Jeb: pavisam citas ielas, Miļinkēvičs un īsa pamācība mīlēšanā
Nu, kā jau biju cerējis, šī diena bija nedaudz interesantāka, nekā iepriekšējā.
Plāns celties 8-ņos īsti nenostrādāja, jo, vadoties pēc iekšējā pulksteņa bez modinātāja pamodos jau 6:47… Lēmums aizvērt pēc tam uz brītiņu acis izvērtās par nomiedzi līdz pat 8:45…
Jau iepriekšējā raksta beigās minēju, ka kāds man naktī zvanīja. Tas man saslēdzās kopā ar sapni, ka man ir zvanījis kāds opozīcijas aktīvists, ka man viņš jāmēģina satikt. Tad vēl sapņoju kaut ko mistisku par kaut kādu draugu sarīkotu izdzīvošanas maratonu, trijām pūcēm, kas saplosījušas ceturto, salmos nomestu cigareti, kas noveda pie tā, ka uz salmiem vēlāk gulošās lauvas pelnos izkasīja dzīvu, bet tādu sodrējiem notraipītu Upīti un vēl divus cilvēkus.. Nu, vienu vārdu sakot, kārtējie mani murdziņi!
Pēc visa šī nācās vien atgriezties realitātē. Sauc plānajiem aizkariem izskatījās, ka ārā viss kā iepriekš. Tauta kūņojās, auto braukā… Arī ziņu lapās nekādu sensāciju īpaši nebija. Ja nu vienīgi tas, ka iepriekšējā vakarā pirms manas došanās uz restorānu vienā no manas metro līnijas stacijām esot atrasts pamests sainis un sapieru dēļ stacija ir bijusi slēgta uz stundu, radot baigos sastrēgumus.
Tuvojās jau laiks, kad bija jādodas uz interviju ar Aleksandru Miļinkēviču. Īsti nevarēju saprast, kā ģērbties, jo cilvēks tomēr ļoti pat zināms. Ko prasīt izdomāju diezgan ātri un devos ceļā…
Izejot no viesnīcas sapratu, ka šoreiz laikam atkal drusku esmu nošāvis šķērsām ar apģērbu. Jaku ar kapuci tomēr vajadzēja vilkt, jo ārā diezgan pamatīgi sniga. Līdz ar to ne viesnīcas priekša vairs bija tik tīra, ne ielas un trotuāri. Sniga tā, ka neviens dienests laikam īsti netika galā.
Taču tas īpaši netraucēja. Aptuveni pusstunda ceļā un atkal esmu tajā pašā vietā, kur tieši 24 stundas atpakaļ. Tā pati iela, tikai blakus māja… pie sevis nodomāju – riktīgais opozīcijas rajons!
Atkal kārtējais konsperatīvais dzīvoklis… Mani sagaidīja pats Miļinkēviča kungs, kurš izrādījās patiesībā loti vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Piedāvāja man tēju un ļoooti atvainojās par to, ka neesot cukura. Redz, vakar vakarā esot bijis seminārs jauniešiem par vēlēšanu novērošanu, bijuši daudzi žurnālisti un visu cukuru izēduši.
Lieki laiku netērējot, ķērāmies pie sarunas. Patiešām interesanti klausīties par to, kāpēc opozīcija nav vienota, kādas ir katra kandidāta ambīcijas, kāds ir pats Lukašenko, uz kurieni virzās Baltkrievija, ko varētu darīt Latvija, lai palīdzētu. Izrādās viņiem šausmīgi trūkst finansiālo līdzekļu, jo vietējais bizness palīdzēt nevar – tiklīdz kāds atbalsta pat pilsoniskas aktivitātes, bizness tiekot iznīcināts! No latvijas puses morālais atbalsts esot, taču tāpat kā pārējā Eiropā atbalsts kļūstot arvien mazāks. Visticamāk, tas krīzes un pašu iekšējo problēmu dēļ! (Šo sarunu varēs noklausīties LR1 arhīvā – skanēšanas laiks 19. decembrī apmēram 8:15. iesaku! Pašam patika)
Intervijas beigās Miļinkēviča kungs vēlreiz pateicās, ka esmu pie viņa ieradies un vēlreiz atvainojās par to, ka tēja bija bez cukura!
Jau out of record parunājāmies par to, kā viņam tikko gājis Briselē, kur visi it kā esot klausījušies par situāciju Baltkrievijā, bet nekādas dzirkstelītes acīs vairs nevienam neesot… Aš žēl sametās…
Pajautāju, vai gadījienā kaut kur tuvumā nav kāds vēlēšanu iecirknis, kurā varētu apskatīties, kā notiek iepriekšējā balsošana. Pats gan Miļinkēvičs nezinot, kur tas varētu būt, bet viņa palīgs gan varot sniegt šādu info. Izrādījās, ka tieši šādu pašu jautājumu pašlaik viņam uzdeva puisis no Polijas radio Saša. Nu, viņš gan vēlāk izrādījās baltkrievs, kurš strādā Polijas radio baltkrievu nodaļā, dzīvo Varšavā, kur tikko pabeidzis studēt politoloģiju. Tā kā viņam žurnālista akreditācijas vēlēšanām nebija (tikai vietējā), bet man bija (ārlietu ministrijas izsniegtā) nolēmām doties uz vienu no „ tipa problemātiskajiem” iecirkņiem. Dabūjām telefona numurus četriem neatkarīgajiem opozīcijas novērotājiem, kas it kā šajā iecirknī esot darbojušies un pārkāpumus manījuši.
Vēl pirms projām iešanas safotografējāmies ar Miļinkēviču. Vīram tiešām labs rokasspiediens! Saša solīja vēlāk bildes atsūtīt…
Devāmies ceļā…
Atklāti sakot, nevienam no mums tādas pilnīgas saprašanas par to, kur tad īsti tas iecirknis atrodas, nebija. Taču aptuvena nojausma bija – otrā pilsētas galā, vēl tālāk aiz manas viesnīcas. Vēl pirms nokļūšanas metro uz ielas sastapām „vesna” šefu Alesju Bialiatsky, kurš smaidīdams sasveicinājās kā ar veciem draugiem un aizrādīja, lai velkot cepuri galvā… man jau likās, ka tomēr tik traki nav!
Metro, pārbrauciens līdz pašai otras līnijas gala stacijai Kamennaja Gorka (vai gora?)
Izejot ārā, zem kājām sniega jau diezgan vairāk, uz ielām arī sāk parādīties putra… štrunts par manu cepuri, jo man labi zābaki, a liela daļa no baltkrieviem vēl staigā kaut kādās vasaras kurpītēs. Laikam pieraduši pie tīrajām ielām… bet tomēr, apskatoties apkārt nākas secināt, ka es tiešām esmu gandrīz vai vienīgais bez cepures, turklāt vēl pliku pauri… Mjā, šeit bez cepures atļaujas staigāt tikai jaunas sievietes, lai nesabojātu frizūru!
Ejot pāri ielai Sašam teicu, ka dīvaini – tādi laika apstākļi, bet nevienas avārijas. Sak’, visi baigi mierīgi brauc.. un tā arī bija… nogājām kādu kilometru, lai nebūtu jābrauc ar tramvaju. Bērni slidinās pa kalniņiem kartona kastēs, sētnieki mēž māju priekšas (vienas mājas priekšā toč gāja uz goda raksta cienīgu kvalitāti – mūsējiem sētniekiem vajadzētu pamācīties!), kāda vecāka sieviete izvedusi pastaigāties trīs krančus, kas sasieti vienā pavadā. Ieķiķinājām – sak’, kamanu suņi ir, bet kamanas nospertas. Un tad sākās jautrība!
Pie pārejas kāda sieviete sauca savu raudošo dēlu, lai tas taču beidzot nākot uz priekšu, uz ko dēlēns skaļā raudošā bļāvienā atbildēja: „Я хочу чтобы папа мне купил пистолееееееееееееееет!” šis izmisuma pilnais bļāviens priekšvēlēšanu dienā izraisīja pamatīgus smieklus gan man, gan Sašam… kā arī pavisam netālu esošajam bērneļa tēvam!
Otrpus ielai trolejbusa pieturā divām kundzītēm, vienai ap 60, otrai vairāk, prasījām, kur īsti atrodas 157. skola, kurā ir iecirknis. Jaunākā nezināja, bet vecais tantuks izrādījās īsts atradums.
Izrādās viņas vecais ģeds tur esot gājis balsot, skola atrodoties vienu pieturu tālāk, aiz tā tur veikala, pagalmā. Pateicām laipni paldies! BET! Tantuks negaidot vērsās pie manis. Viņai esot man aizrādījums. Es prasīju, vai tas saistīts ar to, ka man nav cepures. JĀ! Un tālāko jau varētu mēģināt aprakstīt šādi:
„Nedrīkst šitā te ziemā staigāt bez cepures, sapūtīs, saaukstēsies, sazin kas būs ar galvu. Nedod Dievs, ka sanāks kā manam dēlam, kurš sasaldēja ausi, tad viņam taisīja galvu vaļā, tīrīja, lika iekšā plāksni utt. Jāģērbjās ir, jo, ja nu kāda tomēr gribēs tevī iemīlēties, tad iemīlēsies arī apģērbtā. Redz kā senos laikos cilvēki staigāja velteņos, pufaikās, galifē biksēs un ausainēs ar nolaistām ausīm un tāpat iemīlējās. Un nešķīrās, jo bija kauns šķirties. Dzīvoja visu dzīvi kopā un viens otru mīlēja. Kā viņas tēvs, kurš 1937. gadā (tad kad pašai viņai bijuši 6 gadi) mirdams prasīja mātei piedošanu par to, ja nu kaut ko dzīvē ir ne tā izdarījis. A māte pat visas dzīves laikā neesot dzirdējusi, ka viņš viņu par duru nosauktu. Tagad zina’, visi te dzīvo, kā viņu tur sauc, civilajā laulībā, sit viens otru un sauc par tādu un šitādu. Tā laikam tagad pieņemts, bet īsti labi jau tā nav! Un vispār, ja es tevi vēlreiz redzēšu ar pliku galvu, es tevi atcerēšos un tu man dabūsi!”
No vienas puses smīkņāju, no otras sapratu, ka šeit iebilst īsti nav ko. Apsolīju tantukam, ka noteikti ģērbšos siltāk. Pie sevis nodomāju, ka mana māte šīs kundzītes teikto par cepurīti būtu gatava man ietetovēt kaut vai uz pieres!
Nu, tas apmēram tā…
Tantuki norādīja, kurā trolejbusā jākāpj un pašas ar stutējās iekšā. Pēc vienas pieturas visi kāpām ārā. Uzreiz gandrīz nomaucos uz slidenā ceļa, Sašam tas pats atgadījās pēc sekundes. 80-mit gadīgais tantuks gan ļoti naski cilpoja uz ielas pusi, vēlreiz norādot, ka skola ir aiz šīs te bodes. Pārejot pāri ielai pametu acis uz otru ielas pusi un…. Tajā pašā brīdī, tajā pašā slidenajā vietā jauns VW ielikās aizmugurē trolejbusam un blakus kāds, to visu redzot, arī uzmeta kājas gaisā un bija horizontāli!
Pie sevis atkal domāju, ka nevajag man „karkaķ” par tām nelaimēm. Pirms dažām nedēļām jau izteicos darba kolēģiem, ka apnicis ziņot par ekonomiku un gribu mazu kariņu.. nākamajā dienā Korejas sāka apšaudīt viena otru…
Beidzot bijām nokļuvuši skolā, kas atrodas šausmīgi neglīta daudzstāvu māju rajona pšā centrā. Šādi rajoni Minskā esot ļoti daudzās vietās un visi principā ir vienādi. „Ļikteņa ironija, jeb vieglu garu”
Norādītajā skolā izrādījās veseli 3 iecirkņi. Mēģinājām atrast to vienu, kurā bija jābūt mūsu apsolītajiem novērotājiem.
Iecirknī Nr. 37. mūs laipni uzrunāja kundze vārdā Ludmila Mihailovna – vēlēšanu komisijas vadītāja. Sieviete ap gadiem 45, ārste. Pastāstīja, ka šeit viss notiekot atbilstoši likumam, parādīja, cik nobalsojuši, cik vēl jābalso, parādīja urnas (tiešām aizzīmogotas ar plastilīnu, kam pa vidu šnorīte)… Cilvēki nākot dažadi, arī vēlēšanu komisijā strādājot dažādi ļauži, gan no uzņēmēju, gan no uzņēmumu vidus, gan pensionāri, gan kreiso spēku pārstāvji, gan, gan, gan… Sak’, vienīgā problēma, ka komisijā 12 sievietes un 1 vīrietis – šim vienam pašam esot grūti pārnest galdus, lai iekārtotu lielāku balsošanas vietu īstajai vēlēšanu dienai. Protams, ka interesējāmies, kur tad ir neatkarīgie novērotāji. Jā, esot, taču kaut kur izgājuši un kad būs nezinot. Viņi gan esot parakstījuši aktus, ka nekādu pārkāpumu nav! Tad Ludmila Mihailovna piedāvāja mums kafiju, tēju vai cepumus, no kā laipnīgi atteicāmies. Jāstrādā tomēr!
Aprunājāmies arī ar novērotāju no organizācijas „Belaja Rusj” (Lukašenko atbalstītāji). Strādājot šeit ideoloģiskas pārliecības dēļ, visu skatoties, visu zinot, neko neesot redzējusi, aizzīmogošana notiekot kārtīgi utt. Nu, secinājums viens – gan Ludmila Mihailovna, gan novērotāja Irina laikam tomēr sniegtās instrukcijas ir iemācījušās no galvas tīri labi!
Atvadījāmies, mūs joprojām aicināja uz tēju, bet mēs devāmies intervēt vēlētājus un.. censties beidzot atrast tos „mūsu” novērotājus. Prasījām cilvēkiem, par ko tad balsoja un kāpēc pirms termiņa? Visi atbildēja – rīt jāstrādā un balsojām par Lukašenko! Tikai viena sieviete ap 35 izrādījās ļoti kolorīta: sak’, out of record varu jums pateikt, ka man vienkārši slinkums svētdienā iet balsot. šodien gan, gāju uz bodi, gāju uz turieni, ieraudzīju iecirkni, iegāju nobalsot. Kāpēc par Lukašenko – da pierasts pie viņa, pastāvīgums nozīmējot stabilitāti. Turklāt šamais tak tāds īsts brutāls vīrišķis. Sievietēm patīkot! Pēc tam, kad dēls piedzimis, viņa reitings sieviešu vidū vispār esot kāpis, jo, redz, tak atrodot laiku demogrāfisko situāciju uzlabot. Turklāt vēl tāds sportists un mākslinieks….
Abi ar Sašu apsmējāmies…
Pie iecirkņa ārpusē uzturējāmies vēl kādu brīdi – vai tad beidzot izdosies sazvanīt tos novērotājus un aprunāties? Viens neatbild, otrs būšot rīt, trešā arī šodien nebūšot, jo esot augstskolā, ceturtā ar šodien iecirknī nav bijusi un strādāšot rīt. Līdz ar to jautājums – kurš kuru čakarē? Bet tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas!
Lai arī Saša bija gaužām neapmierināts par to, ka būs jātaisa pro-Lukašenko gabals, man īsti vairs negribējās salt un teicu, ka jādodas uz viesnīcu. Kā nekā daudz darāmā. Atgādināju Sašam, lai atsūta bildes un savus kontaktus. Atvadījāmies…
Viņš kaut kur ar trolejbusu, es ar 15000 rubļu taksi uz viesnīcu… Sēžoties taksī, teicu taksistam, ka šitais sasistais VW joprojām te stāv.. un trolejbuss arī. Pirms stundas redzēju pašu avāriju… uz šo manu uzrunu saņēmu atbildi – kuš, šeit mašīnās par to nevajag runāt. Un vārdu „avārija” vispār nevajag pieminēt…. Īsti līdz galam nesapratu, bet tālāk klusēju…
Pirms atgriešanās viesnīcā nopirku šokolādi, kas bija ne tikai ar riekstiem, bet arī „Екстрамолочная”.. baigi sagribējās.
Viesnīcā daudz darba, daudz tulkošanas, daudz skaņu graizīšanas, daudz sūtīšanas, sāpes mugurā, nosēdēts dibens un nogurums…
Viss, eju gulēt!
Rīt – D-Day! Wish me good luck!
P.S. Sniega vētra aiz loga turpinās…
P.P.S. Saša neatsūtīja ne bildes, ne kontaktus! Polis (nu labi, baltkrievs) uzmeta arī šeit!
sestdiena, 2010. gada 18. decembris
piektdiena, 2010. gada 17. decembris
Baltkrievija. 3 diena
Jeb: salavecis viesnīcā un vakariņas restorānā
Nu, kā jau biju ieplānojis iepriekš, šai vajadzēja būt pirmajai īstajai darba dienai, bet no otras puses tai arī vajadzēja būt tādai kā nelielai atpūtas dienai pirms lielās strādāšanas.
Lai arī pirmā intervija bija ieplānota tikai 11-os, cēlos jau tūlīt pēc 7-iem. Pastrādāju, pamontēju, patulkoju.. ļoti relaksēti. Logi, lai arī atrodas uz ielas puse (Nu, Puškina prospekts nav nemaz tik maza štrāsīte), skaņu slāpē pat ļoti labi un tas nav maznozīmīgs fakts, ja gribas kaut ko normālu ierakstīt.
Tas viss sīkums, bet bija pienācis laiks braukt uz interviju ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītāju vārdā Ales Bialiatsky. Sazvanoties ar viņu jau uzreiz nopratu, ka šī nu nebūs nekāda glaunā tikšanās modernā ofisā, jo adreses bija – tāda un tāda iela, tāds un tāds numurs, otrā arka, ieeja pagalmā, 4 podjezds un tāds un tāds dzīvoklis. Atkal sākās grūtības ar ceļā pavadāmās distances aprēķināšanu. Kaut gan, atklāti sakot, saprast Minskas metro izrādās ir gaužām vienkārši – divas līnijas, viena pāreja! Un viss…
No viesnīcas izgāju tikai aptuveni 10:20 un nepagāja man liekas pat visas minūtes 35-as kad biju jau galā. Un tās ir veselas 7 pieturas ar pārsēšanos… metro normāli iet katras aptuveni 4 minūtes…
Ierodoties „Vesna” birojā sapratu, ka man ir izrādījusies taisnība. Viņi tiešām strādā konsperatīvā dzīvoklī. Nu, atklāti sakot, nekā konsperatīva nav, jo visi zinot, kur viņi bāzējas taču nekādu represiju īpaši neesot.
Ales izrādījās sirms kungs ap gadiem 50. Pirmais, ko viņš man pateica, ka šorīt esot latviešu rīts, jo pirms manis uz interviju bijusi Judīte Čunka no LTV. Eh, laikam tomēr nevajadzēja viņai teikt, kur braukšu un ar ko runāšu.. kaut gan no otras puses, Judīte ar šamējiem esot tikusies arī iepriekš.
Pirmkārt jau runājām par pašu „Vesnu”. Tā ir cilvēktiesību organizācija, kas ir izveidota jau 80-to gadu pašās beigās, lai aizstāvētu Černobiļas seku novērsēju intereses. Izrādās toreiz ir bijusi pirmā reize (kura gada pavasarī īsti neatceros), kad varas iestādes ir vardarbīgi vērsušās pret, nu… opozīciju. Kopš tā laika organizācijai nākas darboties principā nelegāli, jo jau 7-ņus gadus viņiem neļauj oficiāli reģistrēties. Taču viņi turpina darboties, eksistē par dažādu ārvalstīs esošu fondu un Eiropas Savienības piešķirto naudu. Savukārt, lai varētu kā novērotāji piedalīties šīgada vēlēšanās viņi startē vienotā komandā ar vietējo Helsinku grupu. Pašlaik organizācijā esot daži desmiti cilvēktiesību aizstāvju, un uz šīm vēlēšanām aptuveni 600-t brīvprātīgie īslaicīgie novērotāji…
Mūsu saruna galvenokārt bija vērsta uz pašlaik Baltkrievijā notiekošo pirmstermiņa balsošanu. Lūk apmēram dažas lietas, ko man izdevās uzzināt:
1. Iepriekšējā balsošana ir reālākais veids, kā krāpties ar rezultātiem (tāds rīkojums faktiski vēlēšanu komisijām esot dots „no augšas”). Galvenais tas saistīts ar iedzīvotāju piespiedu balsošanu – lielos kolektīvos draudot ar atlaišanu, ja nebalsos, universitātēs – ar grūtībām mācībās utt.
2. viena no lielākajām problēmām esot balsošanas urnas, kas tikai dažās vietās ir caurspīdīgas. Citur tās esot vienkāršas finiera kastes, kuras ir kaut kā saskrūvētas un tikpat viegli var tikt izjauktas. Tajās esot daudz spraugu – pietiekami lielas, lai varētu samainīt biļetenus. Urnas esot aizzīmogotas ar plastilīnu, tā kā arī šeit ir vieta krāpšanai.
3. Vislielākā problēma esot balsu skaitīšanas process. Vēlēšanu komisijās gandrīz visi ir vietējo varas iestāžu ielikteņi. Tipa – ceha priekšnieks ir komisijas vadītājs, bet ceha darbinieki – komisijas locekļi, direktors vadītājs, skolotāji locekļi utt. demokrātisko spēku pārstāvju visās komisijās visā valstī esot aptuveni veseli 0,25%... Balsu skaitīšana notiek aizklāti. Katrs no komisijas skaitot „savu kaudzīti” biļetenu (ko viņš tur ieraksta, neviens nezina). Tālāk komisijas loceklis datus par savu kaudzīti nodod vadītājam, kurš arī nevienam neko nenojaušot uzraksta galīgo rezultātu. Visticamāk – vēlamo un nepareizo (vai „pareizo”?)
4. Līdzšim gan par baigiem pārkāpumiem nevarot runāt, jo viss notiekot mierīgi. Pašlaik atliekot tikai minēt, cik tad īsti procentus Luka dabūs – vairāk kā 70 vai vairāk kā 80. opozicionāriem – katram būšot apmēram 1,5%
5. Runājot par 19. decembri un opozīcijas mītiņu oktobra laukumā, Aless bija diezgan skeptisks. Visticamāk, ieradīšoties tikai līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Tas esot ļoti, ļoti maz, jo agrāk savākt 40-50 tūkstošus nav bijusi problēma. Viņš uzskata, ka sabiedrībā tomēr nav tādas baigās vēlmes cīnīties, jo nav īsti jēgas… Jēga varot parādīties nākamajos gados, kad baltkrievus gaida nopietnas finansiālās problēmas…
Nu, tas tā, īsumā… Uzzināju, ka vēlēšanu dienā būs presene un arī nākamajā.. būs jāaiziet… Un jā, ja kādam ir vēlme apskatīties, ko tad īsti dara „Vesna” to var izlasīt viņu mājas lapā (kuru starp citu vara pa TV vakar esot bargi kritizējusi, ka tie to vien darot, kā sūdus rokot) http://spring96.org/
Ar to arī atvadījāmies un devos mierīgi atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam vēl ātrais ieskrējiens pabrokastot McDonaldā. Kā jau tas vienmēr un visur ir, Mc ir piln’[igi vienāds. Cena gan drusku mazāka, nekā Latvijā.
Vienīgais, ko nepaspēju Mc, ir iedzert kafiju. Nu, katrā ziņā nekur šeit līdzi uz numuriņu kafiju nedod. Ja arī dod, tad viesnīcas kafija izrādījās gana dārga, bet gana laba. Kafejnīcā parunājos arī ar trijiem vīriem no Krievijas, kas no Baltkrievijas uz Samaru dzenot automašīnas. Esot pietiekami izdevīgi – uz vienu auto varot nopelnīt pa 5-6 tūkstošiem $. Pārsvarā vedot diezgan jaunus BMW, Mercedesus, AUDI, VW… grūtības gan esot nevis ar šejienes iestādēm vai apstākļiem, bet gan ar Krievijas ceļiem, jo ziemas laikā ceļā varot nākties pavadīt pat vairākas dienas. Viens no vīriem tā sapņaini izteicās, ka Eiropā droši vien mašīnas esot vēl lētākas nekā šeit… Protams!:)
Pirms devos uz savu numuru strādāt pievērsu uzmanību daudzajām kamerām un izgaismojumam foajē. Domāju, vai tiešām kāds no vēlēšanu kandidātiem ieradīsies vai? Nē… Bija ieradusies persona, kura noteikti iegūtu vēlēšanās 150% iedzīvotāju balsis – Salatēvs! Nu tad šo arī intervēja, filmēja, cilvēki ar mikriponiem taisīja šovu… Kā nekā tuvojas Jaunais gads!
Ieplānotos darbus biju plānojis padarīt laicīgi, jo īsti nevarēju saprast, kā īsti būs ar gabalu nosūtīšanu uz Latviju. Galu galā, internets te galīgi nav superātrs. Laicīgi sagatavoju gabalu gan apskatam, gan sagraizīju Igora un Svetas interviju… paklausījos un izklausījās nu ļooooti pat salkana.. bet,tādi nu bija tie apstākļi un tā nu cilvēki domā. Nekas, sak’, sāksim ar medus mucu un pēc tam sāksim tajā pamazām liet iekšā drusku piķi!:)
Nu, katrā gadījumā visu izdarīju laikā un bez liekas steigas!
Astoņos vakarā biju ieplānojis beidzot normāli pavakariņot! It kā sākotnēji biju plānojis vakariņot kopā ar to pašu blogeri Viktoru, taču viņš diemžēl netika un kompāniju man sastādīja arī jau iepriekš minētais Igors Mariničs.
Izrunājāmies par šo un to. Vairāk par tādām cilvēciskām un praktiskām lietām. Drusku žēlojos, ka līdz viesnīcai ir patālu no centra, uz ko Igors atbildēja, ka patiesībā daudz izdevīgāk būtu bijis īrēt dzīvokli centrā, kas maksātu apmēram 50$. Atceros, ka savulaik Zvejnieks laikam tā arī darīja. Bet, kā saka, no kļūdām mācās un būs kārtējā mācība priekšdienām!
Man radās spontānā ideja apprasīties, ko tad īsti pats Igors darīs vēlēšanu dienā. Viņš atbildēja, ka īsti plānu neesot. Cenšoties visu ko izdomāt, lai vakarā nebūtu jāiet uz Oktobra laukumu, bet beigās laikam tomēr iešot gan.
Līdz ar to piedāvāju, ka varētu izmantot viņa kā taksista pakalpojumus, jo ar savu transportu tomēr tik lielā pilsētā varētu būt vieglāk un ātrāk pārvietoties. Igoram šī ideja gana labi patika un nolēmām vēl šo ideju apsmadzeņot rīt.. Jāizdomā īsti, kur tad gribēšu braukt un ko redzēt… protams, joka pēc teicu, ka par spīti vēlēšanām es rīt gribētu būt Bobruiskā (350km no Minskas), kur letiņu U20 hokejisti tiekas ar baltkrieviem.
Nu, pats restorāns bija gana glauns. (Šeit var aptuveni gūt priekšstatu http://www.brovar.by/eindex.htm?/emain.htm ) Ideja apmēram kā mūsu Lido, tikai kaut kur labāka. Arī šeit uz vietas brūvē alu… Kā jau minēju, galdiņš bija jāpiesaka iepriekš… pašā restorānā ir vairākas zāles – mednieku, makšķernieku utt… Spēlē dzīvā mūzika, proti vīri ar vijoli, ģitārām, kontrabasu un citiem pripambasiem, kas staigā ap galdiņiem un dzied. Dažubrīd tas viss liekas pārāk skaļi.
Mēs sēdējām mednieku zālē – pie sienām dažādas smukas un prikolīgas bildītes. Uz vienas, piemēram, attēlots mednieks ar suni un apakšā paraksts (varētu tulkojums būt apmēram tāds – mērķēju vai nemērķēju, bet vilku paņēmu! Būtu es šo frāzi zinājis medību sezonas atklāšanā, kad pats ar vilku sastapos…
Ēdienkarte ļoti plaša un šai pusei pietiekami dārga. Lūk mana izvēle:
Liellopa steiks – 76850 rubļu (Ls 13.60)
Rīsi ar dārzeņiem – 5620 (0.99)
Alus gaišais – 10610 (1.88)
Alus tumšais – 11560 (2.05) (pasniedza interesantā šķībā kausā. Nezinu, vai speciāli)
Kopā: 18.52
Nu, īstenībā jau nav nemaz tik traki.
Jautrākais bija tas, kā es mēģināju norēķināties ar karti. Nu, jau pie ieejas man apsargs paziņoja, ka par to, ka gribu norēķināties ar karti, ir jāinformē administrators. Es informēju it kā oficianti. Kad atnesa rēķinu, iedevu karti. Protams, to kartes nolasāmo aparātu klāt nepienesa. Tā vietā pēc minūtēm 2 pie manis pienāca un teica, lai sekoju viņai, jo esot vajadzīgs PIN kods. Jākāpj bija uz otro stāvu, kur sēž kundzīte tādā kā kases telpā. Pa lodziņu man padeva karšu termināli un varēju ievadīt kodu. No tās kasieres redzēju tikai roku… Nu, vēl kāda pusotra minūte kamēr notiek transakcija un viss ok…
Ar to arī vakars principā bija beidzies. Mierīgi atvadījāmies, Igors nogādāja mani līdz viesnīcai. Vakara sarakste ar mājām, vakara atskaite nācijai un pie miera…
Tas arī viss!
Līdz rītam!
P.S. Es tikai nesaprotu, kas tas bija par mūdzi, kas no Latvijas man zvanīja 1:40 naktī… kaut kāds baigais troksnis bija un neviens īsti nerunāja.. Numuru nepazinu! Trubu nometu…
Nu, kā jau biju ieplānojis iepriekš, šai vajadzēja būt pirmajai īstajai darba dienai, bet no otras puses tai arī vajadzēja būt tādai kā nelielai atpūtas dienai pirms lielās strādāšanas.
Lai arī pirmā intervija bija ieplānota tikai 11-os, cēlos jau tūlīt pēc 7-iem. Pastrādāju, pamontēju, patulkoju.. ļoti relaksēti. Logi, lai arī atrodas uz ielas puse (Nu, Puškina prospekts nav nemaz tik maza štrāsīte), skaņu slāpē pat ļoti labi un tas nav maznozīmīgs fakts, ja gribas kaut ko normālu ierakstīt.
Tas viss sīkums, bet bija pienācis laiks braukt uz interviju ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas „Vesna” vadītāju vārdā Ales Bialiatsky. Sazvanoties ar viņu jau uzreiz nopratu, ka šī nu nebūs nekāda glaunā tikšanās modernā ofisā, jo adreses bija – tāda un tāda iela, tāds un tāds numurs, otrā arka, ieeja pagalmā, 4 podjezds un tāds un tāds dzīvoklis. Atkal sākās grūtības ar ceļā pavadāmās distances aprēķināšanu. Kaut gan, atklāti sakot, saprast Minskas metro izrādās ir gaužām vienkārši – divas līnijas, viena pāreja! Un viss…
No viesnīcas izgāju tikai aptuveni 10:20 un nepagāja man liekas pat visas minūtes 35-as kad biju jau galā. Un tās ir veselas 7 pieturas ar pārsēšanos… metro normāli iet katras aptuveni 4 minūtes…
Ierodoties „Vesna” birojā sapratu, ka man ir izrādījusies taisnība. Viņi tiešām strādā konsperatīvā dzīvoklī. Nu, atklāti sakot, nekā konsperatīva nav, jo visi zinot, kur viņi bāzējas taču nekādu represiju īpaši neesot.
Ales izrādījās sirms kungs ap gadiem 50. Pirmais, ko viņš man pateica, ka šorīt esot latviešu rīts, jo pirms manis uz interviju bijusi Judīte Čunka no LTV. Eh, laikam tomēr nevajadzēja viņai teikt, kur braukšu un ar ko runāšu.. kaut gan no otras puses, Judīte ar šamējiem esot tikusies arī iepriekš.
Pirmkārt jau runājām par pašu „Vesnu”. Tā ir cilvēktiesību organizācija, kas ir izveidota jau 80-to gadu pašās beigās, lai aizstāvētu Černobiļas seku novērsēju intereses. Izrādās toreiz ir bijusi pirmā reize (kura gada pavasarī īsti neatceros), kad varas iestādes ir vardarbīgi vērsušās pret, nu… opozīciju. Kopš tā laika organizācijai nākas darboties principā nelegāli, jo jau 7-ņus gadus viņiem neļauj oficiāli reģistrēties. Taču viņi turpina darboties, eksistē par dažādu ārvalstīs esošu fondu un Eiropas Savienības piešķirto naudu. Savukārt, lai varētu kā novērotāji piedalīties šīgada vēlēšanās viņi startē vienotā komandā ar vietējo Helsinku grupu. Pašlaik organizācijā esot daži desmiti cilvēktiesību aizstāvju, un uz šīm vēlēšanām aptuveni 600-t brīvprātīgie īslaicīgie novērotāji…
Mūsu saruna galvenokārt bija vērsta uz pašlaik Baltkrievijā notiekošo pirmstermiņa balsošanu. Lūk apmēram dažas lietas, ko man izdevās uzzināt:
1. Iepriekšējā balsošana ir reālākais veids, kā krāpties ar rezultātiem (tāds rīkojums faktiski vēlēšanu komisijām esot dots „no augšas”). Galvenais tas saistīts ar iedzīvotāju piespiedu balsošanu – lielos kolektīvos draudot ar atlaišanu, ja nebalsos, universitātēs – ar grūtībām mācībās utt.
2. viena no lielākajām problēmām esot balsošanas urnas, kas tikai dažās vietās ir caurspīdīgas. Citur tās esot vienkāršas finiera kastes, kuras ir kaut kā saskrūvētas un tikpat viegli var tikt izjauktas. Tajās esot daudz spraugu – pietiekami lielas, lai varētu samainīt biļetenus. Urnas esot aizzīmogotas ar plastilīnu, tā kā arī šeit ir vieta krāpšanai.
3. Vislielākā problēma esot balsu skaitīšanas process. Vēlēšanu komisijās gandrīz visi ir vietējo varas iestāžu ielikteņi. Tipa – ceha priekšnieks ir komisijas vadītājs, bet ceha darbinieki – komisijas locekļi, direktors vadītājs, skolotāji locekļi utt. demokrātisko spēku pārstāvju visās komisijās visā valstī esot aptuveni veseli 0,25%... Balsu skaitīšana notiek aizklāti. Katrs no komisijas skaitot „savu kaudzīti” biļetenu (ko viņš tur ieraksta, neviens nezina). Tālāk komisijas loceklis datus par savu kaudzīti nodod vadītājam, kurš arī nevienam neko nenojaušot uzraksta galīgo rezultātu. Visticamāk – vēlamo un nepareizo (vai „pareizo”?)
4. Līdzšim gan par baigiem pārkāpumiem nevarot runāt, jo viss notiekot mierīgi. Pašlaik atliekot tikai minēt, cik tad īsti procentus Luka dabūs – vairāk kā 70 vai vairāk kā 80. opozicionāriem – katram būšot apmēram 1,5%
5. Runājot par 19. decembri un opozīcijas mītiņu oktobra laukumā, Aless bija diezgan skeptisks. Visticamāk, ieradīšoties tikai līdz 15 tūkstošiem cilvēku. Tas esot ļoti, ļoti maz, jo agrāk savākt 40-50 tūkstošus nav bijusi problēma. Viņš uzskata, ka sabiedrībā tomēr nav tādas baigās vēlmes cīnīties, jo nav īsti jēgas… Jēga varot parādīties nākamajos gados, kad baltkrievus gaida nopietnas finansiālās problēmas…
Nu, tas tā, īsumā… Uzzināju, ka vēlēšanu dienā būs presene un arī nākamajā.. būs jāaiziet… Un jā, ja kādam ir vēlme apskatīties, ko tad īsti dara „Vesna” to var izlasīt viņu mājas lapā (kuru starp citu vara pa TV vakar esot bargi kritizējusi, ka tie to vien darot, kā sūdus rokot) http://spring96.org/
Ar to arī atvadījāmies un devos mierīgi atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam vēl ātrais ieskrējiens pabrokastot McDonaldā. Kā jau tas vienmēr un visur ir, Mc ir piln’[igi vienāds. Cena gan drusku mazāka, nekā Latvijā.
Vienīgais, ko nepaspēju Mc, ir iedzert kafiju. Nu, katrā ziņā nekur šeit līdzi uz numuriņu kafiju nedod. Ja arī dod, tad viesnīcas kafija izrādījās gana dārga, bet gana laba. Kafejnīcā parunājos arī ar trijiem vīriem no Krievijas, kas no Baltkrievijas uz Samaru dzenot automašīnas. Esot pietiekami izdevīgi – uz vienu auto varot nopelnīt pa 5-6 tūkstošiem $. Pārsvarā vedot diezgan jaunus BMW, Mercedesus, AUDI, VW… grūtības gan esot nevis ar šejienes iestādēm vai apstākļiem, bet gan ar Krievijas ceļiem, jo ziemas laikā ceļā varot nākties pavadīt pat vairākas dienas. Viens no vīriem tā sapņaini izteicās, ka Eiropā droši vien mašīnas esot vēl lētākas nekā šeit… Protams!:)
Pirms devos uz savu numuru strādāt pievērsu uzmanību daudzajām kamerām un izgaismojumam foajē. Domāju, vai tiešām kāds no vēlēšanu kandidātiem ieradīsies vai? Nē… Bija ieradusies persona, kura noteikti iegūtu vēlēšanās 150% iedzīvotāju balsis – Salatēvs! Nu tad šo arī intervēja, filmēja, cilvēki ar mikriponiem taisīja šovu… Kā nekā tuvojas Jaunais gads!
Ieplānotos darbus biju plānojis padarīt laicīgi, jo īsti nevarēju saprast, kā īsti būs ar gabalu nosūtīšanu uz Latviju. Galu galā, internets te galīgi nav superātrs. Laicīgi sagatavoju gabalu gan apskatam, gan sagraizīju Igora un Svetas interviju… paklausījos un izklausījās nu ļooooti pat salkana.. bet,tādi nu bija tie apstākļi un tā nu cilvēki domā. Nekas, sak’, sāksim ar medus mucu un pēc tam sāksim tajā pamazām liet iekšā drusku piķi!:)
Nu, katrā gadījumā visu izdarīju laikā un bez liekas steigas!
Astoņos vakarā biju ieplānojis beidzot normāli pavakariņot! It kā sākotnēji biju plānojis vakariņot kopā ar to pašu blogeri Viktoru, taču viņš diemžēl netika un kompāniju man sastādīja arī jau iepriekš minētais Igors Mariničs.
Izrunājāmies par šo un to. Vairāk par tādām cilvēciskām un praktiskām lietām. Drusku žēlojos, ka līdz viesnīcai ir patālu no centra, uz ko Igors atbildēja, ka patiesībā daudz izdevīgāk būtu bijis īrēt dzīvokli centrā, kas maksātu apmēram 50$. Atceros, ka savulaik Zvejnieks laikam tā arī darīja. Bet, kā saka, no kļūdām mācās un būs kārtējā mācība priekšdienām!
Man radās spontānā ideja apprasīties, ko tad īsti pats Igors darīs vēlēšanu dienā. Viņš atbildēja, ka īsti plānu neesot. Cenšoties visu ko izdomāt, lai vakarā nebūtu jāiet uz Oktobra laukumu, bet beigās laikam tomēr iešot gan.
Līdz ar to piedāvāju, ka varētu izmantot viņa kā taksista pakalpojumus, jo ar savu transportu tomēr tik lielā pilsētā varētu būt vieglāk un ātrāk pārvietoties. Igoram šī ideja gana labi patika un nolēmām vēl šo ideju apsmadzeņot rīt.. Jāizdomā īsti, kur tad gribēšu braukt un ko redzēt… protams, joka pēc teicu, ka par spīti vēlēšanām es rīt gribētu būt Bobruiskā (350km no Minskas), kur letiņu U20 hokejisti tiekas ar baltkrieviem.
Nu, pats restorāns bija gana glauns. (Šeit var aptuveni gūt priekšstatu http://www.brovar.by/eindex.htm?/emain.htm ) Ideja apmēram kā mūsu Lido, tikai kaut kur labāka. Arī šeit uz vietas brūvē alu… Kā jau minēju, galdiņš bija jāpiesaka iepriekš… pašā restorānā ir vairākas zāles – mednieku, makšķernieku utt… Spēlē dzīvā mūzika, proti vīri ar vijoli, ģitārām, kontrabasu un citiem pripambasiem, kas staigā ap galdiņiem un dzied. Dažubrīd tas viss liekas pārāk skaļi.
Mēs sēdējām mednieku zālē – pie sienām dažādas smukas un prikolīgas bildītes. Uz vienas, piemēram, attēlots mednieks ar suni un apakšā paraksts (varētu tulkojums būt apmēram tāds – mērķēju vai nemērķēju, bet vilku paņēmu! Būtu es šo frāzi zinājis medību sezonas atklāšanā, kad pats ar vilku sastapos…
Ēdienkarte ļoti plaša un šai pusei pietiekami dārga. Lūk mana izvēle:
Liellopa steiks – 76850 rubļu (Ls 13.60)
Rīsi ar dārzeņiem – 5620 (0.99)
Alus gaišais – 10610 (1.88)
Alus tumšais – 11560 (2.05) (pasniedza interesantā šķībā kausā. Nezinu, vai speciāli)
Kopā: 18.52
Nu, īstenībā jau nav nemaz tik traki.
Jautrākais bija tas, kā es mēģināju norēķināties ar karti. Nu, jau pie ieejas man apsargs paziņoja, ka par to, ka gribu norēķināties ar karti, ir jāinformē administrators. Es informēju it kā oficianti. Kad atnesa rēķinu, iedevu karti. Protams, to kartes nolasāmo aparātu klāt nepienesa. Tā vietā pēc minūtēm 2 pie manis pienāca un teica, lai sekoju viņai, jo esot vajadzīgs PIN kods. Jākāpj bija uz otro stāvu, kur sēž kundzīte tādā kā kases telpā. Pa lodziņu man padeva karšu termināli un varēju ievadīt kodu. No tās kasieres redzēju tikai roku… Nu, vēl kāda pusotra minūte kamēr notiek transakcija un viss ok…
Ar to arī vakars principā bija beidzies. Mierīgi atvadījāmies, Igors nogādāja mani līdz viesnīcai. Vakara sarakste ar mājām, vakara atskaite nācijai un pie miera…
Tas arī viss!
Līdz rītam!
P.S. Es tikai nesaprotu, kas tas bija par mūdzi, kas no Latvijas man zvanīja 1:40 naktī… kaut kāds baigais troksnis bija un neviens īsti nerunāja.. Numuru nepazinu! Trubu nometu…
ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris
Baltkrievija. 2. diena
Jeb: „порa менять лысую резину!” un „Я необслуживаю лапшу!”
Kā nu gadījās, kā nē, bet gulēt izdevās aiziet diezgan vēlu. Taču jau diezgan agri no rīta biju izlēmis celties, lai sāktu strādāt. Galu galā tieši tā iemesla dēļ šeit arī esmu ieradies!
Protams, ka brokastīs neaizgāju, jo, rūpīgāk pavērojot cenu lapu izlasīju, ka brokastis vienai personai maksā 7 eiro. Šajā naudā tie ir aptuveni 28000 vietējo naudiņu. Diezgan padaudz… Nu, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu nesajutu.
Pārlaižot acis pār vietējo masu saziņas līdzekļu mājas lapām, konstatēju, ka pagājušajā naktī uz lielceļa Minska-Maskava esot manīta bruņumašīnu (tautā vienkārši sauktu par BTR) kolonna, kā arī vairākas kravas automašīnas ar karavīriem. Baķka esot sapulcē pateicis, ka „Nedod Dievs, kāds no opozīcijas pārkāps pieļaujamās robežas (krieviski saucas Tot samii Rubikon) – drošības struktūrām un armijai dots rīkojums reaģēt adekvāti un stingri.
Patiesi lielu jautrību manī izraisīja ziņa par to, ka vienā no rajoniem ir publiskota tāda kā vēlēšanu novērotāja rokasgrāmata. Šajā izdevumā ir aprakstīts ne tikai tas, kā jānodrošina vēlēšanu norise atbilstoši visiem standartiem, bet arī tas, kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem, sniedzot arī pareizās atbildes. Pirmo reizi pievērsu uzmanību jēdzienam konstruktīvie spēki (lasīt – vara). Oi, šeit nu paši varat izlasīt visu par visu http://telegraf.by/2010/12/dlja-nabljudatelej-napisali-pravil-nie-otveti-na-voprosi-opponirujuschix-sil.html Vismaz zināms smaids garantēts. Vēlāk ganm Centrālā vēlēšanu komisija nosauca par joku un tikai vietējās vēlēšanu komisijas pārstāvju iniciatīvu.
Domāju par to, ko ziņot LR uz pusdienas programmu. Bija sarunāta sazvanīšanās… ja tā atklāti runā, uz ielām līdz šim neesmu redzējis NEVIENU aģitācijas plakātu. Tik vien kā virs neatkarības prospekta pārvilkts auduma uzraksts „19. decembrī visi uz prezidenta vēlēšanām”. Arī prezidenta administrācijas kundzīte internetā bija izteikusies, ka faktiski prezidentam nekādas kampaņas nav – prezidents strādā! Bet to pārējo opozīcijas kandidātu muldēšanu (šāds varētu būt gandrīz precīzs tulkojums) nav vērts ņemt vērā.
Nekas… Pulksten 11-os man bija sarunāta tikšanās ar iepriekš jau minēto blogeri Viktoru. Lai arī sākotnēji tikšanās bija plānota viesnīcā, pusstundu pirms tikšanās viss mainījās un bija nepieciešams steidzami doties uz kādu kafejnīcu. Ceļā atkal ar taksistu sākām drusku pļāpāt… Puisis diezgan jauns, varbūt gadi 25… Viņš man prasa, klau a tā ir taisnība, ka Eiropā daudzās vietās ir tā, ka tu ieej konkrētās vietās un tev ir pieejams bezmaksas bezvadu internets… Nu, nācās viņu iepriecināt vai apbēdināt, ka tā tiešām ir un pat kaimiņos Ukrainā tā ir…
Tikšanās un saruna ar Viktoru izvērtās pat ļoti interesanta un vērtīga. Protams, ka jau cilvēkam, kas sevi pozicionē kā antižurnālistu (labā nozīmē) ir savs skatījums. Un tas pilnīgi noteikti atšķīrās no iepriekšējā vakarā dzirdētā. Šoreiz secinājumi vairāki:
1. nav nemaz tajā Baltkrievijā tik rožaini. Izrādās, ka faktiski Baltkrievijai ir beigušies starptautiskie aizdevumi un naudas nākotnes plānu realizācijai (piemēram, vidējā alga 500$) nav
2. Krīze ir ietekmējusi arī baltkrievus, taču Lukas (tā šeit pārsvarā sauc Lukašenko) stingrā dūre ir bijis sava veida stabilitātes garants. Kā būs, ja būs nākamais krīzes vilnis, neviens nezina un visi baidās.
3. opozīcija savā starpā kasās kā var un praktiski 10 opozīcijas kandidāti cīnās nevis par prezidenta krēslu, bet gan par iekļūšanu nākamajā parlamentā. Viktors demonstrēja bildes, kā izskatās aģitācijas stends, uz kura viens opozicionārs līmē savu plakātu pāri otram. Lukas priekšvēlēšanu programmai neviens gan neko virsū nelīmē.
4. Preses brīvības īpaši šeit nav. Žurnālisti ir iebiedēti, jo par trijiem brīdinājumiem (pat par tehnisku kļūdu), piemēram, avīzi var slēgt uz pus gadu, var neļaut abonēt, var neļaut izplatīt. Laikrakstus arī var nopirkt tikai īpaši izveidotos valsts kioskos.
5. Ar internetu ar esot jautri. Tas pats Wi Fi nemaz nav tā visur atļauts. Interneta klubos var prasīt uzrādīt pasi, pat ja tu esi atnācis ar savu flashu izprintēt kādu papīru. Wi Fi dažās vietās esot bezmaksas, taču tas esot nelikumīgi
6. Viktors arī uzskata, ka Lukašenko līdzšinējie sasniegumi tagad, krīzes laikā , pamazām nobāl. Līdz ar to viņa aiziešana no varas zenīta nav nemaz tik tālu. Visticamāk, līdzīgi kā Krievijā, tiks noteikts amata mantinieks, kas turpinās to pašu politiku. Ja Luka būtu aizgājis pirms krīzes, viņš mūžam paliktu tautas varoņa statusā…
Nu, protams, ka šīs ir tikai dažas no tēzēm, par kurām runājām. Bet kopaina nu jau ir citāda. Atklāti sakot, es arī sapratu, kāpēc iepriekšējā vakarā viedoklis bija savādāks, taču zināmu apsvērumu dēļ to šeit neteikšu.
Ieguvu arī dažus labus telefona numurus, kuri vēl var noderēt.. Arī dažu opozīcijas līderu numurus. Pagaidām gan neesmu mēģinājis zvanīt.
Pēc tikšanās ar Viktoru devos uz Ārlietu ministriju saņemt savu akreditācijas karti. Ministrija atrodas pavisam netālu no prezidenta pils… Jā, šāda ir viņu prezidenta pils:
Nu, katrā gadījumā ārlietu ministrijā visi izrādījās ļoti atsaucīgi, solīja nokārtot akreditācijas karti stundas laikā, jo, ja spāņiem ir siesta, tad šeit ir normāls pusdienu pārtraukums, kurā nestrādā neviens. Pēc stundas karte bija gatava, ministrijas darbinieki laipni paspieda roku, novēlēja veiksmi un vēl piedevām iedeva brīvā Wi Fi karti, kas no 18.-20. darbosies kaut kādā tur CVK informācijas centrā. Vienalga kruta… priekšā stāvošie vietējie no aģentūras Reuters izrādīja patiesi neviltotu prieku par šādu opciju.
Tūlīt pēc diviem biju sarunājis tikties ar Igoru Mariniču. LR klausītājiem šis uzvārds neliksies svešs, jo Igors savulaik kā aktīvs opozicionārs ir sadarbojies gan ar Latvijas Radio, gan vairākiem citiem medijiem. Viņš ļoti labi pazīst lauri Zvejnieku, Guntu Slogu un vēl citus letiņu žurnālistus. Tā kā šī intervija jau bija drusku piezemētāka un draudzīgāka. Sak’, vecas pazīšanās vārdā.
Protams, ka līdz Igoram nokļūt izrādījās nemaz ne tik viegli, kaut gan pēc viņa apraksta viņa ofiss no ministrijas atrodas kvartālu četru attālumā. Nu, vai nu kvartāli milzīgi, vai nu kā citādi, bet atlika vien braukt ar kārtējo taksi. Šoreiz nostrādāja mana jaunā stratēģija – pa 5 eiro aizvedīsi? Nē – vajag vairāk. Saku – vairāk nav! Nu 10 vajag. Nav! Nu tad piemet drusku vietējo naudu – saku, ka nav! Rezultātā, tiek sarunāts cits šoferis, ka pa šo summu minūšu 7 laikā aizgādāja mani līdz Igora namdurvīm!
Nu, šīs intervijas laikā nedaudz parunājām par ekonomiskām lietām, par naftas tranzītiem utt. Secinājums – droši vien nav baigi lielā pamata runāt par to, ka Ventspils trubas aizvēršanu ir iniciējis kremlis, lai tiktu vaļā no Lukas un nogrieztu viņam Venecuēlas naftas piegādes ceļus. Jebkurā gadījumā kaut kā to naftu jebkurā gadījumā piegādās un patiesība ir ļoti vienkārša – bizness ir bizness! Šoreiz politika drusku stāv malā!
Tā kā man bija jāskrien jau uz nākošo tikšanos, kas atradās gana patālu no esošās atrašanās vietas, Igors piekrita mani līdz turienei aizvest. Jau mašīnā viņš atzinās: lai arī viņš necieš Luku par to, ko viņš savulaik izdarīja ar viņa tēvu, pašlaik tomēr tieši Lukašenko esot reālākais valsts vadītājs un tāds arī palikšot. (Mihails Mariničs bija ārlietu un ekonomikas ministrs, vēstnieks Latvijā un viens no opozīcijas līderiem. 2001-jā gadā viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem Lukašenko konkurentiem, kuru atbalstītu visa opozīcija. Taču Mihailu notiesāja, viņš kļuva par politisko ieslodzīto)
Radio Svoboda vietējā birojā ierados ar nokavēšanos… Satikos ar viņu korespondentu Valēriju Kaļinovski. Vārds pa vārdam un konstatējām, ka abi divi esam Ukrainā bijuši uz vēlēšanām, abi divi esam viesojušies un strādājuši pie Bogdanas Svobodas birojā Kijevā… Un, ja tā padomā, es pat tagad atceros, pie kura kompja viņš sēdēja! Iemalkojām tēju, drusku atpūtos pēc lielā skrējiena, drusku paklausījos savus ierakstus, jo laiks drusku bija. Bija laiks pirms došanās uz Brīvības laukumu, kur plānota opozīcijas akcija.
Principā šādas akcijas vairāk vai mazāk notiek katra mēneša 16. datumā un tiek sauktas par Solidaritātes dienām, jo šajā dienā tiek pieminēti visi politieslodzītie (kā iepriekš paskaidroja Igors, reāli par politieslodzītajiem tiekot uzskatīti tikai daži cilvēki, bet faktiski tādi vairāk vai mazāk esot gandrīz ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem).
Šīsdienas protesta akcija, vai pareizāk būtu teikt, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums izrādījās diezgan unikāls. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika Brīvības laukumā, kur pirms 2006-tā gada vēlēšanām opozīcijas mītiņu izdzenāja milicijas specvienības. Šoreiz šāda akcija bija oficiāli atļauta un nevienam nekas nedraudēja. Otrkārt, šī bija viena no retajām reizēm, kad uz kopīgu pasākumu ieradīsies divi no vadošajiem opozīcijas līderiem Andrejs Saņņikovs un Vladimirs Ņekļajevs.
Kopā ar Valēriju devāmies uz centru, uz Brīvības laukumu. Man apskatam bija jādod reportāža no notikuma vietas, Valērijam tas pats jādara savam radio.
Par spīti tam, ka ārā sniga, pūta riebīgs vējš un bija apmēram -10 grādi, uz Brīvības laukumu bija sanākuši aptuveni 1000 cilvēki +/-. Vēl pirms nokļūšanas laukumā mūs, tāpat kā visus garāmgājējus, neuzkrītoši filmēja kāds jauns vīrietis zīmīgā tumšā jakā. Valērija komentārs bija īss: KGB! Nu, kā saka, esmu arī es pieskaitīts.
Kopumā laukumā izskatījās aptuveni šādi…
Gan jaunieši, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Gados vecāks vīrs Vitālijs, ar kuru aprunājos teica, ka esot šeit ieradies, lai pieliktu punktu diktatūrai. Viņš esot bijis spiests priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc viņam tagad apgriezta pensija un tagad tā esot vien 600000 rubuļu jeb aptuveni 200$...
Pēc aģitatoru un kaut kāda tur repera centieniem uzkurināt apsalušo publiku klāt bija arī abi manis iepriekš pieminētie līderi (Saņņikovs pa labi, Ņekļajevs pa kreisi).
Kopumā abi kandidāti vienbalsīgi aicināja sarīkot jaunas vēlēšanas bez Lukašenko, kā arī aicināja visus atbalstītājus 19. datumā jau pēc vēlēšanu beigām pulcēties vienā no centrālajiem laukumiem pretī prezidenta pilij un pieprasīt varas maiņu valstī. Visi atbalstītāji tika aicināti zvanīt draugiem un paziņām un aicināt arī viņus iebiedroties protestiem. Viens no smieklīgākajiem saukļiem, ko šeit dzirdēju, bija: порa менять лысую резину! (tas protams bija vērsts pret buksējošo Luku)
Šeit uz vietas tiek uzskatīts, ka, ja būs kādi reāli protesti, tie būs tieši 19. datumā un tieši pret tās akcijas dalībniekiem tad arī varētu izmantot specvienības, kuras faktiski esot ļoti normāla parādība šejienes apstākļos. Līdz 19-jam – teorētiski var izteikties jebkurš! Šīsdienas akcijas laikā gan nevienu omonieti nemanīju, kaut gan pavisam tuvu pie laukuma vairākās vietās stāvēja grupiņas vīreļu zīmīgi vienādās tumšās jakās…
Šajā brīdī es patiešām nožēloju, ka mana bagāža vēl nav atlidojusi, jo pūta cauri pa visiem stūriem, rokas sala un tirpa… Satiku arī LTV brigādi – savu darba skolotāju Judīti Čunku un operatoru, kura vārdu gan neatceros. Jā, interesanti, ka arī Judīte to piefiksēja – pēc 12 gadiem koā strādā skolotāja un skolnieks! Nu, par to kuram labāk sanāk gabali jau lai spriež klausītāji, skatītāji un lasītāji! Bet, katrā ziņā ir tāds kā neliels sacensību azarts.
Protams, nevar noliegt arī koleģiālu sadarbību, padomu prasīšanu, apmainīšanos ar numuriem utt!
Īsti līdz pašām pasākuma beigām neizturēju un nolēmu braukt uz viesnīcu. Kā nekā, pēc saviem plāniem biju izrēķinājis, ka uz rītdienu man jāgatavo gabals par Igoru un Svetu.
Viesnīcā ļoti iepriecināja ziņa, ka soma ir atbraukusi!:) neskarta… Un pēc pārbaudīšanas arī atklājās, ka gabals jāgatavo tikai uz sestdienas rītu. Tā kā bija drusku mierīgāks laiks un iespēja arī šeit daudz ko sarakstīt!
Ā, gandrīz aizmirsu pašu jautrāko!
Atnākot uz viesnīcu un saprotot, ka ir brīvāks brīdis, pirmo reizi pa visu dienu nogāju lejā paēst. Ārā iet negribējās, tāpēc iegāju vietējā picērijā/bārā! Uzreiz uzmanību piesaistīja virknīte aziātiskas izcelsmes vīreļu, kas bija aizņēmuši divus vai pat 3 galdus… Izrādās ķīnieši! Kas ir tas uzjautrinošais – viņi nepasūta ēdienus pēc ēdienkartes, bet atnāk ar saviem ātri pagatavojamo nūdeļu toverīšiem un lūdz bārmenim uzliet tiem virsū karstu ūdeni. Nu, bārmenis lādzīgs cilvēks tā arī izdara. Pēc brīža viens no ķīnietīšiem ir atkal klāt un prasa vienkārši krūzīti karsta ūdens – arī tēja viņiem ir savējā. Citreiz pat prasot litra trauku pilnu ar karstu ūdeni…. Turklāt šī darbība tiek atkārtota vēl vairākas reizes…
Tā jau nu gluži nebija, ka neko nepasūtīja. Kaut kādus salātus jau bija nopirkuši, bet droši vien taupības dēļ uz 6 2 porcijas, ko tad visi arī kopistiski no viena šķīvja baudīja. Protams, ka šādas aktivitātes bāra darboņus īpaši neiepriecina, tāpēc oficiante vienkārši paziņoja „Я необслуживаю лапшу!”
Tā lūk man gāja 2 dienā.
Laiks pie miera un rīt atkal ar pilnu krūti darbos…
Attā!
Jeb: „порa менять лысую резину!” un „Я необслуживаю лапшу!”
Kā nu gadījās, kā nē, bet gulēt izdevās aiziet diezgan vēlu. Taču jau diezgan agri no rīta biju izlēmis celties, lai sāktu strādāt. Galu galā tieši tā iemesla dēļ šeit arī esmu ieradies!
Protams, ka brokastīs neaizgāju, jo, rūpīgāk pavērojot cenu lapu izlasīju, ka brokastis vienai personai maksā 7 eiro. Šajā naudā tie ir aptuveni 28000 vietējo naudiņu. Diezgan padaudz… Nu, bet katrā ziņā nekādu diskomfortu nesajutu.
Pārlaižot acis pār vietējo masu saziņas līdzekļu mājas lapām, konstatēju, ka pagājušajā naktī uz lielceļa Minska-Maskava esot manīta bruņumašīnu (tautā vienkārši sauktu par BTR) kolonna, kā arī vairākas kravas automašīnas ar karavīriem. Baķka esot sapulcē pateicis, ka „Nedod Dievs, kāds no opozīcijas pārkāps pieļaujamās robežas (krieviski saucas Tot samii Rubikon) – drošības struktūrām un armijai dots rīkojums reaģēt adekvāti un stingri.
