sestdiena, 2010. gada 18. decembris

Baltkrievija. 4. diena.

Jeb: pavisam citas ielas, Miļinkēvičs un īsa pamācība mīlēšanā

Nu, kā jau biju cerējis, šī diena bija nedaudz interesantāka, nekā iepriekšējā.
Plāns celties 8-ņos īsti nenostrādāja, jo, vadoties pēc iekšējā pulksteņa bez modinātāja pamodos jau 6:47… Lēmums aizvērt pēc tam uz brītiņu acis izvērtās par nomiedzi līdz pat 8:45…
Jau iepriekšējā raksta beigās minēju, ka kāds man naktī zvanīja. Tas man saslēdzās kopā ar sapni, ka man ir zvanījis kāds opozīcijas aktīvists, ka man viņš jāmēģina satikt. Tad vēl sapņoju kaut ko mistisku par kaut kādu draugu sarīkotu izdzīvošanas maratonu, trijām pūcēm, kas saplosījušas ceturto, salmos nomestu cigareti, kas noveda pie tā, ka uz salmiem vēlāk gulošās lauvas pelnos izkasīja dzīvu, bet tādu sodrējiem notraipītu Upīti un vēl divus cilvēkus.. Nu, vienu vārdu sakot, kārtējie mani murdziņi!

Pēc visa šī nācās vien atgriezties realitātē. Sauc plānajiem aizkariem izskatījās, ka ārā viss kā iepriekš. Tauta kūņojās, auto braukā… Arī ziņu lapās nekādu sensāciju īpaši nebija. Ja nu vienīgi tas, ka iepriekšējā vakarā pirms manas došanās uz restorānu vienā no manas metro līnijas stacijām esot atrasts pamests sainis un sapieru dēļ stacija ir bijusi slēgta uz stundu, radot baigos sastrēgumus.
Tuvojās jau laiks, kad bija jādodas uz interviju ar Aleksandru Miļinkēviču. Īsti nevarēju saprast, kā ģērbties, jo cilvēks tomēr ļoti pat zināms. Ko prasīt izdomāju diezgan ātri un devos ceļā…
Izejot no viesnīcas sapratu, ka šoreiz laikam atkal drusku esmu nošāvis šķērsām ar apģērbu. Jaku ar kapuci tomēr vajadzēja vilkt, jo ārā diezgan pamatīgi sniga. Līdz ar to ne viesnīcas priekša vairs bija tik tīra, ne ielas un trotuāri. Sniga tā, ka neviens dienests laikam īsti netika galā.
Taču tas īpaši netraucēja. Aptuveni pusstunda ceļā un atkal esmu tajā pašā vietā, kur tieši 24 stundas atpakaļ. Tā pati iela, tikai blakus māja… pie sevis nodomāju – riktīgais opozīcijas rajons!
Atkal kārtējais konsperatīvais dzīvoklis… Mani sagaidīja pats Miļinkēviča kungs, kurš izrādījās patiesībā loti vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Piedāvāja man tēju un ļoooti atvainojās par to, ka neesot cukura. Redz, vakar vakarā esot bijis seminārs jauniešiem par vēlēšanu novērošanu, bijuši daudzi žurnālisti un visu cukuru izēduši.
Lieki laiku netērējot, ķērāmies pie sarunas. Patiešām interesanti klausīties par to, kāpēc opozīcija nav vienota, kādas ir katra kandidāta ambīcijas, kāds ir pats Lukašenko, uz kurieni virzās Baltkrievija, ko varētu darīt Latvija, lai palīdzētu. Izrādās viņiem šausmīgi trūkst finansiālo līdzekļu, jo vietējais bizness palīdzēt nevar – tiklīdz kāds atbalsta pat pilsoniskas aktivitātes, bizness tiekot iznīcināts! No latvijas puses morālais atbalsts esot, taču tāpat kā pārējā Eiropā atbalsts kļūstot arvien mazāks. Visticamāk, tas krīzes un pašu iekšējo problēmu dēļ! (Šo sarunu varēs noklausīties LR1 arhīvā – skanēšanas laiks 19. decembrī apmēram 8:15. iesaku! Pašam patika)
Intervijas beigās Miļinkēviča kungs vēlreiz pateicās, ka esmu pie viņa ieradies un vēlreiz atvainojās par to, ka tēja bija bez cukura!

Jau out of record parunājāmies par to, kā viņam tikko gājis Briselē, kur visi it kā esot klausījušies par situāciju Baltkrievijā, bet nekādas dzirkstelītes acīs vairs nevienam neesot… Aš žēl sametās…
Pajautāju, vai gadījienā kaut kur tuvumā nav kāds vēlēšanu iecirknis, kurā varētu apskatīties, kā notiek iepriekšējā balsošana. Pats gan Miļinkēvičs nezinot, kur tas varētu būt, bet viņa palīgs gan varot sniegt šādu info. Izrādījās, ka tieši šādu pašu jautājumu pašlaik viņam uzdeva puisis no Polijas radio Saša. Nu, viņš gan vēlāk izrādījās baltkrievs, kurš strādā Polijas radio baltkrievu nodaļā, dzīvo Varšavā, kur tikko pabeidzis studēt politoloģiju. Tā kā viņam žurnālista akreditācijas vēlēšanām nebija (tikai vietējā), bet man bija (ārlietu ministrijas izsniegtā) nolēmām doties uz vienu no „ tipa problemātiskajiem” iecirkņiem. Dabūjām telefona numurus četriem neatkarīgajiem opozīcijas novērotājiem, kas it kā šajā iecirknī esot darbojušies un pārkāpumus manījuši.

Vēl pirms projām iešanas safotografējāmies ar Miļinkēviču. Vīram tiešām labs rokasspiediens! Saša solīja vēlāk bildes atsūtīt…

Devāmies ceļā…

Atklāti sakot, nevienam no mums tādas pilnīgas saprašanas par to, kur tad īsti tas iecirknis atrodas, nebija. Taču aptuvena nojausma bija – otrā pilsētas galā, vēl tālāk aiz manas viesnīcas. Vēl pirms nokļūšanas metro uz ielas sastapām „vesna” šefu Alesju Bialiatsky, kurš smaidīdams sasveicinājās kā ar veciem draugiem un aizrādīja, lai velkot cepuri galvā… man jau likās, ka tomēr tik traki nav!

Metro, pārbrauciens līdz pašai otras līnijas gala stacijai Kamennaja Gorka (vai gora?)

Izejot ārā, zem kājām sniega jau diezgan vairāk, uz ielām arī sāk parādīties putra… štrunts par manu cepuri, jo man labi zābaki, a liela daļa no baltkrieviem vēl staigā kaut kādās vasaras kurpītēs. Laikam pieraduši pie tīrajām ielām… bet tomēr, apskatoties apkārt nākas secināt, ka es tiešām esmu gandrīz vai vienīgais bez cepures, turklāt vēl pliku pauri… Mjā, šeit bez cepures atļaujas staigāt tikai jaunas sievietes, lai nesabojātu frizūru!

Ejot pāri ielai Sašam teicu, ka dīvaini – tādi laika apstākļi, bet nevienas avārijas. Sak’, visi baigi mierīgi brauc.. un tā arī bija… nogājām kādu kilometru, lai nebūtu jābrauc ar tramvaju. Bērni slidinās pa kalniņiem kartona kastēs, sētnieki mēž māju priekšas (vienas mājas priekšā toč gāja uz goda raksta cienīgu kvalitāti – mūsējiem sētniekiem vajadzētu pamācīties!), kāda vecāka sieviete izvedusi pastaigāties trīs krančus, kas sasieti vienā pavadā. Ieķiķinājām – sak’, kamanu suņi ir, bet kamanas nospertas. Un tad sākās jautrība!

Pie pārejas kāda sieviete sauca savu raudošo dēlu, lai tas taču beidzot nākot uz priekšu, uz ko dēlēns skaļā raudošā bļāvienā atbildēja: „Я хочу чтобы папа мне купил пистолееееееееееееееет!” šis izmisuma pilnais bļāviens priekšvēlēšanu dienā izraisīja pamatīgus smieklus gan man, gan Sašam… kā arī pavisam netālu esošajam bērneļa tēvam!

Otrpus ielai trolejbusa pieturā divām kundzītēm, vienai ap 60, otrai vairāk, prasījām, kur īsti atrodas 157. skola, kurā ir iecirknis. Jaunākā nezināja, bet vecais tantuks izrādījās īsts atradums.
Izrādās viņas vecais ģeds tur esot gājis balsot, skola atrodoties vienu pieturu tālāk, aiz tā tur veikala, pagalmā. Pateicām laipni paldies! BET! Tantuks negaidot vērsās pie manis. Viņai esot man aizrādījums. Es prasīju, vai tas saistīts ar to, ka man nav cepures. JĀ! Un tālāko jau varētu mēģināt aprakstīt šādi:

„Nedrīkst šitā te ziemā staigāt bez cepures, sapūtīs, saaukstēsies, sazin kas būs ar galvu. Nedod Dievs, ka sanāks kā manam dēlam, kurš sasaldēja ausi, tad viņam taisīja galvu vaļā, tīrīja, lika iekšā plāksni utt. Jāģērbjās ir, jo, ja nu kāda tomēr gribēs tevī iemīlēties, tad iemīlēsies arī apģērbtā. Redz kā senos laikos cilvēki staigāja velteņos, pufaikās, galifē biksēs un ausainēs ar nolaistām ausīm un tāpat iemīlējās. Un nešķīrās, jo bija kauns šķirties. Dzīvoja visu dzīvi kopā un viens otru mīlēja. Kā viņas tēvs, kurš 1937. gadā (tad kad pašai viņai bijuši 6 gadi) mirdams prasīja mātei piedošanu par to, ja nu kaut ko dzīvē ir ne tā izdarījis. A māte pat visas dzīves laikā neesot dzirdējusi, ka viņš viņu par duru nosauktu. Tagad zina’, visi te dzīvo, kā viņu tur sauc, civilajā laulībā, sit viens otru un sauc par tādu un šitādu. Tā laikam tagad pieņemts, bet īsti labi jau tā nav! Un vispār, ja es tevi vēlreiz redzēšu ar pliku galvu, es tevi atcerēšos un tu man dabūsi!”

No vienas puses smīkņāju, no otras sapratu, ka šeit iebilst īsti nav ko. Apsolīju tantukam, ka noteikti ģērbšos siltāk. Pie sevis nodomāju, ka mana māte šīs kundzītes teikto par cepurīti būtu gatava man ietetovēt kaut vai uz pieres!

Nu, tas apmēram tā…
Tantuki norādīja, kurā trolejbusā jākāpj un pašas ar stutējās iekšā. Pēc vienas pieturas visi kāpām ārā. Uzreiz gandrīz nomaucos uz slidenā ceļa, Sašam tas pats atgadījās pēc sekundes. 80-mit gadīgais tantuks gan ļoti naski cilpoja uz ielas pusi, vēlreiz norādot, ka skola ir aiz šīs te bodes. Pārejot pāri ielai pametu acis uz otru ielas pusi un…. Tajā pašā brīdī, tajā pašā slidenajā vietā jauns VW ielikās aizmugurē trolejbusam un blakus kāds, to visu redzot, arī uzmeta kājas gaisā un bija horizontāli!
Pie sevis atkal domāju, ka nevajag man „karkaķ” par tām nelaimēm. Pirms dažām nedēļām jau izteicos darba kolēģiem, ka apnicis ziņot par ekonomiku un gribu mazu kariņu.. nākamajā dienā Korejas sāka apšaudīt viena otru…

Beidzot bijām nokļuvuši skolā, kas atrodas šausmīgi neglīta daudzstāvu māju rajona pšā centrā. Šādi rajoni Minskā esot ļoti daudzās vietās un visi principā ir vienādi. „Ļikteņa ironija, jeb vieglu garu”
Norādītajā skolā izrādījās veseli 3 iecirkņi. Mēģinājām atrast to vienu, kurā bija jābūt mūsu apsolītajiem novērotājiem.
Iecirknī Nr. 37. mūs laipni uzrunāja kundze vārdā Ludmila Mihailovna – vēlēšanu komisijas vadītāja. Sieviete ap gadiem 45, ārste. Pastāstīja, ka šeit viss notiekot atbilstoši likumam, parādīja, cik nobalsojuši, cik vēl jābalso, parādīja urnas (tiešām aizzīmogotas ar plastilīnu, kam pa vidu šnorīte)… Cilvēki nākot dažadi, arī vēlēšanu komisijā strādājot dažādi ļauži, gan no uzņēmēju, gan no uzņēmumu vidus, gan pensionāri, gan kreiso spēku pārstāvji, gan, gan, gan… Sak’, vienīgā problēma, ka komisijā 12 sievietes un 1 vīrietis – šim vienam pašam esot grūti pārnest galdus, lai iekārtotu lielāku balsošanas vietu īstajai vēlēšanu dienai. Protams, ka interesējāmies, kur tad ir neatkarīgie novērotāji. Jā, esot, taču kaut kur izgājuši un kad būs nezinot. Viņi gan esot parakstījuši aktus, ka nekādu pārkāpumu nav! Tad Ludmila Mihailovna piedāvāja mums kafiju, tēju vai cepumus, no kā laipnīgi atteicāmies. Jāstrādā tomēr!
Aprunājāmies arī ar novērotāju no organizācijas „Belaja Rusj” (Lukašenko atbalstītāji). Strādājot šeit ideoloģiskas pārliecības dēļ, visu skatoties, visu zinot, neko neesot redzējusi, aizzīmogošana notiekot kārtīgi utt. Nu, secinājums viens – gan Ludmila Mihailovna, gan novērotāja Irina laikam tomēr sniegtās instrukcijas ir iemācījušās no galvas tīri labi!

Atvadījāmies, mūs joprojām aicināja uz tēju, bet mēs devāmies intervēt vēlētājus un.. censties beidzot atrast tos „mūsu” novērotājus. Prasījām cilvēkiem, par ko tad balsoja un kāpēc pirms termiņa? Visi atbildēja – rīt jāstrādā un balsojām par Lukašenko! Tikai viena sieviete ap 35 izrādījās ļoti kolorīta: sak’, out of record varu jums pateikt, ka man vienkārši slinkums svētdienā iet balsot. šodien gan, gāju uz bodi, gāju uz turieni, ieraudzīju iecirkni, iegāju nobalsot. Kāpēc par Lukašenko – da pierasts pie viņa, pastāvīgums nozīmējot stabilitāti. Turklāt šamais tak tāds īsts brutāls vīrišķis. Sievietēm patīkot! Pēc tam, kad dēls piedzimis, viņa reitings sieviešu vidū vispār esot kāpis, jo, redz, tak atrodot laiku demogrāfisko situāciju uzlabot. Turklāt vēl tāds sportists un mākslinieks….
Abi ar Sašu apsmējāmies…

Pie iecirkņa ārpusē uzturējāmies vēl kādu brīdi – vai tad beidzot izdosies sazvanīt tos novērotājus un aprunāties? Viens neatbild, otrs būšot rīt, trešā arī šodien nebūšot, jo esot augstskolā, ceturtā ar šodien iecirknī nav bijusi un strādāšot rīt. Līdz ar to jautājums – kurš kuru čakarē? Bet tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas!

Lai arī Saša bija gaužām neapmierināts par to, ka būs jātaisa pro-Lukašenko gabals, man īsti vairs negribējās salt un teicu, ka jādodas uz viesnīcu. Kā nekā daudz darāmā. Atgādināju Sašam, lai atsūta bildes un savus kontaktus. Atvadījāmies…

Viņš kaut kur ar trolejbusu, es ar 15000 rubļu taksi uz viesnīcu… Sēžoties taksī, teicu taksistam, ka šitais sasistais VW joprojām te stāv.. un trolejbuss arī. Pirms stundas redzēju pašu avāriju… uz šo manu uzrunu saņēmu atbildi – kuš, šeit mašīnās par to nevajag runāt. Un vārdu „avārija” vispār nevajag pieminēt…. Īsti līdz galam nesapratu, bet tālāk klusēju…

Pirms atgriešanās viesnīcā nopirku šokolādi, kas bija ne tikai ar riekstiem, bet arī „Екстрамолочная”.. baigi sagribējās.
Viesnīcā daudz darba, daudz tulkošanas, daudz skaņu graizīšanas, daudz sūtīšanas, sāpes mugurā, nosēdēts dibens un nogurums…

Viss, eju gulēt!
Rīt – D-Day! Wish me good luck!

P.S. Sniega vētra aiz loga turpinās…
P.P.S. Saša neatsūtīja ne bildes, ne kontaktus! Polis (nu labi, baltkrievs) uzmeta arī šeit!

1 komentārs:

  1. jautri jums tur :D
    http://www.notepad.lv/raksts/8585/velesanas-baltkrievija---bloke-opozicijas-web-lapas/

    http://www.facebook.com/pages/charter97org/179425038749796?v=wall

    AtbildētDzēst