās prezidenta vēlēšanas...
Turpmākie ieraksti šeit būs saistīti tieši ar šo lietu...

Sākās jau viss ar ielidošanu. Biju brīdināts, ka Borispoles lidosta varētu būt slēgta slikto laika apstākļu dēļ, taču, paldies Dievam, viss noritēja veiksmīgi. ja neskaita to, ka nolaišanās laikā pirmo reizi drusku sabijos - cauri absolūti baltai n necaurskatāmai mākoņu masai lidojām minūtes 10... pa to laiku bija ideāli dzirdama lidmašīnas ratu izlaišana un vēl dažādas skaņas, ātruma samazināšanās, palielināšanās utt... Un zemi izdevās ieraudzīt tikai nepilnu pus minūti pirms nosēšanās... teikšu atklāti - neomulīgi!
Vienu gan es nesaprotu - nu kā var cilvēks aizmigt lidmašīnā tieši tajā brīdī, kad jāaizpilda imigrācijas kartītes? Būtu aizpildījis lidmašīnā, cauri robežkontrolei droši vien tktu minūtēs 10... tagad pagāja 20...
Izlaužoties cauri milzīgajai taksistu masai, tomēr nokļuvu ārpusē. Arī ar bankomātu sākās triki - nu, tas, ka netīšām ievadījās nepareizs kods, mani nepārsteidza, bet tas, ka man neatlaidīgi piedāvāja pieteikties kaut kādai tur vietējai kredītkartei, drusku izbesīja...
Tā kā biju brīdināts, ka takši šeit ir dārgi, tomēr izdomāju braukt ar autobusu... tomēr pie autobusa man pielauza viens taksists par ļoti sakarīgu cenu (to vēlāk apstiprināja arī vietējie) 150 grivnas (9lati) līdz pašai viesnīcai. ja mēģināšu braukt tāpat atpakaļ būs240-250 (14-15 lati)...
Taksists bija diezgan jauns džeks vārdā Vadims... gaužām runīgs (taisni vai gribējās vilkt ārā diktafonu) parunājāmies par vēlēšanām, politiku, par netaisnībām pilsētas apbūves plānošanā, politiskās reklāmas kampanām utt. Pats brauciens pa vienīgo Ukrainas automaģistrāli (Vadims teica, ka krutāka ceļa neesot visā Ukrainā) arī bija ko vērts.
Vienuj brīdi redzu priekšā bagi lielo dūmu mākoni un mašīnas ar migalkām... Domāju - avārja vai? Nē, pisētas centra virzienā ved - TANKU! Ņi figa sebe vēlēšanas... arī Vadims sāka smieties, jo kaut ko tādu pirmo reizi redzot.... Braucot tālāk vēl viena kohma - vīrelis piekabē uz tirg veda pīles. Nu, štuk pārsimts! Sapakotas viena pie vienas metāla būrīšos... Varēja redzēt, ka šamējām auksti! Vadims teica, ka arī kaut ko tādu nenākoties rezēt bieži...

Viesnīca izrādījās labāka, nekā biju cerējis. lai arī pēc skata pabriesmīga, iekšā ļoti omulīga...
Vienīgais, ka bankomāti atkal ar mani taisīja jokus... nu bet tas jau ir cits stāsts...

Vakarā bija tikšanās ar Agneses ieteikto ukraiņu žurnālistu no viena finanšu izdevuma - Romānu. Puisis it kā sākotnēji esot nobijies, ieraugot manu bildi, bet izrādījās, ka tur drusku Agnese bija pārspīlējus. Neviens ne no viena nebaidījās. Izgājām ielās, iedzērām alu un papļāpājām o tom, o sjom... izvēlētā vieta - kaut kāds "Potatoe house" - gan drusku sucks, bet nu tas tā...Nepierasti, ka arī šādās vietās joprojām drīkst smēķēt...

Ilga mums tā pasēdēšana nesanāca, jo bija sarunāta tikšanās ar Ati Klimoviču, kurš šjās dienās arī ka reizi uzturas te... Aizbraucām pie viena viņa paziņas - TV žurnālista Andreja un viņa sievas Uļjanas (interesants pāris - Viņam 52, viņai 26). Papļāpājām... Zirņu zupa rules arī Ukrainā!!!

Atgriežoties viesnīcā gribējās kapiju, tāpēc devos uz bāru... netālu sēdošās meitenes bija gaužām runīgas. Kā teica bārmenis - strādājot! Dažādiem mājieniem nepakļāvos...

End of day one