Patiesi lielu jautrību manī izraisīja ziņa par to, ka vienā no rajoniem ir publiskota tāda kā vēlēšanu novērotāja rokasgrāmata. Šajā izdevumā ir aprakstīts ne tikai tas, kā jānodrošina vēlēšanu norise atbilstoši visiem standartiem, bet arī tas, kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem, sniedzot arī pareizās atbildes. Pirmo reizi pievērsu uzmanību jēdzienam konstruktīvie spēki (lasīt – vara). Oi, šeit nu paši varat izlasīt visu par visu http://telegraf.by/2010/12/dlja-nabljudatelej-napisali-pravil-nie-otveti-na-voprosi-opponirujuschix-sil.html Vismaz zināms smaids garantēts. Vēlāk ganm Centrālā vēlēšanu komisija nosauca par joku un tikai vietējās vēlēšanu komisijas pārstāvju iniciatīvu.
Domāju par to, ko ziņot LR uz pusdienas programmu. Bija sarunāta sazvanīšanās… ja tā atklāti runā, uz ielām līdz šim neesmu redzējis NEVIENU aģitācijas plakātu. Tik vien kā virs neatkarības prospekta pārvilkts auduma uzraksts „19. decembrī visi uz prezidenta vēlēšanām”. Arī prezidenta administrācijas kundzīte internetā bija izteikusies, ka faktiski prezidentam nekādas kampaņas nav – prezidents strādā! Bet to pārējo opozīcijas kandidātu muldēšanu (šāds varētu būt gandrīz precīzs tulkojums) nav vērts ņemt vērā.
Nekas… Pulksten 11-os man bija sarunāta tikšanās ar iepriekš jau minēto blogeri Viktoru. Lai arī sākotnēji tikšanās bija plānota viesnīcā, pusstundu pirms tikšanās viss mainījās un bija nepieciešams steidzami doties uz kādu kafejnīcu. Ceļā atkal ar taksistu sākām drusku pļāpāt… Puisis diezgan jauns, varbūt gadi 25… Viņš man prasa, klau a tā ir taisnība, ka Eiropā daudzās vietās ir tā, ka tu ieej konkrētās vietās un tev ir pieejams bezmaksas bezvadu internets… Nu, nācās viņu iepriecināt vai apbēdināt, ka tā tiešām ir un pat kaimiņos Ukrainā tā ir…
Tikšanās un saruna ar Viktoru izvērtās pat ļoti interesanta un vērtīga. Protams, ka jau cilvēkam, kas sevi pozicionē kā antižurnālistu (labā nozīmē) ir savs skatījums. Un tas pilnīgi noteikti atšķīrās no iepriekšējā vakarā dzirdētā. Šoreiz secinājumi vairāki:
1. nav nemaz tajā Baltkrievijā tik rožaini. Izrādās, ka faktiski Baltkrievijai ir beigušies starptautiskie aizdevumi un naudas nākotnes plānu realizācijai (piemēram, vidējā alga 500$) nav
2. Krīze ir ietekmējusi arī baltkrievus, taču Lukas (tā šeit pārsvarā sauc Lukašenko) stingrā dūre ir bijis sava veida stabilitātes garants. Kā būs, ja būs nākamais krīzes vilnis, neviens nezina un visi baidās.
3. opozīcija savā starpā kasās kā var un praktiski 10 opozīcijas kandidāti cīnās nevis par prezidenta krēslu, bet gan par iekļūšanu nākamajā parlamentā. Viktors demonstrēja bildes, kā izskatās aģitācijas stends, uz kura viens opozicionārs līmē savu plakātu pāri otram. Lukas priekšvēlēšanu programmai neviens gan neko virsū nelīmē.
4. Preses brīvības īpaši šeit nav. Žurnālisti ir iebiedēti, jo par trijiem brīdinājumiem (pat par tehnisku kļūdu), piemēram, avīzi var slēgt uz pus gadu, var neļaut abonēt, var neļaut izplatīt. Laikrakstus arī var nopirkt tikai īpaši izveidotos valsts kioskos.
5. Ar internetu ar esot jautri. Tas pats Wi Fi nemaz nav tā visur atļauts. Interneta klubos var prasīt uzrādīt pasi, pat ja tu esi atnācis ar savu flashu izprintēt kādu papīru. Wi Fi dažās vietās esot bezmaksas, taču tas esot nelikumīgi
6. Viktors arī uzskata, ka Lukašenko līdzšinējie sasniegumi tagad, krīzes laikā , pamazām nobāl. Līdz ar to viņa aiziešana no varas zenīta nav nemaz tik tālu. Visticamāk, līdzīgi kā Krievijā, tiks noteikts amata mantinieks, kas turpinās to pašu politiku. Ja Luka būtu aizgājis pirms krīzes, viņš mūžam paliktu tautas varoņa statusā…
Nu, protams, ka šīs ir tikai dažas no tēzēm, par kurām runājām. Bet kopaina nu jau ir citāda. Atklāti sakot, es arī sapratu, kāpēc iepriekšējā vakarā viedoklis bija savādāks, taču zināmu apsvērumu dēļ to šeit neteikšu.
Ieguvu arī dažus labus telefona numurus, kuri vēl var noderēt.. Arī dažu opozīcijas līderu numurus. Pagaidām gan neesmu mēģinājis zvanīt.
Pēc tikšanās ar Viktoru devos uz Ārlietu ministriju saņemt savu akreditācijas karti. Ministrija atrodas pavisam netālu no prezidenta pils… Jā, šāda ir viņu prezidenta pils:
Nu, katrā gadījumā ārlietu ministrijā visi izrādījās ļoti atsaucīgi, solīja nokārtot akreditācijas karti stundas laikā, jo, ja spāņiem ir siesta, tad šeit ir normāls pusdienu pārtraukums, kurā nestrādā neviens. Pēc stundas karte bija gatava, ministrijas darbinieki laipni paspieda roku, novēlēja veiksmi un vēl piedevām iedeva brīvā Wi Fi karti, kas no 18.-20. darbosies kaut kādā tur CVK informācijas centrā. Vienalga kruta… priekšā stāvošie vietējie no aģentūras Reuters izrādīja patiesi neviltotu prieku par šādu opciju.
Tūlīt pēc diviem biju sarunājis tikties ar Igoru Mariniču. LR klausītājiem šis uzvārds neliksies svešs, jo Igors savulaik kā aktīvs opozicionārs ir sadarbojies gan ar Latvijas Radio, gan vairākiem citiem medijiem. Viņš ļoti labi pazīst lauri Zvejnieku, Guntu Slogu un vēl citus letiņu žurnālistus. Tā kā šī intervija jau bija drusku piezemētāka un draudzīgāka. Sak’, vecas pazīšanās vārdā.
Protams, ka līdz Igoram nokļūt izrādījās nemaz ne tik viegli, kaut gan pēc viņa apraksta viņa ofiss no ministrijas atrodas kvartālu četru attālumā. Nu, vai nu kvartāli milzīgi, vai nu kā citādi, bet atlika vien braukt ar kārtējo taksi. Šoreiz nostrādāja mana jaunā stratēģija – pa 5 eiro aizvedīsi? Nē – vajag vairāk. Saku – vairāk nav! Nu 10 vajag. Nav! Nu tad piemet drusku vietējo naudu – saku, ka nav! Rezultātā, tiek sarunāts cits šoferis, ka pa šo summu minūšu 7 laikā aizgādāja mani līdz Igora namdurvīm!
Nu, šīs intervijas laikā nedaudz parunājām par ekonomiskām lietām, par naftas tranzītiem utt. Secinājums – droši vien nav baigi lielā pamata runāt par to, ka Ventspils trubas aizvēršanu ir iniciējis kremlis, lai tiktu vaļā no Lukas un nogrieztu viņam Venecuēlas naftas piegādes ceļus. Jebkurā gadījumā kaut kā to naftu jebkurā gadījumā piegādās un patiesība ir ļoti vienkārša – bizness ir bizness! Šoreiz politika drusku stāv malā!
Tā kā man bija jāskrien jau uz nākošo tikšanos, kas atradās gana patālu no esošās atrašanās vietas, Igors piekrita mani līdz turienei aizvest. Jau mašīnā viņš atzinās: lai arī viņš necieš Luku par to, ko viņš savulaik izdarīja ar viņa tēvu, pašlaik tomēr tieši Lukašenko esot reālākais valsts vadītājs un tāds arī palikšot. (Mihails Mariničs bija ārlietu un ekonomikas ministrs, vēstnieks Latvijā un viens no opozīcijas līderiem. 2001-jā gadā viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem Lukašenko konkurentiem, kuru atbalstītu visa opozīcija. Taču Mihailu notiesāja, viņš kļuva par politisko ieslodzīto)
Radio Svoboda vietējā birojā ierados ar nokavēšanos… Satikos ar viņu korespondentu Valēriju Kaļinovski. Vārds pa vārdam un konstatējām, ka abi divi esam Ukrainā bijuši uz vēlēšanām, abi divi esam viesojušies un strādājuši pie Bogdanas Svobodas birojā Kijevā… Un, ja tā padomā, es pat tagad atceros, pie kura kompja viņš sēdēja! Iemalkojām tēju, drusku atpūtos pēc lielā skrējiena, drusku paklausījos savus ierakstus, jo laiks drusku bija. Bija laiks pirms došanās uz Brīvības laukumu, kur plānota opozīcijas akcija.
Principā šādas akcijas vairāk vai mazāk notiek katra mēneša 16. datumā un tiek sauktas par Solidaritātes dienām, jo šajā dienā tiek pieminēti visi politieslodzītie (kā iepriekš paskaidroja Igors, reāli par politieslodzītajiem tiekot uzskatīti tikai daži cilvēki, bet faktiski tādi vairāk vai mazāk esot gandrīz ceturtā daļa no visiem ieslodzītajiem).
Šīsdienas protesta akcija, vai pareizāk būtu teikt, priekšvēlēšanu aģitācijas pasākums izrādījās diezgan unikāls. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika Brīvības laukumā, kur pirms 2006-tā gada vēlēšanām opozīcijas mītiņu izdzenāja milicijas specvienības. Šoreiz šāda akcija bija oficiāli atļauta un nevienam nekas nedraudēja. Otrkārt, šī bija viena no retajām reizēm, kad uz kopīgu pasākumu ieradīsies divi no vadošajiem opozīcijas līderiem Andrejs Saņņikovs un Vladimirs Ņekļajevs.
Kopā ar Valēriju devāmies uz centru, uz Brīvības laukumu. Man apskatam bija jādod reportāža no notikuma vietas, Valērijam tas pats jādara savam radio.
Par spīti tam, ka ārā sniga, pūta riebīgs vējš un bija apmēram -10 grādi, uz Brīvības laukumu bija sanākuši aptuveni 1000 cilvēki +/-. Vēl pirms nokļūšanas laukumā mūs, tāpat kā visus garāmgājējus, neuzkrītoši filmēja kāds jauns vīrietis zīmīgā tumšā jakā. Valērija komentārs bija īss: KGB! Nu, kā saka, esmu arī es pieskaitīts.
Kopumā laukumā izskatījās aptuveni šādi…
Gan jaunieši, gan vecāka gada gājuma cilvēki. Gados vecāks vīrs Vitālijs, ar kuru aprunājos teica, ka esot šeit ieradies, lai pieliktu punktu diktatūrai. Viņš esot bijis spiests priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc viņam tagad apgriezta pensija un tagad tā esot vien 600000 rubuļu jeb aptuveni 200$...
Pēc aģitatoru un kaut kāda tur repera centieniem uzkurināt apsalušo publiku klāt bija arī abi manis iepriekš pieminētie līderi (Saņņikovs pa labi, Ņekļajevs pa kreisi).
Kopumā abi kandidāti vienbalsīgi aicināja sarīkot jaunas vēlēšanas bez Lukašenko, kā arī aicināja visus atbalstītājus 19. datumā jau pēc vēlēšanu beigām pulcēties vienā no centrālajiem laukumiem pretī prezidenta pilij un pieprasīt varas maiņu valstī. Visi atbalstītāji tika aicināti zvanīt draugiem un paziņām un aicināt arī viņus iebiedroties protestiem. Viens no smieklīgākajiem saukļiem, ko šeit dzirdēju, bija: порa менять лысую резину! (tas protams bija vērsts pret buksējošo Luku)
Šeit uz vietas tiek uzskatīts, ka, ja būs kādi reāli protesti, tie būs tieši 19. datumā un tieši pret tās akcijas dalībniekiem tad arī varētu izmantot specvienības, kuras faktiski esot ļoti normāla parādība šejienes apstākļos. Līdz 19-jam – teorētiski var izteikties jebkurš! Šīsdienas akcijas laikā gan nevienu omonieti nemanīju, kaut gan pavisam tuvu pie laukuma vairākās vietās stāvēja grupiņas vīreļu zīmīgi vienādās tumšās jakās…
Šajā brīdī es patiešām nožēloju, ka mana bagāža vēl nav atlidojusi, jo pūta cauri pa visiem stūriem, rokas sala un tirpa… Satiku arī LTV brigādi – savu darba skolotāju Judīti Čunku un operatoru, kura vārdu gan neatceros. Jā, interesanti, ka arī Judīte to piefiksēja – pēc 12 gadiem koā strādā skolotāja un skolnieks! Nu, par to kuram labāk sanāk gabali jau lai spriež klausītāji, skatītāji un lasītāji! Bet, katrā ziņā ir tāds kā neliels sacensību azarts.
Protams, nevar noliegt arī koleģiālu sadarbību, padomu prasīšanu, apmainīšanos ar numuriem utt!
Īsti līdz pašām pasākuma beigām neizturēju un nolēmu braukt uz viesnīcu. Kā nekā, pēc saviem plāniem biju izrēķinājis, ka uz rītdienu man jāgatavo gabals par Igoru un Svetu.
Viesnīcā ļoti iepriecināja ziņa, ka soma ir atbraukusi!:) neskarta… Un pēc pārbaudīšanas arī atklājās, ka gabals jāgatavo tikai uz sestdienas rītu. Tā kā bija drusku mierīgāks laiks un iespēja arī šeit daudz ko sarakstīt!
Ā, gandrīz aizmirsu pašu jautrāko!
Atnākot uz viesnīcu un saprotot, ka ir brīvāks brīdis, pirmo reizi pa visu dienu nogāju lejā paēst. Ārā iet negribējās, tāpēc iegāju vietējā picērijā/bārā! Uzreiz uzmanību piesaistīja virknīte aziātiskas izcelsmes vīreļu, kas bija aizņēmuši divus vai pat 3 galdus… Izrādās ķīnieši! Kas ir tas uzjautrinošais – viņi nepasūta ēdienus pēc ēdienkartes, bet atnāk ar saviem ātri pagatavojamo nūdeļu toverīšiem un lūdz bārmenim uzliet tiem virsū karstu ūdeni. Nu, bārmenis lādzīgs cilvēks tā arī izdara. Pēc brīža viens no ķīnietīšiem ir atkal klāt un prasa vienkārši krūzīti karsta ūdens – arī tēja viņiem ir savējā. Citreiz pat prasot litra trauku pilnu ar karstu ūdeni…. Turklāt šī darbība tiek atkārtota vēl vairākas reizes…
Tā jau nu gluži nebija, ka neko nepasūtīja. Kaut kādus salātus jau bija nopirkuši, bet droši vien taupības dēļ uz 6 2 porcijas, ko tad visi arī kopistiski no viena šķīvja baudīja. Protams, ka šādas aktivitātes bāra darboņus īpaši neiepriecina, tāpēc oficiante vienkārši paziņoja „Я необслуживаю лапшу!”
Tā lūk man gāja 2 dienā.
Laiks pie miera un rīt atkal ar pilnu krūti darbos…
Attā!
trešdiena, 2010. gada 15. decembris
Baltkrievija. 1. diena.
Baltkrievija. 1. diena.
Jeb: не-имей сто рублей а имей сто друзей!
Rīts kā jau rīts. Pēdējā brīža somas kārtošana un citas no tā izrietošās peripetijas.
Baltic taxi kā vienmēr līmenī – vēl pirms noteiktā laika jau klāt un ar Baltic Miles karti brauciens līdz lidostai no Mārupes sanāk pat zem 5 Ls…
Ne jau nu es te taksometrus esmu atnācis reklamēt un ne jau Air Baltic slavēt, bet serviss tiešām jauks un augstā līmenī. Ja esi internetā iečekojies, somu var nodot minūtes laikā. Arī iepriekš izteiktais brīdinājums obligāti saņemt Papīra biļeti atpakaļ ceļam tiek realizēts īsā laikā un bez liekām rindām. Šī jautājuma atrisināšanai pat nebija nepieciešama minūte…
Izmantojot nelielo pauzi, paviesojos pie sava vecā drauga Uģa Kalmaņa tajā pašā Air Baltic. Uztaisīju pases kopijas, na vsjakij, privsjakij… izrādās Mr.Calamares šogad jau 3 reizes Minskā ir bijis… Līdz ar to viņa padomi noteikti par sliktu nenāca. Taču to, vai izdosies apmeklēt vietējos kultūras objektus, nevaru solīt…
Izrādās, ka Minskas lidosta atrodas aptuveni 45-50 kilometrus no pilsētas centra. Nu, nav jau nemaz tik maz, ja ņem vērā faktu, ka no lidostas nekāda sabiedriskā transporta uz centru nav…Uģis ieteica apprasīties stjuartēm, kā vieglāk līdz centram nokļūt, vai arī meklēt kādu, ar ko kopā samesties ceļam līdz centram. Tāpat ieteica naudu samainīt mazās eiro vai dolāru banknotēs, sak’, lai vietējie galīgi neapčakarē…Jo valūtas kurss nav nemaz tik labvēlīgs viegliem aritmētiskiem aprēķiniem…
Ņemot vērā iepriekšējos ieteikumus, devos uz robežkontroli. No problems. Tālāk uz lidmašīnu – arī – NO Problems!
Pirms kāpšanas autobusā, kas nogādās mūs līdz lidmašīnai, manīju kādu igauņu puisi, kurš centās nokļūt Baltkrievijā bez vīzas un uzaicinājuma. Viņš gan teica, ka uzaicinājums esot Minskā un arī vīzu varot nokārtot lidostā, taču meitenes neticēja un autobuss uz lidmašīnu aizbrauca bez viņa. Par šādu opciju mani bija informējis arī Uģis un to apstiprināja arī vīrs pirms manis. Letiņš. Nu, kā saka, uz mutes jau neesmu kritis un sāku ar šamējo runāties, jo (skat. Iepriekš), varētu būt laba iespēja tikt līdz Minskas centram pa pus cenu.
Viss izrādījās vēl superīgāk. Vīrs, vārdā Ivars, izrādās strādā Baltkrievijā jau gadus 6 un viņš arī sniedza papildus info par nokļūšanu līdz pilsētai. Tas maksājot mūsu naudā aptuveni 15 latus. Taču viss izvērtās vēl jaukāk, jo uz manu piedāvājumu samesties ceļam saņēmu atbildi, ka viņu lidostā sagaidīšot un viņš mani līdz viesnīcai aizvest varēšot! SUPER!
BET… kā jau ierasts manos stāstos, nekas nav tā, kā tas izskatās sākotnēji…
Lidmašīnā, protams, kārtējo reizi biju izvēlējies tādu sēdvietu, kurā neviens blakus nesēž... ņemot vērā Ukrainas pieredzi, laicīgi aizpildīju imigrācijas karti (Ukrainas braucienā nogulēju). Un no lidmašīnas izkļuvu ļoti ātri. Arī pateicoties Ivaram.. Līdz ar to pie robežsargiem bijām pirmie un visu formalitāšu kārtošana aizņēma ļoti maz laika. Arī apaļīgā robežsardze izrādījās gana pretimnākoša! Un, nekādu problēmu ar apdrošināšanu…
Izejot telpā, kur bija jāsagaida bagāža, drusku tā kā iesmējām par to, ka īsti nevaru atcerēties, kā izskatās mans čumadāns… Smējām, smējām līdz konstatējām, ka ne mana, ne Ivara bagāža nav ieradusies! Nu vajag taču tā sagadīties… Vārds pa vārdam un konstatējām, ka mēs tādi esam cilvēki 6… arī kāds pabiezs vīrs, kurš pirms manis Rīgā pirka Colu, un arī tas pats nabaga igaunis, kurš tomēr lidmašīnā tika iesēdināts. Viņš jau uz to brīdi vīzu bija paspējis nokārtot.
Nu, tā mēs visi bēdu brāļi un viena māsa aizpildījām iesniegumus par nozaudēto bagāžu (3 eksemplāros), dabūjām apstiprinājumu no muitniekiem, ka tāda skāde nu ir notikusi… Atstāju kontaktam savu draugu Igora un Svetas telefonu Minskā, lai lidosta sazinās, ja nu kas… Un, nepaejot ne pusstundai, bijām ārā no robežkontroles zonas. Kā teica Ivars, baltkrievu robiņi un muitnieki ir gana lādzīgi cilvēki un par to es arī pārliecinājos!
Satikām Ivara paziņu Sergeju Fjodoroviču, kurš gaidīja mūs lidostā gana glaunā sidrabkrāsas AUDI, kas, turklāt, vēl iegādāts Rīgā… lai arī Ivaram tālāk jābrauc līdz Brestai, viņi tomēr bija ar mieru izmest nelielo līkumu un ievest mani viesnīcā…
Laikam jau žurnālista nekaunības vadīts pamanījos automašīnā nointervēt gan Ivaru, gan Sergeju Fjodoroviču… Šīs intervijas agri vai vēlu varēs klausīties Latvijas Radio programmās. Zolīduma dēļ apņēmos dažas labas lietas nepubliskot…
Tas jau tā, bet kas mani pārsteidza visvairāk – ceļi…. Ticiet man, neviena no Latvijas štrāsēm ne ziemā ne vasarā nav tik tīra kā ceļš no lidostas uz Minsku!!! Turklāt vēl atļautais ātrums – 120! Tātad reāli – 130! Bedres vai bedrītes – nemanīju nevienu! Toties apstāšanās pie gājēju pārejām un „paldies” signāli no autovadītājiem ir ļoti pat normāla parādība!
Man liekas, ka nepagāja ne pusstunda un biju viesnīcā. Pēc izskata jauka meitene pat bez dokumentu prasīšanas saprata, kas es pa fruktu un iedeva man istabiņas atslēgu ar mega smagu atslēgu piekariņu (Nu, kā jau teicu, nav te Rietumi un nekādas elektroniskās durvju slēgšanas sistēmas te arī nav). Internets te Wi-Fi, taču jāpērk īpašas kartes (10 stundām pa 2.50 eiro). Istaba gana ok, un liekas pat pietiekami plaša, jo savu bagāžu tajā nav kur izgāzt.. pareizāk gan būtu teikt – nav ko izgāzt!:)
Īpaši nedomājot, sazvanījos gan ar saviem paziņām (šoreiz Svetu) un sarunāju vakara tikšanos. Šie man tādi ļoti tuvi draugi, kurus neesmu redzējis kopš aš gada 1998-tā… tāpat sarunāju divas tikšanās uz ceturtdienu… Viens no intervējamiem būs viens no Baltkrievijā populārākajiem blogeriem Viktors Mališevskis, kuram cita starpā pieder mājas lapa antijournalist.by… kā saka, žurnālistika pret valsti…
Pavisam neilgi pēc tam saņēmu zvanu arī no Svetas par to, ka esot zvanīts no lidostas. Bagāža ir atradusies. Protams, ka tā ir aizmirsta Rīgā! Cerams, ka rīt atvedīs!:) Tā vismaz solīja! Pagaidām gan nezinu, uz kurieni…
Jebkurā gadījumā, ciemos jau jāiet… cilvēki gaida.. Bet ar tukšām rokām taču neiesi! Tā nu tomēr nopirku Rīgas balzāmu un torķiku vietējā universālveikalā. Jas man kāds prasīs, vai ir kādas cenu atšķirības, vai arī ir kādi produkti, kuri pie mums nav utt, atbildu – te IR viss, un cenas ir apmēram tādas pašas. Atsevišķām precēm pat tās ir lielākas, atsevišķām, protams, mazākas!. Arī cilvēku veikalos ir gana daudz…
Ja Uģis Kalmanis man bija ieteicis kaut no tālienes uzmest aci Prezidenta rezidencei, tad man šī iespēja radās pilnīgi ne no kā. Proti, izrādījās, ka Igors un Sveta dzīvo mājā, kas atrodas nieka metrus 250 no prezidenta pils. Nu ļooooti monumentāla Staļina laika pils. Kas mani kārtējo reizi pārsteidza – uz ielām kārtība, uz katra otrā krustojuma pa milicim… Miers un saticība… Un, lai arī snieg, ielas tīras…
Viesošanās pie Igora un Svetas izvērtās ļoti sirsnīga un ģimeniska. Lai arī kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gandrīz nieka 13 gadi, Sveta atcerējās, ka nedrīkstu ēst zivis, tāpēc „pieticīgā” maltīte no ēdieniem 7 bija īpaši gatavota manām vajadzībām. :) Pa šiem gadiem mainījies diezgan daudz… Jaunāki jau nekļūstam, bet maniem draugiem tas nācis tikai par labu – lai arī abiem jau pāri 40, tieši tagad abiem radies ģimenes papildinājums. Ļizai tagad 4 gadi (kopā pat pazīmējām) un Vaņam apmēram 5 mēneši….
Protams, ka gribējās ar šiem cilvēkiem parunāties par viņu dzīvi šeit, un ar lielum lielo laušanu tomēr viņi piekrita man sniegt nelielu interviju. Principā par to, kā dzīvo vidēja 4 cilvēku ģimene Minskas centrā. Jāsaka, ka tik lielu optimismu par dzīves apstākļiem un Latvijai tik netipisko nesūdzēšanos par to, cik viss ir slikti, es sen nebiju dzirdējis. Prieks par to, ka cilvēki ir laimīgi un apmierināti. Un tas ir bullshits, ka Lukašenko ir diktators, apspiedējs utt… Galvenais secinājums no šīs intervijas – gan Krievijā, gan Rietumos var teikt un rakstīt pilnīgi ko grib, bet Baltkrievijā viss tiek darīts cilvēkiem… Un ne jau priekš tam, lai izpatiktu kādam ārpusē… galvenais, ka cilvēki to jūt!
Tā jau nu nebija, ka iztikām bet politiskām diskusijām. Tās beigās izvērtās ļoti saturīgas un informatīvas priekš manis… Pulkstenis bija apmēram 1:30, kad izlēmu tomēr prasties un doties uz viesnīcu… lai arī kopumā radās ļoti patīkama un ģimeniska atmosfēra, jāprotas jau tomēr arī kaut kad ir…
Sarunas laikā ar Igoru nekādi nevarēju saprast, ko īsti nozīmē viņa teiciens – vot, iesi uz to ielu, garām tankam utt… Es it kā nekādu benzīntanku šeit neredzēju (jā, degviela pie viņiem šeit maksā ap 40 santīmiem litrā), tāpēc vēl lielāku smaidu manā sejā izraisīja tiešām uz postamenta novietotais T34…
Taksis nakts laikā izmaksāja apmēram latus 2. Šoferis Žeņa uzreiz apprasījās, no kurienes ta es esot, jo balss tāda ļoti Baltiska izklasoties… Papļāpājām… Žeņa pauda viedokli, ka vēlēšanās balsošot vai nu pret visiem, vai nu par kādu no opozīcija. Viņš gan atzina, ka informācijas par opozīcijas kandidātiem praktiski neesot nekādas. Arī internetā neko īpaši par šamējiem neesot lasījis… bet varbūt vajagot, jo balsot pret visiem nozīmējot balsot par Lukašenko… Nu, katrā gadījumā – kārtējais cilvēks, kārtējais viedoklis.
Nu jau pāri 2-iem naktī… Viesnīcā klusums, krēsla… Dodos pie miera.
No rīta jau sāksies īstais darbs!
Viss, beidzu!
P.S. Apņemos Dzintra vārdā noskaidrot, kā sauc vietējo specvienību! :)
Jeb: не-имей сто рублей а имей сто друзей!
Rīts kā jau rīts. Pēdējā brīža somas kārtošana un citas no tā izrietošās peripetijas.
Baltic taxi kā vienmēr līmenī – vēl pirms noteiktā laika jau klāt un ar Baltic Miles karti brauciens līdz lidostai no Mārupes sanāk pat zem 5 Ls…
Ne jau nu es te taksometrus esmu atnācis reklamēt un ne jau Air Baltic slavēt, bet serviss tiešām jauks un augstā līmenī. Ja esi internetā iečekojies, somu var nodot minūtes laikā. Arī iepriekš izteiktais brīdinājums obligāti saņemt Papīra biļeti atpakaļ ceļam tiek realizēts īsā laikā un bez liekām rindām. Šī jautājuma atrisināšanai pat nebija nepieciešama minūte…
Izmantojot nelielo pauzi, paviesojos pie sava vecā drauga Uģa Kalmaņa tajā pašā Air Baltic. Uztaisīju pases kopijas, na vsjakij, privsjakij… izrādās Mr.Calamares šogad jau 3 reizes Minskā ir bijis… Līdz ar to viņa padomi noteikti par sliktu nenāca. Taču to, vai izdosies apmeklēt vietējos kultūras objektus, nevaru solīt…
Izrādās, ka Minskas lidosta atrodas aptuveni 45-50 kilometrus no pilsētas centra. Nu, nav jau nemaz tik maz, ja ņem vērā faktu, ka no lidostas nekāda sabiedriskā transporta uz centru nav…Uģis ieteica apprasīties stjuartēm, kā vieglāk līdz centram nokļūt, vai arī meklēt kādu, ar ko kopā samesties ceļam līdz centram. Tāpat ieteica naudu samainīt mazās eiro vai dolāru banknotēs, sak’, lai vietējie galīgi neapčakarē…Jo valūtas kurss nav nemaz tik labvēlīgs viegliem aritmētiskiem aprēķiniem…
Ņemot vērā iepriekšējos ieteikumus, devos uz robežkontroli. No problems. Tālāk uz lidmašīnu – arī – NO Problems!
