Polija,. 3. diena

Labs vakars!

Šī laikam bija garākā diena un nebūt ne vieglākā….
Kā jau iepriekšējā raksta noslēgumā minēju, Eiropas Parlamenta vīreļa gaidīšana diezgan ieilga un pulkstenis bija pāri desmitiem, kad viņš tomēr deva par sevi ziņu un atnāca. Nu kaut kur tā ap Anglijas un Alžīrijas spēles otrā puslaika vidu. Kā jau laikam varēja sagaidīt, Kšištofs bija drusku tā kā saguris glaunajās vakariņās ar Polijas politisko ziedu. Bet par spīti tam nelielu intervijiņu no viņa dabūju, jo īpaši daudz jautājumus viņam prasīt nebija milzīgas jēgas… Arī nekāda papļāpāšana ar šamējo nesanāca, jo viņš bija diezgan aizņemts, rakstot īsziņas… Bet dažs labs smuks teksts (diemžēl gan off record) no viņa puses izskanēja. Piemēram, Jaroslavu Kačiņski un partijas „Likums un taisnīgums” politiku viņš nosauca par nacionālsociālismu, pielīdzinot to Hitlera režīmam.

Galu galā no Kšištofa atvadījos un devos uz blakus esošo staciju skatīties, cikos tad es varētu doties atpakaļ uz Varšavu. Bija 23:15, bet pirmais vilciens uz Varšavu 4:41 no rīta.
Protams, ka nekāda doma par viesnīcu man nebija, tāpēc izlēmu paklaiņot pa naksnīgo Sopotu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit piektdienas vakars irpiektdienas vakars ar visām no tā izrietošajām sekām. Polijā gan ir ka īstā rietumvalstī – krogi jebkurā gadījumā ilgāk par diviem nestrādā… cita runa ir par klubiem.
No sākuma izdomāju aizstaigāt līdz tam pašam molam, kur pēcpusdienā notika priekšvēlēšanu kampaņas noslēgums. Mols garš, gandrīz kāds pus kilometrs būs. Cilvēki pastaigājas, pārīši mīcās uz soliņiem, džeki pļumpē aliņu… katrā ziņā vientulības sajūta nerodas. Mola galā apskatījos ari kā tiek celts jaunais Sopotas jahtklubs… Izskatījās jau nu tīri glauni, turklāt vīri raka gultni arī nakts laikā…

Tā kā virsjaku es līdzi paņēmis nebiju, tomēr izlēmu iet kaut kur telpās, jo vējelis drusku tā kā vilka pie kaula. Izvēlējos mazāk apdzīvoto krogu „Pinoccio”, kur izrādījās tīri omulīgi. Pasēdēju, iemalkoju alu un papļāpāju ar bārmeņiem. Viens no džekiem zināja ļoti daudz par Latviju un šī interese esot parādījusies tikai pirms nedēļas. Proti, krogā esot bijusi „latviešu” kompānija, kas esot skaisti padzēruši un beigās dzeramnaudā atstājuši 100 latus… ņemot vērā, ka vīri esot bijuši diezgan liela auguma un ar masīvām zelta ķēdēm, gribētos minēt, ka līdz latviešiem viņiem bija diezgan tālu.

