Kā es braucu Ziemeļzemi un Obamu lūkoties

Nelielam ievadam

Kā jau rakstīju kādā no saviem tvītiem, kauns atzīties, bet savos 35 gados Igaunijas galvaspilsētā Tallinā nebiju bijis. Tik vien cik uz ostu un no ostas braucis, kā arī pirms gadiem 16 vairāk kā stundu sēdējis autobusā, kamēr kāda ko ceļojuma biedrenēm kārtoja dokumentus vēstniecībā.
Līdz ar to uz komandējumu, kura laikā bija plānots atspoguļot ASV prezidenta Baraka Obamas vizīti un tikšanos ar triju Baltijas valstu prezidentiem skatījos ar lielām cerībām.

Ceļš turp

Jāsaka, ka pār Igaunijas robežai dienas laikā ar nebiju braucis gadus 9. līdz ar to, ieraugot Ainažu robežšķērsošanas punkta paliekas tā drusku sametās šķērmi ap dūšu. Aizaugušas ceļmalas, pamestas ēkas, izsisti logi... Un tupat Igaunijas Iklas pusē - veikals, restorāniņš, stāvlaukums, motelis un robežkontroles postenis pilnā kaujas gatavībā... Tāda sajūta, ka robežkontrole ir atjaunota ne tikai uz dažām dienām, bet gan pilnvērtīgi funkcionējusi visu laiku.
Jāatzīstas, ka lielu daļu ceļa Igaunijā nogulēju, tāpēc arī īpaši daudz nepastāstīšu.

Tallina

Pirmais pieturas punkts bija ārlietu ministrija, kur bija jāizņem akreditācija.
Nu, rinda bija tāda, it kā jau pie mums būtu sācies pārtikas deficīts. Visi žurnālisti godprātīgi stāvēja cilvēku 40-50 garajā rindā, pavadot šajā aizraujošajā nodarbē minūtes 40 ja ne pat visu stundu. Daži latviešu kolēģi gan pamanījās rindas kustību aizkavēt, kāda somu žurnāliste ar izbrīnu konstatēja, ka viņas vārda nav nevienā sarakstā. Arī LNT kolēģiem nācās konstatēt, ka iepriekšējie pieteikumi līdz atbildīgajām personām nav nonākuši un akreditācijas uz vēlamajiem Pool-iem nav pieejamas. Akreditācija ir, bet piekļūšana Pooliem nav!
Saņēmu droši savu vienīgo pool karti uz četrpusējo prezidentu tikšanos! Vismaz kaut kas. Otrs pasākums, uz kuru biju akreditējies (tas gan ne caur ārlietu ministriju, bet caur ASV vēstniecību) bija Obamas uzruna vakarpusē Nordea koncertzālē. Taču jau tajā pašā brīdī principā sapratu, ka vai nu vienu, vai otru pasākumu neredzēšu, taču, tā kā LNT kolēģiem tagad bija tikai iespēja tikt uz uzrunu, domāju, ka jāiet vien pie prezidentiem.

Iznākot no ārlietu ministrijas uz auto stikla bija "patīkama" zīmīte par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu - apskatījāmies riņķī, bet tā arī nesapratām, par ko tieši, jo nekādu aizliedzošo zīmju nemanījām. Vienīgais mierinājums, arī citām apkārt novietotajām mašīnām bija tieši šāds pats pārsteigums.

Viesnīca... kā jau viesnīca - tieši tik, lai varētu pastrādāt un izgulēties.
Bet vēl pirms gulētiešanas domāju nedaudz iziet ielās un apskatīt to izslavēto Tallinas vecpilsētu. Turklāt baigi gribējās ēst.
Kāpu tai kalnā visaugstākajā un sāku bezmērķīgi klīst pa kaut kādām ielām... Virziens - uz augšu un uz priekšu! Pirmajā brīdī bija sajūta, ka Vecpilsēta tāda pamirusi, bet vēlāk sapratu, ka tā īstā dzīve norisinājās pavisam citā rajonā.
Par maltītes vietu izvēlējos diezgan gaumīgu (jā, arī ne lētu) vietu Brewery, kurā nobaudīju vienkārši izcilu čīzburgeru! Ja man prasa, tad no visur citur ēstajiem līdzīgajiem izstrādājumiem šis bija noteikti TOP 3 vērts (ar karamelizētiem sīpoliņiem un kaut kādu ūbergaršīgu salātu mērcīti)

Izmetot īsu aplīti pa vakarīgo Tallinas vecpilsētu, īsais rezumējums ir šāds - glīta, mierīgāka par Rīgu, bet daudz vairāk atbilst aprakstam "Vecpilsēta"! Būs jāatgriežas dienas laikā un citos apstākļos!

Ilgais ceļš... līdz Obamam

Kā jau rakstīju iepriekš, mana vienīgā iespēja šajā dienā skatīt vaigā "brīvās pasaules līderi" bija četrpusējās tikšanās laikā ar baltijas valstu prezidentiem.
Cēlos jau 6-os no rīta, lai tiešraidē redzētu milzu putna  ar nosaukumu Air Force One nolaišanos Tallinas lidostā. Nu... nolaidās, izkāpa, sasveicinājās, iesēdās savā auto, paņēma kafiju un aizbrauca uz viesnīcu... Sagaidošie igaunīši bālelīši palika gandrīz vai uz skrejceļa. Igauņu TV tiešraide, kā jau ierasts patriotiskās noskaņās, reportāžu pabeidza ar atbilstošu gabalu (kāpēc nevarēja izvēlēties klipu labākā vizuālajā kvalitātē, nezinu):

LNT puiši bija izcīnījuši vietu rīta poolā - sagaidīšana pie prezidenta pils. Es šo laiku izmantoju, gatavojot Pusdienas gabalu...
Tuvojoties pusdienlaikam biju dilemmas priekšā. Obamas un Ilvesa preses konference plānota 11:40. Skatīties numuriņā un mēģināt ierakstīt, pēc tam pa galvu pa kaklu skrienot uz autobusu, vai iet jau laicīgi uz autobusu, pa ceļam ieskrienot kādā citā viesnīcā un mēģinot noskatīties runas. izvēlējos otro variantu.. netālu esošajā VIRU viesnīcas lobijā mēģināju pieslēgties, tas pat izdevās un bildīte ar rādījās... Un tad tas viss nokārās, bez variantiem atjaunot sakarus. Mēģināju, mēģināju un rezultātā atmetu ar roku... rezultāts - biju noskrējies, uzrunas nebiju dzirdējis un nācās vien uz ielas pārdesmit minūtes gaidīt autobusu, jo, kas zina, cik liels tas žurnālistu pūlis būs... Rezultātā uz diviem autobusiem un vienu mikriņu bijām tieši tik daudz, lai ietilpinātos pus autobusā...

Pati prezidentu tikšanās notika Kadriorg mākslas muzejā. Bildēs jau izskatās smuki, ja neņem vērā faktu, ka no šīs dailes maz ko izdevā sbaudīt.
Ierodoties notikuma vietā 12:40, diezgan raiti izgājām drošības pārbaudi un satikāmies ar pārējiem amata brāļiem, daudzi no kuriem šeit nīka jau kopš rīta tikšanās pēc pulksten 10-iem. Pēc apsarga lūguma neko nefotografēt un nefilmēt muzeja priekšā, tikām pavadīti līdz pašai notikuma vietai. Šeit gan jāsaka, ka neviens mūs iekšā nelaida, bet gan mums tika piedāvāta vietiņa zālītē... Kā sak', koku ēnā, lai ērtāk. jāgaidot nebūšot ilgi - apmēram stunda.

Ta nu mēs kā nu kurš ap to zāles pleķīti izkārtojāmies. Vienubrīd mums visiem izdeva "Baltā nama ausvaisus", ko kolēģis Miks Koljers nosauca par "apmācāmo zīmēm" Izskatījās šādi.