Pirms kāpšanas autobusā, kas nogādās mūs līdz lidmašīnai, manīju kādu igauņu puisi, kurš centās nokļūt Baltkrievijā bez vīzas un uzaicinājuma. Viņš gan teica, ka uzaicinājums esot Minskā un arī vīzu varot nokārtot lidostā, taču meitenes neticēja un autobuss uz lidmašīnu aizbrauca bez viņa. Par šādu opciju mani bija informējis arī Uģis un to apstiprināja arī vīrs pirms manis. Letiņš. Nu, kā saka, uz mutes jau neesmu kritis un sāku ar šamējo runāties, jo (skat. Iepriekš), varētu būt laba iespēja tikt līdz Minskas centram pa pus cenu.
Viss izrādījās vēl superīgāk. Vīrs, vārdā Ivars, izrādās strādā Baltkrievijā jau gadus 6 un viņš arī sniedza papildus info par nokļūšanu līdz pilsētai. Tas maksājot mūsu naudā aptuveni 15 latus. Taču viss izvērtās vēl jaukāk, jo uz manu piedāvājumu samesties ceļam saņēmu atbildi, ka viņu lidostā sagaidīšot un viņš mani līdz viesnīcai aizvest varēšot! SUPER!
BET… kā jau ierasts manos stāstos, nekas nav tā, kā tas izskatās sākotnēji…
Lidmašīnā, protams, kārtējo reizi biju izvēlējies tādu sēdvietu, kurā neviens blakus nesēž... ņemot vērā Ukrainas pieredzi, laicīgi aizpildīju imigrācijas karti (Ukrainas braucienā nogulēju). Un no lidmašīnas izkļuvu ļoti ātri. Arī pateicoties Ivaram.. Līdz ar to pie robežsargiem bijām pirmie un visu formalitāšu kārtošana aizņēma ļoti maz laika. Arī apaļīgā robežsardze izrādījās gana pretimnākoša! Un, nekādu problēmu ar apdrošināšanu…
Izejot telpā, kur bija jāsagaida bagāža, drusku tā kā iesmējām par to, ka īsti nevaru atcerēties, kā izskatās mans čumadāns… Smējām, smējām līdz konstatējām, ka ne mana, ne Ivara bagāža nav ieradusies! Nu vajag taču tā sagadīties… Vārds pa vārdam un konstatējām, ka mēs tādi esam cilvēki 6… arī kāds pabiezs vīrs, kurš pirms manis Rīgā pirka Colu, un arī tas pats nabaga igaunis, kurš tomēr lidmašīnā tika iesēdināts. Viņš jau uz to brīdi vīzu bija paspējis nokārtot.
Nu, tā mēs visi bēdu brāļi un viena māsa aizpildījām iesniegumus par nozaudēto bagāžu (3 eksemplāros), dabūjām apstiprinājumu no muitniekiem, ka tāda skāde nu ir notikusi… Atstāju kontaktam savu draugu Igora un Svetas telefonu Minskā, lai lidosta sazinās, ja nu kas… Un, nepaejot ne pusstundai, bijām ārā no robežkontroles zonas. Kā teica Ivars, baltkrievu robiņi un muitnieki ir gana lādzīgi cilvēki un par to es arī pārliecinājos!
Satikām Ivara paziņu Sergeju Fjodoroviču, kurš gaidīja mūs lidostā gana glaunā sidrabkrāsas AUDI, kas, turklāt, vēl iegādāts Rīgā… lai arī Ivaram tālāk jābrauc līdz Brestai, viņi tomēr bija ar mieru izmest nelielo līkumu un ievest mani viesnīcā…
Laikam jau žurnālista nekaunības vadīts pamanījos automašīnā nointervēt gan Ivaru, gan Sergeju Fjodoroviču… Šīs intervijas agri vai vēlu varēs klausīties Latvijas Radio programmās. Zolīduma dēļ apņēmos dažas labas lietas nepubliskot…
Tas jau tā, bet kas mani pārsteidza visvairāk – ceļi…. Ticiet man, neviena no Latvijas štrāsēm ne ziemā ne vasarā nav tik tīra kā ceļš no lidostas uz Minsku!!! Turklāt vēl atļautais ātrums – 120! Tātad reāli – 130! Bedres vai bedrītes – nemanīju nevienu! Toties apstāšanās pie gājēju pārejām un „paldies” signāli no autovadītājiem ir ļoti pat normāla parādība!
Man liekas, ka nepagāja ne pusstunda un biju viesnīcā. Pēc izskata jauka meitene pat bez dokumentu prasīšanas saprata, kas es pa fruktu un iedeva man istabiņas atslēgu ar mega smagu atslēgu piekariņu (Nu, kā jau teicu, nav te Rietumi un nekādas elektroniskās durvju slēgšanas sistēmas te arī nav). Internets te Wi-Fi, taču jāpērk īpašas kartes (10 stundām pa 2.50 eiro). Istaba gana ok, un liekas pat pietiekami plaša, jo savu bagāžu tajā nav kur izgāzt.. pareizāk gan būtu teikt – nav ko izgāzt!:)
Īpaši nedomājot, sazvanījos gan ar saviem paziņām (šoreiz Svetu) un sarunāju vakara tikšanos. Šie man tādi ļoti tuvi draugi, kurus neesmu redzējis kopš aš gada 1998-tā… tāpat sarunāju divas tikšanās uz ceturtdienu… Viens no intervējamiem būs viens no Baltkrievijā populārākajiem blogeriem Viktors Mališevskis, kuram cita starpā pieder mājas lapa antijournalist.by… kā saka, žurnālistika pret valsti…
Pavisam neilgi pēc tam saņēmu zvanu arī no Svetas par to, ka esot zvanīts no lidostas. Bagāža ir atradusies. Protams, ka tā ir aizmirsta Rīgā! Cerams, ka rīt atvedīs!:) Tā vismaz solīja! Pagaidām gan nezinu, uz kurieni…
Jebkurā gadījumā, ciemos jau jāiet… cilvēki gaida.. Bet ar tukšām rokām taču neiesi! Tā nu tomēr nopirku Rīgas balzāmu un torķiku vietējā universālveikalā. Jas man kāds prasīs, vai ir kādas cenu atšķirības, vai arī ir kādi produkti, kuri pie mums nav utt, atbildu – te IR viss, un cenas ir apmēram tādas pašas. Atsevišķām precēm pat tās ir lielākas, atsevišķām, protams, mazākas!. Arī cilvēku veikalos ir gana daudz…
Ja Uģis Kalmanis man bija ieteicis kaut no tālienes uzmest aci Prezidenta rezidencei, tad man šī iespēja radās pilnīgi ne no kā. Proti, izrādījās, ka Igors un Sveta dzīvo mājā, kas atrodas nieka metrus 250 no prezidenta pils. Nu ļooooti monumentāla Staļina laika pils. Kas mani kārtējo reizi pārsteidza – uz ielām kārtība, uz katra otrā krustojuma pa milicim… Miers un saticība… Un, lai arī snieg, ielas tīras…
Viesošanās pie Igora un Svetas izvērtās ļoti sirsnīga un ģimeniska. Lai arī kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gandrīz nieka 13 gadi, Sveta atcerējās, ka nedrīkstu ēst zivis, tāpēc „pieticīgā” maltīte no ēdieniem 7 bija īpaši gatavota manām vajadzībām. :) Pa šiem gadiem mainījies diezgan daudz… Jaunāki jau nekļūstam, bet maniem draugiem tas nācis tikai par labu – lai arī abiem jau pāri 40, tieši tagad abiem radies ģimenes papildinājums. Ļizai tagad 4 gadi (kopā pat pazīmējām) un Vaņam apmēram 5 mēneši….
Protams, ka gribējās ar šiem cilvēkiem parunāties par viņu dzīvi šeit, un ar lielum lielo laušanu tomēr viņi piekrita man sniegt nelielu interviju. Principā par to, kā dzīvo vidēja 4 cilvēku ģimene Minskas centrā. Jāsaka, ka tik lielu optimismu par dzīves apstākļiem un Latvijai tik netipisko nesūdzēšanos par to, cik viss ir slikti, es sen nebiju dzirdējis. Prieks par to, ka cilvēki ir laimīgi un apmierināti. Un tas ir bullshits, ka Lukašenko ir diktators, apspiedējs utt… Galvenais secinājums no šīs intervijas – gan Krievijā, gan Rietumos var teikt un rakstīt pilnīgi ko grib, bet Baltkrievijā viss tiek darīts cilvēkiem… Un ne jau priekš tam, lai izpatiktu kādam ārpusē… galvenais, ka cilvēki to jūt!
Tā jau nu nebija, ka iztikām bet politiskām diskusijām. Tās beigās izvērtās ļoti saturīgas un informatīvas priekš manis… Pulkstenis bija apmēram 1:30, kad izlēmu tomēr prasties un doties uz viesnīcu… lai arī kopumā radās ļoti patīkama un ģimeniska atmosfēra, jāprotas jau tomēr arī kaut kad ir…
Sarunas laikā ar Igoru nekādi nevarēju saprast, ko īsti nozīmē viņa teiciens – vot, iesi uz to ielu, garām tankam utt… Es it kā nekādu benzīntanku šeit neredzēju (jā, degviela pie viņiem šeit maksā ap 40 santīmiem litrā), tāpēc vēl lielāku smaidu manā sejā izraisīja tiešām uz postamenta novietotais T34…
Taksis nakts laikā izmaksāja apmēram latus 2. Šoferis Žeņa uzreiz apprasījās, no kurienes ta es esot, jo balss tāda ļoti Baltiska izklasoties… Papļāpājām… Žeņa pauda viedokli, ka vēlēšanās balsošot vai nu pret visiem, vai nu par kādu no opozīcija. Viņš gan atzina, ka informācijas par opozīcijas kandidātiem praktiski neesot nekādas. Arī internetā neko īpaši par šamējiem neesot lasījis… bet varbūt vajagot, jo balsot pret visiem nozīmējot balsot par Lukašenko… Nu, katrā gadījumā – kārtējais cilvēks, kārtējais viedoklis.
Nu jau pāri 2-iem naktī… Viesnīcā klusums, krēsla… Dodos pie miera.
No rīta jau sāksies īstais darbs!
Viss, beidzu!
P.S. Apņemos Dzintra vārdā noskaidrot, kā sauc vietējo specvienību! :)
Baltkrievija. Gatavošanās
Nu, kā jau parasti tas notiek ar maniem komandējumiem, arī brauciens uz Baltkrieviju solās būt gana interesants. Jo piedzīvojumi sākās vēl ilgi pirms paša brauciena…
Protams, ka biju rēķinājies – Baltkrievija nav nekāda Rietumvalsts un pat ar austrumu kaimiņu demokrātijas līmeni droši vien nav ko rēķināties. Tātad pirmais un galvenais secinājums – viss jādara laicīgi!
Šoreiz, mācoties no iepriekšējām reizēm, intervijas it kā saplānoju laicīgi. Šeit gan pirmais nozīmīgais novērojums: Ar oficiālo varu elektroniski sazināties praktiski nav iespējams un man tas arī neizdevās. Opozīcija ir pretimnākošāka, taču arī ļoti piesardzīga (nevienam no viņiem e-mail adreses nav reģistrētas Baltkrievijā) Kārtējo reizi silts ieteikums nākotnei – neuzticieties tikai e-pastiem, bet zvaniet, zvaniet, zvaniet! Krītiet uz nerviem visiem pēc Kārtas un gan jau rezultāts būs!
Taču ne jau par interviju sarunāšanu būs šis stāsts! Šoreiz komandējuma sagatavošanas posmā interesantākais bija saistīts ar vīzas iegūšanu.
Kā jau apzinīgs pilsonis nedēļas 3 pirms plānotā brauciena devos uz Baltkrievijas vēstniecību Rīgā kārtot vīzu. Un tad sākās…
Pirmais cilvēks, kas Tevi nostāda muļķa lomā ir vēstniecības apsargs, jo tieši viņš ir pirmā persona, kas pārbauda aizpildītos dokumentus. Protams, neatbilda bildes formāts (Starp citu, lai dabūtu bildes atbilstošā formātā, ļoooooti ātri un ar pārdevējas smaidu, iesaku fotosalonu Vaļņu ielā, netālu no Pulvertorņa!), nebija uzaicinājuma, akreditācijas utt… katrā ziņā, pukstot un stenot, vīrelis man tomēr ļāva tikties ar konsulu un izrunāt mani interesējošos jautājumus daudz civilizētākā ceļā.
Atzīšos, ka gribēju šoreiz izšmaukt cauri lielajām formalitātēm, tāpēc centos pieteikties privātajai vīzai, taču laikam vārdi „Latvijas Radio” un „korespondents” nu nav tie, kas vieš amatpersonās uzticību par manu vēlmi vienkārši doties uz Baltkrieviju vērot tūrisma objektus.
Tā nu ātri tika noskaidrots, ka nepieciešama ir darījumu vīza, darba priekšnieka rīkojums, žurnālista akreditācija Baltkrievijas ārlietu ministrijā utt. Bija 25. novembris, pēcpusdiena, taču ar jauko kolēģu palīdzību (Paldies Ginta!) visus dokumentus izdevās nosūtīt laikā. Protams, ka neiztikt bez BET!
Ārlietu ministrijas preses dienests man laipni atbildēja, ka dokumenti ir saņemti un akreditācija tiks nokārtota… 20 dienu laikā… Tas sanāk līdz 15. decembrim – dienai, kad man jālido uz Baltkrieviju! Protams, šajā situācijā lūdzu ministriju darīt visu iespējamo, lai akreditāciju piešķirtu ātrāk un nebūtu kavēšanās ar vīzas iegūšanu. Man arī laipni atbildēja, ka darīšot visu, kas iespējams un, lai sazinoties ar šamējiem 13. decembrī…
Tiktāl viss kārtībā. Manī gan valdīja iekšējs stresiņš par to, vai izdosies vīzu nokārtot nepilnu divu dienu laikā. Galvenokārt jau tāpēc, ka gaidīšanas laikā mana lidojuma laiks tika mainīts 4 reizes. No sākuma vakarā, tad rītā, tad atkal vakarā, tad beidzot rītā.
Pienākot 13. datumam, kā jau sarunāts, no paša rīta sazinājos ar Baltkrievijas ārlietu ministriju: sak’, kas tur īsti ar maniem papīriem? No rīta atbildes nebija… Pulkstenis iet uz priekšu un es saprotu, ka šajā dienā papīrus vīzai vairs iesniegt nevarēšu. Tikai pēc manas atkārtotas vēstules saņēmu ziņu – Jums akreditācijas apstiprinājums uz vēstniecību Rīgā tika nosūtīts JAU 8. decembrī! Atklāti sakot, saņemot šo informāciju no manas mutes bira gana daudz necenzētu vārdu!
Nekas, vēl bija atlicis 14. datums. Jau nedaudz pēc 9:00 no rīta diezgan pūcīgā garastāvoklī devos uz vēstniecību, kur „jaukais” apsargs man atkal aizrādīja, ka man neesot uzaicinājuma. Uz šo uzbraucienu šoreiz varēju lepni pateikt – neviens mani neuzaicina, un ministrija man akreditāciju ir iedevusi. Vēl viens interesants novērojums – ja vīzas pieteikumu aizpilda angliski, apsargam garām var tikt vieglāk, jo viņš no anglenes „ņi bum bum”, tāpēc uzreiz sūta pie konsula, kurš patiesībā ir ļoti atsaucīgs vīrelis. Viņš gan arī ar izbrīnu prasīja, ko es tik vēlu ierodos formēt vīzu, jo apstiprinājums saņemts jau pirms 6 dienām… Pēc visa izskaidrošanas, viņš pat bija tik laipns un centās noskaidrot, vai man kā žurnālistam nepienākas vīza par brīvu… Diemžēl nē! Tā vietā normālais dubultais tarifs par vīzas nokārtošanu steidzamības kārtā! 50 eiro un vīza gatava apmēram 4-5 stundās!
Šeit gan viena piebilde tiem, kas nākotnē domā doties uz Baltkrieviju. Var rasties grūtības ar apdrošināšanu. Lai arī man ir BALTAS apdrošināšana, kas derīga visā pasaulē, izņemot ASV un Kanādu, izņēmums var izrādīties arī Baltkrievija. Gan konsuls, gan BALTAS pārstāvji brīdināja, ka viņiem nezināmu iemeslu dēļ apdrošināšana var izrādīties nederīga un var nākties lidostā slēgt jaunu. Nu, cerams, ka īsti tā nebūs… Drošības pēc esmu izdrukājis arī kontaktus BALTAS pārstāvniecībai Baltkrievijā.
Nu, ko lai vēl saka? Īsti pat nezinu ko… Ir jau, protams, dažas labas niansītes, par kurām nevajag stāstīt, tāpēc arī par tām nestāstīšu! Lai paliek intriga citām reizēm!
Pagaidām viss!
Un interesantākais vēl tikai sekos!
Protams, ka biju rēķinājies – Baltkrievija nav nekāda Rietumvalsts un pat ar austrumu kaimiņu demokrātijas līmeni droši vien nav ko rēķināties. Tātad pirmais un galvenais secinājums – viss jādara laicīgi!
Šoreiz, mācoties no iepriekšējām reizēm, intervijas it kā saplānoju laicīgi. Šeit gan pirmais nozīmīgais novērojums: Ar oficiālo varu elektroniski sazināties praktiski nav iespējams un man tas arī neizdevās. Opozīcija ir pretimnākošāka, taču arī ļoti piesardzīga (nevienam no viņiem e-mail adreses nav reģistrētas Baltkrievijā) Kārtējo reizi silts ieteikums nākotnei – neuzticieties tikai e-pastiem, bet zvaniet, zvaniet, zvaniet! Krītiet uz nerviem visiem pēc Kārtas un gan jau rezultāts būs!
Taču ne jau par interviju sarunāšanu būs šis stāsts! Šoreiz komandējuma sagatavošanas posmā interesantākais bija saistīts ar vīzas iegūšanu.
Kā jau apzinīgs pilsonis nedēļas 3 pirms plānotā brauciena devos uz Baltkrievijas vēstniecību Rīgā kārtot vīzu. Un tad sākās…
Pirmais cilvēks, kas Tevi nostāda muļķa lomā ir vēstniecības apsargs, jo tieši viņš ir pirmā persona, kas pārbauda aizpildītos dokumentus. Protams, neatbilda bildes formāts (Starp citu, lai dabūtu bildes atbilstošā formātā, ļoooooti ātri un ar pārdevējas smaidu, iesaku fotosalonu Vaļņu ielā, netālu no Pulvertorņa!), nebija uzaicinājuma, akreditācijas utt… katrā ziņā, pukstot un stenot, vīrelis man tomēr ļāva tikties ar konsulu un izrunāt mani interesējošos jautājumus daudz civilizētākā ceļā.
Atzīšos, ka gribēju šoreiz izšmaukt cauri lielajām formalitātēm, tāpēc centos pieteikties privātajai vīzai, taču laikam vārdi „Latvijas Radio” un „korespondents” nu nav tie, kas vieš amatpersonās uzticību par manu vēlmi vienkārši doties uz Baltkrieviju vērot tūrisma objektus.
Tā nu ātri tika noskaidrots, ka nepieciešama ir darījumu vīza, darba priekšnieka rīkojums, žurnālista akreditācija Baltkrievijas ārlietu ministrijā utt. Bija 25. novembris, pēcpusdiena, taču ar jauko kolēģu palīdzību (Paldies Ginta!) visus dokumentus izdevās nosūtīt laikā. Protams, ka neiztikt bez BET!
Ārlietu ministrijas preses dienests man laipni atbildēja, ka dokumenti ir saņemti un akreditācija tiks nokārtota… 20 dienu laikā… Tas sanāk līdz 15. decembrim – dienai, kad man jālido uz Baltkrieviju! Protams, šajā situācijā lūdzu ministriju darīt visu iespējamo, lai akreditāciju piešķirtu ātrāk un nebūtu kavēšanās ar vīzas iegūšanu. Man arī laipni atbildēja, ka darīšot visu, kas iespējams un, lai sazinoties ar šamējiem 13. decembrī…
Tiktāl viss kārtībā. Manī gan valdīja iekšējs stresiņš par to, vai izdosies vīzu nokārtot nepilnu divu dienu laikā. Galvenokārt jau tāpēc, ka gaidīšanas laikā mana lidojuma laiks tika mainīts 4 reizes. No sākuma vakarā, tad rītā, tad atkal vakarā, tad beidzot rītā.
Pienākot 13. datumam, kā jau sarunāts, no paša rīta sazinājos ar Baltkrievijas ārlietu ministriju: sak’, kas tur īsti ar maniem papīriem? No rīta atbildes nebija… Pulkstenis iet uz priekšu un es saprotu, ka šajā dienā papīrus vīzai vairs iesniegt nevarēšu. Tikai pēc manas atkārtotas vēstules saņēmu ziņu – Jums akreditācijas apstiprinājums uz vēstniecību Rīgā tika nosūtīts JAU 8. decembrī! Atklāti sakot, saņemot šo informāciju no manas mutes bira gana daudz necenzētu vārdu!
Nekas, vēl bija atlicis 14. datums. Jau nedaudz pēc 9:00 no rīta diezgan pūcīgā garastāvoklī devos uz vēstniecību, kur „jaukais” apsargs man atkal aizrādīja, ka man neesot uzaicinājuma. Uz šo uzbraucienu šoreiz varēju lepni pateikt – neviens mani neuzaicina, un ministrija man akreditāciju ir iedevusi. Vēl viens interesants novērojums – ja vīzas pieteikumu aizpilda angliski, apsargam garām var tikt vieglāk, jo viņš no anglenes „ņi bum bum”, tāpēc uzreiz sūta pie konsula, kurš patiesībā ir ļoti atsaucīgs vīrelis. Viņš gan arī ar izbrīnu prasīja, ko es tik vēlu ierodos formēt vīzu, jo apstiprinājums saņemts jau pirms 6 dienām… Pēc visa izskaidrošanas, viņš pat bija tik laipns un centās noskaidrot, vai man kā žurnālistam nepienākas vīza par brīvu… Diemžēl nē! Tā vietā normālais dubultais tarifs par vīzas nokārtošanu steidzamības kārtā! 50 eiro un vīza gatava apmēram 4-5 stundās!
Šeit gan viena piebilde tiem, kas nākotnē domā doties uz Baltkrieviju. Var rasties grūtības ar apdrošināšanu. Lai arī man ir BALTAS apdrošināšana, kas derīga visā pasaulē, izņemot ASV un Kanādu, izņēmums var izrādīties arī Baltkrievija. Gan konsuls, gan BALTAS pārstāvji brīdināja, ka viņiem nezināmu iemeslu dēļ apdrošināšana var izrādīties nederīga un var nākties lidostā slēgt jaunu. Nu, cerams, ka īsti tā nebūs… Drošības pēc esmu izdrukājis arī kontaktus BALTAS pārstāvniecībai Baltkrievijā.
Nu, ko lai vēl saka? Īsti pat nezinu ko… Ir jau, protams, dažas labas niansītes, par kurām nevajag stāstīt, tāpēc arī par tām nestāstīšu! Lai paliek intriga citām reizēm!
Pagaidām viss!
Un interesantākais vēl tikai sekos!
ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris
Paskaidrojums iepriekš rakstītajam
Ņemot vērā publiskajā telpā izskanējušos komentārus par manu iepriekšējo ierakstu "Par godīgumu starp žurnālistiem", paziņoju, ka viss šajā blogā rakstītais ir tikai un vienīgi mans personiskais viedoklis un par to pilnībā uzņemos atbildību.
Atzīstu, ka Latvijas Radio minēšana šajā ierakstā bija nepārdomāta un tāpēc atvainojos, ja tas ir radījis kļūdainu priekšstatu par manas darba vietas nostāju vienā vai otrā jautājumā. Vēlreiz uzsveru: šis ieraksts nekādā veidā neatspoguļo LR pozīciju!
Uģis Lībietis
Atzīstu, ka Latvijas Radio minēšana šajā ierakstā bija nepārdomāta un tāpēc atvainojos, ja tas ir radījis kļūdainu priekšstatu par manas darba vietas nostāju vienā vai otrā jautājumā. Vēlreiz uzsveru: šis ieraksts nekādā veidā neatspoguļo LR pozīciju!
Uģis Lībietis
Par godīgumu un atklātību starp žurnālistiem
Mēs - žurnālisti - esam viena interesanta tauta.
Ja paskatās žurnālisma aptuveno formulējumu, tad tas skan aptuveni šādi – žurnālists vāc un izplata informāciju par aktuāliem notikumiem, cilvēkiem, tendencēm un notikumiem. Tiek sagaidīts, lai žurnālists sniegtu visobjektīvāko informāciju, bez aizspriedumiem un cik vien iespējams sabiedrības labā.
Nu, apmēram tā…
Lai arī visas vēlēšanu peripetijas jau aiz muguras, un lai arī to laikā īsti nebija iedvesmas kaut ko uzrakstīt, beidzot esmu tam saņēmies.
Par ko vispār šeit ir runa? Da par tām pašām vēlēšanām.
Paveroties uz visu, kas notika publiskajā telpā priekšvēlēšanu laikā un pēc 2. oktobra, drusku tā kā metas nelabi.
Pirms vēlēšanām visi, kam nebija slinkums, ņēmās analizēt visus iespējamos politiskos spēkus no visām iespējamām pusēm. Kurš meklēja kāda kandidāta politiskos sasniegumus vai izgāšanās; kurš kāda varmāku tēvu; kurš mēģināja atrast otra noslēptos, nozagtos, gaisā izmestos vai ar mērķi „aizdotos” miljonus; kurš mēģināja noskaidrot, kura kandidāta šķirnes kucīte ir sagrēkojusi ar kaimiņu bezšķirnes plušķi. Var izklausīties vulgāri, bet vismaz man tiešām radās sajūta, ka principā jau visiem ir „Edgars Alans”© par to, kas tiek atrasts – galvenais jau lai sabiedrība par to ir informēta un izdara pareizo izvēli!
Sorry: kādu PAREIZO izvēli? Ja žurnālistam ir jābūt obkjektīvam, tad PAREIZĀS izvēles NEVAR BŪT… Pareizāk sakot, jebkura izvēle būs pareiza! Un nevajag vainot nabaga vēlētāju par to, ka viņš visos šajos informācijas sūdos ir iestidzis, nosmērējies un nesaprot, kā tagad tikt no šīs skādes laukā!
Atklāti sakot, es pēdējo mēnešu laikā es neesmu manījis nevienu objektīvu žurnālistu. Jā, NEVIENU! Grozi kā gribi, pilnīgi visiem mums kaut kur spiežas ārā mazās norādītes (kas, protams domātas „pašiem inteliģentākajiem no publikas”) par to, kura tad nu ir tā ĪSTĀ un vienīgā partija. Protams, nevar taču tā „atklāti” aģitēt par vienu vai otru spēku, tas ir jādara žurnālistiski smalki, īpašai piegaršai piešpricējot arī kādu nelielu indevi. Sak’, lai pilnīgi saldi nebūtu! Un šinī gadījumā man liekas, ka grēkojuši ir gandrīz visi…
Bet labi.. pagrēkojām, novēlējām (šeit gan mediju tautai diezgan liels nopelns par to, ka tika gana labi izskaidrots, kāpēc tā kā būtu jāiet balsot)
Nobalsojām, ievēlējām. Un sākās 2. raunds.
Šoreiz jau darbiņš žurnālistiem vieglāks. Tie, kuri veiksmīgi tika nogremdēti (un kuru gan vairs interesē kādiem līdzekļiem?), vairs īpaši nav uzmanības lokā. Nu, pilnīgai laimei vēl var drusku paņirgāties, nosaukt par lūzeriem un pabakstīt zem ūdens vēl dažus tos, kuri kaut kā drusku vēl turas virs ūdens.
Galu galā, tagad taču ir jauns uzdevums. Rakt zem tiem, kurus tad nu tā bauru tauta ir ievēlējusi. Jo, redz, kā tā var būt, ka tik daudzi balsojuši par to zaglīgo Ventspils ķēniņu, tik daudzi (un PAT latvieši!) par tiem Kremļa pakalpiņiem, par tiem kampējiem un grābējiem, un vēl par tiem jaunajiem rasistiski un homofobiski noskaņotajiem nacionālistu kumeļiem? Kā tā var būt? Bet tomēr labi, ka par tiem ar zaļo ķeksīti nobalsoja vairāk, nekā gaidīja.. Kaut gan kāda jēga, tie taču arī tūlīt sašķelsies, brāļus nacionālistus ne ta ņems pie sevis, ne ta pasūties pie Pērkontēva kā kauna traipu valsts reputācijai; ar krieviem biedrosies… vai tomēr nebiedrosies… Un pēc tam šķelsies, a varbūt nešķelsies? Un ar tiem pašiem ķēniņa pakalpiņiem pie viena galda sēdēs… Piekritīsiet – ir taču par ko gānīties un būs! Līdz ar to būs arī žurnālistiem darbs!
Un vēl jaukāku un interesantāko visu šo procesu padara kolēģi, kas kādreiz pabāzuši degunu un ieelpojuši plašās ārpasaules smaržu. Tur taču viss ir savādāk.. labāk.. pareizāk.. Mums ar vajadzētu dzīvot demokrātiski… Vai demokrātiskāk? A varbūt nevajadzētu, jo nemaz tik demokrātiska tā pasaule nešķiet? Nu, tas jau atkarīgs no katra atsevišķā raksta – kam raksta, kas lasīs un kāds noskaņojums dotajā brīdī! Galvenais jau pagānīties… Un, ja iespējams, pastāstīt uz ārpusi, cik tomēr lieli tumsoņas dzīvo šajā bauru zemītē! ir jau tomēr daži, kas tiešām skaidro, kas un kāpēc, bet to ir gaužām maz...
Mjā, kaut kā manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Latvijā nav tādas nozares kā pētnieciskā žurnālistika. Nemaz nerunājot par analītisko.. Es negribētu teikt, ka TIKAI, bet pārsvarā tomēr dominē iznīcinošā žurnālistika. Pirmo reizi es šo viedokli paudu pēc tam, kad parādījās raidījums „Nekā Personīga”. (Piedodiet, bet nekā personīga!)
Es šaubos vai ir arī atklāta žurnālistika? Jo mēs taču visi zinām, ka viena avīze it kā pieder vienam minigarham (© Veiko Spolitis), otra – it kā citai minigarhu grupai, viena televīzija – tādam tur ārzemju bagātajam onkulim, citu kontrolē kaut kādi onkuļi otrpus robežai caur citiem onkuļiem šeit pat mūsmājās. Līdzīgi ir arī ar žurnālistiem – viens it kā atbalsta zaļus spēkus, otrs – it kā oranžus, trešais - sarkanus, ceturtais – velns viņ zina kādus.
