Pēdējā darba diena ar cerībām, ka būs labāk, nekā iepriekšējā.
Sāku strādāt jau tūlīt pēc četriem no rīta pēc vietējā laika. Šādas tādas iestrādes bija jau vakarā, bet lielākā darba daļa no rīta. Ar Zvejnieku vēl pa telefonu saskaņojām kas un kā. Pašam jau likās, ka viss tika izdarīts pietiekami laicīgi.
Pulkstenis bija pieci un laikam dažas minūtes, kad izdomāju, ka tomēr varētu vēl pasnaust. Miegs bija ekskluzīvi salds…
Līdz ar to dažas minūtes pirms 6-iem saņemtais zvans no Zvejnieka bija trīskārt nepatīkams. Biju aizmirsis viņam nosūtīt sava gabala tekstu un pieteikumu. Nu jā, Kasparam es to aizsūtīju, bet Zvejniekam nē. Tūlīt rakstīja Marta un tā vien sanāca, ka pēdējā brīdī viss tika nosūtīts.
Iemesls trauksmei – lai arī manam gabalam bija jāskan pēc stundas, Bičevska aizgulēšanās dēļ mans gabals skanēja jau septiņos. Kas ta man, bet domāju, ka mans draugs Sprūda kungs par stundu agrāku interviju droši vien sajūsmā nebija…
Laikam jau tomēr no šitās skricelēšanas kāda jēga ir. Izlasīju draugos vēstuli, kuru man bija atsūtījis Arvīds Dravnieks. Tajā viņš mani informēja, ka Polijā pašlaik atrodas Arnis Cimdars no mūsu vēlēšanu komisijas.
Sagaidot pietiekami pieklājīgu laiku, lai zvanītu, ar Cimdara kungu sazvanījos un viņš ļoti atsaucīgi piekrita tikties. Teica, ka pēc pusstundas piebraukšot.
Pirmo reizi šī komandējuma laikā viesnīcā paēdu brokastis… Kā jau viesnīcas brokastis…
Vai neizklausās pēc kaut kā pazīstama? Jā, tieši tā…. Solītās pusstundas vietā pagāja vairāk nekās stunda, un aptuveni 9:25 (10:25 pēc Latvijas laika) Cimdara kungs man tomēr atzvanīja un paziņoja, ka tomēr satikties tagad nevarot. Viņam 10-os esot sēde. Aptuveni tajā pašā vietā, kur vakar notika nelaimīgā Komorovska pieņemšana… Pirms sēdes gan viņš varētu aprunāties…
Piemetu uz pirkstiem, ka teorētiski man laika, lai aizbrauktu vajadzētu pietikt. Jau pēc dažām minūtēm biju netālu esošajā tramvaju pieturā. Skatoties uz luksafora sarkano gaismu un garām braucošajām mašīnām manīju, kā aiziet mans tramvajs… Nākamais – pēc 4 minūtēm… Tik precīzi to varēju pateikt, jo šamējiem katrā pieturā ir elektroniskais tablo, kur redzams, kāds būs nākamais tramvajs, maršruta numurs un arī tas, vai tas būs ar zemo grīdu, vai nē…
Tramvajā iekāpu aptuveni 32-ās… Viena pietura, otra, trešā, ceturtā… laiks velkas… Un tad arī piektā, man vajadzīgā pietura, kuru Parasti visi atpazīst pēc laukuma centrā esošās mākslīgās palmas. No tramvaja izlecu kādās 46-ās… hodā, pie sarkanā pāri ielai, un netipiski man – skriešus uz tikšanos ar Cimdaru.
Lūk arī iepriekšējās dienas nelaimīgais laukums… Tieši blakus tam pašam restorānam saņemu zvanu, ka Cimdara kungam tikšanās ir sākusies. Tātad, uz pusdienu nekāda komentāra…
Šajā situācijā izeja tikai viena – runājam tikšanos uz vēlāku laiku un pats nesos uz viesnīcu.. Šoreiz izvēlējos ātrāku transportu – ņēmu taksi… Zinu , ka poļu taksists nav profesija, bet gan diagnoze, bet izejas īpaši nav…
Viesnīcā biju tikai kādas 15 pāri 10-iem (11:15 LV). Milzīgā tempā tapa kaut kāds gabals… un galu galā pēdējās minūtēs izdevās visu nosūtīt.
Uz brīdi iestājās miers… N-tā nomierinošā cigarete un var atkal uz brīdi atvilkt elpu. Izmisīgi mēģināju dabūt rokā kādu žurnālistu un izspiest komentāru. Gazeta Wyborcza klusēja tāpat kā Rzeczpospolita… Jau rīta pusē biju aizsūtījis ziņu arī iepriekšējā dienā klusējošajai Monikai Michalyzcin. Savukārt no Jurčika ieteiktā uzņēmēja saņēmu kārtējo atteikumu intervijai par poļu uzņēmēju stāvokli, ekonomisko situāciju valstī utt…
Labi, ka šajā brīdī piebrauca Cimdara kungs. Pasēdējām, iedzērām kafiju, parunājāmies, kā poļi organizējuši balsošanu. Apspriedām arī ķibeles ar lidošanu – arī Cimdars savulaik esot nopircis biļeti, kas derīga nākamajā gadā un sajaucis lidošanas laikus, kā arī palicis ārpus viesnīcas Frankfurtē kaut kāda tur futbola pasākuma dēļ…
Kā saka, šķīrāmies kā draugi…
Uznācu numuriņā, kaut ko izgriezu no ieraksta, kaut ko samontēju…
Un Tavu brīnumu – iezvanījās telefons! MONIKA!!! Viņa tikai tagad esot atgriezusies Varšavā, dzīvojot netālu no manas viesnīcas un pusē divos (T.i. Pēc aptuveni nedaudz vairāk kā stundas) varot pienākt un izrunāties. Super!
Saņēmis šo jauko ziņu drusciņ atlaidos gultā. Uzliku modinātāju uz 13:20.. Sapņoju par kaut kādu mistisku pasākumu Jāņmuižā, braukšanu ar Jurčika dzelteno busu bez atslēgām (pret kalnu braucot bija jāmin pedāļi, tāpēc gandrīz uzbraucu diviem policistiem), tad tur manis ieraudzīto baltgalvas ērgļu vietā nolaidās kaut kāds aizvēsturiska paskata briesmeklis ar milzīgiem spārniem.. un tad es pamodos…
Monika īstajā laikā PROTAMS neatnāca un uz īsziņu neatbildēja.
Pagāja pusstunda – nekā, pagāja stunda – nekā… Domāju, ka jāmet kauns pie malas un jāuzzvana. Jā, jā šamējā esot aizskatījusies kaut kādu tur PiS (Kačiņska „Likums un taisnīgums”) konferenci un pēc minūtēm 10 jau būšot…
Nu, šoreiz gan viņa nekļūdījās un nekavējās.
Izrādījās, ka Monika ir ļooti interesants cilvēks. Pirmkārt jau – viņa runā perfektā latviešu valodā. Tas tāpēc, ka savulaik sešus vai piecus gadus ir strādājusi Ne ta mākslas, ne ta kultūras akadēmijā Rīgā (esot bijuši foršākie gadi viņas dzīvē). Viņa ir pasniedzēja Varšavas universitātē, kā arī bieži vien dažādiem izdevumiem sniedz komentārus par politiskajiem notikumiem un notiekošo Baltijas valstīs.
Intervija izdevās tiešām interesanta. Viņa bija pamatīgi gatavojusies un tiešām stāstīja kā pēc grāmatas. Daudziem Latvijas nepilsoņiem vajadzētu pamācīties!
Uzzināju daudz background informācijas, bet tas bija out of record un tas paliek starp mums…
Jā… un šajā brīdī Monika man vaicāja, ar ko tad es šeit esmu ticies… izstāstīju savu stāstu. Būtu es zinājis, ka viņa ir tik atsaucīga. Viņa teica, ka noteikti būtu savedusi kopā ar citiem žurnālistiem, ekspertiem utt.. bet nu jau bija par vēlu… Bet nākotnē ņemšu to noteikti vērā…
Jā, intervijas beigās viņai zvanīja vēl kaut kas no Latvijas un aicināja uz Jāņu svinēšanu. Viņa gan nebraukšot, bet tā vietā uzsākšot jaunu projektu ar nesen atvērtu radiostaciju, kurā līdzīgi kā radio 101 darbojas citas lielas radiostacijas bijušie darbinieki. Šis projekts būs saistīts ar Baltijas valstu popularizēšanu un pirmais raidījums jau pēc divām dienām, 23. jūnijā būšot veltīts tieši Jāņiem. Ne no tā, ne no šā sarunājām, ka kaut kad nākotnē šī projekta ietvaros varētu arī sadarboties… Noteikti sadarbosimies arī vēlēšanu otrās kārtas laikā.
Laika apskata gabala sataisīšanai bija pietiekami un viss šoreiz notika nepierasti laicīgi…
Un tad iestājās miers… Kaut kāda iekšēja apziņa, ka misija varētu teikt ir izpildīta. Biju pelnījis pusdienas, jo kopš rīta nekas nebija baudīts…
Blakus esošajā ēstuvē „Amigos” dabūju nobaudīt fantastisku ēdienu, kas saucās „Forest pig” (nevis mežacūka, bet Meža cūka) – grilēta cūkas gaļa, baraviku mērce, Milzigs folijā cepts kartupelis ar sviestu un sautēti dārzeņi. Likās milzīga porcija, bet pāri nepalika nekas, izņemot foliju…
Tā kā nekur pēc šādas maltītes doties negribējās.. atgriezos viesnīcā… Miers joprojām bija jūtams. Domaju nomazgāties dušā, bet pēc neatceros cik ilga laika tomēr priekšroku devu vannai… Palasīju jaunāko Tall Ships žurnālu, paklausījos fonā futbola spēli…
Miers nu jau dubultā… Pēdējā piesēšanās pie datora, saruna ar mājiniekiem un arī šis raksts….
Ar šo rindu beidzas šī diena… Pēdējā Polijā…
Rīt jau uz mājām… Gribas!
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Polija. 4. diena
…jeb solīts makā nekrīt!
Laikam šāds sauklis varētu būt lielajai vēlēšanu dienai.
Jāatzīst, ka tomēr biju diezgan vieglprātīgs, paļaujoties uz citu solījumiem, tāpēc diena galu galā bija diezgan liela vilšanās.
Bet nu pēc kārtas.
Kā jau lielajā vēlēšanu dienā, darbs sākās pavisam agri. Pirmā sazvanīšanās ar LR jau pulksten septiņos pēc šejienes laika. Lai arī kā nebūtu, centos gulēt gandrīz līdz pēdējam un tikai pēdējās 15 minūtēs pirms sazvanīšanās apkopot pēdējo informāciju. Galu galā tomēr izdevās tīri labi.
Jau paskatoties ārā pa viesnīcas logu sapratu, ka vēl domāt par iešanu uz vēlēšanu iecirkni ir par agru – kā nekā iecirkņi bija atvērti tikai stundu un uz ielas varēja manīt tikai dažus agros dīvaiņus. Arī mašīnu bija pagalam maz…
Tieši tāpēc likos uz otras auss un vēl uz stundiņu nosnaudos. Pēc tam gan atkal sāku gatavoties braukšanai uz iecirkņiem. Kā nekā iepriekšējā vakarā bija sarunāts, ka Marks mani izvadās pa iecirkņiem rajonā, kurā dzīvojot bijušie partijas funkcionāri.
