ASV 6. diena Lielā pastaiga

6. diena Lielā pastaiga

Pirmdiena solījās būt pati noslogotākā komandējuma diena.

Sākotnēji biju plānojis, ka šīsdienas laikā būs pat veselas četras intervijas. No tām viena atcēlās, jo nevarējām saskaņot laikus – vienkārši pieejamajā laikā atrados otrā pilsētas stūrī.

Biju sarunājis pirmo interviju ar Amerikas Universitātes profesoru. Īsajā e-mail sarakstē vienošanās bija aptuveni tāda – ap pusdienlaiku universitātes pilsētiņā. Joprojām gan nesaprotu, kāpēc principā neviens no uzrunātajiem cilvēkiem nedalās ar savu telefona numuru. Protams, sazvanīt arī biroju no rīta puses ir bezcerīgi.

Nu, tā kā šāda „sarunāšana” bija skaidra vai neskaidra tikai uz pusi, apskatījos kartē, kur aptuveni tā universitāte atrodas un devos ceļā.

Pēc pavisam nelielas maldīšanās to tomēr atradu.

Protams, ka, uzejot līdz profesora kabinetam, mani gaidīja gana nepatīkams pārsteigums – pieņemšanas laiks no 2:30-4:30… Nu, mana izpratne par pusdienlaiku laikam nedaudz atšķiras un abas pārējās intervijas šajā dienā biju sarunājis 3 un 5 nedaudz citā rajonā. Saprotot, ka ne izbraukāt, ne izstaigāt visas vietas reizē neizdosies, atstāju atvainošanās zīmīti un devos prom.

Tā nu bija sanācis, ka tagad man bija veselas 2-as stundas brīva laika. Iet uz metro, tērēt naudu, 20 minūtes gaidīt autobusu vai arī izmantot iespēju un izstaigāt hamburgeru? Izvēlējos pēdējo un lēnā garā sāku iet Dupont circle virzienā.

Starp citu, Vašingtona ir ļoti zaļa pilsēta! Īpaši šis vēstniecību rajons, kuram nācās iet cauri. Vienuviet tur pat atrodas kaut kāda dabas parka teritorija. Dažviet ceļa malā pamatīgs čūkslis, citur skaisti sakopts parks. Par to, ka pilsēta ir zaļa, liecināja ne tikai vāveres (viņas ir visur!!), bet pat ceļmalā nobraukta stirna.

Nu, nebiju es domājis, ka tas ejamais gabals ir tik garš! Taču pastaiga bija tiešām jauka. Būtu jau safotografējis bildes, taču kārtējo reizi uzlādētā fotoaparāta baterija izrādījās gandrīz tukša. Jā, atšķirībā no centra šeit gandrīz katras privātmājas pagalmā redzami aģitācijas plakāti.. Nu, par visiem iespējamiem kandidātiem.

Arī vēstniecības ir ļoti dažādas – lielas, mazas, greznas, necilas, mega apsargātas un gandrīz vai pēc skata pamestas!

 Vienīgais, kas traucēja gājienu līdz galam izbaudīt - izvēlētie apavi nebija gluži īstie… Sorry Ecco, ne šie!

Pirmā intervija bija ar vienu ārpolitikas speciālistu. Atklāti sakot, daudz un dažādu lietu pateica – ASV Eiropa ir diezgan neinteresanta, jo pie mums taču nekādu konfliktu nenotiek, nekur pamest Eiropu ASV netaisās un virzība uz ~aziju vairāk ir nevis prom no Eiropas, bet ar Eiropu. Interesantākais likās salīdzinājums ar iepriekšējiem gadsimtiem. Nekad nebiju aizdomājies, ka faktiski vairāku iepriekšējo gadsimtu otrajā desmitgadē (no10-20 gadam) tiek veidota visa turpmākā gadsimta politika visā pasaulē. Vīrelis prognozēja, ka pašreizējie notikumi ir tieši tik svarīgi un pieļāva, ka drīzumā mēs redzēsim Savienoto Valstu darbību pašā spožumā. Un jā, tiem, kas satraucas par Krievijas pieaugošo ietekmi, viņš ieteica gulēt mierīgi – Krievija jau sen nav nevienam drauds, tā ir palikusi faktiski viena un ir ļoti maz tādu valstu, kurām Krievija būs interesanta! Nu, pieņemsim, ka tā arī būs…

Jāsaka gan, ka radio sižetam šis vīrs bija ļoti nepiemērots, ņemot vērā, ka katra atbilde ir aptuveni 10 minūtes gara…

Tālāk mana pastaiga turpinājās… atkal bija nepilna stunda laika, lai noietu aptuveni kilometrus 2… Šoreiz tikos ar libertāriešu domnīcas (tink tank) ekonomistu. Jāsaka, ka ir diezgan dīvaina sajūta, ja Tu apzinies, ka intervija notiek pietiekami vēlu (5-os vakarā), cilvēks ir noguris, viņš žāvājas, kaut ko pa vidu raksta datorā un patiesībā neizrāda nekādu interesi par to, ko Tu viņam prasi! Nu bet labi, vēl viens viedoklis, kas nav ne republikānisks, ne demokrātisks, par sliktu nenāk. Atšķirībā no iepriekšējā runātāja, šis runāja izteikti radio stilā – īsas, konkrētas atbildes – pēc nepilnām 15 minūtēm jau vairs nav ko prasīt un nepamet sajūta, ka cilvēks vienkārši grib tikt no Tevis vaļā un doties mājās.

Ja jau tik tālu biju atnācis, izlēmu tomēr iet līdz galam, tas ir, līdz viesnīcai!

Kafija! Gribēju kafiju.. Un jāsaka, ka kafija ir atsevišķs stāsts! Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Starbucks kafija ir gana garšīgs, taču Amerikā – NU NEMĀK VIŅI KAFIJU TAISĪT! Pat Starbucks! Brīžiem garšo pēc tējas ar kafijas piegaršu! Ja gribi tiešām dzeramu kafiju, tad laikam jāņem kaut kāds 10 kārtējs espresso un tad tas būs aptuveni mūsu ierastās kafijas stiprumā un daudzumā!

Šeit gan sanāca kārtējais smieklīgais stāsts. Tomēr izvēlējos Starbucks. Palūdzu dubulto espresso. It kā cenu redzēju, bet tumšādainais pārdevējs ar baltajām lēcām, kas vairāk izskatījās pēc vampīra, nosauca divreiz lielāku summu. Sākumā apjuku, bet tad džeks atzinās, ka viņš tikai mani āzējot! Nu, āzē āzē, tikai tā var arī dusmu paraut!

Nepagāja nemaz ilgs laiks un biju arī viesnīcā. Pārbaudot noieto attālumu galu galā rezultāts nemaz nebija tik milzīgs – noietas 6,1 jūdze jeb nepilni 10 km! Žēl, ka neieslēdzu Endomondo!

Jā, interesanti, ka vakaros mans rajons tiešām ir mega kluss… Ja pusotra kilometra attālumā pēc septiņiem, astoņiem vakarā satiec vairāk nekā vienu cilvēku, tad tas ir daudz! Es jau, protams, priecājos, ka vēstniecības bažas par manu „melno” un bīstamo rajonu nav piepildījušās.

P.S. Daži cilvēki gan man ir paskaidrojuši, ka gadus 10 atpakaļ, visticamāk, es no centra līdz viesnīcai tiešām diez vai aizietu… Varētu pie reizes šķirties gan no pulksteņiem, gredzeniem, apģērba, somas un visa pārējā! Tagad gan rajons esot „iztīrīts”… dažas ielas uz austrumiem situācija gan joprojām esot tieši tāda!