Arī uz pašu elementārāko jautājumu – „par ko tad balsoji ?” vienmēr „atklāto” un sabiedrību informējošo žurnālistu atbildes ir „atklātas”:
• par mazāko ļaunumu,
• par tiem, ko vajag,
• kāda tev daļa, man ir demokrātiskas tiesības neatbildēt, jo vēlēšanas ir aizklāta un privāta lieta utt…
WOW! Kautrējamies? Slēpjamies?
Protams, ka tā ir vieglāk un ērtāk. Bet tad, cienījamie kolēģi, lūdzu nežēlosimies, ja nākamgad pienāks mūsu pašu prognozētā situācija, kad draugi un kolēģi citur pasaulē mūs atzīs par valsti ar „daļēji” brīvu presi! Kaut gan nebūs taču slikti – mēs atkal brīvi varēsim vainot visā valdību!Es īsti to negribu. Un Jūs?
Tāpēc es aicinu visus žurnālistus, kas šo lasa un kam nav ko slēpt, atklāti pateikt: par ko tad īsti balsojāt šajās vēlēšanās?`Es jau neprasu – kāpēc? Tā jau nu gan ir privāta lieta…
Un sākšu es ar sevi – es balsoju par VL-TB/LNNK! Un man vienalga, ko par to domā citi!
Tagad kārta Jums!
Ar cieņu –
Uģis Lībietis
Latvijas Radio
Ja paskatās žurnālisma aptuveno formulējumu, tad tas skan aptuveni šādi – žurnālists vāc un izplata informāciju par aktuāliem notikumiem, cilvēkiem, tendencēm un notikumiem. Tiek sagaidīts, lai žurnālists sniegtu visobjektīvāko informāciju, bez aizspriedumiem un cik vien iespējams sabiedrības labā.
Nu, apmēram tā…
Lai arī visas vēlēšanu peripetijas jau aiz muguras, un lai arī to laikā īsti nebija iedvesmas kaut ko uzrakstīt, beidzot esmu tam saņēmies.
Par ko vispār šeit ir runa? Da par tām pašām vēlēšanām.
Paveroties uz visu, kas notika publiskajā telpā priekšvēlēšanu laikā un pēc 2. oktobra, drusku tā kā metas nelabi.
Pirms vēlēšanām visi, kam nebija slinkums, ņēmās analizēt visus iespējamos politiskos spēkus no visām iespējamām pusēm. Kurš meklēja kāda kandidāta politiskos sasniegumus vai izgāšanās; kurš kāda varmāku tēvu; kurš mēģināja atrast otra noslēptos, nozagtos, gaisā izmestos vai ar mērķi „aizdotos” miljonus; kurš mēģināja noskaidrot, kura kandidāta šķirnes kucīte ir sagrēkojusi ar kaimiņu bezšķirnes plušķi. Var izklausīties vulgāri, bet vismaz man tiešām radās sajūta, ka principā jau visiem ir „Edgars Alans”© par to, kas tiek atrasts – galvenais jau lai sabiedrība par to ir informēta un izdara pareizo izvēli!
Sorry: kādu PAREIZO izvēli? Ja žurnālistam ir jābūt obkjektīvam, tad PAREIZĀS izvēles NEVAR BŪT… Pareizāk sakot, jebkura izvēle būs pareiza! Un nevajag vainot nabaga vēlētāju par to, ka viņš visos šajos informācijas sūdos ir iestidzis, nosmērējies un nesaprot, kā tagad tikt no šīs skādes laukā!
Atklāti sakot, es pēdējo mēnešu laikā es neesmu manījis nevienu objektīvu žurnālistu. Jā, NEVIENU! Grozi kā gribi, pilnīgi visiem mums kaut kur spiežas ārā mazās norādītes (kas, protams domātas „pašiem inteliģentākajiem no publikas”) par to, kura tad nu ir tā ĪSTĀ un vienīgā partija. Protams, nevar taču tā „atklāti” aģitēt par vienu vai otru spēku, tas ir jādara žurnālistiski smalki, īpašai piegaršai piešpricējot arī kādu nelielu indevi. Sak’, lai pilnīgi saldi nebūtu! Un šinī gadījumā man liekas, ka grēkojuši ir gandrīz visi…
Bet labi.. pagrēkojām, novēlējām (šeit gan mediju tautai diezgan liels nopelns par to, ka tika gana labi izskaidrots, kāpēc tā kā būtu jāiet balsot)
Nobalsojām, ievēlējām. Un sākās 2. raunds.
Šoreiz jau darbiņš žurnālistiem vieglāks. Tie, kuri veiksmīgi tika nogremdēti (un kuru gan vairs interesē kādiem līdzekļiem?), vairs īpaši nav uzmanības lokā. Nu, pilnīgai laimei vēl var drusku paņirgāties, nosaukt par lūzeriem un pabakstīt zem ūdens vēl dažus tos, kuri kaut kā drusku vēl turas virs ūdens.
Galu galā, tagad taču ir jauns uzdevums. Rakt zem tiem, kurus tad nu tā bauru tauta ir ievēlējusi. Jo, redz, kā tā var būt, ka tik daudzi balsojuši par to zaglīgo Ventspils ķēniņu, tik daudzi (un PAT latvieši!) par tiem Kremļa pakalpiņiem, par tiem kampējiem un grābējiem, un vēl par tiem jaunajiem rasistiski un homofobiski noskaņotajiem nacionālistu kumeļiem? Kā tā var būt? Bet tomēr labi, ka par tiem ar zaļo ķeksīti nobalsoja vairāk, nekā gaidīja.. Kaut gan kāda jēga, tie taču arī tūlīt sašķelsies, brāļus nacionālistus ne ta ņems pie sevis, ne ta pasūties pie Pērkontēva kā kauna traipu valsts reputācijai; ar krieviem biedrosies… vai tomēr nebiedrosies… Un pēc tam šķelsies, a varbūt nešķelsies? Un ar tiem pašiem ķēniņa pakalpiņiem pie viena galda sēdēs… Piekritīsiet – ir taču par ko gānīties un būs! Līdz ar to būs arī žurnālistiem darbs!
Un vēl jaukāku un interesantāko visu šo procesu padara kolēģi, kas kādreiz pabāzuši degunu un ieelpojuši plašās ārpasaules smaržu. Tur taču viss ir savādāk.. labāk.. pareizāk.. Mums ar vajadzētu dzīvot demokrātiski… Vai demokrātiskāk? A varbūt nevajadzētu, jo nemaz tik demokrātiska tā pasaule nešķiet? Nu, tas jau atkarīgs no katra atsevišķā raksta – kam raksta, kas lasīs un kāds noskaņojums dotajā brīdī! Galvenais jau pagānīties… Un, ja iespējams, pastāstīt uz ārpusi, cik tomēr lieli tumsoņas dzīvo šajā bauru zemītē! ir jau tomēr daži, kas tiešām skaidro, kas un kāpēc, bet to ir gaužām maz...
Mjā, kaut kā manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Latvijā nav tādas nozares kā pētnieciskā žurnālistika. Nemaz nerunājot par analītisko.. Es negribētu teikt, ka TIKAI, bet pārsvarā tomēr dominē iznīcinošā žurnālistika. Pirmo reizi es šo viedokli paudu pēc tam, kad parādījās raidījums „Nekā Personīga”. (Piedodiet, bet nekā personīga!)
Es šaubos vai ir arī atklāta žurnālistika? Jo mēs taču visi zinām, ka viena avīze it kā pieder vienam minigarham (© Veiko Spolitis), otra – it kā citai minigarhu grupai, viena televīzija – tādam tur ārzemju bagātajam onkulim, citu kontrolē kaut kādi onkuļi otrpus robežai caur citiem onkuļiem šeit pat mūsmājās. Līdzīgi ir arī ar žurnālistiem – viens it kā atbalsta zaļus spēkus, otrs – it kā oranžus, trešais - sarkanus, ceturtais – velns viņ zina kādus.
Arī uz pašu elementārāko jautājumu – „par ko tad balsoji ?” vienmēr „atklāto” un sabiedrību informējošo žurnālistu atbildes ir „atklātas”:
• par mazāko ļaunumu,
• par tiem, ko vajag,
• kāda tev daļa, man ir demokrātiskas tiesības neatbildēt, jo vēlēšanas ir aizklāta un privāta lieta utt…
WOW! Kautrējamies? Slēpjamies?
Protams, ka tā ir vieglāk un ērtāk. Bet tad, cienījamie kolēģi, lūdzu nežēlosimies, ja nākamgad pienāks mūsu pašu prognozētā situācija, kad draugi un kolēģi citur pasaulē mūs atzīs par valsti ar „daļēji” brīvu presi! Kaut gan nebūs taču slikti – mēs atkal brīvi varēsim vainot visā valdību!Es īsti to negribu. Un Jūs?
Tāpēc es aicinu visus žurnālistus, kas šo lasa un kam nav ko slēpt, atklāti pateikt: par ko tad īsti balsojāt šajās vēlēšanās?`Es jau neprasu – kāpēc? Tā jau nu gan ir privāta lieta…
Un sākšu es ar sevi – es balsoju par VL-TB/LNNK! Un man vienalga, ko par to domā citi!
Tagad kārta Jums!
Ar cieņu –
Uģis Lībietis
Latvijas Radio
ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs
Uz mājām...
Es braucu mājās. Nē, es ļoti ātri braucu mājās.
Es pielietoju savu kāju spēku, lai izdarītu spiedienu uz velosipēda pedāļiem. Ķēde rīvējās pret zobratiem, izraisot automātisku riteņu griešanos… paātrinājumi, bremzēšana… Fizika… mehānika… dinamika…
Virs upes degunā iesitas ūdens smarža… ķīmiski laikam katrai lietai ir kaut kāda smarža, taču neviens zinātnieks nevarēs aprakstīt pēc kā smaržo Daugava. Esmu jutis dažādu zemju ūdens smaržu. Šī bija pazīstamākā.
Šogad vēl ne reizi es nebiju braucis pāri krustojumam pie sarkanās gaismas tik daudz reižu... Taču bija tumšs… mani varēja nepamanīt un vismaz divas policijas ekipāžas laikam arī nepamanīja… Mans velosipēds nav apgaismots, taču ir kaut neliela cerība, ka atstarotāji dod citiem satiksmes dalībniekiem vismaz kaut kādu nojausmu par to, ka es tur esmu... Arī man brīžiem apžilbst acis no pretimbraucošo transporta līdzekļu starmešiem un liekas, ka arī man ir tikai aptuvena nojausma par priekšā notiekošo. Varbūt es tāpat kā gaisma atstarotājos esmu tikai optiska ilūzija?
Nē, es neesmu ilūzija un es to sajūtu… To noteikti sajūt arī simtiem mazo knišļu, kas naksnīgajā gaisā triecas pret manām rokām, pleciem, pieri, plakstiņiem… Es noteikti esmu lielākais objekts, ar ko šīs radības ir saskrējušās. Uz brīdi pat aizdomājos, uz kurieni aerodinamiskie spēki viņus aiznes pēc tam… pēc divu objektu fiziskas sadursmes…
Joprojām tumsa… Vien kreisajā pusē esošais Mēness uz mirkli liek iedomāties par astronomiskām vienībām, mistiskiem gaismas gadiem un lielākajai daļai cilvēces nesaprotamiem procesiem, kas notiek tur… tur - tālumā aiz tā paša spīdekļa, kas tomēr met nelielu atblāzmu uz grubuļaino ceļu, kas kļuvis nelīdzens lietus, sala un fizisku spiedienu rezultātā… atkal fizika plus vēl astronomija...
Kārtējā sarkanā gaisma….
Uz nelielā ceļinieku izrakņātā ceļa tālumā saskatu skrienošu šuneli, kurš tāpat kā es, laikam, cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt uz priekšu, izvēloties pašu ceļa vidu, kur līdzenāks… Es tomēr esmu ātrāks, bet visu cieņu krancim… Ja cilvēku vada prāts un domas, diez kur viņš dodas savu instinktu vadīts…?
Kāds vīrs vecā un pat tumsā redzams, ka izbalējušā naģenē, laista zālienu un pie neglītās daudzstāvenes izveidoto visai glīto puķu dobi… Bioloģija… Viņš zina, ka saulē puķes laistīt nevar…
Jau mājas… sabremzēšanās, apstāšanās… Visapkārt dzird sienāžus. Diezgan dīvaini, ka berzējot uz kājām izvietotus kaut kādus tur orgānus viņi spēj izdot tik skaļu, bet patīkamu skaņu... akustika...
Durvju kods - elektronika…
Slēdzene un mehānika…
Sviedri.. ne vienkārši spiežas no pieres un rokām, bet līst, pil… ķīmiskie procesi, molekulu dalīšanās, atomu savienošanās… ķīmija.. Duša, aklimatizācija, apkārtējās vides temperatūras pieņemšana…
Jau sēžot uz balkona un pīpējot vakara pīpi vēl tikai aizdomājos par degšanu, vielu agregātstāvokļa maiņu, dūmiem, kas nes sev līdzi patīkamo smaržu... Tā ir manas tabakas smarža, mana vakara smarža...
Un tā, sēžot un domājot, atliek vien secināt, ka visapkārt mums ir viena zinātne otras galā.. Nevilšus sāc saprast, ka kaut kas no tā, ko skolā bija jāmācās, kaut kur smadzeņu tālākajā stūrītī tomēr ir aizķēries… šovakar es skolniekiem, kas prasītu, kāpēc ir vajadzīga viena vai otra formula, noteikti varētu atbildēt – lai sajustu dzīvi Tev apkārt! Taču droši vien, ka Einšteins, kura izbāztā mēle uz „Humberta” sienas man rēgojas acu priekšā, teiktu, ka viss ir relatīvs....
Droši vien, ka tā arī ir… Taču par spīti visai relativitātei, es šovakar esmu pilnīgi drošs par vienu lietu – es esmu Mājās… Ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras nepakļaujas nekādai fiziskai vai ķīmiskai analīzei… Tā vienkārši ir sajūta… Un tā ir ne tikai mana šī vakara sajūta… Tāda sajūta man šeit ir vienmēr!
P.S. Paldies @pieHumberta, @nakts un @Bumbieris, par iedvesmas atgriešanos!
Es pielietoju savu kāju spēku, lai izdarītu spiedienu uz velosipēda pedāļiem. Ķēde rīvējās pret zobratiem, izraisot automātisku riteņu griešanos… paātrinājumi, bremzēšana… Fizika… mehānika… dinamika…
Virs upes degunā iesitas ūdens smarža… ķīmiski laikam katrai lietai ir kaut kāda smarža, taču neviens zinātnieks nevarēs aprakstīt pēc kā smaržo Daugava. Esmu jutis dažādu zemju ūdens smaržu. Šī bija pazīstamākā.
Šogad vēl ne reizi es nebiju braucis pāri krustojumam pie sarkanās gaismas tik daudz reižu... Taču bija tumšs… mani varēja nepamanīt un vismaz divas policijas ekipāžas laikam arī nepamanīja… Mans velosipēds nav apgaismots, taču ir kaut neliela cerība, ka atstarotāji dod citiem satiksmes dalībniekiem vismaz kaut kādu nojausmu par to, ka es tur esmu... Arī man brīžiem apžilbst acis no pretimbraucošo transporta līdzekļu starmešiem un liekas, ka arī man ir tikai aptuvena nojausma par priekšā notiekošo. Varbūt es tāpat kā gaisma atstarotājos esmu tikai optiska ilūzija?
Nē, es neesmu ilūzija un es to sajūtu… To noteikti sajūt arī simtiem mazo knišļu, kas naksnīgajā gaisā triecas pret manām rokām, pleciem, pieri, plakstiņiem… Es noteikti esmu lielākais objekts, ar ko šīs radības ir saskrējušās. Uz brīdi pat aizdomājos, uz kurieni aerodinamiskie spēki viņus aiznes pēc tam… pēc divu objektu fiziskas sadursmes…
Joprojām tumsa… Vien kreisajā pusē esošais Mēness uz mirkli liek iedomāties par astronomiskām vienībām, mistiskiem gaismas gadiem un lielākajai daļai cilvēces nesaprotamiem procesiem, kas notiek tur… tur - tālumā aiz tā paša spīdekļa, kas tomēr met nelielu atblāzmu uz grubuļaino ceļu, kas kļuvis nelīdzens lietus, sala un fizisku spiedienu rezultātā… atkal fizika plus vēl astronomija...
Kārtējā sarkanā gaisma….
Uz nelielā ceļinieku izrakņātā ceļa tālumā saskatu skrienošu šuneli, kurš tāpat kā es, laikam, cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt uz priekšu, izvēloties pašu ceļa vidu, kur līdzenāks… Es tomēr esmu ātrāks, bet visu cieņu krancim… Ja cilvēku vada prāts un domas, diez kur viņš dodas savu instinktu vadīts…?
Kāds vīrs vecā un pat tumsā redzams, ka izbalējušā naģenē, laista zālienu un pie neglītās daudzstāvenes izveidoto visai glīto puķu dobi… Bioloģija… Viņš zina, ka saulē puķes laistīt nevar…
Jau mājas… sabremzēšanās, apstāšanās… Visapkārt dzird sienāžus. Diezgan dīvaini, ka berzējot uz kājām izvietotus kaut kādus tur orgānus viņi spēj izdot tik skaļu, bet patīkamu skaņu... akustika...
Durvju kods - elektronika…
Slēdzene un mehānika…
Sviedri.. ne vienkārši spiežas no pieres un rokām, bet līst, pil… ķīmiskie procesi, molekulu dalīšanās, atomu savienošanās… ķīmija.. Duša, aklimatizācija, apkārtējās vides temperatūras pieņemšana…
Jau sēžot uz balkona un pīpējot vakara pīpi vēl tikai aizdomājos par degšanu, vielu agregātstāvokļa maiņu, dūmiem, kas nes sev līdzi patīkamo smaržu... Tā ir manas tabakas smarža, mana vakara smarža...
Un tā, sēžot un domājot, atliek vien secināt, ka visapkārt mums ir viena zinātne otras galā.. Nevilšus sāc saprast, ka kaut kas no tā, ko skolā bija jāmācās, kaut kur smadzeņu tālākajā stūrītī tomēr ir aizķēries… šovakar es skolniekiem, kas prasītu, kāpēc ir vajadzīga viena vai otra formula, noteikti varētu atbildēt – lai sajustu dzīvi Tev apkārt! Taču droši vien, ka Einšteins, kura izbāztā mēle uz „Humberta” sienas man rēgojas acu priekšā, teiktu, ka viss ir relatīvs....
Droši vien, ka tā arī ir… Taču par spīti visai relativitātei, es šovakar esmu pilnīgi drošs par vienu lietu – es esmu Mājās… Ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras nepakļaujas nekādai fiziskai vai ķīmiskai analīzei… Tā vienkārši ir sajūta… Un tā ir ne tikai mana šī vakara sajūta… Tāda sajūta man šeit ir vienmēr!
P.S. Paldies @pieHumberta, @nakts un @Bumbieris, par iedvesmas atgriešanos!
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Polija 5. diena
Pēdējā darba diena ar cerībām, ka būs labāk, nekā iepriekšējā.
Sāku strādāt jau tūlīt pēc četriem no rīta pēc vietējā laika. Šādas tādas iestrādes bija jau vakarā, bet lielākā darba daļa no rīta. Ar Zvejnieku vēl pa telefonu saskaņojām kas un kā. Pašam jau likās, ka viss tika izdarīts pietiekami laicīgi.
Pulkstenis bija pieci un laikam dažas minūtes, kad izdomāju, ka tomēr varētu vēl pasnaust. Miegs bija ekskluzīvi salds…
Līdz ar to dažas minūtes pirms 6-iem saņemtais zvans no Zvejnieka bija trīskārt nepatīkams. Biju aizmirsis viņam nosūtīt sava gabala tekstu un pieteikumu. Nu jā, Kasparam es to aizsūtīju, bet Zvejniekam nē. Tūlīt rakstīja Marta un tā vien sanāca, ka pēdējā brīdī viss tika nosūtīts.
Iemesls trauksmei – lai arī manam gabalam bija jāskan pēc stundas, Bičevska aizgulēšanās dēļ mans gabals skanēja jau septiņos. Kas ta man, bet domāju, ka mans draugs Sprūda kungs par stundu agrāku interviju droši vien sajūsmā nebija…
Laikam jau tomēr no šitās skricelēšanas kāda jēga ir. Izlasīju draugos vēstuli, kuru man bija atsūtījis Arvīds Dravnieks. Tajā viņš mani informēja, ka Polijā pašlaik atrodas Arnis Cimdars no mūsu vēlēšanu komisijas.
Sagaidot pietiekami pieklājīgu laiku, lai zvanītu, ar Cimdara kungu sazvanījos un viņš ļoti atsaucīgi piekrita tikties. Teica, ka pēc pusstundas piebraukšot.
Pirmo reizi šī komandējuma laikā viesnīcā paēdu brokastis… Kā jau viesnīcas brokastis…
Vai neizklausās pēc kaut kā pazīstama? Jā, tieši tā…. Solītās pusstundas vietā pagāja vairāk nekās stunda, un aptuveni 9:25 (10:25 pēc Latvijas laika) Cimdara kungs man tomēr atzvanīja un paziņoja, ka tomēr satikties tagad nevarot. Viņam 10-os esot sēde. Aptuveni tajā pašā vietā, kur vakar notika nelaimīgā Komorovska pieņemšana… Pirms sēdes gan viņš varētu aprunāties…
Piemetu uz pirkstiem, ka teorētiski man laika, lai aizbrauktu vajadzētu pietikt. Jau pēc dažām minūtēm biju netālu esošajā tramvaju pieturā. Skatoties uz luksafora sarkano gaismu un garām braucošajām mašīnām manīju, kā aiziet mans tramvajs… Nākamais – pēc 4 minūtēm… Tik precīzi to varēju pateikt, jo šamējiem katrā pieturā ir elektroniskais tablo, kur redzams, kāds būs nākamais tramvajs, maršruta numurs un arī tas, vai tas būs ar zemo grīdu, vai nē…
Tramvajā iekāpu aptuveni 32-ās… Viena pietura, otra, trešā, ceturtā… laiks velkas… Un tad arī piektā, man vajadzīgā pietura, kuru Parasti visi atpazīst pēc laukuma centrā esošās mākslīgās palmas. No tramvaja izlecu kādās 46-ās… hodā, pie sarkanā pāri ielai, un netipiski man – skriešus uz tikšanos ar Cimdaru.
Lūk arī iepriekšējās dienas nelaimīgais laukums… Tieši blakus tam pašam restorānam saņemu zvanu, ka Cimdara kungam tikšanās ir sākusies. Tātad, uz pusdienu nekāda komentāra…
Šajā situācijā izeja tikai viena – runājam tikšanos uz vēlāku laiku un pats nesos uz viesnīcu.. Šoreiz izvēlējos ātrāku transportu – ņēmu taksi… Zinu , ka poļu taksists nav profesija, bet gan diagnoze, bet izejas īpaši nav…
Viesnīcā biju tikai kādas 15 pāri 10-iem (11:15 LV). Milzīgā tempā tapa kaut kāds gabals… un galu galā pēdējās minūtēs izdevās visu nosūtīt.
Uz brīdi iestājās miers… N-tā nomierinošā cigarete un var atkal uz brīdi atvilkt elpu. Izmisīgi mēģināju dabūt rokā kādu žurnālistu un izspiest komentāru. Gazeta Wyborcza klusēja tāpat kā Rzeczpospolita… Jau rīta pusē biju aizsūtījis ziņu arī iepriekšējā dienā klusējošajai Monikai Michalyzcin. Savukārt no Jurčika ieteiktā uzņēmēja saņēmu kārtējo atteikumu intervijai par poļu uzņēmēju stāvokli, ekonomisko situāciju valstī utt…
Labi, ka šajā brīdī piebrauca Cimdara kungs. Pasēdējām, iedzērām kafiju, parunājāmies, kā poļi organizējuši balsošanu. Apspriedām arī ķibeles ar lidošanu – arī Cimdars savulaik esot nopircis biļeti, kas derīga nākamajā gadā un sajaucis lidošanas laikus, kā arī palicis ārpus viesnīcas Frankfurtē kaut kāda tur futbola pasākuma dēļ…
Kā saka, šķīrāmies kā draugi…
Uznācu numuriņā, kaut ko izgriezu no ieraksta, kaut ko samontēju…
Un Tavu brīnumu – iezvanījās telefons! MONIKA!!! Viņa tikai tagad esot atgriezusies Varšavā, dzīvojot netālu no manas viesnīcas un pusē divos (T.i. Pēc aptuveni nedaudz vairāk kā stundas) varot pienākt un izrunāties. Super!
Saņēmis šo jauko ziņu drusciņ atlaidos gultā. Uzliku modinātāju uz 13:20.. Sapņoju par kaut kādu mistisku pasākumu Jāņmuižā, braukšanu ar Jurčika dzelteno busu bez atslēgām (pret kalnu braucot bija jāmin pedāļi, tāpēc gandrīz uzbraucu diviem policistiem), tad tur manis ieraudzīto baltgalvas ērgļu vietā nolaidās kaut kāds aizvēsturiska paskata briesmeklis ar milzīgiem spārniem.. un tad es pamodos…
Monika īstajā laikā PROTAMS neatnāca un uz īsziņu neatbildēja.
Pagāja pusstunda – nekā, pagāja stunda – nekā… Domāju, ka jāmet kauns pie malas un jāuzzvana. Jā, jā šamējā esot aizskatījusies kaut kādu tur PiS (Kačiņska „Likums un taisnīgums”) konferenci un pēc minūtēm 10 jau būšot…
Nu, šoreiz gan viņa nekļūdījās un nekavējās.
Izrādījās, ka Monika ir ļooti interesants cilvēks. Pirmkārt jau – viņa runā perfektā latviešu valodā. Tas tāpēc, ka savulaik sešus vai piecus gadus ir strādājusi Ne ta mākslas, ne ta kultūras akadēmijā Rīgā (esot bijuši foršākie gadi viņas dzīvē). Viņa ir pasniedzēja Varšavas universitātē, kā arī bieži vien dažādiem izdevumiem sniedz komentārus par politiskajiem notikumiem un notiekošo Baltijas valstīs.
Intervija izdevās tiešām interesanta. Viņa bija pamatīgi gatavojusies un tiešām stāstīja kā pēc grāmatas. Daudziem Latvijas nepilsoņiem vajadzētu pamācīties!
Uzzināju daudz background informācijas, bet tas bija out of record un tas paliek starp mums…
Jā… un šajā brīdī Monika man vaicāja, ar ko tad es šeit esmu ticies… izstāstīju savu stāstu. Būtu es zinājis, ka viņa ir tik atsaucīga. Viņa teica, ka noteikti būtu savedusi kopā ar citiem žurnālistiem, ekspertiem utt.. bet nu jau bija par vēlu… Bet nākotnē ņemšu to noteikti vērā…
Jā, intervijas beigās viņai zvanīja vēl kaut kas no Latvijas un aicināja uz Jāņu svinēšanu. Viņa gan nebraukšot, bet tā vietā uzsākšot jaunu projektu ar nesen atvērtu radiostaciju, kurā līdzīgi kā radio 101 darbojas citas lielas radiostacijas bijušie darbinieki. Šis projekts būs saistīts ar Baltijas valstu popularizēšanu un pirmais raidījums jau pēc divām dienām, 23. jūnijā būšot veltīts tieši Jāņiem. Ne no tā, ne no šā sarunājām, ka kaut kad nākotnē šī projekta ietvaros varētu arī sadarboties… Noteikti sadarbosimies arī vēlēšanu otrās kārtas laikā.
Laika apskata gabala sataisīšanai bija pietiekami un viss šoreiz notika nepierasti laicīgi…
Un tad iestājās miers… Kaut kāda iekšēja apziņa, ka misija varētu teikt ir izpildīta. Biju pelnījis pusdienas, jo kopš rīta nekas nebija baudīts…
Blakus esošajā ēstuvē „Amigos” dabūju nobaudīt fantastisku ēdienu, kas saucās „Forest pig” (nevis mežacūka, bet Meža cūka) – grilēta cūkas gaļa, baraviku mērce, Milzigs folijā cepts kartupelis ar sviestu un sautēti dārzeņi. Likās milzīga porcija, bet pāri nepalika nekas, izņemot foliju…
Tā kā nekur pēc šādas maltītes doties negribējās.. atgriezos viesnīcā… Miers joprojām bija jūtams. Domaju nomazgāties dušā, bet pēc neatceros cik ilga laika tomēr priekšroku devu vannai… Palasīju jaunāko Tall Ships žurnālu, paklausījos fonā futbola spēli…
Miers nu jau dubultā… Pēdējā piesēšanās pie datora, saruna ar mājiniekiem un arī šis raksts….
Ar šo rindu beidzas šī diena… Pēdējā Polijā…
Rīt jau uz mājām… Gribas!
Sāku strādāt jau tūlīt pēc četriem no rīta pēc vietējā laika. Šādas tādas iestrādes bija jau vakarā, bet lielākā darba daļa no rīta. Ar Zvejnieku vēl pa telefonu saskaņojām kas un kā. Pašam jau likās, ka viss tika izdarīts pietiekami laicīgi.
Pulkstenis bija pieci un laikam dažas minūtes, kad izdomāju, ka tomēr varētu vēl pasnaust. Miegs bija ekskluzīvi salds…
Līdz ar to dažas minūtes pirms 6-iem saņemtais zvans no Zvejnieka bija trīskārt nepatīkams. Biju aizmirsis viņam nosūtīt sava gabala tekstu un pieteikumu. Nu jā, Kasparam es to aizsūtīju, bet Zvejniekam nē. Tūlīt rakstīja Marta un tā vien sanāca, ka pēdējā brīdī viss tika nosūtīts.
Iemesls trauksmei – lai arī manam gabalam bija jāskan pēc stundas, Bičevska aizgulēšanās dēļ mans gabals skanēja jau septiņos. Kas ta man, bet domāju, ka mans draugs Sprūda kungs par stundu agrāku interviju droši vien sajūsmā nebija…
Laikam jau tomēr no šitās skricelēšanas kāda jēga ir. Izlasīju draugos vēstuli, kuru man bija atsūtījis Arvīds Dravnieks. Tajā viņš mani informēja, ka Polijā pašlaik atrodas Arnis Cimdars no mūsu vēlēšanu komisijas.