 Šeit jāsaka, ka Mikam gan  izdevās zālītē noķert izslavināto igauņu parka Wi-Fi, kas, ņemot vērā turpmāko notikumu attīstību, bija pamatīga laime. 

Nepagāja i kārtējās minūtes 40, kad tikām aicināti muzeja ēkā. Sak', esot atrastas divas telpas, kur mums būs jāgaida "lielais notikums". Divas telpas izrādījās kaut kas līdzīgs pagrabam - noliktavai, kur glabājās seno laiku kleitas un kurpes. Telpā atradās divi mīkstie krēsli, trīs "pusmīkstie" un pārējie - spaiņveidīgi veidojumi, kas faktiski gana labi kalpoja par sēžamajiem. Vienā telpā satilpinājāmies kādi 15, pārējie vismaz 30 stāvēja otrā telpā-koridorā. 

Aptuveni nedaudz vairāk kā pēc stundas atnesa glāzītes ūdenim. Izmēra ziņā gan gana mazas. Vēlāk nospriedām - labi, ka tā! nedod Dievs, būtu savajadzējies uz tualeti.
Nīkstot šajā bezgaisa telpā bez Wi-Fi, dažuviet pat bez normālas telefona zonas un nemaz nerunājot par ventilāciju, sākām spriest, ka šī jau sanāk gandrīz vai Ženēvas konvencijas pārkāpšana.

                                                          Ilustrācijai - igauņu kolēģis no skābekļa trūkuma pat uz laiku atslēdzās! :)

  Aiz bezdarbības sākām aplūkot telpas... Atradās arī ledusskapis - igauņu kolēģi gan nebija ieinteresēti to atvērt, es gan... nekā daudz jau nebija, bet atrasto pusizdzerto vīnu kāds zinātājs raksturoja kā saldu, bet pārāk aukstu... par vēlu atradām...

Apsvērām iespēju arī uzlaikot kādu kleitu, bet, kā redzams no Mika sejas izteiksmes, diez vai mums kāda no šīm kleitām būtu derējusi (šeit arī manu spaiņbeņķi var redzēt)

Tā kā ar mobilajiem sakariem mūsu būcenī bija pašvaki, par vizītes gaitu un paziņojumiem visi bijām informēti nu, drusku vairāk kā par nulli. Atlika izlīdzēties ar kolēģu atsūtītajiem kopsavilkumiem, līdzpaņemtajām grāmatām un spēlītēm telefonā.

The event

Kad pulkstens tuvojās jau 15:20 (prezidentu uzruna bija plānota 15:45), sākās kustība. No pagraba mūs izveda hallē, kurā sākās žurnālistu dalīšana pēc sejām. kāda neliela auguma tumšādaina sievietīte pirmajā rindā nostādīja operatorus (loģiski, viņiem taču jānobāzējas laicīgi), vienā paklāja pusē igauņu televīzijas žurnālistus, otrā rakstošo presi. Es tiku pieskaitīts pie rakstošās. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāda bija jēga stādīt cilvēkus rindā, pēc principa: divi igauņi, tad pāris amerikāņi, tad igaunis un ai, labi pārējie.. ejam...

Lielajā paziņojumu telpā, kur pirmajās rindāsjau bija ērti sasēduši svarīgie valstsvīri, ienācām vieni no pēdējiem. Aiz visu operatoru mugurām pat īsti neko saredzēt nevarēja. uzrunas kā jau uzrunas un par tām jau noteikti ir rakstīts, bet bija kāds novērojums... lūk, bilde (c) Prezidenta kanceleja:

Kamēr Ilvess runāja, viņam bija interesanti, kad sāka runāt pārējie, viņš te skatījās griestos, te aizvēra acis un izlikās aizmidzis, te rādīja pilnīgi neieinteresētu seju (Žēl, ka uz rakstīšanas brīdi igauņu kolēģis neatsūtīja šīs bildes). Prezidents Bērziņš pat Obamas runas laikā vairāk pētīja griestus, sienas, logus un neizskatījās, ka klausās. Pats Obama izskatījās pārsteidzoši saguris, izkāmējis un gaužām sirms. Arī runāt runāja klusi un bez lieka entuziasma. Vienīgi Daļa Grībauskaite savā nemainīgi tumši zilajā kostīmā stāvēja kā karavīrs pie brīvības pieminekļa! par to viņai cepuri nost!

Tas prieks un laime bija īss - minūtes 10 uz visiem četriem! Un atkal - prom no šejienes. Vēl gan bija laikam jāpagaida, kad visi aizbrauks, jo iedzina mūs atkal citā telpā, kur uz galdiem bija rakstīts "White House Pool". Telpa ar krēsliem un galdiem, kur noteikti pirms tam bija uzturējušies amerikāņu delegācijas žurnālisti. Tikām pat pie dažiem malkiem kolas un es pie vesela viena cepuma!

Nu ko, lielais notikums jau faktiski bija beidzies tā arī nesācies... Uz Obamas uzrunu Nordea koncertzālē tā arī nepaspēju, jo tur pēdējais žurnālistu ierašanās brīdis bija 15:45... Šajā laikā mēs tikai pametām prezidentu tikšanās vietu. Runa esot bijusi laba un tai noteikti daudzi jau sekojuši. Ja nē - skatieties to vēlreiz šeit! Lai arī vēlāk komentāros man teica, ka runa esot bijusi spēcīga, iespējams, iepriekš minēto apstākļu dēļ, arī vēlāk to noklausoties, es īpašu sajūsmu par to neizrādīšu!

Īpaši tālu jau no pašas uzrunas vietas nebiju - tās pašas ēkas otrā pusē, kur restorānā "Lido" montēju iegūto "dārgo materiālu", tad skrēju ārā uz ielas ierakstīt savus tekstus (pa vidu vēl SD karte nobloķējas un telefons sāk izrādīt pigorus), skrēju atpakaļ uz kafejnīcu meklēt internetu un tikai pēdējā brīdī visu sūtīju Radio. Kā tas viss sanāca, droši vien dzirdējāt, ja ne - šeit klausāms gan mans gabals, gan Toma materiāls LTV.

Mans paša viedoklis - mūsdienu moderno tehnoloģiju laikmetā radio žurnālistiem šādas vizītes nav nepieciešamas, jo interneta tiešraides nodrošina labāku kvalitāti, ekonomē laiku un nespīdzina cilvēkus, liekot tiem gaidīt n-tās stundas!

Ceļš mājup

Laikam punktu uz "i" maniem piedzīvojumiem Tallinā uzlika Statoil pārdevēja, kas ne vella nesaprata angliski, taču tajā brīdī jau man bija vienalga, jo kopš rīta dabūju paēst ko vairāk kā vienu cepumu!
Bet...
Cik līdzeni un plaši ir Igaunijas lielceļi! Tas tā, īsos vārdos... tā vien gribējās teikt, ka mūsu bāleliņiem no Satiksmes ministrijas un ceļu būves firmām vajadzētu tik vien kā pār robežu pārbraukt, lai pieredzi smeltos. Ceļi tik gludi, ka pat braukt būtu garlaicīgi... Skaties pa labi, pa kreisi, skaties, kā migla ceļas, a iemigt nevar...
Tikko kā iebraucām Latvijā sākās ierastā auto šūpošanās un drebēšana uz mūsu ceļiem. taču tikai Latvijā arī pa šādiem ceļiem, braucot uz 110km/h Ainažos ir grūti noķert fūri (nemaz nerunājot par apdzīšanu). Šī līganā gāzelēšanās, manevrējot starp ceļu ielāpiem, līdzinājās ieaijāšanai, un ilgi gaidītais miegs bija klāt dažu minūšu laikā.

Bet vecais, sagrabējušais Rīgas mikriņš uz Mārupi jau atkal uzjundīja īstas patriotisma jūtas - es taču šajā pilsētā pat katru bedrīti zinu! Ne tā kā tur - Ziemeļu kaimiņvalstī! 

Tadžikistāna

Ciemos pie Ravšana un Džumšuta.

