otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs

Polija. 4. diena

…jeb solīts makā nekrīt!

Laikam šāds sauklis varētu būt lielajai vēlēšanu dienai.
Jāatzīst, ka tomēr biju diezgan vieglprātīgs, paļaujoties uz citu solījumiem, tāpēc diena galu galā bija diezgan liela vilšanās.

Bet nu pēc kārtas.

Kā jau lielajā vēlēšanu dienā, darbs sākās pavisam agri. Pirmā sazvanīšanās ar LR jau pulksten septiņos pēc šejienes laika. Lai arī kā nebūtu, centos gulēt gandrīz līdz pēdējam un tikai pēdējās 15 minūtēs pirms sazvanīšanās apkopot pēdējo informāciju. Galu galā tomēr izdevās tīri labi.
Jau paskatoties ārā pa viesnīcas logu sapratu, ka vēl domāt par iešanu uz vēlēšanu iecirkni ir par agru – kā nekā iecirkņi bija atvērti tikai stundu un uz ielas varēja manīt tikai dažus agros dīvaiņus. Arī mašīnu bija pagalam maz…
Tieši tāpēc likos uz otras auss un vēl uz stundiņu nosnaudos. Pēc tam gan atkal sāku gatavoties braukšanai uz iecirkņiem. Kā nekā iepriekšējā vakarā bija sarunāts, ka Marks mani izvadās pa iecirkņiem rajonā, kurā dzīvojot bijušie partijas funkcionāri.

Un tad sākās…
Zvanot uz Marka atstāto mobilo numuru, man paziņoja, ka numurs sastādīts nepareizi. Zvanīju uz mājas numuru un Beata man laipni atvainojās, ka Marks man palīdzēt nevarēšot, jo esot pēkšņi jābrauc ciemos pie kaut kādiem tur radiem. Jauki! Īstenībā jau man tāda nojausma bija iepriekšējā vakarā, jo sieva par vīra aktivitātēm baigo sajūsmu neizrādīja un pat aizrādīja, ka viņam esot pārāk daudz ašo ideju, kuras atstājot novārtā svarīgākas lietas…
Bija atlikusi pusotra stunda līdz intervijai LR, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kur meklēt kādu vēlēšanu iecirkni.

Uz labu laimi devos centra virzienā. Izkāpjot pie centrālās metro stacijas, apvaicājos kādai sievietei, kur varētu būt kāds vēlēšanu iecirknis. Tā kā viņa izrādījās neesam no šī rajona, ieteica man doties centra virzienā… Nu jā, šajā reizē nostrādāja tas, ka Varšavu tik labi es nepārzinu un man drusku juka virzieni.. Galu galā izrādījās, ka Metro Centrum nemaz nav centrs…
Arī vietējie policisti, kas tieši tajā brīdī aizturēja kādu jaunieti, kurš prikola pēc vicināja Komorovska priekšvēlēšanu plakātu, nevarēja pateikt, kur varētu būt kāds iecirknis.

Devos tālāk „virzienā uz centru”… Cilvēku gaužām maz… Pēc aptuveni noietā kilometra vaicāju beidzot kādam pretim nākošajam, kur ir iecirknis… Kāds trešais vai ceturtais man norādīja tālāku virzienu uz priekšu. Turpināju iet… vēl pēc metriem 200 apvaicājos nākamajam. Tas bija kāds loteriju kompānijas pārstāvis, kas pieļāva, ka iecirknis varētu būt blakus esošajā skolā. Ieejot pagalmā, man tika norādīts uz aiz kokiem esošo skolu… ja tur neesot, tad nākamā skola esot pārsimts metru tālāk… Izrādījās, ka ne vienā, ne otrā skolā, protams, iecirkņu nav…
Kārtējā apprasīšanās dažiem garāmgājējiem un kārtējā neziņa…

Tad pēkšņi otrā laukuma pusē ieraudzīju gana daudzas televīzijas un radio satelītu mašīnas un tā jau bija laba zīme, ka tuvojas kaut kas labs. Varbūt pat pārāk labs, jo parasti šādas mašīnas signalizē, ka tuvumā ir kāda svarīga persona.
Pie pašām mašīnām policisti par iecirkni neko nezināja, bet kāds vīrs gan man beidzot pateica, ka aptuveni pus kilometra attālumā esot vecpilsēta un tur toč kaukas varot būt.
Apejot ap stūri es beidzot sapratu, ar ko izskaidrojama tik daudzo mašīnu klātbūtne… Aiz stūra bija prezidenta pils, pie kuras n-tie žurnālisti ziņoja savām stacijām par gaidāmajām vēlēšanām. Bet – no iecirkņa ne vēsts.
Ņemot vērā vīra ieteikumu par vecpilsētu, atcerējos, ka iepriekšējā vakarā, tiekoties ar pagrīdes aktīvistiem, man viena sieviete no vēlēšanu komisijas uzrakstīja divus iecirkņus, kas atrodas tieši vecpilsētā.
Vietējā tūrisma informācijas birojā tiku pie kartes un uzzināju, ka mani iecirkņi atrodas diezgan tuvu.. vēl kādi metri 500… Kopā uz kartes apskatījos, ka no Metro Centrum pašlaik biju vairāk kā 3 kilometru attālumā…

