Polija 5. diena

Pēdējā darba diena ar cerībām, ka būs labāk, nekā iepriekšējā.

Sāku strādāt jau tūlīt pēc četriem no rīta pēc vietējā laika. Šādas tādas iestrādes bija jau vakarā, bet lielākā darba daļa no rīta. Ar Zvejnieku vēl pa telefonu saskaņojām kas un kā. Pašam jau likās, ka viss tika izdarīts pietiekami laicīgi.
Pulkstenis bija pieci un laikam dažas minūtes, kad izdomāju, ka tomēr varētu vēl pasnaust. Miegs bija ekskluzīvi salds…
Līdz ar to dažas minūtes pirms 6-iem saņemtais zvans no Zvejnieka bija trīskārt nepatīkams. Biju aizmirsis viņam nosūtīt sava gabala tekstu un pieteikumu. Nu jā, Kasparam es to aizsūtīju, bet Zvejniekam nē. Tūlīt rakstīja Marta un tā vien sanāca, ka pēdējā brīdī viss tika nosūtīts.
Iemesls trauksmei – lai arī manam gabalam bija jāskan pēc stundas, Bičevska aizgulēšanās dēļ mans gabals skanēja jau septiņos. Kas ta man, bet domāju, ka mans draugs Sprūda kungs par stundu agrāku interviju droši vien sajūsmā nebija…

Laikam jau tomēr no šitās skricelēšanas kāda jēga ir. Izlasīju draugos vēstuli, kuru man bija atsūtījis Arvīds Dravnieks. Tajā viņš mani informēja, ka Polijā pašlaik atrodas Arnis Cimdars no mūsu vēlēšanu komisijas.
Sagaidot pietiekami pieklājīgu laiku, lai zvanītu, ar Cimdara kungu sazvanījos un viņš ļoti atsaucīgi piekrita tikties. Teica, ka pēc pusstundas piebraukšot.
Pirmo reizi šī komandējuma laikā viesnīcā paēdu brokastis… Kā jau viesnīcas brokastis…

Vai neizklausās pēc kaut kā pazīstama?  Jā, tieši tā…. Solītās pusstundas vietā pagāja vairāk nekās stunda, un aptuveni 9:25 (10:25 pēc Latvijas laika) Cimdara kungs man tomēr atzvanīja un paziņoja, ka tomēr satikties tagad nevarot. Viņam 10-os esot sēde. Aptuveni tajā pašā vietā, kur vakar notika nelaimīgā Komorovska pieņemšana… Pirms sēdes gan viņš varētu aprunāties…

Piemetu uz pirkstiem, ka teorētiski man laika, lai aizbrauktu vajadzētu pietikt. Jau pēc dažām minūtēm biju netālu esošajā tramvaju pieturā. Skatoties uz luksafora sarkano gaismu un garām braucošajām mašīnām manīju, kā aiziet mans tramvajs… Nākamais – pēc 4 minūtēm… Tik precīzi to varēju pateikt, jo šamējiem katrā pieturā ir elektroniskais tablo, kur redzams, kāds būs nākamais tramvajs, maršruta numurs un arī tas, vai tas būs ar zemo grīdu, vai nē…

Tramvajā iekāpu aptuveni 32-ās… Viena pietura, otra, trešā, ceturtā… laiks velkas… Un tad arī piektā, man vajadzīgā pietura, kuru Parasti visi atpazīst pēc laukuma centrā esošās mākslīgās palmas. No tramvaja izlecu kādās 46-ās… hodā, pie sarkanā pāri ielai, un netipiski man – skriešus uz tikšanos ar Cimdaru.
Lūk arī iepriekšējās dienas nelaimīgais laukums… Tieši blakus tam pašam restorānam saņemu zvanu, ka Cimdara kungam tikšanās ir sākusies. Tātad, uz pusdienu nekāda komentāra…
Šajā situācijā izeja tikai viena – runājam tikšanos uz vēlāku laiku un pats nesos uz viesnīcu.. Šoreiz izvēlējos ātrāku transportu – ņēmu taksi… Zinu , ka poļu taksists nav profesija, bet gan diagnoze, bet izejas īpaši nav…

Viesnīcā biju tikai kādas 15 pāri 10-iem (11:15 LV). Milzīgā tempā tapa kaut kāds gabals… un galu galā pēdējās minūtēs izdevās visu nosūtīt.

Uz brīdi iestājās miers… N-tā nomierinošā cigarete un var atkal uz brīdi atvilkt elpu. Izmisīgi mēģināju dabūt rokā kādu žurnālistu un izspiest komentāru. Gazeta Wyborcza klusēja tāpat kā Rzeczpospolita… Jau rīta pusē biju aizsūtījis ziņu arī iepriekšējā dienā klusējošajai Monikai Michalyzcin. Savukārt no Jurčika ieteiktā uzņēmēja saņēmu kārtējo atteikumu intervijai par poļu uzņēmēju stāvokli, ekonomisko situāciju valstī utt…
Labi, ka šajā brīdī piebrauca Cimdara kungs. Pasēdējām, iedzērām kafiju, parunājāmies, kā poļi organizējuši balsošanu. Apspriedām arī ķibeles ar lidošanu – arī Cimdars savulaik esot nopircis biļeti, kas derīga nākamajā gadā un sajaucis lidošanas laikus, kā arī palicis ārpus viesnīcas Frankfurtē kaut kāda tur futbola pasākuma dēļ…
Kā saka, šķīrāmies kā draugi…

Uznācu numuriņā, kaut ko izgriezu no ieraksta, kaut ko samontēju…

Un Tavu brīnumu – iezvanījās telefons! MONIKA!!! Viņa tikai tagad esot atgriezusies Varšavā, dzīvojot netālu no manas viesnīcas un pusē divos (T.i. Pēc aptuveni nedaudz vairāk kā stundas) varot pienākt un izrunāties. Super!