    Ilgi domāju, vai kaut ko rakstīt par vizīti Tadžikistānā, vai nē, bet, ja jau līdz šejienei biju atkūlies, tad jāraksta gan.

    Pēc pagājušā gada viesošanās Turkmenistānā šī varēja būt lieliska iespēja salīdzināt divas faktiski ļoti dažādas valstis. Ja Turkmenistānas galvaspilsēta Ašhabada nesen iekļuva Ginesa rekordu grāmatā kā pilsēta, kurā ir izmantots visvairāk baltā marmora, tad Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe nekā tāda faktiski nav. Ne velti Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām bijušā PSRS republikām.

Starp citu, kāpēc pieminēju Ravšanu un Džumšutu no „Nasha Russia?” Viņi bieži vien savos tekstos pieminēja savu dzimteni Todžikistonama.... Vienmēr man tas izraisīja smaidu, bet izrādās – nekā smieklīga! Viņu valodā valsts tiešām saucas Točikiston. Un ja uz ielas redzi noputējušus un izspūrušus celtniekus treniņtērpā un iešļūcenēs, tad zini, ka arī Ravšans un Džumšuts nav izdomāti tēli!

     Eskorts caur naksnīgo Dušanbe jau apstiprināja, ka šeit cilvēki uz dzīvi skatās nedaudz vienkāršāk – lai arī galvenā iela prezidenta kolonnai ir slēgta, cilvēki tomēr iet pa ietvēm un gaida pie luksoforiem, nevis kā Turkmenistānā, kur visi bija aizdzīti trīssimt metru attālumā no ceļa, radot izmiruša baltā marmora spoka efektu.

     Tad manu ausi piesaistīja motocikla skaņa. Teicu: tā taču izklausās pēc vecās javiņas! Un es nekļūdījos – visu kortežu pavadīja eskorts uz JAWA motocikliem. Protams, glaunākiem kā senos laikos, bet ar to pašu skaņu! Starp citu, runājot par tehniku, šeit ļoti daudz dažādu transporta līdzekļu no Ķīnas – mūsu busiņš, piemēram, saucās HIGER ( pa pilsētu 120km/h izspieda, bet tas arī izklausījās pēc maksimuma).

Viesnīca un puslitrīgais dezinfekcijas šķīdums

     Pēc iepriekš saņemtā apraksta nopratām, ka jādzīvo mums Tadžikistānas prezidenta administrācijas slēgtās rezidences trešajā korpusā. Tā kā ielidojām gana pavēlu, nekāda dižā blandīšanās apkārt nesanāca.

     Taču pats numuriņš gan pārsteidza. Divas lielas istabas, skapja mikroistaba, liela vannasistaba. Man liekas, ka visu ceļojumu laikā es pat tik lielā numurā nebiju dzīvojis. Jāsaka tā – nekā īpaša, bet galds servēts katrā numuriņā. Ķirši, aprikozes, sulas, minerālūdens, tēja,kafija, vīns un šņabis.

Par pēdējo nav ko brīnīties – vēl pirms vizītes kāds biežāk uz šīm valstīm ceļojis politiķis mani draudzīgi brīdināja paņemt līdzi tieši šņabi. Iepriekšējās vizītes laikā puse no Latvijas delegācijas bija saķērusi gan caureju, gan augstas temperatūras, līdz ar to šņabis ir patiešām dezinfekcijas līdzeklis. Tāpēc princips – ēd, ko gribi, bet pēc tam uzdzer šņabi – bija gan praktisks, gan noderīgs! Rezultātā šoreiz nekādu slimību.

   Starp citu, ja runā par šņabi, tad tas šeit tiešām ir gana labs un gana lēts. Un vienai no šķirnēm pat piemineklis uzcelts. Nu, līdzīgi kā Rīgā ir piemineklis trīszvaigžņu konjakam, tā šeit ir piemineklis septiņzvaigžņu šņabim! ;)

Pirmais komandējums bez pārbaudēm

      Visi žurnālisti, kuri jebkad ir devušies kādās oficiālajās vizītēs, vai arī apmeklējuši kādus samitus, tikšanos vai pat vienkārši kādu ministriju, zina, cik kaitinošas dažreiz var būt drošības pārbaudes. Tāpēc bieži vien viesnīcā no somas tiek izkrāmēts viss nevajadzīgais, lai tā kavēšanās būtu mazāka.

      Tadžikistāna mums visiem ir kļuvusi par PIRMO valsti mūsu pieredzē, kurā mūs nepārbaudīja ne reizi! (Nu, izņemot izbraukšanu no Rīgas lidostas) Ne iebraucot Tadžikistānā, ne ieejot prezidenta pilī, ne izejot no tās, ne apmeklējot biznesa forumu, ne dodoties prom no valsts. Protams, ka drošībnieki bija visapkārt, taču viņu bija daudz mazāk nekā Turkmenistānā un viņi nebija uzbāzīgi. Taču arī Turkmenistānu nevarēja salīdzināt ari iekļūšanu Ukrainas prezidenta Janukoviča administrācijā, kur vien bija nepieciešamas trīs pārbaudes ar visu telefonu pasu un somu īslaicīgu konfiskāciju.

      Un, ja jau mēs tā brīvi prezidenta pilī iekļuvām , tad lūk arī neliels ieskatiņš tajā no iekšpuses.

Nekā īpaša, nekā pārspīlēta! Starp citu, tā kā es savu atpazīšanās karti nebiju paņēmis no viesnīcas un Atim tās nebija vispār, mēs pilī iekļuvām kā Aleksejs Dunda un Spartaks Lukaševics!

Uzpīpini!

      Kā jau visos šādos komandējumos, notikti ir kāds notikums, kurš kļūst par hrestomātisku. Un arī šis brauciens nav izņēmums.

     Oficiālā prezidentu pieņemšana ar visu oficiālo delegācijas dalībnieku un uzņēmēju piedalīšanos notika turpat mūsu slēgtajā rezidences teritorijā, vien citā korpusā. Nu, mēs gan īpaši neņēmām ļaunā, ka neesam uz to aicināti, tāpēc bijām izlēmuši doties uz vakariņām pilsētā.

     Bijām sarunājuši savu busiņu. Tajā brīdī gar mūsu auto gāja lielākā daļa uzņēmēju. Bet pa priekšu lēnā garā uz savu limuzīnu arī valsts prezidents ar dažām pavadošajām personām. Nu, es joprojām nesaprotu, kas mani rāva aiz mēles pateikt šoferim: uzpīpini!

     Protams, ka šoferis ārvalstu viesu iegribām izpatika un arī uzpīpināja, izraisot histēriskus smieklus visiem klātesošiem. Smiekli gan tajā brīdī nenāca apsardzes dienestam, kas momentāli bija klāt un prasīja, kāpēc pīpināts? Vēlāk uzzinājām, ka šoferim vakarā esot bijušas arī daudz nopietnākas pārrunas ar saviem priekšniekiem, taču arī mēs saņēmām aizrādījumu, ka īpaši prātīgi jau nu mēs neesam rīkojušies! Tāpēc laikam jāatvainojas un jācer, ka arī šoferītim nekādu tālāk ejošu seku nebūs. Viņš taču darīja tikai savu darbu un izpildīja augsto viesu vēlmes! Galu galā – viņu pašu prezidenta bildes taču uz ēkām ir redzamas, bet kā lai atpazīst kādu ārvalstu prezidentu?

Sintezatorists tieši tajā brīdī novērsās

     Ja runā par viesmīlību, tad tā tadžikiem ir ļoti izteikta. Kā saka, nav jau svarīgi, no kādas valsts tu esi, bet, ja tu esi prezidents, tad tu esi prezidents! Ja tu esi cilvēks, kas brauc līdzi prezidentam, tad noteikti esi baigais pipars un tāpēc pat kafiju preses centrā labāk neliet tev pašam, bet gan apkalpojošai meitenei! Ja tu esi viesis, tad pret tevi arī jāizturas kā pret viesi – gan darba laikā, gan ārpus tā.

