ceturtdiena, 2014. gada 6. marts

Ukraina. Krima. Simferopole 3. diena






 

Tatāri. Krievi . Kontrasti. Pārdomas



    Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē  mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka kara bāzu blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām radīja tādu nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji , protams, nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.

Krimas tatāri.

     Šīs dienas galvenais mērķis bija skaidrs.Tā kā iepriekšējā vakarā Latvijas un Lietuvas vēstnieki ar daļu no mūsu brigādes jau bija aizceļojuši uz Sevastopoli, tika bloķēti un runātajā kara bāzē neiekļuva (Var apskatīt šeit), Sevastopole vairs nebija mūsu galvenais galamērķis. Izlēmām, ka jādodas uz Bahčisarajas pilsētu un ir jātiekas un jārunā ar Krimas pamatiedzīvotājiem – Krimas tatāriem, kuru pēc pagājušajā gadsimtā veiktajām izsūtīšanām un citām represijām vienubrīd šeit nebija atlicis vairs neviena!
   
 Pirmā tikšanās ar tatāriem notiek ceļmalas tirdziņā, kur tiek tirgoti dažādi mājas labumi – āboli, bumbieri, žavēti augļi, garšvielas, rieksti un konservēti dārzeņi un augļi. Kā saka, dari ko gribi, bet nepirkt īsti nevar! Protams, plānotie pāris āboli izvēršas tējas paciņā, šašliku garšvielās un kalnu rožu lapiņu ievārījuma burkā.  Un tirgoties viņi māk – sīknaudas, kā vienmēr, nav, tāpēc vai nu jāprasa draugiem pameklēt, vai arī jāpiekrīt kādam liekam ābolam vai bumbierim. Katrā gadījumā – visi laimīgi!



Tālāk jau ierodamies pie vietējā reģiona medžlisa (tautas sapulces) vadītāja Ahtema Čigoza, kurš stāsta savu viedokli par pašlaik Krimā notiekošo. Faktiski atbraucām šeit viena konkrēta iemesla dēļ. Tika saņemtas ziņas, ka pirms dažām dienām nezinām icilvēki ir uzvilkuši krustus uz vietējo tatāru mājām. Gluži kā kara laikā atzīmējot mājas, kurās dzīvo ebreji, vai viduslaikos mēģinot ķert raganas.
Mūsu tikšanās laikā saņemam arī ziņas par Krimas autonomās republikas jaunās valdības lēmumu pievienoties Krievijai. Ahmets Čigozs tiešām valdījās, lai neteiktu rupjus vārdus.. Šizofrēniķi un galvu saspiedušie bija maigākie apzīmējumi šīm personām gan Krimā, gan Krievijā.  

Diezgan strauji tika pieņemts lēmums doties uz vietējo mošeju,kuras tuvumā jau bija pulcējušies vairāki simti vīru. Pirmais iespaids? Nevajag būt ekspertam, lai redzētu, ka šie cilvēki no vienas puses ir drūmi, no otras – saspringuma un pat naida pilni. Viņi ir gan neziņā par visas Krimas nākotni, gan par savu drošību. Cauru diennanakti ielās patrulējot vietējo pašaizsardzības grupas, cenšoties novērst jaunas provokācijas. Brīžiem rodas sajūta – ja sāksies reāls konflikts ar šiem cilvēkiem, sekas būs skarbas un pretošanās būs ilga. Kā pastāsta viens no jauniešiem – viņam zaudēt nav ko! Ja vēl varētu uz ārzemēm izvest sievas un bērnus, viņi atgrieztos un savu zemi aizstāvētu.  Varbūt Latvija un citas Eiropas Valstis var palīdzēt? To man prasīja vairāki jaunieši…

Taču tās ir tikai saprotamas emocijas. Bet mani visvairāk pārsteidza šī te viņu iekšējā pašorganizācija – tas, ko pasaka vietējā Medžlisa vadītājs, tiek izpildīts. Šoreiz galvenā prasība – nepieļaut asins izliešanu un neiesaistīties konfliktos. Nākamais rīkojums var tikt pieņemts pēc stundas vai divām… Un tad līderi brauks atkal un skaidros atkal, un vīri izpildīs atkal. 

      Starp citu, gandrīz vai Dieva vietā Krimas tatāriem ir viņu lielākā autoritāte – visas Krimas autonomijas Krimas tatāru Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs. Gribetos teikt, ka tieši pateicoties viņam, situācija ir tik mierīga, cik tā ir. Tieši viņas brīdī, kad pie vietējāparlamenta ēkas sāka izcelties sadursmes starp tatāriem un prokrieviski noskaņotajiem iedzīvotājiem, bija pavēlējis – ejiet visi mājās! Un,kad aiziesiet mājās – ejiet ciemos pie kaimiņiem, runājiet un saglabājiet mieru. Simferopoles centrā tatāru faktiski šajās dienās nav… Pavēle tiek pildīta.
Nezinātājiem jāatgādina, ka Refats Čubarovs savulaik ir deviņus gadus strādājis un dzīvojis arī Latvijā un bijis Tautas Frontes deputāts Rīgas pilsētas padomē. Kad par to vietējiem iedzīvotājiem paziņo mūsu vēstniece Argita Daudze, paužot dziļu cieņu Čubarova kungam, tas tiek sagaidīts ar skaļiem aplausiem. (Intervija ar R. Čubarvu atrodama Latvijas radio arhīvā un skanēja 07.03. pēc 8:15 no rīta LR1)

   Dodoties prom, sarokojamies jau ar daudziem sanākušajiem un ir tāda sajūta, ka uz Tevi skatās kā uz draugu…


Самооборонцы. (Pašaizsardzība)


     Cik laipni un atsaucīgi mūs sagaidīja Krimas tatāri, tik pilnīgipretējas emocijas guvu tikai dažus kilometrus tālāk, kurš šosejas malā izvietojušies tā dēvētās Krimas pašaizsardzības vienības vīri. Pirmkārt jau, uzzinot, ka esam latvieši, uzreiz dzirdam tekstu: „О, наши враги приехали!” (Mūsu ienaidnieki atbraukuši) Nav jau pirmā reize, kad tiekam apsūdzēti kaut kādās dīvainās darbībās, atbalstot (arī apmācot, trenējot un finansējot) tos trakos „zapadencus” (tā tiek apzīmēti Ukrainas rietumu reģionu iedzīvotāji) un „maidanutos” (nievājošs Maidana dalībnieku apzimējums), kas tagad Kijevu izpostījuši un valsti līdz krīzei noveduši
     Bet tās atkal ir tikai pirmā brīža emocijas. Tālāk jau izvirzās arī runātājs, kurš esot vietējās vienības „zampoļits”. Stāsta, ka vienībā esot 100 cilvēki – bijuši karavīri un karsto punktu dalībnieki, kas aizstāv savu Krimu. Ar neapbruņotu aci gan redzams (un dzirdams), ka daži no šiem vīriem nebūt nav vietējie. Ir ļoti daudz runu par to, ka šeit ir ieradušies daudzi no Krievijas „ievestie” aktīvisti. Pašaizsardziba, gan šādus cilvēkus neesot redzējusi (un sejā pavīd tāds dīvains smaids… ) Paši gan viņi neko tādu nezinot, vienlaicīgi paužot pateicību par Maidana patiesās- neofašistiskās sejas atklāšanu.
     Kārtējo reizi tiekam apsūdzēti par to, ka ārvalstu žurnālisti Krimā ir neobjektīvi. Esot te pirms pāris dienām bijis viens holandietis, kurš filmējis tikai to, ko viņam vajag, citus viedokļus vienkārši ignorējot.

Šeit nelielai atkāpei:
Apmeklējot Krimas ministru padomi un gaidot preses konferences sākumu, netīšām noklausījāmies divu krievu žurnālistu sarunu. Proti, pēc materiāla sagatavošanas redaktors esot zvanījis un saruna esot bijusi aptuveni šāda:
„Klau, a tu kurā pusē īsti esi? Viņējā vai mūsējā?”
„protams, ka mūsējā…”
„Bet pēc tava gabala to nevar pateikt, tāpēc aizej un izlabo to un to vietu…”
Rezultatā žurnālisti esot vienkārši piegājuši kādam nepazīstamam cilvēkam un paprasījuši – vari ierunāt mums šādu tekstu? Varu! Ok, viss darīts, materiāls gatavs un redaktors laimīgs!


"Uzvaras svētki"
" 
Laikam tieši ar šādiem vārdiem gribētos aprakstīt to, ko vakar redzēju pie Krimas augstākās Radas ēkas, kur bija sapulcējušies vēsturiskās taisnības uzvaras atbalstītāji, kuri pauda savu milzīgo prieku un gandarījumu par pievienošanos Krievijai. Kara dziesmas, Krievijas karogi, Padomju Savienības karogi, Georga lentītes, izrotāts Otrā pasaules kara tanks (piemineklis) un tas viss – lepnā atbraukušo (atvesto) Donas kazaku uzraudzībā.

Aptaujāto cilvēku viedoklis – vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi, mēs tagad būsim brīvi, Krievija mums palīdzēs un aizstāvēs, dzīvosim mierā un saticībā, lai tiem Kijevas fašistiem nekas neizdodas un šiem „banderoviešiem” mēs nepadosimies. Ka jau pirmajā vakarā brīdināja kolēģis Jurijs no Baltkrievijas, tikko tu uzdod jautājumu vienam garām gājējam, klāt būs vēl viens vai divi, kuriem noteikti būs jāpauž arī savs viedokli un jums būs jau minidemonstrācija.  Tieši tā tas notiek.   
Un paliek tā nedaudz šķērmi… Par ko?

Par to, ka tas ir prasts teātris. Prasts un nemākulīgi organizēts teātris, kura aktieri to vien dara, kā maina dislokācijas vietu, atrodot nākamo naivo ārvalstu žurnālistu. Šeit viss tiek darīts tā, lai atspēkotu visu presē (Nu, protams, „zapadencu”un fašistisko rietumnieku presē)  rakstīto – ir demonstratīvi jārāda žurnālistiem čeki par šeit stāvošajiem kazakiem atnestā ēdiena pirkšanu (lai nesaka, ka mums te kāds par kaut ko ir samaksājis – mēs paši visu), ir jāpievērš milzīga uzmanība vienam dīvainam provokatoram, lai nodemonstrētu kā vietējā pašaizsardzība tiek galā ar provokatoriem ( šī scēna ilga aptuveni pusotru minūti, pēc kuras „provokators” draudzīgi runājās ar miličiem), ir jāstāsta par pilsētā sirojošajiem nezināmajiem jauniešiem, kas faktiski paši sevi piekauj, lai pēc tam vainu uzveltu citiem…  
Un ziniet, kas mani visvairāk kaitina? Tas, ka man nepārstājot ir jāskaidro, kāpēc mēs latviešu tur pie sevis krievus apspiežam, sitam, nedodam viņiem tiesības. Es sajūtos bezspēcīgs, jo pretargumentu šiem nozombētajiem cilvēkiem man vienkārši nav. Un principā ar bažām jau skatos uz 9. Maiju, kad atkal būs jābrauc gar Uzvaras pieminekli, kur šis līdzīgais scenārijs atkārtosies tikai daudz lielākā apjomā!





Noslēgums

Es ļoti augstu novērtēju Latvijas vēstnieces Argitas Daudzes un Lietuvas vēstnieka Petras Vaitekunas darbību šeit Krimā. Vismaz Krimas tatāri uz Eiropu un Rietumiem skatās kā uz lielu cerību un vienīgo glābiņu. Es apzinos, ka mūsu diplomāti šeit darbojas ar tādu kā misionāru apziņu un ideju. Taču šeit redzētais tikai arvien biežāk atsauc atmiņā veco krievu teicienu „Неучите нас житЬ - лучше помогите денЬгами!” (nemāciet mums dzīvot, labāk palīdziet ar naudu!) 

No otras puses, par ko liecina fakts, ka ANO ģenerālsekretāra sūtni var ielenkt un piespiest izbraukt no Krimas, bet EDSO militāro novērotāju autobusu vienkārši apgriezt riņķī un Krimā neielaist, vienlaicīgi šeit ļaujot bez pārbaudēm ienākt simtiem kamuflāžā tērptu kazaku? Nemaz jau nerunājot par Krievijas armijas klātbūtni… Pec Refata Čubarova teiktā: krievu karavīru šeit ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši…

Ja gribat labāk saprast, vietējo iedzīvotāju attieksmi pret Rietumiem un jauno Kijevas valdību, noskatieties šo Kijevas žurnālistu materiālu šeit, vai arī ĻOTI iesaku - noklausieties šo dziesmiņu,kas sarakstīta skaistā cietumnieku šansona stilā (atvainojs, ka sākums norauts)


P.S. Vienā no saviem iepriekšējiem materiāliem ziņoju, ka manā viesnīcā, blakus numuriņā ir ievākušies vairāki vīri, kas arī staigā maskēšanās tērpā. Uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists, viens no viņiem uzreiz paziņoja, ka esot ieradies no maidana. Viņš gan ātri tika apklusināts un aizraidīts istabā, bet mūsu draudzīgā saruna pārgāja tikai sporta plaknē. Tagad es zinu – šie cilvēki nav nekādi provokatori, bet gan no Krievijas atbraukušie kazaki…

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru