ASV - 1. diena

GATAVOŠANĀS

Līdz šim mana pieredze ar ārvalstu komandējumiem ir aprobežojusies tikai ar Eiropas valstīm, līdz ar to ASV vēlēšanu brauciena sagatavošana bija gan atšķirīga pieredze, gan izaicinājums.

Pirmkārt jau jāsaka, ka pēc bēdīgās pieredzes Polijā esmu sācis komandējumiem pieiet daudz nopietnāk. Tiešām, nevajag visu atstāt uz pēdējo brīdi – ne dokumentu kārtošanu, ne interviju sarunāšanu! Kā saka, mierīgāk pēc tam naktī gulēsi!

Nu tad īsumā par to, kā gāja…

Kā zināms, ar Amerikas Savienotajām Valstīm mums ir bezvīzu režīms.. Nu, vai kaut kas tam līdzīgs.

Protams, ka, sākot pētīt kas un kā, atklājās, ka žurnālistiem tomēr ir vajadzīgas īpašas vīzas. No alfabētiskā saraksta viedokļa – I vīza. Tā kā, kolēģi, nākotnē ņemiet to vērā!

Turpinājumā nedaudz aprakstīšu to, kā man gāja ar formalitāšu pildīšanu:

1. Jāaizpilda elektroniskais pieteikums vīzas iegūšanai. Daudz un dažādu jautājumu, sākot ar to, kas esmu un no kurienes, kā sauc manu sievu, vecākus un kur viņi dzīvo, un beidzot ar to, vai es ASV plānoju spiegot, rīkot sazvērestības vai terora aktus? Vai es esmu nodarbojies ar prostitūciju, vai man ir lipīgas slimības, vai es nodarbojos ar cilvēku tirdzniecību, vai mani radi LV to dara un vai to dara mani iespējamie paziņas iekš ASV? Nu, Kopumā lappuses 20 jāaizpilda….
2. Elektroniskajā anketā jānorāda kontaktpersona ASV… ar piebildi – ja Jums neviens paziņa ASV nav, tad norādiet kādu veikalu vai uzņēmumu, kuru savas vizītes laikā apmeklēsiet… Aha, iešu es te meklēt adreses un kontaktus kaut kādiem veikaliem! Šoreiz lūdzu palīdzību žurnālistei un ārlietu ekspertei Patrīcijai (Patricia De Gennaro) no ASV, kuru savulaik esmu intervējis un gatavojos intervēt arī šīs vizītes laikā. Līdz ar to mana kontaktpersona ir - Ņujorkas universitāte!
3. Tā kā žurnālists ASV ierodas darba darīšanās (loģiski!), tas skaitās kā īslaicīgs darbs Savienotajās Valstīs. Elektroniskajā anketā jānorāda – pagaidu darba devēja adrese, kontaktinformācija un… darba samaksa USD! Kad lūdzu vēstniecībai paskaidrot, ko tad galu galā, lai es norādu kā darba devēju, kas joprojām ir Latvijas Radio, man tika laipni ieteikts kaut kādā veidā apmānīt to sistēmu. Nu, pēc dažādiem mēģinājumiem izdevās… Mans pagaidu darba devējs būs – Ņujorkas universitāte, kas man par padarīto maksās $1000… Protams, cipars izzīsts no pirksta, bet ceru, ka nodokļus neiekasēs!
4. Fotogrāfijas. Protams, ka ir pieejams garš un plašs apraksts par to, kādai ir jābūt iesniedzamajai fotogrāfijai… 5.1x5.1cm.. Nu, protams, ka šādas bildes iegūšanai ir jāiet uz fotosalonu, gribi vai negribi.. Fotosalonā, izdzirdot, ka bildes vajadzīgas ASV vīzai, atbildēja – varam izgatavot tikai nedēļas laikā! Pēc izmisušas sejas parādīšanas bildes tika apsolītas pusstundas laikā – gan izgatavot uz papīra, gan nosūtīt uz meilu! Uz meilu atsūtīja uzreiz… papīra bilde pēc pusstundas nebija, jo.. bija aizmirsuši uztaisīt! Tapa jau 5 minūšu laikā! Sak’, ja grib, var ne tikai nedēļas, bet pat 5 minūšu laikā!
5. Vīzas intervija vēstniecībā. Nu, īstenībā biju noskaņojies kaut kam šaušalīgi nopietnam, bet beigās izrādījās ļoti vienkārši. Smaidu gan man, gan konsulāta intervētājai izraisīja kāda nianse. Proti, aizpildot elektronisko pieteikumu, visu teroristisko nodomu starpā bija arī kāds citādi neuzkrītošs jautājums: Vai Jums ir ieroči, vai esat lietojuši ieročus utt.? Es, godīgs cilvēks būdams, protams, uzrakstīju „YES”… Un uz pretjautājumu „SPECIFY” paskaidroju: I have a hunter’s licence”. Protams, ka intervētāja man uzdeva tiešo jautājumu: Ko jūs domājāt, sakot, ka jums ir mednieka apliecība!? Mana atbilde bija īsa un skaidra, kā armijā: „I have a gun and I know how to use it! But that’s just my hobby!”

Īsāk sakot – vīzu dabūju bez problēmām un visa papīru būšana ir veiksmīgi aiz muguras!

PLĀNOŠANA

Interviju sarunāšana ASV laikam tomēr nedaudz atšķiras no Eiropas.. Kaut gan, nekādu dižo atšķirību jau nav. No vienas puses – dažādu ekspertu ir tik daudz, ka grūti pat izvēlēties, no otras – ne visi viņi atrodas tur, kur tu vēlies un ne visi viņi ir pieejami. Pareizāk sakot – varbūt tēmēju uz pārāk lielām zivīm! Bet, pat ņemot vērā attālumu un laika starpību, viss ir noritējis daudz maz ok!

Bija gan interesanta pieredze ar mitekļa meklēšanu.

Kā parasti meklē viesnīcas un mēģina saprast pilsētu svešā zemē! Loģiski, ka viss, kas atrodas apmēram kilometra attālumā ap centrālo rajonu un galvenajām ēkām (Vašingtonas gadījumā Balto namu, Kapitoliju) ir centrs! Tātad, drošs un viegli pieejams!

Tāpēc arī es izvēlējos viesnīciņu aptuveni kilometra attālumā no Kapitolija… līcīša malā, pie jahtkluba! Neko jau daudz man nevajag!:)

BET! Nu nevar taču viss izklausīties tik saulaini! Latvijas vēstniecība ASV, kas izrādīja interesi par manu braucienu un piedāvāja arī palīdzēt, jautāju, kur tad īsti es dzīvošot. Teicu, ka kartē šis Vašingtonas rajons tiek atzīmēts ar SW (South Western) uz ko izdzirdēju domīgu… o-oooo! Man paskaidroja, ka šis nebūt neesot tas drošākais rajons, jo, principā aiz Kapitolija sākoties „melno rajons” (atvainojos par politnekorekto apzīmējumu!) Galu galā tomēr noskaidrojām, ka tik traki nevajadzētu būt! Turklāt, es taču dzīvošu blakus jahtklubam! J Un man ir atbilstoša fizionomija un frizūra!

Nu, tad jau redzēs, kā būs!

CEĻOJUMS PIE SENDIJAS

Kad biļetes kabatā, vīza nokārtota, viesnīca pasūtīta, atliek vien gaidīt izlidošanas dienu. Nu, arī šeit man tomēr neizdevās izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem!

Un par galveno pārsteigumu kļuva viesuļvētra Sendija, kas tieši izlidošanas dienās bija izdomājusi trāpīt gan Vašingtonai, gan Ņujorkai, kuras abas biju plānojis apmeklēt sava komandējuma laikā. Pirmdienas rīts nebūt nebija iepriecinošs, jo trešdienas lidojums uz ASV tika atcelts. Cerēju, ka vismaz uz laiku. Arī meteoroloģiskās prognozes lika cerēt, ka uz trešdienas pēcpusdienu pēc ASV laika jau būšu tajā galā. Tomēr doma par to, ka var nākties nakšņot Parīzē, mani nepameta un faktiski ar šo domu jau biju samierinājies!