     Vakariņām bijām izvēlējušies vienu no centrālajiem restorāniem, kur gana labi varot paēst par eiro 6-iem.. ar konjaku! Pēc naudas samainīšanas nevienam nepamanāmā sporta preču veikalā esošā valūtas maiņas punktā devāmies uz izslavēto šašliku vietu. Protams, uzreiz tika pienesti vajadzīgie krēsli, noslaucīta uz galda esošā vaskadrāna, atnests jau pasūtītais konjaks un pie baseina skumji spēlējošais sintezatorists veltīja augstajiem viesiem un draugiem no Latvijas kādu dziesmu. Es tagad neatceros, vai tā bija dziesma tadžiku valodā, vai arī Kirkorova gabals... Но я и незнал, что любовь может бытл жестоким (Jā tieši ar kļūdu pēdējā burtā!)

Un tad pie mums pienāca vīrs uzvalkā. Turpmākā saruna bija apmēram šāda:

-     - Jūs esat no Latvijas delegācijas?

-     -   Jā!

-     -  Kāpēc Jūs nenākat uz banketu?

-     -    Mēs neesam aicināti

-     -    Bet galdi augšā taču ir saklāti?

-      -    Bet mēs jau pasūtījām ēdienu.

-   -       Pag, kāpēc jūs negribat nākt augšā? Jūs taču esat no biznesa foruma

-     -     Nē, neesam

-     -     Bet jūs taču bijāt forumā?

-     -     Jā bijām, bet nepiedalījāmies

-     -     Baibu pazīstat?

-     -     Baibu pazīstam!

-      -    Nu tad nāciet augšā...

Rezultātā mēs īpaši neprotestējot pievienojāmies tiem uzņēmējiem, kuri nebija pārstāvēti oficiālajās vakariņās. Vientuļo sintezatoristu nomainīja viena no tadžiku labākajām tradicionālās mūzikas grupām. Kopumā vakars izvērtās ļoti jauks! Oficiants bija tikt žiperīgs un izdarīgs, ka brīžam likās jau par daudz aktīvs.

Восток дело тонкое!

Arī šādi teicieni nav bez pamata un austrumi tiešām ir tāda smalka lieta ar savām niansītēm un specifiku!

Proti, pirms prombraukšanas radās neliels kāzuss ar mūsu viesnīcu. Netīšām pēdējā brīdī izrādījās, ka žurnālisti ir izvietoti ne gluži tajā korpusā, kurā plānots. Rezultātā sākotnēji plānoto 70$ vietā cena pacēlās jau līdz 80$, tad vēlāk jau līdz 170$ par divām dienām un vienu brīdi pat līdz 170 eiro par nakti (Nu, neskaitot, protams, pusdienas vai vakariņas par 20 Eiro no personas) Pēc 15 pārrēķiniem, priekšnieka ierašanās, katra aicināšanu uz atsevišķu telpu, kur uz čeka tiek uzlikts zīmogs (mēs gan uz to neparakstījāmies),  cena tika akceptēta. Un bija gana grūti izstāstīt cilvēkiem, ka starpība starp dolāriem un eiro ir ļoti liela...

Katrā gadījumā sapratām, ja mūsu vietā būtu vācieši vai kādi citi rietumnieki, viņi noteikti maksātu arī dubulto cenu, bet vietējiem puišiem būtu arī iespēja piepelnīties. Lai nu kā, viss šis galīgi neizskatījās pēc nejaušas izmitināšanas citos apartamentos, bet gan pēc rūpīgi izstrādātas sistēmas. 

Un nobeigumā

Sasmaidījāmies par smēķēšanas vietas apzīmējumu. Izklausījās nedaudz japāniski

Ar smaidu un skumjām no Minskas

Visticamāk, ka vēl tikai dažas dienas Baltkrievijā turpināsies svētki. Hokeja čempionāts. Ne jau tikai tāpēc, ka čempionāta sauklis ir „Kopā mēs esam svētki!”, bet gan tāpēc, ka daudzi no baltkrieviem šādus demokrātijas svētkus pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā neatceras, vienlaicīgi apzinoties, ka tik drīz nekas tāds vairs arī neatkārtosies.

Hokeja čempionāta viesi noteikti piekritīs, ka lielākoties organizatoriski viss tiešām bija noorganizēt ļoti augstā līmenī un ir ļoti maz lietu, par kurām sūdzēties. Tie daudzie viesi, kuriem uz brīdi bija iespējams kļūt par miljonāriem, droši vien pat nesūdzēsies par to, ka līdz pēdējam brīdim tā arī īsti neiemācījās īsti atšķirt banknotes. ;)

Taču šī ir pavisam cita Baltkrievija. Pareizāk gan būtu teikt Minska. Tā nav tā pati pilsēta, kuru es apmeklēju pirms trijiem gadiem. Es negribu nevienu apvainot vai aizskart, bet šī ir sterili izslaucīta un skaisti nokrāsota Potjomkina sādža. Šis ir skaists un ļoti labi sarīkots, bet gana prasts teātris.

Jūs teiksiet – re, vēl viens ne ar ko neapmierināts letiņš, kurš pēc vairākiem sāpīgiem hokeja izlases zaudējumiem sāk gānīt baltkrievus? Nē, baltkrievus es pieminu un pieminēšu tikai ar vislabākajiem vārdiem, gan sportiskā atbalsta, gan draudzīgās līdzjūtības, gan kaimiņu iedrošinājuma, gan viņu pašu vietējās viesmīlības dēļ. Es, visticamāk, gānīšu šī teātra organizatorus.

 Daudzi noteikti ir lasījuši par plašajām diskusijām par to, vai vispār Baltkrievijai vajadzēja ļaut rīkot Pasaules hokeja čempionātu dažādo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ? Tie kuri bija Minskā noteikti atbildēs – kādi vēl pārkāpumi? Jā, to nebija... čempionāta laikā. Tas nekas, ka īsi pirms pasaules čempionāta sākuma uz 10, 15 vai 25 diennaktīm tika aizturēti vairāki desmiti pilsonisko aktīvistu. Piemēram, par Černobiļas šļaha (Černobiļas ceļš – ikgadējs opozīcijas gājiens 26. Aprīlī) organizēšanu vai dalību tajā. Vai arī vienkārši tāpēc, ka „lamājies” (Kā apgalvo vienīgais liecinieks – milicis) uz ielas, esi bez pieraksta, vai vienkārši neesi, ja tā var izteikties, pilsētas tēlam „atbilstošs” personāžs. Pirmie no šiem cilvēkiem jau nonāk brīvībā. (Vairāk var lasīt http://euroradio.fm/ru/tyurma-polnostyu-zabita-prostitutkami-bomzhami-i-alkashami)

Atvieglotais vīzu režīms sporta līdzjutējiem, protams, bija ļoti liela pretimnākšana daudziem ārvalstu viesiem, tostarp no Latvijas. Nebūtu šāda „bezvīzu” režīma, droši vien daudzi neizlemtu atskriet tikai uz vienu vai divām spēlēm. Vietējās opozīcijas organizācijas gan bija mēģinājušas panākt, lai ar spēļu biļetēm valstī ieceļotu arī tie Eiropas politiķi, kuriem citādi tas ir liegts. Jāsaka gan, ka baltkrievu drošības dienesti vairākus šādus politiķus tomēr valstī neielaida.

Ja runā par drošībniekiem Minskas ielās – to bija izteikti maz, tie pārvietojās nelielās grupās un bija ļoti pieklājīgi un izpalīdzīgi (ne velti vēl pirms gada viņiem tika izdota sarunvalodas vārdnīca, lai mācās tūristiem skaidrot, kur alu nopirkt). Tas viss, protams, tikai no pirmā acu uzmetiena. Personīgi man katra OMOH patruļa uzdzina tādu piesardzīgu nepatiku, netālu no fanu zonas izvietotie „avtozaki” (īslaicīgās aizturēšanas automašīnas) atsauca „patīkamas” atmiņas, nemaz jau nerunājot par vienmēr modrajiem „cilvēkiem civilajā apģērbā”. Pieļauju, ka daudzi nemaz nepamanīja biežo visu līdzjutēju filmēšanu, kaut vai pie ieejas arēnā vai caurlaižu punktos. Var jau teikt, ka tas drošības apstākļu dēļ.

Runājot par modrumu, veicām eksperimentu. Baltkrievu meitene Nadja pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles palūdza meitenei, kas krāso līdzjutējiem karodziņus uz sejas, uzkrāsot nevis sarkanbaltsarkano karogu, bet gan balti sarkani balto – aizliegto bijušās Baltkrievijas Tautas republikas karogu.  Cauri pirmajam kontrolpostenim izkļuvām cauri bez problēmām, maskējot karogu ar matiem, taču jau dažus metrus tālāk pienāca „modrais” apsargs, kurš painteresējās, kas tad tas uz vaiga tāds? Lūdz iziet no teritorijas, nodzēst karodziņu un atgriezties, ja vēlamies. Ja karogu nodzēst nevēlamies, diezgan atklātā tekstā tika pateikts, ka „Būs jāiet aprunāties”. Nadja, kā Polijā studējusi un dzīvojusi, nodzēsa tikai vienu no baltajām līnijām, tādējādi paliekot ar poļu karogu. Sīkums 2x3 cm lielumā, bet cik daudz tomēr nepieciešamības gadījumā var nozīmēt!

Nu, bet ko tur daudz par politiku. Labāk jāpastāsta par jautrākām lietām.

Par alu: Kā jau daudzi noteikti zina, uz Pasaules čempionāta laiku vismaz Minskā ir aizliegta ārvalstīs ražotu alus šķirņu tirdzniecība (izņemot atsevišķas Krievijas šķirnes, kuras arī ražo Baltkrievijā). Kā teica Aleksandrs Lukašenko – lai pierod pie baltkrievu alus. Tāpat prezidents pieprasījis nepieļaut alus cenu celšanos pēdējo dienu laikā. Nu, jāsaka gan, ka Latvijas izlases pēdējās spēles dienā fanu zonā vienā no tirdzniecības vietām alus cena netīšām tā kā bija pacēlusies no 25000 uz 30000 rubļiem. Arī Minskas arēnā alu varēja pirkt ārpus rindas „No bez zdači” (bez atlikuma). (Starp citu blakus esošās bodēs cenas arī varēja atšķirties – nedaudz.. pa kādu tūkstoti)

Par studentiem: Kāpēc es pieminu studentus? Tāpēc, ka tieši daudzajiem mācību gada beigās uz laiku no kopmītnēm izliktajiem studentiem ārvalstu līdzjutējiem ir jāpasaka paldies par lieliskajiem dzīvošanas apstākļiem fanu pilsētiņā (Nu, vismaz IIHF vadība šādu risinājumu atzinusi par lielisku). Iespējams, ka uz daudzām spēlēm būtu varējuši nokļūt arī daudz vairāk ārvalstu līdzjutēji, taču tieši studenti (arī mācībspēki) un valsts uzņēmumu darbinieki, iespējams kā kompensāciju, saņēma biļetes uz daudzām spēlēm. Sak’, galvenais, lai tribīnes pilnas! (Pēc manā rīcībā esošās informācijas, daudzi šādu biļešu „ieguvēji” vienkārši esot atteikušies uz spēlēm iet)

Par sabiedrisko transportu: Jāsaka, ka pēdējo trīs gadu laikā ir kārtējais ievērojamais progress. Vienota elektroniska braukšanas karte (tāpat kā mūsu e-talons), lēti, izdevīgi, ātri. Nu, uz un no arēnu braucot, faktiski pat bezmaksas sabiedriskais transports! Taču smaidu ne tikai man, bet arī pašiem baltkrieviem izraisa pirms-čempionāta jaunievedums – pieturu nosaukumu paziņošana angļu valodā, kā arī mēģinājumi pieturu nosaukumus „angliskot”.

Kā pastāstīja paziņas, faktiski tie pieturu nosaukumi, kuri redzami Minskas metro pašlaik, ir aptuveni ceturtais piedāvātais variants. Iepriekšējie esot bijuši tik šausmīgi, ka tos vairākkārt pārtaisījuši. Man gan joprojām ir grūti saprast, vai tiešām krievu valodu nezinošs ārzemnieks angļu burtu „Y” izrunās kā.. Jā, pareizi, krievu cieto „Ы”? Tur bija vēl visādi dīvaini simboli, kas manuprāt angliski runājošam cilvēkam nebūtu izlasāmi. Nu, čehiem, poļiem vai latviešiem problēmu ar mīkstinājuma zīmēm nav.

Smējos, smējos, līdz uzzināju, ka patiesībā Tas nemaz nav smieklīgi. Izrādās, šī ir Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas apstiprinātā baltkrievu latīņu rakstība. Jāsaka gan, ka, izņemot Minskas metro, latīņu rakstība Baltkrievijā īpaši izplatīta nav un līdz brīdim, kamēr to nesāks mācīt skolās, visticamāk, plašāka pielietojuma tai nebūs.

Par Lukašenko un hokeju: Nevienam nav noslēpums, cik nozīmīgs Aleksandram Lukašenko ir hokejs. Un neviens, laikam, nešaubīsies, ka Pasaules hokeja čempionāts Minskā un veiksmīgs Baltkrievijas starts tajā Lukašenko bija ne mazāk svarīgs kā Putinam Soču olimpiāde. Pirms Latvijas un Baltkrievijas spēles plaši tika tiražēts Lukašenko uzsaukums hokejistiem – zaudēt nedrīkst, lai tautai nebūtu vilšanās.

Pašā Minskā ceļo vairāki joki par Lukašenko un čempionātu. Kā zināms, Baltkrievija pirmajā čempionāta spēlē ar 1:6 zaudēja ASV. Tautā runā, ka toreiz Lukašenko esot paziņojis, ka hokejisti turpmāku zaudējumu gadījumā ne tikai nesaņemšot prēmijas, bet viņiem atņemšot arī visu pārējo līdz šim sakrāto. Kā redzams, laikam šāda taktika nostrādāja.

Pēc citām ziņām, Lukašenko pat esot tiešā telefona līnija ar baltkrievu komandas ģērbtuvēm.

Par skumjām un smaidu: Nenoliedzami, pēc pēdējām trijām Latvijas izlases spēlēm gan mana, gan daudzu citu latviešu hokeja līdzjutēju sejas izteiksme noteikti bija gan bēdīga, gan vilšanās pilna. Pat autobusā vietējās meitenes mūs dēvēja par „Грустьяшки” (Manuprāt, tāds ļoti mīlīgs un līdzjūtības pilns skumju cilvēku apzīmējums!) Pēdējās spēles pēdējās minūtēs redzēju arī pat vairākas par Latvijas izlasi fanojošas un sirsnīgi raudošas baltkrievu meitenes. Un abās situācijās baltkrievi mierināja latviešus un latvieši baltkrievus.

Bet noslēgumā gribētu pastāstīt par kādu autobusā pēc Latvijas un Baltkrievijas spēles dzirdētu sarunu, kas, manuprāt, pilnībā raksturo šī čempionāta atmosfēru.

Sarunājās divas meitenes... Vienai ap pleciem Baltkrievijas, otrai Krievijas karogs... Vienai ap roku – Dinamo Rīga aproce.

Meitene saka draudzenei: Jā, ja Lauris (vārds mainīts!) nebūtu vakar aizbraucis, par šodienas spēli noteikti būtu divējādas emocijas.... ;)

Arī man tāpat... Par šo čempionātu tādas diezgan divējādas emocijas....   