Pulksten vienos Pinoccio gan gāja gulēt, tāpēc kopā ar diviem poļiem Wojteku un viņa 17 gadīgo māsu Katažinu gājām uz klubu „Papryka”. Teica, ka esot labs… Jau pie ieejas man tīri labi patika, ko dzirdēju.. Tāds riktīgs pankroks. Izrādījās, ka klubā notiek kaut kāds tur mūziķu festivāliņš, laikam saucas „Gingerbread festival” un tieši tajā laikā spēlēja grupa Ed Wood – divi puiši, no kuriem viens gana aktīvi blieza pa bungām un otrs, kas spīdzināja ģitāru un dziedāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Galvenais, kas mani tajā brīdī uztrauca, bija kur likt manu pārvietojamo ofisu – tas ir somu ar kompi, diktofonu, telefonu etc. Bārmenis nu ne par ko negribēja ņemt somu pie sevis. Pat piesolot šim drusku samaksāt teica ni un ni.
Kā jau tas mēdz būt, pēkšņi kāds ar Tevi sāk runāt… šoreiz tas izrādījās amerikānis Glens, kurš Polijā dzīvojot jau 18 gadus. Izskatījās pats diezgan pancīgs – oranžās saulesbrillēs un ar metāla priekšējo zobu… Glens arī espt mūziķis, kas dzied dažādos fanka, panku, repa, roka, metāla un citās grupās. Viņš esot kā šī kluba rezidents un dažreiz vadot arī jam-sessions. Ar Glena palīdzību izdevās somu tomēr nolikt pie bārmeņiem slepenajā istabiņā aiz letes, pie tam, par brīvu…
Lai arī šim pašam no rīta 4:30 bija jābrauc uz Poznaņu, viņš diezgan aktīvi līdz kādiem pusē trijiem repoja un improvizēja. Interesants variants – skan instrumentāla mūzika, tauta dejo, a šamējais mierīgi repo pa virsu. Izklausījās tīri ok…
Tā arī baudot mūziku nosēdēju gandrīz līdz četriem un tad jau bija laiks doties uz vilcienu.

Šausmīgi gribējās ēst un vienīgā pieejamā opcija šajā gadījumā bija kaut kāds turku kebabu ēstūzis pie pašas stacijas.. var redzēt, ka cilvēki nāk no klubiem, kaut ko ieēd, dažs guļ ar galvu šķīvī.. viss notiek tā diezgan easy.

Zinot poļu vilcienus, speciāli biju paņēmis biļeti pirmajā klasē.. Pa kruto, bet cenas starpība bija tikai kādi 5 lati… Toties bija normāls un ērts krēsls un daudz vietas, kur izstiept kājas. Man liekas, ka nesagaidot nākamo staciju saldi aizmigu. Priekšā 5 ar pus stundas ceļa…

Taču nogulēt izdevās laikam tikai kādas stundas četras. Pamodos no Martas zvana – jātaisa gabals uz pusdienu. Es gan īsti tā kā nebiju nokoncentrējies strādāt vilcienā, bet dusmīgais Siksnis tomēr lika strādāt. Tad arī ātri uzrakstīju kādu gabaliņu – cik nu no galvas varēju sadomāt, jo interneta vilcienā, protams nebija, un baterija gāja uz beigām. Līdz ar to nekādas skaņas montēt ar neizdevās. Kaut gan jāsaka, ka cepuri nost šim ACERim, jo baterija velk apmēram stundas 3, ja ne vairāk… Sazvanījāmies, ierunāju un īstenībā tad jau tuvojās arī Varšava.

Šeit gan novēroju vienu lietu, par kuru jau ar gadiem biju aizmirsis. Vienu pieturu pirms centrālās stacijas, vilciens apstājas uz minūtēm 15. Pa vagoniem sāk aši šiverēt apkopējas, savācot atkritumu maisus un iespējamos gružus uz grīdas. Pēc tam viņas kā nebijušas pazūd… laikam tas nepieciešams, jo aptuveni šajā vietā ir pusceļš līdz Krakovai, uz kurieni vilciens dodas tālāk.

Tad jau klāt arī Warszawa Centralna un divas tramvaja pieturas līdz viesnīcai. Mana lielākā vēlme bija nomazgāties un vēl drusku pagulēt pirms vakara gabala gatavošanas. Uzliku uz durvīm zīmīti Do not disturb un gāju atlaisties. Aizmigt izdevās uz stundu…
Pēc stundas pamodos no dīvainas skaņas. Zvanīja vietējais telefons. Dīvaini… Paceļot trubu izdzirdēju laipnas meitenes jautājumu – kungs, sakiet, kad būs iespējams iztīrīt Jūsu numuriņu? Bļin, vai netraucēšana neattiecas arī uz telefona zvaniem? Biju drausmīgi dusmīgs, bet sarunāju, ka pēc stundas var droši nākt un darīt ko grib.
Nolikos vēl uz pusstundu pagulēt, kaut gan miegs jau vairs nebija tas.

Biju izplānojis, ka man vajadzēs aptuveni stundu, lai pilsētas centrā aptaujātu cilvēkus par rītdienas balsojumu. Daži mazi ierakstiņi bija jau no Sopotas, bet vajadzēja arī Varšaviešus. Nu, pagrūti jau ir sameklēt tos cilvēkus, kas būtu gatavi runāt angliski. Un poliski īsti es jautājumus uzdot nemāku…
Un otrā lielā problēma bija tāda, ka nevarēju sameklēt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs balsot par Kačiņski. Taču gabalam tas būtu ļoti vērtīgi. Kā jau biju informēts pirms tam, lielākā daļa Kačiņska atbalstītāju ir gados vecāki cilvēki, kuri parastii angļu valodu nezina, bet krieviski runāt negrib, jo krievus viņi šeit gaužām necieš.
Tomēr man palaimējās – uzrunāju divus kungus tā pāri 50… Un kā par brīnumu, šie abi runāja angliski. Viens gan no viņiem izrādījās īrs, bet otrs, vēsturnieks un vēstures skolotājs, kurš izrādījās izteikts Kačiņska fans. Vīriņš gānīja premjeru Tusku, teica, ka viņa partija krāpjot iedzīvotājus, bet Komorovskis esot savulaik bijis saistīts ar kaut kādiem slepenajiem dienestiem, kas tirgojuši ieročus un uz tā rēķina esot iedzīvojies labā naudā. Bija interesanti. Vīrs, kuram vārdā Marks Sokolowskis, uzaicināja mani vakarā piebiedroties arī vienā neoficiālā tikšanā, kur pulcējoties dažādi inteliģences pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji un tur es uzzināšot visu par to, kas tieši ir šīs vēlēšanas. Domāju, ka šādu izdevību garām laist nevajadzētu un piekritu vakarā pie šiem piebraukt.

Nu jau bija pienācis laiks arī taisīt gabalu uz vakaru un to diezgan operatīvi izdevās paveikt. Laikam gan sanāca baigi garš, bet man pašam likās, ka ir tīri ok.

Pēc darbu padarīšanas izdomāju, ka vēl pirms gaidāmās tikšanās varētu tā kā beidzot vienreiz pa visu dienu paēst. Nu, rīta kebabs neskaitās… Izlēmu, ka došos uz krogu „pie Šveika”. Tā ir vesela ēstuvju ķēde, kas kaut kur atgādina mūsu Lido – tāda riktīga poļu un čehu nacionālā virtuve. Pasūtīju manu iecienīto golonku (vārīts cūkas stilbs). Nu, vārītā golonka bija salīdzinoši maziņa – apmēram pus kilogramu smaga (tur gan iekšā mega kauls). Kā pastāstīja oficiants, grilētā golonka esot 1,2 kilogramus smaga… Porcija beigās sanāca milzīga un pat mazā golonka man izrādījās diezgan par lielu… Katrā ziņā sāku just, ka krekls ir diezgan pa mazu…

