Obama's state of unity

It was a really hard night because of Barack Obama.
I guess he is not a bad man... well, at least he talks well, or it would be better to say that his speechwriter writes a good speech....:)

I won't talk about the speech itself, cause it will be analyzed throughout the next day, days and even weeks.
But I paid attention to the process itself... Well, it took Mr Obama some 5 minutes just to get from the entrance of the Congress chamber to the tribune.. And it took about a minute just to try to silence the crowd of politicians by repeating "Thank you!" again and again...

Well, I'm not an expert (yet?) to talk much about the content of the speech, but it seemed that deputies did like it... Well, it was kind of a hobby for me to count the times when they interrupted president with their applause. I counted 86 times... As I didn't see some 7 or 8 minutes of the speech, the count should definitely be around 100 or more... And I'm sorry, but standing up and getting down every half a minute, shaking heads about every positive sentence, shouting out "yeah!s" really didn't look serious but even stupid...

But I guess that's how American politics work... And most probably it works pretty well...

At least there is one thing they can be proud of - their national confidence is at the top level!

Ukraina. 5. diena

Nu tad par priekšpēdējo dienu!

Pēc iepriekšējās dienas trakās skriešanas šī bija pat ļoti mierīga, kaut arī tāpāt gāja gana raibi.

Rīt sākās atkal 6:00 ar celšanos un nekavējošu teleizora ieslēgšanu, ziņu skatīšanos un dažādu aģentūru pārskatīšanu. Pirmais jau, kas krita acīs, bija tas, ka Ukrainas centrālā vēlēšanu komisija strādāja visai dīvaini. Vismaz internetā oficiālie balsošanas rezultāti parādījās krietni vēlāk nekā aģentūrās. neskatoties uz visu to, 7-os jau bija pirmā sazvanīānās un pirmais ēters... pats jutos kaut kā diezgan miegains, tāpēc pašam nepatika, kā runāju...
Nākamā sazvanīšanās jau 8:15... Secinājumi tieši tādi pati. Pauzē gan paspēju noiet un paēst brokastis...

Tad arī pamazām sāku kustēties centra virzienā, jo uz 12-iem kārtējais gabals. īsti nevarēju saprast, kur un kā darboties un montēties, tāpēc diezgan pārliecinoši devos uz Svobodu. taču mani gaidīja kārtējais pārsteigums - zvanot Bogdanai viņa mani "iepriecināja", sakot, ka gan viņa pati, gan lielākā daļa kolēģu darbā sākšot ierasties tikai pirms 12-iem. Jo, kā saka, kandidāti ar paziņojumiem nāca klajā jau vakarā, par tiem jau ir ziņots, par rezultātiem arī. turklāt,kā izrādījās vēlāk, viņiem visa aktivitāte radio tiešām ir tikai pēcpusdienā un līdz vēlam vakaram...
Neatlika nekas cits, kā ieiet blakus esošajā Makdonaldā vismaz kādu brīdi pasēdēt un padomāt, kā rīkoties. Kārtējo reizi sastapos ar īpaši Krievijā un nu jau arī Ukrainā sastopamo brokastu piedāvājumu, kurā var dabūt tikai kaut kādu ierobežotu daudzumu ne visai garšīgu burgeru... Nu, piemēram "Makmafin s jaicom" vai "Makmafin s jaicom i sirom"... Nu nepatīk tas ceptās olas gabals man normālajā burgerī... turklāt pērnā gada vasaras pieredze Sanktpēterburgā, kad gan kotlete, gan bulciņa bija drusku piedegušas, man tas labākās atmiņas par šo ēdienu neraisīja...
Tā kā līdz 10-iem, kad sāks pasniegt normālo ēdienkarti, bija atlikušas minūtes 15, devu priekšroku kafijai un pasēdēšanai pie kompja...
Sāku graizīt šādas tādas skaņas (cik nu tajā apkārtējā troksnī varēja dzirdēt), rakstīju tekstus un galu galā viss bija sarakstīts un sataisīts. Interesantākais un mani vispozitīvāk pārsteidzošais fakts bija tas, ka arī makdonaldā bija pieejams bezmaksas Wi-Fi... Līdz ar to varēju arī izgrieztās skaņas un tekstu jau nosūtīt uz Rīgu...
taču probleām joprojām bija - kur ierakstīt savu balsi - bija nepieciešams klusums. Tomēr riskēju doties uz Svobodu, kur par laimi jau bija ieradušies kādi 3-īs cilvēki, tostarp Bogdana.... Ierakstīju, nosūtīju, viss ok!

Iestājās maza pauzīte, kurā ar vienu kolēģi, kas laikam strādā baltkrieviem, sarunāju no viņa dabūt viena politologa ierakstu. Vīrs tik cītīgi montēja, ka par mani, laikam aizmirsa, bet, kamēr pīpēju, vispār aizgāja.. tā arī vairs neredzēju ne viņu, ne ierakstu...
kamēr domāju par to, ar ko nu zvanīties un ko aicināt, sākām kopā ar Ati iztaujāt redakcijas žurnālistus par gaidāmo valstī. Sākumā runājām ar Bogdanu, bet pēc tam pamazām viens pa vienam pieslēdzās vēl četri cilvēki, katrs ar savu viedokli. Īstenībā ļoti laba backgrounda informācija. Vienu no vīriem arī izdevās nointervēt...
nopļāpājām vairāk nekā stundu, pēc tam pat vēl paspējot aiziet pusdienās kopā ar Mihailu - ļoti savdabīgu džeku, kurš strādā "Radio brīvā Irāka" arābu nodaļā Kijevā! pats viņš ir krievs, kas pastāvīgi dzīvo dzimtenē Ukrainā, studē Itālijā, un, protams, strādā arābiem. lieki piebilst, ka visu šo valstu valodas viņš pārvalda perfekti... Pat dažus vārdus laviski zināja....