Un tad sākās…
Zvanot uz Marka atstāto mobilo numuru, man paziņoja, ka numurs sastādīts nepareizi. Zvanīju uz mājas numuru un Beata man laipni atvainojās, ka Marks man palīdzēt nevarēšot, jo esot pēkšņi jābrauc ciemos pie kaut kādiem tur radiem. Jauki! Īstenībā jau man tāda nojausma bija iepriekšējā vakarā, jo sieva par vīra aktivitātēm baigo sajūsmu neizrādīja un pat aizrādīja, ka viņam esot pārāk daudz ašo ideju, kuras atstājot novārtā svarīgākas lietas…
Bija atlikusi pusotra stunda līdz intervijai LR, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kur meklēt kādu vēlēšanu iecirkni.
Uz labu laimi devos centra virzienā. Izkāpjot pie centrālās metro stacijas, apvaicājos kādai sievietei, kur varētu būt kāds vēlēšanu iecirknis. Tā kā viņa izrādījās neesam no šī rajona, ieteica man doties centra virzienā… Nu jā, šajā reizē nostrādāja tas, ka Varšavu tik labi es nepārzinu un man drusku juka virzieni.. Galu galā izrādījās, ka Metro Centrum nemaz nav centrs…
Arī vietējie policisti, kas tieši tajā brīdī aizturēja kādu jaunieti, kurš prikola pēc vicināja Komorovska priekšvēlēšanu plakātu, nevarēja pateikt, kur varētu būt kāds iecirknis.
Devos tālāk „virzienā uz centru”… Cilvēku gaužām maz… Pēc aptuveni noietā kilometra vaicāju beidzot kādam pretim nākošajam, kur ir iecirknis… Kāds trešais vai ceturtais man norādīja tālāku virzienu uz priekšu. Turpināju iet… vēl pēc metriem 200 apvaicājos nākamajam. Tas bija kāds loteriju kompānijas pārstāvis, kas pieļāva, ka iecirknis varētu būt blakus esošajā skolā. Ieejot pagalmā, man tika norādīts uz aiz kokiem esošo skolu… ja tur neesot, tad nākamā skola esot pārsimts metru tālāk… Izrādījās, ka ne vienā, ne otrā skolā, protams, iecirkņu nav…
Kārtējā apprasīšanās dažiem garāmgājējiem un kārtējā neziņa…
Tad pēkšņi otrā laukuma pusē ieraudzīju gana daudzas televīzijas un radio satelītu mašīnas un tā jau bija laba zīme, ka tuvojas kaut kas labs. Varbūt pat pārāk labs, jo parasti šādas mašīnas signalizē, ka tuvumā ir kāda svarīga persona.
Pie pašām mašīnām policisti par iecirkni neko nezināja, bet kāds vīrs gan man beidzot pateica, ka aptuveni pus kilometra attālumā esot vecpilsēta un tur toč kaukas varot būt.
Apejot ap stūri es beidzot sapratu, ar ko izskaidrojama tik daudzo mašīnu klātbūtne… Aiz stūra bija prezidenta pils, pie kuras n-tie žurnālisti ziņoja savām stacijām par gaidāmajām vēlēšanām. Bet – no iecirkņa ne vēsts.
Ņemot vērā vīra ieteikumu par vecpilsētu, atcerējos, ka iepriekšējā vakarā, tiekoties ar pagrīdes aktīvistiem, man viena sieviete no vēlēšanu komisijas uzrakstīja divus iecirkņus, kas atrodas tieši vecpilsētā.
Vietējā tūrisma informācijas birojā tiku pie kartes un uzzināju, ka mani iecirkņi atrodas diezgan tuvu.. vēl kādi metri 500… Kopā uz kartes apskatījos, ka no Metro Centrum pašlaik biju vairāk kā 3 kilometru attālumā…
Pulkstenis bija 10:42, kad ierados meklētajā iecirknī… 18 minūtes līdz ēteram.
Apskatījos iekšā atmosfēru. Cilvēku diezgan daudz, bet iecirknis salīdzinoši ļoti maziņš. Pārsvarā balsot nāk gados veci onkulīši un tantiņas, gados jaunie ved vēlēt gados vecos… pa reizei gadījās arī kāds jaunāks personāžs.
Vietējās vēlēšanu komisijas vadītājam prasīju par vēlētāju aktivitāti? Viņš teica, ka neko nemākot teikt. Prasīju, ja nav oficiālo datu, kā liekas uz aci? Viņš nevarot pateikt. Kad varētu būt zināmi kādi dati par aktivitāti? Viņš nezinot, varbūt pēc 22-iem vakarā.
Nu labi… tad jau bija pienācis arī laiks reportāžai no notikuma vietas. Kaut ko jau pastāstīju…
Izmantojot iespēju, pie iecirkņa aptaujāju nobalsojušos. Biju pārsteigts par pretimnākšanu. Gan angliski, gan poliski, gan krieviski, bet atbildēja pilnīgi visi. Pat kāda pavisam veca kundzīte, kas, redzot ka es intervēju citu puisi, vienkārši nobļāvās – Kačiņskis!
Nolēmu aizstaigāt arī līdz otram iecirknim kādu pus kilometru tālāk. Tur gan cilvēku bija daudz mazāk, bet arī šeit dabūju interesantu komentāru no viena puiša un viņa mātes. Šamējie gan neteica, par ko balsojuši, jo tādas esot viņu tiesības. Māte vēl tikai piebilda, ka Polija taču esot diezgan maza valsts un 10 kandidāti esot daudz par daudz. Nu ja, ko lai tad domā Latvija?
Šajā brīdī laikam nācās saskarties ar dienas otro uzmetienu. Iepriekš biju runājis ar pasniedzēja sprūda ieteikto Moniku Michaliszyn par kādu iespējamo komentāru, taču viņas telefonā skanēja tikai balss pastkaste… Atstāju ziņu, lai man piezvana un iespējas gadījumā pēcpusdienā varētu aprunāties. Monika tā arī nepiezvanīja! (Es gan viņu īpaši nevainoju)
Kopumā ar to noslēdzās rīta darba posms. Blakus esošajā vietējo preču tirdziņā aplūkoju visādus brīnumdarbus, bet neko tā arī nenopirku. Tā kā arī šorīt biju palaidis garām viesnīcas brokastis, ieslopēju riktīgi ceptu poļu desu ar štovētiem kāpostiem, uzdzerot laukos brūvētu poļu alu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs un uznāca tāds patīkams nogurums.
Vienīgā problēma, ka īsti laika atpūsties nebija. Lēnām virzījos cauri vecpilsētai, skatījos kā cilvēki dodas uz baznīcu un nāk no tās, kā ielu muzikanto spēlē visu, kas kustas un nekustas, sākot ar vijolēm, čelliem un akordeoniem un beidzot ar krēslu… Jā, tieši tā, krēslu – koka krēslu, kuram noņemti divi spraišļi un vīrs ar tiem dauza ritmu pa pārējām krēsla daļām…
Atkal pagāju garām prezidenta pilij, kur žurnālisti joprojām stāstīja savas reportāžas un tantiņas joprojām lika puķes un svecītes bojā gājušā Leha Kačiņska piemiņai. Pa ceļam vēl gadījās kaut kāds tirdziņš, kurā bija plaša Moldovas vīnu degustācija un varēja nopirkt diezgan daudz ko, sākot no siera, biezpiena un bulkām, un beidzot ar ziepēm, kažokiem un sienassegām.
Vēl bija jāfotografē kāds kaprīzs tūrists, kuram pirmajā bildē bija norautas kājas, otrajā neredzēja fonu un tikai trešā bilde izrādījās daudz maz pieņemama.
Atkal pēc kilometru 3-īs nostaigāšanas beidzot nonācu pie tramvaja pieturas un jau pēc minūtēm 10 biju viesnīcā.
Atkal sēdēšana pie kompja, montēšana, tekstu rakstīšana un gabala ierunāšana, līdz beidzot ap pieciem pēc vietējā laika iestājās mazā un viltīgā pauzīte.
Kāpēc viltīgā?
Un šeit nāk trešais uzmetiens un laikam tomēr dienas lielākais…
Bija sarunāts, ka mans Eiroparlamentārietis no Sopotas Kšištofs ielido Varšavā piecos un tad arī sazināsimies. Tā kā bija jau pāri pussešiem nosūtīju viņam ziņu, lai atsūta man to adresi, kur notiks manis gaidītais Komorovska afterpārtijs. Aizsūtīju ziņu, bet ļoti ilgi tā netika piegādāta. Domāju, ka varbūt vīrs vienkārši vēl nav ieslēdzis telefonu pēc lidojuma.
Beidzot tomēr ziņa aizgāja un atnāca arī atbilde, kas lika man diezgan panervozēt. Tajā bez adreses bija norādīta, ka viņš negarantē, ka es tikšot iekšā tajā pieņemšanā, jo tur jau esot kādi 200-t akreditētie žurnālisti… Vēl jo vairāk, viņa paša Varšavā neesot, jo viņš ir palicis Gdaņskā. Tātad aizmugures arī nav…
Par spīti visam, atradu kartē vēlamo vietu un devos uz turieni. Apmēram uz to pašu vietu, no kurienes pirms laika biju atbraucis. Atkal ierastās satelītu mašīnas un… milzīga žurnālistu rinda pie restorāna, kur tad arī notiks to rezultātu sagaidīšana.
Stāvot rindas galā piefiksēju, ka apkārt staigājošie organizatori jau daudziem mediju pārstāvjiem norāda, ka diez vai iekšā tikšot, jo tiešām esot vairāk nekā 200-t žurnālistu, neskaitot nemaz citas aicinātās VIP un mazāk VIP personas. Vienam no viņiem prasīju, vai nevar noskaidrot, vai mans vārds ir tomēr iekļauts to laimīgo sarakstā.. viņš laipni piekrita, ātri atgriezās un tikpat laipni paziņoja, ka manis tur pilnīgi noteikti neesot un iekšā tikt man izredžu nav pilnīgi nekādi.. mēģināju atsaukties uz Kšištofu, kuru viņš, protams, zināja, bet nekas nelīdzēja….
Atlika vairs tikai viens – steidzami doties atpakaļ uz viesnīcu un mēģināt ierakstīt visas emocijas un uzrunas no TV…
Jāatzīst, ka dusma man bija pamatīga. Un visvairāk kremta doma, ka uzticēties poļiem, vēl jo vairāk dzērušiem nevar. Un tad arī man saslēdzās kopā tas, ka viņš pilnīgi noteikti nezināja manu uzvārdu, par vizītkarti bija vienkārši aizmirsis un droši vien ne ar vienu ne par ko runājis nebija… Domās nosūtīju viņam dažus mīļus vārdus un virtuālu iedunkājienu pa počkām… bet tas tā….
Viesnīcā ierados minūtes 7-ņas pirms rezultātu paziņošanas, tā kā izdevās gan ierakstīt Komorovska uzrunu, gan Kačiņski, gan Napieraļski. Televizors gan brīžiem šņāca un krāca, bet kopumā rezultāts mani apmierināja. Arī milzīgā ātrumā sagatavotais materiāls apskatam 23-os man pašam likās pietiekami labs priekš esošajiem apstākļiem…
Pašā vakarā vēl bija atlicis nointervēt dažus cilvēciņus par vēlēšanu iznākumu. Un paldies vietējā restorāna bārmeņiem, kas izlīdzēja ar saviem viedokļiem. Nav jau labi atklāt savus informācijas avotus, bet galu galā bija jau pāri 22-iem vakarā.
Vienīgais, ko vēl šajā vakarā gribējās ir ēst, jo kopš pusdienu desas, nekas tā arī nebija nācis priekšā. Otrpus ceļam nopirku ceptu vistu. Visu… Par aptuveni Ls 2:50… Sanāca diezgan apjomīgas vakariņas un sajutos drusku pēc mežoņa. Galu galā, cilvēks tomēr baigi ātri pierod pie tik elementārām lietām kā nazis un dakšiņa un, ticiet man, siltu vistu bez šiem rīkiem sadalīt ir visai grūti…
Nu un tad jau arī bija laiks šī vakara pasaciņai, proti, šim sacerējumam. Domāju, ka tagad iešu pagulēt kādas 3 stundiņas, lai 4-os celtos un uzceptu gabalu uz Labrītu. Tam jābūt gatavam jau uz sešiem no rīta.. tas ir, stundu agrāk – piecos pēc mana laika….
Šīsdienas secinājumi ir daži – Polis, tā nav tautība, bet profesija (atvainojos visiem poļiem) un turpmāk mans darbs ārzemēs būs jāplāno drusku savādāk.. Un jāuzticas tikai sev!
Tagad gan viss..
Līdz rītam… tomēr pēdējā diena…
Laikam šāds sauklis varētu būt lielajai vēlēšanu dienai.
Jāatzīst, ka tomēr biju diezgan vieglprātīgs, paļaujoties uz citu solījumiem, tāpēc diena galu galā bija diezgan liela vilšanās.
Bet nu pēc kārtas.
Kā jau lielajā vēlēšanu dienā, darbs sākās pavisam agri. Pirmā sazvanīšanās ar LR jau pulksten septiņos pēc šejienes laika. Lai arī kā nebūtu, centos gulēt gandrīz līdz pēdējam un tikai pēdējās 15 minūtēs pirms sazvanīšanās apkopot pēdējo informāciju. Galu galā tomēr izdevās tīri labi.
Jau paskatoties ārā pa viesnīcas logu sapratu, ka vēl domāt par iešanu uz vēlēšanu iecirkni ir par agru – kā nekā iecirkņi bija atvērti tikai stundu un uz ielas varēja manīt tikai dažus agros dīvaiņus. Arī mašīnu bija pagalam maz…
Tieši tāpēc likos uz otras auss un vēl uz stundiņu nosnaudos. Pēc tam gan atkal sāku gatavoties braukšanai uz iecirkņiem. Kā nekā iepriekšējā vakarā bija sarunāts, ka Marks mani izvadās pa iecirkņiem rajonā, kurā dzīvojot bijušie partijas funkcionāri.
Un tad sākās…
Zvanot uz Marka atstāto mobilo numuru, man paziņoja, ka numurs sastādīts nepareizi. Zvanīju uz mājas numuru un Beata man laipni atvainojās, ka Marks man palīdzēt nevarēšot, jo esot pēkšņi jābrauc ciemos pie kaut kādiem tur radiem. Jauki! Īstenībā jau man tāda nojausma bija iepriekšējā vakarā, jo sieva par vīra aktivitātēm baigo sajūsmu neizrādīja un pat aizrādīja, ka viņam esot pārāk daudz ašo ideju, kuras atstājot novārtā svarīgākas lietas…
Bija atlikusi pusotra stunda līdz intervijai LR, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kur meklēt kādu vēlēšanu iecirkni.
Uz labu laimi devos centra virzienā. Izkāpjot pie centrālās metro stacijas, apvaicājos kādai sievietei, kur varētu būt kāds vēlēšanu iecirknis. Tā kā viņa izrādījās neesam no šī rajona, ieteica man doties centra virzienā… Nu jā, šajā reizē nostrādāja tas, ka Varšavu tik labi es nepārzinu un man drusku juka virzieni.. Galu galā izrādījās, ka Metro Centrum nemaz nav centrs…
Arī vietējie policisti, kas tieši tajā brīdī aizturēja kādu jaunieti, kurš prikola pēc vicināja Komorovska priekšvēlēšanu plakātu, nevarēja pateikt, kur varētu būt kāds iecirknis.
Devos tālāk „virzienā uz centru”… Cilvēku gaužām maz… Pēc aptuveni noietā kilometra vaicāju beidzot kādam pretim nākošajam, kur ir iecirknis… Kāds trešais vai ceturtais man norādīja tālāku virzienu uz priekšu. Turpināju iet… vēl pēc metriem 200 apvaicājos nākamajam. Tas bija kāds loteriju kompānijas pārstāvis, kas pieļāva, ka iecirknis varētu būt blakus esošajā skolā. Ieejot pagalmā, man tika norādīts uz aiz kokiem esošo skolu… ja tur neesot, tad nākamā skola esot pārsimts metru tālāk… Izrādījās, ka ne vienā, ne otrā skolā, protams, iecirkņu nav…
Kārtējā apprasīšanās dažiem garāmgājējiem un kārtējā neziņa…
Tad pēkšņi otrā laukuma pusē ieraudzīju gana daudzas televīzijas un radio satelītu mašīnas un tā jau bija laba zīme, ka tuvojas kaut kas labs. Varbūt pat pārāk labs, jo parasti šādas mašīnas signalizē, ka tuvumā ir kāda svarīga persona.
Pie pašām mašīnām policisti par iecirkni neko nezināja, bet kāds vīrs gan man beidzot pateica, ka aptuveni pus kilometra attālumā esot vecpilsēta un tur toč kaukas varot būt.
Apejot ap stūri es beidzot sapratu, ar ko izskaidrojama tik daudzo mašīnu klātbūtne… Aiz stūra bija prezidenta pils, pie kuras n-tie žurnālisti ziņoja savām stacijām par gaidāmajām vēlēšanām. Bet – no iecirkņa ne vēsts.
Ņemot vērā vīra ieteikumu par vecpilsētu, atcerējos, ka iepriekšējā vakarā, tiekoties ar pagrīdes aktīvistiem, man viena sieviete no vēlēšanu komisijas uzrakstīja divus iecirkņus, kas atrodas tieši vecpilsētā.
Vietējā tūrisma informācijas birojā tiku pie kartes un uzzināju, ka mani iecirkņi atrodas diezgan tuvu.. vēl kādi metri 500… Kopā uz kartes apskatījos, ka no Metro Centrum pašlaik biju vairāk kā 3 kilometru attālumā…
Pulkstenis bija 10:42, kad ierados meklētajā iecirknī… 18 minūtes līdz ēteram.
Apskatījos iekšā atmosfēru. Cilvēku diezgan daudz, bet iecirknis salīdzinoši ļoti maziņš. Pārsvarā balsot nāk gados veci onkulīši un tantiņas, gados jaunie ved vēlēt gados vecos… pa reizei gadījās arī kāds jaunāks personāžs.
Vietējās vēlēšanu komisijas vadītājam prasīju par vēlētāju aktivitāti? Viņš teica, ka neko nemākot teikt. Prasīju, ja nav oficiālo datu, kā liekas uz aci? Viņš nevarot pateikt. Kad varētu būt zināmi kādi dati par aktivitāti? Viņš nezinot, varbūt pēc 22-iem vakarā.
Nu labi… tad jau bija pienācis arī laiks reportāžai no notikuma vietas. Kaut ko jau pastāstīju…
Izmantojot iespēju, pie iecirkņa aptaujāju nobalsojušos. Biju pārsteigts par pretimnākšanu. Gan angliski, gan poliski, gan krieviski, bet atbildēja pilnīgi visi. Pat kāda pavisam veca kundzīte, kas, redzot ka es intervēju citu puisi, vienkārši nobļāvās – Kačiņskis!
Nolēmu aizstaigāt arī līdz otram iecirknim kādu pus kilometru tālāk. Tur gan cilvēku bija daudz mazāk, bet arī šeit dabūju interesantu komentāru no viena puiša un viņa mātes. Šamējie gan neteica, par ko balsojuši, jo tādas esot viņu tiesības. Māte vēl tikai piebilda, ka Polija taču esot diezgan maza valsts un 10 kandidāti esot daudz par daudz. Nu ja, ko lai tad domā Latvija?
Šajā brīdī laikam nācās saskarties ar dienas otro uzmetienu. Iepriekš biju runājis ar pasniedzēja sprūda ieteikto Moniku Michaliszyn par kādu iespējamo komentāru, taču viņas telefonā skanēja tikai balss pastkaste… Atstāju ziņu, lai man piezvana un iespējas gadījumā pēcpusdienā varētu aprunāties. Monika tā arī nepiezvanīja! (Es gan viņu īpaši nevainoju)
Kopumā ar to noslēdzās rīta darba posms. Blakus esošajā vietējo preču tirdziņā aplūkoju visādus brīnumdarbus, bet neko tā arī nenopirku. Tā kā arī šorīt biju palaidis garām viesnīcas brokastis, ieslopēju riktīgi ceptu poļu desu ar štovētiem kāpostiem, uzdzerot laukos brūvētu poļu alu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs un uznāca tāds patīkams nogurums.
Vienīgā problēma, ka īsti laika atpūsties nebija. Lēnām virzījos cauri vecpilsētai, skatījos kā cilvēki dodas uz baznīcu un nāk no tās, kā ielu muzikanto spēlē visu, kas kustas un nekustas, sākot ar vijolēm, čelliem un akordeoniem un beidzot ar krēslu… Jā, tieši tā, krēslu – koka krēslu, kuram noņemti divi spraišļi un vīrs ar tiem dauza ritmu pa pārējām krēsla daļām…
Atkal pagāju garām prezidenta pilij, kur žurnālisti joprojām stāstīja savas reportāžas un tantiņas joprojām lika puķes un svecītes bojā gājušā Leha Kačiņska piemiņai. Pa ceļam vēl gadījās kaut kāds tirdziņš, kurā bija plaša Moldovas vīnu degustācija un varēja nopirkt diezgan daudz ko, sākot no siera, biezpiena un bulkām, un beidzot ar ziepēm, kažokiem un sienassegām.
Vēl bija jāfotografē kāds kaprīzs tūrists, kuram pirmajā bildē bija norautas kājas, otrajā neredzēja fonu un tikai trešā bilde izrādījās daudz maz pieņemama.
Atkal pēc kilometru 3-īs nostaigāšanas beidzot nonācu pie tramvaja pieturas un jau pēc minūtēm 10 biju viesnīcā.
Atkal sēdēšana pie kompja, montēšana, tekstu rakstīšana un gabala ierunāšana, līdz beidzot ap pieciem pēc vietējā laika iestājās mazā un viltīgā pauzīte.
Kāpēc viltīgā?
Un šeit nāk trešais uzmetiens un laikam tomēr dienas lielākais…
Bija sarunāts, ka mans Eiroparlamentārietis no Sopotas Kšištofs ielido Varšavā piecos un tad arī sazināsimies. Tā kā bija jau pāri pussešiem nosūtīju viņam ziņu, lai atsūta man to adresi, kur notiks manis gaidītais Komorovska afterpārtijs. Aizsūtīju ziņu, bet ļoti ilgi tā netika piegādāta. Domāju, ka varbūt vīrs vienkārši vēl nav ieslēdzis telefonu pēc lidojuma.
Beidzot tomēr ziņa aizgāja un atnāca arī atbilde, kas lika man diezgan panervozēt. Tajā bez adreses bija norādīta, ka viņš negarantē, ka es tikšot iekšā tajā pieņemšanā, jo tur jau esot kādi 200-t akreditētie žurnālisti… Vēl jo vairāk, viņa paša Varšavā neesot, jo viņš ir palicis Gdaņskā. Tātad aizmugures arī nav…
Par spīti visam, atradu kartē vēlamo vietu un devos uz turieni. Apmēram uz to pašu vietu, no kurienes pirms laika biju atbraucis. Atkal ierastās satelītu mašīnas un… milzīga žurnālistu rinda pie restorāna, kur tad arī notiks to rezultātu sagaidīšana.
