5. diena – Latvieši
Svētdienas rītā devāmies uz Latviešu centru Vašingtonas
pievārtē, Rokvilā. Šeit atrodas vietējā latviešu luterāņu draudze. Plānojām
apmeklēt gan pašu draudzi, gan dievkalpojumu, gan tikties ar vietējiem
latviešiem, lai uzzinātu, kā gatavojas balsot viņi.
Pirmais atgadījums aizsākās jau uz ceļa…
Norādes mums bija iedotas pietiekami skaidras un braukšana
ritēja uz priekšu diezgan raiti. Vienā brīdī pamanīju spogulī kādu šampanieša
krāsas Subaru. Nu, tā kā man tie Foresteri patīk, kaut kā vienkārši uzmetu aci.
Pie nākamā krustojuma šis Subaru jau bija man blakus. Nākamajā krustojumā jau
priekšā. Tad vienā brīdī es viņu apdzinu. Nu kaut kā pievērsu tam uzmanību un,
izrādās, ka arī Ingus bija piefiksējis dīvaino mašīnu, kas visu laiku mums
seko! Iekšā iedegās latvieša sacensību gars un gribējās pat vienu brīdi kaut ko
skaļāku pateikt.. Bet nav jau īsti par ko…
Es nezinu, kāpēc tā sanāca, bet Subaru iebrauca latviešu
draudzes centra stāvvietā dažas sekundes pirms manis un, izkāpjot no auto,
tikām sveicināti skaidrā latviešu valodā! Atzinos, ka viņu biju pamanījis…
Beigās šis vīrs pat pienāca klāt un arī man jautāja, no kura brīža tad es esot
viņu ievērojis!
Atklāti sakot, par vietējo latviešu aktivitātēm var tikai
brīnīties un priecāties! Ir interesanti skatīties, kā mazajiem bērniem tiek
mācīta latviešu vēsture, valoda, dejas. Ar kādu pacilātību viņi stāsta par tām
reizēm, kad viņi dzied Latvijas himnu, par to, kā viņi priecājas uzņemt
latviešus, kā sūta bērnus ceļojumos uz Latviju, kā lepni tautas tērpos svin
Jāņus. Cik viņiem ir svarīgs jēdziens „latvietība”. Es pat aizdomājos, kā tas
nākas, ka šie latvieši brīžiem liekas īstāki nekā mēs pašā Latvijā!
Eh…
Kaut kā sanāca, ka tieši mūsu apmeklējuma dienā šeit notika
patiesi lielas svinības. Draudzes prāveste svinēja 50 gadu jubileju.
Interesanti bija skatīties uz amerikāņu stila dievkalpojumu… Jā, ir atšķirība,
vai sprediķis tiek lasīts, vai arī notiek sprediķošana! Zinu, ka daudziem
ticīgajiem Latvijā tas liktos savādi! Bet… Tā nu viņi to dara.
Kaut kā pat pēc dievkalpojuma pamanījos iekulties nedaudz
neveiklā situācijā. Biju nostājies pie izejas durvīm tieši tajā vietā, kur
parasti mācītāji nostājas, lai atsveicinātos no draudzes locekļiem. Prāveste
Anita gan piedāvāja arī man viņiem piebiedroties un sarokoties ar pārējiem.
Šoreiz sakaunējies no šādas iespējas atteicos!
Pēc dievkalpojuma sadraudze šoreiz bija daudz plašāka nekā
parasti. Galu galā, liela jubileja. Kopā ar televīzijas kolēģiem gan centāmies
izmantot izdevību un nointervēt pēc iespējas vairāk cilvēku. Šeit jāsaka
paldies vēstniecības ļaudīm Ilzei, Valtam un īpaši Liānai, kas palīdzēja ne
tikai sarunāt intervējamos, bet pat kafiju pienesa! Atkal sajutos neērti.
Tad, kad darbs bija padarīts, arī mēs piekritām sēsties pie
bagātīgā vietējā dāmu kluba sarūpētā galda!
Īsāk sakot, jauki, ka letiņi tā turas kopā! Starp citu latvietību var uzturēt arī šādi
P.S. Garas galda runas laikam mums ģenētiskajā kodā
ierakstītas!
P.P.S. Interesanta tradīcija – dāvināt puķes ar visām vāzēm!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru