ceturtdiena, 2016. gada 28. janvāris

Ilgais ceļš uz Kvebeku


Došanās kārtējā lidojumā vienmēr ir kaut vai neliels, bet tomēr piedzīvojums. Nu, jāsaka gan, ka piedzīvojums, ko vairums tomēr pārcieš ar zināmām zobu sāpēm, jo bez vairāku stundu nīkšanas, ielocīšanās šaurajos krēslos, kāda iereibuša kaimiņa ar vecām zeķēm vai vienkārši gaisa bedrēm tomēr neiztikt, lai no punkta A līdz punktam B nokļūtu pēc iespējas īsākā laikā.

Lidojot ar dažādām lidsabiedrībām, bieži vien esmu aizdomājis par kādu lietu. Kā rāda senās padomju laika filmās (un ne tikai padomju), būt par stjuarti vienmēr ir skaitījies prestiži. Taču tagad man arvien vairāk ir radusies sajūta, ka stjuartes/stjuarti nav nekas vairāk kā tādi restorānvagona apkalpotāji. Ar smaidu sejā no aplupušām plastmasas tējkannām liet tēju un kafiju, vai kādu sulu, iznēsāt pusdienas, pēc tam savākt atkritumus – prieks, kur tu rodies! Turklāt, arvien biežāk reisos redz kundzītes, kuras šajā amatā noteikti darbojas vēl kopš tiem prestižajiem laikiem. Atšķirība, protams, ir AirBaltic, kur, jāatzīst, stjuartes gan ir gana simpātiskas – droši vien ar nodomu atstāt labu iespaidu par visu kompāniju! Varbūt nepamanīs to, cik viss pārējais dārgs…? 

Protams, ka apkalpošanas kultūra arī dažādās aviokompānijās ir atšķirīga. Tieši tāpēc ar interesi gaidīju to, kā tad izpaudīsies izslavētā kanādiešu pieklājība. Es nezinu, vai tas tiešām tiek darīts regulāri, bet pirmo reizi dzirdēju, ka apkalpe pirms nosēšanās atvainojas pasažieriem par to, ka saskaņā ar federālajiem drošības likumiem viņiem tomēr esot vēlreiz jātraucē un jāatgādina, ka drošības instrukcija atrodas priekšējā sēdekļa kabatiņā.  Nu ko es varu teikt – atvainošanās pieņemta!


Taču pati Kanāda mani tomēr sagaidīja nemaz ne tik laipni. Ne velti minēju punktu A un punktu B. Manā gadījumā punkts A bija Rīga, punkts B (galapunkts) – Kvebeka, ar divām pārsēšanām Frankfrurtē un Toronto. Šo maršrutu izvēlējos speciāli, jo laika ziņā lidojums un gaidīšana bija paši īsākie.

Pilnīgi loģiski likās bagāžu “iečekot” jau Rīgā līdz Kvebekai. Kā saka, lai mazāk galvassāpju… Taču šoreiz izrādījās, ka tā bija kļūda.

Pirmās galvassāpes sākās jau Frankfurtē, kad sākumā nesaprotamu iemeslu dēļ kavējās lidmašīnas izlidošana. Vēlāk tika paziņots, ka personas bagāža lidmašīnā esot, bet pašu personu atrast īsti nevarot. Turpinot meklēšanu un, ja neatradīšot, bagāža būšot jāaizvāc. Par laimi, persona atradās un ar nelielu pusstundas nokavēšanos tomēr devāmies ceļā.

Pazaudētā pusstunda radīja nākamo stresu jau tuvojoties Toronto. Sapratu, ka starp nosēšanos un nākamo reisu ir tikai apmēram 45 minūtes, un tas, nezinot neko par Toronto lidostas apmēriem, radīja zināmas bažas. Taču nebija tik traki… izgājām pārbaudes, nodevām imigrācijas kartes, un devāmies jau uz geitu, kad man viena no aviokompānijas pārstāvēm pavaicāja: bet vai jūs savu bagāžu savācāt? WTF? Tā taču ir iečekota līdz Kvebekai… Jā.. bet Jums tā bija jāsavāc un jānodod vēlreiz pirms šī reisa…

