Polija. 1. diena

Gatavošanās braucienam uz Poliju mani iedzina nelielā stresā. Galvenokārt jau tāpēc, ka jau no paša sākuma ne viss gāja tā, kā iecerēts. Sarunātas intervijas, atteiktas intervijas, eksperti, kas atrodas ārpus Polijas utt. utjp… galu galā braukšana uz šejieni izvērtās par došanos misijā uz kaut kurieni, bet ar konkrētu mērķi.

Rīts sākās ar Toma Briča iepriecinošajām laika ziņām un solītajiem 14-19 grādiem. Tad nu arī tā saģērbos, lai nebūtu jāsalst.. Nu labi, labi – es parasti nesalstu, bet atbraukt uz citu valsti un mocīties ar nav nekas patīkams.
Ātrs aizbrauciens līdz lidostai un lidmašīnā iekšā.
Un te nu sākās. Pilots paziņoja, ka plānotās pusotras stundas vietā mums nāksies lidot divas stundas un 15 minūtes. Tas tāpēc, ka virs Lietuvas notiekot militārās mācības un mums jālido pa citu ceļu… Vēlāk gan izrādījās, ka bažām nebija pamata, jo tikām pa taisno… Rezumējums - ātrs pārlidojums, patīkams snaudiens un esmu galā.

Varšavā, iesēžoties taksometrā, ieraudzīju kaut ko tādu, par ko Toms Bricis nebija ziņojis un laikam jau arī tas nav viņa pienākums – ārā saule un +28… šoferis gan teica, ka tas esot štrunts, jo pagājušajā nedēļā esot bijis +39-40… šitāds pavērsiens man nui galīgi nepatika, ņemot vērā, ka tikai tagad esmu sadziedējis seju pēc mediju sporta spēlēs gūtajiem saules apdegumiem…
Bet nekas…
Pa ceļam uz viesnīcu iegriezos žurnāla „Newsweek” poļu redakcijā, kur tikos ar tā redaktoru Jaroslavu Gižinski. Nelielās intervijas vietā sanāca nedaudz vairāk kā pusstundīgs gabals. Interesanti, vispusīgi, uzzināju daudzas jaunas lietas… tikai kārtējo reizi žēl, ka no tā visa var izmantot apmēram minūti ….
Pēc tam pusdienas vietējā ēstūzī un tālāk uz viesnīcu…

Neesmu jau nekāds baigais ceļotājs un viesnīcās dzīvotājs, bet šoreiz kārtējo reizi guvu jaunas mācības.
Iepriekš jau zināju, ka man ir pasūtīts Twin Superior room for single use… sākumā īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ierodoties, man kļuva skaidrs… Nav divguļamā gulta, bet gan divas gultas ar šķirbu pa vidu.. iekrist nevar, bet, ja sadomā lēkāt pa gultu, kāju var nolauzt točno… Nu, es gan nelēkāju un kājas veselas…
Pieslēdzot visu aparatūru konstatēju, ka nevaru ieslēgt elektrību… nu nikā, šitā mēģināju un tā… gandrīz vai gribēju pa štepseļiem spert…. Baigi dīvainā sajūta, ka tualetē jāsēž pie atvērtām durvīm…
Pie durvīm gan bija kaut kāda dīvaina kastīte, taču to atmūķēt neizdevās… Protams, noejot uz recepciju man laipni paskaidroja, ka, ieejot istabā, tieši šajā mazajā kastītē ir jāiebāž durvju karte un tad pēkšņi ieslēdzas pilnīgi visa gaisma… To gan var izslēgt, izņemot galda lampiņu, kurai izslēgšanas opcija neeksistē…

Tālāk bija ieplānota tikšanās ar Karolinu… Nu, jāsaka, ka gadiem ejot nekas nemainās – kavējās viņa kā vienmēr un šoreiz viņa pat gandrīz vai sasniedza rekordu, ierodoties uz tikšanos tikai nieka pusotru stundu vēlāk par plānoto…
Papļāpājām, un devāmies uz kādu āra ēstuvīti kaut ko iegrauzt, jo kopš rīta tā arī neko nebiju ēdis…
Mjā, poļiem vasaras kafejnīcu un grilēšanas kultūra ir ļoti izteikta un labi atstrādāta… Vienīgais tā apkalpošanas sistēma likās dīvaina – tu aizej, pasūti savu gaļas gabalu un ej sēdi pie galda… pēc minūtēm 20 ar čeku ej pie grila, dabū beidzot savu gaļas gabalu, salātus vari izvēlēties cik gribi un pa brīvu… Ja esi pasūtījis kartupeļus, pēc tiem atsevišķi jāiet iekšā bārā un jāstāv citā rindā…
Drusku izmantoju padomju cilvēkiem raksturīgas metodes, kas tomēr sniedza savus rezultātus… Protams, ka visi brīvie galdiņi bija rezervēti, bet noslēpjot rezervācijas zīmi zem galda, neviens pat neiedomājās prasīt, vai tieši mēs esam tie rezervētāji…

Veiksmīgi izvairoties no parkā sportojošajiem skrituļotājiem, skrituļslēpotājiem, skeiteriem, riteņbraucējiem un suņiem tomēr devos uz māju pusi. Pa ceļam gan vēl iegriezāmies pie vieniem paziņām, ar kuriem nebijām tikušies diezgan ilgu laiku. Tika svinēta Rolanda doktora disertācijas priekšaizstāvēšana. Kā jau teicu, grilēšana laikam poļiem ir asinīs, jo desas un gaļa tika grilētas arī kamīnā…. Pēc poļu pieprasījuma atskaņoju šādu tādu latviešu mūziku… neko īpašu, Skyforger un Līvus, kas gan īpašu atsaucību neguva…

Tad gan uz mājām. Viesnīcā kā jau viesnīcā… vienu brīdi vēl gribēju pasēdēt pie kompja un uznāca kaut kāda skumja pēc dzimtenes… Noklausījos tos pašus Līvus un pie miera.
Nākamā diena jau būs darbs.