Mjanma. 2. diena. Seniori un kazas

1.    Daļa.

Par otro dienu vienmēr ir vieglāk rakstīt, jo tā jau ir pilnvērtīga darba diena.

Nevienam, protams, nepatīk celties piecos no rīta ar apziņu, ka turpmākās sešas+ stundas būs jāpavada autobusā, braucot uz kādu attālu lauku reģionu. No otras puses – nepilnos +40 grādos sēdēt kondicionētā autobusā tomēr ir vieglāk. Starp citu, tieši lielais karstums man radīja vislielākās bažas, kaut arī galu galā konstatēju, ka šo karstumu pārciešu ļoti pat labi.

Šī būda bija pat visai grezna, jo tai bija plēves jums.
Citām ir bambusa lapu jumts

Tā kā izbraucām jau 6:00, bija interesanti vērot pilsētu mostamies. Patiesībā gan jāsaka, ka pilsēta jau bija modusies – te kāds vīrs ceļa malā meditē un lūdz dievu, te kāda grupiņa kopīgi vingro vai dejo līnijdejas. Mazās ceļmalas štruntbodītes un ēstūzīši jau darbojas, cilvēki tajās jau bauda rīta maltīti. Taču, jo tālāk attālinies no Jangonas centra, jo vairāk acīs griežas milzīgā nabadzība. 

Daudzas no ceļmalas “celtnēm” par tādām pilnīgi noteikti ir grūti nosaukt – tās ir no bambusa mietiem saslietas būdas, kuras faktiski atrodas ar minimāliem pārtraukumiem visu sešu stundu garā ceļa malā.

Lai arī pašlaik Mjanmā ir pati karstākā sezona un pats lielākais sausums, uz laukiem šur tur ganās govis, kazas un dažs labs zirģelis, pusizžuvušajos kanālos lielā skaitā plunčājas pīles, dažā labā “pagalmā” omulīgi barojas kāda cūka, uz laukiem briest arbūzi un melones, bet cilvēki vai nu vienkārši dirn savās nojumēs, guļ vai arī vienkārši darbojas un cer, ka kāds no garāmbraucējiem apstāsies.

Brīnumēdiens

Brīnumdzērieni

Mēs gan apstājāmies pie lielas ēdināšanas iestādes, kas bija nekurienes vidum neierasti  labi aprīkota. Blakus arī atrakciju parks un kaut kas zooloģiskajam dārzam līdzīgs. Nu, vismaz no plakāta uz mani raudzījās kāds gana omulīgs orangutāns. Kamēr  vēroju, kā kases pavēlnieks žigli (nesteidzoties) un organizēti (haotiski) dalīja čekus oficiantēm, kas uzkrītoši izrādīja savas jaunās rēķinu izrakstāmās planšetes, pievērsu uzmanību uzrakstam virs ieejas, kas liecināja par īstu paradīzi katram veselīgā uztura cienītājam – ēstuve piedāvāja 100% no holesterīna brīvu pārtiku. Ēšanai gan laika nebija, bet atsvaidzinošie augļu kokteiļi gan esot bijuši izcili.

Starp citu, kāpēc pieminēju planšetes. Pēdējā laikā Mjanmā telekomunikāciju izplatība ir sasniegusi neiedomājamu progresu un par spīti tam, ka Mjanma attīstības ziņā esot tikai aptuveni 150 vietā pasaulē, telefoni ir redzami uz ielas gandrīz katram. Un tas izskaidrojams ar mobilo sakaru pieejamību. Kā teica Eiropas Savienības delegācijas puiši, vēl pirms gadiem trijiem SIM karte Mjanmā esot maksājusi nieka 3000$! Pirms diviem gadiem – jau apmēram 1500$, pirms gada – apmēram 100$, tagad varot dabūt pat par dolāru! Un jāsaka, ka arī sakaru pārklājums ir ievērojami audzis. Mūsu tulka/pavadoņa laipni piešķirtais hotspots ļāva pus autobusam visa ceļa garumā pat video telefonā skatīties (ko gan es nevarētu teikt par šo viesnīcu, no kurienes šo rakstu).

Taču jo tālāk no galvaspilsētas, jo nabadzības elpa bija jūtama arvien vairāk.

Starp citu, mūsu galamērķis Kayin provincē bija saistīts tieši ar palīdzību nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Arī Mjanmā ir novērojama ievērojama sabiedrības novecošanās un tas ir īpaši smagi tāpēc, ka valstij faktiski nav sociālās aprūpes sistēmas, pensijas netiek maksātas un gados vecie cilvēki ir spiesti strādāt cik vien iespējams ilgi. Turklāt ir saprotams, kāpēc lielākā daļa no gados jauniem cilvēkiem legāli vai nelegāli strādā Taizemē – viņiem ir jāuztur arī vecāki, vecvecāki un bieži vien arī bērni, kuri atstāti veco cilvēku uzraudzībā.

Mūsu galamērķis bija kāda maza vietējā komūna, kur ar starptautisku palīdzību tiek mēģināts mazināt nabadzību tieši gados veco cilvēku vidū.

Vietējā centrā, ko varbūt varētu nosaukt par vietējo kultūras namu, bija sapulcējušies vairāki desmiti izskata ziņā gana vecu cilvēku. Pie ieejas caur skaļruni skanēja visai dīvaina mūzika, mūs sagaidīja ar dejām un ziedu virtenēm. Tā nu, sasēdušies draudzīgi uz grīdas klausījāmies viņu brīnumstāstā.