Stāvot rindas galā piefiksēju, ka apkārt staigājošie organizatori jau daudziem mediju pārstāvjiem norāda, ka diez vai iekšā tikšot, jo tiešām esot vairāk nekā 200-t žurnālistu, neskaitot nemaz citas aicinātās VIP un mazāk VIP personas. Vienam no viņiem prasīju, vai nevar noskaidrot, vai mans vārds ir tomēr iekļauts to laimīgo sarakstā.. viņš laipni piekrita, ātri atgriezās un tikpat laipni paziņoja, ka manis tur pilnīgi noteikti neesot un iekšā tikt man izredžu nav pilnīgi nekādi.. mēģināju atsaukties uz Kšištofu, kuru viņš, protams, zināja, bet nekas nelīdzēja….
Atlika vairs tikai viens – steidzami doties atpakaļ uz viesnīcu un mēģināt ierakstīt visas emocijas un uzrunas no TV…
Jāatzīst, ka dusma man bija pamatīga. Un visvairāk kremta doma, ka uzticēties poļiem, vēl jo vairāk dzērušiem nevar. Un tad arī man saslēdzās kopā tas, ka viņš pilnīgi noteikti nezināja manu uzvārdu, par vizītkarti bija vienkārši aizmirsis un droši vien ne ar vienu ne par ko runājis nebija… Domās nosūtīju viņam dažus mīļus vārdus un virtuālu iedunkājienu pa počkām… bet tas tā….
Viesnīcā ierados minūtes 7-ņas pirms rezultātu paziņošanas, tā kā izdevās gan ierakstīt Komorovska uzrunu, gan Kačiņski, gan Napieraļski. Televizors gan brīžiem šņāca un krāca, bet kopumā rezultāts mani apmierināja. Arī milzīgā ātrumā sagatavotais materiāls apskatam 23-os man pašam likās pietiekami labs priekš esošajiem apstākļiem…
Pašā vakarā vēl bija atlicis nointervēt dažus cilvēciņus par vēlēšanu iznākumu. Un paldies vietējā restorāna bārmeņiem, kas izlīdzēja ar saviem viedokļiem. Nav jau labi atklāt savus informācijas avotus, bet galu galā bija jau pāri 22-iem vakarā.
Vienīgais, ko vēl šajā vakarā gribējās ir ēst, jo kopš pusdienu desas, nekas tā arī nebija nācis priekšā. Otrpus ceļam nopirku ceptu vistu. Visu… Par aptuveni Ls 2:50… Sanāca diezgan apjomīgas vakariņas un sajutos drusku pēc mežoņa. Galu galā, cilvēks tomēr baigi ātri pierod pie tik elementārām lietām kā nazis un dakšiņa un, ticiet man, siltu vistu bez šiem rīkiem sadalīt ir visai grūti…
Nu un tad jau arī bija laiks šī vakara pasaciņai, proti, šim sacerējumam. Domāju, ka tagad iešu pagulēt kādas 3 stundiņas, lai 4-os celtos un uzceptu gabalu uz Labrītu. Tam jābūt gatavam jau uz sešiem no rīta.. tas ir, stundu agrāk – piecos pēc mana laika….
Šīsdienas secinājumi ir daži – Polis, tā nav tautība, bet profesija (atvainojos visiem poļiem) un turpmāk mans darbs ārzemēs būs jāplāno drusku savādāk.. Un jāuzticas tikai sev!
Tagad gan viss..
Līdz rītam… tomēr pēdējā diena…
Polija,. 3. diena
Labs vakars!
Šī laikam bija garākā diena un nebūt ne vieglākā….
Kā jau iepriekšējā raksta noslēgumā minēju, Eiropas Parlamenta vīreļa gaidīšana diezgan ieilga un pulkstenis bija pāri desmitiem, kad viņš tomēr deva par sevi ziņu un atnāca. Nu kaut kur tā ap Anglijas un Alžīrijas spēles otrā puslaika vidu. Kā jau laikam varēja sagaidīt, Kšištofs bija drusku tā kā saguris glaunajās vakariņās ar Polijas politisko ziedu. Bet par spīti tam nelielu intervijiņu no viņa dabūju, jo īpaši daudz jautājumus viņam prasīt nebija milzīgas jēgas… Arī nekāda papļāpāšana ar šamējo nesanāca, jo viņš bija diezgan aizņemts, rakstot īsziņas… Bet dažs labs smuks teksts (diemžēl gan off record) no viņa puses izskanēja. Piemēram, Jaroslavu Kačiņski un partijas „Likums un taisnīgums” politiku viņš nosauca par nacionālsociālismu, pielīdzinot to Hitlera režīmam.
Galu galā no Kšištofa atvadījos un devos uz blakus esošo staciju skatīties, cikos tad es varētu doties atpakaļ uz Varšavu. Bija 23:15, bet pirmais vilciens uz Varšavu 4:41 no rīta.
Protams, ka nekāda doma par viesnīcu man nebija, tāpēc izlēmu paklaiņot pa naksnīgo Sopotu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit piektdienas vakars irpiektdienas vakars ar visām no tā izrietošajām sekām. Polijā gan ir ka īstā rietumvalstī – krogi jebkurā gadījumā ilgāk par diviem nestrādā… cita runa ir par klubiem.
No sākuma izdomāju aizstaigāt līdz tam pašam molam, kur pēcpusdienā notika priekšvēlēšanu kampaņas noslēgums. Mols garš, gandrīz kāds pus kilometrs būs. Cilvēki pastaigājas, pārīši mīcās uz soliņiem, džeki pļumpē aliņu… katrā ziņā vientulības sajūta nerodas. Mola galā apskatījos ari kā tiek celts jaunais Sopotas jahtklubs… Izskatījās jau nu tīri glauni, turklāt vīri raka gultni arī nakts laikā…
Tā kā virsjaku es līdzi paņēmis nebiju, tomēr izlēmu iet kaut kur telpās, jo vējelis drusku tā kā vilka pie kaula. Izvēlējos mazāk apdzīvoto krogu „Pinoccio”, kur izrādījās tīri omulīgi. Pasēdēju, iemalkoju alu un papļāpāju ar bārmeņiem. Viens no džekiem zināja ļoti daudz par Latviju un šī interese esot parādījusies tikai pirms nedēļas. Proti, krogā esot bijusi „latviešu” kompānija, kas esot skaisti padzēruši un beigās dzeramnaudā atstājuši 100 latus… ņemot vērā, ka vīri esot bijuši diezgan liela auguma un ar masīvām zelta ķēdēm, gribētos minēt, ka līdz latviešiem viņiem bija diezgan tālu.
Pulksten vienos Pinoccio gan gāja gulēt, tāpēc kopā ar diviem poļiem Wojteku un viņa 17 gadīgo māsu Katažinu gājām uz klubu „Papryka”. Teica, ka esot labs… Jau pie ieejas man tīri labi patika, ko dzirdēju.. Tāds riktīgs pankroks. Izrādījās, ka klubā notiek kaut kāds tur mūziķu festivāliņš, laikam saucas „Gingerbread festival” un tieši tajā laikā spēlēja grupa Ed Wood – divi puiši, no kuriem viens gana aktīvi blieza pa bungām un otrs, kas spīdzināja ģitāru un dziedāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Galvenais, kas mani tajā brīdī uztrauca, bija kur likt manu pārvietojamo ofisu – tas ir somu ar kompi, diktofonu, telefonu etc. Bārmenis nu ne par ko negribēja ņemt somu pie sevis. Pat piesolot šim drusku samaksāt teica ni un ni.
Kā jau tas mēdz būt, pēkšņi kāds ar Tevi sāk runāt… šoreiz tas izrādījās amerikānis Glens, kurš Polijā dzīvojot jau 18 gadus. Izskatījās pats diezgan pancīgs – oranžās saulesbrillēs un ar metāla priekšējo zobu… Glens arī espt mūziķis, kas dzied dažādos fanka, panku, repa, roka, metāla un citās grupās. Viņš esot kā šī kluba rezidents un dažreiz vadot arī jam-sessions. Ar Glena palīdzību izdevās somu tomēr nolikt pie bārmeņiem slepenajā istabiņā aiz letes, pie tam, par brīvu…
Lai arī šim pašam no rīta 4:30 bija jābrauc uz Poznaņu, viņš diezgan aktīvi līdz kādiem pusē trijiem repoja un improvizēja. Interesants variants – skan instrumentāla mūzika, tauta dejo, a šamējais mierīgi repo pa virsu. Izklausījās tīri ok…
Tā arī baudot mūziku nosēdēju gandrīz līdz četriem un tad jau bija laiks doties uz vilcienu.
Šausmīgi gribējās ēst un vienīgā pieejamā opcija šajā gadījumā bija kaut kāds turku kebabu ēstūzis pie pašas stacijas.. var redzēt, ka cilvēki nāk no klubiem, kaut ko ieēd, dažs guļ ar galvu šķīvī.. viss notiek tā diezgan easy.
Zinot poļu vilcienus, speciāli biju paņēmis biļeti pirmajā klasē.. Pa kruto, bet cenas starpība bija tikai kādi 5 lati… Toties bija normāls un ērts krēsls un daudz vietas, kur izstiept kājas. Man liekas, ka nesagaidot nākamo staciju saldi aizmigu. Priekšā 5 ar pus stundas ceļa…
Taču nogulēt izdevās laikam tikai kādas stundas četras. Pamodos no Martas zvana – jātaisa gabals uz pusdienu. Es gan īsti tā kā nebiju nokoncentrējies strādāt vilcienā, bet dusmīgais Siksnis tomēr lika strādāt. Tad arī ātri uzrakstīju kādu gabaliņu – cik nu no galvas varēju sadomāt, jo interneta vilcienā, protams nebija, un baterija gāja uz beigām. Līdz ar to nekādas skaņas montēt ar neizdevās. Kaut gan jāsaka, ka cepuri nost šim ACERim, jo baterija velk apmēram stundas 3, ja ne vairāk… Sazvanījāmies, ierunāju un īstenībā tad jau tuvojās arī Varšava.
Šeit gan novēroju vienu lietu, par kuru jau ar gadiem biju aizmirsis. Vienu pieturu pirms centrālās stacijas, vilciens apstājas uz minūtēm 15. Pa vagoniem sāk aši šiverēt apkopējas, savācot atkritumu maisus un iespējamos gružus uz grīdas. Pēc tam viņas kā nebijušas pazūd… laikam tas nepieciešams, jo aptuveni šajā vietā ir pusceļš līdz Krakovai, uz kurieni vilciens dodas tālāk.
Tad jau klāt arī Warszawa Centralna un divas tramvaja pieturas līdz viesnīcai. Mana lielākā vēlme bija nomazgāties un vēl drusku pagulēt pirms vakara gabala gatavošanas. Uzliku uz durvīm zīmīti Do not disturb un gāju atlaisties. Aizmigt izdevās uz stundu…
Pēc stundas pamodos no dīvainas skaņas. Zvanīja vietējais telefons. Dīvaini… Paceļot trubu izdzirdēju laipnas meitenes jautājumu – kungs, sakiet, kad būs iespējams iztīrīt Jūsu numuriņu? Bļin, vai netraucēšana neattiecas arī uz telefona zvaniem? Biju drausmīgi dusmīgs, bet sarunāju, ka pēc stundas var droši nākt un darīt ko grib.
Nolikos vēl uz pusstundu pagulēt, kaut gan miegs jau vairs nebija tas.
Biju izplānojis, ka man vajadzēs aptuveni stundu, lai pilsētas centrā aptaujātu cilvēkus par rītdienas balsojumu. Daži mazi ierakstiņi bija jau no Sopotas, bet vajadzēja arī Varšaviešus. Nu, pagrūti jau ir sameklēt tos cilvēkus, kas būtu gatavi runāt angliski. Un poliski īsti es jautājumus uzdot nemāku…
Un otrā lielā problēma bija tāda, ka nevarēju sameklēt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs balsot par Kačiņski. Taču gabalam tas būtu ļoti vērtīgi. Kā jau biju informēts pirms tam, lielākā daļa Kačiņska atbalstītāju ir gados vecāki cilvēki, kuri parastii angļu valodu nezina, bet krieviski runāt negrib, jo krievus viņi šeit gaužām necieš.
Tomēr man palaimējās – uzrunāju divus kungus tā pāri 50… Un kā par brīnumu, šie abi runāja angliski. Viens gan no viņiem izrādījās īrs, bet otrs, vēsturnieks un vēstures skolotājs, kurš izrādījās izteikts Kačiņska fans. Vīriņš gānīja premjeru Tusku, teica, ka viņa partija krāpjot iedzīvotājus, bet Komorovskis esot savulaik bijis saistīts ar kaut kādiem slepenajiem dienestiem, kas tirgojuši ieročus un uz tā rēķina esot iedzīvojies labā naudā. Bija interesanti. Vīrs, kuram vārdā Marks Sokolowskis, uzaicināja mani vakarā piebiedroties arī vienā neoficiālā tikšanā, kur pulcējoties dažādi inteliģences pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji un tur es uzzināšot visu par to, kas tieši ir šīs vēlēšanas. Domāju, ka šādu izdevību garām laist nevajadzētu un piekritu vakarā pie šiem piebraukt.
Nu jau bija pienācis laiks arī taisīt gabalu uz vakaru un to diezgan operatīvi izdevās paveikt. Laikam gan sanāca baigi garš, bet man pašam likās, ka ir tīri ok.
Pēc darbu padarīšanas izdomāju, ka vēl pirms gaidāmās tikšanās varētu tā kā beidzot vienreiz pa visu dienu paēst. Nu, rīta kebabs neskaitās… Izlēmu, ka došos uz krogu „pie Šveika”. Tā ir vesela ēstuvju ķēde, kas kaut kur atgādina mūsu Lido – tāda riktīga poļu un čehu nacionālā virtuve. Pasūtīju manu iecienīto golonku (vārīts cūkas stilbs). Nu, vārītā golonka bija salīdzinoši maziņa – apmēram pus kilogramu smaga (tur gan iekšā mega kauls). Kā pastāstīja oficiants, grilētā golonka esot 1,2 kilogramus smaga… Porcija beigās sanāca milzīga un pat mazā golonka man izrādījās diezgan par lielu… Katrā ziņā sāku just, ka krekls ir diezgan pa mazu…
Tad nu bija pienācis laiks doties uz to izslavēto tikšanos. Nebija tālu no Šveika.
Un atkal mani gaidīja neliela vilšanās. Izrādījās, ka šī domu biedru grupa nav nekādi opozicionāri. Taču viss nebija tik traki – tā izrādījās asociācija, kurā ir apvienojušies bijušie komunistiskā režīma pagrīdes darboņi, kas savulaik izdeva nelegālos žurnālus un grāmatas, kā arī vienkārši ar demokrātiskiem līdzekļiem cīnījās pret tā laika režīmu. Tie ir visdažādāko profesiju, politisko partiju un viedokļu pārstāvji, kurus vieno kopīgas pagātnes atmiņas. Vīri un sievas sanāk kopā, iedzer šņabīti, vīnu, uzēd desiņas un vienkārši papļāpā par dzīvi.
Mans jauniegūtais draugs Marks sāka mani iepazīstināt ar apkārtējiem un stāstīt par to, ka es esmu žurnālist, atbraucis uz vēlēšanām utt… Vienīgais, viņš ar pārsteidzošu regularitāte visiem klāstīja, ka es esot no Igaunijas.
Vispār jau baigi interesanti. Runāju, piemēram, ar filmu producentu Miroslawu Chojecki, kurš 70-to gadu vidū nodibināja pirmo pagrīdes neatkarīgo izdevniecību. Esot izdevuši grāmatas, žurnālus un izplatījuši tos. Viņš par savu darbību cietumā esot bijis nieka 44 reizes. Izrādās, ka sēdējuši no viņiem ir gandrīz visi. Ar šo kungu ierakstīju vienīgo interviju…
Vēl izdevās parunāt ar Gžegožu Kostževa – Zorbasu, kurš pēc neatkarības atgūšanas esot bijis tas cilvēks, kas 1991. gadā Latvijas prezidentam ir nodevis notu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju. Runāju ar vīriem, kas vienkārši ir izplatījuši nelegālos izdevumus. Bija arī kāda ļoti dīvaina būtne… Milzīga sieviete vārdā Ewa. Savulaik Ewa esot aktīvi darbojusies, cenšoties atbrīvot no cietuma daudzus politieslodzītos. Vienīgā nianse, ka tajā laikā Ewa bija vīrietis… man jau bija aizdomas…
Jāpiebilst, ka pašlaik lielākā daļa šo cilvēku dzīvo diezgan trūcīgi, jo vienkārši nav īsti pret ko cīnīties un tāpēc ir tāds panīkums. Šī asociācija, sadarbojoties ar Sabiedrību par vārda brīvību (tieši pie viņiem notika tikšanās) gan palīdzot tādām valstīm kā Kuba, Baltkrievija, Vjetnama, piegādājot šiem materiālus, kā cīnīties ar nedemokrātiskajiem režīmiem utt.
Interesanti, ka vienu brīdi kompānijā bija arī Čečenijas (Ičkērijas) trimdas valdības vadītājs Polijā. Viņa vārds bija Aslans un bijām norunājuši parunāties vairāk, taču viņš vienā brīdī nozuda. Bija arī kāds vīrs, kurš darbojas arhīvā un kuram ir pieeja komunistiskā režīma laika slepenajiem dokumentiem, kas joprojām ir slepeni. Viņam gan ar pavēli esot aizliegts sarunāties ar žurnālistiem. Mjā, tā nu tas esot – Polijā joprojām pastāvot cenzūra un vēršanās pret presi…
Ilgi šeit vairs neuzturējos, jo Marks uzaicināja uz kafiju pie viņa mājās, kas ar atradās turpat blakus. Viņa sieva izrādās ir arhitekte un māksliniece, kas glezno eļļas gleznas. Jāatzīst, dažas redzēju – diezgan šizīgas, bet arī stilīgas… Marks piekrita rīt palīdzēt ar izvadāšanu pa vēlēšanu iecirkņiem. Sava mašīna tomēr būs zināms atvieglojums un nepieciešamības gadījumā pie rokas būs arī tulks.
Nu, apmēram tas arī viss.. vēl tiku aizvests līdz centram, no kurienes jau cauri milzīgajiem sestdienas vakara ļaužu pūļiem devos uz viesnīcu…
Rīt, oi nē, nu jau ir šodiena arī šeit, lielā vēlēšanu diena. Plānoju celties ļoti agri, lai būtu gatavs! Un gatavs es būšu, kā pagrīdes aktīvists! Galu galā, vakarā varētu tikt Komorovska štābā, kur tiks gaidīti rezultāti… Dzērušais Eiropas Parlamenta deputāts izkārtoja.. tas nekas, ka viņš bija aizmirsis par manu vizītkarti un manu uzvārdu…
Labs ir, šodien viss!
Over and out!
Šī laikam bija garākā diena un nebūt ne vieglākā….
Kā jau iepriekšējā raksta noslēgumā minēju, Eiropas Parlamenta vīreļa gaidīšana diezgan ieilga un pulkstenis bija pāri desmitiem, kad viņš tomēr deva par sevi ziņu un atnāca. Nu kaut kur tā ap Anglijas un Alžīrijas spēles otrā puslaika vidu. Kā jau laikam varēja sagaidīt, Kšištofs bija drusku tā kā saguris glaunajās vakariņās ar Polijas politisko ziedu. Bet par spīti tam nelielu intervijiņu no viņa dabūju, jo īpaši daudz jautājumus viņam prasīt nebija milzīgas jēgas… Arī nekāda papļāpāšana ar šamējo nesanāca, jo viņš bija diezgan aizņemts, rakstot īsziņas… Bet dažs labs smuks teksts (diemžēl gan off record) no viņa puses izskanēja. Piemēram, Jaroslavu Kačiņski un partijas „Likums un taisnīgums” politiku viņš nosauca par nacionālsociālismu, pielīdzinot to Hitlera režīmam.
Galu galā no Kšištofa atvadījos un devos uz blakus esošo staciju skatīties, cikos tad es varētu doties atpakaļ uz Varšavu. Bija 23:15, bet pirmais vilciens uz Varšavu 4:41 no rīta.
Protams, ka nekāda doma par viesnīcu man nebija, tāpēc izlēmu paklaiņot pa naksnīgo Sopotu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit piektdienas vakars irpiektdienas vakars ar visām no tā izrietošajām sekām. Polijā gan ir ka īstā rietumvalstī – krogi jebkurā gadījumā ilgāk par diviem nestrādā… cita runa ir par klubiem.
No sākuma izdomāju aizstaigāt līdz tam pašam molam, kur pēcpusdienā notika priekšvēlēšanu kampaņas noslēgums. Mols garš, gandrīz kāds pus kilometrs būs. Cilvēki pastaigājas, pārīši mīcās uz soliņiem, džeki pļumpē aliņu… katrā ziņā vientulības sajūta nerodas. Mola galā apskatījos ari kā tiek celts jaunais Sopotas jahtklubs… Izskatījās jau nu tīri glauni, turklāt vīri raka gultni arī nakts laikā…
Tā kā virsjaku es līdzi paņēmis nebiju, tomēr izlēmu iet kaut kur telpās, jo vējelis drusku tā kā vilka pie kaula. Izvēlējos mazāk apdzīvoto krogu „Pinoccio”, kur izrādījās tīri omulīgi. Pasēdēju, iemalkoju alu un papļāpāju ar bārmeņiem. Viens no džekiem zināja ļoti daudz par Latviju un šī interese esot parādījusies tikai pirms nedēļas. Proti, krogā esot bijusi „latviešu” kompānija, kas esot skaisti padzēruši un beigās dzeramnaudā atstājuši 100 latus… ņemot vērā, ka vīri esot bijuši diezgan liela auguma un ar masīvām zelta ķēdēm, gribētos minēt, ka līdz latviešiem viņiem bija diezgan tālu.
Pulksten vienos Pinoccio gan gāja gulēt, tāpēc kopā ar diviem poļiem Wojteku un viņa 17 gadīgo māsu Katažinu gājām uz klubu „Papryka”. Teica, ka esot labs… Jau pie ieejas man tīri labi patika, ko dzirdēju.. Tāds riktīgs pankroks. Izrādījās, ka klubā notiek kaut kāds tur mūziķu festivāliņš, laikam saucas „Gingerbread festival” un tieši tajā laikā spēlēja grupa Ed Wood – divi puiši, no kuriem viens gana aktīvi blieza pa bungām un otrs, kas spīdzināja ģitāru un dziedāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Galvenais, kas mani tajā brīdī uztrauca, bija kur likt manu pārvietojamo ofisu – tas ir somu ar kompi, diktofonu, telefonu etc. Bārmenis nu ne par ko negribēja ņemt somu pie sevis. Pat piesolot šim drusku samaksāt teica ni un ni.
Kā jau tas mēdz būt, pēkšņi kāds ar Tevi sāk runāt… šoreiz tas izrādījās amerikānis Glens, kurš Polijā dzīvojot jau 18 gadus. Izskatījās pats diezgan pancīgs – oranžās saulesbrillēs un ar metāla priekšējo zobu… Glens arī espt mūziķis, kas dzied dažādos fanka, panku, repa, roka, metāla un citās grupās. Viņš esot kā šī kluba rezidents un dažreiz vadot arī jam-sessions. Ar Glena palīdzību izdevās somu tomēr nolikt pie bārmeņiem slepenajā istabiņā aiz letes, pie tam, par brīvu…
Lai arī šim pašam no rīta 4:30 bija jābrauc uz Poznaņu, viņš diezgan aktīvi līdz kādiem pusē trijiem repoja un improvizēja. Interesants variants – skan instrumentāla mūzika, tauta dejo, a šamējais mierīgi repo pa virsu. Izklausījās tīri ok…
Tā arī baudot mūziku nosēdēju gandrīz līdz četriem un tad jau bija laiks doties uz vilcienu.
Šausmīgi gribējās ēst un vienīgā pieejamā opcija šajā gadījumā bija kaut kāds turku kebabu ēstūzis pie pašas stacijas.. var redzēt, ka cilvēki nāk no klubiem, kaut ko ieēd, dažs guļ ar galvu šķīvī.. viss notiek tā diezgan easy.
Zinot poļu vilcienus, speciāli biju paņēmis biļeti pirmajā klasē.. Pa kruto, bet cenas starpība bija tikai kādi 5 lati… Toties bija normāls un ērts krēsls un daudz vietas, kur izstiept kājas. Man liekas, ka nesagaidot nākamo staciju saldi aizmigu. Priekšā 5 ar pus stundas ceļa…
Taču nogulēt izdevās laikam tikai kādas stundas četras. Pamodos no Martas zvana – jātaisa gabals uz pusdienu. Es gan īsti tā kā nebiju nokoncentrējies strādāt vilcienā, bet dusmīgais Siksnis tomēr lika strādāt. Tad arī ātri uzrakstīju kādu gabaliņu – cik nu no galvas varēju sadomāt, jo interneta vilcienā, protams nebija, un baterija gāja uz beigām. Līdz ar to nekādas skaņas montēt ar neizdevās. Kaut gan jāsaka, ka cepuri nost šim ACERim, jo baterija velk apmēram stundas 3, ja ne vairāk… Sazvanījāmies, ierunāju un īstenībā tad jau tuvojās arī Varšava.
Šeit gan novēroju vienu lietu, par kuru jau ar gadiem biju aizmirsis. Vienu pieturu pirms centrālās stacijas, vilciens apstājas uz minūtēm 15. Pa vagoniem sāk aši šiverēt apkopējas, savācot atkritumu maisus un iespējamos gružus uz grīdas. Pēc tam viņas kā nebijušas pazūd… laikam tas nepieciešams, jo aptuveni šajā vietā ir pusceļš līdz Krakovai, uz kurieni vilciens dodas tālāk.
Tad jau klāt arī Warszawa Centralna un divas tramvaja pieturas līdz viesnīcai. Mana lielākā vēlme bija nomazgāties un vēl drusku pagulēt pirms vakara gabala gatavošanas. Uzliku uz durvīm zīmīti Do not disturb un gāju atlaisties. Aizmigt izdevās uz stundu…
Pēc stundas pamodos no dīvainas skaņas. Zvanīja vietējais telefons. Dīvaini… Paceļot trubu izdzirdēju laipnas meitenes jautājumu – kungs, sakiet, kad būs iespējams iztīrīt Jūsu numuriņu? Bļin, vai netraucēšana neattiecas arī uz telefona zvaniem? Biju drausmīgi dusmīgs, bet sarunāju, ka pēc stundas var droši nākt un darīt ko grib.
Nolikos vēl uz pusstundu pagulēt, kaut gan miegs jau vairs nebija tas.
Biju izplānojis, ka man vajadzēs aptuveni stundu, lai pilsētas centrā aptaujātu cilvēkus par rītdienas balsojumu. Daži mazi ierakstiņi bija jau no Sopotas, bet vajadzēja arī Varšaviešus. Nu, pagrūti jau ir sameklēt tos cilvēkus, kas būtu gatavi runāt angliski. Un poliski īsti es jautājumus uzdot nemāku…
Un otrā lielā problēma bija tāda, ka nevarēju sameklēt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs balsot par Kačiņski. Taču gabalam tas būtu ļoti vērtīgi. Kā jau biju informēts pirms tam, lielākā daļa Kačiņska atbalstītāju ir gados vecāki cilvēki, kuri parastii angļu valodu nezina, bet krieviski runāt negrib, jo krievus viņi šeit gaužām necieš.
Tomēr man palaimējās – uzrunāju divus kungus tā pāri 50… Un kā par brīnumu, šie abi runāja angliski. Viens gan no viņiem izrādījās īrs, bet otrs, vēsturnieks un vēstures skolotājs, kurš izrādījās izteikts Kačiņska fans. Vīriņš gānīja premjeru Tusku, teica, ka viņa partija krāpjot iedzīvotājus, bet Komorovskis esot savulaik bijis saistīts ar kaut kādiem slepenajiem dienestiem, kas tirgojuši ieročus un uz tā rēķina esot iedzīvojies labā naudā. Bija interesanti. Vīrs, kuram vārdā Marks Sokolowskis, uzaicināja mani vakarā piebiedroties arī vienā neoficiālā tikšanā, kur pulcējoties dažādi inteliģences pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji un tur es uzzināšot visu par to, kas tieši ir šīs vēlēšanas. Domāju, ka šādu izdevību garām laist nevajadzētu un piekritu vakarā pie šiem piebraukt.
Nu jau bija pienācis laiks arī taisīt gabalu uz vakaru un to diezgan operatīvi izdevās paveikt. Laikam gan sanāca baigi garš, bet man pašam likās, ka ir tīri ok.
Pēc darbu padarīšanas izdomāju, ka vēl pirms gaidāmās tikšanās varētu tā kā beidzot vienreiz pa visu dienu paēst. Nu, rīta kebabs neskaitās… Izlēmu, ka došos uz krogu „pie Šveika”. Tā ir vesela ēstuvju ķēde, kas kaut kur atgādina mūsu Lido – tāda riktīga poļu un čehu nacionālā virtuve. Pasūtīju manu iecienīto golonku (vārīts cūkas stilbs). Nu, vārītā golonka bija salīdzinoši maziņa – apmēram pus kilogramu smaga (tur gan iekšā mega kauls). Kā pastāstīja oficiants, grilētā golonka esot 1,2 kilogramus smaga… Porcija beigās sanāca milzīga un pat mazā golonka man izrādījās diezgan par lielu… Katrā ziņā sāku just, ka krekls ir diezgan pa mazu…
Tad nu bija pienācis laiks doties uz to izslavēto tikšanos. Nebija tālu no Šveika.
Un atkal mani gaidīja neliela vilšanās. Izrādījās, ka šī domu biedru grupa nav nekādi opozicionāri. Taču viss nebija tik traki – tā izrādījās asociācija, kurā ir apvienojušies bijušie komunistiskā režīma pagrīdes darboņi, kas savulaik izdeva nelegālos žurnālus un grāmatas, kā arī vienkārši ar demokrātiskiem līdzekļiem cīnījās pret tā laika režīmu. Tie ir visdažādāko profesiju, politisko partiju un viedokļu pārstāvji, kurus vieno kopīgas pagātnes atmiņas. Vīri un sievas sanāk kopā, iedzer šņabīti, vīnu, uzēd desiņas un vienkārši papļāpā par dzīvi.
Mans jauniegūtais draugs Marks sāka mani iepazīstināt ar apkārtējiem un stāstīt par to, ka es esmu žurnālist, atbraucis uz vēlēšanām utt… Vienīgais, viņš ar pārsteidzošu regularitāte visiem klāstīja, ka es esot no Igaunijas.
Vispār jau baigi interesanti. Runāju, piemēram, ar filmu producentu Miroslawu Chojecki, kurš 70-to gadu vidū nodibināja pirmo pagrīdes neatkarīgo izdevniecību. Esot izdevuši grāmatas, žurnālus un izplatījuši tos. Viņš par savu darbību cietumā esot bijis nieka 44 reizes. Izrādās, ka sēdējuši no viņiem ir gandrīz visi. Ar šo kungu ierakstīju vienīgo interviju…
Vēl izdevās parunāt ar Gžegožu Kostževa – Zorbasu, kurš pēc neatkarības atgūšanas esot bijis tas cilvēks, kas 1991. gadā Latvijas prezidentam ir nodevis notu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju. Runāju ar vīriem, kas vienkārši ir izplatījuši nelegālos izdevumus. Bija arī kāda ļoti dīvaina būtne… Milzīga sieviete vārdā Ewa. Savulaik Ewa esot aktīvi darbojusies, cenšoties atbrīvot no cietuma daudzus politieslodzītos. Vienīgā nianse, ka tajā laikā Ewa bija vīrietis… man jau bija aizdomas…
Jāpiebilst, ka pašlaik lielākā daļa šo cilvēku dzīvo diezgan trūcīgi, jo vienkārši nav īsti pret ko cīnīties un tāpēc ir tāds panīkums. Šī asociācija, sadarbojoties ar Sabiedrību par vārda brīvību (tieši pie viņiem notika tikšanās) gan palīdzot tādām valstīm kā Kuba, Baltkrievija, Vjetnama, piegādājot šiem materiālus, kā cīnīties ar nedemokrātiskajiem režīmiem utt.
Interesanti, ka vienu brīdi kompānijā bija arī Čečenijas (Ičkērijas) trimdas valdības vadītājs Polijā. Viņa vārds bija Aslans un bijām norunājuši parunāties vairāk, taču viņš vienā brīdī nozuda. Bija arī kāds vīrs, kurš darbojas arhīvā un kuram ir pieeja komunistiskā režīma laika slepenajiem dokumentiem, kas joprojām ir slepeni. Viņam gan ar pavēli esot aizliegts sarunāties ar žurnālistiem. Mjā, tā nu tas esot – Polijā joprojām pastāvot cenzūra un vēršanās pret presi…
Ilgi šeit vairs neuzturējos, jo Marks uzaicināja uz kafiju pie viņa mājās, kas ar atradās turpat blakus. Viņa sieva izrādās ir arhitekte un māksliniece, kas glezno eļļas gleznas. Jāatzīst, dažas redzēju – diezgan šizīgas, bet arī stilīgas… Marks piekrita rīt palīdzēt ar izvadāšanu pa vēlēšanu iecirkņiem. Sava mašīna tomēr būs zināms atvieglojums un nepieciešamības gadījumā pie rokas būs arī tulks.
Nu, apmēram tas arī viss.. vēl tiku aizvests līdz centram, no kurienes jau cauri milzīgajiem sestdienas vakara ļaužu pūļiem devos uz viesnīcu…
Rīt, oi nē, nu jau ir šodiena arī šeit, lielā vēlēšanu diena. Plānoju celties ļoti agri, lai būtu gatavs! Un gatavs es būšu, kā pagrīdes aktīvists! Galu galā, vakarā varētu tikt Komorovska štābā, kur tiks gaidīti rezultāti… Dzērušais Eiropas Parlamenta deputāts izkārtoja.. tas nekas, ka viņš bija aizmirsis par manu vizītkarti un manu uzvārdu…
Labs ir, šodien viss!
Over and out!
Polija 2. diena
Pamodos no tā, ka manā istabā iespērās apkopēja. Ieraugot gulošo mani viņa gan ar milzīgu atvainošanos no istabas pazuda. Tajā brīdī sapratu, ka brokastis jau esmu nogulējis…
Katrā ziņā no rīta man nebija ne mazākās nojausmas, ka diena izvērtīsies tieši tāda kā tā izvērtās. Un, protams, tā jau nu nebūs, ka viss ies kā pa diedziņu.
Aizejot uz vietējo bodi pēc cigaretēm ieraudzīju avīzē jaunākos aptauju rezultātus – Komorovskis – 51%, Kačiņskis – 33%. Līdz ar to radās sajūta, ka laikam tomēr ir pareizi, ka braucu uz pirmo kārtu, jo pie šāda iznākuma otrā kārta nebūs nepieciešam.
Rītu sāku ar zvanīšanos saviem ekspertiem, kurus man bija ieteicis Eiropas Parlamenta deputāts, polis Arturs Zasada (jauks uzvārds).
Un tad sākās….
Polijas ārpolitikas institūts mani diezgan rupji atšuva paziņojot, ka neviens neko nekomentēšot, jo iekšlietas viņiem pie kājas. It kā jau loģiski, bet pēc šādas atbildes nebija vairs intereses uzdot citus jautājumus.
Sazvanījos ar savu paziņu no laikraksta „Dziennik”, kurš laipni piekrita atbraukt līdz viesnīcai un sniegt savu komentāru par vēlēšanām.
Tajā pašā brīdī izdevās sazvanīt vēl vienu EP deputātu, Kšištofu Likasu. Viņš bija ar mieru runāt, tikai viena nianse – viņš šovakar būšot Gdaņskā, kur notiek Pilsoniskās Platformas un tās līdera Broņislava Komorovska priekšvēlēšanu kampaņas noslēguma pasākums. Būsot i pats Komorovskis, i Tusks… No viņa sapratu, ka varētu iekļūt šajā pasākumā ar viņa palīdzību…
Tajā pašā brīdī radās ideja, ka jābrauc uz Gdaņsku. Pareizāk sakot, jālido, jo ar vilcienu brauciens ir aptuveni 5-6 stundas ilgs. Sazinoties ar priekšniecību, dabūju dabro naudas tērēšanai šādai lietai. Uzreiz rezervēju un nopirku biļeti uz 15:45.
Gaidot poļu džeku, diezgan lielā tempā uzcepu apskata gabalu par pirmo atmosfēru Varšavā ar pirmajiem komentāriem.
Tad klāt bija arī Jedžejs, ar kuru runājāmies minūtes 20…
Pulkstenis bija aptuveni divi, kad devos uz lidostu.
Un tad tikai pa īstam sākās….
Izstāvot rindu uz check-in, man paziņoja, ka nezinu kāda velna pēc bet esmu nopircis biļeti uz 28. jūniju… nieka 10 dienas vēlāk… Kāda suņa pēc, man joprojām nav skaidrs… Laikam steigā nepiefiksēju datumu. Atlika vien iet uz aviokompānijas LOT kasi un piemaksāt pa reisa maiņu. .Man paveicās, jo brīvas bija tikai divas vietas… kā izrādījās – manējā un otra vieta man blakus. Vismaz lidmašīnā varēja bez problēmām izstiepties…
Jau lidostā, sazinoties ar EP vīreli uzzināju, ka pasākums nenotiek pašā Gdaņskā, bet gan Sopotā. Nav jau nekāda lielā starpība… Turklāt nevis kaut kādā slēgtā, glaunā telpā, bet gan uz skatuves gandrīz pašā jūras krastā… tas nozīmēja tikai vienu – nekādu kvalitatīvo interviju vai ierakstu…. Papildus visam poļu vīrelis bija izslēdzis telefonu un īsti nezināju ko darīt un kā rīkoties.
Tiku gan pavisam tuvu tai skatuvei, uz kuras bija pulcējies diezgan liels Polijas politiskais zieds. Garām pagāja premjerministrs Donalds Tusks, kurš pat man roku paspieda, tad vēl ārlietu ministrs Sikorskis, aizsardzības, izglītības ministri, neatkarīgās Polijas pirmais premjerministrs u.c personāži, ieskaitot Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Eržiju Buzeku. Kā izrādījās tieši mans poļu vīrelis bijis atbildīgs par visa šī pasākuma organizēšanu un tajā brīdī man paziņoja, ka īsti viņam nav laika runāties…
Pats pasākums kā jau priekšvēlēšanu pasākums – visi slavē Komorovski, viņš pats tādā diezgan klusā balstiņā kaut ko stāsta par nākotnes vīzijām… Tajā pat laikā divi džeki ar uz palaga uzrakstītiem saukļiem pret Komorovski klaigā pret viņu vērstus saukļus, pūš svilpītē, aizēnojot jau tā kluso uzrunu… Visi pret šiem diviem protestētājiem izturas iecietīgi, Pilsoniskās Platformas jaunieši ar savu plakātu mēģina aizsegt šamējo rakstīto, vecas tantes iet un puišus kaunina, viens onka mēģina plakātu izraut, bet vēl viens tā mierīgi plakāta turētājam pāris reizes iedod pa sāniem… Šis gan tiek diezgan ātri apturēts, citādi džekiņš dabūtu arī pa bričkām…
Parunājās, parunājās un sāka izklīst… Sekoju Komorovskim, viņa sievai un mātei un savam poļu vīrelim līdz pat viņa mašīnai… tāds melns Audi bija.. Komorovskis aizbrauca un mans eksperts sāka skriet kaut kur projām. Panācu šamējo un uzzināju, ka šis dodas uz vakariņām ar Tusku un Buzeku, taču diemžēl es tur iekšā nevarot tikt. Līdz ar to sarunājām tikties vēlāk.
Beidzot bija pienācis laiks kaut ko ieēst, tāpēc uzmeklēju diezgan omulīgu restorāniņu, kurā patīkami pārsteidza bezmaksas Wi-Fi.. Oficiants ar tāds diezgan runīgs – puisis vārdā Adams. Uzreiz prasīju, no kurienes es esot, ko te darot utt… Un palūdza viņa uzrakstīt uz lapiņas viņa meitenei – Ania, es tevi mīlu – latviešu valodā! Jauki!
Nu, vispār vakars tuvojas, ir jau pāri deviņiem, bet mana poļu vīreļa kā nav, tā nav… tāpat īsti nezinu, ko darīt vakarā, kur palikt pa nakti un kad un kā doties atpakaļ uz Varšavu… katrā gadījumā biju domājis sestdien izbraukt ārpus Varšavas, tā kā savā ziņā plānu esmu jau apsteidzis.
Ok, šodien beidzu!
Katrā ziņā no rīta man nebija ne mazākās nojausmas, ka diena izvērtīsies tieši tāda kā tā izvērtās. Un, protams, tā jau nu nebūs, ka viss ies kā pa diedziņu.
Aizejot uz vietējo bodi pēc cigaretēm ieraudzīju avīzē jaunākos aptauju rezultātus – Komorovskis – 51%, Kačiņskis – 33%. Līdz ar to radās sajūta, ka laikam tomēr ir pareizi, ka braucu uz pirmo kārtu, jo pie šāda iznākuma otrā kārta nebūs nepieciešam.
Rītu sāku ar zvanīšanos saviem ekspertiem, kurus man bija ieteicis Eiropas Parlamenta deputāts, polis Arturs Zasada (jauks uzvārds).
Un tad sākās….
Polijas ārpolitikas institūts mani diezgan rupji atšuva paziņojot, ka neviens neko nekomentēšot, jo iekšlietas viņiem pie kājas. It kā jau loģiski, bet pēc šādas atbildes nebija vairs intereses uzdot citus jautājumus.
Sazvanījos ar savu paziņu no laikraksta „Dziennik”, kurš laipni piekrita atbraukt līdz viesnīcai un sniegt savu komentāru par vēlēšanām.
Tajā pašā brīdī izdevās sazvanīt vēl vienu EP deputātu, Kšištofu Likasu. Viņš bija ar mieru runāt, tikai viena nianse – viņš šovakar būšot Gdaņskā, kur notiek Pilsoniskās Platformas un tās līdera Broņislava Komorovska priekšvēlēšanu kampaņas noslēguma pasākums. Būsot i pats Komorovskis, i Tusks… No viņa sapratu, ka varētu iekļūt šajā pasākumā ar viņa palīdzību…
Tajā pašā brīdī radās ideja, ka jābrauc uz Gdaņsku. Pareizāk sakot, jālido, jo ar vilcienu brauciens ir aptuveni 5-6 stundas ilgs. Sazinoties ar priekšniecību, dabūju dabro naudas tērēšanai šādai lietai. Uzreiz rezervēju un nopirku biļeti uz 15:45.
Gaidot poļu džeku, diezgan lielā tempā uzcepu apskata gabalu par pirmo atmosfēru Varšavā ar pirmajiem komentāriem.
Tad klāt bija arī Jedžejs, ar kuru runājāmies minūtes 20…
Pulkstenis bija aptuveni divi, kad devos uz lidostu.
Un tad tikai pa īstam sākās….
Izstāvot rindu uz check-in, man paziņoja, ka nezinu kāda velna pēc bet esmu nopircis biļeti uz 28. jūniju… nieka 10 dienas vēlāk… Kāda suņa pēc, man joprojām nav skaidrs… Laikam steigā nepiefiksēju datumu. Atlika vien iet uz aviokompānijas LOT kasi un piemaksāt pa reisa maiņu. .Man paveicās, jo brīvas bija tikai divas vietas… kā izrādījās – manējā un otra vieta man blakus. Vismaz lidmašīnā varēja bez problēmām izstiepties…
Jau lidostā, sazinoties ar EP vīreli uzzināju, ka pasākums nenotiek pašā Gdaņskā, bet gan Sopotā. Nav jau nekāda lielā starpība… Turklāt nevis kaut kādā slēgtā, glaunā telpā, bet gan uz skatuves gandrīz pašā jūras krastā… tas nozīmēja tikai vienu – nekādu kvalitatīvo interviju vai ierakstu…. Papildus visam poļu vīrelis bija izslēdzis telefonu un īsti nezināju ko darīt un kā rīkoties.
Tiku gan pavisam tuvu tai skatuvei, uz kuras bija pulcējies diezgan liels Polijas politiskais zieds. Garām pagāja premjerministrs Donalds Tusks, kurš pat man roku paspieda, tad vēl ārlietu ministrs Sikorskis, aizsardzības, izglītības ministri, neatkarīgās Polijas pirmais premjerministrs u.c personāži, ieskaitot Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Eržiju Buzeku. Kā izrādījās tieši mans poļu vīrelis bijis atbildīgs par visa šī pasākuma organizēšanu un tajā brīdī man paziņoja, ka īsti viņam nav laika runāties…
Pats pasākums kā jau priekšvēlēšanu pasākums – visi slavē Komorovski, viņš pats tādā diezgan klusā balstiņā kaut ko stāsta par nākotnes vīzijām… Tajā pat laikā divi džeki ar uz palaga uzrakstītiem saukļiem pret Komorovski klaigā pret viņu vērstus saukļus, pūš svilpītē, aizēnojot jau tā kluso uzrunu… Visi pret šiem diviem protestētājiem izturas iecietīgi, Pilsoniskās Platformas jaunieši ar savu plakātu mēģina aizsegt šamējo rakstīto, vecas tantes iet un puišus kaunina, viens onka mēģina plakātu izraut, bet vēl viens tā mierīgi plakāta turētājam pāris reizes iedod pa sāniem… Šis gan tiek diezgan ātri apturēts, citādi džekiņš dabūtu arī pa bričkām…
Parunājās, parunājās un sāka izklīst… Sekoju Komorovskim, viņa sievai un mātei un savam poļu vīrelim līdz pat viņa mašīnai… tāds melns Audi bija.. Komorovskis aizbrauca un mans eksperts sāka skriet kaut kur projām. Panācu šamējo un uzzināju, ka šis dodas uz vakariņām ar Tusku un Buzeku, taču diemžēl es tur iekšā nevarot tikt. Līdz ar to sarunājām tikties vēlāk.
Beidzot bija pienācis laiks kaut ko ieēst, tāpēc uzmeklēju diezgan omulīgu restorāniņu, kurā patīkami pārsteidza bezmaksas Wi-Fi.. Oficiants ar tāds diezgan runīgs – puisis vārdā Adams. Uzreiz prasīju, no kurienes es esot, ko te darot utt… Un palūdza viņa uzrakstīt uz lapiņas viņa meitenei – Ania, es tevi mīlu – latviešu valodā! Jauki!
Nu, vispār vakars tuvojas, ir jau pāri deviņiem, bet mana poļu vīreļa kā nav, tā nav… tāpat īsti nezinu, ko darīt vakarā, kur palikt pa nakti un kad un kā doties atpakaļ uz Varšavu… katrā gadījumā biju domājis sestdien izbraukt ārpus Varšavas, tā kā savā ziņā plānu esmu jau apsteidzis.
Ok, šodien beidzu!
Polija. 1. diena
Gatavošanās braucienam uz Poliju mani iedzina nelielā stresā. Galvenokārt jau tāpēc, ka jau no paša sākuma ne viss gāja tā, kā iecerēts. Sarunātas intervijas, atteiktas intervijas, eksperti, kas atrodas ārpus Polijas utt. utjp… galu galā braukšana uz šejieni izvērtās par došanos misijā uz kaut kurieni, bet ar konkrētu mērķi.
Rīts sākās ar Toma Briča iepriecinošajām laika ziņām un solītajiem 14-19 grādiem. Tad nu arī tā saģērbos, lai nebūtu jāsalst.. Nu labi, labi – es parasti nesalstu, bet atbraukt uz citu valsti un mocīties ar nav nekas patīkams.
Ātrs aizbrauciens līdz lidostai un lidmašīnā iekšā.
Un te nu sākās. Pilots paziņoja, ka plānotās pusotras stundas vietā mums nāksies lidot divas stundas un 15 minūtes. Tas tāpēc, ka virs Lietuvas notiekot militārās mācības un mums jālido pa citu ceļu… Vēlāk gan izrādījās, ka bažām nebija pamata, jo tikām pa taisno… Rezumējums - ātrs pārlidojums, patīkams snaudiens un esmu galā.
Varšavā, iesēžoties taksometrā, ieraudzīju kaut ko tādu, par ko Toms Bricis nebija ziņojis un laikam jau arī tas nav viņa pienākums – ārā saule un +28… šoferis gan teica, ka tas esot štrunts, jo pagājušajā nedēļā esot bijis +39-40… šitāds pavērsiens man nui galīgi nepatika, ņemot vērā, ka tikai tagad esmu sadziedējis seju pēc mediju sporta spēlēs gūtajiem saules apdegumiem…
Bet nekas…
Pa ceļam uz viesnīcu iegriezos žurnāla „Newsweek” poļu redakcijā, kur tikos ar tā redaktoru Jaroslavu Gižinski. Nelielās intervijas vietā sanāca nedaudz vairāk kā pusstundīgs gabals. Interesanti, vispusīgi, uzzināju daudzas jaunas lietas… tikai kārtējo reizi žēl, ka no tā visa var izmantot apmēram minūti ….
Pēc tam pusdienas vietējā ēstūzī un tālāk uz viesnīcu…
Neesmu jau nekāds baigais ceļotājs un viesnīcās dzīvotājs, bet šoreiz kārtējo reizi guvu jaunas mācības.
Iepriekš jau zināju, ka man ir pasūtīts Twin Superior room for single use… sākumā īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ierodoties, man kļuva skaidrs… Nav divguļamā gulta, bet gan divas gultas ar šķirbu pa vidu.. iekrist nevar, bet, ja sadomā lēkāt pa gultu, kāju var nolauzt točno… Nu, es gan nelēkāju un kājas veselas…
Pieslēdzot visu aparatūru konstatēju, ka nevaru ieslēgt elektrību… nu nikā, šitā mēģināju un tā… gandrīz vai gribēju pa štepseļiem spert…. Baigi dīvainā sajūta, ka tualetē jāsēž pie atvērtām durvīm…
Pie durvīm gan bija kaut kāda dīvaina kastīte, taču to atmūķēt neizdevās… Protams, noejot uz recepciju man laipni paskaidroja, ka, ieejot istabā, tieši šajā mazajā kastītē ir jāiebāž durvju karte un tad pēkšņi ieslēdzas pilnīgi visa gaisma… To gan var izslēgt, izņemot galda lampiņu, kurai izslēgšanas opcija neeksistē…
Tālāk bija ieplānota tikšanās ar Karolinu… Nu, jāsaka, ka gadiem ejot nekas nemainās – kavējās viņa kā vienmēr un šoreiz viņa pat gandrīz vai sasniedza rekordu, ierodoties uz tikšanos tikai nieka pusotru stundu vēlāk par plānoto…
Papļāpājām, un devāmies uz kādu āra ēstuvīti kaut ko iegrauzt, jo kopš rīta tā arī neko nebiju ēdis…
Mjā, poļiem vasaras kafejnīcu un grilēšanas kultūra ir ļoti izteikta un labi atstrādāta… Vienīgais tā apkalpošanas sistēma likās dīvaina – tu aizej, pasūti savu gaļas gabalu un ej sēdi pie galda… pēc minūtēm 20 ar čeku ej pie grila, dabū beidzot savu gaļas gabalu, salātus vari izvēlēties cik gribi un pa brīvu… Ja esi pasūtījis kartupeļus, pēc tiem atsevišķi jāiet iekšā bārā un jāstāv citā rindā…
Drusku izmantoju padomju cilvēkiem raksturīgas metodes, kas tomēr sniedza savus rezultātus… Protams, ka visi brīvie galdiņi bija rezervēti, bet noslēpjot rezervācijas zīmi zem galda, neviens pat neiedomājās prasīt, vai tieši mēs esam tie rezervētāji…
Veiksmīgi izvairoties no parkā sportojošajiem skrituļotājiem, skrituļslēpotājiem, skeiteriem, riteņbraucējiem un suņiem tomēr devos uz māju pusi. Pa ceļam gan vēl iegriezāmies pie vieniem paziņām, ar kuriem nebijām tikušies diezgan ilgu laiku. Tika svinēta Rolanda doktora disertācijas priekšaizstāvēšana. Kā jau teicu, grilēšana laikam poļiem ir asinīs, jo desas un gaļa tika grilētas arī kamīnā…. Pēc poļu pieprasījuma atskaņoju šādu tādu latviešu mūziku… neko īpašu, Skyforger un Līvus, kas gan īpašu atsaucību neguva…
Tad gan uz mājām. Viesnīcā kā jau viesnīcā… vienu brīdi vēl gribēju pasēdēt pie kompja un uznāca kaut kāda skumja pēc dzimtenes… Noklausījos tos pašus Līvus un pie miera.
Nākamā diena jau būs darbs.
Rīts sākās ar Toma Briča iepriecinošajām laika ziņām un solītajiem 14-19 grādiem. Tad nu arī tā saģērbos, lai nebūtu jāsalst.. Nu labi, labi – es parasti nesalstu, bet atbraukt uz citu valsti un mocīties ar nav nekas patīkams.
Ātrs aizbrauciens līdz lidostai un lidmašīnā iekšā.
Un te nu sākās. Pilots paziņoja, ka plānotās pusotras stundas vietā mums nāksies lidot divas stundas un 15 minūtes. Tas tāpēc, ka virs Lietuvas notiekot militārās mācības un mums jālido pa citu ceļu… Vēlāk gan izrādījās, ka bažām nebija pamata, jo tikām pa taisno… Rezumējums - ātrs pārlidojums, patīkams snaudiens un esmu galā.
Varšavā, iesēžoties taksometrā, ieraudzīju kaut ko tādu, par ko Toms Bricis nebija ziņojis un laikam jau arī tas nav viņa pienākums – ārā saule un +28… šoferis gan teica, ka tas esot štrunts, jo pagājušajā nedēļā esot bijis +39-40… šitāds pavērsiens man nui galīgi nepatika, ņemot vērā, ka tikai tagad esmu sadziedējis seju pēc mediju sporta spēlēs gūtajiem saules apdegumiem…
Bet nekas…
Pa ceļam uz viesnīcu iegriezos žurnāla „Newsweek” poļu redakcijā, kur tikos ar tā redaktoru Jaroslavu Gižinski. Nelielās intervijas vietā sanāca nedaudz vairāk kā pusstundīgs gabals. Interesanti, vispusīgi, uzzināju daudzas jaunas lietas… tikai kārtējo reizi žēl, ka no tā visa var izmantot apmēram minūti ….
Pēc tam pusdienas vietējā ēstūzī un tālāk uz viesnīcu…
Neesmu jau nekāds baigais ceļotājs un viesnīcās dzīvotājs, bet šoreiz kārtējo reizi guvu jaunas mācības.
Iepriekš jau zināju, ka man ir pasūtīts Twin Superior room for single use… sākumā īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ierodoties, man kļuva skaidrs… Nav divguļamā gulta, bet gan divas gultas ar šķirbu pa vidu.. iekrist nevar, bet, ja sadomā lēkāt pa gultu, kāju var nolauzt točno… Nu, es gan nelēkāju un kājas veselas…
Pieslēdzot visu aparatūru konstatēju, ka nevaru ieslēgt elektrību… nu nikā, šitā mēģināju un tā… gandrīz vai gribēju pa štepseļiem spert…. Baigi dīvainā sajūta, ka tualetē jāsēž pie atvērtām durvīm…
Pie durvīm gan bija kaut kāda dīvaina kastīte, taču to atmūķēt neizdevās… Protams, noejot uz recepciju man laipni paskaidroja, ka, ieejot istabā, tieši šajā mazajā kastītē ir jāiebāž durvju karte un tad pēkšņi ieslēdzas pilnīgi visa gaisma… To gan var izslēgt, izņemot galda lampiņu, kurai izslēgšanas opcija neeksistē…
Tālāk bija ieplānota tikšanās ar Karolinu… Nu, jāsaka, ka gadiem ejot nekas nemainās – kavējās viņa kā vienmēr un šoreiz viņa pat gandrīz vai sasniedza rekordu, ierodoties uz tikšanos tikai nieka pusotru stundu vēlāk par plānoto…
Papļāpājām, un devāmies uz kādu āra ēstuvīti kaut ko iegrauzt, jo kopš rīta tā arī neko nebiju ēdis…
Mjā, poļiem vasaras kafejnīcu un grilēšanas kultūra ir ļoti izteikta un labi atstrādāta… Vienīgais tā apkalpošanas sistēma likās dīvaina – tu aizej, pasūti savu gaļas gabalu un ej sēdi pie galda… pēc minūtēm 20 ar čeku ej pie grila, dabū beidzot savu gaļas gabalu, salātus vari izvēlēties cik gribi un pa brīvu… Ja esi pasūtījis kartupeļus, pēc tiem atsevišķi jāiet iekšā bārā un jāstāv citā rindā…
Drusku izmantoju padomju cilvēkiem raksturīgas metodes, kas tomēr sniedza savus rezultātus… Protams, ka visi brīvie galdiņi bija rezervēti, bet noslēpjot rezervācijas zīmi zem galda, neviens pat neiedomājās prasīt, vai tieši mēs esam tie rezervētāji…
Veiksmīgi izvairoties no parkā sportojošajiem skrituļotājiem, skrituļslēpotājiem, skeiteriem, riteņbraucējiem un suņiem tomēr devos uz māju pusi. Pa ceļam gan vēl iegriezāmies pie vieniem paziņām, ar kuriem nebijām tikušies diezgan ilgu laiku. Tika svinēta Rolanda doktora disertācijas priekšaizstāvēšana. Kā jau teicu, grilēšana laikam poļiem ir asinīs, jo desas un gaļa tika grilētas arī kamīnā…. Pēc poļu pieprasījuma atskaņoju šādu tādu latviešu mūziku… neko īpašu, Skyforger un Līvus, kas gan īpašu atsaucību neguva…
Tad gan uz mājām. Viesnīcā kā jau viesnīcā… vienu brīdi vēl gribēju pasēdēt pie kompja un uznāca kaut kāda skumja pēc dzimtenes… Noklausījos tos pašus Līvus un pie miera.
Nākamā diena jau būs darbs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)