Saņēmis šo jauko ziņu drusciņ atlaidos gultā. Uzliku modinātāju uz 13:20.. Sapņoju par kaut kādu mistisku pasākumu Jāņmuižā, braukšanu ar Jurčika dzelteno busu bez atslēgām (pret kalnu braucot bija jāmin pedāļi, tāpēc gandrīz uzbraucu diviem policistiem), tad tur manis ieraudzīto baltgalvas ērgļu vietā nolaidās kaut kāds aizvēsturiska paskata briesmeklis ar milzīgiem spārniem.. un tad es pamodos…

Monika īstajā laikā PROTAMS neatnāca un uz īsziņu neatbildēja.
Pagāja pusstunda – nekā, pagāja stunda – nekā… Domāju, ka jāmet kauns pie malas un jāuzzvana. Jā, jā šamējā esot aizskatījusies kaut kādu tur PiS (Kačiņska „Likums un taisnīgums”) konferenci un pēc minūtēm 10 jau būšot…

Nu, šoreiz gan viņa nekļūdījās un nekavējās.

Izrādījās, ka Monika ir ļooti interesants cilvēks. Pirmkārt jau – viņa runā perfektā latviešu valodā. Tas tāpēc, ka savulaik sešus vai piecus gadus ir strādājusi Ne ta mākslas, ne ta kultūras akadēmijā Rīgā (esot bijuši foršākie gadi viņas dzīvē). Viņa ir pasniedzēja Varšavas universitātē, kā arī bieži vien dažādiem izdevumiem sniedz komentārus par politiskajiem notikumiem un notiekošo Baltijas valstīs.
Intervija izdevās tiešām interesanta. Viņa bija pamatīgi gatavojusies un tiešām stāstīja kā pēc grāmatas. Daudziem Latvijas nepilsoņiem vajadzētu pamācīties!
Uzzināju daudz background informācijas, bet tas bija out of record un tas paliek starp mums…
Jā… un šajā brīdī Monika man vaicāja, ar ko tad es šeit esmu ticies… izstāstīju savu stāstu. Būtu es zinājis, ka viņa ir tik atsaucīga. Viņa teica, ka noteikti būtu savedusi kopā ar citiem žurnālistiem, ekspertiem utt.. bet nu jau bija par vēlu… Bet nākotnē ņemšu to noteikti vērā…

Jā, intervijas beigās viņai zvanīja vēl kaut kas no Latvijas un aicināja uz Jāņu svinēšanu. Viņa gan nebraukšot, bet tā vietā uzsākšot jaunu projektu ar nesen atvērtu radiostaciju, kurā līdzīgi kā radio 101 darbojas citas lielas radiostacijas bijušie darbinieki. Šis projekts būs saistīts ar Baltijas valstu popularizēšanu un pirmais raidījums jau pēc divām dienām, 23. jūnijā būšot veltīts tieši Jāņiem. Ne no tā, ne no šā sarunājām, ka kaut kad nākotnē šī projekta ietvaros varētu arī sadarboties… Noteikti sadarbosimies arī vēlēšanu otrās kārtas laikā.

Laika apskata gabala sataisīšanai bija pietiekami un viss šoreiz notika nepierasti laicīgi…

Un tad iestājās miers… Kaut kāda iekšēja apziņa, ka misija varētu teikt ir izpildīta. Biju pelnījis pusdienas, jo kopš rīta nekas nebija baudīts…
Blakus esošajā ēstuvē „Amigos” dabūju nobaudīt fantastisku ēdienu, kas saucās „Forest pig” (nevis mežacūka, bet Meža cūka) – grilēta cūkas gaļa, baraviku mērce, Milzigs folijā cepts kartupelis ar sviestu un sautēti dārzeņi. Likās milzīga porcija, bet pāri nepalika nekas, izņemot foliju…

Tā kā nekur pēc šādas maltītes doties negribējās.. atgriezos viesnīcā… Miers joprojām bija jūtams. Domaju nomazgāties dušā, bet pēc neatceros cik ilga laika tomēr priekšroku devu vannai… Palasīju jaunāko Tall Ships žurnālu, paklausījos fonā futbola spēli…

Miers nu jau dubultā… Pēdējā piesēšanās pie datora, saruna ar mājiniekiem un arī šis raksts….
Ar šo rindu beidzas šī diena… Pēdējā Polijā…

Rīt jau uz mājām… Gribas!