  

Ukraina. Krima. Simferopole 3. diena

 

Tatāri. Krievi . Kontrasti. Pārdomas

    Teikšu atklāti, iepriekšējo dienu slavas dziesmas „zaļajiem vīrieņiem” – miera uzturētājiem Simferopolē  mani nedaudz šķebina. Tāpēc arī vakarā saņemtā ziņa, ka kara bāzu blokāde vietām atcelta un notiek spēku atvilkšana no pozīcijām radīja tādu nelielu cerību, ka varbūt šeit viss beigsies vēl ātrāk, nekā visi domājuši… Bet no rīta saņemtais apstiprinājums tam, ka viss notiek pavisam pretēji , protams, nozīmēja tikai to, ka darbs turpināsies pilnā sparā. Arī no rīta neviens nevarēja prognozēt, ka diena izvērtīsies tieši šāda.

Krimas tatāri.

     Šīs dienas galvenais mērķis bija skaidrs.Tā kā iepriekšējā vakarā Latvijas un Lietuvas vēstnieki ar daļu no mūsu brigādes jau bija aizceļojuši uz Sevastopoli, tika bloķēti un runātajā kara bāzē neiekļuva (Var apskatīt šeit), Sevastopole vairs nebija mūsu galvenais galamērķis. Izlēmām, ka jādodas uz Bahčisarajas pilsētu un ir jātiekas un jārunā ar Krimas pamatiedzīvotājiem – Krimas tatāriem, kuru pēc pagājušajā gadsimtā veiktajām izsūtīšanām un citām represijām vienubrīd šeit nebija atlicis vairs neviena!

   

 Pirmā tikšanās ar tatāriem notiek ceļmalas tirdziņā, kur tiek tirgoti dažādi mājas labumi – āboli, bumbieri, žavēti augļi, garšvielas, rieksti un konservēti dārzeņi un augļi. Kā saka, dari ko gribi, bet nepirkt īsti nevar! Protams, plānotie pāris āboli izvēršas tējas paciņā, šašliku garšvielās un kalnu rožu lapiņu ievārījuma burkā.  Un tirgoties viņi māk – sīknaudas, kā vienmēr, nav, tāpēc vai nu jāprasa draugiem pameklēt, vai arī jāpiekrīt kādam liekam ābolam vai bumbierim. Katrā gadījumā – visi laimīgi!

Tālāk jau ierodamies pie vietējā reģiona medžlisa (tautas sapulces) vadītāja Ahtema Čigoza, kurš stāsta savu viedokli par pašlaik Krimā notiekošo. Faktiski atbraucām šeit viena konkrēta iemesla dēļ. Tika saņemtas ziņas, ka pirms dažām dienām nezinām icilvēki ir uzvilkuši krustus uz vietējo tatāru mājām. Gluži kā kara laikā atzīmējot mājas, kurās dzīvo ebreji, vai viduslaikos mēģinot ķert raganas.

Mūsu tikšanās laikā saņemam arī ziņas par Krimas autonomās republikas jaunās valdības lēmumu pievienoties Krievijai. Ahmets Čigozs tiešām valdījās, lai neteiktu rupjus vārdus.. Šizofrēniķi un galvu saspiedušie bija maigākie apzīmējumi šīm personām gan Krimā, gan Krievijā.  

Diezgan strauji tika pieņemts lēmums doties uz vietējo mošeju,kuras tuvumā jau bija pulcējušies vairāki simti vīru. Pirmais iespaids? Nevajag būt ekspertam, lai redzētu, ka šie cilvēki no vienas puses ir drūmi, no otras – saspringuma un pat naida pilni. Viņi ir gan neziņā par visas Krimas nākotni, gan par savu drošību. Cauru diennanakti ielās patrulējot vietējo pašaizsardzības grupas, cenšoties novērst jaunas provokācijas. Brīžiem rodas sajūta – ja sāksies reāls konflikts ar šiem cilvēkiem, sekas būs skarbas un pretošanās būs ilga. Kā pastāsta viens no jauniešiem – viņam zaudēt nav ko! Ja vēl varētu uz ārzemēm izvest sievas un bērnus, viņi atgrieztos un savu zemi aizstāvētu.  Varbūt Latvija un citas Eiropas Valstis var palīdzēt? To man prasīja vairāki jaunieši…

Taču tās ir tikai saprotamas emocijas. Bet mani visvairāk pārsteidza šī te viņu iekšējā pašorganizācija – tas, ko pasaka vietējā Medžlisa vadītājs, tiek izpildīts. Šoreiz galvenā prasība – nepieļaut asins izliešanu un neiesaistīties konfliktos. Nākamais rīkojums var tikt pieņemts pēc stundas vai divām… Un tad līderi brauks atkal un skaidros atkal, un vīri izpildīs atkal. 

      Starp citu, gandrīz vai Dieva vietā Krimas tatāriem ir viņu lielākā autoritāte – visas Krimas autonomijas Krimas tatāru Medžlisa vadītājs Refats Čubarovs. Gribetos teikt, ka tieši pateicoties viņam, situācija ir tik mierīga, cik tā ir. Tieši viņas brīdī, kad pie vietējāparlamenta ēkas sāka izcelties sadursmes starp tatāriem un prokrieviski noskaņotajiem iedzīvotājiem, bija pavēlējis – ejiet visi mājās! Un,kad aiziesiet mājās – ejiet ciemos pie kaimiņiem, runājiet un saglabājiet mieru. Simferopoles centrā tatāru faktiski šajās dienās nav… Pavēle tiek pildīta.

Nezinātājiem jāatgādina, ka Refats Čubarovs savulaik ir deviņus gadus strādājis un dzīvojis arī Latvijā un bijis Tautas Frontes deputāts Rīgas pilsētas padomē. Kad par to vietējiem iedzīvotājiem paziņo mūsu vēstniece Argita Daudze, paužot dziļu cieņu Čubarova kungam, tas tiek sagaidīts ar skaļiem aplausiem. (Intervija ar R. Čubarvu atrodama Latvijas radio arhīvā un skanēja 07.03. pēc 8:15 no rīta LR1)

   Dodoties prom, sarokojamies jau ar daudziem sanākušajiem un ir tāda sajūta, ka uz Tevi skatās kā uz draugu…

Самооборонцы. (Pašaizsardzība)

     Cik laipni un atsaucīgi mūs sagaidīja Krimas tatāri, tik pilnīgipretējas emocijas guvu tikai dažus kilometrus tālāk, kurš šosejas malā izvietojušies tā dēvētās Krimas pašaizsardzības vienības vīri. Pirmkārt jau, uzzinot, ka esam latvieši, uzreiz dzirdam tekstu: „О, наши враги приехали!” (Mūsu ienaidnieki atbraukuši) Nav jau pirmā reize, kad tiekam apsūdzēti kaut kādās dīvainās darbībās, atbalstot (arī apmācot, trenējot un finansējot) tos trakos „zapadencus” (tā tiek apzīmēti Ukrainas rietumu reģionu iedzīvotāji) un „maidanutos” (nievājošs Maidana dalībnieku apzimējums), kas tagad Kijevu izpostījuši un valsti līdz krīzei noveduši

     Bet tās atkal ir tikai pirmā brīža emocijas. Tālāk jau izvirzās arī runātājs, kurš esot vietējās vienības „zampoļits”. Stāsta, ka vienībā esot 100 cilvēki – bijuši karavīri un karsto punktu dalībnieki, kas aizstāv savu Krimu. Ar neapbruņotu aci gan redzams (un dzirdams), ka daži no šiem vīriem nebūt nav vietējie. Ir ļoti daudz runu par to, ka šeit ir ieradušies daudzi no Krievijas „ievestie” aktīvisti. Pašaizsardziba, gan šādus cilvēkus neesot redzējusi (un sejā pavīd tāds dīvains smaids… ) Paši gan viņi neko tādu nezinot, vienlaicīgi paužot pateicību par Maidana patiesās- neofašistiskās sejas atklāšanu.

     Kārtējo reizi tiekam apsūdzēti par to, ka ārvalstu žurnālisti Krimā ir neobjektīvi. Esot te pirms pāris dienām bijis viens holandietis, kurš filmējis tikai to, ko viņam vajag, citus viedokļus vienkārši ignorējot.