Tā kā līdz izlidošanai bija atlikušas vien 25 minūtes, iestājās mērena panika. Taču, saprotot, ka bez manis ir vēl vismaz 4 šādi paši cilvēki no tā paša reisa, jutos drusku mierīgāks. Taču tad sākās riņķa dancis – Tā, somu ar datoru atstājiet šeit… jums tiks izrakstīts īpašs “ausvaiss”, ar kuru jūs atkal šķērsosiet robežu… tad pie zilā pulksteņa jūs atpazīs pēc zilā “ausvaisa” un aizvedīs pēc somām… Skaidrs? Tikai turieties abi kopā (Es un kolēģis no Bulgārijas)
Izgājām līdz zilajam pulkstenim, kur tiešām mūs sagaidīja puisis, kurš mierīgi un lēnā garā aizveda mūs līdz somu lentai… Tur, kā par nelaimi, mans čumadāniņš bija kaut kur aizkavējies…
Ejot vēlreiz garām vīram, kuram iepriekš jau bijām atdevuši imigrācijas kartes, mūs novirzīja uz somu pārbaudi… Priekšā 4 cilvēki… Viens jaunietis tiek “kratīts” – tā nav tikai vienkārša somas pārbaude, bet visu nodalījumu pārbaude, visu maisiņu izčamdīšana, segā ietītās gleznas attīšana, šņoru piņķerēšana, kas atgādina operēšanu ar zvejas tīkliem… Un tas viss laikā, kad mums līdz lidmašīnai vairs tikai 7 minūtes…

Iespējams, ka tieši tajā brīdī notika kaut kāda personāla maiņa – vīri un sievas formās (kādi 15+) staigāja šurpu turpu, no vienām durvīm uz otrām, iekšā un ārā, ar kafiju, ar sviestmaizēm… Bet, pie 10-mit pārbaužu galdiem strādāja VIENS pārbaudītājs! 

4 minūtes līdz lidojumam…

Lēnām pie pārējiem galdiem parādās vēl divi cilvēki… Kundzīte nevienam pat nepievērš uzmanību… Vīrelis izskatās kā izkāpis uz citas planētas…

3 minūtes…

Pienāk mūsu kārta (labi, ka mums priekšā esošais indietis ar 4 čemodāniem nokļuva pie pirmā lēnā divplākšņa) – Abi ejam kopā, jo laika nav un teica taču turēties kopā… Un tad vīrelis izdomā, ka jāizlaiž mūsu trīs somas caur skeneri, kurš atrodas otrā telpas galā…

Nu jau vairs minūtes neskaitām.. 

Nu, īsāk sakot, lai arī ļoti skrējām, sākotnējā izejas punktā ieradāmies minūtes 10-mit pēc mūsu lidmašīnas aizlidošanas. Priekšā bija arī dāņu kolēģis, kuram jau tika kārtots nākamais lidojums. Arī mums, tā vietā, lai jau būtu Kvebekā, vēl nācās izmest līkumiņu caur Montreālu, veltot sākotnēji īsākajam iespējamam ceļojumam papildus vēl 4 stundas. Turklāt, sēžoties pirmajā no lidmašīnām man mīļi un pieklājīgi paziņoja, ka es lidojumam jau esot piereģistrējies un vai es vispār esot izkāpis no tās lidmašīnas? Beigās gan viss, protams, bija ok, ja neskaita kārtējo apmēram 10 minūšu kavēšanos nelielo tehnisko problēmu dēļ.

Tā nu piekusis un noguris tieši pēc 18 stundām tomēr nonācu punktā B… Citi eiropieši ceļā bija pavadījuši kurš stundu mazāk, kurš vairāk, ja neskaita bulgāru kolēģus, kuriem ceļš līdz Kanādai aizņēma gandrīz 2 diennaktis.


Tagad priekšā nākamais izaicinājums – Kvebekas vecpilsētas slidenās ielas! 

Bet tas jau ir cits stāsts un atvainojiet, ka atņēmu jūsu dārgo laiku šī pilnīgi nevajadzīgā gabala lasīšanai.