Paldies draugiem un paziņām, kas uz dabas stihijas skarto reģionu ieteica līdzi ņemt gan gumijas zābakus, gan hidru, gan prīmusu vai malku, gan gumijas pīlītes! Diemžēl neviena no šīm lietām manā bagāžā neiekļuva!

Jebkurā gadījumā, jau otrdienas pēcpusdienā zināju, ka lidojumi ir atjaunoti un visam vajadzētu notikt pēc plāna!

NU BET.. es taču laikam nevaru bez BET!:)

Trešdienas rītā, ierodoties lidostā, mani gaidīja pirmais pārsteigums. Proti, reģistrējot manu bagāžu, man paziņoja, ka to nav iespējams iečekot līdz galam, jo Parīzē, redz, man būšot jāmaina lidostas! KO? Mani pirms tam informēja, ka mainās tikai terminālis, bet ne jau lidosta! Tad meitene man uzdeva jautājumu: „Bet Jūs taču lidojat uz … TULŪZU?” Kādu vēl Tulūzu, uz Vašingtonu!

Pārbaudot izrādījās, ka šajā pašā dienā no Rīgas caur Parīzi uz Tulūzu lido VĒL VIENS Uģis Lībietis! Es tiešām tas neesmu un, cik zinu, tad otra šāda cilvēka līdz šim Latvijā nebija. Tagad, acīmredzot ir!

Nu, bet, katrā gadījumā, lidmašīnā esmu un šīs rindas jau top, tuvojoties Parīzei!

P.S. Man ĻOTI patīk jaunā Air Baltic sistēma. Nevajag nekādu printētu biļešu vai iekāpšanas talonu. Tos var iegūt pat uz mana „pusgudrā telefona” (Nu, gluži smartphone man tiešām nav) elektroniskā veidā! Pēc tam tik noskenē ekrāniņu un viss! Vārti atveras, meitenes uzsmaida un kabatas tīras no liekiem papīriem!

PARĪZE… jeb tuvāk Paradīzei!

Ilgi jau nu te neizdevās uzturēties. Īstenībā nepilnas divas stundas, kas bija jāgaida, pagāja nemanot – tā vien paspēju izstāvēt vienu rindu, iečekoties un aizčāpot līdz vajadzīgajam terminālim. Mjā, laikam jau tomēr jāsaka – cita apmēra lidosta un cits vēriens! Kad ieraudzīju rindu uz mūsu lidmašīnu, nevarēju saprast, vai priecāties, vai lamāties.Es tiešām nepārspīlēšu, ja teikšu, ka no geita līdz manai atrašanās vietai bija metri 70-100.. Stāvēšana rindā ar aizņēma ne vairāk ne mazāk kā 45 minūtes..

Ui, bet lidmašīna! Airbus - A380! Nu ir šai lidmašīnai vēriens, neko sliktu nevar teikt!

Vienā rindā sēž 10 cilvēki: 3-4-3.. Gaiteņi (pareizāk sakot, ejas) tādas, ka cilvēki, kājas staipot, man liekas te pusmaratonu toč 8 stundās noskrietu… Es nezinu, kā tur tajā ērtajā galā ir sēdēt, bet katrā gadījumā ierindas ceļotāju vietas ir gana ērtas. Un visi tie pripambasi uz priekšējā beņķa atzveltnes… TV ziņas, videofilmas, seriāli, videospēles, radio, mūzika… spaidi tik podziņas un izvēlies ko vēlies, skaties, ko izvēlējies!:) Īsts bērna prieks!

Jāsaka, ka laiks tiešām paskrien nemanot… Ja, piemēram, lidojot ar RYANAIR man jau pēc pusstundas sāk kauli sāpēt, šeit nekā tāda…Brīdī, kad šo rakstu, esam nolidojuši aptuveni divas trešdaļas no ceļa un es pat neesmu piecēlies no krēsla.. Pēc kartes atrodamies Virs Labradora jūras… Līdz Parīzei –  2389 jūdzes, bet līdz Paradīzei (tiešām kartē tādu vietu uzrāda!!!)- 173 jūdzes, līdz  un līdz Vašingtonai vēl 1479 jūdzes.