Sagaidot pietiekami pieklājīgu laiku, lai zvanītu, ar Cimdara kungu sazvanījos un viņš ļoti atsaucīgi piekrita tikties. Teica, ka pēc pusstundas piebraukšot.
Pirmo reizi šī komandējuma laikā viesnīcā paēdu brokastis… Kā jau viesnīcas brokastis…
Vai neizklausās pēc kaut kā pazīstama? Jā, tieši tā…. Solītās pusstundas vietā pagāja vairāk nekās stunda, un aptuveni 9:25 (10:25 pēc Latvijas laika) Cimdara kungs man tomēr atzvanīja un paziņoja, ka tomēr satikties tagad nevarot. Viņam 10-os esot sēde. Aptuveni tajā pašā vietā, kur vakar notika nelaimīgā Komorovska pieņemšana… Pirms sēdes gan viņš varētu aprunāties…
Piemetu uz pirkstiem, ka teorētiski man laika, lai aizbrauktu vajadzētu pietikt. Jau pēc dažām minūtēm biju netālu esošajā tramvaju pieturā. Skatoties uz luksafora sarkano gaismu un garām braucošajām mašīnām manīju, kā aiziet mans tramvajs… Nākamais – pēc 4 minūtēm… Tik precīzi to varēju pateikt, jo šamējiem katrā pieturā ir elektroniskais tablo, kur redzams, kāds būs nākamais tramvajs, maršruta numurs un arī tas, vai tas būs ar zemo grīdu, vai nē…
Tramvajā iekāpu aptuveni 32-ās… Viena pietura, otra, trešā, ceturtā… laiks velkas… Un tad arī piektā, man vajadzīgā pietura, kuru Parasti visi atpazīst pēc laukuma centrā esošās mākslīgās palmas. No tramvaja izlecu kādās 46-ās… hodā, pie sarkanā pāri ielai, un netipiski man – skriešus uz tikšanos ar Cimdaru.
Lūk arī iepriekšējās dienas nelaimīgais laukums… Tieši blakus tam pašam restorānam saņemu zvanu, ka Cimdara kungam tikšanās ir sākusies. Tātad, uz pusdienu nekāda komentāra…
Šajā situācijā izeja tikai viena – runājam tikšanos uz vēlāku laiku un pats nesos uz viesnīcu.. Šoreiz izvēlējos ātrāku transportu – ņēmu taksi… Zinu , ka poļu taksists nav profesija, bet gan diagnoze, bet izejas īpaši nav…
Viesnīcā biju tikai kādas 15 pāri 10-iem (11:15 LV). Milzīgā tempā tapa kaut kāds gabals… un galu galā pēdējās minūtēs izdevās visu nosūtīt.
Uz brīdi iestājās miers… N-tā nomierinošā cigarete un var atkal uz brīdi atvilkt elpu. Izmisīgi mēģināju dabūt rokā kādu žurnālistu un izspiest komentāru. Gazeta Wyborcza klusēja tāpat kā Rzeczpospolita… Jau rīta pusē biju aizsūtījis ziņu arī iepriekšējā dienā klusējošajai Monikai Michalyzcin. Savukārt no Jurčika ieteiktā uzņēmēja saņēmu kārtējo atteikumu intervijai par poļu uzņēmēju stāvokli, ekonomisko situāciju valstī utt…
Labi, ka šajā brīdī piebrauca Cimdara kungs. Pasēdējām, iedzērām kafiju, parunājāmies, kā poļi organizējuši balsošanu. Apspriedām arī ķibeles ar lidošanu – arī Cimdars savulaik esot nopircis biļeti, kas derīga nākamajā gadā un sajaucis lidošanas laikus, kā arī palicis ārpus viesnīcas Frankfurtē kaut kāda tur futbola pasākuma dēļ…
Kā saka, šķīrāmies kā draugi…
Uznācu numuriņā, kaut ko izgriezu no ieraksta, kaut ko samontēju…
Un Tavu brīnumu – iezvanījās telefons! MONIKA!!! Viņa tikai tagad esot atgriezusies Varšavā, dzīvojot netālu no manas viesnīcas un pusē divos (T.i. Pēc aptuveni nedaudz vairāk kā stundas) varot pienākt un izrunāties. Super!
Saņēmis šo jauko ziņu drusciņ atlaidos gultā. Uzliku modinātāju uz 13:20.. Sapņoju par kaut kādu mistisku pasākumu Jāņmuižā, braukšanu ar Jurčika dzelteno busu bez atslēgām (pret kalnu braucot bija jāmin pedāļi, tāpēc gandrīz uzbraucu diviem policistiem), tad tur manis ieraudzīto baltgalvas ērgļu vietā nolaidās kaut kāds aizvēsturiska paskata briesmeklis ar milzīgiem spārniem.. un tad es pamodos…
Monika īstajā laikā PROTAMS neatnāca un uz īsziņu neatbildēja.
Pagāja pusstunda – nekā, pagāja stunda – nekā… Domāju, ka jāmet kauns pie malas un jāuzzvana. Jā, jā šamējā esot aizskatījusies kaut kādu tur PiS (Kačiņska „Likums un taisnīgums”) konferenci un pēc minūtēm 10 jau būšot…
Nu, šoreiz gan viņa nekļūdījās un nekavējās.
Izrādījās, ka Monika ir ļooti interesants cilvēks. Pirmkārt jau – viņa runā perfektā latviešu valodā. Tas tāpēc, ka savulaik sešus vai piecus gadus ir strādājusi Ne ta mākslas, ne ta kultūras akadēmijā Rīgā (esot bijuši foršākie gadi viņas dzīvē). Viņa ir pasniedzēja Varšavas universitātē, kā arī bieži vien dažādiem izdevumiem sniedz komentārus par politiskajiem notikumiem un notiekošo Baltijas valstīs.
Intervija izdevās tiešām interesanta. Viņa bija pamatīgi gatavojusies un tiešām stāstīja kā pēc grāmatas. Daudziem Latvijas nepilsoņiem vajadzētu pamācīties!
Uzzināju daudz background informācijas, bet tas bija out of record un tas paliek starp mums…
Jā… un šajā brīdī Monika man vaicāja, ar ko tad es šeit esmu ticies… izstāstīju savu stāstu. Būtu es zinājis, ka viņa ir tik atsaucīga. Viņa teica, ka noteikti būtu savedusi kopā ar citiem žurnālistiem, ekspertiem utt.. bet nu jau bija par vēlu… Bet nākotnē ņemšu to noteikti vērā…
Jā, intervijas beigās viņai zvanīja vēl kaut kas no Latvijas un aicināja uz Jāņu svinēšanu. Viņa gan nebraukšot, bet tā vietā uzsākšot jaunu projektu ar nesen atvērtu radiostaciju, kurā līdzīgi kā radio 101 darbojas citas lielas radiostacijas bijušie darbinieki. Šis projekts būs saistīts ar Baltijas valstu popularizēšanu un pirmais raidījums jau pēc divām dienām, 23. jūnijā būšot veltīts tieši Jāņiem. Ne no tā, ne no šā sarunājām, ka kaut kad nākotnē šī projekta ietvaros varētu arī sadarboties… Noteikti sadarbosimies arī vēlēšanu otrās kārtas laikā.
Laika apskata gabala sataisīšanai bija pietiekami un viss šoreiz notika nepierasti laicīgi…
Un tad iestājās miers… Kaut kāda iekšēja apziņa, ka misija varētu teikt ir izpildīta. Biju pelnījis pusdienas, jo kopš rīta nekas nebija baudīts…
Blakus esošajā ēstuvē „Amigos” dabūju nobaudīt fantastisku ēdienu, kas saucās „Forest pig” (nevis mežacūka, bet Meža cūka) – grilēta cūkas gaļa, baraviku mērce, Milzigs folijā cepts kartupelis ar sviestu un sautēti dārzeņi. Likās milzīga porcija, bet pāri nepalika nekas, izņemot foliju…
Tā kā nekur pēc šādas maltītes doties negribējās.. atgriezos viesnīcā… Miers joprojām bija jūtams. Domaju nomazgāties dušā, bet pēc neatceros cik ilga laika tomēr priekšroku devu vannai… Palasīju jaunāko Tall Ships žurnālu, paklausījos fonā futbola spēli…
Miers nu jau dubultā… Pēdējā piesēšanās pie datora, saruna ar mājiniekiem un arī šis raksts….
Ar šo rindu beidzas šī diena… Pēdējā Polijā…
Rīt jau uz mājām… Gribas!
Polija. 4. diena
…jeb solīts makā nekrīt!
Laikam šāds sauklis varētu būt lielajai vēlēšanu dienai.
Jāatzīst, ka tomēr biju diezgan vieglprātīgs, paļaujoties uz citu solījumiem, tāpēc diena galu galā bija diezgan liela vilšanās.
Bet nu pēc kārtas.
Kā jau lielajā vēlēšanu dienā, darbs sākās pavisam agri. Pirmā sazvanīšanās ar LR jau pulksten septiņos pēc šejienes laika. Lai arī kā nebūtu, centos gulēt gandrīz līdz pēdējam un tikai pēdējās 15 minūtēs pirms sazvanīšanās apkopot pēdējo informāciju. Galu galā tomēr izdevās tīri labi.
Jau paskatoties ārā pa viesnīcas logu sapratu, ka vēl domāt par iešanu uz vēlēšanu iecirkni ir par agru – kā nekā iecirkņi bija atvērti tikai stundu un uz ielas varēja manīt tikai dažus agros dīvaiņus. Arī mašīnu bija pagalam maz…
Tieši tāpēc likos uz otras auss un vēl uz stundiņu nosnaudos. Pēc tam gan atkal sāku gatavoties braukšanai uz iecirkņiem. Kā nekā iepriekšējā vakarā bija sarunāts, ka Marks mani izvadās pa iecirkņiem rajonā, kurā dzīvojot bijušie partijas funkcionāri.
Un tad sākās…
Zvanot uz Marka atstāto mobilo numuru, man paziņoja, ka numurs sastādīts nepareizi. Zvanīju uz mājas numuru un Beata man laipni atvainojās, ka Marks man palīdzēt nevarēšot, jo esot pēkšņi jābrauc ciemos pie kaut kādiem tur radiem. Jauki! Īstenībā jau man tāda nojausma bija iepriekšējā vakarā, jo sieva par vīra aktivitātēm baigo sajūsmu neizrādīja un pat aizrādīja, ka viņam esot pārāk daudz ašo ideju, kuras atstājot novārtā svarīgākas lietas…
Bija atlikusi pusotra stunda līdz intervijai LR, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kur meklēt kādu vēlēšanu iecirkni.
Uz labu laimi devos centra virzienā. Izkāpjot pie centrālās metro stacijas, apvaicājos kādai sievietei, kur varētu būt kāds vēlēšanu iecirknis. Tā kā viņa izrādījās neesam no šī rajona, ieteica man doties centra virzienā… Nu jā, šajā reizē nostrādāja tas, ka Varšavu tik labi es nepārzinu un man drusku juka virzieni.. Galu galā izrādījās, ka Metro Centrum nemaz nav centrs…
Arī vietējie policisti, kas tieši tajā brīdī aizturēja kādu jaunieti, kurš prikola pēc vicināja Komorovska priekšvēlēšanu plakātu, nevarēja pateikt, kur varētu būt kāds iecirknis.
Devos tālāk „virzienā uz centru”… Cilvēku gaužām maz… Pēc aptuveni noietā kilometra vaicāju beidzot kādam pretim nākošajam, kur ir iecirknis… Kāds trešais vai ceturtais man norādīja tālāku virzienu uz priekšu. Turpināju iet… vēl pēc metriem 200 apvaicājos nākamajam. Tas bija kāds loteriju kompānijas pārstāvis, kas pieļāva, ka iecirknis varētu būt blakus esošajā skolā. Ieejot pagalmā, man tika norādīts uz aiz kokiem esošo skolu… ja tur neesot, tad nākamā skola esot pārsimts metru tālāk… Izrādījās, ka ne vienā, ne otrā skolā, protams, iecirkņu nav…
Kārtējā apprasīšanās dažiem garāmgājējiem un kārtējā neziņa…
Tad pēkšņi otrā laukuma pusē ieraudzīju gana daudzas televīzijas un radio satelītu mašīnas un tā jau bija laba zīme, ka tuvojas kaut kas labs. Varbūt pat pārāk labs, jo parasti šādas mašīnas signalizē, ka tuvumā ir kāda svarīga persona.
Pie pašām mašīnām policisti par iecirkni neko nezināja, bet kāds vīrs gan man beidzot pateica, ka aptuveni pus kilometra attālumā esot vecpilsēta un tur toč kaukas varot būt.
Apejot ap stūri es beidzot sapratu, ar ko izskaidrojama tik daudzo mašīnu klātbūtne… Aiz stūra bija prezidenta pils, pie kuras n-tie žurnālisti ziņoja savām stacijām par gaidāmajām vēlēšanām. Bet – no iecirkņa ne vēsts.
Ņemot vērā vīra ieteikumu par vecpilsētu, atcerējos, ka iepriekšējā vakarā, tiekoties ar pagrīdes aktīvistiem, man viena sieviete no vēlēšanu komisijas uzrakstīja divus iecirkņus, kas atrodas tieši vecpilsētā.
Vietējā tūrisma informācijas birojā tiku pie kartes un uzzināju, ka mani iecirkņi atrodas diezgan tuvu.. vēl kādi metri 500… Kopā uz kartes apskatījos, ka no Metro Centrum pašlaik biju vairāk kā 3 kilometru attālumā…
Pulkstenis bija 10:42, kad ierados meklētajā iecirknī… 18 minūtes līdz ēteram.
Apskatījos iekšā atmosfēru. Cilvēku diezgan daudz, bet iecirknis salīdzinoši ļoti maziņš. Pārsvarā balsot nāk gados veci onkulīši un tantiņas, gados jaunie ved vēlēt gados vecos… pa reizei gadījās arī kāds jaunāks personāžs.
Vietējās vēlēšanu komisijas vadītājam prasīju par vēlētāju aktivitāti? Viņš teica, ka neko nemākot teikt. Prasīju, ja nav oficiālo datu, kā liekas uz aci? Viņš nevarot pateikt. Kad varētu būt zināmi kādi dati par aktivitāti? Viņš nezinot, varbūt pēc 22-iem vakarā.
Nu labi… tad jau bija pienācis arī laiks reportāžai no notikuma vietas. Kaut ko jau pastāstīju…
Izmantojot iespēju, pie iecirkņa aptaujāju nobalsojušos. Biju pārsteigts par pretimnākšanu. Gan angliski, gan poliski, gan krieviski, bet atbildēja pilnīgi visi. Pat kāda pavisam veca kundzīte, kas, redzot ka es intervēju citu puisi, vienkārši nobļāvās – Kačiņskis!
Nolēmu aizstaigāt arī līdz otram iecirknim kādu pus kilometru tālāk. Tur gan cilvēku bija daudz mazāk, bet arī šeit dabūju interesantu komentāru no viena puiša un viņa mātes. Šamējie gan neteica, par ko balsojuši, jo tādas esot viņu tiesības. Māte vēl tikai piebilda, ka Polija taču esot diezgan maza valsts un 10 kandidāti esot daudz par daudz. Nu ja, ko lai tad domā Latvija?
Šajā brīdī laikam nācās saskarties ar dienas otro uzmetienu. Iepriekš biju runājis ar pasniedzēja sprūda ieteikto Moniku Michaliszyn par kādu iespējamo komentāru, taču viņas telefonā skanēja tikai balss pastkaste… Atstāju ziņu, lai man piezvana un iespējas gadījumā pēcpusdienā varētu aprunāties. Monika tā arī nepiezvanīja! (Es gan viņu īpaši nevainoju)
Kopumā ar to noslēdzās rīta darba posms. Blakus esošajā vietējo preču tirdziņā aplūkoju visādus brīnumdarbus, bet neko tā arī nenopirku. Tā kā arī šorīt biju palaidis garām viesnīcas brokastis, ieslopēju riktīgi ceptu poļu desu ar štovētiem kāpostiem, uzdzerot laukos brūvētu poļu alu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs un uznāca tāds patīkams nogurums.
Vienīgā problēma, ka īsti laika atpūsties nebija. Lēnām virzījos cauri vecpilsētai, skatījos kā cilvēki dodas uz baznīcu un nāk no tās, kā ielu muzikanto spēlē visu, kas kustas un nekustas, sākot ar vijolēm, čelliem un akordeoniem un beidzot ar krēslu… Jā, tieši tā, krēslu – koka krēslu, kuram noņemti divi spraišļi un vīrs ar tiem dauza ritmu pa pārējām krēsla daļām…
Atkal pagāju garām prezidenta pilij, kur žurnālisti joprojām stāstīja savas reportāžas un tantiņas joprojām lika puķes un svecītes bojā gājušā Leha Kačiņska piemiņai. Pa ceļam vēl gadījās kaut kāds tirdziņš, kurā bija plaša Moldovas vīnu degustācija un varēja nopirkt diezgan daudz ko, sākot no siera, biezpiena un bulkām, un beidzot ar ziepēm, kažokiem un sienassegām.
Vēl bija jāfotografē kāds kaprīzs tūrists, kuram pirmajā bildē bija norautas kājas, otrajā neredzēja fonu un tikai trešā bilde izrādījās daudz maz pieņemama.
Atkal pēc kilometru 3-īs nostaigāšanas beidzot nonācu pie tramvaja pieturas un jau pēc minūtēm 10 biju viesnīcā.
Atkal sēdēšana pie kompja, montēšana, tekstu rakstīšana un gabala ierunāšana, līdz beidzot ap pieciem pēc vietējā laika iestājās mazā un viltīgā pauzīte.
Kāpēc viltīgā?
Un šeit nāk trešais uzmetiens un laikam tomēr dienas lielākais…
Bija sarunāts, ka mans Eiroparlamentārietis no Sopotas Kšištofs ielido Varšavā piecos un tad arī sazināsimies. Tā kā bija jau pāri pussešiem nosūtīju viņam ziņu, lai atsūta man to adresi, kur notiks manis gaidītais Komorovska afterpārtijs. Aizsūtīju ziņu, bet ļoti ilgi tā netika piegādāta. Domāju, ka varbūt vīrs vienkārši vēl nav ieslēdzis telefonu pēc lidojuma.
Beidzot tomēr ziņa aizgāja un atnāca arī atbilde, kas lika man diezgan panervozēt. Tajā bez adreses bija norādīta, ka viņš negarantē, ka es tikšot iekšā tajā pieņemšanā, jo tur jau esot kādi 200-t akreditētie žurnālisti… Vēl jo vairāk, viņa paša Varšavā neesot, jo viņš ir palicis Gdaņskā. Tātad aizmugures arī nav…
Par spīti visam, atradu kartē vēlamo vietu un devos uz turieni. Apmēram uz to pašu vietu, no kurienes pirms laika biju atbraucis. Atkal ierastās satelītu mašīnas un… milzīga žurnālistu rinda pie restorāna, kur tad arī notiks to rezultātu sagaidīšana.
Stāvot rindas galā piefiksēju, ka apkārt staigājošie organizatori jau daudziem mediju pārstāvjiem norāda, ka diez vai iekšā tikšot, jo tiešām esot vairāk nekā 200-t žurnālistu, neskaitot nemaz citas aicinātās VIP un mazāk VIP personas. Vienam no viņiem prasīju, vai nevar noskaidrot, vai mans vārds ir tomēr iekļauts to laimīgo sarakstā.. viņš laipni piekrita, ātri atgriezās un tikpat laipni paziņoja, ka manis tur pilnīgi noteikti neesot un iekšā tikt man izredžu nav pilnīgi nekādi.. mēģināju atsaukties uz Kšištofu, kuru viņš, protams, zināja, bet nekas nelīdzēja….
Atlika vairs tikai viens – steidzami doties atpakaļ uz viesnīcu un mēģināt ierakstīt visas emocijas un uzrunas no TV…
Jāatzīst, ka dusma man bija pamatīga. Un visvairāk kremta doma, ka uzticēties poļiem, vēl jo vairāk dzērušiem nevar. Un tad arī man saslēdzās kopā tas, ka viņš pilnīgi noteikti nezināja manu uzvārdu, par vizītkarti bija vienkārši aizmirsis un droši vien ne ar vienu ne par ko runājis nebija… Domās nosūtīju viņam dažus mīļus vārdus un virtuālu iedunkājienu pa počkām… bet tas tā….
Viesnīcā ierados minūtes 7-ņas pirms rezultātu paziņošanas, tā kā izdevās gan ierakstīt Komorovska uzrunu, gan Kačiņski, gan Napieraļski. Televizors gan brīžiem šņāca un krāca, bet kopumā rezultāts mani apmierināja. Arī milzīgā ātrumā sagatavotais materiāls apskatam 23-os man pašam likās pietiekami labs priekš esošajiem apstākļiem…
Pašā vakarā vēl bija atlicis nointervēt dažus cilvēciņus par vēlēšanu iznākumu. Un paldies vietējā restorāna bārmeņiem, kas izlīdzēja ar saviem viedokļiem. Nav jau labi atklāt savus informācijas avotus, bet galu galā bija jau pāri 22-iem vakarā.
Vienīgais, ko vēl šajā vakarā gribējās ir ēst, jo kopš pusdienu desas, nekas tā arī nebija nācis priekšā. Otrpus ceļam nopirku ceptu vistu. Visu… Par aptuveni Ls 2:50… Sanāca diezgan apjomīgas vakariņas un sajutos drusku pēc mežoņa. Galu galā, cilvēks tomēr baigi ātri pierod pie tik elementārām lietām kā nazis un dakšiņa un, ticiet man, siltu vistu bez šiem rīkiem sadalīt ir visai grūti…
Nu un tad jau arī bija laiks šī vakara pasaciņai, proti, šim sacerējumam. Domāju, ka tagad iešu pagulēt kādas 3 stundiņas, lai 4-os celtos un uzceptu gabalu uz Labrītu. Tam jābūt gatavam jau uz sešiem no rīta.. tas ir, stundu agrāk – piecos pēc mana laika….
Šīsdienas secinājumi ir daži – Polis, tā nav tautība, bet profesija (atvainojos visiem poļiem) un turpmāk mans darbs ārzemēs būs jāplāno drusku savādāk.. Un jāuzticas tikai sev!
Tagad gan viss..
Līdz rītam… tomēr pēdējā diena…
Laikam šāds sauklis varētu būt lielajai vēlēšanu dienai.
Jāatzīst, ka tomēr biju diezgan vieglprātīgs, paļaujoties uz citu solījumiem, tāpēc diena galu galā bija diezgan liela vilšanās.
Bet nu pēc kārtas.
Kā jau lielajā vēlēšanu dienā, darbs sākās pavisam agri. Pirmā sazvanīšanās ar LR jau pulksten septiņos pēc šejienes laika. Lai arī kā nebūtu, centos gulēt gandrīz līdz pēdējam un tikai pēdējās 15 minūtēs pirms sazvanīšanās apkopot pēdējo informāciju. Galu galā tomēr izdevās tīri labi.
Jau paskatoties ārā pa viesnīcas logu sapratu, ka vēl domāt par iešanu uz vēlēšanu iecirkni ir par agru – kā nekā iecirkņi bija atvērti tikai stundu un uz ielas varēja manīt tikai dažus agros dīvaiņus. Arī mašīnu bija pagalam maz…
Tieši tāpēc likos uz otras auss un vēl uz stundiņu nosnaudos. Pēc tam gan atkal sāku gatavoties braukšanai uz iecirkņiem. Kā nekā iepriekšējā vakarā bija sarunāts, ka Marks mani izvadās pa iecirkņiem rajonā, kurā dzīvojot bijušie partijas funkcionāri.
Un tad sākās…
Zvanot uz Marka atstāto mobilo numuru, man paziņoja, ka numurs sastādīts nepareizi. Zvanīju uz mājas numuru un Beata man laipni atvainojās, ka Marks man palīdzēt nevarēšot, jo esot pēkšņi jābrauc ciemos pie kaut kādiem tur radiem. Jauki! Īstenībā jau man tāda nojausma bija iepriekšējā vakarā, jo sieva par vīra aktivitātēm baigo sajūsmu neizrādīja un pat aizrādīja, ka viņam esot pārāk daudz ašo ideju, kuras atstājot novārtā svarīgākas lietas…
Bija atlikusi pusotra stunda līdz intervijai LR, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kur meklēt kādu vēlēšanu iecirkni.
Uz labu laimi devos centra virzienā. Izkāpjot pie centrālās metro stacijas, apvaicājos kādai sievietei, kur varētu būt kāds vēlēšanu iecirknis. Tā kā viņa izrādījās neesam no šī rajona, ieteica man doties centra virzienā… Nu jā, šajā reizē nostrādāja tas, ka Varšavu tik labi es nepārzinu un man drusku juka virzieni.. Galu galā izrādījās, ka Metro Centrum nemaz nav centrs…
Arī vietējie policisti, kas tieši tajā brīdī aizturēja kādu jaunieti, kurš prikola pēc vicināja Komorovska priekšvēlēšanu plakātu, nevarēja pateikt, kur varētu būt kāds iecirknis.
Devos tālāk „virzienā uz centru”… Cilvēku gaužām maz… Pēc aptuveni noietā kilometra vaicāju beidzot kādam pretim nākošajam, kur ir iecirknis… Kāds trešais vai ceturtais man norādīja tālāku virzienu uz priekšu. Turpināju iet… vēl pēc metriem 200 apvaicājos nākamajam. Tas bija kāds loteriju kompānijas pārstāvis, kas pieļāva, ka iecirknis varētu būt blakus esošajā skolā. Ieejot pagalmā, man tika norādīts uz aiz kokiem esošo skolu… ja tur neesot, tad nākamā skola esot pārsimts metru tālāk… Izrādījās, ka ne vienā, ne otrā skolā, protams, iecirkņu nav…
Kārtējā apprasīšanās dažiem garāmgājējiem un kārtējā neziņa…
Tad pēkšņi otrā laukuma pusē ieraudzīju gana daudzas televīzijas un radio satelītu mašīnas un tā jau bija laba zīme, ka tuvojas kaut kas labs. Varbūt pat pārāk labs, jo parasti šādas mašīnas signalizē, ka tuvumā ir kāda svarīga persona.
Pie pašām mašīnām policisti par iecirkni neko nezināja, bet kāds vīrs gan man beidzot pateica, ka aptuveni pus kilometra attālumā esot vecpilsēta un tur toč kaukas varot būt.
Apejot ap stūri es beidzot sapratu, ar ko izskaidrojama tik daudzo mašīnu klātbūtne… Aiz stūra bija prezidenta pils, pie kuras n-tie žurnālisti ziņoja savām stacijām par gaidāmajām vēlēšanām. Bet – no iecirkņa ne vēsts.
Ņemot vērā vīra ieteikumu par vecpilsētu, atcerējos, ka iepriekšējā vakarā, tiekoties ar pagrīdes aktīvistiem, man viena sieviete no vēlēšanu komisijas uzrakstīja divus iecirkņus, kas atrodas tieši vecpilsētā.
Vietējā tūrisma informācijas birojā tiku pie kartes un uzzināju, ka mani iecirkņi atrodas diezgan tuvu.. vēl kādi metri 500… Kopā uz kartes apskatījos, ka no Metro Centrum pašlaik biju vairāk kā 3 kilometru attālumā…
Pulkstenis bija 10:42, kad ierados meklētajā iecirknī… 18 minūtes līdz ēteram.
Apskatījos iekšā atmosfēru. Cilvēku diezgan daudz, bet iecirknis salīdzinoši ļoti maziņš. Pārsvarā balsot nāk gados veci onkulīši un tantiņas, gados jaunie ved vēlēt gados vecos… pa reizei gadījās arī kāds jaunāks personāžs.
Vietējās vēlēšanu komisijas vadītājam prasīju par vēlētāju aktivitāti? Viņš teica, ka neko nemākot teikt. Prasīju, ja nav oficiālo datu, kā liekas uz aci? Viņš nevarot pateikt. Kad varētu būt zināmi kādi dati par aktivitāti? Viņš nezinot, varbūt pēc 22-iem vakarā.
Nu labi… tad jau bija pienācis arī laiks reportāžai no notikuma vietas. Kaut ko jau pastāstīju…
Izmantojot iespēju, pie iecirkņa aptaujāju nobalsojušos. Biju pārsteigts par pretimnākšanu. Gan angliski, gan poliski, gan krieviski, bet atbildēja pilnīgi visi. Pat kāda pavisam veca kundzīte, kas, redzot ka es intervēju citu puisi, vienkārši nobļāvās – Kačiņskis!
Nolēmu aizstaigāt arī līdz otram iecirknim kādu pus kilometru tālāk. Tur gan cilvēku bija daudz mazāk, bet arī šeit dabūju interesantu komentāru no viena puiša un viņa mātes. Šamējie gan neteica, par ko balsojuši, jo tādas esot viņu tiesības. Māte vēl tikai piebilda, ka Polija taču esot diezgan maza valsts un 10 kandidāti esot daudz par daudz. Nu ja, ko lai tad domā Latvija?
Šajā brīdī laikam nācās saskarties ar dienas otro uzmetienu. Iepriekš biju runājis ar pasniedzēja sprūda ieteikto Moniku Michaliszyn par kādu iespējamo komentāru, taču viņas telefonā skanēja tikai balss pastkaste… Atstāju ziņu, lai man piezvana un iespējas gadījumā pēcpusdienā varētu aprunāties. Monika tā arī nepiezvanīja! (Es gan viņu īpaši nevainoju)
Kopumā ar to noslēdzās rīta darba posms. Blakus esošajā vietējo preču tirdziņā aplūkoju visādus brīnumdarbus, bet neko tā arī nenopirku. Tā kā arī šorīt biju palaidis garām viesnīcas brokastis, ieslopēju riktīgi ceptu poļu desu ar štovētiem kāpostiem, uzdzerot laukos brūvētu poļu alu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs un uznāca tāds patīkams nogurums.
Vienīgā problēma, ka īsti laika atpūsties nebija. Lēnām virzījos cauri vecpilsētai, skatījos kā cilvēki dodas uz baznīcu un nāk no tās, kā ielu muzikanto spēlē visu, kas kustas un nekustas, sākot ar vijolēm, čelliem un akordeoniem un beidzot ar krēslu… Jā, tieši tā, krēslu – koka krēslu, kuram noņemti divi spraišļi un vīrs ar tiem dauza ritmu pa pārējām krēsla daļām…
Atkal pagāju garām prezidenta pilij, kur žurnālisti joprojām stāstīja savas reportāžas un tantiņas joprojām lika puķes un svecītes bojā gājušā Leha Kačiņska piemiņai. Pa ceļam vēl gadījās kaut kāds tirdziņš, kurā bija plaša Moldovas vīnu degustācija un varēja nopirkt diezgan daudz ko, sākot no siera, biezpiena un bulkām, un beidzot ar ziepēm, kažokiem un sienassegām.
Vēl bija jāfotografē kāds kaprīzs tūrists, kuram pirmajā bildē bija norautas kājas, otrajā neredzēja fonu un tikai trešā bilde izrādījās daudz maz pieņemama.
Atkal pēc kilometru 3-īs nostaigāšanas beidzot nonācu pie tramvaja pieturas un jau pēc minūtēm 10 biju viesnīcā.
Atkal sēdēšana pie kompja, montēšana, tekstu rakstīšana un gabala ierunāšana, līdz beidzot ap pieciem pēc vietējā laika iestājās mazā un viltīgā pauzīte.
Kāpēc viltīgā?
Un šeit nāk trešais uzmetiens un laikam tomēr dienas lielākais…
Bija sarunāts, ka mans Eiroparlamentārietis no Sopotas Kšištofs ielido Varšavā piecos un tad arī sazināsimies. Tā kā bija jau pāri pussešiem nosūtīju viņam ziņu, lai atsūta man to adresi, kur notiks manis gaidītais Komorovska afterpārtijs. Aizsūtīju ziņu, bet ļoti ilgi tā netika piegādāta. Domāju, ka varbūt vīrs vienkārši vēl nav ieslēdzis telefonu pēc lidojuma.
Beidzot tomēr ziņa aizgāja un atnāca arī atbilde, kas lika man diezgan panervozēt. Tajā bez adreses bija norādīta, ka viņš negarantē, ka es tikšot iekšā tajā pieņemšanā, jo tur jau esot kādi 200-t akreditētie žurnālisti… Vēl jo vairāk, viņa paša Varšavā neesot, jo viņš ir palicis Gdaņskā. Tātad aizmugures arī nav…
Par spīti visam, atradu kartē vēlamo vietu un devos uz turieni. Apmēram uz to pašu vietu, no kurienes pirms laika biju atbraucis. Atkal ierastās satelītu mašīnas un… milzīga žurnālistu rinda pie restorāna, kur tad arī notiks to rezultātu sagaidīšana.
Stāvot rindas galā piefiksēju, ka apkārt staigājošie organizatori jau daudziem mediju pārstāvjiem norāda, ka diez vai iekšā tikšot, jo tiešām esot vairāk nekā 200-t žurnālistu, neskaitot nemaz citas aicinātās VIP un mazāk VIP personas. Vienam no viņiem prasīju, vai nevar noskaidrot, vai mans vārds ir tomēr iekļauts to laimīgo sarakstā.. viņš laipni piekrita, ātri atgriezās un tikpat laipni paziņoja, ka manis tur pilnīgi noteikti neesot un iekšā tikt man izredžu nav pilnīgi nekādi.. mēģināju atsaukties uz Kšištofu, kuru viņš, protams, zināja, bet nekas nelīdzēja….
Atlika vairs tikai viens – steidzami doties atpakaļ uz viesnīcu un mēģināt ierakstīt visas emocijas un uzrunas no TV…
Jāatzīst, ka dusma man bija pamatīga. Un visvairāk kremta doma, ka uzticēties poļiem, vēl jo vairāk dzērušiem nevar. Un tad arī man saslēdzās kopā tas, ka viņš pilnīgi noteikti nezināja manu uzvārdu, par vizītkarti bija vienkārši aizmirsis un droši vien ne ar vienu ne par ko runājis nebija… Domās nosūtīju viņam dažus mīļus vārdus un virtuālu iedunkājienu pa počkām… bet tas tā….
Viesnīcā ierados minūtes 7-ņas pirms rezultātu paziņošanas, tā kā izdevās gan ierakstīt Komorovska uzrunu, gan Kačiņski, gan Napieraļski. Televizors gan brīžiem šņāca un krāca, bet kopumā rezultāts mani apmierināja. Arī milzīgā ātrumā sagatavotais materiāls apskatam 23-os man pašam likās pietiekami labs priekš esošajiem apstākļiem…
Pašā vakarā vēl bija atlicis nointervēt dažus cilvēciņus par vēlēšanu iznākumu. Un paldies vietējā restorāna bārmeņiem, kas izlīdzēja ar saviem viedokļiem. Nav jau labi atklāt savus informācijas avotus, bet galu galā bija jau pāri 22-iem vakarā.
Vienīgais, ko vēl šajā vakarā gribējās ir ēst, jo kopš pusdienu desas, nekas tā arī nebija nācis priekšā. Otrpus ceļam nopirku ceptu vistu. Visu… Par aptuveni Ls 2:50… Sanāca diezgan apjomīgas vakariņas un sajutos drusku pēc mežoņa. Galu galā, cilvēks tomēr baigi ātri pierod pie tik elementārām lietām kā nazis un dakšiņa un, ticiet man, siltu vistu bez šiem rīkiem sadalīt ir visai grūti…
Nu un tad jau arī bija laiks šī vakara pasaciņai, proti, šim sacerējumam. Domāju, ka tagad iešu pagulēt kādas 3 stundiņas, lai 4-os celtos un uzceptu gabalu uz Labrītu. Tam jābūt gatavam jau uz sešiem no rīta.. tas ir, stundu agrāk – piecos pēc mana laika….
Šīsdienas secinājumi ir daži – Polis, tā nav tautība, bet profesija (atvainojos visiem poļiem) un turpmāk mans darbs ārzemēs būs jāplāno drusku savādāk.. Un jāuzticas tikai sev!
Tagad gan viss..
Līdz rītam… tomēr pēdējā diena…
Polija,. 3. diena
Labs vakars!
Šī laikam bija garākā diena un nebūt ne vieglākā….
Kā jau iepriekšējā raksta noslēgumā minēju, Eiropas Parlamenta vīreļa gaidīšana diezgan ieilga un pulkstenis bija pāri desmitiem, kad viņš tomēr deva par sevi ziņu un atnāca. Nu kaut kur tā ap Anglijas un Alžīrijas spēles otrā puslaika vidu. Kā jau laikam varēja sagaidīt, Kšištofs bija drusku tā kā saguris glaunajās vakariņās ar Polijas politisko ziedu. Bet par spīti tam nelielu intervijiņu no viņa dabūju, jo īpaši daudz jautājumus viņam prasīt nebija milzīgas jēgas… Arī nekāda papļāpāšana ar šamējo nesanāca, jo viņš bija diezgan aizņemts, rakstot īsziņas… Bet dažs labs smuks teksts (diemžēl gan off record) no viņa puses izskanēja. Piemēram, Jaroslavu Kačiņski un partijas „Likums un taisnīgums” politiku viņš nosauca par nacionālsociālismu, pielīdzinot to Hitlera režīmam.
Galu galā no Kšištofa atvadījos un devos uz blakus esošo staciju skatīties, cikos tad es varētu doties atpakaļ uz Varšavu. Bija 23:15, bet pirmais vilciens uz Varšavu 4:41 no rīta.
Protams, ka nekāda doma par viesnīcu man nebija, tāpēc izlēmu paklaiņot pa naksnīgo Sopotu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit piektdienas vakars irpiektdienas vakars ar visām no tā izrietošajām sekām. Polijā gan ir ka īstā rietumvalstī – krogi jebkurā gadījumā ilgāk par diviem nestrādā… cita runa ir par klubiem.
No sākuma izdomāju aizstaigāt līdz tam pašam molam, kur pēcpusdienā notika priekšvēlēšanu kampaņas noslēgums. Mols garš, gandrīz kāds pus kilometrs būs. Cilvēki pastaigājas, pārīši mīcās uz soliņiem, džeki pļumpē aliņu… katrā ziņā vientulības sajūta nerodas. Mola galā apskatījos ari kā tiek celts jaunais Sopotas jahtklubs… Izskatījās jau nu tīri glauni, turklāt vīri raka gultni arī nakts laikā…
Tā kā virsjaku es līdzi paņēmis nebiju, tomēr izlēmu iet kaut kur telpās, jo vējelis drusku tā kā vilka pie kaula. Izvēlējos mazāk apdzīvoto krogu „Pinoccio”, kur izrādījās tīri omulīgi. Pasēdēju, iemalkoju alu un papļāpāju ar bārmeņiem. Viens no džekiem zināja ļoti daudz par Latviju un šī interese esot parādījusies tikai pirms nedēļas. Proti, krogā esot bijusi „latviešu” kompānija, kas esot skaisti padzēruši un beigās dzeramnaudā atstājuši 100 latus… ņemot vērā, ka vīri esot bijuši diezgan liela auguma un ar masīvām zelta ķēdēm, gribētos minēt, ka līdz latviešiem viņiem bija diezgan tālu.
Pulksten vienos Pinoccio gan gāja gulēt, tāpēc kopā ar diviem poļiem Wojteku un viņa 17 gadīgo māsu Katažinu gājām uz klubu „Papryka”. Teica, ka esot labs… Jau pie ieejas man tīri labi patika, ko dzirdēju.. Tāds riktīgs pankroks. Izrādījās, ka klubā notiek kaut kāds tur mūziķu festivāliņš, laikam saucas „Gingerbread festival” un tieši tajā laikā spēlēja grupa Ed Wood – divi puiši, no kuriem viens gana aktīvi blieza pa bungām un otrs, kas spīdzināja ģitāru un dziedāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Galvenais, kas mani tajā brīdī uztrauca, bija kur likt manu pārvietojamo ofisu – tas ir somu ar kompi, diktofonu, telefonu etc. Bārmenis nu ne par ko negribēja ņemt somu pie sevis. Pat piesolot šim drusku samaksāt teica ni un ni.
Kā jau tas mēdz būt, pēkšņi kāds ar Tevi sāk runāt… šoreiz tas izrādījās amerikānis Glens, kurš Polijā dzīvojot jau 18 gadus. Izskatījās pats diezgan pancīgs – oranžās saulesbrillēs un ar metāla priekšējo zobu… Glens arī espt mūziķis, kas dzied dažādos fanka, panku, repa, roka, metāla un citās grupās. Viņš esot kā šī kluba rezidents un dažreiz vadot arī jam-sessions. Ar Glena palīdzību izdevās somu tomēr nolikt pie bārmeņiem slepenajā istabiņā aiz letes, pie tam, par brīvu…
Lai arī šim pašam no rīta 4:30 bija jābrauc uz Poznaņu, viņš diezgan aktīvi līdz kādiem pusē trijiem repoja un improvizēja. Interesants variants – skan instrumentāla mūzika, tauta dejo, a šamējais mierīgi repo pa virsu. Izklausījās tīri ok…
Tā arī baudot mūziku nosēdēju gandrīz līdz četriem un tad jau bija laiks doties uz vilcienu.
Šausmīgi gribējās ēst un vienīgā pieejamā opcija šajā gadījumā bija kaut kāds turku kebabu ēstūzis pie pašas stacijas.. var redzēt, ka cilvēki nāk no klubiem, kaut ko ieēd, dažs guļ ar galvu šķīvī.. viss notiek tā diezgan easy.
Zinot poļu vilcienus, speciāli biju paņēmis biļeti pirmajā klasē.. Pa kruto, bet cenas starpība bija tikai kādi 5 lati… Toties bija normāls un ērts krēsls un daudz vietas, kur izstiept kājas. Man liekas, ka nesagaidot nākamo staciju saldi aizmigu. Priekšā 5 ar pus stundas ceļa…
Taču nogulēt izdevās laikam tikai kādas stundas četras. Pamodos no Martas zvana – jātaisa gabals uz pusdienu. Es gan īsti tā kā nebiju nokoncentrējies strādāt vilcienā, bet dusmīgais Siksnis tomēr lika strādāt. Tad arī ātri uzrakstīju kādu gabaliņu – cik nu no galvas varēju sadomāt, jo interneta vilcienā, protams nebija, un baterija gāja uz beigām. Līdz ar to nekādas skaņas montēt ar neizdevās. Kaut gan jāsaka, ka cepuri nost šim ACERim, jo baterija velk apmēram stundas 3, ja ne vairāk… Sazvanījāmies, ierunāju un īstenībā tad jau tuvojās arī Varšava.
Šeit gan novēroju vienu lietu, par kuru jau ar gadiem biju aizmirsis. Vienu pieturu pirms centrālās stacijas, vilciens apstājas uz minūtēm 15. Pa vagoniem sāk aši šiverēt apkopējas, savācot atkritumu maisus un iespējamos gružus uz grīdas. Pēc tam viņas kā nebijušas pazūd… laikam tas nepieciešams, jo aptuveni šajā vietā ir pusceļš līdz Krakovai, uz kurieni vilciens dodas tālāk.
Tad jau klāt arī Warszawa Centralna un divas tramvaja pieturas līdz viesnīcai. Mana lielākā vēlme bija nomazgāties un vēl drusku pagulēt pirms vakara gabala gatavošanas. Uzliku uz durvīm zīmīti Do not disturb un gāju atlaisties. Aizmigt izdevās uz stundu…
Pēc stundas pamodos no dīvainas skaņas. Zvanīja vietējais telefons. Dīvaini… Paceļot trubu izdzirdēju laipnas meitenes jautājumu – kungs, sakiet, kad būs iespējams iztīrīt Jūsu numuriņu? Bļin, vai netraucēšana neattiecas arī uz telefona zvaniem? Biju drausmīgi dusmīgs, bet sarunāju, ka pēc stundas var droši nākt un darīt ko grib.
Nolikos vēl uz pusstundu pagulēt, kaut gan miegs jau vairs nebija tas.
Biju izplānojis, ka man vajadzēs aptuveni stundu, lai pilsētas centrā aptaujātu cilvēkus par rītdienas balsojumu. Daži mazi ierakstiņi bija jau no Sopotas, bet vajadzēja arī Varšaviešus. Nu, pagrūti jau ir sameklēt tos cilvēkus, kas būtu gatavi runāt angliski. Un poliski īsti es jautājumus uzdot nemāku…
Un otrā lielā problēma bija tāda, ka nevarēju sameklēt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs balsot par Kačiņski. Taču gabalam tas būtu ļoti vērtīgi. Kā jau biju informēts pirms tam, lielākā daļa Kačiņska atbalstītāju ir gados vecāki cilvēki, kuri parastii angļu valodu nezina, bet krieviski runāt negrib, jo krievus viņi šeit gaužām necieš.
Tomēr man palaimējās – uzrunāju divus kungus tā pāri 50… Un kā par brīnumu, šie abi runāja angliski. Viens gan no viņiem izrādījās īrs, bet otrs, vēsturnieks un vēstures skolotājs, kurš izrādījās izteikts Kačiņska fans. Vīriņš gānīja premjeru Tusku, teica, ka viņa partija krāpjot iedzīvotājus, bet Komorovskis esot savulaik bijis saistīts ar kaut kādiem slepenajiem dienestiem, kas tirgojuši ieročus un uz tā rēķina esot iedzīvojies labā naudā. Bija interesanti. Vīrs, kuram vārdā Marks Sokolowskis, uzaicināja mani vakarā piebiedroties arī vienā neoficiālā tikšanā, kur pulcējoties dažādi inteliģences pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji un tur es uzzināšot visu par to, kas tieši ir šīs vēlēšanas. Domāju, ka šādu izdevību garām laist nevajadzētu un piekritu vakarā pie šiem piebraukt.
Nu jau bija pienācis laiks arī taisīt gabalu uz vakaru un to diezgan operatīvi izdevās paveikt. Laikam gan sanāca baigi garš, bet man pašam likās, ka ir tīri ok.
Pēc darbu padarīšanas izdomāju, ka vēl pirms gaidāmās tikšanās varētu tā kā beidzot vienreiz pa visu dienu paēst. Nu, rīta kebabs neskaitās… Izlēmu, ka došos uz krogu „pie Šveika”. Tā ir vesela ēstuvju ķēde, kas kaut kur atgādina mūsu Lido – tāda riktīga poļu un čehu nacionālā virtuve. Pasūtīju manu iecienīto golonku (vārīts cūkas stilbs). Nu, vārītā golonka bija salīdzinoši maziņa – apmēram pus kilogramu smaga (tur gan iekšā mega kauls). Kā pastāstīja oficiants, grilētā golonka esot 1,2 kilogramus smaga… Porcija beigās sanāca milzīga un pat mazā golonka man izrādījās diezgan par lielu… Katrā ziņā sāku just, ka krekls ir diezgan pa mazu…
Tad nu bija pienācis laiks doties uz to izslavēto tikšanos. Nebija tālu no Šveika.
Un atkal mani gaidīja neliela vilšanās. Izrādījās, ka šī domu biedru grupa nav nekādi opozicionāri. Taču viss nebija tik traki – tā izrādījās asociācija, kurā ir apvienojušies bijušie komunistiskā režīma pagrīdes darboņi, kas savulaik izdeva nelegālos žurnālus un grāmatas, kā arī vienkārši ar demokrātiskiem līdzekļiem cīnījās pret tā laika režīmu. Tie ir visdažādāko profesiju, politisko partiju un viedokļu pārstāvji, kurus vieno kopīgas pagātnes atmiņas. Vīri un sievas sanāk kopā, iedzer šņabīti, vīnu, uzēd desiņas un vienkārši papļāpā par dzīvi.
Mans jauniegūtais draugs Marks sāka mani iepazīstināt ar apkārtējiem un stāstīt par to, ka es esmu žurnālist, atbraucis uz vēlēšanām utt… Vienīgais, viņš ar pārsteidzošu regularitāte visiem klāstīja, ka es esot no Igaunijas.
Vispār jau baigi interesanti. Runāju, piemēram, ar filmu producentu Miroslawu Chojecki, kurš 70-to gadu vidū nodibināja pirmo pagrīdes neatkarīgo izdevniecību. Esot izdevuši grāmatas, žurnālus un izplatījuši tos. Viņš par savu darbību cietumā esot bijis nieka 44 reizes. Izrādās, ka sēdējuši no viņiem ir gandrīz visi. Ar šo kungu ierakstīju vienīgo interviju…
Vēl izdevās parunāt ar Gžegožu Kostževa – Zorbasu, kurš pēc neatkarības atgūšanas esot bijis tas cilvēks, kas 1991. gadā Latvijas prezidentam ir nodevis notu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju. Runāju ar vīriem, kas vienkārši ir izplatījuši nelegālos izdevumus. Bija arī kāda ļoti dīvaina būtne… Milzīga sieviete vārdā Ewa. Savulaik Ewa esot aktīvi darbojusies, cenšoties atbrīvot no cietuma daudzus politieslodzītos. Vienīgā nianse, ka tajā laikā Ewa bija vīrietis… man jau bija aizdomas…
Jāpiebilst, ka pašlaik lielākā daļa šo cilvēku dzīvo diezgan trūcīgi, jo vienkārši nav īsti pret ko cīnīties un tāpēc ir tāds panīkums. Šī asociācija, sadarbojoties ar Sabiedrību par vārda brīvību (tieši pie viņiem notika tikšanās) gan palīdzot tādām valstīm kā Kuba, Baltkrievija, Vjetnama, piegādājot šiem materiālus, kā cīnīties ar nedemokrātiskajiem režīmiem utt.
Interesanti, ka vienu brīdi kompānijā bija arī Čečenijas (Ičkērijas) trimdas valdības vadītājs Polijā. Viņa vārds bija Aslans un bijām norunājuši parunāties vairāk, taču viņš vienā brīdī nozuda. Bija arī kāds vīrs, kurš darbojas arhīvā un kuram ir pieeja komunistiskā režīma laika slepenajiem dokumentiem, kas joprojām ir slepeni. Viņam gan ar pavēli esot aizliegts sarunāties ar žurnālistiem. Mjā, tā nu tas esot – Polijā joprojām pastāvot cenzūra un vēršanās pret presi…
Ilgi šeit vairs neuzturējos, jo Marks uzaicināja uz kafiju pie viņa mājās, kas ar atradās turpat blakus. Viņa sieva izrādās ir arhitekte un māksliniece, kas glezno eļļas gleznas. Jāatzīst, dažas redzēju – diezgan šizīgas, bet arī stilīgas… Marks piekrita rīt palīdzēt ar izvadāšanu pa vēlēšanu iecirkņiem. Sava mašīna tomēr būs zināms atvieglojums un nepieciešamības gadījumā pie rokas būs arī tulks.
Nu, apmēram tas arī viss.. vēl tiku aizvests līdz centram, no kurienes jau cauri milzīgajiem sestdienas vakara ļaužu pūļiem devos uz viesnīcu…
Rīt, oi nē, nu jau ir šodiena arī šeit, lielā vēlēšanu diena. Plānoju celties ļoti agri, lai būtu gatavs! Un gatavs es būšu, kā pagrīdes aktīvists! Galu galā, vakarā varētu tikt Komorovska štābā, kur tiks gaidīti rezultāti… Dzērušais Eiropas Parlamenta deputāts izkārtoja.. tas nekas, ka viņš bija aizmirsis par manu vizītkarti un manu uzvārdu…
Labs ir, šodien viss!
Over and out!
Šī laikam bija garākā diena un nebūt ne vieglākā….
Kā jau iepriekšējā raksta noslēgumā minēju, Eiropas Parlamenta vīreļa gaidīšana diezgan ieilga un pulkstenis bija pāri desmitiem, kad viņš tomēr deva par sevi ziņu un atnāca. Nu kaut kur tā ap Anglijas un Alžīrijas spēles otrā puslaika vidu. Kā jau laikam varēja sagaidīt, Kšištofs bija drusku tā kā saguris glaunajās vakariņās ar Polijas politisko ziedu. Bet par spīti tam nelielu intervijiņu no viņa dabūju, jo īpaši daudz jautājumus viņam prasīt nebija milzīgas jēgas… Arī nekāda papļāpāšana ar šamējo nesanāca, jo viņš bija diezgan aizņemts, rakstot īsziņas… Bet dažs labs smuks teksts (diemžēl gan off record) no viņa puses izskanēja. Piemēram, Jaroslavu Kačiņski un partijas „Likums un taisnīgums” politiku viņš nosauca par nacionālsociālismu, pielīdzinot to Hitlera režīmam.
Galu galā no Kšištofa atvadījos un devos uz blakus esošo staciju skatīties, cikos tad es varētu doties atpakaļ uz Varšavu. Bija 23:15, bet pirmais vilciens uz Varšavu 4:41 no rīta.
Protams, ka nekāda doma par viesnīcu man nebija, tāpēc izlēmu paklaiņot pa naksnīgo Sopotu. Līdzīgi kā pie mums, arī šeit piektdienas vakars irpiektdienas vakars ar visām no tā izrietošajām sekām. Polijā gan ir ka īstā rietumvalstī – krogi jebkurā gadījumā ilgāk par diviem nestrādā… cita runa ir par klubiem.
No sākuma izdomāju aizstaigāt līdz tam pašam molam, kur pēcpusdienā notika priekšvēlēšanu kampaņas noslēgums. Mols garš, gandrīz kāds pus kilometrs būs. Cilvēki pastaigājas, pārīši mīcās uz soliņiem, džeki pļumpē aliņu… katrā ziņā vientulības sajūta nerodas. Mola galā apskatījos ari kā tiek celts jaunais Sopotas jahtklubs… Izskatījās jau nu tīri glauni, turklāt vīri raka gultni arī nakts laikā…
Tā kā virsjaku es līdzi paņēmis nebiju, tomēr izlēmu iet kaut kur telpās, jo vējelis drusku tā kā vilka pie kaula. Izvēlējos mazāk apdzīvoto krogu „Pinoccio”, kur izrādījās tīri omulīgi. Pasēdēju, iemalkoju alu un papļāpāju ar bārmeņiem. Viens no džekiem zināja ļoti daudz par Latviju un šī interese esot parādījusies tikai pirms nedēļas. Proti, krogā esot bijusi „latviešu” kompānija, kas esot skaisti padzēruši un beigās dzeramnaudā atstājuši 100 latus… ņemot vērā, ka vīri esot bijuši diezgan liela auguma un ar masīvām zelta ķēdēm, gribētos minēt, ka līdz latviešiem viņiem bija diezgan tālu.
Pulksten vienos Pinoccio gan gāja gulēt, tāpēc kopā ar diviem poļiem Wojteku un viņa 17 gadīgo māsu Katažinu gājām uz klubu „Papryka”. Teica, ka esot labs… Jau pie ieejas man tīri labi patika, ko dzirdēju.. Tāds riktīgs pankroks. Izrādījās, ka klubā notiek kaut kāds tur mūziķu festivāliņš, laikam saucas „Gingerbread festival” un tieši tajā laikā spēlēja grupa Ed Wood – divi puiši, no kuriem viens gana aktīvi blieza pa bungām un otrs, kas spīdzināja ģitāru un dziedāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Galvenais, kas mani tajā brīdī uztrauca, bija kur likt manu pārvietojamo ofisu – tas ir somu ar kompi, diktofonu, telefonu etc. Bārmenis nu ne par ko negribēja ņemt somu pie sevis. Pat piesolot šim drusku samaksāt teica ni un ni.
Kā jau tas mēdz būt, pēkšņi kāds ar Tevi sāk runāt… šoreiz tas izrādījās amerikānis Glens, kurš Polijā dzīvojot jau 18 gadus. Izskatījās pats diezgan pancīgs – oranžās saulesbrillēs un ar metāla priekšējo zobu… Glens arī espt mūziķis, kas dzied dažādos fanka, panku, repa, roka, metāla un citās grupās. Viņš esot kā šī kluba rezidents un dažreiz vadot arī jam-sessions. Ar Glena palīdzību izdevās somu tomēr nolikt pie bārmeņiem slepenajā istabiņā aiz letes, pie tam, par brīvu…
Lai arī šim pašam no rīta 4:30 bija jābrauc uz Poznaņu, viņš diezgan aktīvi līdz kādiem pusē trijiem repoja un improvizēja. Interesants variants – skan instrumentāla mūzika, tauta dejo, a šamējais mierīgi repo pa virsu. Izklausījās tīri ok…
Tā arī baudot mūziku nosēdēju gandrīz līdz četriem un tad jau bija laiks doties uz vilcienu.
Šausmīgi gribējās ēst un vienīgā pieejamā opcija šajā gadījumā bija kaut kāds turku kebabu ēstūzis pie pašas stacijas.. var redzēt, ka cilvēki nāk no klubiem, kaut ko ieēd, dažs guļ ar galvu šķīvī.. viss notiek tā diezgan easy.
Zinot poļu vilcienus, speciāli biju paņēmis biļeti pirmajā klasē.. Pa kruto, bet cenas starpība bija tikai kādi 5 lati… Toties bija normāls un ērts krēsls un daudz vietas, kur izstiept kājas. Man liekas, ka nesagaidot nākamo staciju saldi aizmigu. Priekšā 5 ar pus stundas ceļa…
Taču nogulēt izdevās laikam tikai kādas stundas četras. Pamodos no Martas zvana – jātaisa gabals uz pusdienu. Es gan īsti tā kā nebiju nokoncentrējies strādāt vilcienā, bet dusmīgais Siksnis tomēr lika strādāt. Tad arī ātri uzrakstīju kādu gabaliņu – cik nu no galvas varēju sadomāt, jo interneta vilcienā, protams nebija, un baterija gāja uz beigām. Līdz ar to nekādas skaņas montēt ar neizdevās. Kaut gan jāsaka, ka cepuri nost šim ACERim, jo baterija velk apmēram stundas 3, ja ne vairāk… Sazvanījāmies, ierunāju un īstenībā tad jau tuvojās arī Varšava.
Šeit gan novēroju vienu lietu, par kuru jau ar gadiem biju aizmirsis. Vienu pieturu pirms centrālās stacijas, vilciens apstājas uz minūtēm 15. Pa vagoniem sāk aši šiverēt apkopējas, savācot atkritumu maisus un iespējamos gružus uz grīdas. Pēc tam viņas kā nebijušas pazūd… laikam tas nepieciešams, jo aptuveni šajā vietā ir pusceļš līdz Krakovai, uz kurieni vilciens dodas tālāk.
Tad jau klāt arī Warszawa Centralna un divas tramvaja pieturas līdz viesnīcai. Mana lielākā vēlme bija nomazgāties un vēl drusku pagulēt pirms vakara gabala gatavošanas. Uzliku uz durvīm zīmīti Do not disturb un gāju atlaisties. Aizmigt izdevās uz stundu…
Pēc stundas pamodos no dīvainas skaņas. Zvanīja vietējais telefons. Dīvaini… Paceļot trubu izdzirdēju laipnas meitenes jautājumu – kungs, sakiet, kad būs iespējams iztīrīt Jūsu numuriņu? Bļin, vai netraucēšana neattiecas arī uz telefona zvaniem? Biju drausmīgi dusmīgs, bet sarunāju, ka pēc stundas var droši nākt un darīt ko grib.
Nolikos vēl uz pusstundu pagulēt, kaut gan miegs jau vairs nebija tas.
Biju izplānojis, ka man vajadzēs aptuveni stundu, lai pilsētas centrā aptaujātu cilvēkus par rītdienas balsojumu. Daži mazi ierakstiņi bija jau no Sopotas, bet vajadzēja arī Varšaviešus. Nu, pagrūti jau ir sameklēt tos cilvēkus, kas būtu gatavi runāt angliski. Un poliski īsti es jautājumus uzdot nemāku…
Un otrā lielā problēma bija tāda, ka nevarēju sameklēt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs balsot par Kačiņski. Taču gabalam tas būtu ļoti vērtīgi. Kā jau biju informēts pirms tam, lielākā daļa Kačiņska atbalstītāju ir gados vecāki cilvēki, kuri parastii angļu valodu nezina, bet krieviski runāt negrib, jo krievus viņi šeit gaužām necieš.
Tomēr man palaimējās – uzrunāju divus kungus tā pāri 50… Un kā par brīnumu, šie abi runāja angliski. Viens gan no viņiem izrādījās īrs, bet otrs, vēsturnieks un vēstures skolotājs, kurš izrādījās izteikts Kačiņska fans. Vīriņš gānīja premjeru Tusku, teica, ka viņa partija krāpjot iedzīvotājus, bet Komorovskis esot savulaik bijis saistīts ar kaut kādiem slepenajiem dienestiem, kas tirgojuši ieročus un uz tā rēķina esot iedzīvojies labā naudā. Bija interesanti. Vīrs, kuram vārdā Marks Sokolowskis, uzaicināja mani vakarā piebiedroties arī vienā neoficiālā tikšanā, kur pulcējoties dažādi inteliģences pārstāvji, cilvēktiesību aizstāvji un tur es uzzināšot visu par to, kas tieši ir šīs vēlēšanas. Domāju, ka šādu izdevību garām laist nevajadzētu un piekritu vakarā pie šiem piebraukt.
Nu jau bija pienācis laiks arī taisīt gabalu uz vakaru un to diezgan operatīvi izdevās paveikt. Laikam gan sanāca baigi garš, bet man pašam likās, ka ir tīri ok.
Pēc darbu padarīšanas izdomāju, ka vēl pirms gaidāmās tikšanās varētu tā kā beidzot vienreiz pa visu dienu paēst. Nu, rīta kebabs neskaitās… Izlēmu, ka došos uz krogu „pie Šveika”. Tā ir vesela ēstuvju ķēde, kas kaut kur atgādina mūsu Lido – tāda riktīga poļu un čehu nacionālā virtuve. Pasūtīju manu iecienīto golonku (vārīts cūkas stilbs). Nu, vārītā golonka bija salīdzinoši maziņa – apmēram pus kilogramu smaga (tur gan iekšā mega kauls). Kā pastāstīja oficiants, grilētā golonka esot 1,2 kilogramus smaga… Porcija beigās sanāca milzīga un pat mazā golonka man izrādījās diezgan par lielu… Katrā ziņā sāku just, ka krekls ir diezgan pa mazu…
Tad nu bija pienācis laiks doties uz to izslavēto tikšanos. Nebija tālu no Šveika.
Un atkal mani gaidīja neliela vilšanās. Izrādījās, ka šī domu biedru grupa nav nekādi opozicionāri. Taču viss nebija tik traki – tā izrādījās asociācija, kurā ir apvienojušies bijušie komunistiskā režīma pagrīdes darboņi, kas savulaik izdeva nelegālos žurnālus un grāmatas, kā arī vienkārši ar demokrātiskiem līdzekļiem cīnījās pret tā laika režīmu. Tie ir visdažādāko profesiju, politisko partiju un viedokļu pārstāvji, kurus vieno kopīgas pagātnes atmiņas. Vīri un sievas sanāk kopā, iedzer šņabīti, vīnu, uzēd desiņas un vienkārši papļāpā par dzīvi.
Mans jauniegūtais draugs Marks sāka mani iepazīstināt ar apkārtējiem un stāstīt par to, ka es esmu žurnālist, atbraucis uz vēlēšanām utt… Vienīgais, viņš ar pārsteidzošu regularitāte visiem klāstīja, ka es esot no Igaunijas.
Vispār jau baigi interesanti. Runāju, piemēram, ar filmu producentu Miroslawu Chojecki, kurš 70-to gadu vidū nodibināja pirmo pagrīdes neatkarīgo izdevniecību. Esot izdevuši grāmatas, žurnālus un izplatījuši tos. Viņš par savu darbību cietumā esot bijis nieka 44 reizes. Izrādās, ka sēdējuši no viņiem ir gandrīz visi. Ar šo kungu ierakstīju vienīgo interviju…
Vēl izdevās parunāt ar Gžegožu Kostževa – Zorbasu, kurš pēc neatkarības atgūšanas esot bijis tas cilvēks, kas 1991. gadā Latvijas prezidentam ir nodevis notu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Poliju. Runāju ar vīriem, kas vienkārši ir izplatījuši nelegālos izdevumus. Bija arī kāda ļoti dīvaina būtne… Milzīga sieviete vārdā Ewa. Savulaik Ewa esot aktīvi darbojusies, cenšoties atbrīvot no cietuma daudzus politieslodzītos. Vienīgā nianse, ka tajā laikā Ewa bija vīrietis… man jau bija aizdomas…
Jāpiebilst, ka pašlaik lielākā daļa šo cilvēku dzīvo diezgan trūcīgi, jo vienkārši nav īsti pret ko cīnīties un tāpēc ir tāds panīkums. Šī asociācija, sadarbojoties ar Sabiedrību par vārda brīvību (tieši pie viņiem notika tikšanās) gan palīdzot tādām valstīm kā Kuba, Baltkrievija, Vjetnama, piegādājot šiem materiālus, kā cīnīties ar nedemokrātiskajiem režīmiem utt.
Interesanti, ka vienu brīdi kompānijā bija arī Čečenijas (Ičkērijas) trimdas valdības vadītājs Polijā. Viņa vārds bija Aslans un bijām norunājuši parunāties vairāk, taču viņš vienā brīdī nozuda. Bija arī kāds vīrs, kurš darbojas arhīvā un kuram ir pieeja komunistiskā režīma laika slepenajiem dokumentiem, kas joprojām ir slepeni. Viņam gan ar pavēli esot aizliegts sarunāties ar žurnālistiem. Mjā, tā nu tas esot – Polijā joprojām pastāvot cenzūra un vēršanās pret presi…
Ilgi šeit vairs neuzturējos, jo Marks uzaicināja uz kafiju pie viņa mājās, kas ar atradās turpat blakus. Viņa sieva izrādās ir arhitekte un māksliniece, kas glezno eļļas gleznas. Jāatzīst, dažas redzēju – diezgan šizīgas, bet arī stilīgas… Marks piekrita rīt palīdzēt ar izvadāšanu pa vēlēšanu iecirkņiem. Sava mašīna tomēr būs zināms atvieglojums un nepieciešamības gadījumā pie rokas būs arī tulks.
Nu, apmēram tas arī viss.. vēl tiku aizvests līdz centram, no kurienes jau cauri milzīgajiem sestdienas vakara ļaužu pūļiem devos uz viesnīcu…
Rīt, oi nē, nu jau ir šodiena arī šeit, lielā vēlēšanu diena. Plānoju celties ļoti agri, lai būtu gatavs! Un gatavs es būšu, kā pagrīdes aktīvists! Galu galā, vakarā varētu tikt Komorovska štābā, kur tiks gaidīti rezultāti… Dzērušais Eiropas Parlamenta deputāts izkārtoja.. tas nekas, ka viņš bija aizmirsis par manu vizītkarti un manu uzvārdu…
Labs ir, šodien viss!
Over and out!
Polija 2. diena
Pamodos no tā, ka manā istabā iespērās apkopēja. Ieraugot gulošo mani viņa gan ar milzīgu atvainošanos no istabas pazuda. Tajā brīdī sapratu, ka brokastis jau esmu nogulējis…
Katrā ziņā no rīta man nebija ne mazākās nojausmas, ka diena izvērtīsies tieši tāda kā tā izvērtās. Un, protams, tā jau nu nebūs, ka viss ies kā pa diedziņu.
Aizejot uz vietējo bodi pēc cigaretēm ieraudzīju avīzē jaunākos aptauju rezultātus – Komorovskis – 51%, Kačiņskis – 33%. Līdz ar to radās sajūta, ka laikam tomēr ir pareizi, ka braucu uz pirmo kārtu, jo pie šāda iznākuma otrā kārta nebūs nepieciešam.
Rītu sāku ar zvanīšanos saviem ekspertiem, kurus man bija ieteicis Eiropas Parlamenta deputāts, polis Arturs Zasada (jauks uzvārds).
Un tad sākās….
Polijas ārpolitikas institūts mani diezgan rupji atšuva paziņojot, ka neviens neko nekomentēšot, jo iekšlietas viņiem pie kājas. It kā jau loģiski, bet pēc šādas atbildes nebija vairs intereses uzdot citus jautājumus.
Sazvanījos ar savu paziņu no laikraksta „Dziennik”, kurš laipni piekrita atbraukt līdz viesnīcai un sniegt savu komentāru par vēlēšanām.
Tajā pašā brīdī izdevās sazvanīt vēl vienu EP deputātu, Kšištofu Likasu. Viņš bija ar mieru runāt, tikai viena nianse – viņš šovakar būšot Gdaņskā, kur notiek Pilsoniskās Platformas un tās līdera Broņislava Komorovska priekšvēlēšanu kampaņas noslēguma pasākums. Būsot i pats Komorovskis, i Tusks… No viņa sapratu, ka varētu iekļūt šajā pasākumā ar viņa palīdzību…
Tajā pašā brīdī radās ideja, ka jābrauc uz Gdaņsku. Pareizāk sakot, jālido, jo ar vilcienu brauciens ir aptuveni 5-6 stundas ilgs. Sazinoties ar priekšniecību, dabūju dabro naudas tērēšanai šādai lietai. Uzreiz rezervēju un nopirku biļeti uz 15:45.
Gaidot poļu džeku, diezgan lielā tempā uzcepu apskata gabalu par pirmo atmosfēru Varšavā ar pirmajiem komentāriem.
Tad klāt bija arī Jedžejs, ar kuru runājāmies minūtes 20…
Pulkstenis bija aptuveni divi, kad devos uz lidostu.
Un tad tikai pa īstam sākās….
Izstāvot rindu uz check-in, man paziņoja, ka nezinu kāda velna pēc bet esmu nopircis biļeti uz 28. jūniju… nieka 10 dienas vēlāk… Kāda suņa pēc, man joprojām nav skaidrs… Laikam steigā nepiefiksēju datumu. Atlika vien iet uz aviokompānijas LOT kasi un piemaksāt pa reisa maiņu. .Man paveicās, jo brīvas bija tikai divas vietas… kā izrādījās – manējā un otra vieta man blakus. Vismaz lidmašīnā varēja bez problēmām izstiepties…
Jau lidostā, sazinoties ar EP vīreli uzzināju, ka pasākums nenotiek pašā Gdaņskā, bet gan Sopotā. Nav jau nekāda lielā starpība… Turklāt nevis kaut kādā slēgtā, glaunā telpā, bet gan uz skatuves gandrīz pašā jūras krastā… tas nozīmēja tikai vienu – nekādu kvalitatīvo interviju vai ierakstu…. Papildus visam poļu vīrelis bija izslēdzis telefonu un īsti nezināju ko darīt un kā rīkoties.
Tiku gan pavisam tuvu tai skatuvei, uz kuras bija pulcējies diezgan liels Polijas politiskais zieds. Garām pagāja premjerministrs Donalds Tusks, kurš pat man roku paspieda, tad vēl ārlietu ministrs Sikorskis, aizsardzības, izglītības ministri, neatkarīgās Polijas pirmais premjerministrs u.c personāži, ieskaitot Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Eržiju Buzeku. Kā izrādījās tieši mans poļu vīrelis bijis atbildīgs par visa šī pasākuma organizēšanu un tajā brīdī man paziņoja, ka īsti viņam nav laika runāties…
Pats pasākums kā jau priekšvēlēšanu pasākums – visi slavē Komorovski, viņš pats tādā diezgan klusā balstiņā kaut ko stāsta par nākotnes vīzijām… Tajā pat laikā divi džeki ar uz palaga uzrakstītiem saukļiem pret Komorovski klaigā pret viņu vērstus saukļus, pūš svilpītē, aizēnojot jau tā kluso uzrunu… Visi pret šiem diviem protestētājiem izturas iecietīgi, Pilsoniskās Platformas jaunieši ar savu plakātu mēģina aizsegt šamējo rakstīto, vecas tantes iet un puišus kaunina, viens onka mēģina plakātu izraut, bet vēl viens tā mierīgi plakāta turētājam pāris reizes iedod pa sāniem… Šis gan tiek diezgan ātri apturēts, citādi džekiņš dabūtu arī pa bričkām…
Parunājās, parunājās un sāka izklīst… Sekoju Komorovskim, viņa sievai un mātei un savam poļu vīrelim līdz pat viņa mašīnai… tāds melns Audi bija.. Komorovskis aizbrauca un mans eksperts sāka skriet kaut kur projām. Panācu šamējo un uzzināju, ka šis dodas uz vakariņām ar Tusku un Buzeku, taču diemžēl es tur iekšā nevarot tikt. Līdz ar to sarunājām tikties vēlāk.
Beidzot bija pienācis laiks kaut ko ieēst, tāpēc uzmeklēju diezgan omulīgu restorāniņu, kurā patīkami pārsteidza bezmaksas Wi-Fi.. Oficiants ar tāds diezgan runīgs – puisis vārdā Adams. Uzreiz prasīju, no kurienes es esot, ko te darot utt… Un palūdza viņa uzrakstīt uz lapiņas viņa meitenei – Ania, es tevi mīlu – latviešu valodā! Jauki!
Nu, vispār vakars tuvojas, ir jau pāri deviņiem, bet mana poļu vīreļa kā nav, tā nav… tāpat īsti nezinu, ko darīt vakarā, kur palikt pa nakti un kad un kā doties atpakaļ uz Varšavu… katrā gadījumā biju domājis sestdien izbraukt ārpus Varšavas, tā kā savā ziņā plānu esmu jau apsteidzis.
Ok, šodien beidzu!
Katrā ziņā no rīta man nebija ne mazākās nojausmas, ka diena izvērtīsies tieši tāda kā tā izvērtās. Un, protams, tā jau nu nebūs, ka viss ies kā pa diedziņu.
Aizejot uz vietējo bodi pēc cigaretēm ieraudzīju avīzē jaunākos aptauju rezultātus – Komorovskis – 51%, Kačiņskis – 33%. Līdz ar to radās sajūta, ka laikam tomēr ir pareizi, ka braucu uz pirmo kārtu, jo pie šāda iznākuma otrā kārta nebūs nepieciešam.
Rītu sāku ar zvanīšanos saviem ekspertiem, kurus man bija ieteicis Eiropas Parlamenta deputāts, polis Arturs Zasada (jauks uzvārds).
Un tad sākās….
Polijas ārpolitikas institūts mani diezgan rupji atšuva paziņojot, ka neviens neko nekomentēšot, jo iekšlietas viņiem pie kājas. It kā jau loģiski, bet pēc šādas atbildes nebija vairs intereses uzdot citus jautājumus.
Sazvanījos ar savu paziņu no laikraksta „Dziennik”, kurš laipni piekrita atbraukt līdz viesnīcai un sniegt savu komentāru par vēlēšanām.
Tajā pašā brīdī izdevās sazvanīt vēl vienu EP deputātu, Kšištofu Likasu. Viņš bija ar mieru runāt, tikai viena nianse – viņš šovakar būšot Gdaņskā, kur notiek Pilsoniskās Platformas un tās līdera Broņislava Komorovska priekšvēlēšanu kampaņas noslēguma pasākums. Būsot i pats Komorovskis, i Tusks… No viņa sapratu, ka varētu iekļūt šajā pasākumā ar viņa palīdzību…
Tajā pašā brīdī radās ideja, ka jābrauc uz Gdaņsku. Pareizāk sakot, jālido, jo ar vilcienu brauciens ir aptuveni 5-6 stundas ilgs. Sazinoties ar priekšniecību, dabūju dabro naudas tērēšanai šādai lietai. Uzreiz rezervēju un nopirku biļeti uz 15:45.
Gaidot poļu džeku, diezgan lielā tempā uzcepu apskata gabalu par pirmo atmosfēru Varšavā ar pirmajiem komentāriem.
Tad klāt bija arī Jedžejs, ar kuru runājāmies minūtes 20…
Pulkstenis bija aptuveni divi, kad devos uz lidostu.
Un tad tikai pa īstam sākās….
Izstāvot rindu uz check-in, man paziņoja, ka nezinu kāda velna pēc bet esmu nopircis biļeti uz 28. jūniju… nieka 10 dienas vēlāk… Kāda suņa pēc, man joprojām nav skaidrs… Laikam steigā nepiefiksēju datumu. Atlika vien iet uz aviokompānijas LOT kasi un piemaksāt pa reisa maiņu. .Man paveicās, jo brīvas bija tikai divas vietas… kā izrādījās – manējā un otra vieta man blakus. Vismaz lidmašīnā varēja bez problēmām izstiepties…
Jau lidostā, sazinoties ar EP vīreli uzzināju, ka pasākums nenotiek pašā Gdaņskā, bet gan Sopotā. Nav jau nekāda lielā starpība… Turklāt nevis kaut kādā slēgtā, glaunā telpā, bet gan uz skatuves gandrīz pašā jūras krastā… tas nozīmēja tikai vienu – nekādu kvalitatīvo interviju vai ierakstu…. Papildus visam poļu vīrelis bija izslēdzis telefonu un īsti nezināju ko darīt un kā rīkoties.
Tiku gan pavisam tuvu tai skatuvei, uz kuras bija pulcējies diezgan liels Polijas politiskais zieds. Garām pagāja premjerministrs Donalds Tusks, kurš pat man roku paspieda, tad vēl ārlietu ministrs Sikorskis, aizsardzības, izglītības ministri, neatkarīgās Polijas pirmais premjerministrs u.c personāži, ieskaitot Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Eržiju Buzeku. Kā izrādījās tieši mans poļu vīrelis bijis atbildīgs par visa šī pasākuma organizēšanu un tajā brīdī man paziņoja, ka īsti viņam nav laika runāties…
Pats pasākums kā jau priekšvēlēšanu pasākums – visi slavē Komorovski, viņš pats tādā diezgan klusā balstiņā kaut ko stāsta par nākotnes vīzijām… Tajā pat laikā divi džeki ar uz palaga uzrakstītiem saukļiem pret Komorovski klaigā pret viņu vērstus saukļus, pūš svilpītē, aizēnojot jau tā kluso uzrunu… Visi pret šiem diviem protestētājiem izturas iecietīgi, Pilsoniskās Platformas jaunieši ar savu plakātu mēģina aizsegt šamējo rakstīto, vecas tantes iet un puišus kaunina, viens onka mēģina plakātu izraut, bet vēl viens tā mierīgi plakāta turētājam pāris reizes iedod pa sāniem… Šis gan tiek diezgan ātri apturēts, citādi džekiņš dabūtu arī pa bričkām…
Parunājās, parunājās un sāka izklīst… Sekoju Komorovskim, viņa sievai un mātei un savam poļu vīrelim līdz pat viņa mašīnai… tāds melns Audi bija.. Komorovskis aizbrauca un mans eksperts sāka skriet kaut kur projām. Panācu šamējo un uzzināju, ka šis dodas uz vakariņām ar Tusku un Buzeku, taču diemžēl es tur iekšā nevarot tikt. Līdz ar to sarunājām tikties vēlāk.
Beidzot bija pienācis laiks kaut ko ieēst, tāpēc uzmeklēju diezgan omulīgu restorāniņu, kurā patīkami pārsteidza bezmaksas Wi-Fi.. Oficiants ar tāds diezgan runīgs – puisis vārdā Adams. Uzreiz prasīju, no kurienes es esot, ko te darot utt… Un palūdza viņa uzrakstīt uz lapiņas viņa meitenei – Ania, es tevi mīlu – latviešu valodā! Jauki!
Nu, vispār vakars tuvojas, ir jau pāri deviņiem, bet mana poļu vīreļa kā nav, tā nav… tāpat īsti nezinu, ko darīt vakarā, kur palikt pa nakti un kad un kā doties atpakaļ uz Varšavu… katrā gadījumā biju domājis sestdien izbraukt ārpus Varšavas, tā kā savā ziņā plānu esmu jau apsteidzis.
Ok, šodien beidzu!
Polija. 1. diena
Gatavošanās braucienam uz Poliju mani iedzina nelielā stresā. Galvenokārt jau tāpēc, ka jau no paša sākuma ne viss gāja tā, kā iecerēts. Sarunātas intervijas, atteiktas intervijas, eksperti, kas atrodas ārpus Polijas utt. utjp… galu galā braukšana uz šejieni izvērtās par došanos misijā uz kaut kurieni, bet ar konkrētu mērķi.
Rīts sākās ar Toma Briča iepriecinošajām laika ziņām un solītajiem 14-19 grādiem. Tad nu arī tā saģērbos, lai nebūtu jāsalst.. Nu labi, labi – es parasti nesalstu, bet atbraukt uz citu valsti un mocīties ar nav nekas patīkams.
Ātrs aizbrauciens līdz lidostai un lidmašīnā iekšā.
Un te nu sākās. Pilots paziņoja, ka plānotās pusotras stundas vietā mums nāksies lidot divas stundas un 15 minūtes. Tas tāpēc, ka virs Lietuvas notiekot militārās mācības un mums jālido pa citu ceļu… Vēlāk gan izrādījās, ka bažām nebija pamata, jo tikām pa taisno… Rezumējums - ātrs pārlidojums, patīkams snaudiens un esmu galā.
Varšavā, iesēžoties taksometrā, ieraudzīju kaut ko tādu, par ko Toms Bricis nebija ziņojis un laikam jau arī tas nav viņa pienākums – ārā saule un +28… šoferis gan teica, ka tas esot štrunts, jo pagājušajā nedēļā esot bijis +39-40… šitāds pavērsiens man nui galīgi nepatika, ņemot vērā, ka tikai tagad esmu sadziedējis seju pēc mediju sporta spēlēs gūtajiem saules apdegumiem…
Bet nekas…
Pa ceļam uz viesnīcu iegriezos žurnāla „Newsweek” poļu redakcijā, kur tikos ar tā redaktoru Jaroslavu Gižinski. Nelielās intervijas vietā sanāca nedaudz vairāk kā pusstundīgs gabals. Interesanti, vispusīgi, uzzināju daudzas jaunas lietas… tikai kārtējo reizi žēl, ka no tā visa var izmantot apmēram minūti ….
Pēc tam pusdienas vietējā ēstūzī un tālāk uz viesnīcu…
Neesmu jau nekāds baigais ceļotājs un viesnīcās dzīvotājs, bet šoreiz kārtējo reizi guvu jaunas mācības.
Iepriekš jau zināju, ka man ir pasūtīts Twin Superior room for single use… sākumā īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ierodoties, man kļuva skaidrs… Nav divguļamā gulta, bet gan divas gultas ar šķirbu pa vidu.. iekrist nevar, bet, ja sadomā lēkāt pa gultu, kāju var nolauzt točno… Nu, es gan nelēkāju un kājas veselas…
Pieslēdzot visu aparatūru konstatēju, ka nevaru ieslēgt elektrību… nu nikā, šitā mēģināju un tā… gandrīz vai gribēju pa štepseļiem spert…. Baigi dīvainā sajūta, ka tualetē jāsēž pie atvērtām durvīm…
Pie durvīm gan bija kaut kāda dīvaina kastīte, taču to atmūķēt neizdevās… Protams, noejot uz recepciju man laipni paskaidroja, ka, ieejot istabā, tieši šajā mazajā kastītē ir jāiebāž durvju karte un tad pēkšņi ieslēdzas pilnīgi visa gaisma… To gan var izslēgt, izņemot galda lampiņu, kurai izslēgšanas opcija neeksistē…
Tālāk bija ieplānota tikšanās ar Karolinu… Nu, jāsaka, ka gadiem ejot nekas nemainās – kavējās viņa kā vienmēr un šoreiz viņa pat gandrīz vai sasniedza rekordu, ierodoties uz tikšanos tikai nieka pusotru stundu vēlāk par plānoto…
Papļāpājām, un devāmies uz kādu āra ēstuvīti kaut ko iegrauzt, jo kopš rīta tā arī neko nebiju ēdis…
Mjā, poļiem vasaras kafejnīcu un grilēšanas kultūra ir ļoti izteikta un labi atstrādāta… Vienīgais tā apkalpošanas sistēma likās dīvaina – tu aizej, pasūti savu gaļas gabalu un ej sēdi pie galda… pēc minūtēm 20 ar čeku ej pie grila, dabū beidzot savu gaļas gabalu, salātus vari izvēlēties cik gribi un pa brīvu… Ja esi pasūtījis kartupeļus, pēc tiem atsevišķi jāiet iekšā bārā un jāstāv citā rindā…
Drusku izmantoju padomju cilvēkiem raksturīgas metodes, kas tomēr sniedza savus rezultātus… Protams, ka visi brīvie galdiņi bija rezervēti, bet noslēpjot rezervācijas zīmi zem galda, neviens pat neiedomājās prasīt, vai tieši mēs esam tie rezervētāji…
Veiksmīgi izvairoties no parkā sportojošajiem skrituļotājiem, skrituļslēpotājiem, skeiteriem, riteņbraucējiem un suņiem tomēr devos uz māju pusi. Pa ceļam gan vēl iegriezāmies pie vieniem paziņām, ar kuriem nebijām tikušies diezgan ilgu laiku. Tika svinēta Rolanda doktora disertācijas priekšaizstāvēšana. Kā jau teicu, grilēšana laikam poļiem ir asinīs, jo desas un gaļa tika grilētas arī kamīnā…. Pēc poļu pieprasījuma atskaņoju šādu tādu latviešu mūziku… neko īpašu, Skyforger un Līvus, kas gan īpašu atsaucību neguva…
Tad gan uz mājām. Viesnīcā kā jau viesnīcā… vienu brīdi vēl gribēju pasēdēt pie kompja un uznāca kaut kāda skumja pēc dzimtenes… Noklausījos tos pašus Līvus un pie miera.
Nākamā diena jau būs darbs.
Rīts sākās ar Toma Briča iepriecinošajām laika ziņām un solītajiem 14-19 grādiem. Tad nu arī tā saģērbos, lai nebūtu jāsalst.. Nu labi, labi – es parasti nesalstu, bet atbraukt uz citu valsti un mocīties ar nav nekas patīkams.
Ātrs aizbrauciens līdz lidostai un lidmašīnā iekšā.
Un te nu sākās. Pilots paziņoja, ka plānotās pusotras stundas vietā mums nāksies lidot divas stundas un 15 minūtes. Tas tāpēc, ka virs Lietuvas notiekot militārās mācības un mums jālido pa citu ceļu… Vēlāk gan izrādījās, ka bažām nebija pamata, jo tikām pa taisno… Rezumējums - ātrs pārlidojums, patīkams snaudiens un esmu galā.
Varšavā, iesēžoties taksometrā, ieraudzīju kaut ko tādu, par ko Toms Bricis nebija ziņojis un laikam jau arī tas nav viņa pienākums – ārā saule un +28… šoferis gan teica, ka tas esot štrunts, jo pagājušajā nedēļā esot bijis +39-40… šitāds pavērsiens man nui galīgi nepatika, ņemot vērā, ka tikai tagad esmu sadziedējis seju pēc mediju sporta spēlēs gūtajiem saules apdegumiem…
Bet nekas…
Pa ceļam uz viesnīcu iegriezos žurnāla „Newsweek” poļu redakcijā, kur tikos ar tā redaktoru Jaroslavu Gižinski. Nelielās intervijas vietā sanāca nedaudz vairāk kā pusstundīgs gabals. Interesanti, vispusīgi, uzzināju daudzas jaunas lietas… tikai kārtējo reizi žēl, ka no tā visa var izmantot apmēram minūti ….
Pēc tam pusdienas vietējā ēstūzī un tālāk uz viesnīcu…
Neesmu jau nekāds baigais ceļotājs un viesnīcās dzīvotājs, bet šoreiz kārtējo reizi guvu jaunas mācības.
Iepriekš jau zināju, ka man ir pasūtīts Twin Superior room for single use… sākumā īsti nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ierodoties, man kļuva skaidrs… Nav divguļamā gulta, bet gan divas gultas ar šķirbu pa vidu.. iekrist nevar, bet, ja sadomā lēkāt pa gultu, kāju var nolauzt točno… Nu, es gan nelēkāju un kājas veselas…
Pieslēdzot visu aparatūru konstatēju, ka nevaru ieslēgt elektrību… nu nikā, šitā mēģināju un tā… gandrīz vai gribēju pa štepseļiem spert…. Baigi dīvainā sajūta, ka tualetē jāsēž pie atvērtām durvīm…
Pie durvīm gan bija kaut kāda dīvaina kastīte, taču to atmūķēt neizdevās… Protams, noejot uz recepciju man laipni paskaidroja, ka, ieejot istabā, tieši šajā mazajā kastītē ir jāiebāž durvju karte un tad pēkšņi ieslēdzas pilnīgi visa gaisma… To gan var izslēgt, izņemot galda lampiņu, kurai izslēgšanas opcija neeksistē…
Tālāk bija ieplānota tikšanās ar Karolinu… Nu, jāsaka, ka gadiem ejot nekas nemainās – kavējās viņa kā vienmēr un šoreiz viņa pat gandrīz vai sasniedza rekordu, ierodoties uz tikšanos tikai nieka pusotru stundu vēlāk par plānoto…
Papļāpājām, un devāmies uz kādu āra ēstuvīti kaut ko iegrauzt, jo kopš rīta tā arī neko nebiju ēdis…
Mjā, poļiem vasaras kafejnīcu un grilēšanas kultūra ir ļoti izteikta un labi atstrādāta… Vienīgais tā apkalpošanas sistēma likās dīvaina – tu aizej, pasūti savu gaļas gabalu un ej sēdi pie galda… pēc minūtēm 20 ar čeku ej pie grila, dabū beidzot savu gaļas gabalu, salātus vari izvēlēties cik gribi un pa brīvu… Ja esi pasūtījis kartupeļus, pēc tiem atsevišķi jāiet iekšā bārā un jāstāv citā rindā…
Drusku izmantoju padomju cilvēkiem raksturīgas metodes, kas tomēr sniedza savus rezultātus… Protams, ka visi brīvie galdiņi bija rezervēti, bet noslēpjot rezervācijas zīmi zem galda, neviens pat neiedomājās prasīt, vai tieši mēs esam tie rezervētāji…
Veiksmīgi izvairoties no parkā sportojošajiem skrituļotājiem, skrituļslēpotājiem, skeiteriem, riteņbraucējiem un suņiem tomēr devos uz māju pusi. Pa ceļam gan vēl iegriezāmies pie vieniem paziņām, ar kuriem nebijām tikušies diezgan ilgu laiku. Tika svinēta Rolanda doktora disertācijas priekšaizstāvēšana. Kā jau teicu, grilēšana laikam poļiem ir asinīs, jo desas un gaļa tika grilētas arī kamīnā…. Pēc poļu pieprasījuma atskaņoju šādu tādu latviešu mūziku… neko īpašu, Skyforger un Līvus, kas gan īpašu atsaucību neguva…
Tad gan uz mājām. Viesnīcā kā jau viesnīcā… vienu brīdi vēl gribēju pasēdēt pie kompja un uznāca kaut kāda skumja pēc dzimtenes… Noklausījos tos pašus Līvus un pie miera.
Nākamā diena jau būs darbs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)