Kopumā miestā jeb kopienā ir apmēram 50 (pēc citām ziņām ap 100) mājsaimniecību, kuros dzīvo nedaudz vairāk kā 200. cilvēki. Pārsvarā gados veci. Tikai trijās ģimenēs neviens nav devies strādāt uz ārzemēm. Daži no turienes ir atgriezušies un pat ir uzcēluši divas ēkas no ķieģeļiem. Šie cilvēki ar arī Eiropas Savienības atbalstu, ir izveidojuši tādu kā kooperatīvu, tādu kā mikrokolhozu. Katrs maksā mēneša maksu, kas pēc tam tiek izlietota, piemēram, tādai banālai lietai, kā asinsspiediena kontrolei. Izrādās 40% no iedzīvotājiem šeit ir paaugstināts asinsspiediens. Iemesls vēl banālāks – viņi ēd daudz sālsūdenī dzīvojošu zivju!

Eiropas Savienība arī palīdz, maksājot kaut kādu nelielu naudiņu pašiem vecākajiem (Nu, patiesībā apmēram 3$ mēnesī), piešķirot brilles vai naudu spieķu iegādei, kā arī izdod aizdevumus, piemēram, cūkas iegādei. Varētu šķist smieklīgi, ja tā cūka pēc pārdošanas neļautu nosegt arī citas mājsaimniecības izmaksas, tostarp pārtiku.

Pusdienas pieciem

Lai nu kas, bet pārtika šeit tiešām ir garšīga. Ņemot vērā kopējo nabadzības līmeni galds bija uzklāts gana bagātīgs un var tikai pabrīnīties par to, cik garšīgus ēdienus var pagatavot no ļoti vienkāršiem produktiem. Viens no tiem pat atgādināja mammas taisīto “zaštoftu”. Arī vista bija ļoti garšīga, bet pēc tam, vienā no piemājas saimniecībā ieraugot to nabaga radījumu, kam laikam vēlāk būtu jākļūst par vistu, pat vistu žēl palika.

Vistveidīgais

Pēc ātrajām pusdienām tikām dalīti grupās. Nu, vismaz tā bija paredzēts… Dažiem, tostarp man, bija tas prieks un laime puskilometru pa zemesceļu nobraukt motorollera aizmugurē, citi tika nogādāti trīsriteņu motorollera kravas kastē, citi, nez kāpēc, tomēr atbrauca ar autobusu.

Pirmais, braucām skatīties ar Eiropas Savienības  atbalstu celto kazu novietni. Jā, starp citu, kopienai JAU ir 41 kaza! Dažāda izmēra. Nu, smejies vai raudi, bet arī kazu novietne par spīti plāksnei ar ES karogu, tomēr atgādināja par skarbo realitāti, kurā šajā brīdī atrodamies. Bet, tas viņiem ir svarīgi!

Par spīti haotiskajai organizācijai tomēr daudz maz sadalījāmies grupās, lai dotos apciemot un aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Un šeit atkal bija zināms reality-check.

 

Sievietei ir 78 gadi un uz mūsu ierašanos
viņa tika nostutēta sēdus

Šī sieviete ir paralizēta jau piecus gadus. Viņu aprūpē meita. Ieejot būdā, sieviete gulēja uz grīdas, uz paklāja. Un tā viņa guļ jau piecus gadus. Laukos dzīvojošajiem mjanmiešiem faktiski nav gultu. Par kādu īsti palīdzību veselības jomā var runāt, ja visā komūnā ir viens veselības palīgs (health assistant), tuvākā slimnīca – apmēram 30 km attālumā (starp citu, arī slimnīcā neesot gultu). Kā teica mūsu tulks un pavadonis, kurš pats pat savulaik esot studējis medicīnu un uz vizītkartes lepni raksta “Dr”, ja tu Mjanmā taisies mirt, tu nomirsi! Arī pirmo palīdzību, piemēram, tādu, kā mēs izejam šoferu kursos, mākot sniegt tikai īpaši apmācīti ātrās palīdzības speciālisti… un arī tikai lielpilsētās.

Pie blakus būdas sēdēja kāda večiņa, kura ar vienu roku turēja spieķi, ar otru roku pameta zāli savam lepnumam – diviem sivēniem! Nu, kaut kad nākotnē šie sivēni daudziem palīdzēs. Kad tantuks piecēlās, viņa bija saliekusies nevis kā pīpeskāts, bet gan kā lineāls taisnleņķa mērīšanai.

Ģimene

Trešajā nojumē jau bija vesela ģimene. Nu, vismaz vairāki cilvēki (arī bērni), kas izrādījās rada gabali minētajai večiņai. Arī pat saimniece izskatījās gana sagurusi, taču viņai ir tikai 55 gadi (zobu vietā ar rēgojās tādas melnas pilsdrupas). Jāuztur gan tikai viena meita, jo divi dēli strādā Taizemē, bet vīrs Taizemē ir mūks. Elektrību iegūstot no saules baterijām, jo no blakus esošās elektrolīnijas vienkāršajiem bambusu audzes iedzīvotājiem jēga maza – elektrību vienkārši nevar atļauties.

Prom braucot pīpeskāta tantuks tik šerpā solī nāca mūsu virzienā, ka atlika vien nobrīnīties. Omei vajadzēja bildi ar dāmās no ārpasaules! Starp citu, iespējams, ka mēs bijām pirmie ārzemnieki, ko viņi jebkad ir redzējuši. Vismaz tik tuvu!

Šeit likšu daudzpunkti un par Mjanmas šoferiem un Eiropas žurnālistiem pastāstīšu nedaudz vēlāk…

Turpinājums sekos