Šeit nelielai atkāpei:

Apmeklējot Krimas ministru padomi un gaidot preses konferences sākumu, netīšām noklausījāmies divu krievu žurnālistu sarunu. Proti, pēc materiāla sagatavošanas redaktors esot zvanījis un saruna esot bijusi aptuveni šāda:

„Klau, a tu kurā pusē īsti esi? Viņējā vai mūsējā?”

„protams, ka mūsējā…”

„Bet pēc tava gabala to nevar pateikt, tāpēc aizej un izlabo to un to vietu…”

Rezultatā žurnālisti esot vienkārši piegājuši kādam nepazīstamam cilvēkam un paprasījuši – vari ierunāt mums šādu tekstu? Varu! Ok, viss darīts, materiāls gatavs un redaktors laimīgs!

"Uzvaras svētki"

" 

Laikam tieši ar šādiem vārdiem gribētos aprakstīt to, ko vakar redzēju pie Krimas augstākās Radas ēkas, kur bija sapulcējušies vēsturiskās taisnības uzvaras atbalstītāji, kuri pauda savu milzīgo prieku un gandarījumu par pievienošanos Krievijai. Kara dziesmas, Krievijas karogi, Padomju Savienības karogi, Georga lentītes, izrotāts Otrā pasaules kara tanks (piemineklis) un tas viss – lepnā atbraukušo (atvesto) Donas kazaku uzraudzībā.

Aptaujāto cilvēku viedoklis – vēsturiskā taisnība ir uzvarējusi, mēs tagad būsim brīvi, Krievija mums palīdzēs un aizstāvēs, dzīvosim mierā un saticībā, lai tiem Kijevas fašistiem nekas neizdodas un šiem „banderoviešiem” mēs nepadosimies. Ka jau pirmajā vakarā brīdināja kolēģis Jurijs no Baltkrievijas, tikko tu uzdod jautājumu vienam garām gājējam, klāt būs vēl viens vai divi, kuriem noteikti būs jāpauž arī savs viedokli un jums būs jau minidemonstrācija.  Tieši tā tas notiek.   

Un paliek tā nedaudz šķērmi… Par ko?

Par to, ka tas ir prasts teātris. Prasts un nemākulīgi organizēts teātris, kura aktieri to vien dara, kā maina dislokācijas vietu, atrodot nākamo naivo ārvalstu žurnālistu. Šeit viss tiek darīts tā, lai atspēkotu visu presē (Nu, protams, „zapadencu”un fašistisko rietumnieku presē)  rakstīto – ir demonstratīvi jārāda žurnālistiem čeki par šeit stāvošajiem kazakiem atnestā ēdiena pirkšanu (lai nesaka, ka mums te kāds par kaut ko ir samaksājis – mēs paši visu), ir jāpievērš milzīga uzmanība vienam dīvainam provokatoram, lai nodemonstrētu kā vietējā pašaizsardzība tiek galā ar provokatoriem ( šī scēna ilga aptuveni pusotru minūti, pēc kuras „provokators” draudzīgi runājās ar miličiem), ir jāstāsta par pilsētā sirojošajiem nezināmajiem jauniešiem, kas faktiski paši sevi piekauj, lai pēc tam vainu uzveltu citiem…  

Un ziniet, kas mani visvairāk kaitina? Tas, ka man nepārstājot ir jāskaidro, kāpēc mēs latviešu tur pie sevis krievus apspiežam, sitam, nedodam viņiem tiesības. Es sajūtos bezspēcīgs, jo pretargumentu šiem nozombētajiem cilvēkiem man vienkārši nav. Un principā ar bažām jau skatos uz 9. Maiju, kad atkal būs jābrauc gar Uzvaras pieminekli, kur šis līdzīgais scenārijs atkārtosies tikai daudz lielākā apjomā!

Noslēgums

Es ļoti augstu novērtēju Latvijas vēstnieces Argitas Daudzes un Lietuvas vēstnieka Petras Vaitekunas darbību šeit Krimā. Vismaz Krimas tatāri uz Eiropu un Rietumiem skatās kā uz lielu cerību un vienīgo glābiņu. Es apzinos, ka mūsu diplomāti šeit darbojas ar tādu kā misionāru apziņu un ideju. Taču šeit redzētais tikai arvien biežāk atsauc atmiņā veco krievu teicienu „Неучите нас житЬ - лучше помогите денЬгами!” (nemāciet mums dzīvot, labāk palīdziet ar naudu!) 

No otras puses, par ko liecina fakts, ka ANO ģenerālsekretāra sūtni var ielenkt un piespiest izbraukt no Krimas, bet EDSO militāro novērotāju autobusu vienkārši apgriezt riņķī un Krimā neielaist, vienlaicīgi šeit ļaujot bez pārbaudēm ienākt simtiem kamuflāžā tērptu kazaku? Nemaz jau nerunājot par Krievijas armijas klātbūtni… Pec Refata Čubarova teiktā: krievu karavīru šeit ir jau vairāk nekā 20 tūkstoši…

Ja gribat labāk saprast, vietējo iedzīvotāju attieksmi pret Rietumiem un jauno Kijevas valdību, noskatieties šo Kijevas žurnālistu materiālu šeit, vai arī ĻOTI iesaku - noklausieties šo dziesmiņu,kas sarakstīta skaistā cietumnieku šansona stilā (atvainojs, ka sākums norauts)

https://soundcloud.com/ugis-libietis/dziesma-par-rietumiem-un 

P.S. Vienā no saviem iepriekšējiem materiāliem ziņoju, ka manā viesnīcā, blakus numuriņā ir ievākušies vairāki vīri, kas arī staigā maskēšanās tērpā. Uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists, viens no viņiem uzreiz paziņoja, ka esot ieradies no maidana. Viņš gan ātri tika apklusināts un aizraidīts istabā, bet mūsu draudzīgā saruna pārgāja tikai sporta plaknē. Tagad es zinu – šie cilvēki nav nekādi provokatori, bet gan no Krievijas atbraukušie kazaki…

Ukraina.Krima. 1 diena.

Ukraina 1. diena

Kijeva, Bogdana, Jura, Simferopole, jeb kā berkutietis uzvaru pad**sa

 

Ja jāsaka atklāti, tad doties uz nemierīgu valsti ar nemierīgiem notikumiem nav nemaz tik patīkami. Nu, vismaz man tā nebija, pieņemot lēmumu tomēr doties uz Simferopoli, Ukrainā, kur pēdējo dienu laikā risinājušies dažādi visai pretrunīgi vērtēti notikumi. Jāatzīstas, ka vēl pavisam nesen ne man, ne kādam citam nelikās, ka Krima varētu kļūt par tādu kā pasaules karsto punktu.

No vienas puses – Krievija un Ukraina taču ir brāļu valstis un šeit dzīvo brālīgās tautas. Taču nē! Pēdējo mēnešu notikumi (galvenokārt Krimā) ir apgriezuši vietējo pasauli kājām gaisā… Nu, vismaz no ārpuses tā izliekas. 

Bet sākšu ar pavisam ko citu.

Maidans Kijevā.

 

 Tieši tas bija mūsu pirmais pieturas punkts šī brauciena laikā. Atklātisakot, joprojām jūtos diezgan neērti savu kolēģu Olgas un Alekseja priekšā par to, ka uz Kijevu pirmie tika nosūtīti viņi, turklāt tieši pašā skarbākajā laikā. 

Tiekoties ar kolēģi Bogdanu Kostjuku no Radio Svoboda uzzinu par to, kāda ir bijusi patiesā situācija Kijevas centrā pašā karstākajā brīdī. Un ar vārdu "karsts" noteikti domāju ne tikai straujo notikumu attīstību, bet arī degošās riepas. Lai arī maidans pašlaik ir ārkārtīgi sakopts, tīrs un cilvēku ziņā salīdzinoši ļoti mazapdzīvots (kā saka Bogdana, šī tagad vairāk līdzinās militārai nometnei),degošo riepu atstātās sekas joprojām ir manāmas un brīžiem rodas sajūta, ka dedzis ir vēl tikai vakar. Lai arī ielas tiesām ir tīras, teltīs kuras krāsniņas, gaiss smaržo pēc degošas malkas… ielas joprojām daudzviet ir melnas… un tas viss, pateicoties degošajām riepām. 