Tad nu bija pienācis laiks doties uz to izslavēto tikšanos. Nebija tālu no Šveika.
Un atkal mani gaidīja neliela vilšanās. Izrādījās, ka šī domu biedru grupa nav nekādi opozicionāri. Taču viss nebija tik traki – tā izrādījās asociācija, kurā ir apvienojušies bijušie komunistiskā režīma pagrīdes darboņi, kas savulaik izdeva nelegālos žurnālus un grāmatas, kā arī vienkārši ar demokrātiskiem līdzekļiem cīnījās pret tā laika režīmu. Tie ir visdažādāko profesiju, politisko partiju un viedokļu pārstāvji, kurus vieno kopīgas pagātnes atmiņas. Vīri un sievas sanāk kopā, iedzer šņabīti, vīnu, uzēd desiņas un vienkārši papļāpā par dzīvi.
Mans jauniegūtais draugs Marks sāka mani iepazīstināt ar apkārtējiem un stāstīt par to, ka es esmu žurnālist, atbraucis uz vēlēšanām utt… Vienīgais, viņš ar pārsteidzošu regularitāte visiem klāstīja, ka es esot no Igaunijas.
Vispār jau baigi interesanti. Runāju, piemēram, ar filmu producentu Miroslawu Chojecki, kurš 70-to gadu vidū nodibināja pirmo pagrīdes neatkarīgo izdevniecību. Esot izdevuši grāmatas, žurnālus un izplatījuši tos. Viņš par savu darbību cietumā esot bijis nieka 44 reizes. Izrādās, ka sēdējuši no viņiem ir gandrīz visi. Ar šo kungu ierakstīju vienīgo interviju…
Vēl izdevās parunāt ar Gžegožu Kostževa – Zorbasu, kurš pēc neatkarības atgūšanas esot bijis tas cilvēks, kas 1991. gadā Latvijas prezidentam ir nodevis notu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju. Runāju ar vīriem, kas vienkārši ir izplatījuši nelegālos izdevumus. Bija arī kāda ļoti dīvaina būtne… Milzīga sieviete vārdā Ewa. Savulaik Ewa esot aktīvi darbojusies, cenšoties atbrīvot no cietuma daudzus politieslodzītos. Vienīgā nianse, ka tajā laikā Ewa bija vīrietis… man jau bija aizdomas…

Jāpiebilst, ka pašlaik lielākā daļa šo cilvēku dzīvo diezgan trūcīgi, jo vienkārši nav īsti pret ko cīnīties un tāpēc ir tāds panīkums. Šī asociācija, sadarbojoties ar Sabiedrību par vārda brīvību (tieši pie viņiem notika tikšanās) gan palīdzot tādām valstīm kā Kuba, Baltkrievija, Vjetnama, piegādājot šiem materiālus, kā cīnīties ar nedemokrātiskajiem režīmiem utt.

Interesanti, ka vienu brīdi kompānijā bija arī Čečenijas (Ičkērijas) trimdas valdības vadītājs Polijā. Viņa vārds bija Aslans un bijām norunājuši parunāties vairāk, taču viņš vienā brīdī nozuda. Bija arī kāds vīrs, kurš darbojas arhīvā un kuram ir pieeja komunistiskā režīma laika slepenajiem dokumentiem, kas joprojām ir slepeni. Viņam gan ar pavēli esot aizliegts sarunāties ar žurnālistiem. Mjā, tā nu tas esot – Polijā joprojām pastāvot cenzūra un vēršanās pret presi…

Ilgi šeit vairs neuzturējos, jo Marks uzaicināja uz kafiju pie viņa mājās, kas ar atradās turpat blakus. Viņa sieva izrādās ir arhitekte un māksliniece, kas glezno eļļas gleznas. Jāatzīst, dažas redzēju – diezgan šizīgas, bet arī stilīgas… Marks piekrita rīt palīdzēt ar izvadāšanu pa vēlēšanu iecirkņiem. Sava mašīna tomēr būs zināms atvieglojums un nepieciešamības gadījumā pie rokas būs arī tulks.

Nu, apmēram tas arī viss.. vēl tiku aizvests līdz centram, no kurienes jau cauri milzīgajiem sestdienas vakara ļaužu pūļiem devos uz viesnīcu…

Rīt, oi nē, nu jau ir šodiena arī šeit, lielā vēlēšanu diena. Plānoju celties ļoti agri, lai būtu gatavs! Un gatavs es būšu, kā pagrīdes aktīvists! Galu galā, vakarā varētu tikt Komorovska štābā, kur tiks gaidīti rezultāti… Dzērušais Eiropas Parlamenta deputāts izkārtoja.. tas nekas, ka viņš bija aizmirsis par manu vizītkarti un manu uzvārdu…

Labs ir, šodien viss!
Over and out!