Ukraina. 3. diena

Nu, klāt ir arī trešā diena...

Kā jau bijām ieplānojuši iepriekš šī diena tika veltīta izbraucienam ārpus Kijevas.
Pirmkārt, ja no rīta uztaisīju ielu interviju gabalu un nosūtīju pusdienas ziņām. Laikam izdevās.
Starp braukšanu uz ār-Ukrainu un darbu vēl biju domājis, ka varētu nopirkt sakarīgus zābakus, kas vismaz kaut kā varētu atvieglot pārvietošanos pa pilsētu un vēl jo vairāk ārpus tās... Diemžēl, izrādījās, ka visi normāli ukraiņu kurpju veikali, kas viesnīcas un Ata mājas tuvumā bija štuk 5, darbu sāk no pulksten 11 vai agrākais 10... Ideju par zābakiem atmetu!

Devāmies pie Andreja, kurš piedāvāja izbraucienā doties ar viņa auto, jo Ata neslēdzamais bijušais vācu armijas opelis, kuru jau esam iesaukuši par tanku gan savas krāsas, gan dažreiz skaņas dēļ, pa pieputinātajiem lauku ceļiem varētu nebūt īpaši liels palīgs.
Izdomājām doties no Kijevas rietumu virzienā uz Čerņigovu. Ceļš visnotaļ tīrs un braukšana gandrīz vai ideāla. Dīvaini gan jau no paša rīta likās, ka ik pēc pāris kilometriem redzamas vietējo miliču mašīnas. Nevarējām īsti saprast - šoferus ķer, vai pirmvēlēšanu laikā par drošību rūpējas? varbūt tikai vizuāls apmāns?

Aptuveni pusceļā no Kijevas līdz Čerņigovai, kas ir aptuveni 72 kilometri, piestājām pavisam nelielā miestiņā vārdā Sirai. Pie vietējā veikala ceļa malā nointervējām divus vīrus, divus Vasīlijus, kas tieši tajā brīdī gaidīja savas sievas iznākam no blakus esošās bodītes. papļāpājām par šo, par to, vīri pagānija dažu labu kandidātu...

pati bodīte bija ar diezgan omulīga. Ar dažiem galdiņiem un krēsliem.. Centāmies runāt ar pārdevējām, kas sākotnēji ne pa ko negribēja runāt, bet vēlāk, uzzinot, ka esam latvieši, drusku atvērās un teica, ka nemaz tik slikti tajā Ukrainā neesot. Vismaz algu maksājot normāli un laikā. ienāca arī vietējā mēroga zemnieks, kurš apsaimnieko 15ha zemes, audzē zosis, govis utt... tas teicās, ka esot visām četrām par Juļku. Dēls gan esot bijis Anglijā un zinot teikt, ka Eiropa un Ukraina esot kā diena pret nakti (oriģiālā kā zeme un debess). uz to brīdi bijām jau radījuši brīvāku atmosfēru un vietējā bodniece uzsauca mums visiem pa glāzītei saldas tējas... likās, ka kaut kāda meža ogu...
Starp citu, tieši veikalā beidzās baterijas... Ar Ata palīdzību diktofonu izdevās atdzīvināt un apņēmos baterijas nopirkt jau nākamajā tankštellē.

palaimējās, ka tieši otrpus šosejai bija vietējais vēlēšanu iecirknis. Protams, devāmies uz turieni un jau pie ieejas sastapām dažus no vēlēšanu komisijas locekļiem. Šie gan neko negribēja stāstīt - sak rīt parunāsim, līdz tam, ni un ni. Komisijas vadītāja gan varot šo to pastāstīt... Diemžēl, iekšā ēkā iekļūt neizdevās, jo milicis to negribēja pieļaut. Rādījām gan savas caurlaides, gan ministrijas akreditāciju, bet ne... Tā vietā mūsu priekšā tika demonstratīvi aizvērtas durvis. Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Anna Grigorjevna Bračun (kā izrādījās bijusī grāmatvede, tagad pensionāre) gan bija ar mieru teikt pāris vārdus. izrādījās, ka tikko atvesti vēlēšanu biļeteni un jau norīkota apsardze. Uzzinājām, ka kopumā miestā ir 508 cilvēki, galvenokārt vecīši... vēlēšanu komisijā veseli 24 cilvēki. Balsošot daudzi un krāpšanās neesot iespējama, jo visi zina visus un visi visus kontrolēs... pat ceļi uz vēlēšanām iztīrīti, lai pie dažiem uz māju varētu aizbraukt.

Devāmies tālāk... Pēc kilometriem varbūt 10 ieraudzījām nelielu pilsētiņu - Kozeļec. Bet uzmanību piesaistīja vietējie bļitkotāji uz nelielas upītes (vārdu tai gan vairs neatceros, nu bet platumā apmēram tā kā Rīgas kanāls). Tā kā Atim pat uz Ukrainu līdzi ir visas bļitkošanas šmotkas, un es ar pret šo nodarbi neesmu vienaldzīgs, devāmies ar vīriem aprunāties. Pa mega ledaino un bedraino celiņu kaut kā aizkļuvām līdz upei un arī uz ledus tikām. Vīri vārdā Ļoņa, Bogdans un vēl viens, kura vārdu neatceros, izrādījās visai runīgi. Sākām apspriest copi - nekā, izņemot smieklīgi mazas raudiņas (kaķim dot būtu kauns - nepamanīs vēl!) un pāris grunduļu večiem gan nebija. makšķerēja ar dīvainām gruntenes tipa makšķerītēm, bet ieraugot, ka uz āķa ir tikai viens odu kāpurs, kurš tāpat jau ir gandrīz sasalis un uz pusi mazāks par pašu āķi, es teicu, lai iedod man ar pamēģināt, jo pie mums, manuprāt, tomēr copē savādāk... galu galā, esam taču no ziemas copes lielvalsts ar saviem pasaules čempioniem..... turklāt uzsita asumu teiciens, ka šitamā upītē pat 10 kg makani esot vilkti... Nu, nekas īpaši man no tās copes neiznāca - minūtes 10 un neviena piecirtiena. Toties šajā brīdī ar simbolisku šņaba glāzi tiku laikam uzņemts arī vietējo bļitkotāju saimē. No cīsiņa (kuru bija daudz) gan atteicos. Atis ar vīriem apmainījās ar telefona numuriem, jo vai nu nākamnedēļ, vai kaut kad vasarādomā ar šiem aizlaist uz copi... protams, parunājām arī par politiku, bet uz vienu brīdi gribējās aizmirst par darbu.
Tā kā bļitkojot, biju atbalstījies uz ceļgala, bikses kļuva drusku mitras un vēlāk arī sasala.... bet, pārliecinājos, ka ar savām "vasaras riepām" varu pārvietoties stabilāk, nekā Andrejs ar saviem ziemas zābakiem. Nomaucās gandrīz tieši viņš!

šajā pat pilsētiņā nopirku arī nepieciešamās baterijas.

Nu, tā kā bijām savu darbu vairāk vai mazāk paveikuši, biju redzējis arī vēl mega slidenākas un grumbuļainākas ielas nekā Kijevā, kur pats normāls džips nokārtos, devāmies atpakaļ Kijevas virzienā. Pa ceļam vēl pie-šosejas kafejnīcā ieēdām zupu un karbonādi, kā arī visai interesantu vietējo ēdienu - saucas Pompuški! Vizuāli izskatās pēc eļļā ceptiem pončikiem (kas pēc būtības arī tie ir), tikai mums ierastā pūdercukura vietā bija ķiploki. Nu, tipa mūsu grauzdiņi, tikai mīksti, fuffīgi un... bez gala taukaini! Jā, eļļu viņi te nežēlo un arī Ata vakardienas Kijevas kotletē tās (no malas skatoties) varēja būt vairāk nekā gaļas.

jau, atgriežoties Kijevā, pasēdējām un papļāpājām pie Andreja un Uļjanas, ierunāju savus gabalus un varētu teikt, ka diena ar to arī ir beigusies. Nu, vakars viesnīcā pie kompja un montēšanās daudziem vairs interesants neliksies...

BET... Kā nu bez kaut kā, kas noiet greizi!!!
Stāsts šoreiz būs par iepriekšējā aprakstā pieminēto latviešu žurnālistu glābējzvanu - Inesi Vaideri.
vakar vakarā Atis ar īsziņu palīdzību sazinājās ar Vaideres kundzi un uzzināja, ka viņa kaut kad ap 23-iem ielido Kijevā. Ar to arī sarakste beizās un es jau devos uz viesnīcu. taču nekā - jautrākais esot tikai sācies, proti, Vaideres kundze esot sapratusi, ka Atis būs lidostā un viņu sagaidīs! un no lidostas arī esot sekojis visai satraukt zvans, kur Atis (vai mēs) esot? Nu, tā kā runas par pretim braukšanu īsti tā kā nebija, tad esot gan izlēmusi pati kaut kā uz centru atkļūt... Atis tagad uzskata, ka ir sliktais cilvēks viņas acīs un "diplomātiskās attiecības ir sarautas"...
Arī ar to viss vēl nebeidzas. Šodien, ap pulksten 19:00 saņemu īsziņu no Ģirta Salmgrieža, kas ir
Eiropas Tautas Partiju grupas Latvijas preses un komunikācijas padomnieks. tieši viņš mani iepriekš bija informējis par vaideres kundzes gaidāmo ierašanos Kijevā. Īsziņā tieku informēts par to, ka Vaidere ielido Kijevā... ŠOVAKAR! unpar to esot nosūtīta ziņa arī uz manu meilu. Uz šo ziņu atbildēju tā, ka, cik mums zināms, Vaideres kundze šeit jau ir gandrīz diennakti un mēs ar Ati negribētu justies vainīgi par to, ka neesam viņu sagaidījuši lidostā. Atbilde pārsteidza mūs abus.... Mums neesot jājūtas vainīgiem! taču tā būtu "augstākās klases pilotāža, ja mums būtu izdevies viņu sagaidīt lidostā, taču, citēju, "līdz tam jums vēl mazliet jāpaaugas!" Un smaidiņš....
Nē, nu es, protams, saprotu, ka man līdz tam vēl augt un stiepties, bet to teikt par Ati man nelikās korekti... Nu labi, pabesījāmies un aizmirsām! Cerams vien, ka rītvakar tomēr ar vaideres kundzi satikties izdosies...

Tas arī šodien viss. Rīt priekšā smagā vēlēšanu diena! Ceru, ka izturēšu!

End of day three