Bogdana īstenībā ir ļoti interesants cilvēks. Pirmkārt – cilvēks enciklopēdija/telefongrāmata – viņai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā un paparasīt kādu telefona numuru vai informāciju par kādu personu. Tāda sajūta, ka viņa šeit pazīst visus un par visiem zina visu. 

Radio Svoboda birojs atrodas pašā maidanā, uz Kreščatika. Faktiski visu notikumu epicentrā. Un ir tikai loģiski, ka arī pati Bogdana visur ir bijusi klāt un visu piedzīvojusi (Šeit jāpiemin, ka viņa arī dzīvo maidana tuvumā). Viņa ar lielu degsmi stāsta, kā ir pirktas bruņuvestes (pat visi peintbola interneta veikali esot bijuši izpirkti), par to, kā šī mazā ap 55 kilogramiem smagā sievietīte ir vilkusi ārā un pārsējusi daudz smagākus vīrus, kā ir mobilizējusies un pašorganizējusies (tas kijeviešiem esot jau atstrādāts) tauta, kā visi ir palīdzējuši utt. Tur varētu uztaisīt veselu kinofilmu, un es ticu, ka kāds to arī izdarīs. 

Bogdana mūs ved pa Kijevas notikumu/pretošanās galvenajām vietām. Te ir barikādes (kuras faktiski ir visur), te nodegusī arodbiedrību māja (kurā Alfas kaujinieki esot iebrukuši, nogalinājuši ievainotos un pēc tam aizdedzinājuši, lai izskatītos pēc provokācijas), te ir katoļu baznīca, pareizticīgo katedrāle un improvizēts piemineklis „Debesu simtniekam”. Tas ir no pagalēm, riepām, ķiverēm, žurnālistu vestēm, ikonām un svecēm veidots piemineklis Mihailova klostera teritorijā, kur sadursmju ar Berkutu laikā patvērumu guva ne tikai daudzu studenti un ievainotie, bet kur savu pēdejo elpas vilcienu izdarīja arī daudzi no cietušajiem aktīvistiem. Puķes pilsētā viņiem nes vēl šodien…. 

Kā stāsta Bogdana, viņa joprojām nesaprot, kā tajās dažās janvāra dienās maidans nostāvēja. Šeit esot bijušas gan večiņas un večuki, gan glamūrīgas dāmītes, kas, novelkot savus greznos kažokus ir rušinājušas ārā bruģakmeņus, te esot bijušas grūtnieces ar ratiņiem, kuras pusstundu bijis jārunā, lai nelien zem lodēm, te ir bijušas bāru īpašnieces, kas lējušas laukā dārgus dzērienus, lai būtu pudeles Molotova kokteiļiem, Nemaz jau nerunājot par futbola klubu ultrām, kas tagad ir pasludinājušas pamieru, lai kopā cīnītos par Ukrainu. Un daudzi, daudzi citi – ukraiņi, krievi, ebreji, tatāri… Žurnālisti, mediķi, studenti, pensionāri, aktīvisti…  Kā saka Bogdana, ja mēs toreiz nostāvējām, tad mums ir jāuzvar!

Laikam vissmieklīgākais stāsts ir par Kanādas vēstniecību. Proti, kad kanādieši izlēma no vēstniecības aizbraukt, ēkā esot ievākušies berkutieši. Taču arī viņiem, saskaroties ar aktīvistu ofensīvu, ir nācies ēku pamest. Tad to ir ieņēmuši maidanieši. Bet pēkšņi, no tualetes esot iznācis kāds aizkavējies „Berkuta” kareivis, kurš savu kolēģu vietā ir sastapies ar saviem pretiniekiem. Viņš esot sagaidīts ar tekstu :  „Ну мужик, ти про**ал победу!” (Nu, vecais! Tu pad**i uzvaru). Puisis esot gan nedaudz apjucis, gan nedaudz pa galvu dabūjis, bet atlaists bez problēmām.

Tā tāda neliela atkāpīte!

Gadījās mums arī nokļūt uz radikālā „Labējā sektora” preses konferenci. Tā viena lieta, kas iet cauri visam – Labējais sektors nav tikai ukraiņi.. Tie ir arī krievvalodīgie un ne tikai. Arī visus uzbrukumus uz Gruševska ielas un citur esot vadījis kāds krievs no Jaltas. Taču galvenais uzsaukums ir viens – mēs ar Putinu Krievijā karot netaisāmies, jo mēs ar viņu karosim Krievijā. Kā apgalvo labējie, jau tagad Krievijas iekšienē tiekot organizētas nacionālistu grupas, kuras ir gatavas kļūt par piekto kolonnu, lai asiņaino Putina režīmu beidzot sakautu un sagrautu no iekšienes. Un, kā mums teica viens no grupējuma pārstāvjiem, nepaies nemaz ne tik ilgs laiks, kad virs kremļa plīvos… Sarkani melnais (radikāļu) karogs.

Tālāk jau mūsu ceļš ved uz Simferopoli. Krimu, kur notiek tie lielākie nemieri. Lai arī jau rīta pusē saņēmām ziņas par Krievijas izsludināto militāro mācību beigām un spēku atgriešanos bāzēs, mieru neliek tā atruna, ka viss šis īsti neattiecoties uz Krimu. 

Jāsaka, ka mūsu lidojumu varētu nosaukt par īstu žurnālistu reisu. Katram trešajam kamera, statīvs vai vienkārši „ārzemnieciskā” valoda. Satiekamies ar Juriju no Minskas, kurš strādā Associated Press vārdā un kurš šeit viesojies jau pirms dažām dienām. Uzzinām dažas nianses par to, kā vajag vai nevajag uzvesties, kā atbildēt vai neatbildēt uz jautājumiem, kur akreditēties, kur kas notiks, ar ko runāt utt. Uzzinot, ka esam latvieši, tiekam sveicināti latviski un mums tiek pastāstīts, ka arī vietējā tatāru līdera sieva esot latviete (Ingrīda), tāpēc varētu sanākt kāds potenciāli interesants gabals. 

Pazīšanās ar Juru izrādās gana noderīga jau tūlīt pie izejas no lidostas. Protams, kamēr meklējam viņa sarunāto, izsaukto bet neatbraukušo taksometru, Ģirts (Straustiņš) izmanto iespējas piefilmēt apkārtnes skatus. Tas gan piesaista vietējo apsargu uzmanību. Pie mums pienāk vairāki vīri, kas stādās priekšā kā vietējā „opolčeņje” (nezinu pat kā iztulkto) pārstāvji un kas vēlas uzzināt, kas mēs, no kurienes mēs un vai vispār mūs laist uz pilsētu. Jura  nodemonstrē izcilas žurnālista (lasīt – vietējo likumu pazinēja) īpašības, atsakoties līdz galam stādīties prieksā, norādot uz savu akreditāciju, paziņojot (lasīt – drusku samuldot) par uzaicinājumu apmeklēt vietējās valdības sēdi utt… Pēc ilgas telefonsarunas ar kādu Sergeju (ja nemaldos), tiekam atzītipar labiem esam, lai tiktu palaisti cauri. Jo galvenais, lai neesam kaut kādi „maidanutije”, kas atbrauc un, draudot ar banānu, cenšas kaut ko uz kaut ko izprovocēt. Sak, galvenais, veči, pastāstiet, ka mēs te negribam provokācijas un  gribam mieru . Īsāk sakot – Paldies, Jura! 

Jā,arī naksnīgajā Simferopolē uz ielām stāv zaldātiņi neatpazīstamajās formās un ar automātiem… Bet tas varbūt tikai naktī… Dienas gaismā jau redzēsim labāk!