Pulkstenis bija 10:42, kad ierados meklētajā iecirknī… 18 minūtes līdz ēteram.
Apskatījos iekšā atmosfēru. Cilvēku diezgan daudz, bet iecirknis salīdzinoši ļoti maziņš. Pārsvarā balsot nāk gados veci onkulīši un tantiņas, gados jaunie ved vēlēt gados vecos… pa reizei gadījās arī kāds jaunāks personāžs.
Vietējās vēlēšanu komisijas vadītājam prasīju par vēlētāju aktivitāti? Viņš teica, ka neko nemākot teikt. Prasīju, ja nav oficiālo datu, kā liekas uz aci? Viņš nevarot pateikt. Kad varētu būt zināmi kādi dati par aktivitāti? Viņš nezinot, varbūt pēc 22-iem vakarā.
Nu labi… tad jau bija pienācis arī laiks reportāžai no notikuma vietas. Kaut ko jau pastāstīju…

Izmantojot iespēju, pie iecirkņa aptaujāju nobalsojušos. Biju pārsteigts par pretimnākšanu. Gan angliski, gan poliski, gan krieviski, bet atbildēja pilnīgi visi. Pat kāda pavisam veca kundzīte, kas, redzot ka es intervēju citu puisi, vienkārši nobļāvās – Kačiņskis!

Nolēmu aizstaigāt arī līdz otram iecirknim kādu pus kilometru tālāk. Tur gan cilvēku bija daudz mazāk, bet arī šeit dabūju interesantu komentāru no viena puiša un viņa mātes. Šamējie gan neteica, par ko balsojuši, jo tādas esot viņu tiesības. Māte vēl tikai piebilda, ka Polija taču esot diezgan maza valsts un 10 kandidāti esot daudz par daudz. Nu ja, ko lai tad domā Latvija?

Šajā brīdī laikam nācās saskarties ar dienas otro uzmetienu. Iepriekš biju runājis ar pasniedzēja sprūda ieteikto Moniku Michaliszyn par kādu iespējamo komentāru, taču viņas telefonā skanēja tikai balss pastkaste… Atstāju ziņu, lai man piezvana un iespējas gadījumā pēcpusdienā varētu aprunāties. Monika tā arī nepiezvanīja! (Es gan viņu īpaši nevainoju)

Kopumā ar to noslēdzās rīta darba posms. Blakus esošajā vietējo preču tirdziņā aplūkoju visādus brīnumdarbus, bet neko tā arī nenopirku. Tā kā arī šorīt biju palaidis garām viesnīcas brokastis, ieslopēju riktīgi ceptu poļu desu ar štovētiem kāpostiem, uzdzerot laukos brūvētu poļu alu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs un uznāca tāds patīkams nogurums.

Vienīgā problēma, ka īsti laika atpūsties nebija. Lēnām virzījos cauri vecpilsētai, skatījos kā cilvēki dodas uz baznīcu un nāk no tās, kā ielu muzikanto spēlē visu, kas kustas un nekustas, sākot ar vijolēm, čelliem un akordeoniem un beidzot ar krēslu… Jā, tieši tā, krēslu – koka krēslu, kuram noņemti divi spraišļi un vīrs ar tiem dauza ritmu pa pārējām krēsla daļām…
Atkal pagāju garām prezidenta pilij, kur žurnālisti joprojām stāstīja savas reportāžas un tantiņas joprojām lika puķes un svecītes bojā gājušā Leha Kačiņska piemiņai. Pa ceļam vēl gadījās kaut kāds tirdziņš, kurā bija plaša Moldovas vīnu degustācija un varēja nopirkt diezgan daudz ko, sākot no siera, biezpiena un bulkām, un beidzot ar ziepēm, kažokiem un sienassegām.
Vēl bija jāfotografē kāds kaprīzs tūrists, kuram pirmajā bildē bija norautas kājas, otrajā neredzēja fonu un tikai trešā bilde izrādījās daudz maz pieņemama.

Atkal pēc kilometru 3-īs nostaigāšanas beidzot nonācu pie tramvaja pieturas un jau pēc minūtēm 10 biju viesnīcā.

Atkal sēdēšana pie kompja, montēšana, tekstu rakstīšana un gabala ierunāšana, līdz beidzot ap pieciem pēc vietējā laika iestājās mazā un viltīgā pauzīte.

Kāpēc viltīgā?
Un šeit nāk trešais uzmetiens un laikam tomēr dienas lielākais…
Bija sarunāts, ka mans Eiroparlamentārietis no Sopotas Kšištofs ielido Varšavā piecos un tad arī sazināsimies. Tā kā bija jau pāri pussešiem nosūtīju viņam ziņu, lai atsūta man to adresi, kur notiks manis gaidītais Komorovska afterpārtijs. Aizsūtīju ziņu, bet ļoti ilgi tā netika piegādāta. Domāju, ka varbūt vīrs vienkārši vēl nav ieslēdzis telefonu pēc lidojuma.
Beidzot tomēr ziņa aizgāja un atnāca arī atbilde, kas lika man diezgan panervozēt. Tajā bez adreses bija norādīta, ka viņš negarantē, ka es tikšot iekšā tajā pieņemšanā, jo tur jau esot kādi 200-t akreditētie žurnālisti… Vēl jo vairāk, viņa paša Varšavā neesot, jo viņš ir palicis Gdaņskā. Tātad aizmugures arī nav…
Par spīti visam, atradu kartē vēlamo vietu un devos uz turieni. Apmēram uz to pašu vietu, no kurienes pirms laika biju atbraucis. Atkal ierastās satelītu mašīnas un… milzīga žurnālistu rinda pie restorāna, kur tad arī notiks to rezultātu sagaidīšana.
Stāvot rindas galā piefiksēju, ka apkārt staigājošie organizatori jau daudziem mediju pārstāvjiem norāda, ka diez vai iekšā tikšot, jo tiešām esot vairāk nekā 200-t žurnālistu, neskaitot nemaz citas aicinātās VIP un mazāk VIP personas. Vienam no viņiem prasīju, vai nevar noskaidrot, vai mans vārds ir tomēr iekļauts to laimīgo sarakstā.. viņš laipni piekrita, ātri atgriezās un tikpat laipni paziņoja, ka manis tur pilnīgi noteikti neesot un iekšā tikt man izredžu nav pilnīgi nekādi.. mēģināju atsaukties uz Kšištofu, kuru viņš, protams, zināja, bet nekas nelīdzēja….
Atlika vairs tikai viens – steidzami doties atpakaļ uz viesnīcu un mēģināt ierakstīt visas emocijas un uzrunas no TV…

Jāatzīst, ka dusma man bija pamatīga. Un visvairāk kremta doma, ka uzticēties poļiem, vēl jo vairāk dzērušiem nevar. Un tad arī man saslēdzās kopā tas, ka viņš pilnīgi noteikti nezināja manu uzvārdu, par vizītkarti bija vienkārši aizmirsis un droši vien ne ar vienu ne par ko runājis nebija… Domās nosūtīju viņam dažus mīļus vārdus un virtuālu iedunkājienu pa počkām… bet tas tā….

Viesnīcā ierados minūtes 7-ņas pirms rezultātu paziņošanas, tā kā izdevās gan ierakstīt Komorovska uzrunu, gan Kačiņski, gan Napieraļski. Televizors gan brīžiem šņāca un krāca, bet kopumā rezultāts mani apmierināja. Arī milzīgā ātrumā sagatavotais materiāls apskatam 23-os man pašam likās pietiekami labs priekš esošajiem apstākļiem…

Pašā vakarā vēl bija atlicis nointervēt dažus cilvēciņus par vēlēšanu iznākumu. Un paldies vietējā restorāna bārmeņiem, kas izlīdzēja ar saviem viedokļiem. Nav jau labi atklāt savus informācijas avotus, bet galu galā bija jau pāri 22-iem vakarā.

Vienīgais, ko vēl šajā vakarā gribējās ir ēst, jo kopš pusdienu desas, nekas tā arī nebija nācis priekšā. Otrpus ceļam nopirku ceptu vistu. Visu… Par aptuveni Ls 2:50… Sanāca diezgan apjomīgas vakariņas un sajutos drusku pēc mežoņa. Galu galā, cilvēks tomēr baigi ātri pierod pie tik elementārām lietām kā nazis un dakšiņa un, ticiet man, siltu vistu bez šiem rīkiem sadalīt ir visai grūti…

Nu un tad jau arī bija laiks šī vakara pasaciņai, proti, šim sacerējumam. Domāju, ka tagad iešu pagulēt kādas 3 stundiņas, lai 4-os celtos un uzceptu gabalu uz Labrītu. Tam jābūt gatavam jau uz sešiem no rīta.. tas ir, stundu agrāk – piecos pēc mana laika….

Šīsdienas secinājumi ir daži – Polis, tā nav tautība, bet profesija (atvainojos visiem poļiem) un turpmāk mans darbs ārzemēs būs jāplāno drusku savādāk.. Un jāuzticas tikai sev!

Tagad gan viss..

Līdz rītam… tomēr pēdējā diena…

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru