Ukraina. 5. diena

Nu tad par priekšpēdējo dienu!

Pēc iepriekšējās dienas trakās skriešanas šī bija pat ļoti mierīga, kaut arī tāpāt gāja gana raibi.

Rīt sākās atkal 6:00 ar celšanos un nekavējošu teleizora ieslēgšanu, ziņu skatīšanos un dažādu aģentūru pārskatīšanu. Pirmais jau, kas krita acīs, bija tas, ka Ukrainas centrālā vēlēšanu komisija strādāja visai dīvaini. Vismaz internetā oficiālie balsošanas rezultāti parādījās krietni vēlāk nekā aģentūrās. neskatoties uz visu to, 7-os jau bija pirmā sazvanīānās un pirmais ēters... pats jutos kaut kā diezgan miegains, tāpēc pašam nepatika, kā runāju...
Nākamā sazvanīšanās jau 8:15... Secinājumi tieši tādi pati. Pauzē gan paspēju noiet un paēst brokastis...

Tad arī pamazām sāku kustēties centra virzienā, jo uz 12-iem kārtējais gabals. īsti nevarēju saprast, kur un kā darboties un montēties, tāpēc diezgan pārliecinoši devos uz Svobodu. taču mani gaidīja kārtējais pārsteigums - zvanot Bogdanai viņa mani "iepriecināja", sakot, ka gan viņa pati, gan lielākā daļa kolēģu darbā sākšot ierasties tikai pirms 12-iem. Jo, kā saka, kandidāti ar paziņojumiem nāca klajā jau vakarā, par tiem jau ir ziņots, par rezultātiem arī. turklāt,kā izrādījās vēlāk, viņiem visa aktivitāte radio tiešām ir tikai pēcpusdienā un līdz vēlam vakaram...
Neatlika nekas cits, kā ieiet blakus esošajā Makdonaldā vismaz kādu brīdi pasēdēt un padomāt, kā rīkoties. Kārtējo reizi sastapos ar īpaši Krievijā un nu jau arī Ukrainā sastopamo brokastu piedāvājumu, kurā var dabūt tikai kaut kādu ierobežotu daudzumu ne visai garšīgu burgeru... Nu, piemēram "Makmafin s jaicom" vai "Makmafin s jaicom i sirom"... Nu nepatīk tas ceptās olas gabals man normālajā burgerī... turklāt pērnā gada vasaras pieredze Sanktpēterburgā, kad gan kotlete, gan bulciņa bija drusku piedegušas, man tas labākās atmiņas par šo ēdienu neraisīja...
Tā kā līdz 10-iem, kad sāks pasniegt normālo ēdienkarti, bija atlikušas minūtes 15, devu priekšroku kafijai un pasēdēšanai pie kompja...
Sāku graizīt šādas tādas skaņas (cik nu tajā apkārtējā troksnī varēja dzirdēt), rakstīju tekstus un galu galā viss bija sarakstīts un sataisīts. Interesantākais un mani vispozitīvāk pārsteidzošais fakts bija tas, ka arī makdonaldā bija pieejams bezmaksas Wi-Fi... Līdz ar to varēju arī izgrieztās skaņas un tekstu jau nosūtīt uz Rīgu...
taču probleām joprojām bija - kur ierakstīt savu balsi - bija nepieciešams klusums. Tomēr riskēju doties uz Svobodu, kur par laimi jau bija ieradušies kādi 3-īs cilvēki, tostarp Bogdana.... Ierakstīju, nosūtīju, viss ok!

Iestājās maza pauzīte, kurā ar vienu kolēģi, kas laikam strādā baltkrieviem, sarunāju no viņa dabūt viena politologa ierakstu. Vīrs tik cītīgi montēja, ka par mani, laikam aizmirsa, bet, kamēr pīpēju, vispār aizgāja.. tā arī vairs neredzēju ne viņu, ne ierakstu...
kamēr domāju par to, ar ko nu zvanīties un ko aicināt, sākām kopā ar Ati iztaujāt redakcijas žurnālistus par gaidāmo valstī. Sākumā runājām ar Bogdanu, bet pēc tam pamazām viens pa vienam pieslēdzās vēl četri cilvēki, katrs ar savu viedokli. Īstenībā ļoti laba backgrounda informācija. Vienu no vīriem arī izdevās nointervēt...
nopļāpājām vairāk nekā stundu, pēc tam pat vēl paspējot aiziet pusdienās kopā ar Mihailu - ļoti savdabīgu džeku, kurš strādā "Radio brīvā Irāka" arābu nodaļā Kijevā! pats viņš ir krievs, kas pastāvīgi dzīvo dzimtenē Ukrainā, studē Itālijā, un, protams, strādā arābiem. lieki piebilst, ka visu šo valstu valodas viņš pārvalda perfekti... Pat dažus vārdus laviski zināja....

Kad bija pienācis laiks ķerties klāt vakara gabaliem, atkal nostradāja kalna un Muhameda variants... uz studiju bija uzaicināts ļoti interesants politologs, profesors, ar kuru arī izdevās izrunāties un ierakstīt. Vīram ļoti savdabīgs viedoklis...
Šim ierakstam atkal sekoja diezgan drudžaina un ātra montēšana, tulkošana un gabala rakstīšana. Šo to no iepriekš iegūtās informācijas izdevās veiksmīgi iepīt tekstā...Pirmkārt jau bija jādod gabals televīzijai. Tur viss gāja kā pa diegu...
Nu, un tad gabals LR.... sagriezu skaņas nosūtīju, arī savu balsi un, veiksmīgi triumfējot, apkārt esošajiem kolēģiem 17:52 paziņoju, ka mana misija šajā valstī principā ir beigusies... Sakrāmēju visas mantas somā un vēl pļāpājām ar Mihailu. Viss jau būtu lieliski, ja kārtējo stresiņu neradītu izmisušais Kaspara zvans par to, vai tad es savu balsi nesūtīšot!? Jo majo! Aizmirsu... Atkal histēriska ieraksta meklēšana un sūtīšana, taču nebija ne 18:03, kad gabals bija aizsūtīts..

Tagad gan triumfālas beigas!

Vispār jau bijām ar Ati runājuši, ka vakarā varētu aprunāties ar vēl vienu viņa čomu žurnālistu. Taču, ejot jau pie Ata uz mājām, atcerējos, ka bijām nolēmuši sazvanīties... To darot izrādījās, ka Atis ir diezgan aizņemts un noslēdzošā vakara plānotā konjaka vai kā cita iedzeršana laikam tomēr būs jāatliek uz citu reizi! Arī pie Andreja braukt tomēr izlēmām citreiz... Nu, vismaz es!
Atnākot viesnīcā sapratu, ka negribu darīt neko.. pilnīgi un devos drusku pasnaust ar domu, ka vakarā vēlāk vēl kaut ko varētu pasākt... taču arī šis plāns bija jāatmet, jo miegs tīri cilvēciski ņēma virsroku... šis raksts arī top pauzē starp pamošanos un nākamo miega devu, kura mani gaida jau tūlīt pēc pēdējās rindiņas uzrakstīšanas....

End of day five