Lidmašīnā esot, man tomēr radās pārdomas un salīdzinājumi ar mūsu pašu AirBaltic. Protams, mazai kompānijai ir jāizdzīvo un jāpelna savādāk, bet uzkodiņas, brīvpusdienas, vīns, kafija, konjaciņš… Nu ir patīkami, ja Tev tas pienākas tikai tāpēc, ka Tu ar mums lido!

Ai, nu patika man pat ļoti!

VAŠINGTONA

Nu, atklāti sakot, biju cerējis uz kaut ko vairāk! Ielidojām laikā, kaut arī kavējām gandrīz stundu. Bet, ja viena lidmašīna ar gandrīz 6-7 simtiem pasažieru ielido, tad visi geiti ir pārgruzīti. Ja arī centos no lidmašīnas tikt laukā viens no pirmajiem, cauri robežkontrolei tiku 5-6 no beigām!

Šeit man akmentiņš amerikāņu dārziņā. Viens robiņš otram sauc: „Paskties kāds zaķis, un kādas formas!!!” Kad es šim vīram aizrādīju, ka šis superzaķis pat īsti nepavelk līdz vidējam aritmētiskajam simpātiskas letiņu meitenes priekšstatam, zīmogi manā pasē ierindojas ļoti ātri.

Nu, somu gaidīju tikai nedaudz vairāk kā stundu, bet viss godam – atnāca, īstā un laikā!

Biju pārstigts, ka Amerikā tik ātri kļūst tumšs… kaut gan faktiski jau pie mums arī tagad vakari ir patumši. Uz centru jābrauc ar autobusu. Šeit jāatzīsts, ka sanāca Savienotās Valstis pirmo reizi apkrāpt.. Negribot! Kaut kā sanāca tā, ka es ar visām somām un pekelēm iesēdos autobusā, nesamaksājot par biļetei. Nu, varbūt pārējie bija nopirkuši to kaut kur citur, bet es nebiju… Jebkurā gadījumā – pēc nepilnas stundas biju jau Vašingtonas centrā!

Pārsteigums No1, jeb viesmīlība – izkāpjot no autobusa, mēģināju atrast karti aizkļūšanai līdz viesnīcai. Tajā brīdī no blakus autobusa izkāpa mollīga tumsnēja šoferiene, pienāca man klāt, iedeva konfekti un novēlēja – Happy Halloween! Un aizbrauca!

Pārsteigums No2, jeb jūrnieks jūrnieku redz no tāluma – pirmajam uz ielas sastaptajam vīram vaicāju, kā aizkļūt līdz ielai, uz kuras atrodas mana viesnīca. Viņa atbilde mani pārsteidza – Jums vajag Channel Inn? Jā… Nu tad ejam, es jums parādīšu! Tā vārds pa vārdam un izrādījās, ka Maikls dzīvo tieši blakus manai viesnīcai esošajā jahtklubā – kā viņš pats teica, diezgan specifiskajā uz ūdens dzīvojošo cilvēku komūnā! Tiku pavadīts gandrīz līdz durvīm, saņēmu īso apkārtnes aprakstu ar virzienu norādījumiem un šķīrāmies kā draugi!

Pārsteigums No3 – pēc 8:30 vakarā viesnīcas restorānā neko nevar dabūt ēst! Nekas, bija jāiztiek ar dažiem cepumiņiem un dzīvo mūziku (esot bijusi īsta Halloween blice – buņģieris pie klavierēm, taustiņnieks pie bungām, slist pie ģitāras un ģitārists pie otrām klavierēm…)

Katrā gadījumā – pašlaik ir 5:20 no rīta un man jau, protams, miegs nenāk… Bet tomēr jāmēģina tas grafiks salauzt pēc iespējas ātrāk! Tāpēc, jau otrreiz – dodos pie miega!