Kad bija pienācis laiks ķerties klāt vakara gabaliem, atkal nostradāja kalna un Muhameda variants... uz studiju bija uzaicināts ļoti interesants politologs, profesors, ar kuru arī izdevās izrunāties un ierakstīt. Vīram ļoti savdabīgs viedoklis...
Šim ierakstam atkal sekoja diezgan drudžaina un ātra montēšana, tulkošana un gabala rakstīšana. Šo to no iepriekš iegūtās informācijas izdevās veiksmīgi iepīt tekstā...Pirmkārt jau bija jādod gabals televīzijai. Tur viss gāja kā pa diegu...
Nu, un tad gabals LR.... sagriezu skaņas nosūtīju, arī savu balsi un, veiksmīgi triumfējot, apkārt esošajiem kolēģiem 17:52 paziņoju, ka mana misija šajā valstī principā ir beigusies... Sakrāmēju visas mantas somā un vēl pļāpājām ar Mihailu. Viss jau būtu lieliski, ja kārtējo stresiņu neradītu izmisušais Kaspara zvans par to, vai tad es savu balsi nesūtīšot!? Jo majo! Aizmirsu... Atkal histēriska ieraksta meklēšana un sūtīšana, taču nebija ne 18:03, kad gabals bija aizsūtīts..

Tagad gan triumfālas beigas!

Vispār jau bijām ar Ati runājuši, ka vakarā varētu aprunāties ar vēl vienu viņa čomu žurnālistu. Taču, ejot jau pie Ata uz mājām, atcerējos, ka bijām nolēmuši sazvanīties... To darot izrādījās, ka Atis ir diezgan aizņemts un noslēdzošā vakara plānotā konjaka vai kā cita iedzeršana laikam tomēr būs jāatliek uz citu reizi! Arī pie Andreja braukt tomēr izlēmām citreiz... Nu, vismaz es!
Atnākot viesnīcā sapratu, ka negribu darīt neko.. pilnīgi un devos drusku pasnaust ar domu, ka vakarā vēlāk vēl kaut ko varētu pasākt... taču arī šis plāns bija jāatmet, jo miegs tīri cilvēciski ņēma virsroku... šis raksts arī top pauzē starp pamošanos un nākamo miega devu, kura mani gaida jau tūlīt pēc pēdējās rindiņas uzrakstīšanas....

End of day five

Ukraina. 4. diena

Klāt izšķirošā diena - vēlēšanas!

Tā kā iepriekšējā vakarā galīgi nebija spēka uzsākt kaut ko ar darbu saistītu, nolēmu to darīt no rīta, līdz ar to celšanās bija nolikta uz 6:30...
Viss jau ar to agro celšanos un došanos uz darbu būtu baigi labi, ja neskaita to, ka atkal netiku brokastīs, jo tām vienkārši neatlika laika. Montēties beidzu pirms deviņiem, un, tā kā bija plānots deviņos iziet ielās, ēdiens palika otrajā plānā...

Jau izejot Kijevas svaigi piesnigušajās ielās likās, ka esmu citā realitātē, proti - ielas bija gandrīz tukšas. jā mašīnas dažas braukāja, bet cilvēku praktiski nebija. Aizejot līdz centram, kas ir kilometru pusotru vai divus no viesnīcas, izdevās manīt labi ja cilvēkus 30... Atvainojiet, piedodiet, bet šajā pilsētā dzīvo ap 3 miljoniem. ierasts, ka Latvijā vēlēšanu dienā katrs sevi cienošs pensionārs uzskata par savu pienākumu balsošanas iecirknī būt pirmais! te gluži tā nav....

Devos tieši uz neatkarības laukumā esošo Ukrainas arodbiedrību namu, kurā izvietotajā vēlēšanu iecirknī bija jābalso pašam valsts prezidentam Viktoram Juščenko ar kundzi un ģimeni. Kāda vaina redzēt lātienē Ukrainas prezidentu? (vellos, sarakstā nav smaidina ar Ukrainas karodziņu)... nu labi, tas tā... ierados iecirknī aptuveni 9:25, jo kaut arī pa nedaudz atkusušajām ielām šļūkšana uz priekšu tomēr paņēma savu laiku! Liels bija mans pārsteigums, ka pirms manis šeit jau ir sapulcējies gana paprāvs žurnālistu bariņš. izejot rūpīgo drošības pārbaudi, atrādot mikrofonu un diktofonu, iekšā tomēr tiku. Tā kā jau 9:45 bija plānota pirmā sazvanīšanās ar LR, pamazām sāku koncentrēties darbam.
Sazvanījāmies, paplāpājām tiešajā... Kā sanāca, par to lai spriež citi!
Īsumā aprakstīšu iecirkni. Paejot garām dažādiem suvenīru veikaliem un drošības dienestu ieinteresējošo juvilierizstrādājumu labotavu, kurā nekā vairāk kā smirģeli neredzēju, nokļuvu galvenajā zālē. Un tagad jāsaka, kā manai mammai - Jozef Du bist mein! zālē bez vēlēšanu komisijas pārstāvjiem, vietējiem un ārvalstu novērotājiem jau atradās aptuveni 100 žurnālistu ar kamerām, mikrofoniem, fotoaparātiem... Kā jau normāli pienākas! manīju, ka īsti vietas man vismaz pirmajās 6 rindās nebūs, sāku grozīties turpat pa koridoru...
Un tad sākās... Vienu mirkli pamanīju, ka no telpas iznesās pajauns puisis un uzreiz vērsās pie vietējiem miličiem ar tekstu - dariet ko gribiet, bet viņi no turienes ir jāaizvāc! pēc nelielas vārdu pārmaiņas noskaidrojās ļoti vienkārša lieta - žurnālistu bija tik daudz, ka viņi vienkārši aizsedza galdus, pie kuriem vēlētājiem bija jāiet pēc balsošanas biļeteniem. jaunais vīrietis, nu, tā ap gadiem 24-25, kas izrādījās vietējās vēlēšanu komisijas vadītājs, vērsās pie žurnālistiem ar diezgan pārsteidzošu paziņojumu. Proti, saskaņā ar vēlēšanu likumu katru no 18 kandidātiem telpā var pārstāvēt tikai 2 cilvēki, līdz ar to, citēju "jūsu te nevajadzētu būt vairāk kā 36"! Nu, tas protams noveda pie žurnālistu skaļas neapmierinātības paušanas un brīdim pat grūstīšanās, jo nevajagot te jaukt žurnālistus ar novērotājiem. Puisis gan atbildēja, ka viņš vispār neesot redzējis nekādu sarakstu ar pieteiktajiem žurnālistiem, tā kā visiem tūlīt esot jāuzrāda savas akreditācijas kartes ( a man nemaz tādas nav - tikai kaut kāda vietējās CVK atsūtīta akreditācijas vēstule).... šajā situācijā uz minūtēm 20 izcēlās tāds diezgan ievērojama apjoma bardaks, kurš vēlāk tika demonstrēts visās televīzijās... Ļoti patika viena garām ejoša prezidenta drošības dienesta vīra secinājums: ooo, bļin, nu gan mēs esam ieberzušies. Sak', nelaist iekšā žurnālistus - mūs taču visus līdz nāvei noēdīs!
Tomēr visa šī patasovka beidzās ar daudz maz pieņemama kompromisa sasniegšanas - tika iznests galds mikrofoniem un manam diktofonam un visi žurnālisti bez kamerām tika aizdzīti stāvēt aiz divos stāvos sakāpušajiem televīzijas operatoriem.
Pie visa šī būtu lieki teikt, ka tas aizņēma zināmu laiku un, protams, prezidents, kā jau laikam bija plānots, vēlēt ieradās tieši 11:04... Tikai stundu vēlāk.... turklāt ilgi gaidītajā preses konferencē viņš atbildēja tikai uz 2 jautājumiem un naivi pauda pārliecību, ka tiks ievēlēts atkal!
Nu, bet viss beidzās daudz maz sakarīgi...

Viss jau būtu ļoti labi, ja tikai līdz pusdienas programmai, kurā bija jābūt gan Juščenko balsij, gan samontētām intervijām nebūtu atlikušas minūtes 20 (jo vēl no iecirkņa ārā ar normāli nelaida). turklāt , radās nākamais jautājums - kur atrast internetu? Līdz "Radio Svoboda" es nepaspētu un blakus esošajā pastā man arī neviens neko par netu pastāstīt nevarēja.
izlēmu doties uz vietējo kafejnīcu, kur vismaz drusku varētu kaut ko samontēt un, pilnas laimes gadījumā, arī nosūtīt LR. Protams, ka kafejnīcā Wi-Fi nebija... Līdz ar to radio interviju sniedzu tiešajā, stāvot uz ielas sniegā. Labi, ka nebija vairs jāuztraucās par savām mantām, jo prms brīža kafejnīcā ienākusī sieviete, kas visus sūtīja nah... un lamājās, bija jau aizgājusi....
Nū, arī šeit viss beidzās veiksmīgi!

vellos, kur daudz jau uzrakstīts, bet pulkstens bija tikai 12....

Dīvainā kārtā vienu brīdi viss notika ļoti veikmīgi. Pienāca Atis, ar kuru kopā devāmies uz nākamo vēlēšanu iecirkni Ševčenko rajonā. netālu no centra - tipa Kijevas elites dzīvesvieta. Šeit balso visi bijušies un arī daudzi bijušie politiķi. Un tavu laimi - tieši tajā brīdī vēlēt ieradās bijušais Ukrainas prezidents leonīds Kučma. Protams, ka šeit nekādu nenormālo drošības pasākumu nebija un arī miesassargi izturējās gaužām laipni. Izdevās pat Kučmas kungam uzdot tiešu jautājumu uz kuru viņš arī laipni atbildēja. kā saka, varēju uzsist sev uz pleca... Nu, Atis protams, ir augstāka kaluma vīrs un viņam ir roku izdevās paspiest, i ilgāk papļāpāt....
Vēl šī iecirkņa vēlēšanu komisijas vadītāja Ludmila Artjomenko mums laipni izstāstīja par visu balsošanas procesu, izrādīja biļetenus un sniedza citu lietderīgu iformāciju. Savukārt pie iecirkņa sastaptie vēlētāji laipni dalījās iespaidos par to, par ko balsoja. Tomēr ir diezgan patīkami, ka vari dabūt visu informāciju, ja cilvēki uzzina, ka esi no Latvijas. viņiem tā kā bailes pazūd un lielākajai daļai arī radi, draugi un paziņas pie mums atrodas....

Tālāk jau devāmies uz Svobodu strādāt. Nu nepatīk man tas rietumu variants, kad visi sēž vienā telpā un blakus esošā telefona saruna, vai Ata skaļā teksta diktēšana traucē montēt... Tomēr atradu klusāku stūrīti. bija jāucep gabals LR un LTV.... Viens ātrāk, trs nedaudz vēlāk...
Jā, šī visa starpā sazinājos ar mūsu draudzeni - Inesi Vaideri! izrunājām iepriekšējo dienu īsziņu saraksti un konstatējām, ka ir sanācis kaut kāds pārpratums un kopumā jau mēs džeki esam forši! Salmgriezis gan kaut ko esot saputrojis... it kā sarunājām satikties pie viņas viesnīcā un izrunāt visas novbērotāju lietas, taču vienu brīdi sapratu, ka laika man visur izbraukāt nebūs. tomēr divas metro stacijas, pēc tam atkal pašļūkāšana pa dažiem kvartāliem... galu galā tika nolemts, ka, ja Muhameds neiet pie kalna, tad, lai kalns nāk pie Muhameda! Nepagāja ne 10 minūtes, kad Vaideres kundze bija Svobodas studijā - sākumā tika intervija mums ar Ati, pēc tam jau arī Svobodai.... visi laimīgi un apmierināti!
Nu, bet uz šo brīdi jau atkal bija pietuvojies kārtējais gabala nodošanas termiņš... Un tad es sapratu, ko nozīmē, ja savā stulbumā vēl Rīgā ir pazaudēi fleši... Šitā nekad nebiju darījis - no diktofona iekopē gabalu portatīvajā, tur samontē, tad kopē atkal diktofonā, tad kā flashu atkal pārnes pie kompja, kur ir internets, tad izrādās, ka gabals ir par apjomīgu, atkal jāiet pie portatīvā, jākopē uz kompi, jāpārseivo, jākopē atkal diktofonā, jāiet pie kompja ar internetu un tikai tad jāsūta uz Rīgu...
Nu, labi, ka arī šito te murgu kaut kā pārdzīvoju...

Kad pulkstens jau bija seši, visi gabali gan LR, gan LTV tika nodoti, iestājās mega pauze... pāris stundas.... Tā kā pirmie exit-polls rezultāti drīkstēja parādīties tikai pēc iecirkņu slēgšanas 20:00, izmantoju brīdi, lai ar Svobodas kolēģiem BEIDZOT pirmo reizi dienā paēstu! Vietējais "Lido" stila ēstūzis "Zdoroveņki bili" attaisnoja savas cerības gan ēdiena kvalitātes, gan cenas ziņā....

Tālāk jau mēroju ceļu atpakaļ uz viesnīcu, jo televizors tur ir, internets arī, nekas nekur nav dīvaini jākopē, turklāt arī spēka rezerves pamazām sāka izsīkt... Nu labi, drusku jau ar franču karbonāti, sautētu liellopa gaļu, rīsiem ar dillēm un sēnēm, kā arī kausu alus, atkal tika uzņemtas, bet tomēr....
Pa ceļam tomēr iegriezos dažos apavu veikalos, izmisīgi meklējot kaut kādus piemērotākus apavus, jo šo domu atmetis nebiju... īpaši jau tāpēc, ka no tās šļūkšanas man nenormāli sāpēja kāju ikri... jāpiekrīt Nansim - darba trauma... bļin, prasīšu no apdrošinātājiem kompensāciju!
jebkurā gadījumā, zābakus nopierku... nekādus jau krutos ne (kaut gan Camel active jau ar nav nekāds krūmu kantoris)... Samaksāju, manuprāt, pienācīgu cenu, jo visiem apaviem šajā bodē bija diezgan vērā ņemamas atlaides! nu, īsāk sakot man tagad ir jauni, tumši pelēki skarahodi!

Pulkstens tuvojās aptuveni astoņiem, kad jau biju ienācis viesnīcā, ieslēdzis televisoru, drusku paskatījies ekspertu reakcijas utt... gaidīju astoņus!
Urā! Rezultāti jau dažas sekundes pēc 20:00... Pārsteigumu nekādu - Janukovičs un Timošenko. varētu jau atzīmēt šo notikumu ar glāzi kāda vietējā konjaka, taču - jāturpina strādāt! Vilku nu savus jaunos zābaķeļus kājās un devos atkal ielās...
Es jus teikšu tā, citējot iepriekšējās dienas vienu no aptaujātām kundzēm - co nebo, co zemlia! Kā diena pret nakti!!! E spilnīgi jutu, ka manī ir ieslēdzies kāds papildus ātrums, jo pa tām pašām ielām, pa kurām pirms stundas biju nācis, tagad varēju pārvietoties gandrīz divreiz ātrāk! gan no kalna lejā, gan augšā kalnā!
Nu, tik vēlā stundā jau to cilvēku nemaz tik daudz tajās ielās nav, bet savus 7-8 nointervēt izdevās... Visi par timošenko, vai arī pret visiem, ai arī neko neteiks! vislabāk man patika vietējā gastronoma apsarga teiktasi - pirmajā kārtā balsoju pats par sevi, biju 19-ais prezidents. tālāk jau skatīsies kā būs!
Īstenībā jau nekā smieklīga tur nav, jo 19-tā izvēle biļetenos tiešām bija - pret visiem izvirzītajiemkandiātiem! Nu, proncipā jau gandrīz par sevi! Šeit gan ir viena nianse... Viens no 18 kandidātiem bija vīrs vārdā Vasils PROTIVSIHS, jeb tulkojumā Vasils Pret visiem! turklāt, viņš šo uzvārdu tiesas ceļā esot pieņēmis tikai 2 nedēļas pirms vēlēšanāsm... Izrādās - Janukoviča cilvēks... tā lūk!

Vot počķi i skazke koņec, kto dočital, tot moloģec! Nu, atlika vien samontēt vēl ielu interviju, sarakstīt tulkojumus, bez grūtībām nosūtīt, ierunāt jaunu tekstu ar jaunākajiem rezultātiem 23:00 apskatam.... Un tad gan viss!

Īsāk sakot, lai arī mani te Gusts sauc par trieciennieku, sapratu, ka šitā skriešana īsti nav man! Protams, izdarīt to var, bet gandarījums par padarīto tomēr sāpošās kājas un galvu neatsver! Un, ja nebūtu solījis rakstīt šīs atskaites, būtu aizmidzis jau pirms nedaudz vairāk kā stundas!

Rīt (nu jau šodien) priekšpēdējā diena... celšanās - 06:00 un 7:00 jau pirmais ēters...
Wish me good luck!

End of day four

Ukraina. 3. diena

Nu, klāt ir arī trešā diena...

Kā jau bijām ieplānojuši iepriekš šī diena tika veltīta izbraucienam ārpus Kijevas.
Pirmkārt, ja no rīta uztaisīju ielu interviju gabalu un nosūtīju pusdienas ziņām. Laikam izdevās.
Starp braukšanu uz ār-Ukrainu un darbu vēl biju domājis, ka varētu nopirkt sakarīgus zābakus, kas vismaz kaut kā varētu atvieglot pārvietošanos pa pilsētu un vēl jo vairāk ārpus tās... Diemžēl, izrādījās, ka visi normāli ukraiņu kurpju veikali, kas viesnīcas un Ata mājas tuvumā bija štuk 5, darbu sāk no pulksten 11 vai agrākais 10... Ideju par zābakiem atmetu!

Devāmies pie Andreja, kurš piedāvāja izbraucienā doties ar viņa auto, jo Ata neslēdzamais bijušais vācu armijas opelis, kuru jau esam iesaukuši par tanku gan savas krāsas, gan dažreiz skaņas dēļ, pa pieputinātajiem lauku ceļiem varētu nebūt īpaši liels palīgs.
Izdomājām doties no Kijevas rietumu virzienā uz Čerņigovu. Ceļš visnotaļ tīrs un braukšana gandrīz vai ideāla. Dīvaini gan jau no paša rīta likās, ka ik pēc pāris kilometriem redzamas vietējo miliču mašīnas. Nevarējām īsti saprast - šoferus ķer, vai pirmvēlēšanu laikā par drošību rūpējas? varbūt tikai vizuāls apmāns?

Aptuveni pusceļā no Kijevas līdz Čerņigovai, kas ir aptuveni 72 kilometri, piestājām pavisam nelielā miestiņā vārdā Sirai. Pie vietējā veikala ceļa malā nointervējām divus vīrus, divus Vasīlijus, kas tieši tajā brīdī gaidīja savas sievas iznākam no blakus esošās bodītes. papļāpājām par šo, par to, vīri pagānija dažu labu kandidātu...

pati bodīte bija ar diezgan omulīga. Ar dažiem galdiņiem un krēsliem.. Centāmies runāt ar pārdevējām, kas sākotnēji ne pa ko negribēja runāt, bet vēlāk, uzzinot, ka esam latvieši, drusku atvērās un teica, ka nemaz tik slikti tajā Ukrainā neesot. Vismaz algu maksājot normāli un laikā. ienāca arī vietējā mēroga zemnieks, kurš apsaimnieko 15ha zemes, audzē zosis, govis utt... tas teicās, ka esot visām četrām par Juļku. Dēls gan esot bijis Anglijā un zinot teikt, ka Eiropa un Ukraina esot kā diena pret nakti (oriģiālā kā zeme un debess). uz to brīdi bijām jau radījuši brīvāku atmosfēru un vietējā bodniece uzsauca mums visiem pa glāzītei saldas tējas... likās, ka kaut kāda meža ogu...
Starp citu, tieši veikalā beidzās baterijas... Ar Ata palīdzību diktofonu izdevās atdzīvināt un apņēmos baterijas nopirkt jau nākamajā tankštellē.

palaimējās, ka tieši otrpus šosejai bija vietējais vēlēšanu iecirknis. Protams, devāmies uz turieni un jau pie ieejas sastapām dažus no vēlēšanu komisijas locekļiem. Šie gan neko negribēja stāstīt - sak rīt parunāsim, līdz tam, ni un ni. Komisijas vadītāja gan varot šo to pastāstīt... Diemžēl, iekšā ēkā iekļūt neizdevās, jo milicis to negribēja pieļaut. Rādījām gan savas caurlaides, gan ministrijas akreditāciju, bet ne... Tā vietā mūsu priekšā tika demonstratīvi aizvērtas durvis. Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Anna Grigorjevna Bračun (kā izrādījās bijusī grāmatvede, tagad pensionāre) gan bija ar mieru teikt pāris vārdus. izrādījās, ka tikko atvesti vēlēšanu biļeteni un jau norīkota apsardze. Uzzinājām, ka kopumā miestā ir 508 cilvēki, galvenokārt vecīši... vēlēšanu komisijā veseli 24 cilvēki. Balsošot daudzi un krāpšanās neesot iespējama, jo visi zina visus un visi visus kontrolēs... pat ceļi uz vēlēšanām iztīrīti, lai pie dažiem uz māju varētu aizbraukt.

Devāmies tālāk... Pēc kilometriem varbūt 10 ieraudzījām nelielu pilsētiņu - Kozeļec. Bet uzmanību piesaistīja vietējie bļitkotāji uz nelielas upītes (vārdu tai gan vairs neatceros, nu bet platumā apmēram tā kā Rīgas kanāls). Tā kā Atim pat uz Ukrainu līdzi ir visas bļitkošanas šmotkas, un es ar pret šo nodarbi neesmu vienaldzīgs, devāmies ar vīriem aprunāties. Pa mega ledaino un bedraino celiņu kaut kā aizkļuvām līdz upei un arī uz ledus tikām. Vīri vārdā Ļoņa, Bogdans un vēl viens, kura vārdu neatceros, izrādījās visai runīgi. Sākām apspriest copi - nekā, izņemot smieklīgi mazas raudiņas (kaķim dot būtu kauns - nepamanīs vēl!) un pāris grunduļu večiem gan nebija. makšķerēja ar dīvainām gruntenes tipa makšķerītēm, bet ieraugot, ka uz āķa ir tikai viens odu kāpurs, kurš tāpat jau ir gandrīz sasalis un uz pusi mazāks par pašu āķi, es teicu, lai iedod man ar pamēģināt, jo pie mums, manuprāt, tomēr copē savādāk... galu galā, esam taču no ziemas copes lielvalsts ar saviem pasaules čempioniem..... turklāt uzsita asumu teiciens, ka šitamā upītē pat 10 kg makani esot vilkti... Nu, nekas īpaši man no tās copes neiznāca - minūtes 10 un neviena piecirtiena. Toties šajā brīdī ar simbolisku šņaba glāzi tiku laikam uzņemts arī vietējo bļitkotāju saimē. No cīsiņa (kuru bija daudz) gan atteicos. Atis ar vīriem apmainījās ar telefona numuriem, jo vai nu nākamnedēļ, vai kaut kad vasarādomā ar šiem aizlaist uz copi... protams, parunājām arī par politiku, bet uz vienu brīdi gribējās aizmirst par darbu.
Tā kā bļitkojot, biju atbalstījies uz ceļgala, bikses kļuva drusku mitras un vēlāk arī sasala.... bet, pārliecinājos, ka ar savām "vasaras riepām" varu pārvietoties stabilāk, nekā Andrejs ar saviem ziemas zābakiem. Nomaucās gandrīz tieši viņš!

šajā pat pilsētiņā nopirku arī nepieciešamās baterijas.

Nu, tā kā bijām savu darbu vairāk vai mazāk paveikuši, biju redzējis arī vēl mega slidenākas un grumbuļainākas ielas nekā Kijevā, kur pats normāls džips nokārtos, devāmies atpakaļ Kijevas virzienā. Pa ceļam vēl pie-šosejas kafejnīcā ieēdām zupu un karbonādi, kā arī visai interesantu vietējo ēdienu - saucas Pompuški! Vizuāli izskatās pēc eļļā ceptiem pončikiem (kas pēc būtības arī tie ir), tikai mums ierastā pūdercukura vietā bija ķiploki. Nu, tipa mūsu grauzdiņi, tikai mīksti, fuffīgi un... bez gala taukaini! Jā, eļļu viņi te nežēlo un arī Ata vakardienas Kijevas kotletē tās (no malas skatoties) varēja būt vairāk nekā gaļas.

jau, atgriežoties Kijevā, pasēdējām un papļāpājām pie Andreja un Uļjanas, ierunāju savus gabalus un varētu teikt, ka diena ar to arī ir beigusies. Nu, vakars viesnīcā pie kompja un montēšanās daudziem vairs interesants neliksies...

BET... Kā nu bez kaut kā, kas noiet greizi!!!
Stāsts šoreiz būs par iepriekšējā aprakstā pieminēto latviešu žurnālistu glābējzvanu - Inesi Vaideri.
vakar vakarā Atis ar īsziņu palīdzību sazinājās ar Vaideres kundzi un uzzināja, ka viņa kaut kad ap 23-iem ielido Kijevā. Ar to arī sarakste beizās un es jau devos uz viesnīcu. taču nekā - jautrākais esot tikai sācies, proti, Vaideres kundze esot sapratusi, ka Atis būs lidostā un viņu sagaidīs! un no lidostas arī esot sekojis visai satraukt zvans, kur Atis (vai mēs) esot? Nu, tā kā runas par pretim braukšanu īsti tā kā nebija, tad esot gan izlēmusi pati kaut kā uz centru atkļūt... Atis tagad uzskata, ka ir sliktais cilvēks viņas acīs un "diplomātiskās attiecības ir sarautas"...
Arī ar to viss vēl nebeidzas. Šodien, ap pulksten 19:00 saņemu īsziņu no Ģirta Salmgrieža, kas ir
Eiropas Tautas Partiju grupas Latvijas preses un komunikācijas padomnieks. tieši viņš mani iepriekš bija informējis par vaideres kundzes gaidāmo ierašanos Kijevā. Īsziņā tieku informēts par to, ka Vaidere ielido Kijevā... ŠOVAKAR! unpar to esot nosūtīta ziņa arī uz manu meilu. Uz šo ziņu atbildēju tā, ka, cik mums zināms, Vaideres kundze šeit jau ir gandrīz diennakti un mēs ar Ati negribētu justies vainīgi par to, ka neesam viņu sagaidījuši lidostā. Atbilde pārsteidza mūs abus.... Mums neesot jājūtas vainīgiem! taču tā būtu "augstākās klases pilotāža, ja mums būtu izdevies viņu sagaidīt lidostā, taču, citēju, "līdz tam jums vēl mazliet jāpaaugas!" Un smaidiņš....
Nē, nu es, protams, saprotu, ka man līdz tam vēl augt un stiepties, bet to teikt par Ati man nelikās korekti... Nu labi, pabesījāmies un aizmirsām! Cerams vien, ka rītvakar tomēr ar vaideres kundzi satikties izdosies...

Tas arī šodien viss. Rīt priekšā smagā vēlēšanu diena! Ceru, ka izturēšu!

End of day three

Ukraina. 2. diena

Bija tikai aptuveni desmit vakarā, kad atšļūcu līdz viesnīcai...
Tieši tā, atšļūcu, jo paiet pa Kijevas ielām ir vienkārši neiespējami! Ja mēs gānām Rīgas vadību par netīrītajām ielām, tad, draugi mīļie, atbrauciet uz Kijevu!!! Mūsu ielas ir vienkārši ideāli izmēztas, bet nu šitādu slidotavu kā te.... Nav jau brīnums, ka centrālajā neatkarības laukumā izveidotajā slidotavā nav cilvēku - vēl trakāks ledus ir uz ielām un pa tām pilnīgi noteikti drošāk būtu pārvietoties ar slidām.... kaut gan pa tiem sasalušajiem kukuržņiem tālu netiks! Un, tā kā man ir izteiktas "vasaras riepas" ar pilnīgi gludu zoli, varat paši iedomāties, kā man gāja... uz gurķa gandrīz novilku reizes četras un tas nu galīgi nav tas, ko vēlos, ja jāskrien ir daudz un bieži vien steigā...

Bet nu tiktāl par ielām.
No rīta mums ar Klimoviču bija sarunāta intervija ar vienu politologu - jauns džekiņš, bet nu gudrs bez gala.. interesanti parunajām - ieraksts vien sanāca stundu garš... Žēl tikai, ka darba specifikas dēļ no tā visa bija jāizvēlas tikai minūte... gan jau noderēs...
Paviesojāmies arī "Radio Svoboda".. vispār jau jauks iestādījums un cilvēki arī pretimnākoši. Palaimējās ierakstīt arī interviju ar vienu no prezidenta amata kandidātiem Sergiju Tigipko. Vīrelis tāds diezgan vienkāršs un esot arī diezgan sakarīgs. varot pat dabūt trešo vietu un, kas zina, varbūt arī iekļūšot otrajā kārtā... Katrā ziņā "Radio Svoboda" žurnālisti improvizētajā totalizatorā uz viņu naudu nelika... Neviens!
Diemžēl neizdevās pieteikties uz vēlēšanu nakts viesošanos Jūlijas Timošenko štābā... Parasti šie pasākumi notiekot greznākajās viesnīcās ar mega izēšanos un citām aktivitātēm. Nelaipnā kundzīte no Juļkas partijas preses centra man teica, ka akreditācija esot beigusies ka reizi šodien un nekādi palīdzēt nevarot... Nu, to mēs vēl paskatīsimies, jo Kijevā ierodas mūsu iespējamais glābējzvans - eiroparlamentāriete Inese Vaidere, ar kuru gan jau kaut ko sarunāsim...
Tomēr izdevās akreditēties uz vēlēšanu iecirkni, kurā svētdien pulksten 10:00 no rīta balsos pašreizējais prezidents Viktors Juščenko...

Pēc visiem šiem darbiņiem ierakstīju arī ielu intervijas. Tās jau sestdien varēs dzirdēt LR1 Pusdienas programmā pēc 12-iem...

Vakarā vēl ar Ati devāmies apgaitā pa pilsētu.. Vispār mērķis bija paspēt uz Janukoviča mītiņu, taču tur ieradāmies minūtes 20 pēc tā beigām. īsti gan nevarējām saprast, kas uz tā laukuma notika pēc beigām, bet smagi izskatījās pēc kaut kādas cilvēku vaņģošanas vai kaut kā tamlīdzīga. ģeogrāfiski skatoties, mītiņš notika kalna galā un tas bija kārtējais pārbaudījums maniem zābakiem - gan tajā kalnā uzkāpjot, gan lejā tiekot...

Bet nu, sāpošām kājām beidzot esmu viesnīcā... Sākotnēji jaukā viesnīca tomēr nemaz tik jauka nav, jo, piemēram, šodien mans numuriņš tā arī netika sakopts (varbūt tāpēc, ka tieši tajā brīdī, kad notika tīrīšana, biju uzlicis zīmi, lai netraucē - bija jāierakstās)... nekas, neklātā gulta mani īpaši nesatrauc, bet pelnu trauks gan nepatīk... turklāt no loga velk vējš un pat ir diezgan vēsīgi - kā nekā 12 stāvs un vēl kalna gals... Mjā un arī ar elektrības kontaktiem tā dīvaini - vai nu jāizvēlas lādēt kompi, vai jāpieslēdz televizors - abus reizē nevar... rozetes baigi tālu...
Nu, bet, lai attaisnotu viesnīcas labo slavu, jāsaka, ka restorānā pasniegtais 9 latu vērtais steiks ar ceptiem kartupeļiem un sēņu mērci bija laikam ideālākais steiks, kādu jebkad esmu ēdis!

Rīt, t.i, sestdien 16.01. brauksim ar Ati kaut kur ārpus Kijevas un tad jau redzēs kādus brīnumus varēs sastapt tur!

End of day two

Ukraina. 1. diena

Kā jau dažiem zināms, šajās dienās esmu Ukrainā, lai atspoguļotu šeit gaidāmās prezidenta vēlēšanas...
Turpmākie ieraksti šeit būs saistīti tieši ar šo lietu...

Sākās jau viss ar ielidošanu. Biju brīdināts, ka Borispoles lidosta varētu būt slēgta slikto laika apstākļu dēļ, taču, paldies Dievam, viss noritēja veiksmīgi. ja neskaita to, ka nolaišanās laikā pirmo reizi drusku sabijos - cauri absolūti baltai n necaurskatāmai mākoņu masai lidojām minūtes 10... pa to laiku bija ideāli dzirdama lidmašīnas ratu izlaišana un vēl dažādas skaņas, ātruma samazināšanās, palielināšanās utt... Un zemi izdevās ieraudzīt tikai nepilnu pus minūti pirms nosēšanās... teikšu atklāti - neomulīgi!
Vienu gan es nesaprotu - nu kā var cilvēks aizmigt lidmašīnā tieši tajā brīdī, kad jāaizpilda imigrācijas kartītes? Būtu aizpildījis lidmašīnā, cauri robežkontrolei droši vien tktu minūtēs 10... tagad pagāja 20...
Izlaužoties cauri milzīgajai taksistu masai, tomēr nokļuvu ārpusē. Arī ar bankomātu sākās triki - nu, tas, ka netīšām ievadījās nepareizs kods, mani nepārsteidza, bet tas, ka man neatlaidīgi piedāvāja pieteikties kaut kādai tur vietējai kredītkartei, drusku izbesīja...
Tā kā biju brīdināts, ka takši šeit ir dārgi, tomēr izdomāju braukt ar autobusu... tomēr pie autobusa man pielauza viens taksists par ļoti sakarīgu cenu (to vēlāk apstiprināja arī vietējie) 150 grivnas (9lati) līdz pašai viesnīcai. ja mēģināšu braukt tāpat atpakaļ būs240-250 (14-15 lati)...
Taksists bija diezgan jauns džeks vārdā Vadims... gaužām runīgs (taisni vai gribējās vilkt ārā diktafonu) parunājāmies par vēlēšanām, politiku, par netaisnībām pilsētas apbūves plānošanā, politiskās reklāmas kampanām utt. Pats brauciens pa vienīgo Ukrainas automaģistrāli (Vadims teica, ka krutāka ceļa neesot visā Ukrainā) arī bija ko vērts.
Vienuj brīdi redzu priekšā bagi lielo dūmu mākoni un mašīnas ar migalkām... Domāju - avārja vai? Nē, pisētas centra virzienā ved - TANKU! Ņi figa sebe vēlēšanas... arī Vadims sāka smieties, jo kaut ko tādu pirmo reizi redzot.... Braucot tālāk vēl viena kohma - vīrelis piekabē uz tirg veda pīles. Nu, štuk pārsimts! Sapakotas viena pie vienas metāla būrīšos... Varēja redzēt, ka šamējām auksti! Vadims teica, ka arī kaut ko tādu nenākoties rezēt bieži...

Viesnīca izrādījās labāka, nekā biju cerējis. lai arī pēc skata pabriesmīga, iekšā ļoti omulīga...
Vienīgais, ka bankomāti atkal ar mani taisīja jokus... nu bet tas jau ir cits stāsts...

Vakarā bija tikšanās ar Agneses ieteikto ukraiņu žurnālistu no viena finanšu izdevuma - Romānu. Puisis it kā sākotnēji esot nobijies, ieraugot manu bildi, bet izrādījās, ka tur drusku Agnese bija pārspīlējus. Neviens ne no viena nebaidījās. Izgājām ielās, iedzērām alu un papļāpājām o tom, o sjom... izvēlētā vieta - kaut kāds "Potatoe house" - gan drusku sucks, bet nu tas tā...Nepierasti, ka arī šādās vietās joprojām drīkst smēķēt...

Ilga mums tā pasēdēšana nesanāca, jo bija sarunāta tikšanās ar Ati Klimoviču, kurš šjās dienās arī ka reizi uzturas te... Aizbraucām pie viena viņa paziņas - TV žurnālista Andreja un viņa sievas Uļjanas (interesants pāris - Viņam 52, viņai 26). Papļāpājām... Zirņu zupa rules arī Ukrainā!!!

Atgriežoties viesnīcā gribējās kapiju, tāpēc devos uz bāru... netālu sēdošās meitenes bija gaužām runīgas. Kā teica bārmenis - strādājot! Dažādiem mājieniem nepakļāvos...

End of day one

January 13th, 2009… It was a cold day. Something like today.

I remember that everybody was waiting anxiously for the rally on the Dome square. I also went out to see it, however I didn’t hear much of it, cause I was standing pretty far away from the stage, talking to my father, his friends and having a small hidden glass of whiskey… Not that i was not interested in anything that happened around – the sound was not good and the musician on the stage seemed pretty drunk. And pretty empty talks of the representatives of the „new” political movement somehow couldn’t keep my attention.

And then it started… Everyone remembers disorders what happened after the rally. Breaking of windows, throwing stones at police, an attempt to break in the parliament building… I was there as well... pretty close... However not doing anything I mentioned before… I was just watching, taking some pictures and videos with my mobile. Just watching.

Many people say that it was a provocation, police admits it wasn’t ready and despite this, there was actually no real result for all this…
We still have our Saeima despite the calls of the crowd to dissolve it, not much has changed in the political system and the crisis has only deepened. And actually – I’d like to say that Mr/Miss Crisis saved a lot of politicians, because the public attention was somehow taken away from their not-ruling…

The only result is, that there are some people, who are afraid from something like this to happen again. But no worries – our police stands on the guard for us and no violence will repeat… EVER! (Well, it seems, they think so) Well, maybe it won’t repeat because of a deep misery of our society, because of a deep conviction, that no matter what, you can’t change anything… Even the broken window will be changed the next morning… despite the crisis!

January 13th, 2010… a year after…

What has changed? It’s hard to tell, because there is also some kind of hopelessness deep inside, even if it’s not as bad as it could be…
Yesterday I accidentally heard a quote of my colleague: „I work more, I got less money… But… I have a job, and that is a thing that matters!”

It’s damn cruel to realize, that he is not the only one, who thinks so and it means that such a despair will continue. And it’s absolutely stupid to think that something might change after this year’s elections. Because it won’t…
I guess everybody will agree that such a situation can’t last forever. But is there any possibility to make a situation better right here and right now? How long will people just keep working for inadequate money, just to survive? How long will people humiliate themselves and stand this? I don’t know and I suppose, nobody does…

But after all – It was a very good year! And lots of good things have happened, and I’m sure, that this year will be even better! And one thing is for sure – it’s time to stop squeaking!


http://www.youtube.com/watch?v=gOYdUq0O6N4&feature=PlayList&p=9789D3E8F077FE70&playnext=1&playnext_from=PL&index=9

To survive the Winter

Gosh, I love winter! People who know me would say it’s very typical for me, cause I don’t like warm weather
Why do I like it? Most probably because in such winters like this one it’s white around, it’s not wet, it’s not very cold, you can skate, ski, fish on ice, see the footprints of animals during the hunting etc…
Ok, I know I’m not very much the same as the others, who mostly prefer summer. And I know some more people who would disagree with me – DRIVERS!
Yes, I’m not a driver, but here’s what I heard lately…

Well, I guess not only Latvia, but almost all the Europe has experienced a real winter this year. If here, in Latvia, we were waiting for a winter like this – with lots of snow and good weather for winter activities, this year’s cold has become a real nightmare for rest of the Europeans…
I have a couple of friends who are drivers in Ireland and I’ve heard that they somehow have to work more during such a weather, cause the local drivers are simply scared of such roads! It means – more work for our guys! You are the best!
Haven’t talked to anyone in England, however as I have read in the news, the situation there is even critical, as well as in some parts of Germany. Poor road services have run out of salt to sieve the roads! And salt distributors are not capable to supply such amounts as needed… So in this case The British transportation office, for example, has issued an advice what to do, when starting a trip in such a weather: to put on warm clothes, to have some warm food and drink with you, to have some water, some torch and, of course, the spade! One one hand – perfect advice! On the other hand – can’t people really think by themselves? OK, I understand that the situation is not usual for Britain, but does it mean that people have stopped thinking?
At least I have a safe feelings about our people out there – they are thinking by themselves! And even if the water pipes freeze, they will not wait for someone to come and TRY to solve the problem.. A Latvian can do it himself!

But what happens here, in Latvia… Well, even if we are pretty much short of money, I suppose we still have some salt… And will have, if only….
Last night I was talking to a friend of mine – a driver of a bus. And then he started to tell me about all the mess he can see on our roads. I got to know, that our road services do their best to sieve the salt and other ice-melting chemicals on the roads… however, there is one big BUT! They do it, when the temperatures are pretty below zero, so it means, that the salt just can’t melt all the ice and snow. In result, the roads are like this – the upper layer is kind of water, but underneath the water there is pure ice! As my friend said – even the best tires won’t help in such situations! And the other thing my friend asked – Are there really no more road experts who can think about this or is it only drivers who can think logically?
But then he told me even something more surprising. He told that in some rural areas the road services just CAN’T mix the salt with the sand if… if the sand is not taken from quarries certified by EU! What the F..k? It means that they have to put people’s life at risk only because the Brussels won’t let them take sand from, let’s say, backyard gravel wad?

Anyway, I think that despite all this, we’ll somehow survive this winter… because We are used to dress warmly (well, maybe not me), we know that we can buy winter tires, we can even check the cleanliness of the road on internet… And pretty many of the drivers HAVE a spade in a car… all year round!

Well, at least I don’t need a spade… if only to clean the pond and to skate whenever I want! And don’t worry, mam, my feet are always warm! :)

Some journalist once asked a very old man:
- You are 90 years old, but you have never been married. Is it really so, that you have never loved any woman?
And the man replied:
- Yes, Once I met a woman and she was really PERFECT for me…
- But how comes you never married her?
- She was looking for her PERFECT man….

This is one of my favorite toasts.

But somehow I realized that this is not only the toast – it reflects some kind of a problem for lots and lots of people. We are doing everything we can, to meet someone perfect for us, however usually it’s a long and sometimes unsuccessful path.

Are there really some perfect people out there? Well, according to a small sign on our yacht, „Nobody’s perfect except the captain”… It means that there are at least 10 people I know very well who might be perfect!:) But it doesn’t mean that you get perfect just by getting the captain’s license…
And actually this story is not about the captains at all… There is no way we can get perfect – not just by being born, not by achieving some heights in our life, not by creating a „perfect” body or not by just thinking we are perfect. So, at least there is always a space for improvements…
And by making such improvements we can become just more or less perfect.. at least in the eyes of someone.. Someone we really care about!

To improve is to change; to be perfect is to change often.
(Sir Winston Churchill)